-
151 -
Vai
kāds to zin
cik
vientulībai minūšu un stundu?
Cik
sekunžu un gadu?
Cik
vientulībai Zvaigžņu debesīs?
Cik
sveču neaizdegtu,
cik
logos gaisma tālu pāri pusnaktij?
Vai
kāds to zin,
cik
vientulībai smaidu svētkos,
cik
apskāvienu tukšu,
garāmgājēju
un draugu,
kas
atvadās,
kad
vientulības nagi
savas
robežzīmes rāda?
Kas
zin to vientulības skaņu,
kad
neizlido vārds
Tev
garām aizejot?
Kas
zin to mirkļu skaitu,
kad
liekas-
vientulībai
gals?
- 152 -
Tik
skaisti šodien līst.
Man
baltos kreklos
visi
vārdi ielās klīst.
Man
baltās mežģīnēs
aust
loga rūts
un
siltās straumēs baltu lapu kuģi aizpeld.
Tik
skaisti šodien līst
nav
jāraud
ceļot
galvu Debesīs-
nāk
pretī meitenes
un
visas slapji smaida-
cik
šodien skaisti līst.
Nav
jākaunas par asarām,
kas
galvu paceļot
pār
vaigiem plūst.
Tik
skaisti līst-
klīst
vārdi baltos kreklos,
peld
kuģi siltās straumēs
un
manai aiziešanai
nav
jākaunas par asarām,
kad
baltās mežģīnēs
aust
loga rūts
Cik
šodien skaisti līst
- 153 -
Jūs
lieli nelaimīgi ļaudis esat.
Jūs
valdībās un dārgos namos salstat.
Jūs
greznos auto smagi pūšat
un
bāros, hoteļos
pie
pilnām bļodām ļimstat.
Jūs
trūkums piemeklējis,
Jums
visa kā par maz
un
katru dienu vairāk trūkst,
bet
dzīve visu briesmu pilna
un
miesas sargu uzticamu nav,
kad
apkārt prasītāju pūļi bango.
Nekā
Jums nav,
nekā
Jums sava nav-
viss
radiem norakstīts.
Nekā
Jums nav
vien
tas,
kas
Jūsu seifos atstāts
citiem
tālāk aizejot.
- 154 -
Ne
lasi ar acīm.
Ar
lūpām lasi,
ar-
jūtu- jūtām
un
aiz - vārdu - atmiņu lasi.
Ar-
ie - un - ār - elpas gaismu lasi.
ar
pirkstgaliem lasi
magoņu
sēkliņas savas
kā
debesu mannu tuksnesī
pelnos
un rasotos ziedos
nākotni
savu lasi.
- 155 -
Starp
diviem kuģiem
Lidojošs
zivju bars.
Starp
diviem kuģiem
viļņojums
roku,
gurnu, austrumu ritmā.
Starp
diviem kuģiem
jūra
pati tīklus liek,
pati
jūra mīkla
un
brīva dvaša
līganās
līnijās smalkās.
Starp
diviem kuģiem
dāvana
dārga,
izsapņots
sapnis un guvums,
līdzi
nākoša
verdzene
brīvībā laista.
Jauns
ātrumā kuģis,
deja
jauna
un
brīvībā skaista.
Starp
diviem kuģiem
viļņojums
priekškars
plāns,
trauksmains
lidojošs
zivju bars,
pieskāriens
gaidīts
un
silta elpa aiz ledus puķēm,
durvis
Dzīvībai vērtas.
Starp
diviem kuģiem
mosties
Jūrā
un
dzīvot
starp
kuģiem diviem.
- 156 -
Viss
bijis jau simtkārt.
Viss
pieredzēts un aizmirsts
jau
simtkārt.
Viss
atkal simtkārt iecerēts un mīlēts,
viss
vienmēr atkal sākts un zaudēts
viss
tāpat ciests kā pirmoreiz.
Viss
tāpat mīļš un neaizmirstams
šajā
dzīvē
kā
simtkārt pieredzētais citās.
Viss
turpat sākas vien un beidzas
viss
lokus met un atkal atgriežas,
kur
Tevis iesākts ceļš
pie
manis paša atved,
man
Tevi simtkārt atcerēties liek,
tāpat
vien Tavās pēdās ejot,
uz
jaunu sākumu un citu dzīvi
simtkārt
cerot,
kur
kādu reizi Sirds
ar
Tevi piepildīta būs.
- 157 -
Lai
Tevi Pūķis sargā!
Lai
atmirdz pār Tevi
Gaismas
stars!
Lai
nesalst Tev spārni
un
Uguns lai ir
Tava
Drauga draugs!
Lai
kamanas lido Tev ātri
Un
laiks lai ir Tavs saudzīgs,
Lai
roka Tev droša
un
jūtīga Sirds.
Lai
Pūķis Tavs draugs
un
Gaismas stars
pār
Tevi atmirdz,
kad
Tumsā
pār
mani krīt
cirvis
smags.
- 158 -
Kas
mana Sirds ir Rudenī,
kad
Saturns tumši kvēl
un
kas ir Sirds te-
Ziemas
svētkos,
kad
Baltās Debesīs
Ceļš
Mājup ved
un
piepildās ar Tevi,
Mātes
balsi
vai
Tēva plaukstu
ābeļdārzā
man uz pleca liktu
starp
divām teikām
Debesceļinieka
dziesmā.
Vai
tā ir Dzeja?
Vai
tomēr mēs tie esam,
kad
tiekas Rudens vējš
un
Sirds,
kas
mājupceļu zin?
- 159 -
Kā Jūras viļņu putas
šeit krastā paliek
kaut kas sārti sāļš,
kaut kas vēl saulē atmirdz,
kaut kas vēl atskan Priedēs
un aiziet augstos Mākoņos.
Dzied Kamene ar Vēju spēlē
un Akmenī arvien vēl
Laimas Zīme.
Kā tālu Jūru viļņi
pār Latviju nāk
Austrumi pret Rietiem.
No Ziemeļiem mirdz kāvu gaisma.
Uz Dienvidiem ved Dzintaru
un Rietumi caur Latviju
kaut kur tur pazūd Austrumos.
Nāk vecas ticības un baznīcas.
Nāk pāvesti un kungi.
Nāk, aiziet nauda dažāda
un cilvēki, kas šaudās
starp naudu, Debesīm un kaunu.
Nāk senu tautu pēcteči
un sevi sauc par Baltiem,
lai atkal klīstu pasaulē
kā Latvieši ar angļu runu.
Kā Jūras viļņu putas
kaut kas vēl saulē mirdz.
Dzied Kamene ar Vēju spēlē
un Akmenī arvien vēl
Laimas Zīme.
- 160 -
Mēs visi viesi
akmeņu Zemē.
Mēs
Saules stari,
bērzi un sniegi
Balti.
-
161 -
Spogulīt spogulīt, saki man tā,
Pasaulē kas ir visskaistākā?
Dzīvība zaļa
kā jūra, kā kāpu mežs,
kā Rūķītis Tev uz pleca,
kad nebozies īdzīgs
un neesi svešs...
Jūra,
kad Debesis sudrabu lej,
Sirds Tava, Saulīte,
strautiņš un kalni,
Draugs, ja zini kāpēc...
Zeme
kad māmuļa veca dusēt iet.
Dzīvība jauna, kad iepukstas Sirds,
meitene,
Mākoņos skatu kad ceļ...
Dzīvība, Dzīvība zaļa...
Gudra, kā mūžība veca...
Dzīvība
Cita nekā taču nav...
- 162 -
Jā, protams,
es arī esmu no tās Pils.
Jā, protams,
tās pēdas sniegā manas.
Jā, protams,
zirgs noguris un vaigs jau sirms.
Jā, protams,
Pūķis aizlidoja un princese ir brīva.
Jā, protams,
pavards silts un Tu tik jauna, dzīva.
Jā, protams,
Karogs Mans un Spalvas Vējā košas.
Jā, protams,
es kādreiz atjāšu un Tevi līdzi ņemšu.
Jā, protams,
Tu redzēsi Pili un Sardzi.
Jā, protams,
Ceļā jādodas būs un noteikti jāatgriežas.
Jā, protams...
ārā snieg...
un Tu tik jauna...
Jā, protams,
reiz, kad Pils
vairs nebūs noslēpums mans.
Jā, protams.
- 163 -
Vējš
spējš piesitiens loga rūtij
ass asaru sāļums
Vējš
tavs gredzens smiltīs
Vējš
naktsvijoļu aromāts smalks
Vējš
tāls aira klaudziens un
Vējš, Vējš
Vējš burā
atvērtā logā
mans pirmais, mans mīļotais
Vējš
mans pieskāriens Tavam logam
spējš
Vējš.
- 164 -
Es esmu tur,
pats savā labirintā.
Bet Tu jau arī esi
kaut kur pavisam blakus.
Caur saviem strupceļiem
un akām
uz manu pusi
pavedienus velc.
Un, katru reizi satiekoties,
mēs divām spolēm
jostu aužam.
Lai pagriezienā atkal ietu
ar savu pavedienu saujā.
Es jau tepat vien esmu,
tikai pavisam citā
mūsu alas vietā.
- 165 -
Tā tikai Saules rotaļa
ūdens pilienā sīkā.
Tā ir
tikai dzīvība spoža,
kas kristālā dzirkstis šķiļ.
Tā ir
tikai staru mija,
kas ugunis lej
pirkstu un stabuļu trīsās.
Tā ir
tikai dzīvības rotaļa sīka,
kas mūsu starus krusto,
tukšumā lej
vai kādā saskaņā īsā,
flautas nopūta
krastā kad paisums
baltas ziedlapas nes.
Tā ir
tikai gaismas
un viļņu spēle,
flautas akords
vai ērģeļu bass.
Dzīvība tīra,
Liesmu virpulīts ašs,
kas ūdens pilienā dej.
Tā tikai mūsu rotaļa spoža,
rotaļa spoža
un viss.
- 166 -
Un ja Tu esi uz Pūķu Zemi atnācis,
tad nebrīnies,
ja Zvaigznes dej un spožāk mirdz,
ja brīžiem apklust arfu stīgas,
kad garām aiztrauc spārnots orķestris
vai palmas ledus laukos zeļ.
Tu esi atnācis pie Pūķiem
uz Pūķu Zemi ceļu atradis.
Un tādēļ nebrīnies, ja smaidot
Tev Pūķi mīklas minēt liek
par Debesīm un ceļiem,
pa kuriem Zvaigžņu dēli
pie Saules meitām lejup nāk
te savus Zelta Kamolīšus ritināt.
Un ja Tu esi atnācis,
tad nebēdz,
kad Pūķu Uguns Tevi apņem.
Tad skaties,
kā Tavu Kamolīti Pūķi ņem
un Zemes Ceļu
iezīmē.
- 167 -
Es ieaugu Tavās lūpās
kā zemē valgā,
kā zemē tumšā un siltā
es sakņojos, plešos,
asnus dzenu un sakuploju.
Kā Jūrai
es Tavai elpai atdodos,
kā senam straumes viļņojumam,
kas prom no sēkļiem nes
gar sārtiem koraļļiem
un pērļu pilnām gliemežnīcām
pret dzelmi dzīvībā,
kur ceļas vilnis garš
un miers
kā Valis Okeānā dzied.
Kā pieradināts zvērs
no Tavām krūtīm
zīles lasu.
Kā vētras aizrauts tauriņš
virs bezdibeņa acis meklēju
kā tiltu,
kā aklais ceļu meklējot,
es Tavu Sirdi klausos.
Es Tavās lūpās ieaugu
kā siltā zemē,
Jūrā,
kā elpā
es Tavā Sirdī klausos.
- 168 -
Tas ir tikai maigums.
Maigums un mazliet rūgts.
Rūgts pieneņu skurbums
un mārtiņrožu zariņš
uz klavieru vāka aizmirsts.
- 169 -
Kur lukturis šūpojas
zarā kārts,
kur dzirksteles aiznes vējš,
kur lāses no skujām pil,
kur pirksti ēnas tver
un čuksti tuvību meklē.
Kur lukturis šūpojas vējā
un rudeņos gaida kāds.
Reiz
kāds ceļinieks ar baltmaizi un šokolādes sviestu pie ugunskura baroja Princesi
un viņas acīs lasīja to, kā ilgojās visvairāk, to, ka notiek visskaistākais.
Notiek tas, ko abi vārdos viens otram baidījās teikt, lai nenobaidītu un
neaiztrauktu to, kas pēkšņi bija te un kam baidījās ticēt kā sapnim, kā
vīzijai, kas varēja būt tikai katra paša iztēlē, bet pēc kā tik ļoti bija
noilgojušies abi, ka izbaudīja to klusēdami.
Ceļinieks
baidījās Princesi pievilināt pārāk tuvu, bet viņa... vēlējās būt saistīta ar
Ceļinieku, ar kādu stīdziņu, kas spēj padarīt tālumu tuvu.
Burvība
slēpās Princeses vaiga pieskārienā Ceļinieka rokai, viņas acīs...tāpat kā
tagad..., vai abu bailēs par maizes klaipiņa straujo sarukšanu.
Lietus,
neatvesti māli, maize drūpoša... Vai tomēr Princese un Ceļinieks atrastu citu
veidu, kā nemanāmiem glāstiem ļauties un tik tieši acīs lūkoties?
Vai
atrastu...vai...maizi gribi?
- 170 -
Ko Čūska meklē,
ko Čūska Mūžībā gaida?
Ko Čūska apskauj,
apvij un glauž?
Ko Pūķa Ola
tai atrasta pauž?
Ko Čūska ved Ceļā,
ko Klusumā sedz?
Ko Čūska meklē, kad Klusē un Redz?
Princesīt! Tu dzīvo tā, it kā
es būtu nācis uz šo Zemi, lai rotaļātos ar Tevi, bet Laiks Ir Mans Vējš, kas
nes mani ar Tavu pēdējo argumentu smilšu sauju acīs.
- 171 -
Pats celies,
pats, pats no mīkstumiem
laukā velies!
Pats dziļumos spēkus smelies,
pats augstumos veries,
pats zaros pār pasauli pleties!
Pats augļus nes,
Sēklas pats savas sēj!
Pats tālāk,
ko saņēmis, dod!
Princesīt, Nē !
Nē, Tu nemirsi, Tu dzīvosi,
ja zināsi, kam Tavas asaras mirdz,
bet kam tās sāļas putas, viļņu šļakatas Vēja un
Krasta cīņā.
Pūķi zin ja Vīrietis pievēršas
Sievietei kā
sava visuma centram no kurienes tas ir
izstumts un ar ko tiecas atkal saplūst, tad
Viņai tā ir iespēja ielūkoties acīs Vīrietim ...
vai arī ieraudzīt sevi ar viņa acīm, un tad
notiks tas kam jādzīvo paliks,
bet aizies vien tas,
kas aijādams Tevi, gaismu sedz.
Ja zināsi - kam, Tu Dzīvosi!
- 172 -
Es - plīstot -
spogulis zaudēts esmu.
Es - plīstot -
ass gabaliņš
viļņu mētātos oļos.
Es - smiltīs -
monēta veca,
važiņa pulēta,
spoguļa lauska
burvja zīmi ietvarā senā,
pie pleca vai gurnā nesu.
Es - spogulis -
smiltīs un viļņos,
sudrabā pulēts.
Princesīt!
Spoguļi pasauli aplīšos, trīsstūrīšos un
kvadrātiņos dala, pie sevis saista un Tev savu
zīmogu saujā spiež.
Spoguļi plīstot gaismai brīvību dod, bet
tam, kas Ceļu meklē - tam rasā un sniegos
mirdz. Tam visā staro un rotā.
Spoguļi
tam, kas Ceļā - Durvis rāda.
Princesīt!
Tu
esi man tā - Nezināmā Zeme, kura sauc Jūrā katru, kurš reiz redzējis buras
izaugam pie apvāršņa vai mastus ostā slienamies pār baznīcu torņiem.
Neviens
jūrnieks tāpat vien - aizvest kafiju, tēju, dzelzi vai zeltu - jūrā neiet. Jūrā
iet Nezināmo Zemi meklēt un ar to preču vadāšanu attaisnojas, kad paši mulst
par to jutoņu, kādu rada kaijas balss un baltums debesīs.
Sirmi,
bārdaini puišeļi un sapņaini zēni bravurīgi krogos veiksmes apraksta un uzvaras
plāno, viens otra acīs meklēdami - To - Nezināmās Zemes atradumu, tās
eksistences apliecinājumu - cerību, ka reiz izdosies arī pašam TUR nokļūt.
Es
neesmu izņēmums.
Un
pēkšņi ... - Nezināma Zeme.
Protams.
Šaubu
nav - es par to nezinu nekā. Tur, kur tik daudz kuģots, un liekas, nekā jauna
būt nevar - Nezināmais. Pilnīgi iespējams, ka kāds jau agrāk šeit ir piestājis,
kādu kazu nošāvis, ūdens muciņu piepildījis vai tieši otrādi - ko nebaltām
dienām noracis, bet nav uz to paskatījies tā - lai viss noviļņotu un sastātos
pareizā sakritībā - tā taču Nezināmā Zeme.
Tā
ir Tā!
Pati
sev pierasta un parasta, pazīstama un dabiska, man tā ir pilnīgi neapjausta.
Protams
- es zinu - tur ir upes un kalni, meži ielejās un savas noslēpumainās alas, un
bīstami dumbrāji, kurus labāk apiet, vai pļaviņas, kurās droši var gozēties,
nevienu neapdraudot, bet noteikti ir arī puķes, kurām pieskarties nedrīkst.
Taču,
kā tas viss ir ...
Kādā
veidā un cik daudz ...
Kā
savienots - kā lamatās vai droša kuģa gaitā, vai senas civilizācijas šūpulī ...
Tā
Zeme, ko es redzu -
vien
minama,
man
nezināma ir
kā
princese
starp
savām pavadonēm,
kas
tinas vēsos šķidrautos ...
Tikai
pati sevi Zeme Zina vai vismaz domā, ka zina. Tikai pati Zeme sevi izpētīt var,
mani sev tuvinot un savās takās manus soļus dzirdot. Tikai Zeme pati zina, kā
tā savus noslēpumus atklās.
Bet
var būt, ka ne ...
Varbūt,
ka ne man ...
Varbūt
kādreiz ...
Jā,
reiz ...
Kad
Tu To gribēsi
Atklāt
vai Izpētīt sevi.
- 173 -
Krīt atpakaļ akmeņi balti
un kaili guļ baļķi,
kur likās vēl vakar -
ir tilts.
Ko vēsta šis klusums mežā?
Ko dzeguze čukst
man pie auss?
Kur kavējas gaidītā bulta?
Kur krītošais asmens,
ja celts?
Krīt atpakaļ akmeņi balti
un dzeguzes balsī
čukst man pie auss.
- 174 -
Kā vienmēr
pirms dzimšanas
niez man aiz auss.
Kā vienmēr,
kad jāmaina āda,
man liekas -
gatavs es mirt.
Meitenīt
manu!
Tai,
kura grib princese būt, jāprot lietas šīs trīs - Sauli vainagā nest, savas sāpes
smaidot ciest un asarām tautas brūces slacīt.
- 175 -
Es varu piederēt
vien tai,
kas pati sev vairs nepieder.
Kas pati sevi
Dzīvībai pie kājām liek,
kas pati
savu kalpošanu rod,
kas pati spārnos ceļas,
ligzdu atstājot.
Kas gaida stundu nolikto
un iet,
kad Ceļā aicina to balss,
kas pieder tai,
kas pati sev
vairs nepieder.
Princesīt!
Doma
ir žigla, par vilni ātrāka un par Vēja Ceļu.
Par
Saules Dienu skreju un pat par Dzīvi ātrāka.
Tā
ātrākā, kas Mūžā iet.
Turp
un jau atpakaļ, šurpu turpu un vēl sānceliņos paspēj ieskatīties - še, te un
arī ...
Še
te, še tam un še Tev...
Doma
- atspolīte gar stingriem veļķiem Smalki rakstu, deķi, jostu vai šķīdeli auž.
Šurp,
turp līdz mūža galam vai pieturai Tavai.
Princesīt,
Tu manas domas tver?
Ahā,
nu vēl, vēl ...
Princesīt!
Princesīt,
ķer!
- 176 -
Kur Inku Zelts?
Kur Artūrs dus?
Kas ir šis bērns,
kas smaida kluss?
Kur ir Tās Varas gaviles,
kas, Zemi pakļāvusi,
nu sevīm visu cerēt var?
Kam slēpj Tā baiļu ēnas acīs
un sastingst smaids,
kad jauna biedra plecus skauj?
Kur Ziemas dienas īsās,
kad Marta saule acīs cērt?
Kur Tava Sirds
pēc laimes meklē?
Kas viņu augstos gaisos nes?
Kas Zelta trīsām
viņu pilda
un Bērna acīm smaida kluss?
- 177 -
Kas Rīta Gaismu tornī sveic
un pavada to pēdējais?
Kas reizē Gans un Mīļotais,
kas sargs
un jaunas Dzīves Sējējs?
Kas Graudu Meklētājs
un zemes kārtas pētnieks?
Kas Modinātājs, Saucējs,
kas Dienai Treju Vārtu Vērējs?
Kas nodevības tiesā vedējs,
kas baiļu, gļēvulības,
atmiruša zara pareģojums,
pats Gaismas iemiesojums dzīvs?
Kas vienmēr nomodā?
Kas Zina To,
kas mums To teic?
- 178 -
Kas Tā ir?
Kas ir tā -
Roma, Kartāga un Delfi?
Kas Romu asiņainu dara
visos laikos
un Kartāgu tai pretī liek?
Kas Delfu Orakula vārdos
liek klausīties
kā Jūras dziesmā,
kad roka stūres airi tver
un tāla vētra
savus viļņus sūta
šurp saules apmirdzētā stundā?
Kas ir tā -
Valdniece, kas aizspiež acis karavīram
un vārtus ver
uz tālām mājām tam?
Kas ir tā -
Dzīvība, kas smaida tūkstoš sejām,
kad savu izredzēto sastapusi
kā bikla stirna ļaujas liktenim,
bet soli atkāpties liek Romai
Tās varas vārdā,
kas tikties kādā Dzīvē ļauj,
un Romai Kartāgu liek pretī?
Princesīt!
Pūķis
kad Tevī skatās - ciet klusu vai dziedi, labāk jau dziedi.
Ciet
klusu, kad Pūķis uz Tevi vai Mākoņos skatās, tur Tavu Dzīvi Meklē vai kādu
Vārdu, kas varētu Tevi rotāt.
Kādreiz
Pūķis smejas - par savām iedomām - par to, ko viņš domāja par Tevi sen, sen,
kad princis vai ganiņš bija.
Dziedi,
Princesīt, Dziedi, kad Pūķis skatās uz Tevi. Pūķim nekā no Tevis nevajag. Pūķis
tāpat nekā neņem. Pūķis, kad Dziedi, pasaulē atpakaļ Ziedēt nāk.
Princesīt,
Dziedi!
Pūķis
māk Ziedēt un visādas kaites dziedēt, kad viņu kāds pasaulē ved, un Tavs Laiks
ir tik īss. Tas beidzas, kad Klusums vai Dziesma beidzas un Pūķis ceļas un
kalnos iet.
Bet,
kamēr viņš uz Tevi skatās, Pūķis Tev atdod vairāk nekā tam pašam ir - Savu
Dzīvi visu viņš Tev dod, Tāpēc Klusē Vai Dziedi.
Princesīt,
Dziedi!
Padziedi
vēl ...
- 179 -
Izpildīt un Aiziet,
savu vārdu aiznesot.
Savas pēdas Smiltīs dzēst.
Nodziedāt un aiziet,
te savu balsi atstājot.
Neredzēt un Zināt.
Kā vārtiem krītot dzirdēt,
kur Tavi smiekli sēti,
kur Smiltis Vējā dzied.
- 180 -
Kad atkāpos,
es neizdzēsu veiksmes ugunskurus,
es saldi smaržojošu
laimi neapraku.
Es iesvilpos
un Zīmi parādīju Vanagam,
pēc kuras kādreiz nākšu es,
pēc kuras atgriezīšos šodien, zinot,
ko pacelšu kā
Ziedu Vainadziņu Tavu,
kā Zīmi norunātu
vēl pirms senču ķildām,
kara gaitām, sētiem Ozoliem
un slietām sētām.
Vēl pirms šķiršanās
un laimes ugunskura dūmiem.
Es Bāku nenojaucu,
es neizdzēsu ugunis
un šodien, ticot savai veiksmei,
es siltas Zīmes skarot, atgriežos.
Es atgriežos
un savus ugunskurus redzu,
es redzu to,
kas mirdzējis ir vienmēr,
kad galvu pacēlu
un šurpu raudzījos.
Princesīt!
Logs
Tavs ir gaišs un Zeme Tava ir skaista, bet Ceļš mans ir tāls un strauja mana
gaita. Tev Zeme Tava ir svēta un mīlēta puķe katra. Man atmiņu daudz, daudz
saules lēktu un rietu, daudz ledu un orhideju vai pieneņu iepriecētu.
No
Okeāna es vakar kā Mākonis malā nācu. Es varu nolīt, es līstu, bet Princesīt, -
Zeme Ir Liela un Gaisma - katrā namā, ja ielaiž to - nāk!
Es
nevaru tikai uz Tavu vien Zemi cerēt, es nevaru Taviem vien sapņiem derēt! Es
nevaru noliegt to, kas Tev neder!
Es
varu Tev stāstīt un jaunas puķes starp Tavām glāstīt. Es varu ar Tevi gar
robežām iet. Un vēlies ja kādreiz, tad tālumā pili vai zemi kādu, Salu uzburt
vai tāpat vien rādīt. Kādu aiz Tavām robežām tālu kas zied.
Tādu,
kas pretī nākt var pati, vai mazliet vēl mulst.
Un
šodien man jāaiziet tur līdz tam kalnam, par brālīti ziņa jānes.
Tur
līdz tam līkumam, tur līdz tai kraujai, līdz Mākonim tam ... nāc!
Nāc
nu, Princesīt, ejam!
Un
tad viņi laimīgi nomira.
Viņi
bija dzīvojuši godīgi, patiesi mīlējuši viens otru un līdzgājējus. Nevienu
nebija pazemojuši ar žēlastības dāvanām un savu trūkumu nebija vairojuši,
aizņemdamies sveša darba augļus, tāpēc pavadītāju pulkā neredzēja nevienu rūpju
nomāktu vai raudošu.
Cieņas
pilni pavadītāji ar cerību un prieku raudzījās nākotnē, tur kur vīdēja vārti uz
Jauno Zemi - Pasauli, kura visiem bija apsolīta. Tie raudzījās vārtos, caur
kuriem visiem bija jāiet un zināja, ka Tur viņus sagaidīs laimīgi, rūpes
nokratījuši un gaismas pilni draugi - visi tie mīļie, kas tik daudz darījuši
pavadītāju labā, audzinādami un ceļu rādīdami turp, kur var nokļūt vieglām
kājām - Zemes smagumu nokratījušie un tīrām rokām - Savas Sirds asarās
mazgājušie, Zemei - Zemes dāvanas veltījušie.
Viņi
nomira laimīgi, viņu veidolu pelni izklīda rīta spirgto gaisa strāvu nesti un
lēcošās Saules staros krāsojās sārti - tās Mīlestības krāsā, kas staroja
vienmēr caur aizgājēju dzīvi, tajā krāsā, ko katram dāvā jaunas dienas un
Dzīves rīts.
- 181 -
Ko zinat Jūs par Varoņiem -
Par seno dienu Ziņnešiem!
Par tiem, kas savas sievas skāva
Un dēlus laida pasaulē.
Vai tiem, kas vientulībā mira,
Aiz sevis visas pēdas dzēšot,
Aiz sevis tikai stāstus atstājot,
Un bultas savu gūstītāju krūtīs?
Ko zināt Jūs par Varoņiem?
Vien savas teikas apmīļotās,
Vien savus spoguļus un bārdas.
To vien, kas Jūsos ir no Viņiem ...
Princesīt!
Cilvēks
nekad nav viens. Ja tam Ideāls, kāda Zvaigzne, kāds neaizmirstams vēstījums,
tad vienmēr blakus būs kāds, kurš īstajā brīdī pasniegs trūkstošo bultu,
parādīs atbalsta punktu, vai pieliks savu roku pēdējā brīdī pirms akmens varētu
krist. Pieliks to trūkstošo vārdu, kas senā dziesmā būs slēpts un nojausmu savu
vai vienkārši siltumu, ūdens malku vai nomodu savu, kamēr Tu, Ceļiniek, guli.
Princesīt,
Ceļā ir daudzi un satiekam vienmēr tos, kas Ceļā tādā ir paši vai piesaucam
savu ceļu krustpunktos mēs.
Ja
Tu savu Zvaigzni nemainīsi, neatstāsi nevienu nelaimē, tad sastapsi Ceļā to,
kam būsi vajadzīga.
Tad
piedzimsi reiz kā Jakobīne un Duntē pasniegsi savam Minhauzenam Ulubeles
Atslēgas.
Kā
zied!
Kā
zied!
Ceriņos
Čūska iemīlējusies.
- 182 -
Ļauj akmenim gulēt.
Ļauj upei
starp krastiem
mierīgi līkumu liekt.
Ļauj Cilvēkam pašam
sev balvu
vai sodu
ņemt.
Ļauj notikt,
kā tam ir jānotiek.
- 183 -
Sāp akmens Upes līkumā
un tepat laikam paliks.
Kāpj migla Saules augstumā
un Mēness apaļš veļas.
Ņem savu nastu Sirds
un tālāk Upe šūpo.
Kā krustceles,
kā indes kauss,
kā lielais patiesības zvans
aust rīts
un katru savos seglos
ķer kailu
spēles aklums.
Sāp akmens Upes līkumā
un tepat arī paliks.
Ņem savu nastu Sirds
un krustcelēs
kā kaila patiesība
savu spēli
gaida.
- 184 -
No katrām sāpēm
iznesams tavs miers,
āda jauna
un baltās naktis aprīlī.
No katrām sāpēm
raudzējams ir alus,
sasienams ir siers
un maize Garam plaucējama.
No katrām sāpēm
uzburams jauns sapnis,
paceļams ir tilts un iznesams kāds
Draugs.
- 185 -
Mēs tiltus dedzinam
kā spāņu dejā ar lāpām
kā skurbuši kailie starp akmeņiem kailiem
kā dejā ar zobeniem asiem
kā rožu un slidena bruģa gūstā
mēs kopā nākam
un dedzinam tiltu,
kas vienīgais Dzīvībā
ved ...
Mēs dedzinam tiltus,
mēs skurbuši dejā,
mēs dejā ...
Mēs Dzīvību
dedzinam dejā ...
vai tomēr ...
To
Dedzam
vai tomēr ...?
Dedzam?
Daiļā!
Siltums
nenāk no uguns - Siltums nāk no Sirds. Atver savu Sirdi! Un Tev nebūs jāsalst
vai jāmokās citu - aizvērto klātbūtnē.
Atver
savu Sirdi un ļauj tur esošajam siltumam sildīt visu ap sevi. Atver savu Sirdi
ne saņemšanai, bet došanai un Tavs Siltums dzīvos ap Tevi, sargājot Tevi no
aukstuma un tumsas. Nekad nebūs par daudz Mīlestības, Sapratnes un Maiguma, kas
ir Tavs nenodeldējamais dālderis, neizdzēšamais parāds, saldā nasta jeb Debesīs
Slēgtā Laulība.
Pieklauvē
pie savas Sirds - tā atvērsies, atbrīvos tur esošo siltumu un Tu dzīvosi
Siltumā un Gaismā.
Atver
un ļauj siltumam plūst no Sirds!
- 186 -
Tā lielā piedošana
atnāk negaidīti.
Tā tukšām rokām nāk
un ņem
un nes
no turienes,
kur likās,
viss bija izmiris un tukšs
uz turieni,
kur vēl pirms mirkļa
visa mana laime mita.
- 187 -
Ir Pūķa Ola skūpstīta
un grauzta.
Ir sīka plaisa pavērta
un Gaisma
ir savu ceļu
sākusi
pēc jauniem
lokiem tiekties.
- 188 -
Par prieku,
par prieku ielejai,
par klusu laimes vilni,
par čukstu viņai stāsti.
Par Debesīm
un Kalnu gaisu,
par baltiem spārniem
mugursomā,
par savu ligzdu
Zemei stāsti.
Par katru smagu soli
viņu glāsti,
par katru ērkšķi bērnībā
un tulznu.
Par katru savu
baiļu pilnu vārdu
viņai piedošanu lūdz.
Par katru lapu zaļu
viņu noskūpsti
un tagad atvadies tepat.
Vai
Tu vēl meklē?
Vienkāršai
dzīvei dzimušiem stāstīt par dārgakmeņu mirdzumu mežģīnēs ir cietsirdīgi. Tiem
jāstāsta par to skaisto un labo, kāds atrodams viņu iespēju robežās. Bet
spārnotajiem Debesu klātbūtni noklusēt ir noziegums.
Starp
galējībām meklēts ceļš ir vientuļniekam naža asmens, bet klusi soļi blakus un
kādas pēdas sniegā, rītam austot, ir laba ceļa vēsts un brīdinājums.
Kur
silti sakurinātas būdiņas šaurībā, svaiga gaisa straumei kāda neredzama roka
ceļu pavērusi, kur ziemai tuvojoties saknes skujām piesegusi, to tikai
atskatoties meklētājs var skolotāja pēdās lasīt.
- 189 -
Te divi cilvēki
par vienu dzīvi cīnās.
Te viens grib laimīgs būt,
te tajā pašā brīdī
laimi savu nolikt
otrs gatavs.
Artemīda
- vienatnē klīstošā medniece,
mēness
gaisma smalkā!
Kurš
pirmais aizmigs?
Tas,
kuram ir vienalga!
Vienalga, kurš gads,
vienalga, vēro Tu to vai ne, Jūra veļ savus viļņus ar vēju un Mēnesi, Sauli
mierā, katru dienu citāda, apbrīnojama savā mainībā un vienmēr tā pati.
Pati veļ savus viļņus vai
mierā dus pati savā pilnībā, pēc Tevis netaujājot, mierā ar to, ka blakus tai
esi vai nemaz vēl nedzimusi tur tālu Zodiakā riņķo.
Tu riņķo un Jūra viļņo Tevi
kuģī celdama augšup Venērai - Jūras braucēju zvaigznei - sargātājai - Marei
Mūžīgai - Savai Debesu māsai un Mātei pretī, vai aizslauka Tavu māju Orkāna
pacelta vēja trakumam savu siltumu atdodot tā.
Tā Tavas acis priecē vai
Tavus kaulus pret akmeņiem triec un skaistums ir tas, ko Tu redzi vai sāpes Tu
jūti, bet Jūra to nejūt - nekad nezina, kāda tā ir Tavām acīm redzama. Tā ir
ūdens masa - Mēness un Vēju viļņojuma dzīvību sevī nesoša un dodoša, kādam
ņemoša un kādam citam to dodoša. Jūrai vienalga, kas no tās krastā izkāps -
Slaidkāje Afrodītei līdzīga, liegi glāstoša un dvēseli sildoša vai plēsoņas
zobaini, nagaini, astaini, cietsirdīgi egoisti - Dzīvības likuma pārkāpēji.
Jūra nekā nezina par tiem, kas tās ūdeņos un apkārt tai mīt, tai pāri lido vai
peld.
Jūra tos visus pasaulē laiž -
lai dzīvo. Lai dzīvo kādi tie ir, lai Saulē dejo vai Mēness gaismā dzīro, lai
mīl, cieš vai melo, lai citi ar tiem iet, dejā lokās vai tāpat vien mokās. Jūra
visu pieņem un ļauj. Jūrai vienalga. Jūrai - kas ir tikai sāļš ūdens - sāļš kā
mūsu asaras un asinis sāļas.
Jūra to nejūt - Jūra nejūt
Tevi sev blakus.
Man nav vienalga - prieka vai
sāpju asaras līst, vai asinis kāda, Tavas vai manas.
Man nav vienalga - glāstam
vai sitienam rokas cel.
Man nav vienalga, kam Tu
dzīvību dod. Es neesmu mierā ar to, ka esi vien. Es neesmu mierā ar to, kāda Tu
esi, ja zinu, kāda Tu vari būt. Tādēļ es situ un glāstu Tevi - es cīnos ar Tavu
nežēlību par Tevi, brīnumdaiļo un man tik ļoti vajadzīgo.
Es neesmu tikai sāļš ūdens
vai asins straumīte vien.
Es Tevi jūtu.
Es neesmu vienaldzīgs vilnis,
visam pāri slīdošs, man nav vienalga!
Kurš aizmigs pirmais?
- 190 -
Tā tāda staigāšana ir
pa oglēm,
pa karstiem pelniem,
izdedžiem,
kur nenolija lietus
mežā,
kad vālodze
vēl dūmos sauca.
Tā tāda staigāšana
vien pa sapņiem,
pa karstiem
pelniem,
izdedžiem.
Tā visa tikai tāda
sevis plosīšana.
Pa skrandai
Dzelkšņos atstāšana
un mainīšana
pret kādu salmiņu,
pret ilūziju, vīziju,
pret mirāžu
tur nākotnē,
kur manā mežā
ienāk lietus.
Tā tāda staigāšana
vien pa sapņiem,
pa izdedžiem,
pa karstām oglēm,
sevi,
saplosītām skrandām.
- 191 -
Tad stāvi kluss
un gaidi savu kārtu,
savu zupas šķīvi -
savu indes kausu
vai medus karotīti.
Tad neklaigā
un necel brēku,
kur visi tāpat lēni snieg,
kur visi slāpst
un lēni purva malā vīst.
Tad nevaimanā
rožu gultā,
velti sevi meklējot.
Tad apsēdies
un piever plakstus,
tad ieklausies,
ko
Vējš tur nes.
- 192 -
Kur palika tas Lietus,
kas manā Mežā neienāca?
Kur krājas ielūgumi,
kam lūgtie viesi neatsaucas?
Mežs izdega,
bet kur Tu toreiz liji?
Kur palika tas viss,
kas nekad nenotika?
Kur tapa solījumi,
kas mani ilgi veda?
Kam upurēts es tiku?
Pie kāda altāra
Tu priesteriene?
- 193 -
Vēl sāp,
bet nu jau citādāk.
Tā laikam brūces dzīst,
tā, laikam ritot,
jaunas kārtas pērlei aug,
kad smilšu graudiņš sīks
sev spožu rotu
kāda sāpēs rod.
- 194 -
Es laikam lielai laimei gatavs,
es tukšums izslaucīts un tīrs.
Es nagiem izplēsts,
izkalts, izdauzīts
un iztēsts.
Es izskrāpēts,
izdedzināts un plaucēts,
es izberzts, izmazgāts
un slaucīts.
Es - Kosmoss topošs,
es - telpa jauna,
svabada un tīra!
Esi nu rāma, parunāsim nopietni!
Pieaugušie no bērniem atšķiras ar
attieksmi pret realitāti - pret To Kas Ir.
Pieaugušie veido šo realitāti un
lieto to, ko izveidojuši, vai arī pārveido laikam neatbilstošo, novecojušo, sev
nepieņemamo, nepilnīgo.
Bērni (tāpat kā mīlulīši - zvēriņi)
lieto pieaugušo radīto tāpēc, ka paši vēl radīt nevar - trūkst dzīves
pieredzes. Bērni vēl nepazīst šo pasauli un dzīves apstākļus. Viņi neprot
veidot pastāvīgas lietas un situācijas - viņi rotaļājas ar detaļām, kuras ņem
no pieaugušo dzīves un tā mācās to realitāti, kurā vēlāk pašiem būs jādzīvo un
jāveido sava - tālāk virzīta.
Tie, kuri to iemācās, kļūst par
pieaugušiem un veido ģimenes ar citiem tādiem pašiem, kurās audzina bērnus par
veidotājiem.
Tie, kuri neiemācās veidot, kļūst
par izmantotājiem (patērētājiem jeb parazītiem) un izmanto citu radīto vai
lieto pašus radītājus un veidotājus.
Kad kaķīši meklē peles kūtsaugšā,
viņi ir veidotāji. Kad viņi gaida pie savas bļodiņas pienu no saimnieces nestā
slaukuma - arī. (Kāpēc?) Bet tad, kad norauj desu no klāta vakariņu galda, vai
rakņājas atkritumu konteinerā, viņi ir izmantotāji.
Kaijas jūrā ir veidotājas, bet
pilsētas atkritumu izgāztuvē - izmantotājas.
Tu aicināji mani mainīt attieksmi -
man jādara tas pats. Pagaidām Tu savas attieksmes dēļ esi iestrēgusi
bērnišķībā. Ir labi un skaisti, ja bērni ir bērnišķīgi, bet jauniešu un
pieaugušo vidē tās pašas parādības, kas bērnus dara par bērniem, kļūst par
lielu nelaimi - infantilitāti.
Pavēro savu māti. Viņai ir daudzas
infantilitātes pazīmes. Sākot ar uzvedību ciemiņu klātbūtnē un beidzot ar
nespēju Tevi audzināt. Taču tur ir arī izmantotāja, kura lieto citu radīto un
pašus cilvēkus savām vajadzībām. Arī Tevi. Ja bērni nemaina savu attieksmi, tad
viņi kļūst par izmantotājiem un lieto citu radīto ģimeni, vidi, pieredzi -
(pašus cilvēkus arī) - savām vajadzībām, kā to darīja Tava māte ar Tavu tēvu.
Veidotājs sadarbojas. Izmantotājs
ņem sev derīgo. Veidotājs sadarbībā ar citiem no nepilnīgā veido kaut ko
labāku. Izmantotājs izmanto esošā iespējas un sev neizmantojamo - izlietoto
atmet neradījis neko jaunu.
Es lūdzu Tevi - maini attieksmi, citādi no
bērnišķīgas Tu strauji kļūsti par izmantotāju.
Maini attieksmi.
Es negribu, lai Tu kļūtu par kaiju
uz miskastes vāka.
- 195 -
Ir milzīgs vienaldzīgā spēks
kā viļņu banga akla,
bet sīka dzīvībiņa
silta
ir Mīlestība
trausla
drūpoša
un visur atdzimstoša.
- 196 -
Bet manā nāvē
Tu vainojama neesi.
Es esmu dzīvs,
es tikai pārvērties,
es tikai pamodies.
Es tkai apdullis
kā skits pēc dzīrēm,
lēta vīna pilns.
Es nemirstīgs,
Es Dievu dēls
te, kāpās -
zilacains
un pliks.
- 197 -
Mēs par to nemaz nedomāsim,
mēs tikai slāpes remdēsim
un mazu brīdi paklusēsim.
Mēs tikai sevi valdīt nevarēsim,
mēs tikai pierimsim
un modri vērosim.
Mēs nemaz nepagursim krastā,
mēs tikai pieklusīsim,
mazliet pieplaksim,
pie siltās puses
pieklauvēsim
un tad
sev jaunu krauju atradīsim.
- 198 -
Kā skropstas vēziens -
skūpsts.
Maigs, uzticīgs
solis, atspēriens,
lēciens.
- 199 -
Tas, ko varu dot -
ir viss no manis prasīts.
Tas, ko protat ņemt -
ir viss reiz kāda
dots.
- 200 -
Viss debesjums ir Tēva gaišais vaigs
Un Māte - Jūra bezgalīga.
Es - Zemes auklēts
Gaismas stars.
Es - priekā tverts
un atdots pasaulei.
Es - Saules spēle
Jūrā,
Zemes zaļās šalkās.
Es Tēva vadīts,
Mātes aijāts
starp Debesīm un Zemi -
Brīvībā.
Laiks, laiks, Princesīt!
Laiks
- tas, ko Tu par tagadni sauc, par pagātni un nākotni, ir tikai tas, ko Tu jūti
un zini, tikai tas brīdis, kad Tavas sajūtas saka - Es Esmu - Dzīvoju Es!
Laiks
Tavs ir tagadne tad, kad mīl Tevi kāds. Nākotne - tad, kad mīli Tu kvēli.
Pagātne - toreiz, kad mīlēji reiz. Tagadnē pagātnes izmantotās un nākotnes
sniegtās iespējas saplūst un brīvībā tiecas.
Brīvība,
mana Gaišā un Daiļā, ir tā, kad Tu lēmumu pieņem un seku nebaidies vairs.
Brīvība
- tad, kad celies un ej kurp ved Tevi Griba. Kad lēmums Tavs - Tava Griba no
Tavas Sirds nāk un iespēju meklē, kā Nākotnē būt.
Brīvība
Tava ir Laiks, kur Griba Tava ar Nākotni saplūst, tur, kur Tu dzīvo, kad laiks
Tavs ir Tavs un Tu Dzīvo par spīti sienām, mūriem un važām, jo Tu dzīvo!
Par
spīti dienām, gadiem, mūžiem, nastām un steidzamām lietām.
Brīvība
Tava ir Tur, kur Sirds Tava lido, - Laiks - kad Tu Tagadni satver un nākotni
veido.