Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv


438.

No: Jasmīna       Temats: Emocionālās saites starp cilvēkiem

?←      2011. gada 04. novembris 0:22:18

Jautājums ir par emocionālo saišu atbrīvošanu. Kā pareizi izbeigt attiecības emocionālajā līmenī ar cilvēkiem un notikumiem, kuros esam bijuši saistīti, bieži vien tas iestiepjas jau no bērnības un to visu mēs "nēsājam līdzi". Bieži vien jāsecina, ka ,,kautkas ir palicis nenokārtots. Tas traucē virzīties uz priekšu. Ik pa brīdi "atmiņā uzpeld" cilvēki, situācijas un atkal jāizdzīvo nepatīkamas izjūtas. Pārinodarījums bieži vien ir netīši nodarīts vienai vai otrai pusei un ne vienmēr otrs pieņem vēlākos paskaidrojumus, pat ir lūgta piedošana, bet... aizvainojums tik un tā paliek, cilvēku ceļi šķirās...... Arī Tēvreize nepalīdz. Gribētos jau dzīvot tā: "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu..." Nesanāk. Vai tas tagad maz ir iespējams?


Visa gāju Sidrabota!


Metafiziska aksioma: „Jebkuras parādības, kuras ir bijušas kontaktā, saglabā kontakta pēdas (saņemto ietekmju seku veidā) visā tālākajā eksistences laikā.”

Psiholoģiska aksioma: „Atmiņas zudums ir saistīts ar nespēju koncentrēties uz notikumiem (iespaidiem) nepareizu priekšstatu, domāšanas kļūdu vai traumu rezultātā.”

Šīs divas aksiomas stāsta par to, ka apziņa kā tāda ir veselums, kurš eksistē tikai kā iespaidu (atmiņu) kopums un no šo iespaidu daudzuma, rakstura un kvalitātes ir atkarīga gan sevis kā veseluma apziņa, gan šī veseluma veselība. Veseluma nepieņemšana, atsevišķu daļu (iespaidu) izstumšana ir savas apziņas noliegšana, graušana un ievešana slimīgos – neskaidras apziņas (krēslas) stāvokļos. Neskaidra apziņa noved pie uztveres, lēmumu un rīcības kļūdām.

Dabas Likumi nosaka to, ka norma ir mūsu spēja saglabāt pilnu atmiņu par visu savu dzīvi. Norma ir atmiņu saglabāšana. Izvairīšanās no atmiņām ir personības vājuma pazīme (aizsardzības mehānisms) un slimīgu apziņas stāvokļu kultivēšana. Vēl vairāk – tā ir Cilvēka dzīves jēgas noliegšana un izvairīšanās no dzīves. Dzīve ir lēmumu pieņemšana. Lēmumus var pieņemt tikai pietiekami stiprs, pieredzes bagāts un labi informēts Cilvēks.

Pieredze, zināšanas un informētība stiprina Cilvēku. Pieredzi, zināšanas un informāciju Cilvēks iegūst tikai iespaidu iegūšanas un saglabāšanas (atmiņu) rezultātā. Cilvēks ir viņa atmiņas. Zaudējot atmiņas – izvairoties no tām, Cilvēks zaudē daļu no sevis – kropļo sevi. Daba ir žēlīga un atbrīvo vājos no tā, ko tie nevar nest.

Antīkā filosofija definē psiholoģiju kā mācību par domāšanas ietekmi uz psīhi. Psīhe ir dzīvnieciskā dvēsele (emocijas + dzīvnieciskais intelekts), kuru var ietekmēt Cilvēciskā dvēsele – Saprāts caur tā radīto Cilvēcisko intelektu, ja tāds personībā ir Saprāta emanēts (ja ir ko – ja tāds ir iepriekšējo dzīvju iespaidā izveidots) un tas ir ticis psihes pieņemts (ja tā vietu neaizņem dzīvnieciskais intelekts). Psīhe ir plastisks astrālās matērijas veidojums, kuru formē apkārtējās vides iespaidi. Šo iespaidu pieņemšanu, sapratni, vērtējumus un attieksmi pret tiem – sekas formē Saprāts (ja tā emanācija – Cilvēciskais intelekts ir pieņemts) vai arī iepriekšējo ietekmju atstātās pēdas un to veidotā dvēseles struktūra – dzīvnieciskā apziņa.

Tie cilvēki, kuros darbojas Saprāts, pieņem dzīvi visā pilnībā tādu kāda tā ir. Viņi izvērtē notiekošo objektīvi un izdara secinājumus. Tas, ko mēs saprotam, mūsos nerada saturiskas ciešanas. Tas var radīt formālas ciešanas, kā nepatīkamas ietekmes patreizējā ietekme (traucējums) vai pārspēcīgas ietekmes sekas. Piedot nozīmē saprast. Saprast nozīmē atgūt līdzsvaru. Ja nevar atgūt līdzsvaru, tad nav sapratnes.

Līdzsvars ir vienaldzība pret emocionālo kontaktu formālo pusi un objektīva attieksme pret šo kontaktu saturisko daļu. Tad nav ciešanu sakarā ar šo pārdzīvojumu, bet var saglabāties ciešanas šī pārdzīvojuma cēloņa sakarā, ja mēs izjūtam līdz cietību un žēlumu pret otru kontaktā iesaistīto pusi. Tās nekad nebūs sāpes pašam par sevi, bet par otra sāpēm.

Tie, kuros darbojas dzīvnieciskā apziņa un dzīvnieciskais intelekts, meklē aizmirstību, izvairās no nepatīkamu pārdzīvojumu atgādinājuma tādēļ, ka tos neinteresē notikumu saturiskā daļa, bet tikai pašu komforts un savas pilnvērtības pierādījumi tajos.

Cilvēks, pārdomājot un saprotot notikušo, atmet to ārējo čaulu un paņem satura esenci. Emocionālo piesaisti veido čaula. Esence pāriet rīcībā. Tad, kad ir pietiekama tieksme un kustība uz priekšu čaulas atkrīt pašas. Ja kāda no tām nevar atbrīvoties, tad nav pienācīgas sapratnes, trūkst virzības vai zudusi tieksme. Reizēm der saruna ar saprotošu un labvēlīgu, gudru cilvēku, vai vienkārši jauni piedzīvojumi – dzīves uguns, kas sadedzina vecos sārņus. Tādi sārņi velkas līdzi tiem, kuri iegremdējas sevis mīlēšanā, žēlošanā un izbaudīšanā. Tiem, kuri vērīgi un ieinteresēti lūkojas līdzcilvēkos, sārņi pazūd pašiem nemanot.

Caur Sidraba birzi gāju

Nez zariņa nenolauzu,

Būt’ zariņu nolauzusi

Visa ietu Sidrabota.

Šī Daina vēsta par garāmpalaistajām lielākajām dzīves iespējām – dzīvot pilnskanīgu un bagātu Cilvēka dvēseles dzīvi. Tajā gadījumā, ja cilvēks pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir visā savā pilnībā, īstumā un pilnskanībā – pilnskanības skaistumā.

Kā Cilvēks domā – tā viņš runā. Kā runā, tā dzīvo. Vesels Cilvēks domā un runā līdzsvaroti. Viņš nebaidās redzēt to, kas ir un atzīt tā esamību, jo tikai tā viņš var pieņemt adekvātus lēmumus, saprast sevi un līdzcilvēkus. Tāds saka: „Tas ir labs”, „Tas ir slikts”. Viņam ir iespēja Labo padarīt vēl labāku, bet slikto vērst par labu.

Nelīdzsvarots cilvēks grib un redz dzīvi vienpusīgi – nepieņem to – „iet caur Sidraba birzi zariņu nenolauzis” – bēg no dzīves un tās īstuma. Viņš saka (pats radioraidojumā dzirdēju!): „Mazas un ne tik mazas upes”. Kropla runa, greiza doma, slima apziņa, cilvēki un sabiedrība. Šis prāta, domas un dvēseles vājums nāk no sevis žēlošanas – visu depresiju barotājas. Tā ir bēgšana no dzīves.

Tam pretstatā ir rūpes par savu tuvāko un visa dzīvā labklājību. Tad nav laika žēloties un sevi žēlot. Tad katra diena liek darīt labāk un skaistāk kā vakar!

To sauc par Dzīvi!

Dzīvojiet un esiet laimīgi ar to, ko Dzīve jums dod. Tas ir labākais tur, kur Tēvreize vairs nelīdz.

Staigājiet Sidrabota!


                                                                                Pauls Stelps

                                                                                Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa