Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                              Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir        Džeina Gavare


No: Pauls Stelps 2007. gada 19. septembrī 23:07:35

Pārvērtību miglām pāri.


Cik mēs esam apmierināti ar savu laiku? Vai mēs apzināmies, kurp tas virzās? Kādas ir šī laika un katra laikmeta pamatvērtības? Tikumu izpratne, skaistuma izpratne, dzīves izpratne?

Kopš civilizācijas sākumiem tieši dzeja – episkā un liriskā – allaž tiekusies atbildēt šos jautājumus, sniedzot gan kategoriskas, gan aizplīvurotas atziņas.

“Mēs kopā nākam / un dedzinam tiltu, / Kas vienīgais Dzīvībā / ved, ” – raksta  grāmatas “Uz Tavu Zemi” Autors. Laiks, kurā viņš elpo, ir izaudzis no pretrunu radītām sāpēm. No mūsu tautas Krustaceļa, kad pāri dzimtenei soļo gan Austrumi, gan Rietumi – postīdami, žilbinādami, atstādami kritušos un raudami līdzi dzīvos ar vēl nebijušas labklājības, ērtību, brīvības solījumiem. Kā postošā lāpu dejā, kur skurbušais vairs nesaprot, vai viņš dedzina tiltus vai iededz jaunu dzīvību.

Taču Autors nenāk žēloties, nosodīt vai nolādēt to, ko viņš sauc par “bezprincipu laiku”. Viņa mērķis ir cits – atgādināt un aizstāvēt principus. Dzīves pamatvērtības. Jau aizlaikos cilvēce ir pūlējusies tās nosaukt reālos vārdos, uzminēt pastāvīgo un paliekošo, kas slēpjas aiz gaistošiem dūmiem un miglām, tur, dziļumā, “kur nesniedz asmens”. Brīdi pa brīdim tās pavīd klasiskās mākslas vēsajā cēlumā un romantikas noslēpumainībā kā tālumā klīstoša dziesma, kā rozes smarža, kā mārtiņrozes zariņš, kas aizmirsts uz klavieru vāka. Un piepeši mēs izjūtam brīnumainu kopību ar pasauli, kuras pamati turas Labajā, Patiesajā un Skaistajā.

Četri pamattēli caurvij krājumu “Uz Tavu Zemi”, kas saudzējošā intimitātē, harmonijas slavinājumā un dzīves uztveres nopietnībā, šķiet, visvairāk sasaucas ar latviešu dzejnieka un filosofa Riharda Rudzīša vārsmām. Sieviete un Bruņinieks, Pūķis un Čūska. Seni, seni simboli, kas allaž nesuši līdzi visdažādākos atšifrējumus un priekšstatus par parādību daudzsejaino būtību un pasaules uztveres iespējamībām. Čūska – darbīgās Zemes gudrība, kas savā dzelonī glabā tiklab dziedinošo zāļu spēku, kā nāvi nesošo indes devu. Pūķis – brīnumainā fantāzijas rotaļa, Austrumu pasaku un gleznojumu krāšņais tēls. Viņš māca “ziedēt un dziedēt”, viņš tur savā gūstā visdaiļāko princesi, rotaļājas ar viņu kā bērns ar bērnu, liek pasauli uztvert kā varavīkšņu krāsu prieku un lidojuma burvību. Bruņinieks – labā sargs un aizstāvis, saudzīgs mīlētājs un gudrs audzinātājs. Domīgs, skumjš un vientuļš, taču allaž radošu misiju apzinošs. Viņš nāk no Gaismas pasaules, vēsta Gaismas pasauli un sagatavo dzīvei Gaismas pasaulē. Viņš visdziļāk un asāk uztver šīsdienas  dzīves pretrunas, un viņā smeldz sāpe, taču tā ir dzīstošu brūču sāpe un smeldze. Pērlenes sāpe, kad Liktens dots smilšu graudiņš, laikam ritot, pārvēršas mirdzošā pērlē.

Galvenā loma dzejoļu krājumā neapšaubāmi ir Sievietei, uzsver Autors. Treju misiju nesējai – Sievietei Mātei, Sievietei – Mīļotajai un Sievietei – Bērnam, Princesītei. Sieviete ir tā, kuras klātbūtnē iegūst nozīmību slēptas detaļas, vērtību iegūst vienkāršas, skaidras un spēkpilnas lietas – Domas, Maize un Darbs. Sievietes klātbūtne liek nojaust tiltu starp Zemes dzīvi un Kosmosu, ikdienas  skaistumu un Visuma skaistumu. “Visuma Sieviešu daļā / Saule un Mēness mīt” un “Caur Sievietes daļu/ caur sieviešu mājas galu/ Dzīvība rit”.

Mūsu Zemes dzīves pamatā – Sieviete – Māte. Austrumu tautu gudrības grāmatās, Nikolaja Rēriha gleznās teiksmaini tvertā Pasaules Māte, kas savās rokās tur dārgo dzīvības šķirstu. Raiņa Zemes māte, ziedu raisītāja, dzīvības glabātāja saknēs, ļaužu sāpju līdzcietēja. Saprast Māti, ieklausīties tās sirdspukstos – ir Bruņinieka gaitas sākums. Jo: “Pie Pasaules Mātes krūtīm/ vienmēr es bērniņš mazs”. Mierīga un dziļa ir labās Mātes elpa, “plata un lēna ir viņas plauksta”. Viņas gādība sargā gan Bruņinieku, gan viņa mīļoto.

“Mīļoto mēs izvēlamies paši” saka Autors. Varbūt arī tāpēc ne vienmēr ir iespējams bez sāpēm Sievieti saprast. Tiekas taču divas neatkarīgas pasaules, kurām jāiziet garš ceļš, līdz tās viena otrai kļūst garīgi tuvas nevis tikai sapņos, bet arī īstenībā. Mīļotās tuvums dod brīnumaino spēju saskatīt Pasaules poēziju, mirkļa skaistumu, raisa iztēles uzliesmojumus un pat Saules rotaļai ūdenspilienā piešķir dziļāku nozīmi. Bruņinieka uzdevums – saudzēt un glabāt to neparasto un dzīvinošo, ko dod jūtu uzliesmojumi. Kalpot – Autors atgādina bieži vien nesaprasto un nievāto vārdu. Patiesībā divu cilvēku un veselīgas sabiedrības attiecību skaistākais moments ir tieši spēja kalpot – mīlēt un mīlestībā gādāt un rūpēties, atbildēt un sargāt. Nebūt vienaldzīgam, jo tikai vārā un smalkā Mīlestība ir uzvarētspējīga.

“Ir milzīgs vienaldzīgā spēks/ kā viļņu banga akla, / bet / sīka dzīvībiņa / ir Mīlestība / trausla / drūpoša / un visur atdzimstoša.”

Spējā mīlēt un kalpot rodama arī Princesītes misija. Meitas misija. Jaunā Sieviete mūsu laikā tiek gaidīta daudz vairāk nekā karotāji un cirtēji dēli, kuri “skatās pār vairoga malu” Sieviete “neko neaizmirst / un tālāk dzīvo / kad puikas mirst”. Viņa būs nākamā karaliene. Mātes – viņas karalisko priekšteču cilts – ir bijušas un būs dzīvības radītājas, audzinātājas un gadsimtos krātās pieredzes tālāk devējas dzimtai, tautai un cilvēcei. Viņas vispatiesāk izjūt saiti starp bijušo un esošo un atziņas mūžīgo ceļu no paaudzes uz paaudzi: “Tas, ko protat ņemt / Ir viss / reiz kāda / dots”.

Ideāli, uzticība, atbildība ir gara karalieņu princips, viņu Zvaigznes. Un principam līdzi – pašatdeve, maigums, ticība, gudrība. Taču tām “Zvaigznēm, kas augstu pār Tevi ir” dzimtene meklējama dziļumos, “kur nesniedz asmens”, cilvēcībā, kas padara mūsu dzīvi ne tikai panesamu, bet izdzīvojamu kā brīnumu.


Saulcerīte Viese



Par Pūķu Zemes dzeju


Pūķu Zemes dzeja top Pūķu Zemē. To pieraksta Pūķi vai tie cilvēki, kuri pārāk ilgi uzturējušies Pūķu tuvumā, tādēļ ir Pūķu Uguns apsvilināti, tādā kārtā zaudējuši cilvēkam pierasto redzi, dzirdi vai zaudējuši citas īpašības, kuras cilvēku zemē sauc par normālām. Tādi apsviluši cieš, mokās, bet izdzīvojušie iegūst citu redzi, sajūtas un sāk līdzināties Pūķiem - sāk rakstīt Pūķu Zemes dzeju, tādēļ vēlāk tiek saukti par nenormāliem, traumētiem un citādi kropliem.

Lai saprastu Pūķu Zemes dzeju, ir jāmēģina saprast, kas ir Pūķu Zeme un Pūķi. Pūķu Zemē nekas nav tā kā pie cilvēkiem. Tur nav labā un ļaunā. Tur viss tikai ir, ir dzīvs, saprātīgs un mūžīgs, mīlams, tur valda Īstenības Likumi, kurus cilvēkam labāk nezināt un tiem netuvoties. Pūķu Zemē dzīve ir kā Vasara Bērza Lapai gan Saules apspīdētajā, gan ēnas pusē un beidzas tad, kad Lapa atvadās no Zara, lai sastaptos ar Zemi cita Koka sakņu tuvumā. Tur uguns ir Uguns, ūdens ir Ūdens, zeme - ir Zeme, gaiss ir Bezgalīgs Augstums, Brīvība un tas viss ir pati Būtība un Eksistence, kuras daļa ir arī paši Pūķi. Pūķi ir Tas, kas Ir. Tie ir Esības būtība un pati Esība.

Tāpēc Pūķi nevar būt vienaldzīgi pret kaut ko vai baidīties nāves. Tie ir mūžīgi kā Esība, dzimst kopā ar katru jaundzimušo, to sāpēs ir visu radījumu sāpes un mirst Pūķi kopā ar katru mirstošo, salauzto vai dzīvē vīlušos.

Pūķi neko nedara tāpat vien. Ja cilvēki iet uz veikalu pirkt pienu, maizi un vispār kaut ko ēdamu, tad Pūķi dodas sabiedrībai demonstrēt savu attieksmi pret savas zemes preci un veselīgu dzīvesveidu. Pūķis to dara ar maksimālu pašatdevi un pienākuma apziņu, jo Zina ar katru spārnu šūnu, ka no viņa nostājas šajā jautājumā ir atkarīgs tas, vai zemes govis turpinās dot pienu - tādēļ, ka tās visas pasakainā veidā ir saistītas ar Pūķi un piens eksistē tikai kā Pūķa mīlestības redzamā daļa.

Pūķi nekad neraksta par ikdienas dzīvi, jo ir pati dzīve un tās veidotāji. Piemēra pēc, tie neinteresējas par putraimu berzēšanos vai tās sekām biezputrā, bet to pastiprina, jo ir vairāk uguns un pati vārīšanās nekā putraimi katlā. Kā mūžīgiem tos interesē mūžīgas lietas, tiem ir saprotamas, un tādēļ vēl jo nenopietnākas putraimu sūdzības par ciešanām un pārdzīvojumiem, to lūgšanās pēc nemainīga miera un mirkšanas remdenā ūdenī.

Pūķis nepieņem pasauli, kurā cilvēki gremdējas vieglās baudās un apcerēs par paradīzi, kurā nekas nav jādara. Pūķa lūgšanās ir Debesis, kuras nepārtraukti piegādā piedzīvojumus un pārbaudījumus. Īstenībā Pūķis pats sev to visu sagādā, kad vien vēlas, jo ir Debesu Mīlestības centrālā un cilvēkiem mazizprotamā daļa. Ja Pūķi naktī pamodina, tas stāsta, ka ir redzējis, kā cilvēkiem izaug spārni, tie lido starp Zvaigznēm un sauc sevi par Pūķiem, jo ir Pasakainas Gaismas un Uguns apņemti.

Cilvēciski vērtējot, Pūķa dabā ir pārāk daudz Uguns, tādēļ Pūķa uzrakstītais, pārtulkots cilvēku valodā, skan pārāk skaļi un frāžaini. Lai saprastu Pūķu dzeju, vispirms ir jāieņem īpatnēja, cilvēkam neierasta poza - jāpaceļ galva pret debesīm, jāizpleš rokas un jāiegūst taisns un stingrs mugurkauls.

Sapratne starp cilvēkiem un Pūķiem nemaz nav iespējama, jo Pūķi nevis vienkārši dzīvo, bet Lido.

Ja Pūķis lidinās mākoņos un tur sacenšas pats ar savu ēnu, tad cilvēki spriež, cik tas viss ir pārspīlēti un tālu no reālās dzīves, taču šī lidināšanās Pūķim ir jauna Gaismas Ķermeņa konstruēšana vai arī, visticamāk, Pūķis vienkārši ir nolēmis izvēdināt sasvīdušās paduses. Tas tādēļ, ka cilvēki dara to, ko var, bet Pūķi - to, ko grib.

Pūķi savā veidā ir saprātīgāki par cilvēkiem, tādēļ cilvēki pretēji acīmredzamajam stāsta viens otram, ka tādu Pūķu nemaz neesot. Tāpat ir stipri pārspīlēti stāsti par Pūķu medībām, jo ar katru nogalinātu Pūķi no Zemes nozūd tik daudz dzīvības, ka liela Pūķa nāve var būt par vesela kontinenta bojā ejas cēloni. Tā Eiropas agonija mūsu dienās ir sekas kāda Pūķa nogalināšanai Jūdejā pirms 2000 gadiem un visu pārējo Pūķu padzīšanai no šīs pasaules daļas.

Cilvēkam neizskaidrojama prieka pēc Pūķi reizēm ielaiž Savā zemē kādu no cilvēkiem vai pieņem cilvēka izskatu un mēģina dzīvot viņu vidū, taču būdami pārāk ugunīgi, traucē cilvēku pasaules mieru, ap sevi izraisa pārmaiņas un sēj nepamatotas ilgas pēc kaut kā jauna un uz zemes nesasniedzama, tādēļ cilvēki lielākoties izsaka visai kategorisku neapmierinātību par Pūķu klātbūtni un savas ilgi krātās dusmas izgāž ne tikai pret Pūķiem, bet arī viens pret otru.

Tai pat laikā nevar neatzīmēt, ka paši cilvēki tajās zemēs, kuras Pūķi sen nav apmeklējuši, pēc tiem ilgojas un stāsta pasakas par to dzīvi, jo nevar noliegt, ka pat nejauša Pūķa parādīšanās uz ilgiem gadiem atdzīvina cilvēku dzīvi un aizdzen garlaicību.

Visa cilvēku dzeja ir ilgā pārrakstīšanā nogludinājusies un nobružājusies Pūķu Zemes dzejas atskaņa, kura tomēr pelna atsevišķu un rūpīgu izpēti.



- 1 -


Un jāiet visu mūžu ir

uz vienu brīdi,

kad Gaismai durvis

pavērt var

par vienu mazu īsu sprīdi.

Uz vienu mazu īsu brīdi,

kad kādu īsu vārdu

var īstā brīdī pasacīt,

kad izdodas tā retā reize,

par kaut ko īstu

pagūt mirt,

vai īstā brīdī

noglāstīt un kādu -

tikai vienu -

gaismai celt.

Ir jāiet visu mūžu

uz vienu īsu brīdi,

kad Savā Ceļā

var kādu soli spert.


- 2 -


Lasītājam


Nāc pie manis Debesīs,

nāc un nebaidies.

Paskat, kādi krāšņi

spārni Debešķīgi,

Varavīksnes uzacloki

Debesīs Tev ir.

Debesīs nav Pūķu jābaidās,

Debesīs nekas nav vienaldzīgs,

Tev Tavu smaidu

staro viss.

Debesīs sev lidot liec,

liec un līdzi tiec.

Šodien

spārnos tiec

pie manis Debesīs.


- 3 -


Redaktoram


Debesīs komatu nav

un punktu arī nē

Debesīs viss tikai ir

Vienmēr un Nepārtraukti

pa labi un pa kreisi

apakšā un augšā augšā

augšā ...

Tas kas bijis un būs

būs un nepāries

nemitēsies nerimsies neapstāsies

Zeme Debesīm komats

pieturas zīme cieta

un Cilvēks pats

Debesīm liela zīme cita

Debesīs Cilvēkam

tādu piestājas zīmju nav

zīmju kas apstāties liek

Tur Cilvēks brīvs

kur ved to viņa griba

viens liels viļņojums

un dzelmeņi pērles

gliemežnīcās galaktikas vērptas

vēl neredzētas izsapņotas

Debesīs Viss tikai

Debesis pašas ir

Viena liela izsaukuma zīme

krāšņumam ierakstīta


- 4 -


Uz Mājām ejot

es klusu dziesmu dziedu.

Mājup ejot

nav vajadzīgas gaviles.

Mājup ejot

ap mani klusums stāv

kā senču meža siena,

kad Debesis tepat vien

priežu galotnēs

un pielijušās eglēs skan.

Nav vajadzīgas gaviles,

kad lietum līstot

rudens atvēl mājupceļu.

Nav vajadzīgas gaviles,

kad lietum līstot

Debesis pret Zemi nāk.

Es mājup ejot

klusu dziesmu dziedu,

jo stāv ap mani

senču siena un

Debesis pret Zemi nāk,

kad klusai dziesmai skanot,

Tēva sētā

uz īsu brīdi

ienāk izslāpušais dēls.


- 5 -


... zili zili ... zili zaļi ...

... zili zelti, zelta zelti ...

... zili sniegi, zelta ziedi -

zelta stari, stari balti -

staru šalkas, putu viļņi ...

... viļņi, viļņi, sārti viļņi ...

sārti viļņi, pērļu sārti,

zili zili zelta ziedi.

Zelta ziedi, pērļu rasa,

tāla plaša debessmala.

Tāla plaša dvēselīte

rauga manu debessmalu.             


- 6 -


Mans zobens gatavs lūst

par katru soli Tavā Ceļā,

par katru pēdu tuksnesī,

ko atstāj Tava karavāna

aiz visām robežām

un draugu sētām.

Es esmu Tavā rīcībā

bez līgumiem un ķīlām,

saistībām un noteikumiem cēliem,

bez pārbaudēm un darījumiem

abpus izdevīgiem.

Es esmu Tavā rīcībā,

par katru sardzē nosūtāms,

par tiem, kas Ceļu meklē

uz Svēto Zemi apsolīto,

uz Zemi to,

kas kaut kur dziļi krūtīs sauc,           

uz Zemi to,

kur ved caur Tavu Sirdi Ceļš.


- 7 -


Kad esi Tā

kad Tu Esi

tad Tu ej uz Pūķu Zemi

man līdz Pūķu Zemei

pretī nāc

Tu būsi tur pirmā

ja Pūķi guļ

kad Vēdeklim abās

pusēs Uguni kur

Tu redzēsi Zemi

kad Pūķi ligzdo

kad aiziet aiz pamales

tālu kā Skats

un atpakaļ atnākt

var tikai labi ja

katrs pats.

kā Mātes Sirdī sev

Bērniem un Dziesmām

Vārdus kaļ

un Mēness

lai Jūrā bristu

Pūķu Vārdus

ap pirkstu tin

ir jābūt līdzās

kad Pūķi runā

ir jābūt kā Pūķim

kā kokam mežā

tik tuvu Varavīksnei

lai redzētu

kā Pūķu Vārdi Lido

un kad Tu atkal Būsi

tad Ej Tu uz Pūķu Zemi

Pūķiem Pasakas Stāstīt

Pūķa Vārdā Sev Skatīties Acīs

Ar Pūķi Sirdī Lidot


- 8 -


Ir,

ir taču tādas Durvis,

aiz kurām Vasara

Vienmēr Ir.

Aiz kurām

Negaiss traks

un grunduļi smiltīs snauž.

tur Spīganas vakaros

Papardes Auž

un Jāņos Lietus tik balts,

un peļķēs vienmēr peld kuģi ...

un Māte ja pazūd

tad Dārzā pēc lokiem.

kur Koks ir Debess

un Kuģis un Pils,

kur Smaids ir dziesma

un Vārds ir tad,

kad Tas Ir.

Tur Darbs ir Dziesma

un Smaids un Vārds,

Plecs, Kuģis un Pils,

Papardes Gaisma

un Zibens Loks.

Ir tādas Durvis

aiz kurām Vienmēr

Vasara Zied.

Dziedātprieks.


- 9 -


Zvaigzne - Jūra - Jūraszvaigzne?

Zvaigzne Jūrā, Piena Ceļā ...

Vienīgais mezgls krastā siets

Un vienīgā stīga

kas Jūrā ved

pakāpties ērkšķī liek

ieiet kā Pilī

caur Rožu sienu

neziņā skūpstu nesot

ceļā caur Sievietes glāstu

un piena smaržu

Zvaigznēs ierakstītu

ceļā no Mātes šīs

pie Mātes nākošās

Dzīvei kā jaunai kārtai

kamolā tītai -

Piena Ceļā ap Zemi


- 10 -


Pūķīt, Pūķīt Klejotāj,

kam Tu skrēji Debesīs?


- Debestāle augsta, plaša

savā krāšņā gaišumā.

- Debestāle aša, barga

savā spožā īstumā.

- Debestiņa liega, silta

Tēva plauksta pieglaužama.


Pūķi, Pūķi Klejotāj,

kam Tu gāji Pazemē

- Zemes Māte, mīļa Māte

auklē savas dvēselītes.

- Zemes Māte biezu sagšu

apklāj manu augumiņu.

- Zemes Māte smagu roku

atmēr druvas līdumos.


Ak, Pūķi, Pūķi Klejotāj,

kam Tu laidies Pasaulē


- 11 -


Es burve un riebēja?

Es Mākoņu Skrējēja un

Vēja Sējēja?

Jā, es stumbros Ozolus ieburu

un saulītē Akmeņus izburu.

Es Tevi ar Sevi un Zāli

ar Vēju kopā saburu.

Es Tevi kā Koku

šajā saulē ieburu.

Es Tavas tumšās bailes

un savas tautas

atmiņas sāļās

sevī ieriebju, iejaucu iejavu

Mākoņiem gaišiem

Gulbjiem Taviem kur skriet!

Es, Reģene -

Dienu ieraugu Vētrā

pirms saullēkta mīklā atminētā

un Tavu baltu bēdu

iesienu Starā augšup celtā.

Es Vējā

un savās diļļu dobēs

iedziedu sevi.


Es, burve un riebēja!

Es, Mākoņu Skrējēja un

Vēja Sējēja.


- 12 -


Mēs laikam neesam

no vienas Zemes.

Mani senči runāja

valodu citu.

Tie zināja brīvi,

godu, darbu un Rītu.

Tie turēja Ausekli,

Māru un Laimu.

Tie zināja Zvaigznes

un cēla augstu!

Jūs šodienā drebat,

kad lecat pēc desas.

Jūs gaidāt nakti

un tvīkstat pēc gultas.

Jūs gatavi nodot

Māti un bērnus.

Jūs sapņojat saņemt,

kad nezināt dot.

Jūs runājat gari.

Jūs Debesis baida.

Mēs laikam neesam

no vienas tautas.

Es - Latvis,

Jūs - nācija politiska.

Jūs lienat un lokaties,

Uzslavu gaidot.

Es eju ar Tālu Vēju.

Es esmu Latvis - kas Jūs?

Jums manis kauns,

Man - Jūsu ciltij piederēt!

Ja šodiena Jūsu,

tad nākotne mana!

Mēs laikam esam

no dažādām vietām.

Es esmu no Zvaigznēm

un Nākotne mana!


- 13 -


Kam derīgs sapuvušais pūlis,

kas tiesas baidās

tikpat paniski kā dzīves?

Kur derīgi šie prātotāji,

kam miris vērtīgāks par dzīvu

un tukši vārdi, skaisti sarindoti,

ir goda vietā,

ja tie jaunā kārtībā?

Kam derīgi šie dzīves noliedzēji,

kas jauna nāves veida alkst

un savu šaubu karogu

tik augstu nes?

Kur derīgs tas, kam klusē

Saprāts, Sirds un Gars?

Kam derīgi tie klaigātāji,

kas neko nenesot no pagātnes

kā aklu vārnu bari

plosa dzīves pamatus?

Un kam ir derīgi

tie dīkā miera saucēji

un gludo domu laidēji,

kas nejūt dzīves gaitu,

Jauna Rīta krāsu?

Kam derīgs sargs, kas nedzird

palu straujo kāpumu?

Kam derīgs sapuvušais

žogs un aizsprosts

plūdu priekšvakarā?

Kam derīgs labvēlis,

kas savu noliedzēju baro

un savu slepkavu

pie galda sēdina?

Kam derīgs tas,

ko Saprāts veselais

jau sen ir atstājis?

Kam jāklausās to žēlabās,

kas sevi sien pie kauna staba?

Kam derīgi tie vadoņi,

kas paši sevi pārdod izsolē?

Kam derīgs sapuvušais pūlis,

kas dzīves tiesas baidoties

sen pārsolītus vadoņus

sev tiesas dienā priekšā liek?

Tik aizmēšanai mēslainē

un atvadām bez nožēlas


- 14 -


Uz jaunu dienu,

Uz jaunu tāli

Es ceļos ar katru kalnu gāli.

Uz jaunu Sauli

Es skandinu savu ragu.

Uz jaunu dziesmu

Es skaņoju savu kokli.

Uz jaunu Zemi

Es pulcinu savu pulku.

Uz jaunu Vēju

Es ceļu jaunus kuģus.

Es nolieku Tavu Dievu -

Bez zelta un varas

Es nāku pie savas Gaismas.

Man pilnība neprasa

Tavu pīšļu un zemošanos.

Tā nezina Salu

pret Klinti mainīt.

Tā dāvā tik Tāli,

cik varu sniegt.

Tā dāvā to gāli,

aiz kuras tik vienīgi

Saule aust.


- 15 -


Mēs dzīvi bijām tumsas laikā

Un dzīvi esam rītausmā.

Mēs Tiltus cēlām Sausumā

Un Upes rakām Mākoņos.


Mēs dzinām asnus vecos celmos

Un klusi plūdām pazemē.

Mēs devām elpu jaunām dzimtām

Un degām Romas kurtos sārtos.


Mēs redzējām, kā Pūķi ceļas spārnos

Un saules rieta apmirdzēti

Uz tālu zemi aiziet austrumos,

Uz tādu vētru cerot saulgriežos,

Kad iznirs tie no jūras

Kā senais Arkādijas Gulbju Loks.


Mēs klusēt likām saviem brāļiem

Un māsām izklīst svešumā,

To dienu gaidot apsolīto,

Kad pāršalks zemi Pūķu spārni,

Kad Tilti vienos krastus Upēm,

kas ticot raktas Mākoņos,

ka piepildīs tās jaunas jūras

un tas, kas iesēts gadu simtos,

no viļņiem celsies Baltos Kausos.


- 16 -


Vēl neesmu es īsts

Vēl neesmu es viss

Vēl Lielais nav noticis

Vēl straumes kāpj

Vēl Sirds man sāp

Vēl rokas bez Tevis salst


Vēl ierinda stājas

Vēl blakus nav plecs

Vēl nav tas pavards kurts

ap kuru tie stājas

kam tās ir mājas.

Vēl Sirds man sāp

un roka salst

Vēl Cietokšņa nava

un neesmu īsts.


- 17 -


Tik maldi un māņi

tik spīganas dej

tik jodi un sumpurņi smej

tik slavē un zeltu kaisa

tik mīkstu gultu taisa

un saldi sapņot liek

Tik migla un kvēpi

tik Saules nava

tik brīva gaisa malka

un soļa kur spert

Tik vīzijas rāda

un sola, sola ...

tik lēni un smagi

tie ceļas no miega

Tik tāli un auksti

tie zilie sniegi

Tik biezi un smagi

tie tumšie miegi

no kuriem Tev jāmostas

Pasaule mana


- 18 -


Vecos traukos nevar

jaunu vīnu liet

Vecos taukos nevar

jaunā dzīvē iet

Jauniem pulkiem

jaunās dziesmās iet

Jauniem Vējiem

jaunas buras plest

Nāc no pūļa laukā

Saucies Savā Vārdā

Uzvelc baltas drānas

Brīvi ieelpo

Antiņš savā kalnā

Saulcerīti modina

Nevar vecā pilī

Saules meitu vest.


- 19 -


Kas notiek tur,

kur Sirdsapziņa klusē?

Kas notiek tur,

kur tā ir

Tava līgava atstumtā?

Tur zaglis zagli godā ceļ

un dienas peļņu

prieka meitas sadala

ar policistu.

Jo tur,

kur Sirdsapziņa klusē,

tur savu balsi

katrs atdot steidz

par pieri zemāko

un pilnu vēderu,

par meli lielāko,

par to,

kurš visus pārspēs

solījumu treknumā.

Jo tur,

kur Sirdsapziņa klusē,

pa zobiem nedod nelietim

un zaglim nesodītam

staigāt ļauj,

tur skaļā balsī nesauc

zagli turēt,

lai nesatrauktu dāmu

estētiskās jūtas

un netraucētu

zagļu svētās tiesības

tā brīvi izpaust

savu personību.

Tur meičas sacenšas

par vārdu rupju

un bērnus māca

troksni godināt.

Tajā zemē,

kur Sirdsapziņa klusē,

tur jābūt ļoti pieklājīgam,

tur baušļi jāgodā.

Tur tikai jāsmaida

un jārunā par dieviņu.

Tur nedrīkst

lietas īstos vārdos saukt.

Jo tā, lūk, pasaulē

it visur tagad darot

un neesot labi

citiem mieru traucēt

ar savām skaļām klaigām.


Latvieši ir tiešām

labi audzināti.

Te zagļi likumīgi dzīvot var

un netiklība neslēpties.

Te Sirdsapziņa brīva

var savos ceļos doties.

Te Sirdsapziņa -

bārenīte piesmietā.

Te senā, baltā zemē.

Te tagad, Latvijā.


- 20 -


Pret Cerību jodi pulcējas,

pret Cerību ragus liec,

pret Tikumu un Mīlestību.

Pret Gaismu sabožas spalva,

pret Cilvēku kūkumu met

un zobus griež.

Pret gaišu Uguni

zemi kārpa

un auskarus nikni krata.

Pret Debesīm

raganas spļauj,

melo un troksni taisa.


Tad sanāksim kopā

ar gaismiņu savu

un klusumā dzirdētu dziesmu,

ar savu Cerību steigsim.

Tad stāsimies aplī

ap Mīlestību

Debesu loku lieksim,

Varavīksni pār Cilvēku celsim.


Ar Liesmu gaišu

ierindu turēsim

un savu gaitu.


- 21 -


Tikai tas var

brīvi Dziesmu dziedāt

kam nekā vairs nava

Tikai tas var

Brīvi sargāt

kam nekā nav sava

Tikai tas var

Tevi Mīlēt

kam tāpat tās ir bez gala

Tikai tas kam

nav nekā

var visu Tāli iemantot.


- 22 -


Ja dūšas pietiek,

ja vari atļauties

sev prieku sagādāt

ar klusu un liegu

rožainu sapņu

un mākoņu svaigu

rasas lāšu un mīlas

stāstu, čukstu kvēlu

un trauslu

atmiņu pilnu dziesmu,

ar sirdspukstu auļiem

un stāstu par

Rožu kariem,

par Rozes un Krusta

Vienību augstu

dāvini man tad

rožu krūmu,

bet nenes man

Rozes ziedus,

Rozei ziedus neatņem.

Nenes man Rozes sāpes.

Nenes man Rozes vaidu.

Nekļūsti manā namā

par Rožu leģendu

varoni baigu.

Nenogriez Rozei ziedu.

Roze Tev dzied,

kad atraisot pumpuru zied.

Neaprauj Rozes dziesmu,

Neaplauz Rozei pirkstus,

Karalieni neved

ar varu pie sava

dzīru galda.

Neziedo viņas godu

ar varu ņemtu

līgavai savai

pirms ved to

uz kāzu gultu.

Ļauj Karalienei

Pūķim Sirdi glāstīt.

Ļauj Karalienei tam savus

Rozes sapņus stāstīt,

ļauj, ļauj un

viņas stāstu neaprauj,

neaplauz glāstu

citam sniegtu.

Neatstāj pasaulē

Pūķi vienu.

Pūķi vieni pasaulē klīst

naktīs pie Tevis

un Tavas Sirds klauvē,

Tevi sapņos baida.

Neatstāj Pūķi vienu,

bez Karalienes glāsta

Pūķi par akmeņiem cietiem

un kariem stāsta.

Pūķi vieni

sev un citiem

spārnus lauž,

kaļ atriebības plānus

un naktīs tīklus auž.

Neatstāj Pūķi vienu,

neatņem Pūķa Sirdij

Rozes glāstu.

Rozes pirksti sāp

stikla vāzē

sarkani asiņaini

svētku nami no rīta

mirstošu rožu pilni,

salauztu dziesmu

un pirktu glāstu.

Ja dūšas pietiek

Rozi sev blakus turēt,

ja dūšas pietiek

man sirdi glāstīt,

dāvini man

Rožu krūmu,

Dzīvu un Ziedošu

Dziesmu.


- 23 -


Auksts zobens, asi trīts,

mirdz Pelēkajam rokās.

Ciets, ass un vienaldzīgs

ir Pelēkajam spēks.

Tas vienmēr ir pa vidu

starp augšup un lejup,

tumšu un gaišu,

starp dzīvu, siltu un

aukstu, asi trītu.

Kad Spožais dziest,

krīt Zvaigznes un

Jūras krastos kāpj.

Pelēkais paliek pelēks,

paliek Pelēkā spēks

vienmēr visam pa vidu

kā auksts asmens

starp Tevi un mani likts,

kas paliks tāds,

pats asi trīts,

kad Tevis un manis nebūs,

Tāds paliks Pelēkā spēks

starp Tevi un mani

aicinātu un nepazītu.

Kad sadzirdi mani,

kad saliekas raksti,

kad sadziedi uguni kopā,

kur paliks tas,

kas bija pelēks,

ass un auksti trīts?


- 24 -


Kā Atlantīdas durvju sargs

Kā sava tempļa apgaitnieks

Kā labirintā mītošs Vējš

Kā tas kam šodien

runāt ļauts

Kā Atlantīdas durvju sargs

var aiziet

Austras glāstu nesagaidot?

Kā sava tempļa apgaitnieks

var tumsā

sajaukt kāpienus un ailes?

Kā labirintā mītošs Vējš

var nesveikt

jaunu Minotaura apkampēju?

Kā tas kam šodien

runāt ļauts

var vārdu tirgū domu sēt?

Es gaidu Ausmu klusumā

par cepurēm un smilgām

Minotauram stāstot

ko darīs gaišā dienā

Atlantīdas durvju sargs


- 25 -


Tu esi tik lielīga

kā vecs dinozaurs

sava siltā purva malā.

Tu domā naivi,

ka Tavu radinieku pulki

ap Tevi saldi šņakstinās

un pilniem punčiem dusēs

savu bohēmisko sievu skavās

mūžīgi kā Debesjums

ap Zemi griežas.

Tu sevi sauc

par sabiedrību smalku.

Tu veca dinozaura mierā

un izmirstošā tuvredzībā

starp kailiem akmeņiem

un veciem kapiem grozies.

Jau sen tie

tavi purvi izžuvuši,

brāļi spārnos cēlušies

un tālu jūru krastos

savu Sauli gaida.

Jau sen pār Zemi

citi Vēji pūš,

balti sniegi snieg

un augstu kalnos

ledi kūst.

Tu veca dinozaura mierā

smalki pats savu

aiziešanu nokavēsi.

Tu sabiedrība smalkā!

Tu trulo bultu elite.

starp savu sapņu

skeletiem tu klīsti

kad sen jau

ceļas meži citi

citas puķes plaukst

un mākoņi pavisam citās

krāsās tinas.


- 26 -


Skan sevišķa dziesma

kad ierinda stājas

kad izplešas spārni

un gulbji mājup laižas.

Tad saskaras vairogi

sasaucas šķēpi

un karogi runā ar Vēju.

Tad atmostas Sirdis

atklājas Vīri

un atmiņās pārstaigā Mājas.

Tad paceļas galvas

piestājas soļi

un atmiņās iesmeldzas Sirds

kad mājup pret Sauli

Gulbji ierindā laižas.


- 27 -


Es varu Antiņš būt

un Heopss.

Es varu Persefonei

matus pīt

un nokāpt pazemē.

Es varu stabulēt

un Spartas ierindā

par Tevi nāvē iet

vai jaunuzceltā pilī

Tev rozi dāvināt.

Es varu

Tevi atstāt šodien,

lai rīt

jau būtu tajā vietā,

kur Debesis būs

Tavu Antiņu

pa citu ceļu

ar Rozi Savai Pilij

pretī sūtījušas.


- 28 -


Uz kaušanu lopiņus iemidzina

aiz austiņas kasa

un apčubina.

Es novēlu Tev

plūdus mežonīgus

un uguns upes kaucošas.

Es novēlu Tev

orkānus un smilšu vētras.

Es novēlu Tev

zemestrīces katru rītu           

un viesuļvētras pusnaktī.

Es novēlu Tev visas kataklizmas

un komētas un svešas rases,

jūras krastu maiņas

un salu ārprātīgu.

Es novēlu Tev

tīru jūru un gliemežnīcu jaunu

no kuras krastā kāpt

kā Afrodītei

baltai.

Es novēlu Tev

tīras sievas un vīrus taisnus.

Es novēlu Tev

Pūķus debesīs un zirgus spārnotus.

Vienradžus un burvjus

katrā ciemā.

Es novēlu Tev

baltos kreklos arājus

un bērnu saņēmējas.

Es novēlu Tev

gaišu Sauli vakarā

un siltas naktis.

Es novēlu Tev

kataklizmas visas iespējamās,

jaunu dzīvi un Zemi iztīrītu.


- 29 -


Mēs visi dziļi sirdī

kādu tēlu nesam.

Tas mūsu acu priekšā

lēni, lēni mainās.

Paliek vienkāršāks

un gaišāks

ar mazāk vārdiem aprakstāms.

Mēs visi kādu meklējam

un ceram

kaut kur sev apkārt ieraudzīt

to kurš mums atgādinās

dziļi sirdī nesto tēlu.

Mēs visi sevi meklējam

un ceram

kaut kur sev apkārt ieraudzīt

to kurš mums pastāstītu

kāpēc tā līksmojam un smejam

kad sastopam

to kurš mums atgādina

par dziļi sirdī nesto tēlu.

Mēs visi dziļi savā

Sirdī mītam,

ar sevi runājam un smejam

pa reizei kaut kur pavīdam

un tālāk ejam

kad atkal mainās

tas tēls

ko visi dziļi savā Sirdī nesam.


- 30 -


Tas viss ir reizē

Tas viss ir blakus

gan tas

kas Sirdī skan

gan tas

kas Saulē deg

Tas Viss ir

Vienas Saules liesma

tas Viss ir

viena dziesma.

Un tāpēc tas

ko šodien Sirdī dziedu

jau rīt

uz Saules deg,

ja tas kas esmu

ir tas kas reizē

visur dzied,

ja Visu blakus

es Savā Sirdī

lieku.

Ja degu es

ar Visu reizē.

Ja jaunu dziesmu

ar Visu kopā

lieku.


- 31 -


Par Sirdi ir runāt vērts.

Viss pārējais ir Sveces stari.

Viss pārējais ir šaurs un lēts.

Viss pārējais ir pārspīlēts.

Viss pārējais ir tas

ko vari paturēt.

Viss pārējais ir tas

kā visiem gana būs.

Vien tas, kas Sirdī runā

ir tūlīt atdodams

Vien tas, kas Sirdī runā

nav citur atrodams.

Vien tas, ko vari atdot

ir citur pazaudēts.

Vien tas, ko vari atdot -

par to ir rakstīt vērts.

- 32 -


Viņš Zina,

Viņš vienmēr ar Tevi stāv.

Viņš klusē,

kad runājam mēs.

Viņam vienmēr laika ir gana.

Viņš pagaidīs,

kamēr izbeigsimies mēs.

Viņš pagaidīs,

kamēr kāds to sadzirdēs.

Viņš pagaidīs,

kamēr kāds to sapratīs.

Viņš vienmēr Tev sevi

uzminēt liks

un vienmēr Atceļā Sagaidīs.

Viņš klusē, jo Zina,

kad beigsimies mēs,

kad kāds to sapratīs

un kāds To sadzirdēs,

kurš Sagaidīs Atceļā mūs.


- 33 -


Man pasaulē ir daži draugi,

nu, varbūt pieci,

varbūt seši,

bet Debesīs -

tur Mūsu Pulks!

Tur ierinda aiz ierindas,

tur neskaitāmi

aiz Zvaigznes Zvaigzne

aiz Viļņa Vilni

Gaisma veļ.

Šeit pasaulē mēs daži draugi -

no kādas bangas

Vēja nesta

valgme.

- 34 -


Tā klusā balss.

Tas neapstrīdamais,

kas nepazīst

ne aukstumu, ne badu,

kas nepieņem tās atrunas

par bailēm, nespēku

un darbu smagu.

Tas neapturamais,

kurš nepazīst,

kas tāda alga,

kas tava daļa,

kas apstājas

pie vārda skaļa,

kas tirgū nezina,

ko tie te dara.

Tas noraida

to peļu jezgu vecās lupatās,

ko tie par

mūsu dienu dzīvi sauc.

Tas nostājas pie tava pleca

un tikpat

klusā balsī lūdz,

kā atdalās no koka lapa

un silta elpa

Tavu pieri skar,

uz īsu brīdi pievērt durvis

un tad vairs

nenākt atpakaļ

uz turieni,

kur tirgus jezga,

alga, bailes

un visa mūždienīgā dzīve

kā putekļi uz bēniņiem

pret rietu

Saules starā dej.


- 35 -


Vai varat jūs

pie manis atnākt ciemos

uz turieni, kurp

pieneņpūkas lido,

uz turieni, kur

ziedputekšņi dīgst

un Saules stari stīgo?

Vai varat jūs to pieņemt

kā katru nakti pieņem Okeāns?

Kā pieņem zeme rudenī

un katra upe jūras krastā?

Vai varat jūs tā radīt

kā rodas strauti ledājos

un sveces liesmai

ēnu spēles griestos?

Vai varat jūs tā lidot,

ka aizmirstas

pat gaiss, ko elpot

un naidniekam

nav vairs ko piedot?

Vai varat jūs

pie manis atnākt ciemos,

starp pieneņpūkām lidot

un nebaidīties uzdīgt

šai pasaulē,

kur nav ko piedot,

kur Okeānā ieplūst upes

un Saules stari lido

caur ledājiem

par strautiem izaugt.

Kad ir vienalga

Okeānā viļņus velt

vai savam draugam piedot,

uzdīgt pienenē

vai tāpat Saules

starā stīgot.

Vai varat jūs pie manis

atnākt ciemos

uz turieni,

kur viss ir tikai dzīvot.


- 36 -


Tu vari atļauties

būt traks,

bet tikai tad,

ja Tev ir ļoti kauns

par to, kas

paliks nedarīts

vai izsprucis

no rokām ļauns,

ja draugs ir

apiets nepazīts

vai apturēts ir

kaut kas jauns.

Tu vari atļauties

būt traks,

ja Tev ir šajā

vietā ļoti kauns

un nevari

pār zemi nolīt

vai mežā apmesties

kā Osis jauns.


- 37 -


Mēs ilgi meklējam,

kas atrodams ir

lielā drazu kaudzē,

bet atrodam

vien to,

ko paši zaudējuši esam.

Mēs ilgi meklējam,

kam pastāstīt,

bet atrodam

vien to,

ko paši gribam dzirdēt.

Mēs ilgi meklējam,

ko gribam,

bet atrodam par derīgu

vien to,

kas mums jau ir.

mēs ilgi meklējam,

kā saņemt,

bet atrodam

vien to,

kā mums vēl nav.

Mēs ilgi meklējam

to vērtīgo,

kas pasaulē ir atrodams,

bet sastopam

vien to,

kas paši esam.

Mēs ilgi pētam

sevi spogulī,

bet atrodam

vien to,

ka spogulis

ir greizs,

bet

vai tā tikai pasaka

par to, ka

plīsuši ir greizie spoguļi

un šķembas lidojušas,

un to, ka

greizos spoguļus

starp citiem liek

tie, kuri grib

par Tevi pasmieties...


- 38 -


Man ir kāds likums sens,

kas neļauj vienaldzīgam

palikt,

kad atskan sauciens tāls

un atbalss

ilgi gaisā nenorimst.

Kad kalnos ceļas vētra

un cietoksnis

ver vārtus ciet,

kad ceļas visi tilti,

bet atskan

sauciens tāls,

man jāceļas un jāiet

uz turieni,

kur mani sauc

kāds likums sens

un atbalss,

kas ilgi gaisā nenorimst.

- 39 -


Es esmu tādā Ceļā,

es esmu tādā vietā

kā krustcelēs pie akmens,

kur nav man izvēles.

Man vajadzīgs ir kāds,

par kuru varētu es mirt

vai savu zirgu pazaudēt,

kam atdot ūdens malku

vai savu vietu kuģī pēdējā.

Man vajadzīgs ir kāds,

lai būtu vajadzība

atkal dzimt, pie Zemes plakt

un jaunu kauju ierakumus rakt.

Man vajadzīgs ir tas,

kā dēļ ir dzīvam palikt vērts,

bez kā pie sienas bruņas rūs.

Man vajadzīgs ir tas,

kas atceļ manu klusēšanu

un vārdos ieliek jēgu.


Man vajadzīgs ir tikai tas,

lai vajadzīgs Tev būtu

mans lēmums, izvēle

un dzīve.


- 40 -


Ja ir tāds laiks,

kad skaļi pukst Sirds,

kad paceļot galvu

no Debesīm pretī

ērģeles skan

un visu Pasauļu

Tempļu Zvani

Tev apkārt pumpuros

plaukst,

ja skauģi un viltus

ir tikai blēņas

un nieki

tikai sīkumi lieki,

tad zini -

Tu dzīvo!

Tad dzīvības vilnis

augstu pār Zemi ceļas

kādas Lielas Sirds

pukstos

un visu Pasauļu

Tempļu Zvanos

ieklausās Tava

Dzīvā Sirds.


- 41 -


Tā retā reize,

kad draugu satikt var,

ir reizē dīvaina

un skaista,

ja katra diena

liekas brīnumaina,

kad negaidīti

jaunā veidā

var pēkšņi satikt

senu draugu.

Neviens nav

balts un mirdzošs,

kam kaujas laukā

svešas asinis

ar savām jājauc

un draugu

acis jāaizspiež.


Ir tādas sastapšanās,

kad tikai dziļi krūtīs

var drauga Sirdi

sajust mana Sirds.


- 42 -


Kad gribas kaukt kā Mēnesim,

kad gribas savam Vilku baram atbildēt,

kad vajag paslēpties aiz Mākoņiem,

kad nevar zaļā eglē ziedēt,

kad nevar iekāpt čiekurā,

kad pietrūkst gaisa bļāvienam,

kad jādzied kurlo teātrim,

kad tikai noskatīties var,

kā samilzt nodevēja naudas maks,

es pagriežos pret austrumiem.

Es pagriežos un Tavu vārdu

no lūpām neizlaižu.


- 43 -


Un ja Tu esi

uz Pūķu Zemi

atnācis,

tad nebrīnies,

ja Zvaigznes dej

un spožāk mirdz,

ja brīžiem apklust

arfu stīgas,

kad garām aiztrauc

spārnots orķestris

vai palmas

ledus laukos zeļ.

Tu esi atnācis

pie Pūķiem

uz Pūķu Zemi

ceļu atradis.

Un tādēļ nebrīnies,

ja smaidot

Tev Pūķi

mīklas minēt liek

par Debesīm

un ceļiem,

pa kuriem

Zvaigžņu dēli

pie Saules meitām

lejup nāk

te savus

Zelta Kamolīšus ritināt.


Un ja Tu esi atnācis,

tad nebēdz,

kad Pūķu Uguns

Tevi apņem.

Tad skaties,

kā Tavu Kamolīti

Pūķi ņem

un Zemes Ceļu

iezīmē.


- 44 -


Tu ilgi pēti Debesīs

un rocies dziļi zemē

sev senču kaulus piemeklē

un nākotni sev zīlē.

Kā Tu pats sev pastāstīsi,

kas Tu šodien esi?

Kā Tu pats sev pierādīsi,

ka pacelties pār sevi vari?

Kā Tu pastāstīsi citiem

par to, ka vari

pāri sev Tu celties,

ka vari neapstāties

un nevari Tu

Savā Ceļā vilties?


Tu ilgi vari sevi pētīt,

bet katru reizi

paliksi pie tā,

ka esi tas,

ko dari Tu

šai brīdī.


- 45 -


Reiz Persifālam bija dēls,

kā leģendāram pienākas

tik gaišs un cēls,

ka iepatikās Pūķim

un Loengrīns -

tā viņu sauc -

ir visu Gulbju bruņinieks

un sākums Lotringiešu celmam.


Kad savu Gulbju priekšgalā

viņš parādījās princesei,

kad galmā klusēt lika

un nejautāt nekad,

no kurienes uz kurieni

ir viņa Gulbja ceļš,

bet jautāts,

tāpat spožās gulbja skumjās,

klusējot, bez dziesmas,

savu Gulbju ierindā

kaut kur starp kalniem

Saulē izkusa -

mēs sakām - Leģenda,

bet Loengrīnam -

tikai - nu jau

skumja ikdiena.


Pēc kaujas pēdējās,

kad paliek divi -

Kauss un Persifāls,

mēs sakām -

viņš mīts un leģendārs,

bet viņam -

kuģis jāmeklē,

Arturs jāpavada,

jāapsargā Kauss

un Zobens jānomazgā svēts.

Bet tā jau ikdiena,

par to jau nedzied,

par to var kādreiz paklusēt.


Kad Tristans veda Izoldi,

bet pats to iemīlēja -

tā bija ikdiena,

bet nelaimīga,

jo Karalim tad dotais vārds

pret savu gribu tika lauzts.

Un tieši tādēļ leģendāra,

ka sievišķības burvībai

pār pienākumu

nedrīkstēja lielāka būt vara.

Jūs sakāt leģenda,

bet uzticība, pienākums

ir tikai ikdiena

tiem, kuriem vienā rokā zobens,

bet otras vietā

Gulbja spārns.


Kad Leonīds ar saviem vīriem -

nu, trijiem simtiem spartiešu

un vēl citiem grieķiem

caur Termopīlām kāpa Olimpā,

tā bija ikdiena,

uz kādu simtiem gadu

Sparta sevi krājusi

un savus dēlus posusi.

Jūs sakāt leģendāra vēsture,

bet Leonīdam -

zobensiksnas noberzts plecs.

Kad daži domāja

par Latviju, tad citi smēja -

utopija, tautas mīti,

leģendas tie visi

Burtnieki un Dievi.


Jūs sakāt ikdiena,

tad kāpēc,

tad kāpēc tagad ikdiena

ir tāda,

tad kāpēc tā

ir tāda Jums?


Jums ikdienība skarba, auksta?

Jums leģendāru personību nav!?

Tad domājiet par Sauli!

Ja neder šī,

nu tad uz

Jaunu Sauli domājiet!


- 46 -


Es varu palikt

pieklājīgs un kluss

un varu pārstaigāt

tās vietas,

kur seni cīņu biedri dus.

Es varu vispār

aiziet mežu sēt

vai uzcelt kādu pili

tepat mākoņos.

Man Saules pietiks,

Mākoņu un Vētru.

Man dzīve atradīsies.

Man vienmēr

kaut kas pagadīsies,

lai Tevi pārsteigtu

ar kaut ko neredzētu.

Es varu

savu Sauli aplidot.

Es varu,

bet vienatnē

bez Tevis,

tur augšā

viss pārāk pazīstams

un tukšs.

Bet vienatnē bez Tevis

ir tikai ikdienība

visas krāšņās pilis Debesīs.

Vai tāpēc es te nācis,

lai savas Pilis celtu

un vienatnē

tām apkārt vaļņus veltu?

Vai tāpēc iemācījos

Sauli aplidot,

lai darītu to vienatnē?

Vai tāpēc Sauli

lieku es par

Jaunas dzīves zīmi?

Vai tāpēc Pūķi

neatgriežas,

Gulbji mirst,

birst ziedi ābelēm

un Lilijas no jauna uzzied,

lai izplēnētu tukšumā?

Vai tāpēc Tēva roka

Zemi apgroza un glāsta,

lai papriecātos

vienatnē?

Vai tāpēc rītos

Saule aust,

lai vienatnē

pret rietu Jūrā laistos?

Vai tāpēc

Debesis un Zvaigznes

ap Tevi riņķo,

lai paliktu

Tu vienaldzīgs un sīks,

uz Savu Sauli

lidot nespējīgs?


- 47 -


Par Pūķu kuģi dziedāsim,

par sabangotu Jūru.

Par Kristālsalu domāsim,

par klinti neapvēršamu.


Par Kausu dziedāsim

un Varavīksnes tiltu.

Par savu Sapni dziedāsim

un savu kuģu Zaļo buru.


Par savu Zemi balsi celsim

un domāsim par Debesīm.

Par Sauli Dziesmu iesāksim

un pacelsim uz Zvaigznēm.


Mēs spārnos savu kuģi celsim,

kad dziedāsim par Spārniem,

par Cietoksni un Sirdi,

par Arfu Dimantstīgām.


Par vaigu mīļo domāsim

un pasaulēm aiz Zvaigznēm.

Par tālām mājām dziedāsim,

par visām pasaulēm,

no kurām nākam

un tām, uz kurām ejam.


Par ciešo kuģu ierindu

kā cīņu biedra plecu

tai ierindā, aiz kuras

ir tikai uzvarētas kaujas,

kaut kas nezināms un

sabangota Jūra

kā tālu dziesmu atbalss,

kas ilgi nenorimst,

kad neatrastas salas

aizvien no jauna sauc.


Par kuģi, Pūķi, uzdziedāsim,

par savu Kristālsalu

un Kausu lidojumā.



·        Sabiedrība ir dzīva tik ilgi, kamēr tā lolo savu utopiju.

·        Utopija mirst tad, kad to var izteikt ikdienišķās vērtībās.

·        Ikdienišķais zaudē savu vērtību tad, kad tas vairs nekalpo utopijas sasniegšanai.

·        Patērētājsabiedrības utopija bija sapnis par to, ka cilvēks var nemitīgi kāpināt savu materiālo labklājības līmeni un pārākumu pār apkārtējo vidi. Sapnis par neierobežotu ietekmi pret Vidi, Vienam pret otru, pret sevi.

·        Kultūrvides sabiedrības utopija ir aizvien pieaugošā Cilvēka harmonijā ar To, kuru tas sauc par Vidi, Kosmosu, Dievu.



IESKAŅA


- 48 -

I


Vēl viss nav galā,

vēl tikai sākums.


Vēl tikai jāpieliek punkts,

vēl tikai jāiededz ugunskurs

un pašam sev jāatrod vieta.


Vēl tikai jāsatiek Tevi

un jāsatur paceltā roka.


Vēl tikai jānoveļ Akmens,

pazemē jāieskatās,

jāsmeļ Avotā ūdens

un Pūķis jāizsukā.


Vēl tikai īsu brīdi

ar Ābeli jāpačukstas,

jāsarunā ar Vēju

un Saulei jāpieskaras.


Vēl viss nav galā,

vēl viss uz labu.


- 49 -


II


Vēl savā vainagā

rotājos es.

Vēl Vējš nav nācis,

vēl Migla silta

rokas sien.

Vēl sapņi mani

ap Zemi skrien,

vēl princis ir balts

un dimantos spožs.

Vēl Vējš nav nācis,

vēl purvi nav bristi.

Vēl nav ziedēts

un Spārni tik padusē nesti.


- 50 -


III


Tā zirgi auļo

tā sitas Sirds

tā naktij

pārmirdzēt var

tiltu nostieptu turot

tā pāri Mūžībai

atkal un atkal

Dzīvot var