- 251 -
Sirds
neapstāsies,
Sirds nepagaidīs,
Sirds visu laiku
skaitīs.
Sirds neko
neaizmirsīs, neizlaidīs.
Līdz sevīm vienmēr
sauks.
Sirds vienmēr
kalnup skries,
līdz citu pulkā
padebešos kāps,
ja nepagurs, ja
neaizmigs,
ja nenosals.
Sirds vienmēr
kalnup skries,
ja viena
nepaliks.
Ej, steidzies,
te nepaliec,
Sirds nestāsies,
Sirds nerimsies,
Sirds Tava atkal
kalnā skries.
- 252 -
Sirds šūpojas
akas vindā,
ar dziļumu tumsā
tiekas,
pilienu zvaniņiem
čukst
savus vārdiņus
klāt.
Sirds ieķeras
čurkstei astē,
pagalmu
pārskrien,
ap stalli līkumu
liec.
Ar mākoņa ēnu
pļavā krīt -
kā mātes
priekšautā tinas.
Maza maza ir zaļā
sala.
Mazs puteklīts,
mirdzošs
Māmuļai matos.
- 253 -
Čūskas dzēliens
kad salds
Sirds
atvērtās acīs
savu aklumu redz
Sirds savu vājumu
redz
kad čūskas
dzēliens
pakrūtē salds.
Sirds sevi
spogulī redz.
Sirds savus
maldus,
savu ēnu greizo
Sirds ieraudzīt
var.
Dzēliens kad
pakrūtē salds,
Sirds mostas un
savu saltumu jūt.
Čūskas dzēliens
un salds
Sirds
atkal ceļu redz.
- 254 -
Uz augšu,
Uz Plašumiem
nesas man prāts.
Uz senajiem
Kalniem,
kur Sniegi zied
gaiši
un aši dej prāts.
Kur domas uz
Nākotni lido
un tagadnes rokās
pagātnē tinas.
Uz tālajiem
Kalniem
Stīdziņas vijas.
Uz Sirdi, uz
Mājām
nesas tik prāts,
uz vietu, kur
atkal
var atvērties
Sirds.
Tālajos Kalnos
Ieskanas Zvans.
Sajusts ir Vējā
lidojums mans.
- 255 -
Es esmu dvēseles
emigrants.
Es Sirds Balss
Tiesības prasu
un gribu,
lai katras zemes
tiesā
man pēdējo vārdu
dod
par līdzjūtības
terorismu.
Es esmu
nolaupījis
Jūsu vienaldzības
lidmašīnas,
izlikšanās kuģus
gremdējis
un melu
naftas vadus
spridzinājis.
Es visām Jūsu
pieticības
vēstniecībām draudu
un pretendēju
uz pirmo vietu
Visas Zemes
Pieneņpūku
Pazinēju Parlamentā.
Es esmu tūlīt
izdodams
uz zemi to,
kur droši
var Sirdi kādam
iedot paturēt.
- 256 -
Arvien vēl
nenesas prāts
uz Dzeju un
nopietniem darbiem.
Arvien vēl kājas
ir basas
un aizmieg pie
galda
pēc paegļu uguns
iztvīcis stāvs.
Arvien vēl liekos
pats sev es jauns.
Arvien vēl tālu
priekšā
TAS KALNS,
ap mākoņiem zelts
un logs Tavs tik
gaišs.
- 257 -
Ar nazi!
Pa pliku Sirdi!
Khē - ē - ē.
Dakšiņu iekšā
un sinepēs!
Šmā - ā - ā!
Tev garšo?
Nu pienāc tad
tagad pie manis.
Un izdari vēlreiz
to pašu.
Nogriez biezu
šķēli
kā kanibāls
darīja reiz,
kad gribēja
pārņemt
sevī naidnieka
lielāko varu.
Nu, nogriez vēl
šķēli,
griez!
Ēd dūšīgi,
varoni,
ēd!
- 258 -
Tas balagāns,
tās dzīres,
skaļās bučas,
alus glāzes,
šampanieša putas,
kažoki un kailās
krūtis,
sirdis papīrā uz
letes,
tās drazas -
tas viss ir jūsu
guvums.
Grab skaņu
kastes,
tīnes spiedz
un nauda makos
žvadz.
Rēc plika miesa
baudas -
caur vecpilsētu
veļas karnevāls.
Kaut kur šķind
zvārgulīts -
pie steigā
neaizvērtām durvīm
lūst nerra
cepurītē sirds.
Valentīna dienas
mīts.
- 259 -
Tavs smalkums
ērkšķa smaile
cimdā
viegls
pieskāriens
asmens pie kakla
katra kustība
cilpa jauna
mans asmenim
pagriezts vaigs,
dziļš sāpīgs
jautājums
atmiņas plūst
plūst smiltīs
nākotne Tava.
- 260 -
Aug krūmiņš
tropos
mazs plēsīgs
zvēriņš
šmaugs, zariņiem
smalkiem
ērkšķu āķīšu
pilniem.
Pagaidi,
neskrien
te mirsti uz
manām saknēm,
pie manām kājām
ļimsti.
Man atdod dzīvību
savu.
Man visu.
Man sevi visu
un pasauli visu
pie manām kājām
liec.
Es valdniece
būšu,
es tavas Sirds
pārvaldniece.
Pie manām kājām
lai asinis līst.
Pie manis dziesti
un ļimsti.
Man atdod
dzīvi savu.
Krūms, plēsīgs
zvērs
pār pasauli
izplestiem zariem -
Man atdod,
man visu,
Man.
- 261 -
Pieskarties
stīgai
starp divām
klusumā
ievilktām elpām
pirms zinu ko
vēlos
pieskarties
stīgai
skropstai
vai Tavam vaigam
pirms vēlos
Tev pieskarties
pieskarties
stīgai
starp divām
klusām
telpām.
- 262 -
Pie skandini sevi
ar spoguli savu
ar spoguļa kristala
skaņu
Pie skandini
pasauli savu
ar spoguli dziļi
liektu,
zilu un dzidri
dzidri lietu.
Pie cel
savu Kausu,
kad jūti tuksnesi
sausu.
Pie skandini
Kausu.
- 263 -
Kad modīšos,
man katru rītu
vienus vārdus
pukstēs Sirds -
Uz Gaismu, Uz
Gaismu
Jātur Mans Ceļš!
Es klintī iekalšu
ar savu mūža
darbu -
Uz Gaismu, Uz
Gaismu
Jātur Ceļš,
bet satiekot,
es dažus vārdus
gaidīšu no Tevis,
kas ieguls
jaunas dzīves
pamatā.
Es Tavus vārdus
zināšu,
kad Tu no rīta
modīsies
un jutīsi,
kā Tava Sirds
Tev krūtīs dzied
-
Uz Gaismu, Uz
Gaismu
Ir Mans Ceļš!
- 264 -
Gars gaismojošs
un spožs.
Pūciņa liega
un vēziens spējš.
Gaiss dzidrs,
tīrs un vēss.
Gaiss tiekties un
glausties,
virpuļot,
plesties
un apsīkt varošs.
Gars, topi par
Staru!
Par pumpuru topi
vai knābi,
par actiņu spožu.
Čaumala, cālīti
ārā laid!
Gaiss, topi par
dvesmu siltu,
pacelies spārnos,
loku liec,
par pūsmu topi,
par ciklonu siltu
un lietus pilnu!
Par auku, kas
pierimst
un buras liek
plest,
par pūciņu liegu
un Gaismu,
par elpu un
spārnu,
par stabuli topi,
par dvēseli dziļi
flautas dzīlē.
Par Sirdi, kas
sapņo
un zin
ir pienācis
laiks,
ir čaumala vaļā
un tuvu skan
balss
Sirds, mana
Sirsniņ, mosties!
Ei, Sirsniņ,
mosties!
- 265 -
Saule Ziedu ceļu
Zemei raksta,
Staru tiltus
Jūrā met.
Apņem manus
karstus plecus,
Krūtīs savas
zīmes cērt.
Sirdi,
manu dzīvu Sirdi
sev pie lūpām
ceļ.
Uguns tālēs,
Zvaigžņu vārtos
Saules skūpstīts
Cilvēks stāj.
- 266 -
Nu likuši Raini
Saulītei priekšā.
Ne dziesmu, ne
staru,
ne varoni
nedrīkst.
Ne apkārt, ne i
pār plecu,
ne i ne tādas
skaņas.
Jau dziedājis
Rainis,
jau Saulītei tuvu
pieiet nedrīkst.
Ne Raiņa
vairāties,
bet Gaismas jūs
un Saules.
Viņš izlauzās,
Viņš tāles
sasniedza.
Jūs nīkstat
patrepē
pie prusakiem un
blaktīm,
pie kungu mestiem
kauliem.
Pie sīkiem
ķīviņiem
ap savu senču
kapiem.
Jums māksla -
pagalmiņš,
kur īpatnēji
notriepties.
Jūs nīkstat
krogus puskrēslā,
ap savām himērām
un piedzērušo
mūzu murgiem.
Jūs Augstu Tāli
nīstat
un lauku,
kurā Rainis sēj.
Jūs Raiņa vārdu
piesaucat,
bet Raiņa Saules
jums ir bail.
- 267 -
Vēl man tas rūp,
Vēl vecas plates
griežas,
Vēl vecās Kremļa
lakstīgalas dzied.
Vēl vecas ievas
zied.
Kāpj smagā samtā
tērptas sievas
un prezidijos sēd
kā tortes vitrīnās
pirms algas
dienas.
Kā tajos labos
laikos
tāpat tiek mīksti
vadāti
pa pimrindnieku
sētām
labi kopti toļiki
un biezas šķēles,
birkavi
un jāņi, peteri
un pauli
redz savā dzīvē
tik daudz laba,
ka nav par
nebūšanām
gausties vērts,
ja tikai mazliet
piepūloties
var savā dzīvē
radīt tik daudz
laba.
Kā vecos senos
laikos
kad Vadoni
kā tagad Dievu
piesaucāt
un savā partijā
sev amatus
un slavas zīmes
dalījāt
kā savas
pazīšanās smakas
tā tagad pazīstat
viens otru
pēc sanākšanām
smalkām
kur zagtas naudas
putenī
dzied Kremļa
lakstīgalas
un viena otru
vecas ievas
stutē.
Vēl tur aiz zelta
lietus sienas
Vēl tur aiz loga
snieg
Vēl tas man tieši
šodien rūp,
kad vecas plates
griežas.
- 268 -
Tā mana dzīve ir,
kas vārdus
raksta,
lapas pilda
un kaudzītēs
liek.
Šī kaudzīte Tev.
Šī Jums,
tā Tev un Tev
un atkal Tev.
Bet šī tikai man,
man pašam
un nav ko Tev
galvu jaukt!
Man pašam sev
kādreiz ir ko
teikt,
kad visiem
sarunāts
ir tik daudz.
Kāds strupāks
vārds,
kas atskan
no spoguļa mana,
no manas kreisās
puses,
no tā, kurš mani
redz,
lai kā arī
grozītos es.
No tā, kurš
vārdus kaudzītēs
liek,
kurš manu
dzīvi raksta.
- 269 -
Ne pats Tu liels,
bet Tava
kalpošana
var kādu zīmi
Tavā dzīvē likt.
Ne te Tavs vārds,
ne Tava roka,
tik Tava
kalpošana
var Tevi Sūtījušo
Teikt.
Ne pats Tu liels
un ne Tavs vārds.
Vien Tava
kalpošana
Tev ceļa maize
balta.
- 270 -
Es esmu mierīga -
dusmojas Dievs!
(Žanna DArka)
13. 02. 00.
Es esmu mierīgs -
Debesis liesmo!
Debesis trauksmi
ceļ.
Debesis dzīvību
žēlo,
To, kam pāri tu
kāp.
Debesis asnos
dzīvo,
Debesis asarās
rit
vai sevi pie
krusta sit.
Debesis dzīvību
žēlo,
tranus un
grabažas mēž.
Debesis melus un
baznīcas tukšas
mēslainē gāž.
Debesis dzīvību
savu
Alkšņos un Ozolos
lej.
Debesis savus
bērnus
purvos un ugunīs
met.
Debesis bērniem
saviem
sniegotus kalnus
priekšā liek.
Debesis trauksmi
ceļ,
Vētras, kari un
zvani
pusnaktī augšā no
miega rauj.
Debesis nomodā
stāv.
Debesis liesmo -
es esmu mierīgs.
Es savu purvu
brienu.
- 271 -
Pasaules brūcēs
es sāli kaisu,
pasakas stāstu un
ķeizargriezienus taisu.
Bekot eju un
mākoņu stūmējiem
pastalas lāpu.
Gaisa pils
pārvaldnieks
atkal jau galdiņā
plānā
trīs urbumus
lūdz.
Antiņš, man
vecākais brālis,
kumeļa pēdā
dzēris,
sev jaunu kalnu
iecerējis
un Saulcerītes
Zirgu
pirms vakara
jāapkaļ man.
Pret vakaru
jāsakur sārti,
trīs Raganas
Debesīs jāved.
Trīs Dziesmas akmenī
jākaļ,
trīs stāsti par
ceļiem,
kas atpakaļ neved
nekad.
Trīs mieža graudi
par brangu alu
aiz kalniņa
krupīšam jānes.
Trīs graudiņi
sāls
no rīta sev
jāliek pie Sirds.
- 272 -
Šīs zemes sāls
ir arklu rokturos
dziļi,
zobenu spalos un
cirvju kātos.
Namu vainagos
kopā ar dziesmām
vīta.
Zvaigžņu deķos
un rakstos
svētos,
Ozolos, Akmeņos,
Silos,
Antiņu kreklos
baltos,
Baltos Tēvos
un viņu basajās
kājās
Šīs Zemes
Latvijas sāls
nav biezos makos
un zelta lādēs.
Mūsu Dimants
un sāls
Ceļš radošs un
darbīgs,
Ceļš Nākotnē,
Dailē un Zintī
tiecīgs.
Smalks Gars,
augšup saucošs
Sirdī un atmiņā
savā.
Balts
mājupceļš Brīvībā
savā
gar Ozola saknēm
un Liepas Ziediem
pie varenām
skaņām,
kad Saule
Rītausmā
Daugavas ūdeņus
skar.
Šīs zemes sāls
nav zelts un
dārgumi koši.
Ar zelta svaru
atpirkt to nevar
pret kluso
Sirds varu.
- 273 -
Gaišs aveņu
sārtums
un mazliet lillā
stars
trīsuļo, vibrē un
laistās,
ap sevi dvēseli
auž,
pilns dzīves un
cerību plašums
caurredzams,
plandošs
apmetnis,
šķidrauts,
liegs,
smalksijātu dimantu,
pārsliņu,
šķiedriņu mīkstu un siltu
aicinošs ceļš,
no telpas uz
telpu
nostiepta stīga,
ssspriega un
dzīva
dūc, dun un
sīksīki san
Dzīvība, Dzīvība
sārta
un cerību pilna
no kādas telpas
no plašuma kāda
no Sirds
caur katru
caur dzīvībiņu
tālāk, tālāk
pie katra,
pie visiem
- 274 -
Tur maļas un
aužas,
tur riteņi
griežas,
viļņi veļas,
klāt glaužas
un krastos
graužas.
Tur pazemē avoti
dziļāk, plašāk un
augstāk laužas,
tur dzīvības
sulas rit,
tur asinis
karstas un smagas
deniņos, kaklā un
plaukstās
glāstu un varas
alkās,
tur augšup tiecās
ar Debesīm kopā
lejas,
Sirdsjūtas un
domas
pār pasauli
ziedos nolīst.
Tur atplūst
atmiņas aiznes
migloti sapņi ar
Zvaigznēm ceļas,
šurp jaunos
viļņos
no pamales veļas.
Dreb sasprindzis
krasts,
smiltis silti
klājas,
Jūra elpo,
Pukst
Sirds.
- 275 -
Tā radīšana
dzīva,
kad spožas
skaidas
kā dzirksteles
starp pretešķībām
lec.
Kad kalni ceļas,
ledi brūk
un Okeāns
ar pilnu krūti
ieelpo.
Tā dzīvība,
kas skalo gravas
tuksnešos
un jūras līčus
kuģiem pilda.
Kas senču kaulus
līdz ar rokassprādzēm
iznes virspusē,
un Sirdij
notrīsēt
vai pamirt,
ērgļa lidojumu
redzot,
liek.
Tā Dzīvība,
kas pieskārienu
Sirdij jūt.
Tā sīka
dzirkstelīte,
Dzīvībiņa,
ko Mātes elpa
Tēva staros
auklē.
- 276 -
Šurp jauna
dzīvība
augšup laužas,
pēc Saules un
krāsām tver
pēc jaunām skaņām
un Vēja brāzmām.
Jauns pavasars
šurpu nāk.
Jauns zaļš un
dzīvības pilns
pie darba tiecas,
pie sava ceļa,
pie Pasaules
savas.
Jauns Pūķis,
Zeltspārniem,
balts
un zvīļoti mēļš.
Jauns Saules
stars
šurp ceļu auž.
Jauns Pūķis
ar Sauli nāk.
Šurp jauna
Dzīvība
augšup laužas.
- 277 -
Kur vien Tev ir
Tavs Pretinieks,
tur Tava Sirds
tik skaļi sauc.
Tur mākoņi un
Mēness spožs.
Tur ledus triecas
akmeņos.
Tur vīru vārdi,
sarkans māls,
tur it nekad
tas nenorimst,
kas divu starpā
dzimst.
Tur Dzīves
Prieks,
kas šķiļas spožās
dzirkstelēs,
kad pirkstos
Zvaigznes dīgst.
Tur Tevi Sirds
tik skaļi sauc,
kur divu starpā
Uguns sit,
kur jaunas Kāpnes
klintī lauž,
kur cieši rokas
vijas,
kur sapņi balti
un spārnoti
Vienradži dzimst.
Tur dzimst,
kur skaļi pukst
Sirds,
kur vien vēl
pretinieks kāds.
Kāds,
Kurš Pretī Tev
Stāv.
- 278 -
Visskaistākais
vienmēr ir priekšā,
vislabākais
vienmēr ir blakus
un patiesākais
ir Zobena smailē.
Vismazākais Tu
esi zem zvaigznēm
un vistuvāk sev,
kad sapņo.
Visgaišākais
vaigs Tev miegā,
visstiprākais
cietoksnis Sirdī
un
skaistākais
vienmēr ir priekšā.
- 279 -
Tas nav nekas,
ko nevarētu
veikt.
Tas nav vēl tas,
ko nevarētu celt.
Tas tikai vēl
viens iesākums.
Tas tikai viens,
viens solis,
bet jau ceļā.
Jau ceļā apsolītā
jau sen Tev
izraudzītā,
jau sen Tev kartē
iezīmētā,
starp
pieturvietām iemērītā.
Tas nav nekas,
tas tikai sākums,
tas tikai
turpinājums.
Tas tikai, Sirds,
Tavs aicinājums.
- 280 -
Mēs neesam
un nevaram būt
vieni paši
tik maigi
mirdzošā naktī
zem safīriem,
rubīniem, pērlēm
un briljantu
tūkstošu toņiem.
Tas vienkārši
nevar būt,
ka Tu no savas
pērles
vai rubīna koša
manu Sauli
neapjūsmo
un netiekas mūsu
ēnas
tur pa kreisi no
tās -
Zvaigznītes
kautrīgi smalkās.
- 281 -
Klausies -
nav Jūras, ir tikai
Debesis,
un krastā
Tu tieši no
klusuma nāc,
bet Dzintars ir
Saules gaisma
ja iziet caur
Priedi
un Jūru.
- 282 -
Es laikam
esmu kādam
Mākonim
izskrējis cauri,
kādam aizķēris
malu
vai Varavīkšņu
maisam
atrāvis vaļā
galu.
Es laikam protu
runāt ar sevi
un sāku saprast,
kāpēc tas izdodas
reizēm arī ar
Tevi.
Laikam būšu
savu bēdu
pazaudējis,
bet atradis savu
nopietnību -
pēkšņi vairs Zeme
nesver nekā
un nekrīt no
Debesīm nost.
Es laikam
esmu kādam
Mākonim
izskrējis cauri,
es redzu,
kā veras Debesis
lūdzot -
Neatrauj Man Savu
Roku!
- 283 -
Sev pašam
negaidīti
sev pieklauvēt un
atvērt.
Sev viesos
pieņemt
sevi,
sev parunāties
ļaut,
pavisam
vienkārši,
bez pozām,
etiķetēm.
Iekliegties un
dziedāt,
smieties,
samīļot,
no sevis paša
nekaunēties
Nu un,
kas tur bija
liels?
Tik vien
kā pieņemt sevi
viesos,
sev parunāties
ļaut,
ar savu Sirdi
satikties
tā kādreiz,
beidzot,
sev pašam atļaut
var.
- 284 -
Es tālu gājis
un reizēm
apjaušu,
kur esmu bijis.
Es miris, dzimis,
atkal miris,
es sapņojis un
pīšļos iris,
es cēlies,
kritis,
pamodies un sevi
krustā sitis,
es atkal
dzīvojis,
es visu
aizmirsis.
Es kādu vārdu
atgūt
šurpu nācis.
- 285 -
Katram savas
Debesis gaišas.
Katrs savās
Debesīs lido.
Katrs pieskaras
savai stīgai,
rasotam logam
plaukstu piespiež
vai pieri.
Pirkstu ugunij
piešauj
vai salušai
dzelzij mēli.
Pirkstu rasotam
logam
vai mēli sāļumam
kādreiz uz kāda
vaiga.
Katrs savās
Debesīs lido,
pats savus lāčus
plēš driskās,
ausis vai skaidas
izkaisa vējā.
Katram sava
Debesu daļa.
Katram savs
gaismas stars,
varavīksnes sīks
gabaliņš saujā.
- 286 -
Pūķu un Tīģeru
kaujas
Lāču bērni
un Saules pilnas
saujas
Uguns un vakara
dziesmas
dejas un tāli
lauki
ubaga tarba un
stabules balss
koklētājs miglā
vai tāls zvans
Zvaigzne vai Tava
Sirds.
- 287 -
Pat viena Cilvēka
dzīves pavediens sarauts
var kādu Zvaigzni
nosirmot,
nobālēt, dzist,
pusvārdā apraut.
Kad viena
Zvaigzne dziest,
cik Sauļu skumst,
cik Cilvēku acīs
smieklu trūkst,
cik pavedienu.
Cik saistīti
zvanu mēlēs,
tīmekļos, staros
mēs.
Cik vienoti
plašumos,
vienās mājās
pie vienas Uguns
Mēs.
- 288 -
Tas kuģis atgriezīsies
ostā,
kurš pirmais
mastu galiem Sauli tver.
Tas pārnāks sengaidīts,
pilns
svešu zemju
sveicieniem un jauna ceļa kartēm.
Tas pārnesīs ap mastiem
neredzētu
Zvaigžņu gaismu
un puķu sēklas buru vīlēs.
Šis kuģis viļņos
skanēs,
Vēju saucot,
ar visām balsīm augstos mastos.
Un ieradīsies
negaidīti,
Saules zeltīts,
bet atnesīs sev kādu noslēpumu
līdz.
- 289 -
Mēs Ziedu kurpēs
kalnus pāriesim
Hanibāla ziloņiem
pa pēdām
kā zaļi viļņi
baltā sniegā
un puķu krāsu
ziedlapiņu putas
tad ieņemsim šo pasauli
no negaidītas puses.
Mēs ļausim paturēt
jums pārejas,
bet rozēs visas
klintis pāraugsim
un katrs ēdelveiss
kā zvaigzne
būs mūsu novērotājs
modrs.
Mēs klusi ziedēsim
gar ceļa malām,
kad savas arkas
triumfam jūs celsiet.
Mēs atļausim
jums dzīrēs aizmigt,
lai modinātu maigā ielejā,
kur mūsu valodā
būs jājautā pēc ceļa
un maizi
jaunā vārdā sauks.
- 290 -
Jaunai Rasei
pamatus mēs liekam.
Akmeņus veļam,
celmus plēšam,
mirušo pilsētu mūrus
purvos gāžam!
Pelējumu, drazas
un vecas sūnas
prom mēžam!
Granti sijājam
un formas kaļam.
Visu veco mēs pārbaudām
un plaisājošo maļam.
Mēs Zeltu skalojam,
Dimantus rokam
un Dzintaru Saulē ceļam.
Mēs Senām Pērlēm
gaismu atdodam,
Dārgumiem aizmirstiem
apsegus noņemam.
Mēs lielus darbus sākam.
Mēs Jaunai Rasei
pamatus liekam.
- 291 -
Grimst Eiropa kā Atlantīda
savos mēslos.
Grimst Amerika, Austrālija,
angļu salas
Grimst Āzija un Āfrika
iet nebūtībā.
Ņirb visur karnevāli, dzīres
mēra laikos.
Sīkmērķīgā mierā izžūst saprāts,
ilgi nepieprasīts,
bet dzīvnieciska miesa
raiti čalo
vispasaules festivālos, valdībās
un trenažieru zālēs.
Grimst purvā robežas
un tautu atšķirības,
zūd, izplēn nojēga
par ļauno, labo
Ir muļķim pavērts ceļš
uz templi svētāko
un lēmumu vissvarīgāko.
Zūd baltās rases koka
goda vieta.
Krīt, gāžas tautu izcilības
senas.
Starp citu atliekām par trūdiem
pārvēršas,
kur atšķirams nav zars
no zara
un koku dobumi ar pelējumu
pildās.
- 292 -
Tikai Rītu piesaucot,
starp saviem zvejniekiem var slīkt
un vienu maizi ēdot
par Kalniem stāstīt,
ja pāri purviem skatoties,
var tālēs Sauli redzēt!
- 293 -
Upe ir Mācība.
Upe ir Dzīve.
Dzīve tāpat kā
Upe tikai kustībā ir.
Tava mācība apdzisusi
un dzīve apsīkusi,
ja vari stāstīt
man,
ka Upe
atpūsties grib,
ka Ūdens
Upē
grib stāties
uz brīdi
un Upe
var dīķis būt.
No klintīm
ūdenskritumā
var Upe lēkt,
matiem plīvojot,
dambjus plēst,
auglīgas dūņas zemei dāvāt,
ar draudzeni čalot
un valdzinoši ap tevi viļņot.
Upe var Jūrā
sākt augstākus viļņus velt,
bet stāt
Ej mājās atpūsties,
Draugs.
Ej mājās.
- 294 -
Uz Jupitera
man brālis dzīvo.
No Venēras
man māsa smaida.
Ar brāli neesam tikušies
kopš brīža tā,
kad komētu mēs atvairījām.
Bet māsa
bieži sūta kādu balodi
vai sārtu staru.
Visbiežāk vakarā,
kad gaiss ir tīrs.
Tad pienāk,
pieskaras pie Sirds
un smaida.
Pasmaida un iet.
Es zinu -
kāds to atkal
citur gaida.
Ar brāli vienkāršāk -
darba daudz
un ko tur runās,
ja būs kas lielāks
ceļams, balsināms
vai gaisos laižams
Nu, tad jau sasauksimies!
- 295 -
Kad būsi modies,
redzēsi pasauli
citādā gaismā.
Citāda Saule
savādas gaismas
ap Tevi lies.
Maigāki spārni
Tevi nesīs,
tumšākam pretī
stāsies.
Tumšākam vienmēr
gaišāku liesmu
cauri nesīs.
Nebūs Tev baiļu
ne sniegu, ne skauģu,
nebūs Tev baiļu
ne strauju auļu,
ne sevis paša.
Zeme būs
kļuvusi Tava paša,
arama, plaša.
Ēna būs Gaismas
daļa
un klusums -
Himnas skaņa.
Kad modīsies
savādās gaismās
redzēsi sevi
un tos kam
tās devi.
- 296 -
Pūķu dejas ir tās, kas fejas
saista.
Pūķu dejas ap sevi ugunis kaisa,
starus laista un stāvus
Varavīksnes ceļ.
Pūķu dejas sākas,
kad Pūķi pulkos stājas.
Pūķu dejas sākas,
kad pretī sev
ceļamies redz
Spēku.
Spēku,
kurš var
jaunu uguni šķilt.
Spēku, kurš ļauj
augstāku šķēpu celt.
Tad Pūķi dejai stājas
un Pūķa deja sākas.
No visām pusēm salaižas fejas.
Pūķa Sirds starp Zvaigznēm Smejas.
- 297 -
Mans pelēkais brāli!
Mans baltais brāli!
Mans brāli mežā,
brāli augstā ligzdā.
Mans mazais brāli,
kas stāvējis esi
pie šūpuļa mana,
kas mācījis mani
Vēju ķert.
Mazais brāli,
kas sildījis mani ziemā,
mācījis skriet, bet nenosalt,
zobus pretī griezt,
bet būt un pastāvēt,
pēdējā brīdī lēkt
un sapņot
par spārniem baltiem.
Spārniem, kas nesīs
tālu no asinīm,
dubļiem un prauliem.
Mans mazais brāli,
kas augstu Zilumā
Gaismu smēli,
šurp lejā nesi,
manas melnās vagas
galā lēji
un atkal pacelties spēji.
Mans brāli,
mans gudrais brāli,
vai parāds Tev atdodams
vai Atzīšanās Mīlestībā?
Dod ķepu, Draugs.
Nāc, iesim lidot!
- 298 -
Es klausos,
kā Zeme ar Debesīm sarunājas,
kā Saulei padomu prasa,
un Urānam
par nākotni apjautājas,
kā apspriežas ar Saturnu
par pagātni savu
un savu bāra bērnu slavu.
Es klausos un klausos
kā tajās naktīs,
kad vecmāmiņa
manai mātei
savu pūru raisīja.
Es klausos
kā piepildās ar laukiem Debesis,
kā slienas Pilsētas un visi tālumi
ar Tēva sētu ceļiem saistās.
- 299 -
Es divām mātēm bērns
un Saules tēva dēls.
Ne šīs,
kas mūsu debesīs,
bet tās,
kas tālu mūžībā
starp citām Saulēm
Plejādēs.
Es tālus ceļus nācis
pie savām mātēm,
kas katra deva savu daļu,
lai Zemes mātes klēpī
es Mēness mātes
uzticību attaisnotu.
Es divām mātēm bērns
un divu roku daba
caur visu manu
būtni iet.
Es divu ceļu mijā,
es diviem spēkiem apveltīts.
Es piedzimis starp
simtām šajā Saulē,
lai divām rokām
divus starus pārvaldītu
un vienos grožos vērptu
tos spēkus,
kas tikties tiecas,
lai mūža cīņu sāktu.
Es Cilvēks dzimis,
lai sava Tēva dabu
starp Zemes mātes ziediem
un Mēness mātes viļņiem
no tīra kalnu kristala
par neredzētu Ziedu
kā sava Tēva velti
es Zvaigznēm
izaudzētu.
- 300 -
Kurš pretspēka bīsies,
ja kritīšu es?
Baidās kas visa
pats.
Kurš tālāk ies,
ja stāšos es?
Tālu steidzas kurš
pats.
Kurš sēros,
ja aiziešu es?
Tas, kura acīm
slēpts Laika Rats.
Kurš nakti modīsies,
kad dzimšu es?
Mans naidnieks sens
un tālumā kāds
Draugs.
Kurš mani pazīs,
kad sevi meklēšu
es?
|