Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir


No: Pauls Stelps 2007. gada 19. septembrī 23:07:35


- 151 -


Vai kāds to zin

cik vientulībai minūšu un stundu?

Cik sekunžu un gadu?

Cik vientulībai Zvaigžņu debesīs?

Cik sveču neaizdegtu,

cik logos gaisma tālu pāri pusnaktij?


Vai kāds to zin,

cik vientulībai smaidu svētkos,

cik apskāvienu tukšu,

garāmgājēju un draugu,

kas atvadās,

kad vientulības nagi

savas robežzīmes rāda?


Kas zin to vientulības skaņu,

kad neizlido vārds

Tev garām aizejot?

Kas zin to mirkļu skaitu,

kad liekas-

vientulībai gals?


- 152 -


Tik skaisti šodien līst.

Man baltos kreklos

visi vārdi ielās klīst.

Man baltās mežģīnēs

aust loga rūts

un siltās straumēs baltu lapu kuģi aizpeld.


Tik skaisti šodien līst

nav jāraud

ceļot galvu Debesīs-

nāk pretī meitenes

un visas slapji smaida-

cik šodien skaisti līst.

Nav jākaunas par asarām,

kas galvu paceļot

pār vaigiem plūst.


Tik skaisti līst-

klīst vārdi baltos kreklos,

peld kuģi siltās straumēs

un manai aiziešanai

nav jākaunas par asarām,

kad baltās mežģīnēs

aust loga rūts


Cik šodien skaisti līst…


- 153 -


Jūs lieli nelaimīgi ļaudis esat.

Jūs valdībās un dārgos namos salstat.

Jūs greznos auto smagi pūšat

un bāros, hoteļos

pie pilnām bļodām ļimstat.

Jūs trūkums piemeklējis,

Jums visa kā par maz

un katru dienu vairāk trūkst,

bet dzīve visu briesmu pilna

un miesas sargu uzticamu nav,

kad apkārt prasītāju pūļi bango.

Nekā Jums nav,

nekā Jums sava nav-

viss radiem norakstīts.

Nekā Jums nav

vien tas,

kas Jūsu seifos atstāts

citiem tālāk aizejot.


- 154 - 


Ne – lasi ar acīm.

Ar – lūpām lasi,

ar- jūtu- jūtām

un aiz - vārdu - atmiņu lasi.

Ar- ie - un - ār - elpas gaismu lasi.

ar pirkstgaliem lasi

magoņu sēkliņas savas

kā debesu mannu tuksnesī

pelnos un rasotos ziedos

nākotni savu lasi.


- 155 -


Starp diviem kuģiem

Lidojošs zivju bars.

Starp diviem kuģiem

viļņojums

roku, gurnu, austrumu ritmā.

Starp diviem kuģiem

jūra pati tīklus liek,

pati jūra mīkla

un brīva dvaša

līganās līnijās smalkās.

Starp diviem kuģiem

dāvana dārga,

izsapņots sapnis un guvums,

līdzi nākoša

verdzene brīvībā laista.

Jauns ātrumā kuģis,

deja jauna

un brīvībā skaista.

Starp diviem kuģiem

viļņojums

priekškars plāns,

trauksmains

lidojošs zivju bars,

pieskāriens gaidīts

un silta elpa aiz ledus puķēm,

durvis Dzīvībai vērtas.

Starp diviem kuģiem

mosties Jūrā

un dzīvot

starp kuģiem diviem.


- 156 - 


Viss bijis jau simtkārt.

Viss pieredzēts un aizmirsts

jau simtkārt.

Viss atkal simtkārt iecerēts un mīlēts,

viss vienmēr atkal sākts un zaudēts

viss tāpat ciests kā pirmoreiz.

Viss tāpat mīļš un neaizmirstams

šajā dzīvē

kā simtkārt pieredzētais citās.

Viss turpat sākas vien un beidzas

viss lokus met un atkal atgriežas,

kur Tevis iesākts ceļš

pie manis paša atved,

man Tevi simtkārt atcerēties liek,

tāpat vien Tavās pēdās ejot,

uz jaunu sākumu un citu dzīvi

simtkārt cerot,

kur kādu reizi Sirds

ar Tevi piepildīta būs.


- 157 -


Lai Tevi Pūķis sargā!

Lai atmirdz pār Tevi

Gaismas stars!

Lai nesalst Tev spārni

un Uguns lai ir

Tava Drauga draugs!

Lai kamanas lido Tev ātri

Un laiks lai ir Tavs saudzīgs,

Lai roka Tev droša

un jūtīga Sirds.

Lai Pūķis Tavs draugs

un Gaismas stars

pār Tevi atmirdz,

kad Tumsā

pār mani krīt

cirvis smags.


- 158 -


Kas mana Sirds ir Rudenī,

kad Saturns tumši kvēl

un kas ir Sirds – te-

Ziemas svētkos,

kad Baltās Debesīs

Ceļš Mājup ved

un piepildās ar Tevi,

Mātes balsi

vai Tēva plaukstu

ābeļdārzā man uz pleca liktu

starp divām teikām

Debesceļinieka

dziesmā.

Vai tā ir Dzeja?

Vai tomēr mēs tie esam,

kad tiekas Rudens vējš

un Sirds,

kas mājupceļu zin?


- 159 -


Kā Jūras viļņu putas

šeit krastā paliek

kaut kas sārti sāļš,

kaut kas vēl saulē atmirdz,

kaut kas vēl atskan Priedēs

un aiziet augstos Mākoņos.

Dzied Kamene ar Vēju spēlē

un Akmenī arvien vēl

Laimas Zīme.


Kā tālu Jūru viļņi

pār Latviju nāk

Austrumi pret Rietiem.

No Ziemeļiem mirdz kāvu gaisma.

Uz Dienvidiem ved Dzintaru

un Rietumi caur Latviju

kaut kur tur pazūd Austrumos.

Nāk vecas ticības un baznīcas.

Nāk pāvesti un kungi.

Nāk, aiziet nauda dažāda

un cilvēki, kas šaudās

starp naudu, Debesīm un kaunu.

Nāk senu tautu pēcteči

un sevi sauc par Baltiem,

lai atkal klīstu pasaulē

kā Latvieši ar angļu runu.


Kā Jūras viļņu putas

kaut kas vēl saulē mirdz.

Dzied Kamene ar Vēju spēlē

un Akmenī arvien vēl

Laimas Zīme. 


- 160 -


Mēs visi viesi

akmeņu Zemē.

Mēs

Saules stari,

bērzi un sniegi

Balti.


- 161 -


Spogulīt spogulīt, saki man tā,

Pasaulē kas ir visskaistākā?


Dzīvība zaļa

kā jūra, kā kāpu mežs,

kā Rūķītis Tev uz pleca,

kad nebozies īdzīgs

un neesi svešs...


Jūra,

kad Debesis sudrabu lej,

Sirds Tava, Saulīte,

strautiņš un kalni,

Draugs, ja zini kāpēc...


Zeme

kad māmuļa veca dusēt iet.

Dzīvība jauna, kad iepukstas Sirds,

meitene,

Mākoņos skatu kad ceļ...


Dzīvība, Dzīvība zaļa...

Gudra, kā mūžība veca...

Dzīvība –

Cita nekā taču nav...


- 162 -


Jā, protams,

es arī esmu no tās Pils.

Jā, protams,

tās pēdas sniegā manas.

Jā, protams,

zirgs noguris un vaigs jau sirms.

Jā, protams,

Pūķis aizlidoja un princese ir brīva.

Jā, protams,

pavards silts un Tu tik jauna, dzīva.

Jā, protams,

Karogs Mans un Spalvas Vējā košas.

Jā, protams,

es kādreiz atjāšu un Tevi līdzi ņemšu.

Jā, protams,

Tu redzēsi Pili un Sardzi.

Jā, protams,

Ceļā jādodas būs un noteikti jāatgriežas.

Jā, protams...

ārā snieg...

un Tu tik jauna...


Jā, protams,

reiz, kad Pils

vairs nebūs noslēpums mans.


Jā, protams.


- 163 -


Vējš

spējš piesitiens loga rūtij

ass asaru sāļums

Vējš


tavs gredzens smiltīs

Vējš

naktsvijoļu aromāts smalks

Vējš

tāls aira klaudziens un

Vējš, Vējš

Vējš burā

atvērtā logā

mans pirmais, mans mīļotais

Vējš


mans pieskāriens Tavam logam

spējš

Vējš.


- 164 -


Es esmu tur,

pats savā labirintā.

Bet Tu jau arī esi

kaut kur pavisam blakus.

Caur saviem strupceļiem

un akām

uz manu pusi

pavedienus velc.

Un, katru reizi satiekoties,

mēs divām spolēm

jostu aužam.

Lai pagriezienā atkal ietu

ar savu pavedienu saujā.


Es jau tepat vien esmu,

tikai pavisam citā

mūsu alas vietā.


- 165 -


Tā tikai Saules rotaļa

ūdens pilienā sīkā.


Tā ir

tikai dzīvība spoža,

kas kristālā dzirkstis šķiļ.


Tā ir

tikai staru mija,

kas ugunis lej

pirkstu un stabuļu trīsās.


Tā ir

tikai dzīvības rotaļa sīka,

kas mūsu starus krusto,

tukšumā lej

vai kādā saskaņā īsā,

flautas nopūta

krastā kad paisums

baltas ziedlapas nes.


Tā ir

tikai gaismas

un viļņu spēle,

flautas akords

vai ērģeļu bass.

Dzīvība tīra,

Liesmu virpulīts ašs,

kas ūdens pilienā dej.


Tā tikai mūsu rotaļa spoža,

rotaļa spoža

un viss.


- 166 -


Un ja Tu esi uz Pūķu Zemi atnācis,

tad nebrīnies,

ja Zvaigznes dej un spožāk mirdz,

ja brīžiem apklust arfu stīgas,

kad garām aiztrauc spārnots orķestris

vai palmas ledus laukos zeļ.


Tu esi atnācis pie Pūķiem

uz Pūķu Zemi ceļu atradis.

Un tādēļ nebrīnies, ja smaidot

Tev Pūķi mīklas minēt liek

par Debesīm un ceļiem,

pa kuriem Zvaigžņu dēli

pie Saules meitām lejup nāk

te savus Zelta Kamolīšus ritināt.


Un ja Tu esi atnācis,

tad nebēdz,

kad Pūķu Uguns Tevi apņem.

Tad skaties,

kā Tavu Kamolīti Pūķi ņem

un Zemes Ceļu

iezīmē.


- 167 -


Es ieaugu Tavās lūpās

kā zemē valgā,

kā zemē tumšā un siltā

es sakņojos, plešos,

asnus dzenu un sakuploju.

Kā Jūrai

es Tavai elpai atdodos,

kā senam straumes viļņojumam,

kas prom no sēkļiem nes

gar sārtiem koraļļiem

un pērļu pilnām gliemežnīcām

pret dzelmi dzīvībā,

kur ceļas vilnis garš

un miers

kā Valis Okeānā dzied.

Kā pieradināts zvērs

no Tavām krūtīm

zīles lasu.

Kā vētras aizrauts tauriņš

virs bezdibeņa acis meklēju

kā tiltu,

kā aklais ceļu meklējot,

es Tavu Sirdi klausos.

Es Tavās lūpās ieaugu

kā siltā zemē,

Jūrā,

kā elpā

es Tavā Sirdī klausos.


- 168 -


Tas ir tikai maigums.

Maigums un mazliet rūgts.

Rūgts pieneņu skurbums

un mārtiņrožu zariņš

uz klavieru vāka aizmirsts.


- 169 -


Kur lukturis šūpojas

zarā kārts,

kur dzirksteles aiznes vējš,

kur lāses no skujām pil,

kur pirksti ēnas tver

un čuksti tuvību meklē.


Kur lukturis šūpojas vējā

un rudeņos gaida kāds.



Reiz kāds ceļinieks ar baltmaizi un šokolādes sviestu pie ugunskura baroja Princesi un viņas acīs lasīja to, kā ilgojās visvairāk, to, ka notiek visskaistākais. Notiek tas, ko abi vārdos viens otram baidījās teikt, lai nenobaidītu un neaiztrauktu to, kas pēkšņi bija te un kam baidījās ticēt kā sapnim, kā vīzijai, kas varēja būt tikai katra paša iztēlē, bet pēc kā tik ļoti bija noilgojušies abi, ka izbaudīja to klusēdami.

Ceļinieks baidījās Princesi pievilināt pārāk tuvu, bet viņa... vēlējās būt saistīta ar Ceļinieku, ar kādu stīdziņu, kas spēj padarīt tālumu tuvu.

Burvība slēpās Princeses vaiga pieskārienā Ceļinieka rokai, viņas acīs...tāpat kā tagad..., vai abu bailēs par maizes klaipiņa straujo sarukšanu.

Lietus, neatvesti māli, maize drūpoša... Vai tomēr Princese un Ceļinieks atrastu citu veidu, kā nemanāmiem glāstiem ļauties un tik tieši acīs lūkoties?

Vai atrastu...vai...maizi gribi?


- 170 -


Ko Čūska meklē,

ko Čūska Mūžībā gaida?

Ko Čūska apskauj,

apvij un glauž?

Ko Pūķa Ola

tai atrasta pauž?

Ko Čūska ved Ceļā,

ko Klusumā sedz?

Ko Čūska meklē, kad Klusē un Redz?




Princesīt! Tu dzīvo tā, it kā es būtu nācis uz šo Zemi, lai rotaļātos ar Tevi, bet Laiks Ir Mans Vējš, kas nes mani ar Tavu pēdējo argumentu – smilšu sauju acīs.


- 171 -


Pats celies,

pats, pats no mīkstumiem

laukā velies!


Pats dziļumos spēkus smelies,

pats augstumos veries,

pats zaros pār pasauli pleties!


Pats augļus nes,

Sēklas pats savas sēj!


Pats tālāk,

ko saņēmis, dod!



Princesīt, Nē !

Nē, Tu nemirsi, Tu dzīvosi,

ja zināsi, kam Tavas asaras mirdz,

bet kam tās sāļas putas, viļņu šļakatas Vēja un

Krasta cīņā.

Pūķi zin – ja Vīrietis pievēršas Sievietei kā

sava visuma centram no kurienes tas ir

izstumts un ar ko tiecas atkal saplūst, tad

Viņai tā ir iespēja ielūkoties acīs Vīrietim ...

vai arī ieraudzīt sevi ar viņa acīm, un tad

notiks tas – kam jādzīvo – paliks,

bet aizies vien tas,

kas aijādams Tevi, gaismu sedz.

Ja zināsi - kam, Tu Dzīvosi!


- 172 -


Es - plīstot -

spogulis zaudēts esmu.

Es - plīstot -

ass gabaliņš

viļņu mētātos oļos.

Es - smiltīs -

monēta veca,

važiņa pulēta,

spoguļa lauska

burvja zīmi ietvarā senā,

pie pleca vai gurnā nesu.

Es - spogulis -

smiltīs un viļņos,

sudrabā pulēts.


Princesīt!

Spoguļi pasauli aplīšos, trīsstūrīšos un

kvadrātiņos dala, pie sevis saista un Tev savu

zīmogu saujā spiež.

Spoguļi plīstot gaismai brīvību dod, bet

tam, kas Ceļu meklē - tam rasā un sniegos

mirdz. Tam visā staro un rotā.

Spoguļi tam, kas Ceļā - Durvis rāda.


Princesīt!


Tu esi man tā - Nezināmā Zeme, kura sauc Jūrā katru, kurš reiz redzējis buras izaugam pie apvāršņa vai mastus ostā slienamies pār baznīcu torņiem.

Neviens jūrnieks tāpat vien - aizvest kafiju, tēju, dzelzi vai zeltu - jūrā neiet. Jūrā iet Nezināmo Zemi meklēt un ar to preču vadāšanu attaisnojas, kad paši mulst par to jutoņu, kādu rada kaijas balss un baltums debesīs.

Sirmi, bārdaini puišeļi un sapņaini zēni bravurīgi krogos veiksmes apraksta un uzvaras plāno, viens otra acīs meklēdami - To - Nezināmās Zemes atradumu, tās eksistences apliecinājumu - cerību, ka reiz izdosies arī pašam TUR nokļūt.

Es neesmu izņēmums.  

Un pēkšņi ... - Nezināma Zeme.

Protams.

Šaubu nav - es par to nezinu nekā. Tur, kur tik daudz kuģots, un liekas, nekā jauna būt nevar - Nezināmais. Pilnīgi iespējams, ka kāds jau agrāk šeit ir piestājis, kādu kazu nošāvis, ūdens muciņu piepildījis vai tieši otrādi - ko nebaltām dienām noracis, bet nav uz to paskatījies tā - lai viss noviļņotu un sastātos pareizā sakritībā - tā taču Nezināmā Zeme.

Tā ir Tā!

Pati sev pierasta un parasta, pazīstama un dabiska, man tā ir pilnīgi neapjausta.

Protams - es zinu - tur ir upes un kalni, meži ielejās un savas noslēpumainās alas, un bīstami dumbrāji, kurus labāk apiet, vai pļaviņas, kurās droši var gozēties, nevienu neapdraudot, bet noteikti ir arī puķes, kurām pieskarties nedrīkst.

Taču, kā tas viss ir ...

Kādā veidā un cik daudz ...

Kā savienots - kā lamatās vai droša kuģa gaitā, vai senas civilizācijas šūpulī ...

Tā Zeme, ko es redzu -

vien minama,

man nezināma ir

kā princese

starp savām pavadonēm,

kas tinas vēsos šķidrautos ...


Tikai pati sevi Zeme Zina vai vismaz domā, ka zina. Tikai pati Zeme sevi izpētīt var, mani sev tuvinot un savās takās manus soļus dzirdot. Tikai Zeme pati zina, kā tā savus noslēpumus atklās.

Bet var būt, ka ne ...

Varbūt, ka ne man ...

Varbūt kādreiz ...

Jā, reiz ...

Kad Tu To gribēsi –

Atklāt vai Izpētīt sevi.


- 173 -


Krīt atpakaļ akmeņi balti

un kaili guļ baļķi,

kur likās vēl vakar -

ir tilts.


Ko vēsta šis klusums mežā?

Ko dzeguze čukst

man pie auss?


Kur kavējas gaidītā bulta?

Kur krītošais asmens,

ja celts?


Krīt atpakaļ akmeņi balti

un dzeguzes balsī

čukst man pie auss.


- 174 -


Kā vienmēr

pirms dzimšanas

niez man aiz auss.

Kā vienmēr,

kad jāmaina āda,

man liekas -

gatavs es mirt.



Meitenīt manu!


Tai, kura grib princese būt, jāprot lietas šīs trīs - Sauli vainagā nest, savas sāpes smaidot ciest un asarām tautas brūces slacīt.


- 175 -


Es varu piederēt

vien tai,

kas pati sev vairs nepieder.

Kas pati sevi

Dzīvībai pie kājām liek,

kas pati

savu kalpošanu rod,

kas pati spārnos ceļas,

ligzdu atstājot.

Kas gaida stundu nolikto

un iet,

kad Ceļā aicina to balss,

kas pieder tai,

kas pati sev

vairs nepieder.


Princesīt!


Doma ir žigla, par vilni ātrāka un par Vēja Ceļu.

Par Saules Dienu skreju un pat par Dzīvi ātrāka.

Tā ātrākā, kas Mūžā iet.

Turp un jau atpakaļ, šurpu turpu un vēl sānceliņos paspēj ieskatīties - še, te un arī ...

Še te, še tam un še Tev...

Doma - atspolīte gar stingriem veļķiem Smalki rakstu, deķi, jostu vai šķīdeli auž.

Šurp, turp līdz mūža galam vai pieturai Tavai.

Princesīt, Tu manas domas tver?

Ahā, nu vēl, vēl ...

Princesīt!

Princesīt, ķer!


- 176 -


Kur Inku Zelts?

Kur Artūrs dus?

Kas ir šis bērns,

kas smaida kluss?

Kur ir Tās Varas gaviles,

kas, Zemi pakļāvusi,

nu sevīm visu cerēt var?

Kam slēpj Tā baiļu ēnas acīs

un sastingst smaids,

kad jauna biedra plecus skauj?

Kur Ziemas dienas īsās,

kad Marta saule acīs cērt?

Kur Tava Sirds

pēc laimes meklē?

Kas viņu augstos gaisos nes?

Kas Zelta trīsām

viņu pilda

un Bērna acīm smaida kluss?


- 177 -


Kas Rīta Gaismu tornī sveic

un pavada to pēdējais?

Kas reizē Gans un Mīļotais,

kas sargs

un jaunas Dzīves Sējējs?

Kas Graudu Meklētājs

un zemes kārtas pētnieks?

Kas Modinātājs, Saucējs,

kas Dienai Treju Vārtu Vērējs?

Kas nodevības tiesā vedējs,

kas baiļu, gļēvulības,

atmiruša zara pareģojums,

pats Gaismas iemiesojums dzīvs?


Kas vienmēr nomodā?

Kas Zina To,

kas mums To teic?


- 178 -


Kas Tā ir?

Kas ir tā -

Roma, Kartāga un Delfi?


Kas Romu asiņainu dara

visos laikos

un Kartāgu tai pretī liek?

Kas Delfu Orakula vārdos

liek klausīties

kā Jūras dziesmā,

kad roka stūres airi tver

un tāla vētra

savus viļņus sūta

šurp saules apmirdzētā stundā?


Kas ir tā -

Valdniece, kas aizspiež acis karavīram

un vārtus ver

uz tālām mājām tam?

Kas ir tā -

Dzīvība, kas smaida tūkstoš sejām,

kad savu izredzēto sastapusi

kā bikla stirna ļaujas liktenim,

bet soli atkāpties liek Romai

Tās varas vārdā,

kas tikties kādā Dzīvē ļauj,

un Romai Kartāgu liek pretī?


Princesīt!


Pūķis kad Tevī skatās - ciet klusu vai dziedi, labāk jau dziedi.

Ciet klusu, kad Pūķis uz Tevi vai Mākoņos skatās, tur Tavu Dzīvi Meklē vai kādu Vārdu, kas varētu Tevi rotāt.

Kādreiz Pūķis smejas - par savām iedomām - par to, ko viņš domāja par Tevi sen, sen, kad princis vai ganiņš bija.

Dziedi, Princesīt, Dziedi, kad Pūķis skatās uz Tevi. Pūķim nekā no Tevis nevajag. Pūķis tāpat nekā neņem. Pūķis, kad Dziedi, pasaulē atpakaļ Ziedēt nāk.

Princesīt, Dziedi!

Pūķis māk Ziedēt un visādas kaites dziedēt, kad viņu kāds pasaulē ved, un Tavs Laiks ir tik īss. Tas beidzas, kad Klusums vai Dziesma beidzas un Pūķis ceļas un kalnos iet.

Bet, kamēr viņš uz Tevi skatās, Pūķis Tev atdod vairāk nekā tam pašam ir - Savu Dzīvi visu viņš Tev dod, Tāpēc Klusē Vai Dziedi.

Princesīt, Dziedi!

Padziedi vēl ...  


- 179 -


Izpildīt un Aiziet,

savu vārdu aiznesot.

Savas pēdas Smiltīs dzēst.

Nodziedāt un aiziet,

te savu balsi atstājot.

Neredzēt un Zināt.

Kā vārtiem krītot dzirdēt,

kur Tavi smiekli sēti,

kur Smiltis Vējā dzied.


- 180 -


Kad atkāpos,

es neizdzēsu veiksmes ugunskurus,

es saldi smaržojošu

laimi neapraku.

Es iesvilpos

un Zīmi parādīju Vanagam,

pēc kuras kādreiz nākšu es,

pēc kuras atgriezīšos šodien, zinot,

ko pacelšu kā

Ziedu Vainadziņu Tavu,

kā Zīmi norunātu

vēl pirms senču ķildām,

kara gaitām, sētiem Ozoliem

un slietām sētām.

Vēl pirms šķiršanās

un laimes ugunskura dūmiem.

Es Bāku nenojaucu,

es neizdzēsu ugunis

un šodien, ticot savai veiksmei,

es siltas Zīmes skarot, atgriežos.

Es atgriežos

un savus ugunskurus redzu,

es redzu to,

kas mirdzējis ir vienmēr,

kad galvu pacēlu

un šurpu raudzījos.


Princesīt!


Logs Tavs ir gaišs un Zeme Tava ir skaista, bet Ceļš mans ir tāls un strauja mana gaita. Tev Zeme Tava ir svēta un mīlēta puķe katra. Man atmiņu daudz, daudz saules lēktu un rietu, daudz ledu un orhideju vai pieneņu iepriecētu.

No Okeāna es vakar kā Mākonis malā nācu. Es varu nolīt, es līstu, bet Princesīt, - Zeme Ir Liela un Gaisma - katrā namā, ja ielaiž to - nāk!

Es nevaru tikai uz Tavu vien Zemi cerēt, es nevaru Taviem vien sapņiem derēt! Es nevaru noliegt to, kas Tev neder!

Es varu Tev stāstīt un jaunas puķes starp Tavām glāstīt. Es varu ar Tevi gar robežām iet. Un vēlies ja kādreiz, tad tālumā pili vai zemi kādu, Salu uzburt vai tāpat vien rādīt. Kādu aiz Tavām robežām tālu kas zied.

Tādu, kas pretī nākt var pati, vai mazliet vēl mulst.

Un šodien man jāaiziet tur līdz tam kalnam, par brālīti ziņa jānes.

Tur līdz tam līkumam, tur līdz tai kraujai, līdz Mākonim tam ... nāc!

Nāc nu, Princesīt, ejam!


Un tad viņi laimīgi nomira.

Viņi bija dzīvojuši godīgi, patiesi mīlējuši viens otru un līdzgājējus. Nevienu nebija pazemojuši ar žēlastības dāvanām un savu trūkumu nebija vairojuši, aizņemdamies sveša darba augļus, tāpēc pavadītāju pulkā neredzēja nevienu rūpju nomāktu vai raudošu.

Cieņas pilni pavadītāji ar cerību un prieku raudzījās nākotnē, tur kur vīdēja vārti uz Jauno Zemi - Pasauli, kura visiem bija apsolīta. Tie raudzījās vārtos, caur kuriem visiem bija jāiet un zināja, ka Tur viņus sagaidīs laimīgi, rūpes nokratījuši un gaismas pilni draugi - visi tie mīļie, kas tik daudz darījuši pavadītāju labā, audzinādami un ceļu rādīdami turp, kur var nokļūt vieglām kājām - Zemes smagumu nokratījušie un tīrām rokām - Savas Sirds asarās mazgājušie, Zemei - Zemes dāvanas veltījušie.

Viņi nomira laimīgi, viņu veidolu pelni izklīda rīta spirgto gaisa strāvu nesti un lēcošās Saules staros krāsojās sārti - tās Mīlestības krāsā, kas staroja vienmēr caur aizgājēju dzīvi, tajā krāsā, ko katram dāvā jaunas dienas un Dzīves rīts.


- 181 -


Ko zinat Jūs par Varoņiem -

Par seno dienu Ziņnešiem!

Par tiem, kas savas sievas skāva

Un dēlus laida pasaulē.

Vai tiem, kas vientulībā mira,

Aiz sevis visas pēdas dzēšot,

Aiz sevis tikai stāstus atstājot,

Un bultas savu gūstītāju krūtīs?

Ko zināt Jūs par Varoņiem?

Vien savas teikas apmīļotās,

Vien savus spoguļus un bārdas.

To vien, kas Jūsos ir no Viņiem ...



Princesīt!


Cilvēks nekad nav viens. Ja tam Ideāls, kāda Zvaigzne, kāds neaizmirstams vēstījums, tad vienmēr blakus būs kāds, kurš īstajā brīdī pasniegs trūkstošo bultu, parādīs atbalsta punktu, vai pieliks savu roku pēdējā brīdī pirms akmens varētu krist. Pieliks to trūkstošo vārdu, kas senā dziesmā būs slēpts un nojausmu savu vai vienkārši siltumu, ūdens malku vai nomodu savu, kamēr Tu, Ceļiniek, guli.

Princesīt, Ceļā ir daudzi un satiekam vienmēr tos, kas Ceļā tādā ir paši vai piesaucam savu ceļu krustpunktos mēs.

Ja Tu savu Zvaigzni nemainīsi, neatstāsi nevienu nelaimē, tad sastapsi Ceļā to, kam būsi vajadzīga.

Tad piedzimsi reiz kā Jakobīne un Duntē pasniegsi savam Minhauzenam Ulubeles Atslēgas.



Kā zied!

Kā zied!

Ceriņos Čūska iemīlējusies.


- 182 -


Ļauj akmenim gulēt.

Ļauj upei

starp krastiem

mierīgi līkumu liekt.

Ļauj Cilvēkam pašam

sev balvu

vai sodu

ņemt.

Ļauj notikt,

kā tam ir jānotiek.


- 183 -


Sāp akmens Upes līkumā

un tepat laikam paliks.

Kāpj migla Saules augstumā

un Mēness apaļš veļas.

Ņem savu nastu Sirds

un tālāk Upe šūpo.

Kā krustceles,

kā indes kauss,

kā lielais patiesības zvans

aust rīts

un katru savos seglos

ķer kailu

spēles aklums.

Sāp akmens Upes līkumā

un tepat arī paliks.

Ņem savu nastu Sirds

un krustcelēs

kā kaila patiesība

savu spēli

gaida.


- 184 -


No katrām sāpēm

iznesams tavs miers,

āda jauna

un baltās naktis aprīlī.

No katrām sāpēm

raudzējams ir alus,

sasienams ir siers

un maize Garam plaucējama.

No katrām sāpēm

uzburams jauns sapnis,

paceļams ir tilts un iznesams kāds

Draugs.


- 185 -


Mēs tiltus dedzinam

kā spāņu dejā ar lāpām

kā skurbuši kailie starp akmeņiem kailiem

kā dejā ar zobeniem asiem

kā rožu un slidena bruģa gūstā

mēs kopā nākam

un dedzinam tiltu,

kas vienīgais Dzīvībā

ved ...

Mēs dedzinam tiltus,

mēs skurbuši dejā,

mēs dejā ...

Mēs Dzīvību

dedzinam dejā ...

vai tomēr ...

To

Dedzam

vai tomēr ...?

Dedzam?


Daiļā!


Siltums nenāk no uguns - Siltums nāk no Sirds. Atver savu Sirdi! Un Tev nebūs jāsalst vai jāmokās citu - aizvērto klātbūtnē.

Atver savu Sirdi un ļauj tur esošajam siltumam sildīt visu ap sevi. Atver savu Sirdi ne saņemšanai, bet došanai un Tavs Siltums dzīvos ap Tevi, sargājot Tevi no aukstuma un tumsas. Nekad nebūs par daudz Mīlestības, Sapratnes un Maiguma, kas ir Tavs nenodeldējamais dālderis, neizdzēšamais parāds, saldā nasta jeb Debesīs Slēgtā Laulība.

Pieklauvē pie savas Sirds - tā atvērsies, atbrīvos tur esošo siltumu un Tu dzīvosi Siltumā un Gaismā.

Atver un ļauj siltumam plūst no Sirds!


- 186 -


Tā lielā piedošana

atnāk negaidīti.

Tā tukšām rokām nāk

un ņem

un nes

no turienes,

kur likās,

viss bija izmiris un tukšs

uz turieni,

kur vēl pirms mirkļa

visa mana laime mita.


- 187 -


Ir Pūķa Ola skūpstīta

un grauzta.

Ir sīka plaisa pavērta

un Gaisma

ir savu ceļu

sākusi

pēc jauniem

lokiem tiekties.


- 188 -


Par prieku,

par prieku ielejai,

par klusu laimes vilni,

par čukstu viņai stāsti.

Par Debesīm

un Kalnu gaisu,

par baltiem spārniem

mugursomā,

par savu ligzdu

Zemei stāsti.

Par katru smagu soli

viņu glāsti,

par katru ērkšķi bērnībā

un tulznu.

Par katru savu

baiļu pilnu vārdu

viņai piedošanu lūdz.

Par katru lapu zaļu

viņu noskūpsti

un tagad atvadies tepat.


Vai Tu vēl meklē?


Vienkāršai dzīvei dzimušiem stāstīt par dārgakmeņu mirdzumu mežģīnēs ir cietsirdīgi. Tiem jāstāsta par to skaisto un labo, kāds atrodams viņu iespēju robežās. Bet spārnotajiem Debesu klātbūtni noklusēt ir noziegums.

Starp galējībām meklēts ceļš ir vientuļniekam naža asmens, bet klusi soļi blakus un kādas pēdas sniegā, rītam austot, ir laba ceļa vēsts un brīdinājums.

Kur silti sakurinātas būdiņas šaurībā, svaiga gaisa straumei kāda neredzama roka ceļu pavērusi, kur ziemai tuvojoties saknes skujām piesegusi, to tikai atskatoties meklētājs var skolotāja pēdās lasīt.


- 189 -


Te divi cilvēki

par vienu dzīvi cīnās.

Te viens grib laimīgs būt,

te tajā pašā brīdī

laimi savu nolikt

otrs gatavs.


Artemīda - vienatnē klīstošā medniece,

mēness gaisma smalkā!


Kurš pirmais aizmigs?

Tas, kuram ir vienalga!


Vienalga, kurš gads, vienalga, vēro Tu to vai ne, Jūra veļ savus viļņus ar vēju un Mēnesi, Sauli mierā, katru dienu citāda, apbrīnojama savā mainībā un vienmēr tā pati.

Pati veļ savus viļņus vai mierā dus pati savā pilnībā, pēc Tevis netaujājot, mierā ar to, ka blakus tai esi vai nemaz vēl nedzimusi tur tālu Zodiakā riņķo.

Tu riņķo un Jūra viļņo Tevi kuģī celdama augšup Venērai - Jūras braucēju zvaigznei - sargātājai - Marei Mūžīgai - Savai Debesu māsai un Mātei pretī, vai aizslauka Tavu māju Orkāna pacelta vēja trakumam savu siltumu atdodot tā.

Tā Tavas acis priecē vai Tavus kaulus pret akmeņiem triec un skaistums ir tas, ko Tu redzi vai sāpes Tu jūti, bet Jūra to nejūt - nekad nezina, kāda tā ir Tavām acīm redzama. Tā ir ūdens masa - Mēness un Vēju viļņojuma dzīvību sevī nesoša un dodoša, kādam ņemoša un kādam citam to dodoša. Jūrai vienalga, kas no tās krastā izkāps - Slaidkāje Afrodītei līdzīga, liegi glāstoša un dvēseli sildoša vai plēsoņas zobaini, nagaini, astaini, cietsirdīgi egoisti - Dzīvības likuma pārkāpēji. Jūra nekā nezina par tiem, kas tās ūdeņos un apkārt tai mīt, tai pāri lido vai peld.

Jūra tos visus pasaulē laiž - lai dzīvo. Lai dzīvo kādi tie ir, lai Saulē dejo vai Mēness gaismā dzīro, lai mīl, cieš vai melo, lai citi ar tiem iet, dejā lokās vai tāpat vien mokās. Jūra visu pieņem un ļauj. Jūrai vienalga. Jūrai - kas ir tikai sāļš ūdens - sāļš kā mūsu asaras un asinis sāļas.

Jūra to nejūt - Jūra nejūt Tevi sev blakus.

Man nav vienalga - prieka vai sāpju asaras līst, vai asinis kāda, Tavas vai manas.

Man nav vienalga - glāstam vai sitienam rokas cel.

Man nav vienalga, kam Tu dzīvību dod. Es neesmu mierā ar to, ka esi vien. Es neesmu mierā ar to, kāda Tu esi, ja zinu, kāda Tu vari būt. Tādēļ es situ un glāstu Tevi - es cīnos ar Tavu nežēlību par Tevi, brīnumdaiļo un man tik ļoti vajadzīgo.

Es neesmu tikai sāļš ūdens vai asins straumīte vien.

Es Tevi jūtu.

Es neesmu vienaldzīgs vilnis, visam pāri slīdošs, man nav vienalga!


Kurš aizmigs pirmais?


- 190 -


Tā tāda staigāšana ir

pa oglēm,

pa karstiem pelniem,

izdedžiem,

kur nenolija lietus

mežā,

kad vālodze

vēl dūmos sauca.

Tā tāda staigāšana

vien pa sapņiem,

pa karstiem

pelniem,

izdedžiem.

Tā visa tikai tāda

sevis plosīšana.

Pa skrandai

Dzelkšņos atstāšana

un mainīšana

pret kādu salmiņu,

pret ilūziju, vīziju,

pret mirāžu

tur nākotnē,

kur manā mežā

ienāk lietus.

Tā tāda staigāšana

vien pa sapņiem,

pa izdedžiem,

pa karstām oglēm,

sevi,

saplosītām skrandām.


- 191 -


Tad stāvi kluss

un gaidi savu kārtu,

savu zupas šķīvi -

savu indes kausu

vai medus karotīti.

Tad neklaigā

un necel brēku,

kur visi tāpat lēni snieg,

kur visi slāpst

un lēni purva malā vīst.

Tad nevaimanā

rožu gultā,

velti sevi meklējot.

Tad apsēdies

un piever plakstus,

tad ieklausies,

ko

Vējš tur nes.


- 192 -


Kur palika tas Lietus,

kas manā Mežā neienāca?

Kur krājas ielūgumi,

kam lūgtie viesi neatsaucas?


Mežs izdega,

bet kur Tu toreiz liji?

Kur palika tas viss,

kas nekad nenotika?

Kur tapa solījumi,

kas mani ilgi veda?

Kam upurēts es tiku?

Pie kāda altāra

Tu priesteriene?


- 193 -


Vēl sāp,

bet nu jau citādāk.

Tā laikam brūces dzīst,

tā, laikam ritot,

jaunas kārtas pērlei aug,

kad smilšu graudiņš sīks

sev spožu rotu

kāda sāpēs rod.


- 194 -


Es laikam lielai laimei gatavs,

es tukšums izslaucīts un tīrs.

Es nagiem izplēsts,

izkalts, izdauzīts

un iztēsts.

Es izskrāpēts,

izdedzināts un plaucēts,

es izberzts, izmazgāts

un slaucīts.

Es - Kosmoss topošs,

es - telpa jauna,

svabada un tīra!


Esi nu rāma, parunāsim nopietni!


            Pieaugušie no bērniem atšķiras ar attieksmi pret realitāti - pret To Kas Ir.

            Pieaugušie veido šo realitāti un lieto to, ko izveidojuši, vai arī pārveido laikam neatbilstošo, novecojušo, sev nepieņemamo, nepilnīgo.

            Bērni (tāpat kā mīlulīši - zvēriņi) lieto pieaugušo radīto tāpēc, ka paši vēl radīt nevar - trūkst dzīves pieredzes. Bērni vēl nepazīst šo pasauli un dzīves apstākļus. Viņi neprot veidot pastāvīgas lietas un situācijas - viņi rotaļājas ar detaļām, kuras ņem no pieaugušo dzīves un tā mācās to realitāti, kurā vēlāk pašiem būs jādzīvo un jāveido sava - tālāk virzīta.

            Tie, kuri to iemācās, kļūst par pieaugušiem un veido ģimenes ar citiem tādiem pašiem, kurās audzina bērnus par veidotājiem.

            Tie, kuri neiemācās veidot, kļūst par izmantotājiem (patērētājiem jeb parazītiem) un izmanto citu radīto vai lieto pašus radītājus un veidotājus.

            Kad kaķīši meklē peles kūtsaugšā, viņi ir veidotāji. Kad viņi gaida pie savas bļodiņas pienu no saimnieces nestā slaukuma - arī. (Kāpēc?) Bet tad, kad norauj desu no klāta vakariņu galda, vai rakņājas atkritumu konteinerā, viņi ir izmantotāji.

            Kaijas jūrā ir veidotājas, bet pilsētas atkritumu izgāztuvē - izmantotājas.

            Tu aicināji mani mainīt attieksmi - man jādara tas pats. Pagaidām Tu savas attieksmes dēļ esi iestrēgusi bērnišķībā. Ir labi un skaisti, ja bērni ir bērnišķīgi, bet jauniešu un pieaugušo vidē tās pašas parādības, kas bērnus dara par bērniem, kļūst par lielu nelaimi - infantilitāti.

            Pavēro savu māti. Viņai ir daudzas infantilitātes pazīmes. Sākot ar uzvedību ciemiņu klātbūtnē un beidzot ar nespēju Tevi audzināt. Taču tur ir arī izmantotāja, kura lieto citu radīto un pašus cilvēkus savām vajadzībām. Arī Tevi. Ja bērni nemaina savu attieksmi, tad viņi kļūst par izmantotājiem un lieto citu radīto ģimeni, vidi, pieredzi - (pašus cilvēkus arī) - savām vajadzībām, kā to darīja Tava māte ar Tavu tēvu.

            Veidotājs sadarbojas. Izmantotājs ņem sev derīgo. Veidotājs sadarbībā ar citiem no nepilnīgā veido kaut ko labāku. Izmantotājs izmanto esošā iespējas un sev neizmantojamo - izlietoto atmet neradījis neko jaunu.

Es lūdzu Tevi - maini attieksmi, citādi no bērnišķīgas Tu strauji kļūsti par izmantotāju.    

            Maini attieksmi.

            Es negribu, lai Tu kļūtu par kaiju uz miskastes vāka.


- 195 -


Ir milzīgs vienaldzīgā spēks

kā viļņu banga akla,

bet sīka dzīvībiņa

silta

ir Mīlestība

trausla

drūpoša

un visur atdzimstoša.


- 196 -


Bet manā nāvē

Tu vainojama neesi.

Es esmu dzīvs,

es tikai pārvērties,

es tikai pamodies.

Es tkai apdullis

kā skits pēc dzīrēm,

lēta vīna pilns.

Es nemirstīgs,

Es Dievu dēls

te, kāpās -

zilacains

un pliks.


- 197 -


Mēs par to nemaz nedomāsim,

mēs tikai slāpes remdēsim

un mazu brīdi paklusēsim.

Mēs tikai sevi valdīt nevarēsim,

mēs tikai pierimsim

un modri vērosim.


Mēs nemaz nepagursim krastā,

mēs tikai pieklusīsim,

mazliet pieplaksim,

pie siltās puses

pieklauvēsim

un tad

sev jaunu krauju atradīsim.


- 198 -


Kā skropstas vēziens -

skūpsts.

Maigs, uzticīgs

solis, atspēriens,

lēciens.


- 199 -


Tas, ko varu dot -

ir viss no manis prasīts.

Tas, ko protat ņemt -

ir viss reiz kāda

dots.


- 200 -


Viss debesjums ir Tēva gaišais vaigs

Un Māte - Jūra bezgalīga.

Es - Zemes auklēts

Gaismas stars.

Es - priekā tverts

un atdots pasaulei.

Es - Saules spēle

Jūrā,

Zemes zaļās šalkās.

Es Tēva vadīts,

Mātes aijāts

starp Debesīm un Zemi -

Brīvībā.


Laiks, laiks, Princesīt!


Laiks - tas, ko Tu par tagadni sauc, par pagātni un nākotni, ir tikai tas, ko Tu jūti un zini, tikai tas brīdis, kad Tavas sajūtas saka - Es Esmu - Dzīvoju Es!

Laiks Tavs ir tagadne tad, kad mīl Tevi kāds. Nākotne - tad, kad mīli Tu kvēli. Pagātne - toreiz, kad mīlēji reiz. Tagadnē pagātnes izmantotās un nākotnes sniegtās iespējas saplūst un brīvībā tiecas.

Brīvība, mana Gaišā un Daiļā, ir tā, kad Tu lēmumu pieņem un seku nebaidies vairs.

Brīvība - tad, kad celies un ej kurp ved Tevi Griba. Kad lēmums Tavs - Tava Griba no Tavas Sirds nāk un iespēju meklē, kā Nākotnē būt.

Brīvība Tava ir Laiks, kur Griba Tava ar Nākotni saplūst, tur, kur Tu dzīvo, kad laiks Tavs ir Tavs un Tu Dzīvo par spīti sienām, mūriem un važām, jo Tu dzīvo!

Par spīti dienām, gadiem, mūžiem, nastām un steidzamām lietām.

Brīvība Tava ir Tur, kur Sirds Tava lido, - Laiks - kad Tu Tagadni satver un nākotni veido.