> (function(i,s,o,g,r,a,m){i['GoogleAnalyticsObject']=r;i[r]=i[r]||function(){ (i[r].q=i[r].q||[]).push(arguments)},i[r].l=1*new Date();a=s.createElement(o), m=s.getElementsByTagName(o)[0];a.async=1;a.src=g;m.parentNode.insertBefore(a,m) })(window,document,'script','https://www.google-analytics.com/analytics.js','ga'); ga('create', 'UA-28992637-4', 'auto'); ga('send', 'pageview'); Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Tiesiskās atmodas ceļš.


2. solis - Quo vadis Latvija?


Valsti raksturo viena teritorija, viens iedzīvotāju kopums (Tauta) un viena vienota vara šajā teritorijā.


Latvijā ir noteikta teritorija. To visi ir redzējuši uz kartes. Tā ir aksioma.


Latvijā ir noteikta (un tagad jau saskaitīta) pastāvīga populācija. Tautas nav, jo Tauta ir politisks un garīgi vienots lielums, kurš šobrīd atrodas latentā stāvoklī. Tomēr Tautai piemīt neizmērojams potenciāls. Šo faktu nav jāpierāda. Tā ir aksioma.


Vienota vara ar savu piespiedu spēku. Varas esamību var aplūkot dažādi

– no formālā ķeksīša viedokļa – Satversme nosaka, ka augstākā vara pieder Latvijas tautai.

- no praktiski vienkāršotā viedokļa – visi ir informēti, ka gadījumā, ja veikalā mēģinās nozagt pudeli šņabja un cigarešu paciņu uzreiz dabūs pa zobiem no apsarga, pēc tam no policijas un vēl notiesājošu spriedumu ar iespēju „atsēdēt” valsts maizē un kādu laiku padomāt par to, ka alkohols un tabaka nodara kaitējumu veselībai.

- garīgi ideālā viedokļa, kas paredz, ka šīs varas nesējam un īstenotājam ir Tautas dota uzticība un pilnvarojums.

- no vēsturiski teorētiskā viedokļa – ja nav Tautas, tad nevar būt vienotas Varas. Ir policejisks kārtības nodrošināšanas līdzeklis un kāds, kas ar to spēj operēt. Vai to sauc par policiju, prokuratūru, kārtībnieku brigādēm vai tamlīdzīgi.


Vara ir reāls, taustāms spēks un spēja ietekmēt notiekošos procesus. Vara nepastāv pati par sevi. Lai kādu personu, struktūru vai sabiedrisku formējumu atzītu par varas nesēju, nepieciešams Tautas dotais pilnvarojums virzīt Tautu un valsti virzienā, ko Tauta uzskata par pareizu un šīs virzības vārdā dod tiesības lemt par labo, vēlamo, nevēlamo un prioritātēm ceļā uz kopējo mērķi. Tas ir vienīgais varas leģitimizēšanas veids.

Tas nozīmē, ka vara strukturējas ap līderi vai līderu grupu, kas veido struktūru un pēc tam sabiedriskus formējumus kā savas rīcības instrumentālo nodrošinājumu.

Vienkāršojot iepriekš sacīto – kad Tauta ir no tās vidus nāk Līderis. Tautas gatavību saņemt Līderi identificēt var pēc vienotas Idejas par tās tālāku virzību. Kamēr nav vienotās idejas, Līderis vai Līderu grupa atrodas latentā stāvoklī. Līderis, sekojot idejai pulcē ap sevi sekotājus un veido struktūru un, vadoties no šīs struktūras tiek radīti sabiedriski formējumi un institūcijas.


Varas vakuums faktiski nozīmē nevis varas neesamību, bet gan leģitīmas varas trūkumu. Praktiski visi 100 tautas priekšstāvji šobrīd atzīst, ka Saeima tiks atlaista, jo Tauta tiem vairs neuzticas. Ar šo brīdi leģitimitāte ir zudusi.

Ir izveidojies varas vakuums.

Ir zināms, kas latentā stāvoklī esošajai Tautai nepatīk un ko būtu jādara citādi.

Sāk formēties Ideja.                         


Var dzimt jauna Latvija.

 


Karalis (Līderis), Valsts un Tauta ir vienoti. Tā ir nesaraujami saistīta trīsvienība. Bez viena nepastāvēs arī otrs.

Šobrīd Latvija atrodas krustcelēs un tikai no Tautas atkarīgs kurā virzienā tā dosies.


Pirmais virziens ir esošās sistēmas neliels kosmētiskais remonts. Vieni un tie paši finanšu avoti nomainīs tapetes (lasi – nosaukumus, izkārtnes), gaismekļus (lasi – gaišos tēlus) un atjaunos interjera priekšmetus (lasi – vietējā mēroga atpazīstamās sejas). Bet finansējums paliks vecais (elektroinstalācijas, ūdensvads utt.), tiks izmainīts veco mēbeļu izvietojums, bet caurais jumts, pilošais ūdensvads, dzirksteļojošie vadi un arvien pieaugošais pelējums aiz jaunajām tapetēm paliks. Pieradumam ir liela inerce un jāsaprot, ka šobrīd tiks pieliktas lielas pūles, lai veiktu sīkas kosmētiskas korekcijas, nemainot sistēmas pamatu pamatus.

Praktiskais scenārijs šajā gadījumā – balsojums par Saeimas atlaišanu → jaunas Saeimas vēlēšanas no vecajām sejām → rezultātā saņemam tos pašus vēžus ar sen zināmajiem stiķiem un niķiem jaunā kulītē. Tas notiek katrās vēlēšanās jau 20 gadus kopš idejas par to, ka gribam būt kaut pastalās, bet brīvībā. Tagad ir gan kalpa zēna pastalas, gan brīvība doties pa visu pasauli kur deguns rāda. Eiropas Savienība ir globāli Jurģi. Gājēju (kalpu) maiņas laiks. Mums vienmēr ir teikts, ka mēs mums ir „kalpu dvēseles”. Varam šādi turpināt, klausīties un analizēt iespējamos domu graudus un globālas patiesības par valsts virzību trīs sivēnu spriedelējumos par vilka jēdzienu un to, cik ilgi tas varētu ēst Sarkangalvīti un vai tā maz garšīga.


Otrais virziens ir pilnīga pārbūve. Ir iespējams radīt no jaunu nākotnes vīziju un atbilstoši šai Vīzijai radīt struktūras. Problēma jau nav tik daudz cilvēkos, kas ir sistēmas produkts, bet pašā sistēmā, kas pieļauj visu notiekošo un pati sevi uztur. Par koku spriež pēc tā augļiem. Šis nav labs koks. Mums negaršo tā augļi.

Tautai izejot no latentā stāvokļa un deleģējot savus labākos priekšstāvjus ir iespējams radīt jaunu Satversmi un struktūru, kas kalpo Tautas definētajām interesēm. Ja Tauta mostas, tad šis ir pēdējais brīdis definēt mērķus un sākotnējo Ideju uz ko virzīties. Mēs nosacīti atrodamies punktā, kur bijām pirms 20 gadiem. Jau sen latentā stāvoklī ir zināms, ka MĒS ESAM UN GRIBAM BŪT SAIMNIEKI SAVĀ ZEMĒ. Mēs paši, nevis skandināvu banku un „vecās” Eiropas emisāri vai trīs sivēntiņi oligarhi no daudzajiem vietējiem oligarhiem? Varbūt ir vērts domāt par to?

Ideja ir un tā ir formulēta mūsu kaulu smadzenēs, muskuļos un asinīs. Tā stāv aiz saukļiem par un pret mazo vīriņu ar hūti, parlamenta atlaišanu un ārvalstu finansistu vai Briseles direktīvu nosodījuma. Zemnieks pats uz lauka redz, kad laiks sēt vai kult. Šoferis pats redz un jūt, kad ātrumi jāpārslēdz un māte pati redz, kad bērns grib ēst. Tam nevajag norādījumus un pamācības. Saimnieks pats savā vietā visu redz un saprot.

 Tikai skaļi tas jāpasaka un jāatzīst. Saimnieks ir tas, kas savā zemē (mājā) dod rīkojumus un pieņem lēmumus. Labu saimnieku ar viņa rūpību un mīlestību par to ciena un gaida. Laba saimnieka mājā labklājība vairojas. Tad nebūs jāraizējas par aizbraucējiem, kam citi kungi labāk ēst dod. Tad nebūs jādomā, ka paši savas zemes ārzemju kungiem pārdodam un par kalpiem savās mājās kļūstam.

Otrais ceļš nozīmē, ka nav jāpievērš uzmanība marsiešu uzbrukumam, trīs sivēntiņu kviekšanai par vilku, runīgas Sarkangalvītes piedāvātajiem pīrādziņiem vai solījumiem par naudas koku, kas aug Muļķu zemē. Nav jāklausās un jātērē laiks tam, kas savu ir nodzīvojis un jāsāk vienoti virzīties pa savu ceļu, bet tukšas pļāpas par trīs dažādām teorijām, no kuras puses labāk kāpostu laistīt aizstāt ar vienu reālu kāpostu, kuru bez jebkādiem spriedelējumiem aplaista no visām pusēm un apčubina lai tas augtu liels, apaļš un zaļš.


Ja Tauta pieņem Ideju, tad parādās vieta Līderim. Ja Tauta rada jaunu sākotnējo Ideju un raksta jaunu Satversmi, mēs varam sākt visu no gala. Pēc Idejas nāks struktūra un sabiedriskie formējumi.


Var dzimt jauna Latvija.


Tā jāpieņem mīlošu vecāku gādīgajās rokās un jāizauklē kā bērns. Rokas ir. Bet tās aizņemtas ar pakaušu kasīšanu trīs sivēntiņu diskusijas apspriešanu. Vēlme ir, bet nav ticības, ka TAS tik tiešām notiek. Mīlestība arī ir.


Atpakaļceļa nav. Laiks rīkoties.


Quo vadis, Latvija????



A. Šneiders

"Vis Licita" IK



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa