Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


I. Turgēņevs


SARUNA


Ne uz Jungfravas, ne uz Finsterārhorna

cilvēks vēl nav spēris savu kāju.


            Alpu virsotnes... Vesela virtene krauju klinšu grēdu... Pali kalnu vidiene.

            Pār kalniem blāvi zalganas, gaišas, mēmas debesis. Stiprs, skaudrs sals; ciets, dzirkstošs sniegs; vietumis iz sniega vīd apledojušu, vēju nopūstu klinšu bargie bluķi.

            Divi milzeņi, divi kolosi slejas katrs savā debess malā: Jungfrava un Finsterārhorns.

            Un Jungfrava saka kaimiņam:

            - Ko jaunu pastāstīsi? Tev labāk saredzams. Kas notiek tur, lejā?

            Paiet daži gadu tūkstoši – viens mirklis. Un nodārd Finsterārhorna atbilde:

            - Blīvi mākoņi pārklājuši zemi... Pagaidi!

            Atkal paiet gadu tūkstoši – viens mirklis.

            - Nu, bet tagad? – Jungfrava vaicā.

            - Tagad redzu; tur lejā, allaž viens un tas pats: viss raibum raibs, viss sīks. Zilnē ūdeņi; melno meži; palso saveltu akmeņu blāķi. Ap tiem arvienu vēl knosās kukainīši, zini, tie divkājainie, kas vēl ne reizi nav iespējuši apgānīt ne tevi, ne mani.

            - Vai cilvēki?

            - Jā, cilvēki.

            Paiet gadu tūkstoši – viens mirklis.

            - Nu, bet tagad? – vaicā Jungfrava.

            Knišļu rādās tā kā mazāk, - nogrand Finsterārhorns. – Lejā kļuvis skaidrāks, ūdeņi noplakuši; meži tapuši skrajāki.

            Aizritējuši vēl gadu tūkstoši – viens mirklis.

            - Ko tagad redzi? – Jungfrava jautā.

            - Mūsu tuvumā, rādās, viss tapis tīrs, - Finsterārhorns atbild, - taču tur, tālāk ielejās, vēl ir pa kādam plankumam un kaut kas kustas.

            - Bet tagad? – vaicā Jungfrava pēc nākamajiem gadu tūkstošiem – viena mirkļa.

            - Tagad ir labi, - atsaucas Finsterārhorns, - kur vien acis met, visgarām skaidrs un tīrs, viscaurēm balts... Visgarām mūsu sniegs, līdzens sniegs un ledus. Viss stindzin stings. Tagad ir labi, mierīgi.

            - Labi, - Jungfrava nobilst. – Bet nu, vecais, gana esam tērzējuši. Laiks nosnaust.

            - Laiks gan.

            Dus kalnu milzeņi; dus gaišā, zalganā debess pār mūžam aprimušo zemi.


Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa