Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

474.

No: Dainis(izbijušais dziedātājs)       Temats: dziedāšana

?←      2013. 12. janvāris 0:29:42

Pauli, pilnībā atbalstu Jūs! Šausmas, kāpēc tam Andrea Bočelli vispār atļauj operā dziedāt! Viņš ar savām fiziski NEPILNVĒRTĪGAJĀM kroplajām acīm dziedādams apdraud visas pasaules eksistenci. Visi paliks vēl akli. Un tās raudulīgi dziedošās nepilnvērtīgās meitenes invalīdu ratiņos televīzija rāda speciāli lai saindētu ēteru. Pauli, dariet taču kaut ko lai apklusinātu tak viņas vienreiz! Un mūsu Inesei Galantei un citām novecojošām dīvām ar tiem saviem briesmīgajiem tremolo arī jau pienācis tas laiks kad jāapklust zemeslodes gaišās nākotnes vārdā! Un tad vēl tie mazo bērnu kori ar savu priekšlaicīgo dziedāšanu, tas vispār ir ārprāts, cik labi un gudri mūsu valdība dara ka noņem šiem dziedāšanas stundas, vai ne, Pauli? MUTI CIET ŠIEM VISIEM! GAIŠĀS NĀKAMĪBAS VĀRDĀ! UN MUTES AIZLĪMĒT ARĪDZAN TIEM VECAJIEM TANTUKIEM, KAS UZDROŠINĀS VISĀDOS SENIORU KOROS UN ANSAMBĻOS AR SAVĀM ČERKSTOŠAJĀM BALSĪM DZIESMAS UN DZIEDĀŠANU PAZEMOT, AUGSTO SFAIRU MŪZIKU IZKROPĻOT! Nu nekādi nespēj mūsu pagrimusī tautiņa saprast, ko pieklājas un ko nepieklājas darīt! CIK LABI, KA MUMS ESAT JŪS, KAS VIENMĒR SPĒJ DOT PAREIZOS ORIENTIERUS!



Iesaki muļķim gavēni –

                                                                                                viņš badā nomirs!

 

 

Starp Zemi un Debesīm.



            Esiet sveicināts, Daini!

            Esam iepriecināti ar ziņu, ka mūs lasa ne tikai esošie, bet arī izbijušie dziedoņi, ka arī viņi domā un tik daudz raksta!

            Tad nu tagad būs tā!

            Ņemam šā gada (2013.) pirmo (janvāra) žurnāla „GEO” numuru. Šķiram vaļā 16. lappusi (aši-aši sameklējam, pirkstus laizīt nevajag!). Tur saskatām īsu mazu rakstiņu „Nodevīgā balss”. Rakstiņā ļoti viegli saprotamā valodā teikts, ka Berlīnes Charité medicīnas universitātes zinātnieki Mihaela Kollas un Dainas Longneres vadībā pēta efektu, ka ar datorizētās skaņas analīzes metodi var vizualizēt skaņas krāsu diagrammas, kuras uzrāda noteiktu personības īpatnību (hiperaktivitāti un uzmanības deficītu) un psihes slimību klātbūtni. Traucējumi (īpatnības spektrā) balsī parādās pat piecus gadus pirms slimības klīniskās diagnosticēšanas.

            Tas tā – ievadam. Mazliet eļļas pannas iesildīšanai. Vēlāk atgriezīsimies pie šīs ziņas vēlreiz un es paskaidrošu tās nozīmi.


***


            Ir Evolūcijas cikliskā gaita.

            Ir Filosofija.

            Ir māņticība.


            Tur, kur sīkākā mērvienība ir metrs, tur centimetru, milimetru, milimetru daļu mērīšana un vērā ņemšana ir nesaprotama, lieka un izsmejama.

            „Pazemes” pasaule ir „Debesu” pasaules apvērsums. Tajā viss ir kājām gaisā, bet subjektīvi tās iedzīvotāji jūtas arvien vēl staigājoši ar galvu debesīs. „Pazemes” pasaulē sevi par kristīgiem un dievbijīgiem cilvēkiem uzskatoši un priekšā stādoši, nekaunas „labā uzvaras vārdā” iet pie „kristīgiem” pūšļotājiem un „dievbijīgām” riebējām kādam kaiti pieburt, šo „augsti garīgo dziednieku” vadībā vudū lellītes taisīt un adatām bakstīt.

            „Pazemes” iedzīvotājiem „dieva” uzvaras vārdā pielietots sātanisms ir „dievišķi svēta rīcība”.

            „Pazemes” pasaulei ir raksturīgi pievērsties akcentēto negāciju apspriešanai un aizstāvēšanai, tā vietā, lai censtos saprast un pielietot Cilvēka dzīves normas. Viņi redz un apspriež slikto tur, kur „debesu” iemītnieki redz un apgūst labo un pareizo. Tas ir saprotams. Pirmkārt, katra sistēma cenšas sevi saglabāt, bet otrkārt, viņiem ir citi – debesu dzīvei pretēji mērķi, un tāpēc arī tai pretēja domāšana, argumentācija un no tās izrietoša rīcība. Katrs lielās ar to, kas viņam, viņa saprašanā ir labs. Cilvēkēdājs Jums laipni piedāvās nobaudīt nupat svaigi nosista gūstekņa akniņas vai nosūkāt bijušā izglītības ministra labi apceptos pirkstiņus. Tā rīkojās dažu Āfrikas valstiņu „demokrātiski ievēlētie prezidenti”.


***


Daini!

            Ja nu notiktu tā, ka es varētu pacelt Jūs tik augstu virs zemes, kā tagad lido kosmonauti, tad Jūs to redzētu visā kopumā. Jau šis skats vien tā mainītu Jūsu domāšanu, ka atpakaļ uz zemes nolaidies, Jūs pats sevi iepriekšējo nepazītu. Jūs brīnītos par savu domu virzību un spriedumu šaurību.

            Ja nu notiktu tā, ka es varētu darīt Jūsu dvēseli redzīgu un spējīgu redzēt Cilvēces vēstures plūsmu, tad tur saskatītais Jūs padarītu par citu Cilvēku. Tad Jūs redzētu, cik tālu Jūsu tagadējie priekšstati par tajā notikušo, savu dzīvi un sevi pašu atstāv no reālās īstenības.

            Ja nu notiktu tā, ka Jūs varētu zināt, redzēt un atcerēties visu to, ko zinu, redzu un atceros es, tad Jūs klusējot paspiestu man roku, ietu un tālāk dzīvotu tā, kā dzīvoju es.

            Tad, kad mēs sakam, ka Evolūcijai ir cikliska daba, tad mēs sakam, ka katrs evolūcijas cikls beidzas praktiski turpat, kur ir sācies, bet sākas tas tur, kur beidzas iepriekšējais. Tas nozīmē to, ka, neskatoties uz katra cikla augšupejas sasniegumiem, tam vienmēr ir arī nolaišanās no saviem augstumiem, visu iepriekšējo sasniegumu zaudējumi, nodošana aizmirstībai, apšaubīšana un noliegšana.

            Evolūcijas cikla augšējā daļā Cilvēki zin, var un dara visu to, ko vēlāk viņi sauc par mītiem, teikām, pasakām un fantāzijām, bet, to pēdas ieraugot, izdomā teorijas par kādreiz Zemi apmeklējušiem citplanētiešiem. Evolūcijas cikla beigu ļaudis vairs neatceras (nevar atcerēties., saprast un zināt) savas rases Cilvēku sasniegumus, nepieļauj tādu esamību un visādi darbojas šo sasniegumu mazināšanā un nopostīšanā.

            Katra rase savā augšupejā apgūst to, ko lejupejā noārda. Katras rases pēdējie ļaudis kvēli (naidpilni) vēršas tieši pret to, kas rases sākumā bija veicinājis tās attīstību. Katras rases beigās dzīvo rasē uzkrājušies neveiksminieki, postītāji un rases netikumu nesēji. Katra rase tos atstāj aiz sevis negatīvās karmas izsmelšanai. Tā tagad dzīvo Austrālijas aborigēni, Āfrikas nēģeri. Tāds ir Amerikas indiāņu, Dienvidaustrumāzijas un Sibīrijas tautiņu liktenis – izpirkt savu tēvu grēkus.

Tas pats sagaida (tā sākums jau ir redzams) arī indoeiropiešu balto rasi. Arī tā pēc sevis atstās nelaimju, slimību, bada un savstarpējas naidošanās apsēstu ļaužu masas, kuras, pamazām iznīkstot, nolaidīsies līdz primitīvu eksistenciālu vajadzību apmierinošu tundras briežkopju, zvejnieku un saknīšu vācēju dzīvei. Dzīvot nespējīgais aiziet caur to, ka atkāpjas no pareizas rīcības normām. Tāpēc, ja gribat zināt, kas ir atmirstošais, paraugieties kas uztur, kultivē un vairo kroplo, netiklo un nevērtīgo.

            Katra rase savā sākotnē uzņem tās augšupeju iezīmējošas Idejas un pasaules redzējumu. Katras rases sākumā iemiesojas īpaši – augšupnesošas Idejas uztveroši Cilvēki.

            Katrs laiks nāk ar saviem nesējiem, vedējiem un darbiniekiem.

            Kādi Cilvēki dzīvo – tāds Laiks ir.

            Nāks citi Cilvēki – nāks jauns laiks.

            Vecos maisos jaunu vīnu saliet nevar.

            Rases augšupeja sākas tad, kad pasaulē nāk jaunajām Idejām atbilstoši Cilvēki, tāpat kā noriets ir noticis „norieta cilvēku” darbības rezultātā.

            Cilvēce nav homogēna masa. Cilvēce ir piramidāla struktūra, kuru var iedalīt septiņos stāvos (citi dala divpadsmit stāvos ar trīspadsmito – Garīgo stāvu virsotnē). Katrā laikā iemiesojas cita stāva iemītnieki. Iemiesošanās sākas no piramīdas virsotnes. Vispirms iemiesojas augšējā, tad otrā zemākā, tad trešā zemākā un tā līdz pat pēdējam zemākajam – daudzskaitlīgākajam stāvam. Patreizējā Zemes pārapdzīvotība ir izskaidrojama ar to, ka ir iemiesojušies baltās rases pēdējā un citu rasu pazemes stāvu iemītnieki. Tāpēc, atbilstoši savai iekšējai dabai, katras rases sākumu ievada vieni (vieni un tie paši), bet beigas atnes citi (atkal vieni un tie paši) Cilvēki.

            Katras rases beigās notiek sadalīšanās aizejošajos un paliekošajos. Vieni aiznes rases atkritumus, citi sagatavo ceļu jaunā atnākšanai (saucēja balss tuksnesī). Paliekošo ir nesamērojami mazāk par aizejošajiem. Viņi dzīvo vienā un tajā pašā teritorijā, bet pieder dažādiem Laikiem. Aizejošie aiznes veco Laiku, bet paliekošie ir ar jauno Laiku. Pieliekošie glabā rases kodolu un savieno to ar jaunā Laika sākumu – pārmet tiltu no viena sākuma uz nākošo. Tie, kuros ir rases kodols, var pāriet pār tiltu. Tie, kuros tā nav - tie paliek pie vecā Laika atkritumiem, kur sildās to pūšanas siltumā.

            Daini!

            Mūsu sarunas notiek akulturālā telpā, tāpēc te katra norāde uz Kultūras dzīves normām tiks apšaubīta, noliegta un uzņemta ar vislielāko pretestību. Tur, kur ar kultūras dzīvi labākajā gadījumā saprot izklaidi, bet sliktākajā to redz dvēseles atkritumu izplatīšanas brīvībā, nekad nepieņems to, ka kultūras dzīve ir Cilvēka dzīves vadīšana atbilstoši Garīgo Vērtību sistēmai un Cilvēcisko Vērtību attīstībai nepieciešamajai disciplīnai.

            Daini!

            Jūs kā oponents labi runājat no pagrimušajiem un akulturālajiem rietumiem raksturīgās izpausmes brīvības (un vēlmes) pozīcijām, kas ir pilnīgā pretrunā ar kulturālas sabiedrības zināšanu apgūšanas (disciplīnas un disciplinēšanās) brīvību. Jūsos runā trešās rases norieta „dubļu ceļa” ideologs. Visas rases beidz vienā un tajā pašā. Visas rases sāk ar vienu un to pašu. Katra rase savā veidā noiet to pašu ceļu. Katra Lielā Ceļa loka naktsmiera apmešanās vieta ir tikai dažus metrus augstāk par iepriekšējo.

Tomēr šie daži metri Cilvēci tuvina Debesīm. Mūsu nometnes šķir tikai pārdesmit metru, tomēr skats no manas klints ir plašāks, debesis zilākas un Dieva balss skaidrāk dzirdama. Tikai pārdesmit metru augstumā, bet daudzi miljoni gadu Cilvēces Evolūcijas vēsturē! Savos zemākajos punktos visi loki gandrīz saskaras, bet tā ir tikpat reta parādība, kā planētu satuvināšanās to ceļos pa savām orbītām. Mēs dzīvojam it kā tepat līdzās, bet tomēr esam pilnīgi citās pasaulēs.


***


            Daini!

            Ja es izvilktu Jūs no tās elles, kurā mītat, Jūs paraudzītos apkārt un mestos pārliecināt tur palikušos nedarīt tās muļķības, kuras viņi tur dara. Jūs nebūtu pirmais. Tā notiek vienmēr. Tāpat, kā ar tiem, kuri ar galvu pa priekšu nolaižas ellē. Arī viņi vēršas pie Debesu iemītniekiem ar aizrādījumiem par viņu „aplamo” rīcību.

            Tā ir filosofiska aksioma. Tā ir objektīva parādība. Kā „paradīzi”, tā „elli” paši savām rokām veido un uztur Cilvēki. Tomēr ārpus tā ir objektīvā pasaule. Tajā ir objektīvās Debesu sfēras un tikpat reāli objektīvā pazeme. Arī tā ir filosofiska aksioma. Tā nav jāpierāda. To redz katrs, kurš spēj atbrīvoties no personības egoisma žņaugiem un miesīgo jutekļu ilūzijām. Tos, kuri ir žņaugos (verdzībā) un ilūzijās, nav vērts pārliecināt par viņu maldiem. Tas viņus sakaitina un iedzen vēl dziļāk. Var tikai sēdēt pie alas, kurā viņi mīt un sarunāties cerībā, ka sarunas gaita viņus izvilinās Saules gaismā.

            Cilvēki, kuri mīt pazemē uzdod jautājumus:

- Kāpēc tas viss nāk pār manu galvu?

- Kāpēc man ir tik maz no tā, ko vēlos?

- Kāpēc mani piemeklē nedienas?

- Kāpēc es atkal un atkal piedzīvoju vilšanos?

- Kādēļ dzīve ir tik grūta?

- Kādēļ es neredzu tās jēgu?

- Kādēļ tie, kuri man traucē labi dzīvot, to dara?


Cilvēki, kuri mīt virs zemes, to viņiem skaidro. Tos sauc par filosofiem, Soteriem, Dievu vai Saules Dēliem, glābējiem - Mesijām. Debesu būtnes izsakās skarbāk:

- Tāpēc, ka jūs neklausat filosofus!

Tomēr ārpus tā ir reālie apstākļi, kuru dēļ jūs, pazemes iedzīvotāji, neklausat savus filosofus. Lai to saprastu, ir jāizdara neliela atkāpe – ekskursija vēsturē – ir jāaizstaigā tepat līdz Romas impērijas laikam.

Absolūti lielākā daļa domājošo Cilvēku svēti tic skolā iemācītajām ābeces patiesībām, uz kurām balstās visa šīs civilizācijas dzīve – politika, tiesības, ekonomika un zinātnes. Viņi dzīvo, ēd un guļ ar pārliecību, ka ir tādi paši, kā viņu senči, ka Cilvēks ir cēlies no pērtiķa, ka viņi ir evolūcijas augstākā virsotne, kura bauda visus zinātnes sasniegumus. Ka tie ir vēl nebijušos Cilvēces vēstures un labklājības augstumos un tas, ko sludina no augstās zinātnes tribīnes, ir tieši tā, kā no tās tiek sludināts. Viņi nesaprot, ka tas, ko sludina zinātnes spīdekļi (kuri arī ir šī laika iedzīvotāji un veidotāji – tajās pašās skolās mācījušies) ir tas, ko viņi ir uzzinājuši savos pētījumos. Ja viņi zinātu vairāk, būtu cits pētījumu virziens, cits finansējums, citi pētniecības rīki un metodes, tad arī sludinātais būtu cits. Tās zinātnes vēsture, kura ir uzurpējusi sludinātāja tribīni, ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmu gadsimtu vēsture. Filosofijai ir vairākus miljonus gadu ilga vēsture, faktu, novērojumu un pieredzes uzkrājumi.

Lielākā pazemes iedzīvotāju daļa tic tam, ka Romas impērija bija antīkās pasaules augstākais sasniegums un Eiropas Kultūras šūpulis. Viņi svēti tic, ka matemātika īsti uzplauka tikai tad, kad tajā ieviesa „0” jēdzienu, ka tā patiesi savos teoriju vienādojumos atspoguļo objektīvo pasauli un spēj aprakstīt citu zinātņu maldīgos teorētiskos spriedelējumus. Viņi patiesi tic tam, ka filozofija ir tā pati filosofija un ka filozofi saprot, par ko ir runājuši antīkās pasaules filosofi. Viņi tic, ka tas, ko viņiem liek priekšā kā reliģiju, tiešām ir reliģija, un reliģija savā būtībā patiešām ir tāda.

Viņi klausās par Romas impēriju un tic, ka tās teritorijā tika uzturēta kultūras dzīve (orģiju un kara laupījumu dalīšanas ceļā) un šī kultūra tika izplatīta uz iekarotajām zemēm. Viņi lasa „Gallu kara piezīmes” un tic Cēzara vārdiem par to, ka galliem ir rakstība, bet viņi neraksta. Tas ir – viņi tic tam, ka saprot, ko Cēzars ar to domāja. Viņi domā, ka Cēzars domāja to pašu, ko domā viņi šodien, lasīdami Cēzara rakstīto.

Tomēr tā nav. Cēzars dzīvoja vienā pasaulē, bet lasītāji dzīvo pavisam citā. Cēzars dzīvoja reālajā – sava laika pasaulē, bet lasītāji dzīvo pilnīgi nereālā – mākslīgi veidotā un manipulatīvi vadītā pasaulē. Tad, kad Cēzars teica, ka galli neraksta, viņš ar to domāja to, ka galli nerīkojas kā romieši, kuri aprakstīja katru sienu un papīra gabalu, kam vien varēja piekļūt. Romieši, tāpat kā grieķi, pavadīja laiku nebeidzamā pļāpāšanā, vēstuļu rakstīšanā un sūtīšanā, bezgalīgos sacerējumos, opusos un tenkās. Viņi lepojās ar savu rakstītprasmi un šīs prasmes demonstrēšanu. Romiešu dabā ir pāvs ar izplestu asti. Visa viņu enerģija aizgāja greizsirdīgā sevis izrādīšanā un netiklās orģijās, kuras tika maskētas aiz reliģisku svētku svinēšanas tradīcijām (tāpat kā kolektīvās līgonakts kailpeldes šodien) un dieviem tīkamu darbu lozungiem.

Romas patricieši impēriju nepārvaldīja – viņi nenolaidās līdz darbam valsts pārvaldes aparātā. Viņi bija likumdevēji. Valsts pārvaldes aparātā strādāja iekaroto provinču aristokrātija un inteliģence. Tas nozīmē, ka Roma iepletās tikai ar to, ka aizvien plašākā teritorijā Cilvēki bija spiesti ievērot tās likumus un tiesisko kārtību, kuru uzspieda ar militāru spēku (nu taisni tā kā ASV ar NATO mūsdienās).

Ārpus Romas robežām dzīvojošos romieši saukāja par barbariem (grieķi savulaik Krievzemes brīvajiem iedzīvotājiem pārmeta barbarismu, norādīdami uz to, ka viņi, lūk, nepazīstot verdzības iekārtas kultūras augstumus). Romieši nekad nerakstīja neko, kas viņus varētu nostādīt sliktā gaismā. Tas ir – labu viņi rakstīja tikai par sevi, bet par citiem tikai sliktu vai neko. Tas rada veselu virkni jautājumu un pirmais ir tāds:

– Kā valsti reāli pārvaldīja neviens cits, kā „nekulturālie barbaru valsts aparāta darbinieki”?

Nākošais attiecas uz vergu darbu Romā. Romieši paši neko necēla. Romieši vispār bija slinki, izlaidīgi un baudkāri. Romieši nestrādāja un amatus neprata. Viņi bija vergturi un izrīkoja darbā vergus. Strādāja vergi. Vergi cēla namus, pilis, pirtis un tempļus. Vergi gatavoja sadzīves priekšmetus, rotas, ieročus un apģērbus. Vergi bija amatnieki, skolotāji, dzejnieki, mūziķi un filosofi, kuri Romā tika iepludināti pēc katra karagājiena.

Tātad, no „mežonīgo barbaru” zemēm uz Romu plūda zelts, dārgi izstrādājumi, filosofiski traktāti un augsti kvalificēts darbaspēks (citus verdzībā neņēma – nevarēja pārdot). Romas medicīna pilnībā sastāvēja no „barbaru” vergu darba. Visi Romas karagājieni bija laupīšanas karagājieni.

- Ko augsti kulturālā Roma ar attiecīgu augstu tehnoloģisko līmeni un prasībām varēja iegūt „nemazgāto barbaru zemnīcās, zvēru alās un zaru būdās”?

- Kā no „Druīdu rupji aptēsto elku tēlu birzs” varēja izvest desmitiem vezumu zelta un sudraba izstrādājumu? (Romiešu kases ieraksts ).

- Kā slēdzot līgumus (kurus pārkāpa) ar „mežonīgajiem barbariem” par pārtikas piegādi, viņi varēja Romai piegādāt milzīgos daudzumos labību, augļus un dārzeņus? (Tas nav iespējams mežos klīstošu cilšu un valstiski neorganizētu iedzīvotāju zemēm).

Tieši galli (par galliem romieši sauca visus uz ziemeļiem no Itālijas dzīvojošos) bija izcili metalurgi un metālapstrādātāji. No viņiem romieši ieguva labākos metālapstrādes izstrādājumus un darba rīkus.

- Kā „primitīvo barbaru” zemēs var būt augsti (augstāk par Vidusjūras apvidu) attīstīta metalurģija, kuru pēc tam apbrīnoja „augsti kulturālā” Roma?

Dvēsele var dzīvot kādā no piramīdas virszemes stāviem, puspagrabā vai pazemes pagrabstāvos. Tas, kurā stāvā dzīvo dvēsele, ir atkarīgs no viņas prasībām – interesēm un Cilvēcisko Vērtību kvalitātēm. Jo izsmalcinātākas prasības – intereses un Cilvēciskās Vērtības, jo pilnvērtīgākas tādas dvēseles spējas. Jo primitīvākas (egoistiskākas) prasības, jo zemākā stāvā vai dziļākā pagrabā dzīvo tāda dvēsele, jo vienkāršāki – robustāki ir tās darbi un neveiklākas prasmes. Primitīvām dvēselēm ir primitīva dvēseles dzīve.

Primitīvai dvēseles dzīvei ir primitīvas prasības (intereses), primitīvas sabiedriskās attiecības (patēriņš), zināšanas un amatu prasmes (utilitārisms darbā), tāpēc augsti attīstīta amatniecība nevar būt primitīvā cilšu sabiedrībā, bet tikai augsti attīstītu dvēseļu sadarbībā labi integrētā un organizētā centralizētā valstī ar labi attīstītu sociālo un ekonomisko infrastruktūru, pārvaldi un darba dalīšanu. Tas viss varēja būt valstī, kurā darbojās augsti attīstīta tiesību sistēma.

Ja mēs vēlēsimies zināt, kāds ir pilsētas laukuma slīpums – kur ir augstākās, bet kur zemākās vietas, mēs vērosim ūdens plūsmu lietus laikā. Ūdens plūdīs no augstākajām vietām uz zemākajām un sakrāsies viszemākajās iedobēs. Tāpat arī ar Romas impēriju – mēs redzam, ka tā izlaupīja un koncentrēja savā teritorijā augstas Kultūras darba augļus.

Taču tad aizvien vēl paliek jautājums par Kultūras pieminekļu esamību Romā un „barbaru zemēs”. Te nu ir svarīgi kas, kā un kur skatās.

Nav noslēpums, ka Romas pirmsākumi meklējami nelielā laupītāju kopienā. Tāpat nav noslēpums, ka antīkā pasaule „barbaru zemēs” dzīvoja aparteīdu dzīvi – izstūma sliņķus, netikļus un noziedzniekus. „Barbaru” pasaulē valdīja augsti prasīgu dvēseļu dzīves normas, kurās sev vietu neatrada izstumto mazprasīgās dvēseles dzīve.

Tāpēc romieši visu ieveda un neko labu par aplaupītajiem nerakstīja – tas apēnotu viņu pašu „gaišo vaigu” – romieši bija ļoti augstprātīgi un patmīlīgi (nu gluži kā visa „svētā Roma”). Tāpēc nav (?) apzinātu un aprakstītu kultūras pieminekļu romiešu rakstos. Tai pašā laikā daudzi rakstu pieminekļi tika izvesti uz Romu, kur vēsturisku kolīziju gaitā ir gājuši bojā vai arī līdz šai dienai glabājas „svētās Romas” Vatikāna slepenajos pagrabos.

Tagad mēs runājam par notikumiem, kuri ir vismaz 1500 gadu veci. Roma, izlaupot un dezintegrējot (pārslēdzot uz sevi) Eiropas saimniecisko un politisko dzīvi, reizē ar to nožņaudza tās Kultūru – vājināja „imunitāti” un valstu pretestības spējas. Cilvēku dvēseļu dzīves prasību līmenis slīdēja aizvien zemāk. Izstumtie kļuva aizvien nekaunīgāki un viņu palika vairāk. Eiropa pārcēlās uz dzīvi pagrabā. Tagad tās realitāti noteica sliktākie no tiem – viņu cilvēces atkritumi.

Piektajā gadsimtā „kristīgā baznīca” ieguva valsts oficiālās reliģijas institūcijas statusu. Tā sevī pārņēma visus Romas impērijas netikumus, metodes un dabu. Baznīca saglabāja Romas mērķus – skaldīt, valdīt un laupīt. Baznīca ievāca pieejamās varas pozīcijas, vērtības un kultūras pieminekļus, bet to, ko nevarēja noslēpt savos pagrabos, to iznīcināja. Tā bija parastā prakse – vienu atrasto grāmatas eksemplāru nogādāja Vatikānā, bet pārējos iznīcināja. To, ko vēl nebija sagrāvuši laupītāji, to sagrāva baznīcas iedvesmotie „kristīgie” fanātiķi, kuri tādā veidā apkaroja „sātana darbus”. Tāpat kā vandāļi postīja iekarotās Romas kultūras pieminekļus un izmantoja to materiālus savu utilitāro vajadzību apmierināšanai, tāpat rīkojās pagrabnieki, kad viņiem radās tāda iespēja.

Līdz ar baznīcas izplatīšanos notika plānveidīga iepriekšējās kultūras eksistences pēdu iznīcināšana. Katrs jaunienācējs izmanto nozīmīgākos iepriekšējās kultūras centrus savām vajadzībām. Uz vieniem un tiem pašiem pamatiem tiek celtas vairāku pilsētu celtnes. Pirms „Trojas” atrakšanas tas bija tikai paugurs lauku vidū. Atrokot pauguru, tika atraktas vairākas viena virs otras (viena pēc otras) celtas pilsētas. Ja gribat zināt, kur atradās Baltu pilsētas un kultūras centri, paraugieties uz baznīcu mūriem! Tie visi ir celti uz Baltu tempļu pamatiem. Vēl lielāku daļu kultūras pieminekļu nopostīja un, nespējot apgūt to teritorijas, pameta aizmirstībai.

Baznīca nesa Romas augstprātības nastu un lozungu – „par citiem tikai sliktu vai neko”. Tas bija vienīgais veids, kā balināt savu laupītāja un pazemes iemītnieka vaigu. Vēl līdz šai dienai notiek baznīcai un tās radītajai varai netīkamo kultūras pieminekļu slēpšana un vēsturisko – arī kultūras tradīciju izkropļošana (slavenā Spārīša tēze par eglītes greznošanas aizsākumiem). Tāpēc līdz šai dienai savās mācību grāmatās Jūs lasāt to, ka Eiropas kultūras pamati nāk no Romas un ka nekādas citas ārpus tās Eiropā nav un nav bijis. Bet kāpēc tam ticat – tas jau ir cits stāsts.

Roma izmainīja virszemes un pazemes iedzīvotāju proporciju un attiecības. „Svētā Roma” apgrieza eiropiešu apziņu kājām gaisā – panāca to, ka visa Eiropa tagad mitinās pazemē.

Romas ārpolitika meklēja, saasināja pretrunas, sanaidoja un vājināja Eiropas valstis, grāva Eiropas politisko kultūru, tradīcijas un neitralizēja Druīdu centienus uzturēt mieru un saticību starpvalstu attiecībās. Savā iekšpolitikā, atverot ceļu nekontrolētai migrācijai, tā izraisīja un uzturēja pārceļotāju plēsonīgu attieksmi pret dabas resursiem, utilitāru attieksmi pret darbu, ar ko deģenerēja amatniecību un demoralizēja savus iedzīvotājus.

Roma grāva tikumus, popularizēja netikumus, amorālu uzvedību, perversijas un seksuālu izlaidību, piekopa orģijas un pārmērības – izšķērdību un miesaskāri. Roma izcēla un kultivēja visu sliktāko, kas vien ir Cilvēkā. Roma trivializēja mākslas un padarīja tās par politiski angažētām un lētas izklaides elementu.

Roma zinātnēm piešķīra sekundāru, utilitāru raksturu, padarīja tās seklas, atņēma to radošo dabu un praktisko pielietojamību atdalīja no to filosofiskās būtības.

Roma iznīcināja Druīdu uzturētās un Eiropā piekoptās Dabiskās Tiesības, tās aizstājot ar Tiesību pretmetu – romiešu tiesībām, kas ieviesa, leģitimizēja un visādā veidā uzturēja negodīgas attiecības, nevienlīdzību, beztiesisku stāvokli un verdzību.

Romā sazēla un par normu kļuva sofistika – negodīgas vārdu spēles un prettiesiskas demagoģiskas spekulācijas, ar kurām politiķi un advokāti tiesās pārvērta acīm redzamas nepatiesības un melus par taisnām un ticamām lietām.

Roma pārkāpa visas filosofiskās dzīves normas un radīja prāta slimību – eklektiku, ar kuras palīdzību filosofiju – Dievišķo Gudrību pārvērta tās pretmetā – deva sākotni mūsdienās esošajai cilvēciskajai prātošanai un savu prātojumu iecelšanai patiesības kārtā. Filosofija nodarbojas ar esošā cēloņu un kārtības izziņu, ar to dodot pamatu kārtības uzturēšanai Cilvēku dzīvē, bet filozofija nodarbojas ar iedziļināšanos Cilvēku muļķībās un šo muļķību apspriešanu, tā atņemot pareizas dzīves pamatu un iespēju. Filosofija uzturēja objektīvo labo, bet filozofija ieveda praksē labā noliegšanas patvaļu.

Romieši reliģijas deģenerēja līdz ritualizētiem kultiem un publiska šamanisma izrāžu līmenim. Romieši visu sabiedrisko dzīvi pārvērta par balagānu – visam atņēma tā iekšējo Cilvēcisko Vērtību saturu, bet Dievišķo par raibu traktiera izkārtni. Romieši Gnosticismu vulgarizēja un profanēja līdz „kristietībai” jeb, kā saka Pujāts, - kristiānismam.

Ar pazemes iedzīvotāju apziņu, domāšanu, pieredzi un dvēseles prasībām – Cilvēcisko Vērtību kvalitātēm nevar redzēt un saprast virszemes iedzīvotāju dzīvi, darbus un sapņus. Vēl līdz šai dienai darbojas Romas tieksme „pucēt” sevi, pagremdējot citus. Tā es pats Latvijā zinu vairākas seno pilsētu vietas, kuras nekā nav mūsdienu vēsturnieku fiksētas, aiz tā iemesla, ka tās esot pārāk lielas (ir jau, ir, tās patiesi ir vairāku kvadrātkilometru platībā) – lūk, Baltijā neesot bijis tik daudz iedzīvotāju, lai veiktu tāda apmēra darbus un apdzīvotu tādas pilsētas. Un tas viss laikā, kad tepat blakus Krievijā – līdz pat Urāliem atrod tādu pašu apmēru pilsētas (un ne jau vienu vien!), kuras attiecas uz to pašu laika periodu.

Tas, ko mēs redzam mūsu zemes reljefā, ir atkarīgs no tā – kas un ar kādām acīm skatās uz to, kas ir viņa priekšā. Protams, ka ar šauru – sīkumus atzīstošu un meklējošu – lielo noliedzošu Romas gara apmiglotu materiālista mazprasīgās dvēseles aci lūkojoties, nevar saskatīt to, ko ir būvējušas un savām vajadzībām veidojušas augsti prasīgās Baltu tautu dvēseles. Protams, ka senprūšu pēcnieks nīdīs katru vārdu, kurš nāks no Balta mutes!


Tagad vēl līdz šai dienai skan balsis, ka latviešiem, lūk, esot jāiet Europā, Europiešiem savu kultūru priekšā celt un tur esošos pagrabiešus kultūrā pacelt.

- Interesanti, ko tad nu mūszemes pagrabieši viņējiem mācīs?

- Vai greznosies ar nesaprotamas filosofijas spalviņām un kā Celms stāstīs, ka pat Saulīte esot pirtī mazgājusies (pirts esot latviešu garīgās kultūras elements, gara prakse, svētnīca un sazin kas tik vien tur klāt katrai vajadzībai) – vai tiešām nolaidīsies līdz tādam Dainu zaimošanas līmenim?

Vai tiešām tiktāl sevi apsmieklā liks, ka banālu biznesprojektu pacels garīgās dzīves līmenī?

- Vai rādīs kā plikiem bariņā visu acu priekšā peldēties jāiet?

To jau visi Europas netikļi piekopj tāpat bez kādas svētuma piegaršas.

- Vai tas „know-how” būs tā svētuma piegarša?

Bet tad jau tā taisnā ceļā būs atgriešanās pie Romā piekoptajām „dieviem veltītajām” orģijām.

- Interesanti, vai ēzeļmātes arī tiks iesaistītas, kā jau labāko tradīciju garā?

Nu taisni ikurāt uz lielo homominoritāšu saietu lielajā Europas „kultūras galvaspilsētā” Rīgā! Nu taisni mūsu plikie senlatviski folkloristiskie latvju bāleliņi ar visām savām zeltenēm un viņu daiļumiem visa tā varavīkšņainā gājiena priekšgalā! Lai tik nu neaizmirst sarkanbaltsarkano tā augstu pacelt un skaļi dziedāt par ciemā tekošo gailīti... Būs varens kopkoris visām paaudzēm kur saliedēties.

Mūsdienu Europas pagraba iedzīvotāji domā – viņiem šķiet, ka viņi ir tādi paši Cilvēki, kā tie, kuri te dzīvoja pirms viduslaikiem – mūsu ēras sākumā. Tā ir tikai attāla ārējā līdzība, kuru rada divu kāju, roku un vienas galvas esamība abos gadījumos. Ar to kopīgais beidzas. Miesīgās formas saturs ir pilnīgi atšķirīgs. Tāpēc visa dzīve rit nekā nesavietojamās gultnēs un to galarezultāti ir citi. Ar piezemēta pagrabnieka dvēseli un prātu nekā nevar saprast Saules gaismā dzīvojošo domas, darbus un pārdzīvojumus. Tagad runā par renesansi, bet nesaprot, ka tas, kas radās pēc viduslaiku pamiruma, nav dzīvs, bet gan dzīvā karikatūra – dzīvs mironis – zombijs, bez dzīvā Cilvēka dvēseles un pasaules redzējuma.

Tur jau ir tā lieta, ka ar pagraba iedzīvotāja aci raugoties, mans rakstītais nu nekā nevar būt par pilnu ņemams tikai tā viena iemesla dēļ vien, ka pagraba iemītnieka acs visu rāda apgrieztu kājām gaisā. Ja neticat man, tad palasiet to, ko šajā jomā raksta citi – piemēram, tas pats kristīgi erudītais Svēdenborgs. Tur Jūs, Daini, nevar vainot – tā Jūsu acs un dvēsele ir iekārtotas, bet Jūs var vainot citā – tajā, ka Cilvēces Evolūcijas ritumā esat tādā pagrabā nolaidies.


Slikta valdība nav Latvijas problēma. Tāpat Latvijā nav investīciju vai attīstības plānu trūkuma. Latvijā nav darba trūkuma, nav pārāk mazu algu un pensiju – tas viss ir tikai ņirba uz ūdens. Latvijā tās iedzīvotājiem ir tikai viens trūkums – pārāk zemas – primitīvas ir viņu dvēseliskās dzīves prasības.

Tiem, kas sevi dēvē par latviešiem, nav augstu Ideālu un gribas tos sasniegt, nav prasību pacelt savas attiecības Debesu dzīves līmenī – pacelt tās līdz Sirdsdzīvei un izturēties vienam pret otru tā, kā izturas virszemē dzīvojoši Cilvēki – brālīgi, saskanīgi, vienprātīgi – mīloši un Cilvēcīgi. Latvijā nav dvēseļu prasības būt Cilvēkiem. Ja būtu savstarpēja mīlestība, tad viss cits pienāktu klāt.

Savstarpēja cilvēkmīlestība ir vienīgais iztrūkums Latvijā, kurš ir visgrūtāk kompensējams, toties aizpildīts, atrisinātu visas problēmas visvienkāršākajā veidā. Jūsu atrašanās vietā to ir grūti saprast, bet no mūsu puses tas ir redzams skaidrāk par skaidru.


***


Tas ir tipiski romiski – latviskā garā – paraut uz leju to, kurš dara, bet necensties saprast un līst no pagraba ārā. Pamatīgi Jūs ir tā „svētā Roma” pārtaisījusi pēc sava ģīmja un līdzības! Tomēr te nu sanāk maziņš misēklis. Māņticībai izrādās ir divas sejas. Vai, pareizāk sakot – no abām pusēm lūkojot tā ir pilnīgāk redzama. Ja kāds ir māņticīgs, tad viņš tāds ir kā ticības, tā arī zinātnes telpā. Māņticība ir Cilvēka iedaba viņa prāta un dvēseles jūtu dzīves šaurībā.

Māņticība ir tur, kur ir to Cilvēcisko Vērtību, tieksmju un spēju iztrūkums, kuru klātbūtne Cilvēkā nodrošina sava un apkārtesošā stāvokļa patiesu uztveri un novērtējumu – sapratni, tieksmi pēc zināšanām un to apguvi. Dvēseles dzīves kultūra dod patiesas zināšanas un Cilvēka cienīgu dzīvi visās jomās. Dvēseles kultūras trūkums ir dzīve māņticībā, šamanismā un vispārējā atpalicībā.

Tagad ir izveidojusies īpatnēja „viegli ap-mācīto” māņticības forma. No vienas puses šie, sevi par augsti izglītotiem un progresīvi domājošiem turošie lasa ātri apgūstamās „garīgo zinātņu” sēnalu lubenes, kuras lielā skaitā atgremo vienus un tos pašus tukšos vārdu salikumus no „pašattīstības kursu” „vieglā ceļa” pūra, kuram tagad pieslējušies arī latvju bāleliņi – dievturīši. Kādreiz augstu balsi uzņēmuši, arī viņi tagad pie lētā gala pieskandina, ir tikpat tukši, kā baznīcas sprediķi.

Bet no otras puses tādi sevi  uzskata par moderni izglītotiem intelektuāļiem, kuri stingri turas nopietnu zinību rāmjos. Tomēr tā sevi „rāmjos” turēdami, viņi nepamana to, ka pasaule ap viņiem strauji mainās. Šajā mainīgajā pasaulē Zinātne iet lieliem soļiem, bet tās virzienu uztvert nespējīgie ir tālu atpalikuši no tās. Tā nu tagad iznāk, ka „veselā saprāta kanti turošie” nonāk pretrunā ar savu aizstāvēto zinātnisko pozīciju un turpina stāstīt tādas blēņas, no kurām pati zinātne jau ir atteikusies.

Tā ir arī visas mūsu izglītības sistēmas problēma. Skolās turpina mācīt pasaules un zinātnes vakardienu. Tādā veidā mūsu „mācību iestādes” sagatavo apmuļļātus, par mācītiem nosauktus aizvakardienas patērētājcilvēkus, kuri tā arī nekad nevarēs būt kopsolī ar tālu uz priekšu aizgājušo pasauli un būs bezspēcīgi tās ietekmju gūstekņi. Lai cik tas nebūtu bēdīgi, bet tā nu iznāk, ka skolas ir māņticības perēkļi, kā attiecībā uz reālo pasaules ainu, tā arī uz skolēnu pašnovērtējumu. Tas ir skumji un šausminoši, bet jākonstatē, ka sākas otrie viduslaiki – tumšie gadsimti.

Pēcviduslaiku – renesanses Cilvēks un viņa izveidotā pasaule ir „virszemes” pasaules karikatūra. Renesansē dzimušais ir no pagraba izlīdis, bailīgs un tādēļ pats sevi iedrošinoši skaļš un lielīgs mežonis, kurš spilgtajā Saules gaismā neko sev apkārt neredz, nav spējīgs saprast un pieņemt. Viņš ir svešinieks pasaulē, kurā ir ielauzies. Pagrabu un alu iemītniekam nav to zināšanu pamatu, kuri viņam ļautu kaut daļēji saprast un mācīties no tās pasaules, kurā viņu ir izmetusi Cilvēces vēstures zemestrīce. Tāds Cilvēks ir kā no dīķa izmesti dubļi uz tempļa dārgakmeņu kāpnēm un visa viņa veidotā pasaule ir netīru dubļainu roku triepieni uz tempļa zelta sienām. Tāda Cilvēka zinātne interesējas tikai par vienu – cik ēdamu vielu var ietilpināt tempļa altārsegā!


Visas Jūsu zināšanas ir analfabēta stāsts par matemātikas grāmatā redzēto...


***


Daini!

Jūs noteikti kādreiz esat bijis kinoteātrī. Ja tā, tad mēs tagad varam atgriezties pie žurnālā GEO aprakstītā efekta. Tas, ko Jūs redzat uz ekrāna, tur nenotiek. Tas tiek projicēts caur projektoru un nesēju – gaismas stariem. Projektors ir iekārta, kura kādā programmā iekodētu signālu kopu (tēlu) „ievieto” nesējā – piespiež gaismas staru to pārnest telpā. Tālāk šis signālu kopums nonāk uz ekrāna, ar kuru mijiedarbojas. Mijiedarbības pēdas mēs redzam kā attēlu. Ekrāns atstaro to, ko var atstarot, bet uzsūc tās ietekmes, kuras neatstaro. Tātad, mijiedarbības raksturs ir atkarīgs no ekrāna dabas.

Projektoram ir vienalga ko „ievietot” starā. To pilnībā nosaka tobrīd projektorā esošā filma vai kāds cits signālu avots. Projektors var „rādīt” bērnu, piedzīvojumu, pasaku vai mācību filmu, bet var projicēt arī postošu un riebeklīgu rulli. Ekrāns to visu uztvers un mijiedarbosies ar to. Atkarībā no ekrāna dabas, mainīsies arī mijiedarbību raksturs. Atrodiet kādu fizikas mācību grāmatu un izlasiet kā darbojas elektronstaru lampa! Tas dos daudz vielas derīgām pārdomām.

Te nu žurnāls mums apraksta projektoru – cilvēku, kurš, lietojot nesēju – gaisa plūsmas radītus akustiskos viļņus, ar to palīdzību caur telpu līdz klausītājam pārnes „projektorā” esošu signālu kopu (slimības raksturlielumus) – balss kvalitātes ar slimības pazīmēm (tām, kuras ir izdevies identificēt). Klausītājs ir ekrāns, ar kuru mijiedarbojas akustisko viļņu pārnestā signālu kopa. Šajā gadījumā „ekrāns” ir izveidots kā „pieņemošais uztvērējs”.

Klausītājs klausās ar speciāli tam veidotiem uztveres orgāniem – ausīm, un ievada uztverto signālu kopu dzirdes centros un tālāk caur tiem savā apziņā. Klausītāja ķermenis ir izveidots kā jūtīga, informāciju uztveroša un saglabājoša sistēma. Cilvēka ķermenis lielā daļā sastāv no ūdens. Ūdens lieliski uzsūc un saglabā akustisko viļņu ietekmes un caur tām nestās ietekmes. Ūdens struktūra mainās akustisko viļņu kvalitāšu ietekmē. Tas ir eksperimentāli pierādīts fakts. Tikai aklais var to noliegt. Izdariet secinājumus pats. Varbūt, ka kāda daļa no Jūsu vēstījuma tagad skan īsti un patiesi. Par to ir vērts padomāt.


Daini!

Jūsu problēmas sakne ir tā, ka Jūs neredzat kopsakarības. Jūs pasauli skatat atsevišķos statiskos filmas kadros. Jums pasaule ir sastingušu fotogrāfiju albums. Tad, kad kāds Jums stāsta par vecāku dotā vārda ietekmi – atbalstu vai traucējumu Jūsu personībai, Jūs to pieņemat bez iebildumiem un cenšaties izzināt kādi tad tie „Daiņi” ir, bet tad, kad Jūs lasat par akustisko signālu (balss) dabu un ietekmi uz klausītājiem, par normu ievērošanu un disciplīnu šajā jomā – tad Jūs to noraidat un smejaties par acīmredzamo. Apmēram tāpat uzvedas puišeļi, kad iekļūst transformatoru apakšstacijā. Kā zinam, tad sekas tam ir bēdīgas.

Jūs nesaprotat, ka šīs abas parādības un vēl vairākas citas, šeit nepieminētas, pieder kādai kopīgai vibrāciju pasaules dabai. Tā mums parādās dažādos aspektos un dzīves gadījumos. Pirmajā minētājā – ar vārdu saistītajā, Jūs to pieņemat viegli, jo nejūtat atbildību, kura seko Jums pa pēdām, bet otro tūlīt noraidat, jo tā šo pašu atbildību Jums nepielūdzami nostāda tieši acu priekšā.

Ne jau parādība Jūs mulsina!

Jūs negribat atzīt atbildību, kura nāk līdz ar Jūsu darbību!

Jūs gribat būt bezatbildīgi savu iegribu vergi!

Pagrabnieki dzīvo pagrabā tieši tāpēc, ka pagraba tumsā cer izbēgt no atbildības par savu rīcību!

Tieši viņos mītošais vergs viņus padara par tādiem!

Tie, kuri bēg no atbildības – tie pārdodas verdzībā!

Verdzība ir māņticība!

Tas, kurš sāk ticēt, ka ir zaudējis brīvību, ir māņticīgs!

Milzīga māņticības industrija jūsos uztur šo verga stāvokli, un tāpat, kā kādreiz, baznīcas musināti, jūs visur saskatījāt sātana pirkstu, tā tagad jūs visur redzat antizinātniskus māņus. Jūs, Daini, nesaprotat, ka zinātne ļoti lēni, bet tomēr iet filosofijas pēdās, atklājot to, ko filosofija ir zinājusi vienmēr. Zinātne lēni, lēni apstiprina visu to, ko filosofija māca, ir mācījusi un mācīs. Lai kā tas Jums nepatiktu, bet realitāte ir viena un tieši tāda, kādu to Jums rāda filosofija.

Vēl vairāk, tas ko darat Jūs, Daini, ir darīts neskaitāmas reizes visās pasaules malās. Jūs, tāpat kā Jūsu domubiedrus, izmanto par dzīvsvara masu filosofisko patiesību nomākšanai. Tomēr ar dzīvsvaru nevar pārmākt Gara darbību. Lai kā Jums tas nepatiktu, bet zinātne nonāks tieši pie tā, ko es rakstīju Jums tik nepatīkamajā rakstā, un tas, par ko Jūs smejaties būs dzīves norma.

Ja drīzumā nenorims iesāktais tehnoloģiju pielietojuma virziens, tad, blakus manipulācijām ar masu apziņu, uz žurnālā aprakstītā efekta pamatiem tiks radīts jauns akustiskais ierocis iedarbībai caur masu informācijas kanāliem, pret kuru nebūs aizsardzības un kura pielietojumu nevarēs pierādīt. Tā kā presē informācija nonāk ar krietnu novēlošanos, bet militāristi nelaiž garām nevienu iespēju, tad nav izslēgts, ka tādi eksperimenti jau ir tikuši veikti vai notiek pašlaik.

Es vairākas reizes esmu rakstījis par dziedātājputnu balsu svētīgo iedarbību un vārnu ķērcienu postīgumu. Arī tas balstās uz tās pašas akustiskās iedarbības pamatiem.

Cilvēki mūsdienas nepievērš uzmanību vides akustiskajām kvalitātēm. Viņi nenovērtē akustisko parādību ietekmes spēku. Viņi nesaprot, cik lielā mērā viņu darbaspējas, veselība, pašsajūta un savstarpējās attiecības, pat pieņemtie lēmumi ir atkarīgi no viņu dzīves vides akustiskajām kvalitātēm un efektiem. Vēl nesenā pagātnē tieši telpu akustiskās īpašības bija galvenais visu arhitektu darba meistarības rādītājas. Tas, kas izcili skanēja, bija visās citās jomās izcili projektēts. Visu slaveno arhitektūras ansambļu uzbūves pamatā ir akustiskās likumības.


***


Katra Cilvēka darbība viņu ved tuvāk Debesīm vai liek nokāpt pagrabā. Pie tam, bieži vien tā ir viena un tā pati darbība, vienā un tai pašā vietā un laikā dažādiem Cilvēkiem. Tas, kur katrs nonāk to pašu darot, ir atkarīgs no rīcības motivācijas. Ja korī dziedādams Cilvēks apmierina savu pašizpausmes tieksmi (dzied, lai gūtu labsajūtas apmierinājumu), tad ar to pašu egoistisko rīcību Cilvēks sevi paverdzina un ieved pagrabā. Ja Cilvēks dziedot ziedo savus spēkus ar dziesmu nestajiem uzlabojumiem pasaulē, tad viņš ceļas Debesīs. Un tā tas ir it visā, ko vien Cilvēks dara. Tiklīdz viņš to dara savas labklājības vārdā, tā ar to pašu nokāpj pazemē. Tiklīdz viņš kalpo līdzcilvēkiem – ir Radītāja Gribas nesējs, tā viņš tuvojas vienībai ar saviem līdzcilvēkiem un Radītājam.

Viss Labums nāk caur Radītāja izstaroto Visa Labā Cēloni. Tuvošanās Radītājam ar to pašu ir tuvošanās Visa Labā Cēlonim. Tādā kārtā dzīves labums ir sasniedzams tikai vienā veidā – ar tuvošanos Radītājam – ar savstarpēju kalpošanu savu līdzcilvēku labklājībai. Cita ceļa labuma gūšanai nav. Nekādas citas zemes vai pazemes pūles pie labuma neved. Viss cits galarezultātā nes trūkumu, postu un visa zaudēšanu.


Daini!

Pieņemsim, ka Jūs esat ietekmīgs politiķis, valsts ekonomikas stūrmanis, izglītības, aizsardzības vai kultūras darba pīlārs. Uz Jūsu pleciem gulstas atbildība par Jūsu tautas un valsts nākotni. Jūs redzat, ka Jums uzticētā joma ir jāreformē. Jūs degat kalpošanas tieksmē. Ir jāskata Vīzijas, jākaļ stratēģijas un jāraksta plāni. Ir jāsper pirmie soļi. Jums ir pareizā motivācija, padomdevēji, viņu ieteikumi, projekti un ierosinājumi. Katrs bīda savu labi gribēto, iesaka kam ļaut vai neļaut „dziedāt”...

- Kā Jūs zināsiet ko un kā realizēt dzīvē, lai labi gribētais nebeigtos kādā grāvī vai ar tieši pretējo rezultātu?

- Kā Jūs zināsiet, kurā virzienā „jārok”?

- Kā Jūs novērtēsiet iespējamās sekas un paredzēsiet nākošos soļus?

Te nu Jums būs jāizlemj – „sabats cilvēkam vai cilvēks sabatam”.


Vispirms Jums ir godīgi jāatbild uz jautājumu:

- Kāds ir mērķis?

- Kas ir līdzeklis?

- Kas ir resurss?

- Kā vārdā tas notiek?

- Vai Jūsu iesāktais kalpo kādas nozares stiprināšanai, projekta realizācijai, politiskā kursa uzturēšanai, sekošanai ideoloģiskām nostādnēm?

- Vai viss iepriekšējais kalpo Cilvēka labklājībai?

- Vai Cilvēks tajā (abi vienlaicīgi būt nevar) ir resurss vai labuma saņēmējs?

- Vai Cilvēka spējas ir līdzeklis vai mērķis?

Ja kaut mirkli pieļaujat domu, ka Cilvēks un viņa spējas ir resursi un līdzekļi, tad ar to pašu esat uz neveiksmes ceļa, kurš ievedīs vēl lielākās nepatikšanās, kā tās, no kurām bēgat.

Jebkura politiska, ekonomiska, militāra, zinātniska vai kāda cita darbība ir jēgpilna tikai tad, ja tā tiek izdarīta Cilvēka labklājībai un ir labu nesoša apgrieztā proporcijā tajā esošajiem egoisma elementiem. Te katrs piliens darvas visu medu sabojā.

Tad, ja nu Jūs, Daini, esat tāds apgaismots un labu gribošs, nesavtīgs darbinieks, tad

- Kā Jūs zināsiet, kas Cilvēkam patiesi labs ir?

- Vai Jūs reformēsiet pats pēc saviem ieskatiem par labo?

- Vai sasauksiet sapulci, izsludināsiet projektu iesūtīšanas konkursu?

- Vai liksiet balsot?

- Debatēsiet?

- Varbūt karosiet par labo?

- Vai Jūsu sasauktie balsotāji, konkursanti, debatētāji un karotāji zin, kas ir Labs?

- Vai 10, 100, 100 000 000 kopā sanākušie var zināt to, ko viņi nezin katrs atsevišķi?

- Vai viņi izpaudīs kādu augstāku patiesību, vai tikai savu viedokļu kopsaucēju?

Tātad, lai darītu labu Cilvēkam, vispirms ir jāuzzin, KAS IR CILVĒKS. Ir jāuzzin kādā vidē un kāpēc viņš tur un tā dzīvo. Kādas ir tādas dzīves sekas.

Gadījumā, ja Jums izdosies definēt, kas ir Cilvēks, un šī definīcija būs patiesa – tā izrietēs no Īstenības un būs ierakstāma esošajā Realitātē, būs brīva no murgiem, ilūzijām, halucinācijām, maldiem un meliem, tad tajā noteikti parādīsies arī tas, ka Cilvēks ir stingi noteiktā attīstības ceļā esoša būtne. Tur būs arī tas, ka katra atkāpe no šī Ceļa un Radītāja Ceļam dotā mērķa noklīdušajai būtnei atņem Cilvēka dabu un stāvokli Radītāja acīs un, tātad, izslēdz viņu no Realitātes, kura ir dota mūsu Visumam, šim Kosmosam un mūsu planētai. Ar to tāds kļūst par svešķermeni – vēža šūnu Visumā, Kosmosā un planētas ķermenī, kuru tie, protams, apkaro visiem spēkiem.

Tātad, ja vien esat patiess savā tieksmē kalpot Cilvēkam, Jums būs jāatzīst, ka Labs Cilvēkam ir tas, kas uztur viņa Cilvēcisko dabu un kalpo par attīstības ceļa uzturētāju, bet ceļš ir turams saskaņā ar Radītāja plānu.

Tad nu Jums būs jāuzzin vēl tas, KAS IR RADĪTĀJS un KĀDS IR PLĀNS. Plāna sastāvā būs plāna realizācijas apstākļi, to normas, attiecīgās vērtības un to rašanās atkritumi, drošības līdzekļi un brīvības pakāpes dažādās vidēs. Vajadzēs uzzināt, kas ir šī plāna realizācijas līdzekļi – Radītāja līdzstrādnieki – Tā emanācijas, emanāciju izstarojumi un mijiedarbību radījumi, kāda katram viņa iedaba un vieta. Jums būs jāzin, kā tas viss strukturējas un mijiedarbojas.

Tātad, ja gribēsiet darīt labu Cilvēkam un uzņemsieties to darīt, uzņemsieties atbildību un tiešām pie tā ķersieties, jums būs jāapgūst Filosofija, jāzin viss, ko tā māca, ko ļauj, ko aizliedz, ko dara zināmu un ko liek turēt noslēpumā. Jums būs jāzin – kas, kad un kādēļ ir noticis, notiek un notiks. Jums būs ar to jādzīvo un jāuzklausa daiņu izsmiekla pilnie vārdi.

Jums būs jākļūst par Filosofu.

Neviens, kurš nav savu laikabiedru apspļaudīts, nav Filosofs.

Paldies Jums, Daini!

Laikabiedru zākas ir spoži ordeņi un mirdzošas zvaigznes filosofa apmetnī!


Tad, kad Jūs, Daini, tā tērpies un visu par Cilvēku, viņa Ceļu, Radītāju un Lielo Darbu zinādams, pie sava darba ķersieties, tad, iespējams (ja kāds muļķis, labu gribēdams, visu nesabojās), Jums izdosies savas dzīves laikā nedaudz laba darīt, jo katram Jūsu labajam darbam būs līdzcilvēku pretestība jāpārvar, iesāktais jāturpina, neskatoties uz viņu nesapratni un apmelojumiem. Tikai tad, ja būsiet Filosofs, Jūsu darbs nesīs labus augļus. Ja būsiet tikai labu gribošs censonis, diplomēts „zinātņu vīrs” vai partijas izbīdīts ministrs, tad savā darbībā atnesīsiet vien postu un ciešanas.

Sabiedrības labā veikta darbība ir racionāla – jēgpilna un labu nesoša tikai tad un tādā mērā, kādā tā tiek izdarīta nesavtīgā kalpošanā Cilvēka Cilvēciskās dabas atklāšanai, pilnveidošanai un attīstīšanai – papildināšanai saskaņā ar viņa, tam Radītāja doto, attīstības ceļu, tā normām un līdzekļiem. Tāpēc antīkā pasaule turējās uz labi attīstītas filosofisko skolu un Iesvētīšanu sistēmas, pie sabiedriski nozīmīgiem darbiem piekļuva tikai tādām darbībām Iesvētītie, bet tur, kur no tā atkāpās, tur sākās sabrukums. Tur, kur sabiedrība panīka līdz morālai deģenerācijai un varu sagrāba bagātie, Gudrie teica: „Gudrie būs ar mieru būt bagāti tad, kad bagātie būs Gudri”. Un tā tas ir arī šodien.

Lai nu senprūšu pēcnieki parāda, kā viņi prot pārvaldīt iekaroto zemi, kā iztiek bez apkarotās Baltu Kultūras, bez Druīdu filosofijas un zināšanām. Visu laiku viņiem esot traucējuši kādi kaklakungi – te vāci, te krievi. Tagad nu paši var te kungot – esot brīvi, latviski un neatkarīgi. Tomēr es varu saderēt, ka tagad viņi sataisīs tādu dziesmiņu, ka nu atkal āmurikāņi esot bijuši pie visa vainīgi un labi gribēto nojaukuši.

Bet lai nu, lai!

Lai eiro ievieš!

Lai vēl arī to izsapņo!

Lai tad nu rāda, ko māk!


Adversa princips.

Nāc no mūriem laukā!

Metam tiltu!


***


Daini!

Filosofija nav filozofija. Ar Filosofiem nevajag strīdēties. Filosofu vārdi ir jāuzklausa, jāpārdomā un jāpieņem savā dzīvē cik vien tas ir Cilvēka spēkos. Filosofi ir Dievu draugi. Draugs draugu atbalsta. Filosofi Dievu „kanti tur”, bet Dievi Filosofiem palīdz, kur vien var. Filosofi ir Dievu sūtņi – pārstāvji Cilvēku vidū. Filosofi ir starpnieki Dievu un Cilvēku attiecībās. Visu, ko Dievi grib teikt Cilvēkiem, viņi saka saviem draugiem Filosofiem. Savukārt Filosofi redz visu, ko dara Cilvēki, izdara kopsavilkumu un dara to zināmu Dieviem. Filosofi dzīvo starp Debesīm un zemi, starp zemi un Debesīm viņu domas lido. Viņu acis kā vienas, tā arī otras pasaules gaismu redz. Viņi Zin, kas bija, ir un būs.


Balta, balta rītagaisma,

Zobens asi trīts.

Treji ceļi putekļos

Zelta Saule mirdz.


Zelta zirgi, uguns jūra,

pērļu vainags krīt.

Balti zirgi, rudens ziedi,

ledus upē iet.


Ledus ūdens, rīta zvaigzne,

aka debesīs.

Treji ceļi putekļos,

Zobens asi trīts.


Balta, balta rītagaisma.



                                                                                    Pēteris Pāvils Pauls

                                                                                    20.01.2013.

 



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa