- 201 -
Es Tevi vakar satikt nevarēju.
Par maz bij manās rokās mīlestības.
Par daudz bij karogu un šķēpu,
cirvju, asmeņu un bruņu kaltu,
vairogu un bastionu,
ierakumu, dziļi raktu.
Par daudz bij liesmu,
ešafotu, piļu ieņemtu
un zirgu, putās triektu.
Par daudz bij atmiņu
un sardzes maiņu naktīs,
kad dziļa trauksme Sirdī
ņem spēku pēdējo
un Rīta nestā kauja
ir tikai bēgšana no Nakts,
ne Ceļa vainagojums.
Par maz bij mīlestības manās rokās,
Par maz to Ziedu
trausluma,
kas, divām pusēm saskatoties,
par gaišām mājām
aizdomāties liek.
Par maz tās paļāvības,
kas Tavam trauslam spēkam
mani visu atdod.
- 202 -
Dadzis vai olītis esi Tu apaļš,
krīt graudiņš
Tev blakus un dīgst.
Ver lapiņas vaļā
brīnumiņš sīks.
Vai auglīga Zeme Tu esi -
silta, mīksta un medaini salda
kā līgavas galva uz pleca?
Vai auklēt Tu proti
caur nakti un Saules vainagu nestu,
caur Mēness lokiem
un Zvaigžņu vārtiem
Gaismu -
pret Zemi mestu?
Vai pieglaust to vari pie Sirds,
kas Vējā sēts,
kaut kur tepat vien dzistu?
Tev blakus,
starp dadžiem un oļiem,
Vējā
vai Sirdī Tev krīt?
- 203 -
Uz Tavu Zemi ...
Uz Tavu Zemi es eju.
Uz Tavu Zemi man visi kompasi rāda.
Uz Tavu Zemi mani zirgi raujas.
Man Tavas Zemes smarža
miegu laupa
Un krasta bangas
pēkšņu aizmirstību sola.
Uz Tavu Zemi apsolīto
Uz savu Meku
Uz akmeni svēto un uguni,
visam pamatā likto,
es rītos un vakaros lūgšanas raidu.
Uz Tavu Zemi es ceru,
kad tuksnesī ūdens
ir atmiņu saldums.
Uz Tavu Zemi
es rožlapu paklājus beru.
Uz Tavu Zemi
es pazemes važās dziedu.
Uz Tavu Zemi
es savus vēstnešus sūtu -
ak, kaut es tur jau būtu!
Uz Tavu Zemi,
uz savu karaļvalsti,
es katru dienu
Tev pie kājām nolikt
steidzos.
Uz Tavu Zemi es mūžam eju.
Uz Tavu Zemi ...
Uz Tavu Zemi ...
Uz Tavu Zemi ...
Nāc, princesīt, paveries
augšup!
Ideāli,>
uzticība, atbildība.
Tās
ir tās Zvaigznes trīs, princesīt. Tās Sirdī sev jāiededz visas, lai kļūtu par
Valdnieci zemē savā.
zināšana, Griba,
sapratne.
pacietība, Gudrība,
prasme
līdzsvars, Ticība un
miers,
siltums, Maigums, un
atbalsts
skaistums, Veidošana, un
gods
>nesavtība, Pašapziņa,
neatkarība
Pašatdeve!
Redzi,
kā mirdz šīs Zvaigznes, redzi, kādās krāsās tās laistās, kādos metālos cēlos
lejas un dārgakmeņos top Tavās rokās. Skaties, skaties, kādas Tev iedegas
Zvaigznes.
Redzi,
pirms ieved Tu Valdnieku savā zemē, šīs Zvaigznes Tev jāatrod pašai. Pirms
kļūsti par Māti savai Tautai, Tev jānes tās visas Sirdī, domās un pirkstu galos
kā pūciņas maigi. Jāiespiež plaukstās, miesā līdz kaulam.
Jākļūst
par Zvaigzni pašai un jādeg, jāved Valdnieks savs Mājās un Tautai pie Laba ir
jāpievērš Ceļš.
Zvaigznēs,
princesīt, skaties! Valdnieks kad nāks Tavs, Dzīvība, Spēks jauns un Mērķis
zaigos pie Debesu juma!
Zvaigznēs,
tas viss Tavās Zvaigznēs rakstīts, meitenīt manu! Vienot Tevi ar Viņu un visus
ap Tevi var tikai šīs Zvaigznes, kas augstu pār Tevi ir!
Vienot,
princesīt, vienot var Zvaigznes! Apmetnis Tavs un Zvaigžņu raksti, Sirds Tava,
princesīt!
Ceļš!
Ceļavārdi
Lietus
jau bija pierimis, bet oktobra debesis vēl negribēja izlaist rēno pēcpusdienas sauli starp
biezo mākoņu spraugām. Pelēko dienu sildīja vien nobirušas
lapas kā spožas monētiņas uz slapjā bruģa.
Mēs
sēdējām vienā no Vecrīgas mazajām, mīlīgajām kafejnīcām paša
Pētera augstsmaiļotajā pakājē un runājām par filosofiju un dzīvi. Par dzīvi un
filosofiju. Īstenībā jau runāja viņš, filosofs, kurš uz maza galdiņa starp
kūpošajām kafijas tasēm gan bija novietojis pabiezu manuskriptu, kurā es mēģināju
palaikam iemest ziņkārīgu aci, taču man tas nu nekādi negribēja izdoties, jo
manuskripta Autors filosofs prata turēt auditoriju šajā gadījumā mani
savu teoriju pasaules uzskatu un problēmu pavadas galā pārāk cieši.
Pēc
stundām divām, līkumojot pa šaurajām ieliņām mājupceļā, ar
nepacietību gaidīju brīdi, kad varēšu atvērt manuskriptu un uzzināt, ko gan
lasītājam gribēja un varēja stāstīt cilvēks, kurš tik pilnīgi pārzināja SAVU
priekšmetu, filosofs, metafiziķis, kristietis, reālists, kurš, šķiet, katrai
parādībai mācēja dot racionālu skaidrojumu?
Izlasot
un pārlasot manuskriptu, man likās ka savu skaidrojumu tomēr
būšu atradusi.
Pats
pirmais. Es atklāju, ka Autors savas dvēseles dziļumos ir
visīstākais romantiķis. Vai gan citādi viņš spētu uzrakstīt tik dzejiskas
rindas: Kur vējam celt māju,/ vai zini to, / Bura?
Es
sapratu arī to, ka šī dzejiskā līnija acīmredzot nav spējusi
realizēties vienīgi filosofijas rāmjos un kanonos. Dzejnieka dvēselei te bijis
par šauru, un viņš ar plašu atvēzienu meties pilnīgā pretstatā. Tā vien šķiet,
ka atviegloti nopūties Autors atzīstas: Šodien Sirds neiet pret kalnu, / Gar
jūras krastu brien, / savas pēdas purvā meklē.
Bet
ja godīgi nekur gan tā filosofija nepaliek, vienīgi pārtop
dzejiskās metaforās, svaigās rindās, īpatnējos tēlos un simbolos, neparastos
secinājumos, ne nieka nezaudējot ne aizmūžīgās vīzijas, nedz arī pirmatnības
elementus, kas savukārt aizved pagātnē, senatnē, vēstures dzīlēs. Lasot šos
tekstus, gribas autoram piekrist, kad viņš apgalvo, ka ir izskrējis kādam
Mākonim cauri un tagad ir pilns ar nedzīvoto dzīvi kā medus kāre ūdenī ...
Salīdzinājumi
birst kā no pilnības raga, tur darbojas visas zvaigžņu
sfēras elementi: Uguns, Ūdens, Vējš, Saule, tur pat: Zelta Pūķis Zvaigznes
lasa, reizēm pārtopot gluži rainiskās kategorijās: Ne pats tu liels, / un ne
tavs vārds, / vien tava kalpošana.
Savus
domubiedrus Autors meklē Pieneņpūku Pazinēju Parlamentā,
pieprasot izdošanu uz zemi to, / kur droši / var Sirdi kādam iedot paturēt.
Viņš
nejūtas iederīgs šajā nesakārtotajā, ierobežotu patiesību
pasaulē, kur balagāns, drazas, / kur nauda makā žvadz, / grab skaņu kastes, /
sirds papīrā uz letes.
Bet
pie steigā neaizvērtām durvīm / lūst nerra cepurītē sirds.
Tad
kļūst tik saprotama vēlēšanās būt katram zirgam par vēju un
katrai virai par sāli, jo pat strauta funkcijas var būt tik dažādas: gan kokam
pie saknēm klusēt, / gan putnam dziesmu iedot, / gan saudzīgi kausu nest un
arī tepat vien izčalot / un palikt smiltīs.
Stipra
cilvēka ilgas pēc vientulības egļu mežā iet bekot, mākoņu
stūmējam pastalas lāpīt vai vienkārši purvā pa kritalām pabradāties. Kārtu pa
kārtai aiziet savos pirmsākumos. Un visu laiku līdzās šī doma: Tepat vien /
sava mata galā tu esi. / Apkārt skaties / un dzirkles gaidi.
Ar
dzēlīgu disonansi cilvēku attiecībās ielaužas egoisms, ķerdamies
drānās un sirdīs: Krūms, plēsīgs zvērs, / šmaugs, / zariņiem smalkiem, /
ērkšķu āķīšu pilniem / pār pasauli izplestiem zariem / Man atdod, / man visu,
/ Man.
Un
tomēr Autors to izlīdzina, jo ap mākoņiem zelts, / un logs tavs
tik gaišs.
Un
tomēr neatrauj man savu roku!
Gar
ozolu saknēm un liepu ziediem izvijas Mājupceļš. Gan tiešā, gan
filosofiskā nozīmē. Šajā ceļā vēl būs kritumi un kāpumi, būs jānoveļ Akmens, /
pazemē jāieskatās, / jāsmeļ Avota ūdens, / un Pūķis jāizsukā.
Citējot
Autora divrindi: viss, tevis saukts, / tev garām nepaies,
atliek tikai novēlēt Laimīgu ceļu!
Olga Lisovska
- 204 -
Tepat vien
sava mata galā Tu esi.
Apkārt skaties
un dzirkles gaidi.
Tā jau nav,
ka būtu tik dikti bail
vai galīgi apnicis dzīvot.
Tā jau nav,
ka Tu justos tik ļoti vainīgs
vai tas nāktu kā atpestījums.
Vienkārši zini -
sava mata galā Tu dzīvo
un dzirkles
tāpat kaut ko gaida.
- 205 -
Ļauj man kādreiz nopūsties.
Ļauj man dziļi
egļu mežā iet.
Garus zābakus
šņorēt
un mugursomā kaut
ko siltu likt.
Ļauj man mežā
vienam iet
un brīdi tur
pasēdēt,
kritalas lauzt,
tīmekļus raut un
purvā brist.
Ļauj pie uguns
pasēdēt vienam
un pēc mājām
sailgoties,
kad vakars tumšs
par manu
nopietnību apjautājas
un cepumu
drupačas aizpūš.
Ļauj man kādreiz
dziļi mežā iet,
pa kritalām un
purviem pabradāt.
- 206 -
Par ko Tu domā,
kas satiecies ar
sevi?
Kas paliek
nepateikts,
kas tāpat vien ir
skaidrs,
ar ko
Tu sevi
sasmīdini?
Un vai Tu
atceries
tad savus ziedus
mīļākos
un vai Tu arī
gaidi,
lai notiek
brīnums,
kad satiecies ar
sevi,
un katra
šķiršanās
jau būtu pēdējā?
Vai arī klusums
smags
Vēl ilgi Tavās
Pēdās skan?
Vai arī Tava
bērnība
Tad ir Tev
atklājums
Un vai Tu jūti,
Kas esi sev
Tas lielais
aicinājums?
Par ko Tu domā,
kad gaidi sevi,
bet savā steigā
kavējies
un kas tad maksā
par saldējumu,
kad tiecies Tu ar
sevi?
- 207 -
Vai varu palikt
vienaldzīgs un
kluss,
vai varu aiziet
tad kad sardze
dus?
Vai varu pasniegt
sārtus ķekarus
un priecāties kā
bērns,
kad saņemu tos
es?
Vai varu sava
spēka mulst,
bet sena
pretinieka
prasmei gavilēt?
Vai varu izbīties
kā bērns
es tumsas klajā
laukā
un gudru Zvaigžņu
drošināts,
kad sardze klus,
pats pārnākt
mājās?
- 208 -
Kas gājis nav
ar mani vienos
ceļos,
tas nezinās,
kur manas lāča
ausis,
tas nezinās,
kur mana sāls,
tas neredzēs,
kur manām domām
mājas,
tas neatradīs
manas kokles
balsi
un nesapratīs
manos ceļos
kāpēc
te stājos es,
te ceļos.
- 209 -
Es negribu būt oriģināls.
Es negribu,
lai manas kopijas
izplatītu.
Es negribu būt
kaut kas sevišķi
smalks
vai vērtīgs
tirgū uz letes.
Es gribu būt es
pats
un darīt tā,
kā es to gribu,
nesamaitājot Tavu
grīdu.
Es gribu,
ja gribu,
tādu pašu cepuri
pirkt,
vienkārši tāpēc,
ka es tādu cepuri
gribu.
- 210 -
Es esmu ideālists.
Es katram roku
sniegšu,
Es katrā Sirdī
Ziedu sameklēšu.
Es katram Zirgam
būšu Vējš
un katrai virai
Sāls.
Es katru Vēju
sagaidīšu,
Es būšu Tavām
burām masts.
Es brīvi ļaušos
atkal kādā vilties
un tikpat
daudziem
par sevi
pasmieties
un sevi lētticīgu
saukt.
Es ļaušos,
bet katram tikai
vienu reizi
man ceļā stāt vai
maldināt.
Es ļaušos,
Es ideālists
esmu.
- 211 -
Mēs dzīvojam kā kaķi
tik cieši kopā,
ka bail.
Ķieģeļi, logi,
acis,
dekoltē
izgriezums dziļš,
riepas un piena
sievas,
augstspiediena
torņi un vadi,
stārķi un vārnu
klaigas,
sīksīkas
zvaigznītes sniegā
un CNN laika
ziņas.
Mēs dzīvojam kā
kaķi
ar ķieģeli
cieši aizsietā
maisā.
- 212 -
Ko Tu manā gultā
dari,
ja neesi tur,
kur mana diena
dzīvo?
Ja esi plakne,
kas neizpauas
tajos dzīves
punktos,
kas manas plaknes
daļa ir?
Tad laikam mēs
divas plaknes
esam
un satiekamies,
gultu dalot,
kā divu plakņu
veidots asmens,
katrs savā pusē
taisnei,
savā plaknē
paliekot.
- 213 -
Nekas jau nevar piedzimt,
ja diviem prātā
tik ņemt.
Neko jau nevar
uzcelt,
ja mūrnieks uz
celtni
pēc ķieģeļa nāk,
un liesa ir vira,
kad pavārs sev
gardāko kumosu
iecer.
Nekas jau tur
nevar būt,
kur meklē, kam
atdot
vakarus tukšus un
stāstus
par salkumu savu
palagos bārsta.
Kas tur var augt,
ja zemei par
spīti
ābeli stāda.
Kas tur var būt,
ja naglu līku
puvušā dēlī dzen
- 214 -
Kas tā par dziesmu,
ko gribi dziedāt,
kas ir tas nams,
ko gribi celt?
Savus vai Viņas
pirkstus sildīt,
namā kad uguns
kurta?
Savus vai Viņa
bērnus gribi Tu
pasaulē laist?
Savus vai Viņa
asnus dzīt,
vai Kādam
Ceļu vērt?
- 215 -
Sirds šodien sev sēras svin.
Savas pelēkās
segas lūko.
Savu pelavu maizi
cep.
Sirds šodien
neiet pret kalnu,
Gar jūras krastu
brien,
Savas pēdas purvā
meklē.
Sirds šodien pie
loga Vālodzi gaida,
Kā apmāta Dzeguze
Savas olas mājās
sauc.
Sirds šodien sev
sēras svin.
Sirds šodien
pelēko
Dzīparu tin.
- 216 -
Uz pasaules otru pusi,
uz iekšu, dziļi,
vēl dziļāk,
pie pašiem
pamatiem,
akmeņiem seniem,
kur tālāk
ir tikai balta
smilts,
tur mana pagātne
sākas,
tur viņas pirmās
krokas,
tur viņas pirmās
sēklas,
tur viņas pirmā
uguns,
tumša un baisa
pirmsapziņa.
Uz pasaules otru
pusi,
uz iekšu, dziļi,
līdz galam,
līdz gaismai,
līdz gaismas
pamatam pašam.
Līdz sevis
sākumam
un sev pašam.
Uz otru pusi,
uz savām mājām,
līdz galam.
Līdz sākumam
savam.
- 217 -
Es esmu pilns
ar savu nedzīvoto
dzīvi,
kā medus kāre
rudenī ...
Es esmu pilns
ar laikā neatdotu
vārdu
nepaceltu skatu
neapietu ziedu
nedzirdētu čukstu
nedziedātu
dziesmu
neatsegtu plīvuru
un smieklu.
Es esmu apvaldītu
glāstu pilns.
Tik daudzreiz prom
ir jāts pirms
ausmas.
Tik daudz ir
atlikts
dzīvei nākošai
vai gadam.
Tik daudzreiz
klusumā
ir sēsts pie
galda
un nesākot vēl
dzīres
aiziets.
- 218 -
Cik savu Pēru
Solveigas un Ozes
gaidījušas?
Kā Ingrīdas un
Anitras?
Maijas, Astartes
un Ievas?
Cik Pogulējēju
es katlā sviests,
cik kalēju es
pārkalts,
cik zemē rakts
es augšām celts
un nepazīts,
cik mirrēm
laistīts,
apspļaudīts un
aizmirsts,
cik reižu zagts,
pazuadēts
un pārdots,
slīpēts,
cik gredzenos es
iekalts,
lai tagad būtu
pilns atdodamas
Dzīves?
Kā kāre medus
rudenī ...
- 219 -
Tur tālu
Tur tikai
Tur zilumā
Tur augstu un
dziļumā
Tur augšā
Tur brīvas elpas
plašumā
Tur dzelmē
Tur dziļi dziļi
dzīvībā
Tur pašā Saules
vidienē
Tur mana Sirds
Tur tikai brīvi
pukst
Tur gribētu es
Tevi līdzi vest
Tur karstā
dzīvībā
Tur Tevīm spārnus
plest
Tur Manā Visumā
Tur tikai tuvu
tuvu kodolā
Tur saplūst visu
Sauļu stari
Tur ceļas visi
padebeši
Tur visu gulbji
apmirdz balti
Tur stājas viņu
sapņu pulki
Tur slienas
Varavīkšņu gaismas loki
Tur pašā Zvaigžņu
bērnībā
Tur divatā kur
uzskrien Sirds
Tur tālu augstu
Tīrumā
Tur dziļi plašumā
Tur Dzīvībā
- 220 -
Vai kāds to zin
Cik vientulībai
minūšu un stundu?
Cik sekunu un
gadu?
Cik vientulībai
Zvaigžņu debesīs?
Cik sveču
neaizdegtu,
cik logos gaisma
tālu pāri pusnaktij?
Vai kāds to zin,
cik vientulībai
smaidu svētkos,
cik apskāvienu
tukšu,
garāmgājēju un
draugu,
kas atvadās,
kad vientulības
nagi
savas robežzīmes
rāda?
Kas zin to
Vientulības Skaņu,
kad neizlido
vārds
Tev garām
aizejot?
Kas zin to mirkļu
skaitu,
kad liekas
vientulībai gals?
- 221 -
Pēc kaut kā mirdzoša un smalka
tik ļoti ilgojas
Sirds.
Kā kāda sudraba
stīga
bezgala nostiepta
skan,
pēc kāda spītīga
skuķa,
prieka un durvju
blīkšķa,
pēc kādas tuvas
Sirds
pavēlēt kurai nav
ļauts,
pēc kādas
mirdzošas auras
Smilgās kā sarma
kas aug.
- 222 -
Čūsku azotē sildīt
cālēnus perēt
siltumu ceļā klāt
pieķerties ļaut
vīties tverties
apsildīties
ar elpu siltu
Tavus pirkstus
raisīt
pūķēnus tauriņus
baltus
raibus kā puķu
zirņus
par baltu velti
pļavā laist
cerību spīvu
vai puķu zirnīti
raibu
čūsku
Sirds tuvumā
sildīt
par velti baltu
Tevi siltu
kā tauriņu
pļavās laist
- 223 -
Šīs nakts Tu nebaidies.
Ir Uguns Tevis
saukta.
Ir bezdibenis
Liktens nolikts
laiks.
Tu tikai sevis
paša daļa.
Tu Zibens ceļš,
Tu prieks,
Tu tikai rūdāms
asmens,
Tu tikai
pakāpiens,
Tu tikai
svelmains Vējš,
Tu tikai vilnis,
Lidojums.
Tu tikai sevis
daļa
virs bezdibeņa
sastopama.
Viss Tevis saukts
Tev garām
nepaies.
- 224 -
Kokam pie saknēm var mierīgi klusēt.
Putnam var
dziesmu klusumā dāvāt
un brīnišķu
Kausu saudzīgi nest.
Var sevi Varenam
Klusumam celt,
Tam
neaptveramam,
kas Zvaigznes
rada un visas pasaules.
Var tepat sevi
izčalot
un palikt
smiltīs.
- 225 -
Manā Mežā ienāk Lietus.
Piesardzīgs
glaužas starp skujām
kails
sausa zara
pretstats
maigs
pārkaltušu viršu,
mētru
un drūpošu
čiekuru zemē.
Pie pelnu robežas
Mežu notver
Lietus.
Priedi pie
Smilgām atved,
Eglei līdz
stumbram
pamazām tiek.
Manā Mežā ienāk
Tavs Lietus,
kad rasa un migla
no skuju uguns
bēg
kā pieskāriens
liegs
no suņu rejām
un asi cirstām
rētām vairās.
Kad lūpas kalst
mēmas
starp dienām un
naktīm garām,
kas dzirksteļu
sprakšķos trīs,
manā Mežā ienāk
Lietus
un silts Tev no
plaukstas
mirdzoši pil.
- 226 -
No kurienes atved Tu Lietu
uz Mežu,
kur kokos Uguns
aug
un neļauj tam
izdegt
par ātru?
No kurienes nācis
Tavs Ūdens
un manu Uguni
audzē,
no kurienes nāk
Tava Uguns
un mani pašu
no sava neprāta
saudzē?
No kurienes Tevī
atmiņa nesta,
ka Uguns var arī
Ūdens
un vakara vēsma
būt?
- 227 -
Tu esi telpa.
Tu esi Viss.
Vai Tev putekļi,
pīšļi un pelavas
ir tikai
nesvarīgas un sīkas detaļas,
kas Saules starā
miljoniem dejo,
degunā niez un
Saules gaismu laupa?
Visumā miljoniem
Sauļu
lokus met,
virpuļo un dejo
viena ap otru
un kādu centru
starā,
kas Saulēm
mirdzēt liek
vai redzamām būt.
Visumam Saule,
mūžs
Tavs vai diena,
puteklis
dejā.
Dejā līksmā,
jautrā
putekļu dejā
mirdzošā starā
Visumā visā
tikai putekļi
dejo,
savā priekā
griežas.
Tu esi telpa un
Visums,
prieks pats savu
putekļu dejā.
- 228 -
Es esmu spogulis Tavs.
Es esmu Tava
kreisā puse.
Es skatos, kā
mana priede,
rudens vējam
piepalīdzot,
atdod Zemei
zarus,
paldies sakot.
Šogad pūpoli agri
zied
un saule karsta,
strauji vasarā
zāle ieskrien
un vīst,
bet zirneklīts
nepiekusis
pats savus tīklus
auž.
Grimst kuģi,
tirgoņiem
satraukti prāti
un sākas pat
kari,
bet lūk,
kādam vīram Tev
pretī
Sirds tomēr
plešas,
tukšo gaisu no
krūtīm
ārā spiež,
saulrietam
sarkani kvēlam
līdzās, aiz loga
skrienot.
Tu skaties
spogulī savā
un redzi kādu,
kurš Ceļā
mierīgi vēro
garām zibošus ratus,
tad savas
Pasaules centrā
Tālu Kosmosa
Sirdi Siltu
vai vienkārši
Sauli liec.
- 229 -
Viss nāk caur Tevi,
pret Tevi
un iet ar Tevi.
Visi no Tevis
kaut ko grib.
Tu visa daļa
un kopā ar Visumu
savu
ap kādu Tālu
Sirdi
vai vienkārši
Sauli ceļo.
- 230 -
Vējš Sirdī mostas,
kā degošas
zvaigznes
krīt dvēseles
Saules staros.
Kā ērglis slīd
mākoņa ēna
starp mežu un
mēness ceļu.
Starp rietu un
ausmu
migla klājas
silta
un pļavas mākoņu
ēnā glaužas.
Vējš ezeru
pārskrien, Sauli sveicot.
- 231 -
Rudens vējš
man kā bērzam
norauj acīm
zelta zvīņas.
(Laura)
Es esmu Bērzs.
Es esmu Liepa
un arī Ozols
melns.
Es esmu Palma,
Olīvkoks un
Sandals.
Šūpuļlīksts un
spunde.
Es esmu akmens,
spieķis un dārgs
kauss.
Es vienmēr tas,
kam mani pacel,
būšu.
- 232 -
Kad sastopas ar Vēju Bērzs
un Zibensšautra
Rudenī
es esmu.
Es esmu izcirtumā
avenājs
un māla pika
Jāņu naktī klēpī
mesta.
Es esmu šūpoles
un kāzu galda
sudrabs.
Nepadarāms darbs
un gaisma
klētiņā.
Es esmu tur,
kad sastopas
ar Tavu dzīvi
mana dzīvība.
Es esmu tur,
kur zelta zvīņas
krīt,
kur aizved Tevi
mana brīvība.
- 233 -
Kāds manam šūpulim stāvējis tuvu.
Kāds sveces
Liesmai un Vējam,
kāds trešais vēl
blakus bijis.
Kāda roka liega
manu vaigu vai
segu skāra.
Kāda roka smalka
un cēla
likteņa Zīmes
vilka.
Kāds līdzīgi
skanošs zvans
manam lējumam
tuvu
savā tornī sardzē
ir bijis.
Kāda Dvēsele,
liela un gudra,
roka, bērnības
dienās manās,
savus rakstus
papīra lapās
un neviļus Sirdī
lika.
Kāda Dzīve,
Stīgas un Krāsas
tik tuvas,
kādā Liesmā atkal
Vējā un kādā rokā
dzīvo.
Kāda rinda vai
glāsts,
kāda šūpuļu
dziesma,
kāds Vējā
palaists vārds,
kāda Liesma dzīvo
un Vējš savā
skrējienā
Sirdij tik tuvu.
- 234 -
Vai Tu zini, kas ir pacelta bura?
Sieviete, kura
savu Vēju gaida.
Vai Tu zini, kas
ir bura?
Sieviete, kura ir
Vēja pilna.
Vai tu zini, kas
bura ir?
Sieviete, kura
sevi
Vējā jūt.
Vai Tu zini, kas
Spārni ir?
Un Roze,
kad Kalni klusē?
Kas ir Vēja
mājas?
Kur dzīvo Vējš,
kad savu princesi
gaida,
vai vakarā galdu
klāj?
Kur elpu velk
Vējš,
kur pūš uz iekšu,
kur siltumu
smeļas
vai ledainu
sadzeras sāpi?
Kas pavarda vietā
ir Vējam?
Kas saldi
smaržojošs līgavas pūrs?
Kas pacelts
un nenolikts
Kauss?
Kas Vējš,
kur Vējam celt
māju?
Vai zini to,
Bura?
- 235 -
kur Zelta Pūķis Zvaigznes lasa
kur tas ir arī
viss
tur aiziet mana
klusēšana
tur ir mans
sākums
un mans gals
tur viss es dzīvs
tur viss es pats
tur Zelta Pūķis
Zvaigznes lasa
- 236 -
Tur,
dziļumā,
kur nesniedz
asmens,
tur pērļu rota,
piespraude
un laimes krāsas
akmens
tur sīku ziedu
vainadziņš
trīs sēkliņas un
rozes zieds,
pie kura kavējās
Tavs skatiens.
Tur kāda balss un
dziesmas skaņa.
Tur pilis,
vairogi un kroņi,
tur ceļojumu
apraksti
un draugu cirstās
rētas,
tur plāni
cietokšņiem,
kas valdīs
neieņemti.
Tur visa mana
karaļvalsts,
tur ūpji, vilki
balti, zilacaini zalkši,
tur ērgļi,
kamieļi,
tur tuksnesī mīt
zelta lauvas
un zibens šautrās
milzu koki liesmojoši.
Tur kāpnes
Debesīs
un spārni.
Tur kāda smarža
netverama, rūgta
un skats, ko jūtu
aicinošu,
tur kāds, kas
blakus nāk
un vienmēr paliek
neminams.
Tur pašos
dziļumos,
kur nesniedz
asmens.
Tā tikai Saules rotaļa
ūdens pilienā
sīka.
- 237 -
Tā ir
tikai dzīvība
spoža,
kas kristālā
dzirkstis šķiļ.
Tā ir
tikai staru mija,
kas ugunis lej
pirkstu un
stabuļu trīsās.
Tā ir
tikai dzīvības
rotaļa sīka,
kas mūsu starus
krusto,
tukšumā lej vai
kādā saskaņā īsā,
flautas nopūta
krastā
kad paisums
baltas ziedlapas nes.
Tā ir
tikai gaismas un
viļņu spēle,
flautas akords
vai ērģeļu bass.
Dzīvība tīra,
Liesmu virpulīts
ašs,
kas ūdens pilienā
dej.
Tā tikai mūsu
rotaļa spoža,
rotaļa spoža
un viss.
- 238 -
Sirds nerunā
gramatikā,
nemēļo rēķinos
vecos
un aiziet,
ja prātīgos
ļaudīs smok.
Sirds uzliesmo
tumsai ceļā
un klusumam
līdzās skrien.
Sirds noliek mani
uz ceļiem
un Tevi pie
Zvaigznēm nes.
Sirds uzsprāgst
kā Vezuvs
un tīmekļa ēna
smalka
Tev ievijas
matos.
Sirds reizi mūžā
plīst,
saduras
galaktikas
un līdz pēdējam
brīdim
krūtīs klauvē
Sirds -
lūdz atvērt
vārtus
un vārdā savā
Zvaigznes vai
Tevi saukt.
Sirds atvērtās
krūtīs
starp Zvaigznēm
un Zemi
savā valodā runā
-
dārzus laista
un mani pie Tevis
ceļ.
- 239 -
Ko vēl Tev varu
dot?
Es Visumu plešu
un Zvaigžņu
rakstos Tevi tinu
kā mīkstā lakatā,
siltā.
Es puķes
pie Tavām kājām
lieku
un Magones
plaukst,
Liliju ziedi
veras,
Rozes un Ābeles
reibst
Tavu roku skavās.
Ko vēl es varu
dot?
Mani vārdi ir
sīki
un ceļš Tavs tik
īss
caur vasaras
dienvidu vārtiem.
Ko vēl,
ja vienmēr pie
Tevis
meklēju sevi un
pieskandinu,
pamirst ja
tukšumā Sirds.
Ko vēl var asni
Zemei dot,
kā pielūgsmi
klusu
un cerību savu
vai kādu rasas
lāsi.
Ko vēl -
Sirds klusumā
atbildi gaida.
- 240 -
Ir katra krūtīs
Grāla kauss
un katrs Gars ir
Artūrs pats.
Te katra varā
kalpot, izsapņot
vai krist.
Te katra rokās
zobens spožs
un katra dzīve
Ceļojums
ir Persifāla
klejojums.
Te katra diena
varoņdarbs
vai kritiens.
Te katrs akmens
atdots
Zelts
kas gaišā pilī
iemūrēts,
vai Sirdī iekārts
smagums
ja pieņemts
patmīlība slavinājums.
Te katra
mīlestība
Gvinivera
un katrs prāts
ir neuzveicams
Lanselots.
Te katra Sirds ir
krustā sista
ko alkatībā
mežonība plosa.
Te katra
ziedošanās
Dzīvība
ir asins lāse
Dārgā Kausā
krāta.
- 241 -
Ziemassvētki I
Kad vēži svilpos
kalna galā
un pūču astes
ziedēs
tad slotu kātiem
lapas plauks
un visos vārtos
stabu galā bungas
karstu varu
izšļāks,
tad baltos
kreklos sienu pļaus
un mātes meitas
celto vīra godu
pret kausu krogā
nemainīs.
Kad kādu reizi
ievās
pie lakstīgalām
vēži kāps,
sētas mietos
rozes vīsies
un katrā pūcē
meža krāsas
ziedēs,
kad kādu rītu
līdz ar gaiļiem
Tev bērzu galos
ielēks Sirds,
tad zini -
Esi dzīvs un
modies īstā laikā,
viss kārtībā -
var zirgu
karaļvalstij likt par ķīlu
un Sirdi
augstu pacelt
karogā!
- 242 -
Ziemassvētki II
Nav Ziemassvētki
baznīcā
ne kūtiņā vecā,
saldsērīgās
balstiņās,
kopā saliktās
rociņās,
pret debesīm pavērstās
actiņās
svētulīgās.
Starp Zvaigznēm
Saules un Zemes
dejā
starp bezgala
Debesu
lokiem un
rakstiem
mūsu Sirds
pukstiem
gaismu sveicot,
un zvaigžņotai
naktij
ardievas sakot,
tie svētki ziemā
iekrīt uz
planētas šīs.
No pīšļiem, no
tirgus,
no baznīcas
laukā,
no meliem un
viltus,
no melnsvārču
baudkāres
prom
pie Debesīm,
Saules
pie Vējiem un
sniega,
pie Ziediem,
pie Zinošas
Sirds!
- 243 -
Ziemassvētki III
Kas Saules uguni
sveic
ar klusām nopūtām
tumsā
ar čukstiem par
upuriem
nāvi un ciešanām
bargām?
Kas gremdējas
pārdomās sērās
pirms gaismas
uzvaras rīta?
Sveic Sauli
ar liesmu sārtu
ar dziesmu un
leģendu senu
par gaismas un
tumsas cīņu
par Saules dēlu
un viņa pulku,
par Zemes meitām
un Mēness gaitām,
par tautu ceļiem
un uguns spēku.
Par gaismu un prieku
kad līdz ar Sauli
jaunu
Tu augstāk
un augstāk
veries!
- 244 -
Pār mani Negaiss
pāriet balts
kā ziedlapiņu
putenis.
Pār mani Klusums
plīst
un Augsta Debess
veras.
Es redzu Zibeni
sev ceļu aužam
starp Debesīm un
Zemi ceļot tiltu.
Ap mani Lietus
dzimst
un Upēs laužas
Strauti.
Pār mani pāriet
Negaiss balts -
vēl Atbalss
atnests nav mans vārds,
es stāvu
nomazgāts un kails.
- 245 -
Kas bija tā,
kas mani
iedvesmoja?
Kas bija tā,
kas blakus
stāvēja
un laikā bultu
padeva,
kad manas bija
izšautas?
Kas bija tā,
kas mani modināja
kā Sirdsapziņa
melot neļāva
pat lielā prieka
brīdī?
Kas bija tā,
kas apmetni un
zirgu žāvēja,
kad man vairs
spēka nebija?
Kas bija tā,
kas neredzama
man savu spēku
dāvāja?
Vai tā ir Viņa,
kas nemanāma
par mani nomodā
un gatavībā bultu
tur?
Vai tā tu esi,
Mana Sirds?
- 246 -
Es ļauju,
lai Dzīvība
caur maniem
pirkstiem rit.
Es ļauju,
lai Dzīvība
caur manām acīm
redz.
Es ļauju
Dzīvībai sev
pieskarties
un just.
Es ļauju
tai sevi
noglāstīt.
- 247 -
Par Sauli naktī
domājot,
es jaunus rakstus
aužu.
No klusuma es
ņemu pavedienus
un siltās krāsās
lieku.
Es ņemu Gaišas
Zīmes
un čukstus skaitu
nītis.
Es naktī Jaunu
Jostu aužu
un Zvaigžņu
Vārdus atceros.
Es senas Zīmes
ņemu,
Siltās Plaukstās
lieku
un skatos tādā
brīnumā,
kā čukstos Jauna
Saule plaukst.
- 248 -
Kad klusums savas
būtnes auž,
aug pilna Sirds
Tev maigu jūtu,
aug saskaņa
un ziedi apkārt
veras.
Aug stāvi
mirdzoši
un spārnos ceļas,
tālas Saules aust
un skaņu telpas
plešas,
neredzēti ceļi
savās krāsās
šķiras, aužas
Tur sevi smeļas
Tava dzīvība,
kad klusums savas
būtnes auž.
- 249 -
Tur ir tik viegli
elpot, dzīvot.
Tur darbi šķiras,
smaidi veras,
tur pilnas kāres
visu dzīvībiņu
ņudz siltu roku
apmīļotas.
Tur mīkstiem
spārniem
savās gaitās
sapņi laižas
un visu ilgu
padebeši krājas.
Tur katrā solī
delverības kut
aiz ādas,
kokles ausīs skan
un jaunas teikas.
Tur atkal
katra Tava diena
dzied
un svaigos sveķos
smaržo māja.
Tur virpuļo
caur Tevi un caur
Sauli
tik daudz jaunas
dziņas.
Tur savā briedumā
un bērnībā,
tur savā jaunībā,
kad Tevi atved
Sirds.
- 250 -
Debesis kopība
ir.
Debesīm atslēgu
nav.
Debesīs žogu un
aploku nav.
Debesīs augstumi
ir
augstumi lieli,
cik Tavi spārni
spēj nest.
Debesīs robežu
nav
vairāk kā Tavā
Sirdī.
Debesu robežas
velk
Tava skatiena
tāle.
Debesīs,
Tur savās mājās
esi,
kad Saules vietu
neaizmirsti,
vietu, kurā
pukst Sirds.
Debesīs vārtu nav
citu
pieliec roku
tur, kur pukst
Sirds.
|