Pārvērtību miglām pāri.
Cik
mēs esam apmierināti ar savu laiku? Vai mēs apzināmies, kurp tas virzās? Kādas
ir šī laika un katra laikmeta pamatvērtības? Tikumu izpratne, skaistuma
izpratne, dzīves izpratne?
Kopš
civilizācijas sākumiem tieši dzeja episkā un liriskā allaž tiekusies
atbildēt šos jautājumus, sniedzot gan kategoriskas, gan aizplīvurotas atziņas.
Mēs
kopā nākam / un dedzinam tiltu, / Kas vienīgais Dzīvībā / ved, raksta
grāmatas Uz Tavu Zemi Autors. Laiks, kurā viņš elpo, ir izaudzis no pretrunu
radītām sāpēm. No mūsu tautas Krustaceļa, kad pāri dzimtenei soļo gan Austrumi,
gan Rietumi postīdami, žilbinādami, atstādami kritušos un raudami līdzi
dzīvos ar vēl nebijušas labklājības, ērtību, brīvības solījumiem. Kā postošā
lāpu dejā, kur skurbušais vairs nesaprot, vai viņš dedzina tiltus vai iededz
jaunu dzīvību.
Taču
Autors nenāk žēloties, nosodīt vai nolādēt to, ko viņš sauc par bezprincipu
laiku. Viņa mērķis ir cits atgādināt un aizstāvēt principus. Dzīves
pamatvērtības. Jau aizlaikos cilvēce ir pūlējusies tās nosaukt reālos vārdos,
uzminēt pastāvīgo un paliekošo, kas slēpjas aiz gaistošiem dūmiem un miglām,
tur, dziļumā, kur nesniedz asmens. Brīdi pa brīdim tās pavīd klasiskās
mākslas vēsajā cēlumā un romantikas noslēpumainībā kā tālumā klīstoša dziesma,
kā rozes smarža, kā mārtiņrozes zariņš, kas aizmirsts uz klavieru vāka. Un
piepeši mēs izjūtam brīnumainu kopību ar pasauli, kuras pamati turas Labajā,
Patiesajā un Skaistajā.
Četri
pamattēli caurvij krājumu Uz Tavu Zemi, kas saudzējošā intimitātē, harmonijas
slavinājumā un dzīves uztveres nopietnībā, šķiet, visvairāk sasaucas ar
latviešu dzejnieka un filosofa Riharda Rudzīša vārsmām. Sieviete un Bruņinieks,
Pūķis un Čūska. Seni, seni simboli, kas allaž nesuši līdzi visdažādākos
atšifrējumus un priekšstatus par parādību daudzsejaino būtību un pasaules
uztveres iespējamībām. Čūska darbīgās Zemes gudrība, kas savā dzelonī glabā
tiklab dziedinošo zāļu spēku, kā nāvi nesošo indes devu. Pūķis brīnumainā
fantāzijas rotaļa, Austrumu pasaku un gleznojumu krāšņais tēls. Viņš māca
ziedēt un dziedēt, viņš tur savā gūstā visdaiļāko princesi, rotaļājas ar viņu
kā bērns ar bērnu, liek pasauli uztvert kā varavīkšņu krāsu prieku un lidojuma
burvību. Bruņinieks labā sargs un aizstāvis, saudzīgs mīlētājs un gudrs
audzinātājs. Domīgs, skumjš un vientuļš, taču allaž radošu misiju apzinošs.
Viņš nāk no Gaismas pasaules, vēsta Gaismas pasauli un sagatavo dzīvei Gaismas
pasaulē. Viņš visdziļāk un asāk uztver šīsdienas dzīves pretrunas, un viņā
smeldz sāpe, taču tā ir dzīstošu brūču sāpe un smeldze. Pērlenes sāpe, kad
Liktens dots smilšu graudiņš, laikam ritot, pārvēršas mirdzošā pērlē.
Galvenā
loma dzejoļu krājumā neapšaubāmi ir Sievietei, uzsver Autors. Treju misiju
nesējai Sievietei Mātei, Sievietei Mīļotajai un Sievietei Bērnam,
Princesītei. Sieviete ir tā, kuras klātbūtnē iegūst nozīmību slēptas detaļas,
vērtību iegūst vienkāršas, skaidras un spēkpilnas lietas Domas, Maize un
Darbs. Sievietes klātbūtne liek nojaust tiltu starp Zemes dzīvi un Kosmosu,
ikdienas skaistumu un Visuma skaistumu. Visuma Sieviešu daļā / Saule un
Mēness mīt un Caur Sievietes daļu/ caur sieviešu mājas galu/ Dzīvība rit.
Mūsu
Zemes dzīves pamatā Sieviete Māte. Austrumu tautu gudrības grāmatās, Nikolaja
Rēriha gleznās teiksmaini tvertā Pasaules Māte, kas savās rokās tur dārgo
dzīvības šķirstu. Raiņa Zemes māte, ziedu raisītāja, dzīvības glabātāja saknēs,
ļaužu sāpju līdzcietēja. Saprast Māti, ieklausīties tās sirdspukstos ir
Bruņinieka gaitas sākums. Jo: Pie Pasaules Mātes krūtīm/ vienmēr es bērniņš
mazs. Mierīga un dziļa ir labās Mātes elpa, plata un lēna ir viņas plauksta.
Viņas gādība sargā gan Bruņinieku, gan viņa mīļoto.
Mīļoto
mēs izvēlamies paši saka Autors. Varbūt arī tāpēc ne vienmēr ir iespējams bez
sāpēm Sievieti saprast. Tiekas taču divas neatkarīgas pasaules, kurām jāiziet
garš ceļš, līdz tās viena otrai kļūst garīgi tuvas nevis tikai sapņos, bet arī
īstenībā. Mīļotās tuvums dod brīnumaino spēju saskatīt Pasaules poēziju, mirkļa
skaistumu, raisa iztēles uzliesmojumus un pat Saules rotaļai ūdenspilienā
piešķir dziļāku nozīmi. Bruņinieka uzdevums saudzēt un glabāt to neparasto un
dzīvinošo, ko dod jūtu uzliesmojumi. Kalpot Autors atgādina bieži vien
nesaprasto un nievāto vārdu. Patiesībā divu cilvēku un veselīgas sabiedrības
attiecību skaistākais moments ir tieši spēja kalpot mīlēt un mīlestībā gādāt
un rūpēties, atbildēt un sargāt. Nebūt vienaldzīgam, jo tikai vārā un smalkā
Mīlestība ir uzvarētspējīga.
Ir
milzīgs vienaldzīgā spēks/ kā viļņu banga akla, / bet / sīka dzīvībiņa / ir
Mīlestība / trausla / drūpoša / un visur atdzimstoša.
Spējā
mīlēt un kalpot rodama arī Princesītes misija. Meitas misija. Jaunā Sieviete
mūsu laikā tiek gaidīta daudz vairāk nekā karotāji un cirtēji dēli, kuri
skatās pār vairoga malu Sieviete neko neaizmirst / un tālāk dzīvo / kad
puikas mirst. Viņa būs nākamā karaliene. Mātes viņas karalisko priekšteču
cilts ir bijušas un būs dzīvības radītājas, audzinātājas un gadsimtos krātās
pieredzes tālāk devējas dzimtai, tautai un cilvēcei. Viņas vispatiesāk izjūt
saiti starp bijušo un esošo un atziņas mūžīgo ceļu no paaudzes uz paaudzi:
Tas, ko protat ņemt / Ir viss / reiz kāda / dots.
Ideāli,
uzticība, atbildība ir gara karalieņu princips, viņu Zvaigznes. Un principam
līdzi pašatdeve, maigums, ticība, gudrība. Taču tām Zvaigznēm, kas augstu
pār Tevi ir dzimtene meklējama dziļumos, kur nesniedz asmens, cilvēcībā, kas
padara mūsu dzīvi ne tikai panesamu, bet izdzīvojamu kā brīnumu.
Saulcerīte Viese
Par Pūķu Zemes dzeju
Pūķu
Zemes dzeja top Pūķu Zemē. To pieraksta Pūķi vai tie cilvēki, kuri pārāk ilgi
uzturējušies Pūķu tuvumā, tādēļ ir Pūķu Uguns apsvilināti, tādā kārtā zaudējuši
cilvēkam pierasto redzi, dzirdi vai zaudējuši citas īpašības, kuras cilvēku
zemē sauc par normālām. Tādi apsviluši cieš, mokās, bet izdzīvojušie iegūst
citu redzi, sajūtas un sāk līdzināties Pūķiem - sāk rakstīt Pūķu Zemes dzeju,
tādēļ vēlāk tiek saukti par nenormāliem, traumētiem un citādi kropliem.
Lai
saprastu Pūķu Zemes dzeju, ir jāmēģina saprast, kas ir Pūķu Zeme un Pūķi. Pūķu
Zemē nekas nav tā kā pie cilvēkiem. Tur nav labā un ļaunā. Tur viss tikai ir,
ir dzīvs, saprātīgs un mūžīgs, mīlams, tur valda Īstenības Likumi, kurus
cilvēkam labāk nezināt un tiem netuvoties. Pūķu Zemē dzīve ir kā Vasara Bērza
Lapai gan Saules apspīdētajā, gan ēnas pusē un beidzas tad, kad Lapa atvadās no
Zara, lai sastaptos ar Zemi cita Koka sakņu tuvumā. Tur uguns ir Uguns, ūdens
ir Ūdens, zeme - ir Zeme, gaiss ir Bezgalīgs Augstums, Brīvība un tas viss ir
pati Būtība un Eksistence, kuras daļa ir arī paši Pūķi. Pūķi ir Tas, kas Ir.
Tie ir Esības būtība un pati Esība.
Tāpēc
Pūķi nevar būt vienaldzīgi pret kaut ko vai baidīties nāves. Tie ir mūžīgi kā
Esība, dzimst kopā ar katru jaundzimušo, to sāpēs ir visu radījumu sāpes un
mirst Pūķi kopā ar katru mirstošo, salauzto vai dzīvē vīlušos.
Pūķi
neko nedara tāpat vien. Ja cilvēki iet uz veikalu pirkt pienu, maizi un vispār
kaut ko ēdamu, tad Pūķi dodas sabiedrībai demonstrēt savu attieksmi pret savas
zemes preci un veselīgu dzīvesveidu. Pūķis to dara ar maksimālu pašatdevi un
pienākuma apziņu, jo Zina ar katru spārnu šūnu, ka no viņa nostājas šajā
jautājumā ir atkarīgs tas, vai zemes govis turpinās dot pienu - tādēļ, ka tās
visas pasakainā veidā ir saistītas ar Pūķi un piens eksistē tikai kā Pūķa
mīlestības redzamā daļa.
Pūķi
nekad neraksta par ikdienas dzīvi, jo ir pati dzīve un tās veidotāji. Piemēra
pēc, tie neinteresējas par putraimu berzēšanos vai tās sekām biezputrā, bet to
pastiprina, jo ir vairāk uguns un pati vārīšanās nekā putraimi katlā. Kā
mūžīgiem tos interesē mūžīgas lietas, tiem ir saprotamas, un tādēļ vēl jo
nenopietnākas putraimu sūdzības par ciešanām un pārdzīvojumiem, to lūgšanās pēc
nemainīga miera un mirkšanas remdenā ūdenī.
Pūķis
nepieņem pasauli, kurā cilvēki gremdējas vieglās baudās un apcerēs par
paradīzi, kurā nekas nav jādara. Pūķa lūgšanās ir Debesis, kuras nepārtraukti
piegādā piedzīvojumus un pārbaudījumus. Īstenībā Pūķis pats sev to visu sagādā,
kad vien vēlas, jo ir Debesu Mīlestības centrālā un cilvēkiem mazizprotamā
daļa. Ja Pūķi naktī pamodina, tas stāsta, ka ir redzējis, kā cilvēkiem izaug
spārni, tie lido starp Zvaigznēm un sauc sevi par Pūķiem, jo ir Pasakainas
Gaismas un Uguns apņemti.
Cilvēciski
vērtējot, Pūķa dabā ir pārāk daudz Uguns, tādēļ Pūķa uzrakstītais, pārtulkots
cilvēku valodā, skan pārāk skaļi un frāžaini. Lai saprastu Pūķu dzeju, vispirms
ir jāieņem īpatnēja, cilvēkam neierasta poza - jāpaceļ galva pret debesīm,
jāizpleš rokas un jāiegūst taisns un stingrs mugurkauls.
Sapratne
starp cilvēkiem un Pūķiem nemaz nav iespējama, jo Pūķi nevis vienkārši dzīvo,
bet Lido.
Ja
Pūķis lidinās mākoņos un tur sacenšas pats ar savu ēnu, tad cilvēki spriež, cik
tas viss ir pārspīlēti un tālu no reālās dzīves, taču šī lidināšanās Pūķim ir
jauna Gaismas Ķermeņa konstruēšana vai arī, visticamāk, Pūķis vienkārši ir
nolēmis izvēdināt sasvīdušās paduses. Tas tādēļ, ka cilvēki dara to, ko var,
bet Pūķi - to, ko grib.
Pūķi
savā veidā ir saprātīgāki par cilvēkiem, tādēļ cilvēki pretēji acīmredzamajam
stāsta viens otram, ka tādu Pūķu nemaz neesot. Tāpat ir stipri pārspīlēti
stāsti par Pūķu medībām, jo ar katru nogalinātu Pūķi no Zemes nozūd tik daudz
dzīvības, ka liela Pūķa nāve var būt par vesela kontinenta bojā ejas cēloni. Tā
Eiropas agonija mūsu dienās ir sekas kāda Pūķa nogalināšanai Jūdejā pirms 2000
gadiem un visu pārējo Pūķu padzīšanai no šīs pasaules daļas.
Cilvēkam
neizskaidrojama prieka pēc Pūķi reizēm ielaiž Savā zemē kādu no cilvēkiem vai
pieņem cilvēka izskatu un mēģina dzīvot viņu vidū, taču būdami pārāk ugunīgi,
traucē cilvēku pasaules mieru, ap sevi izraisa pārmaiņas un sēj nepamatotas
ilgas pēc kaut kā jauna un uz zemes nesasniedzama, tādēļ cilvēki lielākoties
izsaka visai kategorisku neapmierinātību par Pūķu klātbūtni un savas ilgi
krātās dusmas izgāž ne tikai pret Pūķiem, bet arī viens pret otru.
Tai
pat laikā nevar neatzīmēt, ka paši cilvēki tajās zemēs, kuras Pūķi sen nav
apmeklējuši, pēc tiem ilgojas un stāsta pasakas par to dzīvi, jo nevar noliegt,
ka pat nejauša Pūķa parādīšanās uz ilgiem gadiem atdzīvina cilvēku dzīvi un
aizdzen garlaicību.
Visa
cilvēku dzeja ir ilgā pārrakstīšanā nogludinājusies un nobružājusies Pūķu Zemes
dzejas atskaņa, kura tomēr pelna atsevišķu un rūpīgu izpēti.
-
1 -
Un
jāiet visu mūžu ir
uz
vienu brīdi,
kad
Gaismai durvis
pavērt
var
par
vienu mazu īsu sprīdi.
Uz
vienu mazu īsu brīdi,
kad
kādu īsu vārdu
var
īstā brīdī pasacīt,
kad
izdodas tā retā reize,
par
kaut ko īstu
pagūt
mirt,
vai
īstā brīdī
noglāstīt
un kādu -
tikai
vienu -
gaismai
celt.
Ir
jāiet visu mūžu
uz
vienu īsu brīdi,
kad
Savā Ceļā
var
kādu soli spert.
-
2 -
Lasītājam
Nāc
pie manis Debesīs,
nāc
un nebaidies.
Paskat,
kādi krāšņi
spārni
Debešķīgi,
Varavīksnes
uzacloki
Debesīs
Tev ir.
Debesīs
nav Pūķu jābaidās,
Debesīs
nekas nav vienaldzīgs,
Tev
Tavu smaidu
staro
viss.
Debesīs
sev lidot liec,
liec
un līdzi tiec.
Šodien
spārnos
tiec
pie
manis Debesīs.
-
3 -
Redaktoram
Debesīs
komatu nav
un
punktu arī nē
Debesīs
viss tikai ir
Vienmēr
un Nepārtraukti
pa
labi un pa kreisi
apakšā
un augšā augšā
augšā
...
Tas
kas bijis un būs
būs
un nepāries
nemitēsies
nerimsies neapstāsies
Zeme
Debesīm komats
pieturas
zīme cieta
un
Cilvēks pats
Debesīm
liela zīme cita
Debesīs
Cilvēkam
tādu
piestājas zīmju nav
zīmju
kas apstāties liek
Tur
Cilvēks brīvs
kur
ved to viņa griba
viens
liels viļņojums
un
dzelmeņi pērles
gliemežnīcās
galaktikas vērptas
vēl
neredzētas izsapņotas
Debesīs
Viss tikai
Debesis
pašas ir
Viena
liela izsaukuma zīme
krāšņumam
ierakstīta
-
4 -
Uz
Mājām ejot
es
klusu dziesmu dziedu.
Mājup
ejot
nav
vajadzīgas gaviles.
Mājup
ejot
ap
mani klusums stāv
kā
senču meža siena,
kad
Debesis tepat vien
priežu
galotnēs
un
pielijušās eglēs skan.
Nav
vajadzīgas gaviles,
kad
lietum līstot
rudens
atvēl mājupceļu.
Nav
vajadzīgas gaviles,
kad
lietum līstot
Debesis
pret Zemi nāk.
Es
mājup ejot
klusu
dziesmu dziedu,
jo
stāv ap mani
senču
siena un
Debesis
pret Zemi nāk,
kad
klusai dziesmai skanot,
Tēva
sētā
uz
īsu brīdi
ienāk
izslāpušais dēls.
-
5 -
...
zili zili ... zili zaļi ...
...
zili zelti, zelta zelti ...
...
zili sniegi, zelta ziedi -
zelta stari, stari balti -
staru šalkas, putu viļņi ...
...
viļņi, viļņi, sārti viļņi ...
sārti viļņi, pērļu sārti,
zili zili zelta ziedi.
Zelta ziedi, pērļu rasa,
tāla plaša debessmala.
Tāla plaša dvēselīte
rauga manu debessmalu.
-
6 -
Mans
zobens gatavs lūst
par
katru soli Tavā Ceļā,
par
katru pēdu tuksnesī,
ko
atstāj Tava karavāna
aiz
visām robežām
un
draugu sētām.
Es
esmu Tavā rīcībā
bez
līgumiem un ķīlām,
saistībām
un noteikumiem cēliem,
bez
pārbaudēm un darījumiem
abpus
izdevīgiem.
Es
esmu Tavā rīcībā,
par
katru sardzē nosūtāms,
par
tiem, kas Ceļu meklē
uz
Svēto Zemi apsolīto,
uz
Zemi to,
kas
kaut kur dziļi krūtīs sauc,
uz
Zemi to,
kur
ved caur Tavu Sirdi Ceļš.
-
7 -
Kad
esi Tā
kad
Tu Esi
tad
Tu ej uz Pūķu Zemi
man
līdz Pūķu Zemei
pretī
nāc
Tu
būsi tur pirmā
ja
Pūķi guļ
kad
Vēdeklim abās
pusēs
Uguni kur
Tu
redzēsi Zemi
kad
Pūķi ligzdo
kad
aiziet aiz pamales
tālu
kā Skats
un
atpakaļ atnākt
var
tikai labi ja
katrs
pats.
kā
Mātes Sirdī sev
Bērniem
un Dziesmām
Vārdus
kaļ
un
Mēness
lai
Jūrā bristu
Pūķu
Vārdus
ap
pirkstu tin
ir
jābūt līdzās
kad
Pūķi runā
ir
jābūt kā Pūķim
kā
kokam mežā
tik
tuvu Varavīksnei
lai
redzētu
kā
Pūķu Vārdi Lido
un
kad Tu atkal Būsi
tad
Ej Tu uz Pūķu Zemi
Pūķiem
Pasakas Stāstīt
Pūķa
Vārdā Sev Skatīties Acīs
Ar
Pūķi Sirdī Lidot
-
8 -
Ir,
ir
taču tādas Durvis,
aiz
kurām Vasara
Vienmēr
Ir.
Aiz
kurām
Negaiss
traks
un
grunduļi smiltīs snauž.
tur
Spīganas vakaros
Papardes
Auž
un
Jāņos Lietus tik balts,
un
peļķēs vienmēr peld kuģi ...
un
Māte ja pazūd
tad
Dārzā pēc lokiem.
kur
Koks ir Debess
un
Kuģis un Pils,
kur
Smaids ir dziesma
un
Vārds ir tad,
kad
Tas Ir.
Tur
Darbs ir Dziesma
un
Smaids un Vārds,
Plecs,
Kuģis un Pils,
Papardes
Gaisma
un
Zibens Loks.
Ir
tādas Durvis
aiz
kurām Vienmēr
Vasara
Zied.
Dziedātprieks.
-
9 -
Zvaigzne
- Jūra - Jūraszvaigzne?
Zvaigzne
Jūrā, Piena Ceļā ...
Vienīgais
mezgls krastā siets
Un
vienīgā stīga
kas
Jūrā ved
pakāpties
ērkšķī liek
ieiet
kā Pilī
caur
Rožu sienu
neziņā
skūpstu nesot
ceļā
caur Sievietes glāstu
un
piena smaržu
Zvaigznēs
ierakstītu
ceļā
no Mātes šīs
pie
Mātes nākošās
Dzīvei
kā jaunai kārtai
kamolā
tītai -
Piena
Ceļā ap Zemi
-
10 -
Pūķīt,
Pūķīt Klejotāj,
kam
Tu skrēji Debesīs?
-
Debestāle augsta, plaša
savā
krāšņā gaišumā.
-
Debestāle aša, barga
savā
spožā īstumā.
-
Debestiņa liega, silta
Tēva
plauksta pieglaužama.
Pūķi,
Pūķi Klejotāj,
kam
Tu gāji Pazemē
-
Zemes Māte, mīļa Māte
auklē
savas dvēselītes.
-
Zemes Māte biezu sagšu
apklāj
manu augumiņu.
-
Zemes Māte smagu roku
atmēr
druvas līdumos.
Ak,
Pūķi, Pūķi Klejotāj,
kam
Tu laidies Pasaulē
-
11 -
Es
burve un riebēja?
Es
Mākoņu Skrējēja un
Vēja
Sējēja?
Jā,
es stumbros Ozolus ieburu
un
saulītē Akmeņus izburu.
Es
Tevi ar Sevi un Zāli
ar
Vēju kopā saburu.
Es
Tevi kā Koku
šajā
saulē ieburu.
Es
Tavas tumšās bailes
un
savas tautas
atmiņas
sāļās
sevī
ieriebju, iejaucu iejavu
Mākoņiem
gaišiem
Gulbjiem
Taviem kur skriet!
Es,
Reģene -
Dienu
ieraugu Vētrā
pirms
saullēkta mīklā atminētā
un
Tavu baltu bēdu
iesienu
Starā augšup celtā.
Es
Vējā
un
savās diļļu dobēs
iedziedu
sevi.
Es,
burve un riebēja!
Es,
Mākoņu Skrējēja un
Vēja
Sējēja.
-
12 -
Mēs
laikam neesam
no
vienas Zemes.
Mani
senči runāja
valodu
citu.
Tie
zināja brīvi,
godu,
darbu un Rītu.
Tie
turēja Ausekli,
Māru
un Laimu.
Tie
zināja Zvaigznes
un
cēla augstu!
Jūs
šodienā drebat,
kad
lecat pēc desas.
Jūs
gaidāt nakti
un
tvīkstat pēc gultas.
Jūs
gatavi nodot
Māti
un bērnus.
Jūs
sapņojat saņemt,
kad
nezināt dot.
Jūs
runājat gari.
Jūs
Debesis baida.
Mēs
laikam neesam
no
vienas tautas.
Es
- Latvis,
Jūs
- nācija politiska.
Jūs
lienat un lokaties,
Uzslavu
gaidot.
Es
eju ar Tālu Vēju.
Es
esmu Latvis - kas Jūs?
Jums
manis kauns,
Man
- Jūsu ciltij piederēt!
Ja
šodiena Jūsu,
tad
nākotne mana!
Mēs
laikam esam
no
dažādām vietām.
Es
esmu no Zvaigznēm
un
Nākotne mana!
-
13 -
Kam
derīgs sapuvušais pūlis,
kas
tiesas baidās
tikpat
paniski kā dzīves?
Kur
derīgi šie prātotāji,
kam
miris vērtīgāks par dzīvu
un
tukši vārdi, skaisti sarindoti,
ir
goda vietā,
ja
tie jaunā kārtībā?
Kam
derīgi šie dzīves noliedzēji,
kas
jauna nāves veida alkst
un
savu šaubu karogu
tik
augstu nes?
Kur
derīgs tas, kam klusē
Saprāts,
Sirds un Gars?
Kam
derīgi tie klaigātāji,
kas
neko nenesot no pagātnes
kā
aklu vārnu bari
plosa
dzīves pamatus?
Un
kam ir derīgi
tie
dīkā miera saucēji
un
gludo domu laidēji,
kas
nejūt dzīves gaitu,
Jauna
Rīta krāsu?
Kam
derīgs sargs, kas nedzird
palu
straujo kāpumu?
Kam
derīgs sapuvušais
žogs
un aizsprosts
plūdu
priekšvakarā?
Kam
derīgs labvēlis,
kas
savu noliedzēju baro
un
savu slepkavu
pie
galda sēdina?
Kam
derīgs tas,
ko
Saprāts veselais
jau
sen ir atstājis?
Kam
jāklausās to žēlabās,
kas
sevi sien pie kauna staba?
Kam
derīgi tie vadoņi,
kas
paši sevi pārdod izsolē?
Kam
derīgs sapuvušais pūlis,
kas
dzīves tiesas baidoties
sen
pārsolītus vadoņus
sev
tiesas dienā priekšā liek?
Tik
aizmēšanai mēslainē
un
atvadām bez nožēlas
-
14 -
Uz
jaunu dienu,
Uz
jaunu tāli
Es
ceļos ar katru kalnu gāli.
Uz
jaunu Sauli
Es
skandinu savu ragu.
Uz
jaunu dziesmu
Es
skaņoju savu kokli.
Uz
jaunu Zemi
Es
pulcinu savu pulku.
Uz
jaunu Vēju
Es
ceļu jaunus kuģus.
Es
nolieku Tavu Dievu -
Bez
zelta un varas
Es
nāku pie savas Gaismas.
Man
pilnība neprasa
Tavu
pīšļu un zemošanos.
Tā
nezina Salu
pret
Klinti mainīt.
Tā
dāvā tik Tāli,
cik
varu sniegt.
Tā
dāvā to gāli,
aiz
kuras tik vienīgi
Saule
aust.
-
15 -
Mēs
dzīvi bijām tumsas laikā
Un
dzīvi esam rītausmā.
Mēs
Tiltus cēlām Sausumā
Un
Upes rakām Mākoņos.
Mēs
dzinām asnus vecos celmos
Un
klusi plūdām pazemē.
Mēs
devām elpu jaunām dzimtām
Un
degām Romas kurtos sārtos.
Mēs
redzējām, kā Pūķi ceļas spārnos
Un
saules rieta apmirdzēti
Uz
tālu zemi aiziet austrumos,
Uz
tādu vētru cerot saulgriežos,
Kad
iznirs tie no jūras
Kā
senais Arkādijas Gulbju Loks.
Mēs
klusēt likām saviem brāļiem
Un
māsām izklīst svešumā,
To
dienu gaidot apsolīto,
Kad
pāršalks zemi Pūķu spārni,
Kad
Tilti vienos krastus Upēm,
kas
ticot raktas Mākoņos,
ka
piepildīs tās jaunas jūras
un
tas, kas iesēts gadu simtos,
no
viļņiem celsies Baltos Kausos.
-
16 -
Vēl
neesmu es īsts
Vēl
neesmu es viss
Vēl
Lielais nav noticis
Vēl
straumes kāpj
Vēl
Sirds man sāp
Vēl
rokas bez Tevis salst
Vēl
ierinda stājas
Vēl
blakus nav plecs
Vēl
nav tas pavards kurts
ap
kuru tie stājas
kam
tās ir mājas.
Vēl
Sirds man sāp
un
roka salst
Vēl
Cietokšņa nava
un
neesmu īsts.
-
17 -
Tik
maldi un māņi
tik
spīganas dej
tik
jodi un sumpurņi smej
tik
slavē un zeltu kaisa
tik
mīkstu gultu taisa
un
saldi sapņot liek
Tik
migla un kvēpi
tik
Saules nava
tik
brīva gaisa malka
un
soļa kur spert
Tik
vīzijas rāda
un
sola, sola ...
tik
lēni un smagi
tie
ceļas no miega
Tik
tāli un auksti
tie
zilie sniegi
Tik
biezi un smagi
tie
tumšie miegi
no
kuriem Tev jāmostas
Pasaule
mana
-
18 -
Vecos
traukos nevar
jaunu
vīnu liet
Vecos
taukos nevar
jaunā
dzīvē iet
Jauniem
pulkiem
jaunās
dziesmās iet
Jauniem
Vējiem
jaunas
buras plest
Nāc
no pūļa laukā
Saucies
Savā Vārdā
Uzvelc
baltas drānas
Brīvi
ieelpo
Antiņš
savā kalnā
Saulcerīti
modina
Nevar
vecā pilī
Saules
meitu vest.
-
19 -
Kas
notiek tur,
kur
Sirdsapziņa klusē?
Kas
notiek tur,
kur
tā ir
Tava
līgava atstumtā?
Tur
zaglis zagli godā ceļ
un
dienas peļņu
prieka
meitas sadala
ar
policistu.
Jo
tur,
kur
Sirdsapziņa klusē,
tur
savu balsi
katrs
atdot steidz
par
pieri zemāko
un
pilnu vēderu,
par
meli lielāko,
par
to,
kurš
visus pārspēs
solījumu
treknumā.
Jo
tur,
kur
Sirdsapziņa klusē,
pa
zobiem nedod nelietim
un
zaglim nesodītam
staigāt
ļauj,
tur
skaļā balsī nesauc
zagli
turēt,
lai
nesatrauktu dāmu
estētiskās
jūtas
un
netraucētu
zagļu
svētās tiesības
tā
brīvi izpaust
savu
personību.
Tur
meičas sacenšas
par
vārdu rupju
un
bērnus māca
troksni
godināt.
Tajā
zemē,
kur
Sirdsapziņa klusē,
tur
jābūt ļoti pieklājīgam,
tur
baušļi jāgodā.
Tur
tikai jāsmaida
un
jārunā par dieviņu.
Tur
nedrīkst
lietas
īstos vārdos saukt.
Jo
tā, lūk, pasaulē
it
visur tagad darot
un
neesot labi
citiem
mieru traucēt
ar
savām skaļām klaigām.
Latvieši
ir tiešām
labi
audzināti.
Te
zagļi likumīgi dzīvot var
un
netiklība neslēpties.
Te
Sirdsapziņa brīva
var
savos ceļos doties.
Te
Sirdsapziņa -
bārenīte
piesmietā.
Te
senā, baltā zemē.
Te
tagad, Latvijā.
-
20 -
Pret
Cerību jodi pulcējas,
pret
Cerību ragus liec,
pret
Tikumu un Mīlestību.
Pret
Gaismu sabožas spalva,
pret
Cilvēku kūkumu met
un
zobus griež.
Pret
gaišu Uguni
zemi
kārpa
un
auskarus nikni krata.
Pret
Debesīm
raganas
spļauj,
melo
un troksni taisa.
Tad
sanāksim kopā
ar
gaismiņu savu
un
klusumā dzirdētu dziesmu,
ar
savu Cerību steigsim.
Tad
stāsimies aplī
ap
Mīlestību
Debesu
loku lieksim,
Varavīksni
pār Cilvēku celsim.
Ar
Liesmu gaišu
ierindu
turēsim
un
savu gaitu.
-
21 -
Tikai
tas var
brīvi
Dziesmu dziedāt
kam
nekā vairs nava
Tikai
tas var
Brīvi
sargāt
kam
nekā nav sava
Tikai
tas var
Tevi
Mīlēt
kam
tāpat tās ir bez gala
Tikai
tas kam
nav
nekā
var
visu Tāli iemantot.
-
22 -
Ja
dūšas pietiek,
ja
vari atļauties
sev
prieku sagādāt
ar
klusu un liegu
rožainu
sapņu
un
mākoņu svaigu
rasas
lāšu un mīlas
stāstu,
čukstu kvēlu
un
trauslu
atmiņu
pilnu dziesmu,
ar
sirdspukstu auļiem
un
stāstu par
Rožu
kariem,
par
Rozes un Krusta
Vienību
augstu
dāvini
man tad
rožu
krūmu,
bet
nenes man
Rozes
ziedus,
Rozei
ziedus neatņem.
Nenes
man Rozes sāpes.
Nenes
man Rozes vaidu.
Nekļūsti
manā namā
par
Rožu leģendu
varoni
baigu.
Nenogriez
Rozei ziedu.
Roze
Tev dzied,
kad
atraisot pumpuru zied.
Neaprauj
Rozes dziesmu,
Neaplauz
Rozei pirkstus,
Karalieni
neved
ar
varu pie sava
dzīru
galda.
Neziedo
viņas godu
ar
varu ņemtu
līgavai
savai
pirms
ved to
uz
kāzu gultu.
Ļauj
Karalienei
Pūķim
Sirdi glāstīt.
Ļauj
Karalienei tam savus
Rozes
sapņus stāstīt,
ļauj,
ļauj un
viņas
stāstu neaprauj,
neaplauz
glāstu
citam
sniegtu.
Neatstāj
pasaulē
Pūķi
vienu.
Pūķi
vieni pasaulē klīst
naktīs
pie Tevis
un
Tavas Sirds klauvē,
Tevi
sapņos baida.
Neatstāj
Pūķi vienu,
bez
Karalienes glāsta
Pūķi
par akmeņiem cietiem
un
kariem stāsta.
Pūķi
vieni
sev
un citiem
spārnus
lauž,
kaļ
atriebības plānus
un
naktīs tīklus auž.
Neatstāj
Pūķi vienu,
neatņem
Pūķa Sirdij
Rozes
glāstu.
Rozes
pirksti sāp
stikla
vāzē
sarkani
asiņaini
svētku
nami no rīta
mirstošu
rožu pilni,
salauztu
dziesmu
un
pirktu glāstu.
Ja
dūšas pietiek
Rozi
sev blakus turēt,
ja
dūšas pietiek
man
sirdi glāstīt,
dāvini
man
Rožu
krūmu,
Dzīvu
un Ziedošu
Dziesmu.
-
23 -
Auksts
zobens, asi trīts,
mirdz
Pelēkajam rokās.
Ciets,
ass un vienaldzīgs
ir
Pelēkajam spēks.
Tas
vienmēr ir pa vidu
starp
augšup un lejup,
tumšu
un gaišu,
starp
dzīvu, siltu un
aukstu,
asi trītu.
Kad
Spožais dziest,
krīt
Zvaigznes un
Jūras
krastos kāpj.
Pelēkais
paliek pelēks,
paliek
Pelēkā spēks
vienmēr
visam pa vidu
kā
auksts asmens
starp
Tevi un mani likts,
kas
paliks tāds,
pats
asi trīts,
kad
Tevis un manis nebūs,
Tāds
paliks Pelēkā spēks
starp
Tevi un mani
aicinātu
un nepazītu.
Kad
sadzirdi mani,
kad
saliekas raksti,
kad
sadziedi uguni kopā,
kur
paliks tas,
kas
bija pelēks,
ass
un auksti trīts?
-
24 -
Kā
Atlantīdas durvju sargs
Kā
sava tempļa apgaitnieks
Kā
labirintā mītošs Vējš
Kā
tas kam šodien
runāt
ļauts
Kā
Atlantīdas durvju sargs
var
aiziet
Austras
glāstu nesagaidot?
Kā
sava tempļa apgaitnieks
var
tumsā
sajaukt
kāpienus un ailes?
Kā
labirintā mītošs Vējš
var
nesveikt
jaunu
Minotaura apkampēju?
Kā
tas kam šodien
runāt
ļauts
var
vārdu tirgū domu sēt?
Es
gaidu Ausmu klusumā
par
cepurēm un smilgām
Minotauram
stāstot
ko
darīs gaišā dienā
Atlantīdas
durvju sargs
-
25 -
Tu
esi tik lielīga
kā
vecs dinozaurs
sava
siltā purva malā.
Tu
domā naivi,
ka
Tavu radinieku pulki
ap
Tevi saldi šņakstinās
un
pilniem punčiem dusēs
savu
bohēmisko sievu skavās
mūžīgi
kā Debesjums
ap
Zemi griežas.
Tu
sevi sauc
par
sabiedrību smalku.
Tu
veca dinozaura mierā
un
izmirstošā tuvredzībā
starp
kailiem akmeņiem
un
veciem kapiem grozies.
Jau
sen tie
tavi
purvi izžuvuši,
brāļi
spārnos cēlušies
un
tālu jūru krastos
savu
Sauli gaida.
Jau
sen pār Zemi
citi
Vēji pūš,
balti
sniegi snieg
un
augstu kalnos
ledi
kūst.
Tu
veca dinozaura mierā
smalki
pats savu
aiziešanu
nokavēsi.
Tu
sabiedrība smalkā!
Tu
trulo bultu elite.
starp
savu sapņu
skeletiem
tu klīsti
kad
sen jau
ceļas
meži citi
citas
puķes plaukst
un
mākoņi pavisam citās
krāsās
tinas.
-
26 -
Skan
sevišķa dziesma
kad
ierinda stājas
kad
izplešas spārni
un
gulbji mājup laižas.
Tad
saskaras vairogi
sasaucas
šķēpi
un
karogi runā ar Vēju.
Tad
atmostas Sirdis
atklājas
Vīri
un
atmiņās pārstaigā Mājas.
Tad
paceļas galvas
piestājas
soļi
un
atmiņās iesmeldzas Sirds
kad
mājup pret Sauli
Gulbji
ierindā laižas.
-
27 -
Es
varu Antiņš būt
un
Heopss.
Es
varu Persefonei
matus
pīt
un
nokāpt pazemē.
Es
varu stabulēt
un
Spartas ierindā
par
Tevi nāvē iet
vai
jaunuzceltā pilī
Tev
rozi dāvināt.
Es
varu
Tevi
atstāt šodien,
lai
rīt
jau
būtu tajā vietā,
kur
Debesis būs
Tavu
Antiņu
pa
citu ceļu
ar
Rozi Savai Pilij
pretī
sūtījušas.
-
28 -
Uz
kaušanu lopiņus iemidzina
aiz
austiņas kasa
un
apčubina.
Es
novēlu Tev
plūdus
mežonīgus
un
uguns upes kaucošas.
Es
novēlu Tev
orkānus
un smilšu vētras.
Es
novēlu Tev
zemestrīces
katru rītu
un
viesuļvētras pusnaktī.
Es
novēlu Tev visas kataklizmas
un
komētas un svešas rases,
jūras
krastu maiņas
un
salu ārprātīgu.
Es
novēlu Tev
tīru
jūru un gliemežnīcu jaunu
no
kuras krastā kāpt
kā
Afrodītei
baltai.
Es
novēlu Tev
tīras
sievas un vīrus taisnus.
Es
novēlu Tev
Pūķus
debesīs un zirgus spārnotus.
Vienradžus
un burvjus
katrā
ciemā.
Es
novēlu Tev
baltos
kreklos arājus
un
bērnu saņēmējas.
Es
novēlu Tev
gaišu
Sauli vakarā
un
siltas naktis.
Es
novēlu Tev
kataklizmas
visas iespējamās,
jaunu
dzīvi un Zemi iztīrītu.
-
29 -
Mēs
visi dziļi sirdī
kādu
tēlu nesam.
Tas
mūsu acu priekšā
lēni,
lēni mainās.
Paliek
vienkāršāks
un
gaišāks
ar
mazāk vārdiem aprakstāms.
Mēs
visi kādu meklējam
un
ceram
kaut
kur sev apkārt ieraudzīt
to
kurš mums atgādinās
dziļi
sirdī nesto tēlu.
Mēs
visi sevi meklējam
un
ceram
kaut
kur sev apkārt ieraudzīt
to
kurš mums pastāstītu
kāpēc
tā līksmojam un smejam
kad
sastopam
to
kurš mums atgādina
par
dziļi sirdī nesto tēlu.
Mēs
visi dziļi savā
Sirdī
mītam,
ar
sevi runājam un smejam
pa
reizei kaut kur pavīdam
un
tālāk ejam
kad
atkal mainās
tas
tēls
ko
visi dziļi savā Sirdī nesam.
-
30 -
Tas
viss ir reizē
Tas
viss ir blakus
gan
tas
kas
Sirdī skan
gan
tas
kas
Saulē deg
Tas
Viss ir
Vienas
Saules liesma
tas
Viss ir
viena
dziesma.
Un
tāpēc tas
ko
šodien Sirdī dziedu
jau
rīt
uz
Saules deg,
ja
tas kas esmu
ir
tas kas reizē
visur
dzied,
ja
Visu blakus
es
Savā Sirdī
lieku.
Ja
degu es
ar
Visu reizē.
Ja
jaunu dziesmu
ar
Visu kopā
lieku.
-
31 -
Par
Sirdi ir runāt vērts.
Viss
pārējais ir Sveces stari.
Viss
pārējais ir šaurs un lēts.
Viss
pārējais ir pārspīlēts.
Viss
pārējais ir tas
ko
vari paturēt.
Viss
pārējais ir tas
kā
visiem gana būs.
Vien
tas, kas Sirdī runā
ir
tūlīt atdodams
Vien
tas, kas Sirdī runā
nav
citur atrodams.
Vien
tas, ko vari atdot
ir
citur pazaudēts.
Vien
tas, ko vari atdot -
par
to ir rakstīt vērts.
-
32 -
Viņš
Zina,
Viņš
vienmēr ar Tevi stāv.
Viņš
klusē,
kad
runājam mēs.
Viņam
vienmēr laika ir gana.
Viņš
pagaidīs,
kamēr
izbeigsimies mēs.
Viņš
pagaidīs,
kamēr
kāds to sadzirdēs.
Viņš
pagaidīs,
kamēr
kāds to sapratīs.
Viņš
vienmēr Tev sevi
uzminēt
liks
un
vienmēr Atceļā Sagaidīs.
Viņš
klusē, jo Zina,
kad
beigsimies mēs,
kad
kāds to sapratīs
un
kāds To sadzirdēs,
kurš
Sagaidīs Atceļā mūs.
-
33 -
Man
pasaulē ir daži draugi,
nu,
varbūt pieci,
varbūt
seši,
bet
Debesīs -
tur
Mūsu Pulks!
Tur
ierinda aiz ierindas,
tur
neskaitāmi
aiz
Zvaigznes Zvaigzne
aiz
Viļņa Vilni
Gaisma
veļ.
Šeit
pasaulē mēs daži draugi -
no
kādas bangas
Vēja
nesta
valgme.
-
34 -
Tā
klusā balss.
Tas
neapstrīdamais,
kas
nepazīst
ne
aukstumu, ne badu,
kas
nepieņem tās atrunas
par
bailēm, nespēku
un
darbu smagu.
Tas
neapturamais,
kurš
nepazīst,
kas
tāda alga,
kas
tava daļa,
kas
apstājas
pie
vārda skaļa,
kas
tirgū nezina,
ko
tie te dara.
Tas
noraida
to
peļu jezgu vecās lupatās,
ko
tie par
mūsu
dienu dzīvi sauc.
Tas
nostājas pie tava pleca
un
tikpat
klusā
balsī lūdz,
kā
atdalās no koka lapa
un
silta elpa
Tavu
pieri skar,
uz
īsu brīdi pievērt durvis
un
tad vairs
nenākt
atpakaļ
uz
turieni,
kur
tirgus jezga,
alga,
bailes
un
visa mūždienīgā dzīve
kā
putekļi uz bēniņiem
pret
rietu
Saules
starā dej.
-
35 -
Vai
varat jūs
pie
manis atnākt ciemos
uz
turieni, kurp
pieneņpūkas
lido,
uz
turieni, kur
ziedputekšņi
dīgst
un
Saules stari stīgo?
Vai
varat jūs to pieņemt
kā
katru nakti pieņem Okeāns?
Kā
pieņem zeme rudenī
un
katra upe jūras krastā?
Vai
varat jūs tā radīt
kā
rodas strauti ledājos
un
sveces liesmai
ēnu
spēles griestos?
Vai
varat jūs tā lidot,
ka
aizmirstas
pat
gaiss, ko elpot
un
naidniekam
nav
vairs ko piedot?
Vai
varat jūs
pie
manis atnākt ciemos,
starp
pieneņpūkām lidot
un
nebaidīties uzdīgt
šai
pasaulē,
kur
nav ko piedot,
kur
Okeānā ieplūst upes
un
Saules stari lido
caur
ledājiem
par
strautiem izaugt.
Kad
ir vienalga
Okeānā
viļņus velt
vai
savam draugam piedot,
uzdīgt
pienenē
vai
tāpat Saules
starā
stīgot.
Vai
varat jūs pie manis
atnākt
ciemos
uz
turieni,
kur
viss ir tikai dzīvot.
-
36 -
Tu
vari atļauties
būt
traks,
bet
tikai tad,
ja
Tev ir ļoti kauns
par
to, kas
paliks
nedarīts
vai
izsprucis
no
rokām ļauns,
ja
draugs ir
apiets
nepazīts
vai
apturēts ir
kaut
kas jauns.
Tu
vari atļauties
būt
traks,
ja
Tev ir šajā
vietā
ļoti kauns
un
nevari
pār
zemi nolīt
vai
mežā apmesties
kā
Osis jauns.
- 37 -
Mēs
ilgi meklējam,
kas
atrodams ir
lielā
drazu kaudzē,
bet
atrodam
vien
to,
ko
paši zaudējuši esam.
Mēs
ilgi meklējam,
kam
pastāstīt,
bet
atrodam
vien
to,
ko
paši gribam dzirdēt.
Mēs
ilgi meklējam,
ko
gribam,
bet
atrodam par derīgu
vien
to,
kas
mums jau ir.
mēs
ilgi meklējam,
kā
saņemt,
bet
atrodam
vien
to,
kā
mums vēl nav.
Mēs
ilgi meklējam
to
vērtīgo,
kas
pasaulē ir atrodams,
bet
sastopam
vien
to,
kas
paši esam.
Mēs
ilgi pētam
sevi
spogulī,
bet
atrodam
vien
to,
ka
spogulis
ir
greizs,
bet
vai
tā tikai pasaka
par
to, ka
plīsuši
ir greizie spoguļi
un
šķembas lidojušas,
un
to, ka
greizos
spoguļus
starp
citiem liek
tie,
kuri grib
par
Tevi pasmieties...
-
38 -
Man
ir kāds likums sens,
kas
neļauj vienaldzīgam
palikt,
kad
atskan sauciens tāls
un
atbalss
ilgi
gaisā nenorimst.
Kad
kalnos ceļas vētra
un
cietoksnis
ver
vārtus ciet,
kad
ceļas visi tilti,
bet
atskan
sauciens
tāls,
man
jāceļas un jāiet
uz
turieni,
kur
mani sauc
kāds
likums sens
un
atbalss,
kas
ilgi gaisā nenorimst.
-
39 -
Es
esmu tādā Ceļā,
es
esmu tādā vietā
kā
krustcelēs pie akmens,
kur
nav man izvēles.
Man
vajadzīgs ir kāds,
par
kuru varētu es mirt
vai
savu zirgu pazaudēt,
kam
atdot ūdens malku
vai
savu vietu kuģī pēdējā.
Man
vajadzīgs ir kāds,
lai
būtu vajadzība
atkal
dzimt, pie Zemes plakt
un
jaunu kauju ierakumus rakt.
Man
vajadzīgs ir tas,
kā
dēļ ir dzīvam palikt vērts,
bez
kā pie sienas bruņas rūs.
Man
vajadzīgs ir tas,
kas
atceļ manu klusēšanu
un
vārdos ieliek jēgu.
Man
vajadzīgs ir tikai tas,
lai
vajadzīgs Tev būtu
mans
lēmums, izvēle
un
dzīve.
-
40 -
Ja
ir tāds laiks,
kad
skaļi pukst Sirds,
kad
paceļot galvu
no
Debesīm pretī
ērģeles
skan
un
visu Pasauļu
Tempļu
Zvani
Tev
apkārt pumpuros
plaukst,
ja
skauģi un viltus
ir
tikai blēņas
un
nieki
tikai
sīkumi lieki,
tad
zini -
Tu
dzīvo!
Tad
dzīvības vilnis
augstu
pār Zemi ceļas
kādas
Lielas Sirds
pukstos
un
visu Pasauļu
Tempļu
Zvanos
ieklausās
Tava
Dzīvā
Sirds.
-
41 -
Tā
retā reize,
kad
draugu satikt var,
ir
reizē dīvaina
un
skaista,
ja
katra diena
liekas
brīnumaina,
kad
negaidīti
jaunā
veidā
var
pēkšņi satikt
senu
draugu.
Neviens
nav
balts
un mirdzošs,
kam
kaujas laukā
svešas
asinis
ar
savām jājauc
un
draugu
acis
jāaizspiež.
Ir
tādas sastapšanās,
kad
tikai dziļi krūtīs
var
drauga Sirdi
sajust
mana Sirds.
-
42 -
Kad
gribas kaukt kā Mēnesim,
kad
gribas savam Vilku baram atbildēt,
kad
vajag paslēpties aiz Mākoņiem,
kad
nevar zaļā eglē ziedēt,
kad
nevar iekāpt čiekurā,
kad
pietrūkst gaisa bļāvienam,
kad
jādzied kurlo teātrim,
kad
tikai noskatīties var,
kā
samilzt nodevēja naudas maks,
es
pagriežos pret austrumiem.
Es
pagriežos un Tavu vārdu
no
lūpām neizlaižu.
-
43 -
Un
ja Tu esi
uz
Pūķu Zemi
atnācis,
tad
nebrīnies,
ja
Zvaigznes dej
un
spožāk mirdz,
ja
brīžiem apklust
arfu
stīgas,
kad
garām aiztrauc
spārnots
orķestris
vai
palmas
ledus
laukos zeļ.
Tu
esi atnācis
pie
Pūķiem
uz
Pūķu Zemi
ceļu
atradis.
Un
tādēļ nebrīnies,
ja
smaidot
Tev
Pūķi
mīklas
minēt liek
par
Debesīm
un
ceļiem,
pa
kuriem
Zvaigžņu
dēli
pie
Saules meitām
lejup
nāk
te
savus
Zelta
Kamolīšus ritināt.
Un
ja Tu esi atnācis,
tad
nebēdz,
kad
Pūķu Uguns
Tevi
apņem.
Tad
skaties,
kā
Tavu Kamolīti
Pūķi
ņem
un
Zemes Ceļu
iezīmē.
-
44 -
Tu
ilgi pēti Debesīs
un
rocies dziļi zemē
sev
senču kaulus piemeklē
un
nākotni sev zīlē.
Kā
Tu pats sev pastāstīsi,
kas
Tu šodien esi?
Kā
Tu pats sev pierādīsi,
ka
pacelties pār sevi vari?
Kā
Tu pastāstīsi citiem
par
to, ka vari
pāri
sev Tu celties,
ka
vari neapstāties
un
nevari Tu
Savā
Ceļā vilties?
Tu
ilgi vari sevi pētīt,
bet
katru reizi
paliksi
pie tā,
ka
esi tas,
ko
dari Tu
šai
brīdī.
-
45 -
Reiz
Persifālam bija dēls,
kā
leģendāram pienākas
tik
gaišs un cēls,
ka
iepatikās Pūķim
un
Loengrīns -
tā
viņu sauc -
ir
visu Gulbju bruņinieks
un
sākums Lotringiešu celmam.
Kad
savu Gulbju priekšgalā
viņš
parādījās princesei,
kad
galmā klusēt lika
un
nejautāt nekad,
no
kurienes uz kurieni
ir
viņa Gulbja ceļš,
bet
jautāts,
tāpat
spožās gulbja skumjās,
klusējot,
bez dziesmas,
savu
Gulbju ierindā
kaut
kur starp kalniem
Saulē
izkusa -
mēs
sakām - Leģenda,
bet
Loengrīnam -
tikai
- nu jau
skumja
ikdiena.
Pēc
kaujas pēdējās,
kad
paliek divi -
Kauss
un Persifāls,
mēs
sakām -
viņš
mīts un leģendārs,
bet
viņam -
kuģis
jāmeklē,
Arturs
jāpavada,
jāapsargā
Kauss
un
Zobens jānomazgā svēts.
Bet
tā jau ikdiena,
par
to jau nedzied,
par
to var kādreiz paklusēt.
Kad
Tristans veda Izoldi,
bet
pats to iemīlēja -
tā
bija ikdiena,
bet
nelaimīga,
jo
Karalim tad dotais vārds
pret
savu gribu tika lauzts.
Un
tieši tādēļ leģendāra,
ka
sievišķības burvībai
pār
pienākumu
nedrīkstēja
lielāka būt vara.
Jūs
sakāt leģenda,
bet
uzticība, pienākums
ir
tikai ikdiena
tiem,
kuriem vienā rokā zobens,
bet
otras vietā
Gulbja
spārns.
Kad
Leonīds ar saviem vīriem -
nu,
trijiem simtiem spartiešu
un
vēl citiem grieķiem
caur
Termopīlām kāpa Olimpā,
tā
bija ikdiena,
uz
kādu simtiem gadu
Sparta
sevi krājusi
un
savus dēlus posusi.
Jūs
sakāt leģendāra vēsture,
bet
Leonīdam -
zobensiksnas
noberzts plecs.
Kad
daži domāja
par
Latviju, tad citi smēja -
utopija,
tautas mīti,
leģendas
tie visi
Burtnieki
un Dievi.
Jūs
sakāt ikdiena,
tad
kāpēc,
tad
kāpēc tagad ikdiena
ir
tāda,
tad
kāpēc tā
ir
tāda Jums?
Jums
ikdienība skarba, auksta?
Jums
leģendāru personību nav!?
Tad
domājiet par Sauli!
Ja
neder šī,
nu
tad uz
Jaunu
Sauli domājiet!
-
46 -
Es
varu palikt
pieklājīgs
un kluss
un
varu pārstaigāt
tās
vietas,
kur
seni cīņu biedri dus.
Es
varu vispār
aiziet
mežu sēt
vai
uzcelt kādu pili
tepat
mākoņos.
Man
Saules pietiks,
Mākoņu
un Vētru.
Man
dzīve atradīsies.
Man
vienmēr
kaut
kas pagadīsies,
lai
Tevi pārsteigtu
ar
kaut ko neredzētu.
Es
varu
savu
Sauli aplidot.
Es
varu,
bet
vienatnē
bez
Tevis,
tur
augšā
viss
pārāk pazīstams
un
tukšs.
Bet
vienatnē bez Tevis
ir
tikai ikdienība
visas
krāšņās pilis Debesīs.
Vai
tāpēc es te nācis,
lai
savas Pilis celtu
un
vienatnē
tām
apkārt vaļņus veltu?
Vai
tāpēc iemācījos
Sauli
aplidot,
lai
darītu to vienatnē?
Vai
tāpēc Sauli
lieku
es par
Jaunas
dzīves zīmi?
Vai
tāpēc Pūķi
neatgriežas,
Gulbji
mirst,
birst
ziedi ābelēm
un
Lilijas no jauna uzzied,
lai
izplēnētu tukšumā?
Vai
tāpēc Tēva roka
Zemi
apgroza un glāsta,
lai
papriecātos
vienatnē?
Vai
tāpēc rītos
Saule
aust,
lai
vienatnē
pret
rietu Jūrā laistos?
Vai
tāpēc
Debesis
un Zvaigznes
ap
Tevi riņķo,
lai
paliktu
Tu
vienaldzīgs un sīks,
uz
Savu Sauli
lidot
nespējīgs?
-
47 -
Par
Pūķu kuģi dziedāsim,
par
sabangotu Jūru.
Par
Kristālsalu domāsim,
par
klinti neapvēršamu.
Par
Kausu dziedāsim
un
Varavīksnes tiltu.
Par
savu Sapni dziedāsim
un
savu kuģu Zaļo buru.
Par
savu Zemi balsi celsim
un
domāsim par Debesīm.
Par
Sauli Dziesmu iesāksim
un
pacelsim uz Zvaigznēm.
Mēs
spārnos savu kuģi celsim,
kad
dziedāsim par Spārniem,
par
Cietoksni un Sirdi,
par
Arfu Dimantstīgām.
Par
vaigu mīļo domāsim
un
pasaulēm aiz Zvaigznēm.
Par
tālām mājām dziedāsim,
par
visām pasaulēm,
no
kurām nākam
un
tām, uz kurām ejam.
Par
ciešo kuģu ierindu
kā
cīņu biedra plecu
tai
ierindā, aiz kuras
ir
tikai uzvarētas kaujas,
kaut
kas nezināms un
sabangota
Jūra
kā
tālu dziesmu atbalss,
kas
ilgi nenorimst,
kad
neatrastas salas
aizvien
no jauna sauc.
Par
kuģi, Pūķi, uzdziedāsim,
par
savu Kristālsalu
un
Kausu lidojumā.
·
Sabiedrība ir dzīva tik ilgi,
kamēr tā lolo savu utopiju.
·
Utopija mirst tad, kad to var
izteikt ikdienišķās vērtībās.
·
Ikdienišķais zaudē savu vērtību
tad, kad tas vairs nekalpo utopijas sasniegšanai.
·
Patērētājsabiedrības utopija bija
sapnis par to, ka cilvēks var nemitīgi kāpināt savu materiālo labklājības
līmeni un pārākumu pār apkārtējo vidi. Sapnis par neierobežotu ietekmi pret
Vidi, Vienam pret otru, pret sevi.
·
Kultūrvides sabiedrības utopija ir
aizvien pieaugošā Cilvēka harmonijā ar To, kuru tas sauc par Vidi, Kosmosu,
Dievu.
IESKAŅA
-
48 -
I
Vēl
viss nav galā,
vēl
tikai sākums.
Vēl
tikai jāpieliek punkts,
vēl
tikai jāiededz ugunskurs
un
pašam sev jāatrod vieta.
Vēl
tikai jāsatiek Tevi
un
jāsatur paceltā roka.
Vēl
tikai jānoveļ Akmens,
pazemē
jāieskatās,
jāsmeļ
Avotā ūdens
un
Pūķis jāizsukā.
Vēl
tikai īsu brīdi
ar
Ābeli jāpačukstas,
jāsarunā
ar Vēju
un
Saulei jāpieskaras.
Vēl
viss nav galā,
vēl
viss uz labu.
-
49 -
II
Vēl
savā vainagā
rotājos
es.
Vēl
Vējš nav nācis,
vēl
Migla silta
rokas
sien.
Vēl
sapņi mani
ap
Zemi skrien,
vēl
princis ir balts
un
dimantos spožs.
Vēl
Vējš nav nācis,
vēl
purvi nav bristi.
Vēl
nav ziedēts
un
Spārni tik padusē nesti.
- 50 -
III
Tā zirgi auļo
tā sitas Sirds
tā naktij
pārmirdzēt var
tiltu nostieptu turot
tā pāri Mūžībai
atkal un atkal
Dzīvot var
|