Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


293.

No: Līgas Dārziņas       Temats: Slengs

?←      2009. gada 7. martā 14:34:07

Kas ir slengs un tā rašanās cēloņi? Kāpēc tas rodas jauniešu valodā?



                                                 Tu esi Runā vai slengā?


            Cilvēks ir Cilvēks par tik, cik viņš ir Radošs, Labu gribošs un darošs. Radošais process ir Runa. Katra forma, ar kuru mēs saskaramies, ir šīs Runas Vārdi. Ar Runu tiek saprasta apziņas spēja izpaust sevi. Tādēļ ir verbālā, neverbālā (žestu, pozu un kustību), kā arī rīcības Runa (valoda).

            „Valoda” attiecas uz verbālo darbību tad, kad Cilvēka Domas kustība – enerģijas impulss fiziskajā matērijā caur balss aparātu un artikulāciju iegūst domai adekvātu vibrāciju gaisa vidē. Gaisa vibrācija ir ēteriskās atmosfēras vibrācija un caur to nonāk astrālajā atmosfērā.

            Vārds ir Runas – Radīšanas līdzeklis. Ar izrunātu vārdu, runātājs, astrālajā telpā (un savā dvēselē) maina vibrāciju raksturu, un, atkarībā no Domas un vibrācijas harmonijas, tur veido daiļas, kroplas vai iznīcinošas formas. Runātājs nostiprina vai grauj esošo, nākošo vai atņem dzīvotspēju sev un citiem, ja nevar izrunāt harmoniskas un Labo Radošas skaņas.

            Nevar pastāvēt vide, populācija, ģimene, kurā tiek Izrunāti destruktīvi Vārdi, pat ja tie ir tikai valodas skaņas un domas neatbilstība izrunāto vārdu skanējumam, ritmikai, intonācijai – melodiskumam vai disonansēm. Caur disonansēm vidē ienāk un tur darbojas graujošās enerģijas. Ar kroplīgas valodas lietojumu sevi un savu dzīves vidi sagrauj kroplas dvēseles – visi tie, kuri ir saklausījušies melīgas runas, melno „mūziku”, salasījušies „Harijus Poterus”, „Krēslas” un citus atkritumus ar kuriem tumšās hierarhijas caur saviem pakalpiņiem pārpludina apdrukātā papīra tirgotavas.

            Tie, kuru dvēseles ir nepiepildītas, iztukšotas vai destruktīvu spēku pārņemtas (slinkas, uzbudinātas, depresīvas), Labā un tieksmes pēc tā, trūkuma dēļ, nav spējīgi Radīt un tāpēc tiem trūkst Runas. Šo trūkumu viņi aizstāj ar tās noliegumu – Domas un valodas vārdu formu disonansi – kropļiem. Slengs ir noziedznieku runa. Nav svarīgi, kāda ir nozieguma forma. Ja radījums atkrīt no sava Radītāja, tas zaudē Runu un sāk izplatīt ap sevi valodas skaņās ietērptus kropļus un destrukcijas nesējus, kuri noārda šo dvēseli un viņas dzīves vidi.

            Mēs neredzam kādēļ gan lai neizzustu Poteromānijas un „Krēslas” mīļotāji ar visu savu politisko, ekonomisko un emocionālo atkritumu kaudzi. Sen pienācis laiks aiziet nebūtībā visiem tumsas un nakts dzīves baudītājiem – visiem, kuri ir slimi ar savstarpējo cīņu, skaudību, augstprātību – visiem tiem, kuri sevi atrod patērētāju vidē un komforta meklējumos. Viņi visi runā slengā, piekopj un atbalsta to.

            Dievišķā daļa Cilvēkā savu Radošo darbu Labā veidošanā caur Runu veic „sešos soļos”.

1.      Pareiza (mērķu, līdzekļu, seku) izzināšana.

2.      Pareiza domāšana.

3.      Pareiza runa.

4.      Pareiza rīcība (atbilstības).

5.      Pareiza dzīve.

6.      Pareizs darbs.

Katrs Laba Cilvēka krietnais darbs vairo ap Cilvēku Labo – veido reālu dzīves uzlabojumu un tādā veidā ir viņa Radošās Runas Vārds.

No šiem „sešiem soļiem” mēs redzam, ka dzīves uzlabojums nav panākams acumirklīgā pavērsienā, bet ilgstošā pareiza darba dzīvē, kura atbilst gan mērķiem, gan līdzekļiem (iespējām), gan apstākļiem, gan reālajām vajadzībām, gan Dievišķajai darbībai tās izpausmē Dabiskajā Kārtībā un Dabiskajās tiesībās tajā daļā, kas attiecas uz Cilvēku attiecībām ar vidi un vienam ar otru. Savukārt šī darba dzīve ir iespējama tikai ievērojot visas apkārtesošās un nepieciešamās atbilstības – Maigumu, bet tās var būt tikai tur, kur pareiza doma ir ienākusi caur pareizu runu.

Pareiza runa – valodas vārdu (arī satura) pareiza lietošana, ievērojot vārdu un domu saskaņu, un vārdu un apstākļu saskaņu ar rīcību, ir atslēga Radošās Runas ienākšanai Cilvēka dzīves vidē un pārtapšanā par viņa Vārdu – dzīves uzlabojumu. Vārdu saturs (lietojums) ar laiku mainās, attālinoties no sākotnējās Garīgās Runas mērķiem un darbības satura, tādā pat mērā, kādā tauta, kura šo valodu lieto, attālinās no Sava Radītāja, Radītāja spraustajiem mērķiem – Nepieciešamības un piesātinās ar materiālās pasaules vibrācijām. Te mēs runājam par normu sistēmas zudumu un piesātināšanos ar „atstaroto” – izkropļoto Universālās Gribas ietekmi apziņā.

Radošā Sākotne – Dievišķais un no tās izrietošā Dabiskā Kārtība savā ideālajā daļā ir Pārlaicīga, pārpasaulīga un nezūdoša, bet iemiesota Cilvēka forma, rīcība un rīcības materiālās sekas – viss tas, kas izriet no šīs rīcības, materiālās pasaules mainīšanai, ir zūdošs, laicīgs un pasaulīgs. Starp tām abām atrodas Cilvēka rīcības morālie cēloņi, kuri abu pasauļu mijiedarbībā pārtop – uzlabojas un pilnveidojas.

Tauta ir Cilvēku – apziņu kopums ar saskanīgām potencēm – Identitātēm un no tām izrietošām attīstības iespējām – Ideāliem. Tāpēc katrai tautai ir savs, tai atbilstošais Labais un Pareizais – Universālā Labā un Pareizā pielietojums tās apstākļos, vajadzībās, iespējās un atbilstībās – Maigumā. Tāpēc katrai tautai ir sava valoda.

- Katra tauta, kā attīstībā esošu apziņu kopums, ir pasaulīga, laicīga un zūdoša. Zūdošā raksturu tai piešķir trīs apstākļi:

1. Apziņu mainība attīstībā, kas nosaka pamatotas, vajadzīgas un konstruktīvas – pārdomātas, savlaicīgas un atbilstošas izmaiņas valodā – valodas attīstību.

2. Apziņu neviendabība, kas nosaka pamatotas, vajadzīgas, savlaicīgas un atbilstošas Kultūrpolitikas darbību Reliģiskajā dzīvē un valodas sargājošās lomas pienācīgu izmantošanu.

3. Valodas piesārņošanās un deģenerācija – vārdu nozīmes maiņa, svešvārdu lietojums, aizguvumi un slengs.

Radošās Sākotnes vibrācija – Runa ir Pārpasaulīga, Pārlaicīga un Nezūdoša, tāpēc tās iedarbība ir nemainīgi Labo – dzīves uzlabojumus radoša. Šīm vibrācijām – Runai – atbilst mūsu fiziskajai formai un balss aparātam pieejama akustisko vibrāciju atbilstība – svētā valoda – Senzars. Tajā runā tie Iesvētītie, kuri ieguvuši Vārdu un ir tiesīgi uz savu Balsi un Runu mūsu planētas dzīvei. Senzars ir nezūdošs par tik, cik pastāvīga ir mūsu fiziskā forma un balss aparāts – artikulētu skaņu radīšanas iespēja. Senzarā izrunātajam ir tieša radoša iedarbība uz visu, uz ko ir vērsti šīs valodas vārdi. Senzara vārdu, ritmikas un intonāciju atbilstība – tīrība – Radošajām vibrācijām nodrošina tā Zinātāju un lietotāju saskari ar Radošajiem Avotiem.

Zināšanas, kuras ir saskarsmes ceļā nākušas no Radošajiem Avotiem vai iegūtas pacietīgā darbā to vadībā, tiek uzglabātas citās vienkāršajiem mirstīgajiem pieejamās valodās tādā mērā, kādā šie mirstīgie, atbilstoši savai Garīgajai attīstībai, tiek iesvētīti šo valodu Sapratnē. Vārdu lietojums un Sapratne ir atšķirīgas parādības. Tas, ka šīs valodas saglabājas, saglabājas tajās ietērptās Garīgās Mācības un Zināšanas, izriet no šo valodu ciešās saiknes ar Radošajiem Avotiem, no tiem saņemtajām ietekmēm – Zināšanām un ieguldītā darba Zināšanu apguvē un Sapratnē. Tas pats ir iemesls, kādēļ vienu Cilvēku runātais un mācītais netiek dzirdēts, tiek aizmirsts pēc viņu aiziešanas vai paliek neizdzēšams no Cilvēces Apziņas. Visi tie, kuru Vārdi saglabājas, zināja un lietoja – bija Iesvētīti šajās Mūžīgajās Valodās. Viena no tādām Iesvētīto valodām ir Sanskrits.

Laicīgās tautas, kurām katrai ir sava valoda, ir dzīvotspējīgas par tik, cik tās sargā savas valodas tīrību. Valodas tīrība apvieno atšķirīgas apziņas, atvaira destruktīvas ietekmes (svešas kultūras iespiešanos) un paver ceļu valodas kopšanai, kā rezultātā notiek valodas attīstība. Sargāta, kopta un attīstīta valoda ir tautas dzīvotspējas pamats, bet tam pretēji – pašplūsmā esoša, piesārņota un pagrimusi valoda nosaka tautas dzīves laika saīsināšanos un miršanas ātrumu. Valodas piesārņotība, vārdu mainība un slengs ir miršanas indikatori un ātruma rādītāji.

Tauta ir apziņu kopums, tāpēc, tur, kur ir apziņas, tur ir kā šo apziņu veidotāji un Skolotāji, tā arī bremzētāji – „patērētāji” un grāvēji. Valoda un apziņa ir viens vesels. Tā kā Tu uztver, jūti un redzi – tā Tu domā. Tā kā Tu domā – tā Tu runā. Kā Tu runā – tā Tu redzi, jūti un uztver. Ar savu runu katrs iekrāso savu apkārtni – izraisa vides atbildes reakcijas un iekrāso pats savu apziņu – liek redzēt un dzirdēt vienu, bet atstumj citu.

Adekvāta apkārtējo notikumu un vides rakstura uztvere atkarīga no apziņas skaidrības. Apziņas skaidrība atkarīga no Valodas tīrības, Valodas un apziņas saskaņas, apziņas un vides saskaņas, un apziņas vienpatības – viendabības. Vienpatība ir viena apziņas kodola un dominantes esamība, kurš vada Runas transformāciju Vārdā, domas pārveidi artikulētās valodas skaņās un rīcībā.

Kopjot un uzturot valodu attīstībā, tiek kopta apziņa un uzturēta apziņas attīstība. Valodas kopšana ir valodas formu tīrības uzturēšana (ieklīdeņu izskaušana), kroplību izskaušana (ravēšana) un jaunvārdu ieviešana atbilstoši apziņas attīstībai, dzīves uzlabojumiem un Zinātnes sasniegumiem.

Jāatceras, ka visas Cilvēka darbības izriet no viņa apziņas procesiem un viss, kas ap Cilvēku tiek citu Cilvēku darīts, ir šo procesu nostiprināšanai sevī, vai tajā, uz ko darbības ir vērstas. Viss, kas notiek vidē, ekonomikā vai politikā, tādā vai citā veidā ir darīts ar nolūku mainīt Cilvēka apziņu. Traģiski ir tas, ka ne visi, kuri ir šajās darbībās iesaistīti, to apzinās, saprot un grib saprast. Politiskās, ekonomiskās un vides akcijas maina apziņu, to formējot atbilstoši Identitātēm un Ideāliem, ved tiem neatbilstošā virzienā vai vienkārši grauj visu, kam tiek klāt apziņas telpā.

Atstājot savam liktenim citus maldinātājus un postītājus, paliksim pie tiem apziņas grāvējiem, kuri darbojas caur valodu. Vieni – visu cienīti un atbalstīti, darbojas, mācot bērniem un pieaugušajiem svešvalodas. Bērns, kurš apgūst svešvalodu nekad neapgūst savai tautai raksturīgo apziņu – Identitātes un Ideālus. Viņam nekad nebūs skaidra apziņa šī vārda metafiziskajā izpratnē. Viņš vienmēr būs ne vīns, ne ūdens, bet kokteilis, kuram viegli piejaukt jebkuru citu sastāvdaļu. Tāds nekad adekvāti neuztvers realitāti, nevarēs Runu novest līdz Vārdam un panākt dzīves uzlabojumu – visi viņa lēmumi būs kļūdaini, bet rīcība – postoša. Pieaugušais, ja vien nav tam sagatavots nacionālo apziņu pāraudzis Kultūras darbinieks, zaudēs apziņas skaidrību un spēju panākt dzīves uzlabojumus. Viņa apziņas attīstība apstāsies.

Skolotāji, zinot apziņu paplašināšanos un ar to saistīto starptautisko kontaktu skaita pieaugumu un vajadzību sargāt apziņu viendabību – patību, ir devuši starpvalodu – esperanto. Šo starpvalodu cenšas ignorēt, atstumt vai aizķēzīt līdzīgu „produktu” veidotāji un „fantāziju meistari”.

Citi valodas ķēzītāji darbojas a’la Ina Druviete valodniecībā vai kā „žurkālisti”, modernie „dzejnieki” un „rakstnieki”, kuri tēlu un situāciju spilgtināšanai un realizācijai (liberālistiskais reālisms) pieraksta savu ne-darbu lappuses ar valodas kropļiem, lamām un rupjībām. Pēdējie ir nekaitīgākie no visiem, jo zinot ko nedrīkst darīt, iegūst baudu no pašas situācijas perversijas, darot to ko nedrīkst. Viņi ir perversi baudītāji un bauda to, ko postītāji tiem ir atvēlējuši darīt – popularizē valodas kropļus un rupjības – grauj dzīves un tautas labklājības pamatu.

Daudz sliktāki ir tie valodas ķēzītāji, kuri, iekļuvuši valodniecībā, tur plātās ar diplomiem, ieņem amatus un atvēl mazajiem gariņiem brīvu vaļu valodas ķēzīšanā. Paziņojot, ka, viss valodā notiekošais (arī slengs un deģenerācija) ir interesants, ir valodas dzīve un tādēļ tur atstājams, ir valodas attīstības procesa daļa, ar to pašu valodniecībai atņem sargājošo normu sistēmu, kritērijus un vajadzību valodas aizsardzībai.

Vēl vairāk – viņi, demonstrējot dzīvniecisku dzīves uztveri, izstumj no valodniecības Cilvēku un atņem pašu valodas kopšanas jēgu un attīstības saturu. Viņi paziņo, ka nezāles arī ir pilntiesīga dārza daļa un pielīdzina tās augļu kokiem un kultūraugiem. Diemžēl mūsdienu valodniecība ir zaudējusi metafizisko izpratni par Runu, Vārdu un valodu, tai nav filosofiskās izglītības, tādēļ tā nezin valodas vārdu iekšējo nozīmi, tādēļ nevar uzturēt valodu sargājošu un attīstošu normu sistēmu. Viņi ir bezspēcīgi vai arī negriboši aizstāvēt savu darbības lauku, valodu un tautas apziņu pret postītājiem, kuri darbojas a’la Druviete garā un metodēm.

Krīzes apstākļos visi lamā valdību un bankas, bet neko nesaka savas apziņas postītājiem un valodas ķēzītājiem, kuri ar savu darbību neļāva laikus saprast notiekošo un pieņemt lēmumus, rosināties pretdarbībai vai pareizai rīcībai. Sauciet lietas īstajos vārdos – labu par labu, sliktu par sliktu, meli par meli, darbu par darbu un spekulāciju par krāpšanu... u.t.t. un Jūs pilnīgi citu pasauli ieraudzīsiet, pilnīgi citas iespējas redzēsiet un sāksiet rīkoties!

Slima apziņa pati izveseļoties nevar. Slimi vecāki rada slimus bērnus un tie, nonākuši vienaudžu vidē, aplipina viens otru ar savas slimības zīmēm – slengu. Arī noziedzīgā pasaule, pievēršot viņus sev (darbs ar apziņu – formēšana) ievada tur savu ietekmi – vibrācijas – ne-valodu un ne-vārdus. Noziedzība grauj pasauli ne tikai caur zaudējumu radīšanu, bet arī caur morāles un valodas graušanu. Slengs slēdz ceļu uz Runu un Radošo dzīvi.

Tātad, kopsavilkumā - slengs ir ne-valoda un ne-vārdi ar kuriem ne-Cilvēki (tie bez Radīšanas spējām vai ar to paralīzi) grauj Cilvēku dzīves vidi. Slengu lieto Garīgi nepiepildīti, Radīt nespējīgi un noziedzīgi radījumi tāpēc, ka viņu vecāki nav viņus Garīgi piepildījuši, tāpēc, ka subkultūras un ne-kultūras ietekmē viņi ir zaudējuši Runu un nonākuši noziedznieku ietekmē, tāpēc, ka valodas ķēzītāji dara visu ko spēj, lai viņi, viņu vecāki un viņu vienaudži nekad nezinātu kā ir aplaupīti, kas tiem ir atņemts un ko tie nekad neatgūs. Tāpēc, ka tā grib valodas postītāji un apziņas dzēsēji.



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa