- 101 -

Mazu zelta kamolīti

Kumeļa pēdā ritināti.

Mazu zelta karotīti

Mākoņa saujā liedināti.

Mazu dimanta zvārgulīti

Dimanta mēlīti atraisīti.

Pret Rītiem, pret Vakariem

Zīlītes pēdiņās rasināti.

Teci nu, rādi

Pavarda vietu.

Teci nu, rādi

Uguns ceļu.

Teci uz manu māju,

Manu zelta kamolīti.

- 102 -

Ceļā piedzimis dēls,

Ceļā saklausīts vēstījums tāls,

Ceļā satverts kāds

pavediens smalks,

Ceļā aizmirsts kāds

nelietots vārds,

Ceļā pieķerts kāds blēdis,

kāds satikts ir draugs,

Ceļā kā nazis pret koku

šņāc izniekots laiks,

Ceļā dūc ratiņš

un pavediens stīdz.

Ceļā krīt salnas

un miglas ceļas.

Ceļā man pretī

Saule veras.

- 103 -

Aizvien vēl Saules ir par maz.

Aizvien vēl tikai Ausmas stari.

Aizvien vēl tikai

sējums dīgst,

aizvien vēl lietus

jūrās krājas

un dzirnavas aizvien

vēl tikai Vēju tver.

Aizvien vēl tikai briest

un šurpu turpu

domātāji staigā.

Aizvien vēl Vētras nav

un Zibens savas dusmas valda.

Aizvien vēl dzīvības par maz.

Vēl darba, kustības,

vēl krāsu, mirdzuma,

aizvien vēl Saules

ir par maz.

- 104 -

Tu gribi jauna būt

un reizē gudra.

Tu gribi

kā Jūra dzīvībā bangot

un rimti

Mūžībā audeklu aust.

Tu gribi spriest par Debesu dabu,

bet mani ar savu nabu just.

Tu gribi trallināt

un svētsvinīgi

Bezgalībā kust.

Tu jauna gribi būt

uz Zemes

un Vieda Debesu Būtne.

Kā Zemes Viedums

ar Jaunību Debesīs

saistās?

- 105 -

24. 06. 2000.

Tā tauta nav,

kas katrai pūsmai klanās.

Tā tauta nav,

kas katram kungam smaida.

Tā tauta nav,

kas ceļa malā ziedojumus gaida,

kas tikumus kā smagu slogu nīst.

Tā tauta nav,

kas senām dejām aizmirst soļus

un dziesmas kaisa pagaldēs,

kad viltnieki liek smagus makus galdā.

Tā tauta nav,

kas savus likumus pret svešiem maina,

kas vārtus pamet pusvirus

un skaļā varzā maisās pasaulē.

Tā nepastāv,

kas katrai gaitai līdzi taisās,

kas ieceļ vadoņus pēc savu kalpu prāta

un citai valodai ļauj ieņemt goda vietu.

Tā tauta nav.

Tā zirņu lauks.

Tā uzarama atmata.

- 106 -

25. 06. 2000.

Tā tauta ir,

kas stāv kā egļu vēris

un vētrā savu dziesmu ceļ.

Tā tauta ir,

kas stāv ar saviem Dieviem,

kas stāda Ozolus

un savai maizei vagu dzen.

Tā tauta ir,

kas ieiet vēsturē

vai pastalās vai basām kājām,

bet bērza tāšu baltumā

kāpj svešiem neredzamā Kalnā,

kāpj Pilī Liesmotā un aiziet Klusumā.

Tā tauta ir,

kas savu balsi ceļ par savu daļu,

kam sava zeme Sidrabota

un Zelta Saule savas mājas čukurā.

Kam Tēvs ver Līgas vārtus šūpulī

un pati Zeme - Māmuliņa

svētāka par paša dzīvību,

tā Tauta ir.

- 107 -

Kam katram akmenim savs vārds

un līdz ar katru smilgu viena valoda,

tā tauta ir,

kam viņas valoda

kā Mātes šūpuļdziesma

kā deja krāsaina,

kā kāpums balts,

kā karogs visu kopā turošs,

kā Saules Bērnu likums nemaināms,

tā tauta ir,

tā pastāvēs,

tā savu zemi piepildīs,

tā klusumā pret rieta jūru stās

un Rīta Saulei gavilēs.

Tā Tauta būs.

Tā pastāvēs.

- 108 -

Ir vientulības skaistums kāds

sen neapdziedāts,

pazaudēts un atkal atrasts

pret sapņiem, ilgām, cīņām, dejām iemainīts

un vienmēr atkal pieņemts,

gaišu skumju augšup nests,

kas tālu Gaismu skatīt ļauj,

To nesasniedzamo,

ko tuvumā sedz pļavu ziedi,

rieta krāsas izvirdums,

kāds ilgi slēpto acu zelts.

Ir vientulībai kāda stīga neatsegta,

cits ritma piesitiens

un dziļi nospriegota telpa.

Kāds čuksts starp kāviem austs

no lūpām Ziemeļmeitai krītot,

kad klusē atbalss tverama -

vēl nedzirdēts

jau mīļš bez gala akords.

Vārds dzīrēs neizpaužams,

tālām Zvaigznēm rada,

kas augstu Kalnu sniegos skan

kā Norvēģijas Vijolēs

un Kuršu priežu koros.

Ir vientulībai spārnu vēziens neapgūts,

kas atvadīties ļauj bez nožēlas

un pieņemt savu vietu kāsī.

Kas stīgām ieskanēties ļauj

un gaišās skumjās Ziemeļmeitas dziesmā

kā ilgi meklēts acu zelts

nu atrasts senais akords kluss.

- 109 -

13.08.00

I

Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi

katras dienas un vakara ziņās.

Šīs pasaules tārpi sev svētkus svin.

Sev mīkstāko kumosu paķer,

brīvību slavē,

plašumiem neskartiem dzied.

“Savs kaktiņš, savs stūrīts”

liekas tiem sīks.

Tiem globāls ir sapnis,

tiem pasaule - tirgus,

kur rīt var un rīt.

Tiem katram savs projekts -

savs konteiners zaļš,

kāds kontinents apgūstams,

konkurents apsteidzams

karā par banāna mizu.

Tārpiņam katram kāds slavējams elks.

Paceļams bruncis

vai baznīcas kora uzdevums svarīgs,

Briseles forums,

Ņujorkas saiets,

apgrauzto kaulu mežģīņu māksla.

Katra diena nes iespējas jaunas.

Katram tādu guvuma sola.

Vai Tev ir tārpiņa sertifikāts?

Kaut vai pazīstams bankomāts kāds?

- 110 -

19.08.00

I

Ja prastu Jūs,

ko sasniegt tiecaties.

Ja spētu noturēt,

ko ilgojaties gūt.

Ja balstītu,

kur vilinoši pašam steigt.

Ja klusētu

Jūs, patiesību paužot,

un prastu savu ceļu iet

uz turieni, kurp visi steidzamies.

Ja katram

Pūce sēdētu uz pleca

un matos ērkšķu vainags

vītos maigs.

Ja Sarkankrūtīts

blakus Sirdij dziedātu

un plaukstā sildīts dārgakmens

kā maza zīlīte

pret rītu sarosītos.

Ja prastu Jūs

To saskatīt,

ko tikai sevī nesat.

- 111 -

II

Pie zemes plok,

kas Zemes spēku meklē.

Tas slienas debesīs,

kam Debesvara rada,

kam varavīksnes mirdzums

kā silta lietus lāses

no Mājām ceļavēsts.

- 112 -

III

Kas Ziemeļmeitai

Zemes gāle,

kas viņai, Zvaigžņu lolotai,

kam pieder visa mūžība

un vēl aiz tās

līdz pašai Ābelei,

Kur Zemes nestās saknēs

Vied Zemes dēlu

un viņas saktas mirdzums.

- 113 -

Es esmu sevis diena.

Es esmu sevis stars

un tik pat spožs

kā neskaitāmas reizes,

kad citās vietās

es skāru vaigu

Zemes māmuļai.

Es diena izzinoša

Ausmas rasu tveru,

un dienvidū kas gūts,

pret rieta graudiem mainu.

Es diena,

Es tikai diena esmu,

kad Saules neredzamais ceļš

To atved šajā debespusē.

- 114 -

Pie Debesīm Koki aug.

Pie Tēva pēc padoma ceļš.

Pie Mātes domas vēršas,

pie Ozola, Zibens kur spožs.

Kā Upe pie Jūras vijas

un Māsa pie Bāliņa tek,

tā Koki pie Debesīm aug,

kur zaļākos sapņus redz.

- 115 -

Tu sen vairs neesi,

ja ir jāpārdomā

būt vai nebūt.

Tu sen jau cita skavās

zvaigznes skati,

ja manas rokas

Tev šaura ligzda liekas

un, acis aizverot,

ir Gaisma jāatceras.

Tev jāiet turp,

kur noteikumi Tavi likums ir,

kur visas durvis pašas veras

un ziedoklim var sevi necelt.

Kur bezgalīgi pasaule Tev vienīgajai

ziedos vijas,

kur ērkšķi maigi,

smiltis saldas …

Tev savos sapņos jāatgriežas.

- 116 -

Var sabalsot

balsi skaļu ar balsi

klusu.

Balstiņai jābūt,

tālāk -

būs labi.

Būs labi,

būs, visādi būs.

Viļņi,

vērpetes, straumes,

pīpeņu ziedi

spēkus smelsies.

Spēkus smelsies

vai atvērsies pašas,

balstiņas gaidot,

Tavējās,

bērza vai liepas

sirsniņas zaļās.

Sirsniņas zaļās

būs

plaukstiņas siltas,

pasaciņas

un balstiņas klusas

sabalsot var.

- 117 -

Kur paliek Jūra,

kad ūdens beidzas

un Zeme

kāpēc pie Jūras

steidzas?

Kāpēc tas lielais

Akmens raud

un zilas

Debesis nelīst

nekad?

Kāpēc Tev čībās

pie papēža caurs,

vaigs grumbains

un sāļš,

tāds mīļš, mīļš un tāls …

- 118 -

Kad Tu kaut ko dari,

tad padomā tā -

dzejolī ierakstīt

var to vai nē.

Iekalt akmenī,

Karogā pacelt,

Vējā palaist,

lai noķer to kāds,

mazulim stāstīt

vai stādīt, lai aug.

- 119 -

Par augstiem ideāliem runājot,

par sievietēm un zveju,

par lētiem apģērbiem un dzeju,

par sievieti,

kas ienāk piesmēķētā telpā

un aiziet, bērnu skaujot,

zilā tērpā.

Par augstiem ideāliem runājot …

- 120 -

Gars gaismojošs un spožs.

Pūciņa liega

un vēziens spējš.

Gaiss dzidrs, tīrs un vēss.

Gaiss tiekties un glausties,

virpuļot, plesties

un apsīkt varošs.

Gars, topi par Staru!

Par pumpuru topi vai knābi,

par actiņu spožu.

Čaumala, cālīti ārā laid!

Gaiss, topi par dvesmu siltu,

pacelies spārnos, loku liec,

par pūsmu topi,

par ciklonu siltu un lietus pilnu!

Par auku, kas pierimst

un buras liek plest,

par pūciņu liegu un Gaismu,

par elpu un spārnu,

par stabuli topi,

par dvēseli dziļi flautas dzīlē.

Par Sirdi, kas sapņo

un zin -

ir pienācis laiks,

ir čaumala vaļā

un tuvu skan balss -

Sirds, mana Sirsniņ, mosties!

Ei, Sirsniņ,

mosties!

- 121 -

- Deg, deg!

- Ko klaigā …

Nakts laikā …

Kas staigā un mieru jauc?

- Deg māja un kūts!

Klēts liesmās

un piedarbā garnadži lien!

- Ko auro,

ko melnumu urdi,

vai savu rūpju Tev trūkst?

- Nu labi,

es liesmās skatos,

es saskaņu redzu

rieta mākoņu krāsās

un vilku takās zem sniega …

Nu labi,

Ei, ļaudis!

Cik skaisti deg!

Ir jūsu mājas no laba koka,

aug uguns strauji

un dūmu ir maz …

- 122 -

Ko var Pūķa ēna mainīt?

Ko var Pūķa uguns dzēst,

pasaulē, kur lapu komposts -

rudens krāsu mantojums?

Pūķa Sirds, ko paēdināt

tur, kur visi baidās mirt,

kraukļa acī ieskatīties,

brīdināt, ka esi dzīvs?

Ko var kalni trusim stāstīt,

Pūķa pēda grundulim?

Ko tai pilsētai var solīt,

kur ik stūris - Čakielā?

Ko no pilsētas var prasīt,

ko var aiznest mākoņos?

Ko var Pūķa spļāviens pateikt

tiem, kas zvaigznes pārdot prot?

- 123 -

Kas var Pūķi izpeldināt,

arklā jūgt un paskubināt?

Kas var Zelta Matu dāvāt,

treju rakstu saulītes?

Kas var Pūķa Sirdi mācīt,

kas var pieklauvēt, lai atver,

kas var pati Kalnos kāpt?

Kam nav bail, ja apdedzinās,

kas var aiziet Tuksnesī?

Kas var atgriezties un dziedāt,

Pūķa Pēdas pieraudāt?

Kas var aizmirsties un stāstīt,

Kalnu ceļos ievadīt?

Kas no pilsētas var iziet,

Kokli sedzot priekšautā?

Kas var atstāt Tēva mājas,

piecelties un Rozes ziedu

sev kā pilnu lozi plūkt?

- 124 -

Vai dzirdējuši esat Vēju,

kas vēlu kāpās miglu dzen?

Vai dzirdējuši esat Jūru,

kas dziļi savos krastos sten,

kad tumsas vāki

viņai vientulību nes?

Vai pieglauduši vaigu zālei,

jūs acīm slēpto jaušat?

Vai zinat to,

ko zaļa tauta svin,

kad nakts to svešām acīm sedz?

Vai zini, kāpēc puķes jūsmo,

kad kāpās Vēju dzirdi

un rīta miglā

Sirdi zālei pieglaud?

- 125 -

Ne cīņai ar tumsu zobenu kalt,

bet gaišu uguni saskaņai degt.

Ne melno, ne zeltīto

viņu ieročiem veikt,

vien tālāku ceļu sev lūgt.

Vien spieķi un Draugu,

Zvaigzni - kas kāpējam tic.

Vien paša Sirds kambaros

vētīt un svērt.

Vien spoguli slīpēt

un Debesis tvert.

Ievākt vien sēto

un jaunu cerību

krāt.

- 126 -

Es klausos diskusijā kvēlā -

kā dzejnieks kristīgais,

(kāds dieva bijīgs vārsmotājs)

griež Debesis un Zemi šķēlēs

un sava dieva vārdā

uz altāra to Radītājam

upurē …

Es klausos politiķī kristīgā

kā zaldātā ar koka kāju,

kas pestītāja vārdā

triec durkli vēderā

(mazliet zem krusta zīmes)

tam Zemes Mātes dēlam,

kas savā valodā

čukst Tēva reizi …

Es dzirdu diskusijas tirgos

par pomādēm un pūderiem,

par tīrām vilnām, kažokiem un traukiem,

par gredzeniem un krustiņiem

no koka, dzintara un vara,

(par zelta ķēdēm,

sudrabkaltiem ērkšķu kroņiem),

kas krūšu formu izceļ jaunavīgu

un pasteļtoņus atdzīvina …

Es lasu avīzēs,

maļ radio un tirgo plaši

(Tavu vārdu)

kā vīnu pudelēs

ar svētbildi uz sāna,

kā vaska svecīti par santīmu vai pieciem,

par latu, diviem, trim …

- 127 -

Pūķa gads -

Pūķa laiks esot beidzies.

Pie Zvaigznēm

Pūķis atkal cēlies.

Pūķuguns, pūķzīmes, pūķkarnevāls -

pūķziņā -

vēdeklis sakļauts.

Kur Liesmu, kur lavas straumi,

kur Ausmu,

Kalnu kur meklēt?

Kur, Pūķi, kur?

Kur, Pūķīt?

Pūķīt, teic!

Kur Čūska savu indi nes.

Kur Čūskas gredzeni vijas.

Kur Tavi Sirdspuksti ceļas.

Pats sevī kas visu redz.

Pats sevī, kas redz.

Pats sevī redz.

Pats sevī

Sevī.

Sevī pašā.

Sevī pašā – Tēva elpā.

Tēva elpā un Mežā plašā,

Zvaigznēs un Vējā un Meža elsās

Mājupceļš tāls kad Tēva sētas vārtus ver.

- 128 -

Gaišs cerību stariņš,

Sīks spārniņš pastiepies trīsošs,

Rīts.

Kāda Doma tālā ceļā pošas.

Kāda bulta jau ceļā,

caurplūstoša vēsma pie loga,

Ausma.

Kāds pumpurs un Saule sastapties pošas.

Tikko pamodies Zieds,

piesardzīgs skatiens,

pūciņa,

Tāliem Spārniem pieskarties pošas.

Nogrand kā Tāla Doma,

Atklāsme pēkšņa –

Rīts – Ausma

un pūciņa viegla tālā Ceļā pošas.

- 129 -

Ej un atgriezies

nāc ieklausies

paliec un mainies

aizej un atskaties

gaidi un vairies

tīklus liec un viļņojies

svārsties tiecies

traucies un piekļaujies

saņem un atpakaļ dod

saspringsti atmaigsti

ļaujies un silsti

apņem un pāri lejies

rimsti un tālāk stīgo

Ej gaidi viļņojies tiecies

traucies saņem piekļaujies

silsti staro un stīgo

staro un lejies

staro un ej

staros viļņojies

staros

- 130 -

Mēs visi viesi

akmeņu Zemē.

Mēs

Saules stari,

bērzi un sniegi

Balti.

- 131 -

Kaut kur tepat,

aiz kalna,

tā,

vai nākošā ...

Kaut kur tepat vien

blakus

aiz klēts

vai Mākoņa ...

Tepat vien

Atslēdznieki staigā ...

- 132 -

Starp divām plaukstām pumpurs

kā Saules Zaķēns tup.

Kaut kur

vēl nedzirdams

nāk liktens

kā Pērkons, Tots vai Edgars.

Bet te kā Saules Zaķēns

starp divām plaukstām

Pumpurs silst.

- 133 -

Kā Pērkons rūc

un Zibeņo,

kā Vulkāns

savos plecos jaunu salu ceļ,

tā dziļā mierā

Tēva roka Mežu līž

tiem laukiem,

kuros Mīlestība Zied!

- 134 -

Kāds Zvaigznēs arfu spēlē.

Kāds savas Debesis

baltas izberž,

skalo, kārto un poš.

Kāds puķes stāda

un Zvaigznāju vārdus tām dod.

Kāds naktīs aizmigt nevar,

kad Zvaigznēm pielijušas acis

spilvenus mērcē.

Kāds tāpat vien

pie loga Zvaigznīti gaida.

Kāds mostas

un acīs Tavās

Zvaigznes dzīvojam redz.

- 135 -

Tā-

tā katras putras sāls,

tā Lielā Zeme,

kurā izaug Viss,

ir Tava Mīlestība.

Tā visa sākums ir

un gals,

Tas Viss,

Kas Ir,

ir tikai Tava Mīlestība

sena.

- 136 -

Es neesmu laimīgāks par Tevi

es tikai smaidīgāks

es tikai steidzīgāks

es tikai cerīgāks

es tikai mazliet tālāk redzīgāks

Es neesmu laimīgāks par Tevi

es neesmu Tevi aizmirsis

es neesmu citur iemidzis

es tikai savus sapņus atlaidis

Es neesmu laimīgāks par Tevi

man šodien Tavas brūces sāp

man atkal Tavas brūces sāp

man katru dienu

Tavas brūces sāp tik ļoti

cik vajag atmiņai

es neesmu laimīgāks par Tevi

es tikai Tavas sāpes

mācos ciest

- 137 -

Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt,

kad visi spīdēt gribēs?

Kas gribēs būt Zeme,

kad Debesis snieg?

Kas gribēs būt sniegs

vējā un Saules staros?

Kurš būs tik liels,

lai šodien nebūtu pirmais?

Kurš būs tik dzīvs,

lai citu dzīvībā vestu?

Kurš būs tik īsts,

lai darītu īstu

Sniegu Vējā un Saules

staros

rudenī lietu,

kad Debesis raud?

Kurš būs tas,

kas staru

tālāk nes?

- 138 - 

Ir katra paša piedalīšanās

tā Varavīksne

Ceļš

Kas ved pie sapratnes

un Akmens

ir katra paša piedalīšanās

kā maigums

kas Zemei dziļi paklanīties liek

Tā saite

kas Debesis ar Zemi vieno

Tā visu līdzsvaro

un savās vietās saliek

kā attālums

kā ceļš

Tā varavīksne

kas tikai

katram pašam viņa daļa ir.

- 139 -

Es varu mīlēt Tevi bezgalīgi,

kad mūsu stīgas

divbalsīgi skan.

Es varu gaisos skriet

un Lielo Zaļo Kalnu celt

kad mūsu ceļa pēdas

rakstā vijas.

Es varu pierimties

un laimīgs būt

kad mana Sirds

tik tuvu Tavu

jūt.

- 140 -

Ir Avotā acis mērktas

Ir Tuksnesī smilšu vētras

pirkstos tvertas

un Zelta pilnas saujas

jūrā bērtas.

Ir malta sāls

un mīcīti māli

ir domās lidots

Tāli, tāli…

Ir atrastas mājas.

Ir Mājas,

Ir…

- 141 -

Tur melnas smiltis

rupjas lāses tver.

Tur tumsa akla

savas acis ver.

Tur sākas VISS un beidzas

Tur baltas kaijas

savu Sauli

redzējušas ir.

Tur visas skaņas modušās

un krāsas

Tev pierē

savus rakstus velk,

tur Inku Zelts

Tavs vārdā skan,

tur apjumts nams

un visi torņi sastinguši

mēmās gaidās.

Tur piepildīts ar Tavu smaržu VISS,

kur Tava Sirds

smeļ savu maigumu

un manā siltu lej…

- 142 -

No Tavām plaukstām padzerties,

no Tavas ēnas noreibt,

Tev pateicībā savus čukstus nest,

un

Tavos matos savu prātu jaukt

Tev blakus mosties

un redzēt Tevi,

Redzēt,

ir visas

manas dzīves vērts.

- 143 -

Man likās

par Mīlestību esmu visu teicis

man likās- ceļš ir tāls

un sauss.

Nu redzu

ir tikai pirmās rindas

pierakstītas

un pienenēs mirdz

Ceļa Saules gaisma.

- 144 -

Uz Parīzi braukt un nomirt-

vai Tevi redzēt

un dzīvot-

es izvēlos vienmēr to vienu

AR TEVI

kaut šodien uz Parīzi braukt.

- 145 -

Tev Parīzē pirktās kleitas lētas,

Tev avota ūdens-

saujā pasmelts vīns.

Tev Saules Gaisma-

līgavas rota.

Tev mana roka un Sirds.

Man Tavs izsauciens īss.

Parīzē pirktais ir lēts,

gaiss Tavs ko elpo

ir svēts.

- 146 -

Mīļā

man uz pleca galvu liec

un nedomā par to,

kas vēlā vakarā

pie mūsu durvīm klauvē.

Uz mana pleca noliec galvu

par manu segu kļūsti

un domāt neļauj

par to,

kas klauvē vēlu vakarā.

Uz mana pleca

savu galvu liec

kā ķīlā liktu

zem strauja asmens

kas vakarā pie durvīm klauvē,

bet atkāpjas

un paliek tumsā gaistošs,

kad

Tu uz mana pleca

savu galvu liec,

liec,

liec galvu man uz pleca,

Mīļā…

- 147 -

Mīļā

pie mana loga klauvē,

pie manas rokas pieskaries

pie manām acīm

savu roku liec.

Mīļā,

nāc Vējos

manus matus jauc,

nāc burās

man savas zīmes velc

nāc Saulē un Lietū

nāc,

nāc blakus man,

Mīļā, nāc,

nāc Mīļā, kad esmu vājš,

Mīļā, kad kalnus gāžu

man launadzi nes.

Mīļā,

kad taisnos ceļos maldos

man padomu dod,

Mīļā,

kad sevi kalnos un mežos rodu,

uzklausi mani.

Uzklausi mani, Mīļā

uzklausi šodien,

kad mājās nāku,

man pie acīm roku liec,

nāc un manus matus jauc,

nāc,

nāc blakus un uzklausi mani

šodien,

Mīļā…

- 148 -

Man Tava Zeme smaga.

Man Tavas Debesis deg.

Man Tavu pacelto mastu

un atmiņu raksti

pie zvaigznāju vārdiem jaucas.

Man Tavas Salas tik tālas

un Tavos liedagos salti.

Man Tavās Ziemās karsti.

un ledus izzūd,

kad Upes vidū stāvu.

Man Tavi vārdi ātri

un domas zem lieveņa guļ.

Man paša likts akmens

pēc ceļa prasa

un Zobens

rokā manā sev asinis meklē.

Man pašam par Tevi

ir parāds atdodams sens.

Man pašam sevi

no verdzības jāizpērk,

kad Tava Zeme smaga

un Debesis deg.

- 149 -

Kad lamatiņās beidzas siers,

kad neesmu es

ne vecs ne jauns,

kad esmu tikai santehniķis,

vizulis vai klauns,

kad esmu tikai ārsts

man reizēm ir par visu kauns.

Tad ir man kauns,

ka esmu jauns,

ka atkal lamatiņās kādās

izlikts siers,

ka esmu klauns,

ka esmu tikai santehniķis,

tikai vizulis vai ārsts.

Par to, ka neesmu es

ne vecs ne jauns.

Par to, ka ceļos es

tur pat kur krīti Tu.

Par to, ka nevaru es smaidīt,

kad Tavi ienaidnieki krīt.

Man ir par visu kauns,

ja beidzas siers

un esmu vizulis,

kur Tavi ienaidnieki krīt.

- 150 -

Tev jābūt trešajam spēkam

kad sliktais ar ļauno cīnās.

Tev jābūt Gaismas spēkam,

kad tumsa tumsā veļas.

Kad tumsa tumsu ēd,

kad apkārt Tev tumsā

krāsmatas dēd,

Tev jābūt tam spēkam,

kas augšup ceļas

un jaunas ābeles sēj.

Tev jābūt tai varai,

kas ļauno no sliktā

atdala nost.

Tev jābūt tai ziņai,

kas ēnu ar Gaismu

vienībā tur.

Tev jābūt tur,

kur ābeles stāda

un Zemi līdzsvarā tur.