![]() |
||
|
||
Ivars Prūsis
Ildze Magone Ketija Beāte Garbačeva Eola Pauls Stelps Maija Ramona Ganiņa Pēteris Mežiņš Toms Vītols Сергей Кистерский Vineta Svelch Сергей Воробьёв Ul d'Mir |
||
No: Pauls Stelps | 2007. gada 19. septembrī 23:07:35 | |
- 101 - Mazu zelta kamolīti Kumeļa pēdā ritināti. Mazu zelta karotīti Mākoņa saujā liedināti. Mazu dimanta zvārgulīti Dimanta mēlīti atraisīti. Pret Rītiem, pret Vakariem Zīlītes pēdiņās rasināti. Teci nu, rādi Pavarda vietu. Teci nu, rādi Uguns ceļu. Teci uz manu māju, Manu zelta kamolīti. - 102 - Ceļā piedzimis dēls, Ceļā saklausīts vēstījums tāls, Ceļā satverts kāds pavediens smalks, Ceļā aizmirsts kāds nelietots vārds, Ceļā pieķerts kāds blēdis, kāds satikts ir draugs, Ceļā kā nazis pret koku šņāc izniekots laiks, Ceļā dūc ratiņš un pavediens stīdz. Ceļā krīt salnas un miglas ceļas. Ceļā man pretī Saule veras. - 103 - Aizvien vēl Saules ir par maz. Aizvien vēl tikai Ausmas stari. Aizvien vēl tikai sējums dīgst, aizvien vēl lietus jūrās krājas un dzirnavas aizvien vēl tikai Vēju tver. Aizvien vēl tikai briest un šurpu turpu domātāji staigā. Aizvien vēl Vētras nav un Zibens savas dusmas valda. Aizvien vēl dzīvības par maz. Vēl darba, kustības, vēl krāsu, mirdzuma, aizvien vēl Saules ir par maz. - 104 - Tu gribi jauna būt un reizē gudra. Tu gribi kā Jūra dzīvībā bangot un rimti Mūžībā audeklu aust. Tu gribi spriest par Debesu dabu, bet mani ar savu nabu just. Tu gribi trallināt un svētsvinīgi Bezgalībā kust. Tu jauna gribi būt uz Zemes un Vieda Debesu Būtne. Kā Zemes Viedums ar Jaunību Debesīs saistās? - 105 - 24. 06. 2000. Tā tauta nav, kas katrai pūsmai klanās. Tā tauta nav, kas katram kungam smaida. Tā tauta nav, kas ceļa malā ziedojumus gaida, kas tikumus kā smagu slogu nīst. Tā tauta nav, kas senām dejām aizmirst soļus un dziesmas kaisa pagaldēs, kad viltnieki liek smagus makus galdā. Tā tauta nav, kas savus likumus pret svešiem maina, kas vārtus pamet pusvirus un skaļā varzā maisās pasaulē. Tā nepastāv, kas katrai gaitai līdzi taisās, kas ieceļ vadoņus pēc savu kalpu prāta un citai valodai ļauj ieņemt goda vietu. Tā tauta nav. Tā zirņu lauks. Tā uzarama atmata. - 106 - 25. 06. 2000. Tā tauta ir, kas stāv kā egļu vēris un vētrā savu dziesmu ceļ. Tā tauta ir, kas stāv ar saviem Dieviem, kas stāda Ozolus un savai maizei vagu dzen. Tā tauta ir, kas ieiet vēsturē vai pastalās vai basām kājām, bet bērza tāšu baltumā kāpj svešiem neredzamā Kalnā, kāpj Pilī Liesmotā un aiziet Klusumā. Tā tauta ir, kas savu balsi ceļ par savu daļu, kam sava zeme Sidrabota un Zelta Saule savas mājas čukurā. Kam Tēvs ver Līgas vārtus šūpulī un pati Zeme - Māmuliņa svētāka par paša dzīvību, tā Tauta ir. - 107 - Kam katram akmenim savs vārds un līdz ar katru smilgu viena valoda, tā tauta ir, kam viņas valoda kā Mātes šūpuļdziesma kā deja krāsaina, kā kāpums balts, kā karogs visu kopā turošs, kā Saules Bērnu likums nemaināms, tā tauta ir, tā pastāvēs, tā savu zemi piepildīs, tā klusumā pret rieta jūru stās un Rīta Saulei gavilēs. Tā Tauta būs. Tā pastāvēs. - 108 - Ir vientulības skaistums kāds sen neapdziedāts, pazaudēts un atkal atrasts pret sapņiem, ilgām, cīņām, dejām iemainīts un vienmēr atkal pieņemts, gaišu skumju augšup nests, kas tālu Gaismu skatīt ļauj, To nesasniedzamo, ko tuvumā sedz pļavu ziedi, rieta krāsas izvirdums, kāds ilgi slēpto acu zelts. Ir vientulībai kāda stīga neatsegta, cits ritma piesitiens un dziļi nospriegota telpa. Kāds čuksts starp kāviem austs no lūpām Ziemeļmeitai krītot, kad klusē atbalss tverama - vēl nedzirdēts jau mīļš bez gala akords. Vārds dzīrēs neizpaužams, tālām Zvaigznēm rada, kas augstu Kalnu sniegos skan kā Norvēģijas Vijolēs un Kuršu priežu koros. Ir vientulībai spārnu vēziens neapgūts, kas atvadīties ļauj bez nožēlas un pieņemt savu vietu kāsī. Kas stīgām ieskanēties ļauj un gaišās skumjās Ziemeļmeitas dziesmā kā ilgi meklēts acu zelts nu atrasts senais akords kluss. - 109 - 13.08.00 I Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi katras dienas un vakara ziņās. Šīs pasaules tārpi sev svētkus svin. Sev mīkstāko kumosu paķer, brīvību slavē, plašumiem neskartiem dzied. Savs kaktiņš, savs stūrīts liekas tiem sīks. Tiem globāls ir sapnis, tiem pasaule - tirgus, kur rīt var un rīt. Tiem katram savs projekts - savs konteiners zaļš, kāds kontinents apgūstams, konkurents apsteidzams karā par banāna mizu. Tārpiņam katram kāds slavējams elks. Paceļams bruncis vai baznīcas kora uzdevums svarīgs, Briseles forums, Ņujorkas saiets, apgrauzto kaulu mežģīņu māksla. Katra diena nes iespējas jaunas. Katram tādu guvuma sola. Vai Tev ir tārpiņa sertifikāts? Kaut vai pazīstams bankomāts kāds? - 110 - 19.08.00 I Ja prastu Jūs, ko sasniegt tiecaties. Ja spētu noturēt, ko ilgojaties gūt. Ja balstītu, kur vilinoši pašam steigt. Ja klusētu Jūs, patiesību paužot, un prastu savu ceļu iet uz turieni, kurp visi steidzamies. Ja katram Pūce sēdētu uz pleca un matos ērkšķu vainags vītos maigs. Ja Sarkankrūtīts blakus Sirdij dziedātu un plaukstā sildīts dārgakmens kā maza zīlīte pret rītu sarosītos. Ja prastu Jūs To saskatīt, ko tikai sevī nesat. - 111 - II Pie zemes plok, kas Zemes spēku meklē. Tas slienas debesīs, kam Debesvara rada, kam varavīksnes mirdzums kā silta lietus lāses no Mājām ceļavēsts. - 112 - III Kas Ziemeļmeitai Zemes gāle, kas viņai, Zvaigžņu lolotai, kam pieder visa mūžība un vēl aiz tās līdz pašai Ābelei, Kur Zemes nestās saknēs Vied Zemes dēlu un viņas saktas mirdzums. - 113 - Es esmu sevis diena. Es esmu sevis stars un tik pat spožs kā neskaitāmas reizes, kad citās vietās es skāru vaigu Zemes māmuļai. Es diena izzinoša Ausmas rasu tveru, un dienvidū kas gūts, pret rieta graudiem mainu. Es diena, Es tikai diena esmu, kad Saules neredzamais ceļš To atved šajā debespusē. - 114 - Pie Debesīm Koki aug. Pie Tēva pēc padoma ceļš. Pie Mātes domas vēršas, pie Ozola, Zibens kur spožs. Kā Upe pie Jūras vijas un Māsa pie Bāliņa tek, tā Koki pie Debesīm aug, kur zaļākos sapņus redz. - 115 - Tu sen vairs neesi, ja ir jāpārdomā būt vai nebūt. Tu sen jau cita skavās zvaigznes skati, ja manas rokas Tev šaura ligzda liekas un, acis aizverot, ir Gaisma jāatceras. Tev jāiet turp, kur noteikumi Tavi likums ir, kur visas durvis pašas veras un ziedoklim var sevi necelt. Kur bezgalīgi pasaule Tev vienīgajai ziedos vijas, kur ērkšķi maigi, smiltis saldas Tev savos sapņos jāatgriežas. - 116 - Var sabalsot balsi skaļu ar balsi klusu. Balstiņai jābūt, tālāk - būs labi. Būs labi, būs, visādi būs. Viļņi, vērpetes, straumes, pīpeņu ziedi spēkus smelsies. Spēkus smelsies vai atvērsies pašas, balstiņas gaidot, Tavējās, bērza vai liepas sirsniņas zaļās. Sirsniņas zaļās būs plaukstiņas siltas, pasaciņas un balstiņas klusas sabalsot var. - 117 - Kur paliek Jūra, kad ūdens beidzas un Zeme kāpēc pie Jūras steidzas? Kāpēc tas lielais Akmens raud un zilas Debesis nelīst nekad? Kāpēc Tev čībās pie papēža caurs, vaigs grumbains un sāļš, tāds mīļš, mīļš un tāls - 118 - Kad Tu kaut ko dari, tad padomā tā - dzejolī ierakstīt var to vai nē. Iekalt akmenī, Karogā pacelt, Vējā palaist, lai noķer to kāds, mazulim stāstīt vai stādīt, lai aug. - 119 - Par augstiem ideāliem runājot, par sievietēm un zveju, par lētiem apģērbiem un dzeju, par sievieti, kas ienāk piesmēķētā telpā un aiziet, bērnu skaujot, zilā tērpā. Par augstiem ideāliem runājot - 120 - Gars gaismojošs un spožs. Pūciņa liega un vēziens spējš. Gaiss dzidrs, tīrs un vēss. Gaiss tiekties un glausties, virpuļot, plesties un apsīkt varošs. Gars, topi par Staru! Par pumpuru topi vai knābi, par actiņu spožu. Čaumala, cālīti ārā laid! Gaiss, topi par dvesmu siltu, pacelies spārnos, loku liec, par pūsmu topi, par ciklonu siltu un lietus pilnu! Par auku, kas pierimst un buras liek plest, par pūciņu liegu un Gaismu, par elpu un spārnu, par stabuli topi, par dvēseli dziļi flautas dzīlē. Par Sirdi, kas sapņo un zin - ir pienācis laiks, ir čaumala vaļā un tuvu skan balss - Sirds, mana Sirsniņ, mosties! Ei, Sirsniņ, mosties! - 121 - - Deg, deg! - Ko klaigā Nakts laikā Kas staigā un mieru jauc? - Deg māja un kūts! Klēts liesmās un piedarbā garnadži lien! - Ko auro, ko melnumu urdi, vai savu rūpju Tev trūkst? - Nu labi, es liesmās skatos, es saskaņu redzu rieta mākoņu krāsās un vilku takās zem sniega Nu labi, Ei, ļaudis! Cik skaisti deg! Ir jūsu mājas no laba koka, aug uguns strauji un dūmu ir maz - 122 - Ko var Pūķa ēna mainīt? Ko var Pūķa uguns dzēst, pasaulē, kur lapu komposts - rudens krāsu mantojums? Pūķa Sirds, ko paēdināt tur, kur visi baidās mirt, kraukļa acī ieskatīties, brīdināt, ka esi dzīvs? Ko var kalni trusim stāstīt, Pūķa pēda grundulim? Ko tai pilsētai var solīt, kur ik stūris - Čakielā? Ko no pilsētas var prasīt, ko var aiznest mākoņos? Ko var Pūķa spļāviens pateikt tiem, kas zvaigznes pārdot prot? - 123 - Kas var Pūķi izpeldināt, arklā jūgt un paskubināt? Kas var Zelta Matu dāvāt, treju rakstu saulītes? Kas var Pūķa Sirdi mācīt, kas var pieklauvēt, lai atver, kas var pati Kalnos kāpt? Kam nav bail, ja apdedzinās, kas var aiziet Tuksnesī? Kas var atgriezties un dziedāt, Pūķa Pēdas pieraudāt? Kas var aizmirsties un stāstīt, Kalnu ceļos ievadīt? Kas no pilsētas var iziet, Kokli sedzot priekšautā? Kas var atstāt Tēva mājas, piecelties un Rozes ziedu sev kā pilnu lozi plūkt? - 124 - Vai dzirdējuši esat Vēju, kas vēlu kāpās miglu dzen? Vai dzirdējuši esat Jūru, kas dziļi savos krastos sten, kad tumsas vāki viņai vientulību nes? Vai pieglauduši vaigu zālei, jūs acīm slēpto jaušat? Vai zinat to, ko zaļa tauta svin, kad nakts to svešām acīm sedz? Vai zini, kāpēc puķes jūsmo, kad kāpās Vēju dzirdi un rīta miglā Sirdi zālei pieglaud?
- 125 -
Ne cīņai ar tumsu zobenu kalt, bet gaišu uguni saskaņai degt. Ne melno, ne zeltīto viņu ieročiem veikt, vien tālāku ceļu sev lūgt. Vien spieķi un Draugu, Zvaigzni - kas kāpējam tic. Vien paša Sirds kambaros vētīt un svērt. Vien spoguli slīpēt un Debesis tvert. Ievākt vien sēto un jaunu cerību krāt. - 126 -
Es klausos diskusijā kvēlā - kā dzejnieks kristīgais, (kāds dieva bijīgs vārsmotājs) griež Debesis un Zemi šķēlēs un sava dieva vārdā uz altāra to Radītājam upurē Es klausos politiķī kristīgā kā zaldātā ar koka kāju, kas pestītāja vārdā triec durkli vēderā (mazliet zem krusta zīmes) tam Zemes Mātes dēlam, kas savā valodā čukst Tēva reizi Es dzirdu diskusijas tirgos par pomādēm un pūderiem, par tīrām vilnām, kažokiem un traukiem, par gredzeniem un krustiņiem no koka, dzintara un vara, (par zelta ķēdēm, sudrabkaltiem ērkšķu kroņiem), kas krūšu formu izceļ jaunavīgu un pasteļtoņus atdzīvina Es lasu avīzēs, maļ radio un tirgo plaši (Tavu vārdu) kā vīnu pudelēs ar svētbildi uz sāna, kā vaska svecīti par santīmu vai pieciem, par latu, diviem, trim - 127 - Pūķa gads - Pūķa laiks esot beidzies. Pie Zvaigznēm Pūķis atkal cēlies. Pūķuguns, pūķzīmes, pūķkarnevāls - pūķziņā - vēdeklis sakļauts. Kur Liesmu, kur lavas straumi, kur Ausmu, Kalnu kur meklēt? Kur, Pūķi, kur? Kur, Pūķīt? Pūķīt, teic! Kur Čūska savu indi nes. Kur Čūskas gredzeni vijas. Kur Tavi Sirdspuksti ceļas. Pats sevī kas visu redz. Pats sevī, kas redz. Pats sevī redz. Pats sevī Sevī. Sevī pašā. Sevī pašā Tēva elpā. Tēva elpā un Mežā plašā, Zvaigznēs un Vējā un Meža elsās Mājupceļš tāls kad Tēva sētas vārtus ver. - 128 - Gaišs cerību stariņš, Sīks spārniņš pastiepies trīsošs, Rīts. Kāda Doma tālā ceļā pošas. Kāda bulta jau ceļā, caurplūstoša vēsma pie loga, Ausma. Kāds pumpurs un Saule sastapties pošas. Tikko pamodies Zieds, piesardzīgs skatiens, pūciņa, Tāliem Spārniem pieskarties pošas. Nogrand kā Tāla Doma, Atklāsme pēkšņa Rīts Ausma un pūciņa viegla tālā Ceļā pošas. - 129 - Ej un atgriezies nāc ieklausies paliec un mainies aizej un atskaties gaidi un vairies tīklus liec un viļņojies svārsties tiecies traucies un piekļaujies saņem un atpakaļ dod saspringsti atmaigsti ļaujies un silsti apņem un pāri lejies rimsti un tālāk stīgo Ej gaidi viļņojies tiecies traucies saņem piekļaujies silsti staro un stīgo staro un lejies staro un ej staros viļņojies staros - 130 - Mēs visi viesi akmeņu Zemē. Mēs Saules stari, bērzi un sniegi Balti. - 131 - Kaut kur tepat, aiz kalna, tā, vai nākošā ... Kaut kur tepat vien blakus aiz klēts vai Mākoņa ... Tepat vien Atslēdznieki staigā ... - 132 - Starp divām plaukstām pumpurs kā Saules Zaķēns tup. Kaut kur vēl nedzirdams nāk liktens kā Pērkons, Tots vai Edgars. Bet te kā Saules Zaķēns starp divām plaukstām Pumpurs silst. - 133 - Kā Pērkons rūc un Zibeņo, kā Vulkāns savos plecos jaunu salu ceļ, tā dziļā mierā Tēva roka Mežu līž tiem laukiem, kuros Mīlestība Zied! - 134 - Kāds Zvaigznēs arfu spēlē. Kāds savas Debesis baltas izberž, skalo, kārto un poš. Kāds puķes stāda un Zvaigznāju vārdus tām dod. Kāds naktīs aizmigt nevar, kad Zvaigznēm pielijušas acis spilvenus mērcē. Kāds tāpat vien pie loga Zvaigznīti gaida. Kāds mostas un acīs Tavās Zvaigznes dzīvojam redz. - 135 - Tā- tā katras putras sāls, tā Lielā Zeme, kurā izaug Viss, ir Tava Mīlestība. Tā visa sākums ir un gals, Tas Viss, Kas Ir, ir tikai Tava Mīlestība sena. - 136 - Es neesmu laimīgāks par Tevi es tikai smaidīgāks es tikai steidzīgāks es tikai cerīgāks es tikai mazliet tālāk redzīgāks Es neesmu laimīgāks par Tevi es neesmu Tevi aizmirsis es neesmu citur iemidzis es tikai savus sapņus atlaidis Es neesmu laimīgāks par Tevi man šodien Tavas brūces sāp man atkal Tavas brūces sāp man katru dienu Tavas brūces sāp tik ļoti cik vajag atmiņai es neesmu laimīgāks par Tevi es tikai Tavas sāpes mācos ciest - 137 - Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt, kad visi spīdēt gribēs? Kas gribēs būt Zeme, kad Debesis snieg? Kas gribēs būt sniegs vējā un Saules staros? Kurš būs tik liels, lai šodien nebūtu pirmais? Kurš būs tik dzīvs, lai citu dzīvībā vestu? Kurš būs tik īsts, lai darītu īstu Sniegu Vējā un Saules staros rudenī lietu, kad Debesis raud? Kurš būs tas, kas staru tālāk nes? - 138 - Ir katra paša piedalīšanās tā Varavīksne Ceļš Kas ved pie sapratnes un Akmens ir katra paša piedalīšanās kā maigums kas Zemei dziļi paklanīties liek Tā saite kas Debesis ar Zemi vieno Tā visu līdzsvaro un savās vietās saliek kā attālums kā ceļš Tā varavīksne kas tikai katram pašam viņa daļa ir. - 139 - Es varu mīlēt Tevi bezgalīgi, kad mūsu stīgas divbalsīgi skan. Es varu gaisos skriet un Lielo Zaļo Kalnu celt kad mūsu ceļa pēdas rakstā vijas. Es varu pierimties un laimīgs būt kad mana Sirds tik tuvu Tavu jūt. - 140 - Ir Avotā acis mērktas Ir Tuksnesī smilšu vētras pirkstos tvertas un Zelta pilnas saujas jūrā bērtas. Ir malta sāls un mīcīti māli ir domās lidots Tāli, tāli Ir atrastas mājas. Ir Mājas, Ir - 141 - Tur melnas smiltis rupjas lāses tver. Tur tumsa akla savas acis ver. Tur sākas VISS un beidzas Tur baltas kaijas savu Sauli redzējušas ir. Tur visas skaņas modušās un krāsas Tev pierē savus rakstus velk, tur Inku Zelts Tavs vārdā skan, tur apjumts nams un visi torņi sastinguši mēmās gaidās. Tur piepildīts ar Tavu smaržu VISS, kur Tava Sirds smeļ savu maigumu un manā siltu lej - 142 - No Tavām plaukstām padzerties, no Tavas ēnas noreibt, Tev pateicībā savus čukstus nest, un Tavos matos savu prātu jaukt Tev blakus mosties un redzēt Tevi, Redzēt, ir visas manas dzīves vērts. - 143 - Man likās par Mīlestību esmu visu teicis man likās- ceļš ir tāls un sauss. Nu redzu ir tikai pirmās rindas pierakstītas un pienenēs mirdz Ceļa Saules gaisma. - 144 - Uz Parīzi braukt un nomirt- vai Tevi redzēt un dzīvot- es izvēlos vienmēr to vienu AR TEVI kaut šodien uz Parīzi braukt. - 145 - Tev Parīzē pirktās kleitas lētas, Tev avota ūdens- saujā pasmelts vīns. Tev Saules Gaisma- līgavas rota. Tev mana roka un Sirds. Man Tavs izsauciens īss. Parīzē pirktais ir lēts, gaiss Tavs ko elpo ir svēts. - 146 - Mīļā man uz pleca galvu liec un nedomā par to, kas vēlā vakarā pie mūsu durvīm klauvē. Uz mana pleca noliec galvu par manu segu kļūsti un domāt neļauj par to, kas klauvē vēlu vakarā. Uz mana pleca savu galvu liec kā ķīlā liktu zem strauja asmens kas vakarā pie durvīm klauvē, bet atkāpjas un paliek tumsā gaistošs, kad Tu uz mana pleca savu galvu liec, liec, liec galvu man uz pleca, Mīļā - 147 - Mīļā pie mana loga klauvē, pie manas rokas pieskaries pie manām acīm savu roku liec. Mīļā, nāc Vējos manus matus jauc, nāc burās man savas zīmes velc nāc Saulē un Lietū nāc, nāc blakus man, Mīļā, nāc, nāc Mīļā, kad esmu vājš, Mīļā, kad kalnus gāžu man launadzi nes. Mīļā, kad taisnos ceļos maldos man padomu dod, Mīļā, kad sevi kalnos un mežos rodu, uzklausi mani. Uzklausi mani, Mīļā uzklausi šodien, kad mājās nāku, man pie acīm roku liec, nāc un manus matus jauc, nāc, nāc blakus un uzklausi mani šodien, Mīļā - 148 - Man Tava Zeme smaga. Man Tavas Debesis deg. Man Tavu pacelto mastu un atmiņu raksti pie zvaigznāju vārdiem jaucas. Man Tavas Salas tik tālas un Tavos liedagos salti. Man Tavās Ziemās karsti. un ledus izzūd, kad Upes vidū stāvu. Man Tavi vārdi ātri un domas zem lieveņa guļ. Man paša likts akmens pēc ceļa prasa un Zobens rokā manā sev asinis meklē. Man pašam par Tevi ir parāds atdodams sens. Man pašam sevi no verdzības jāizpērk, kad Tava Zeme smaga un Debesis deg. - 149 - Kad lamatiņās beidzas siers, kad neesmu es ne vecs ne jauns, kad esmu tikai santehniķis, vizulis vai klauns, kad esmu tikai ārsts man reizēm ir par visu kauns. Tad ir man kauns, ka esmu jauns, ka atkal lamatiņās kādās izlikts siers, ka esmu klauns, ka esmu tikai santehniķis, tikai vizulis vai ārsts. Par to, ka neesmu es ne vecs ne jauns. Par to, ka ceļos es tur pat kur krīti Tu. Par to, ka nevaru es smaidīt, kad Tavi ienaidnieki krīt. Man ir par visu kauns, ja beidzas siers un esmu vizulis, kur Tavi ienaidnieki krīt. - 150 - Tev jābūt trešajam spēkam kad sliktais ar ļauno cīnās. Tev jābūt Gaismas spēkam, kad tumsa tumsā veļas. Kad tumsa tumsu ēd, kad apkārt Tev tumsā krāsmatas dēd, Tev jābūt tam spēkam, kas augšup ceļas un jaunas ābeles sēj. Tev jābūt tai varai, kas ļauno no sliktā atdala nost. Tev jābūt tai ziņai, kas ēnu ar Gaismu vienībā tur. Tev jābūt tur, kur ābeles stāda un Zemi līdzsvarā tur. |
||
![]() |
![]() |
|