- 251 -

Sirds neapstāsies,

Sirds nepagaidīs,

Sirds visu laiku skaitīs.

Sirds neko neaizmirsīs, neizlaidīs.

Līdz sevīm vienmēr sauks.

Sirds vienmēr kalnup skries,

līdz citu pulkā

padebešos kāps,

ja nepagurs, ja neaizmigs,

ja nenosals.

Sirds vienmēr kalnup skries,

ja viena nepaliks.

Ej, steidzies,

te nepaliec,

Sirds nestāsies,

Sirds nerimsies,

Sirds Tava atkal kalnā skries.

- 252 -

Sirds šūpojas akas vindā,

ar dziļumu tumsā tiekas,

pilienu zvaniņiem čukst

savus vārdiņus klāt.

Sirds ieķeras čurkstei astē,

pagalmu pārskrien,

ap stalli līkumu liec.

Ar mākoņa ēnu pļavā krīt -

kā mātes priekšautā tinas.

Maza maza ir zaļā sala.

Mazs puteklīts, mirdzošs

Māmuļai matos.

- 253 -

Čūskas dzēliens kad salds

Sirds

atvērtās acīs

savu aklumu redz

Sirds savu vājumu redz

kad čūskas dzēliens

pakrūtē salds.

Sirds sevi spogulī redz.

Sirds savus maldus,

savu ēnu greizo

Sirds ieraudzīt var.

Dzēliens kad pakrūtē salds,

Sirds mostas un

savu saltumu jūt.

Čūskas dzēliens un salds –

Sirds

atkal ceļu redz.

- 254 -

Uz augšu,

Uz Plašumiem

nesas man prāts.

Uz senajiem Kalniem,

kur Sniegi zied gaiši

un aši dej prāts.

Kur domas uz Nākotni lido

un tagadnes rokās

pagātnē tinas.

Uz tālajiem Kalniem

Stīdziņas vijas.

Uz Sirdi, uz Mājām

nesas tik prāts,

uz vietu, kur atkal

var atvērties Sirds.

Tālajos Kalnos

Ieskanas Zvans.

Sajusts ir Vējā

lidojums mans.

- 255 -

Es esmu dvēseles emigrants.

Es Sirds Balss Tiesības prasu

un gribu,

lai katras zemes tiesā

man pēdējo vārdu dod

par līdzjūtības terorismu.

Es esmu nolaupījis

Jūsu vienaldzības lidmašīnas,

izlikšanās kuģus gremdējis

un melu

naftas vadus spridzinājis.

Es visām Jūsu

pieticības vēstniecībām draudu

un pretendēju

uz pirmo vietu

Visas Zemes

Pieneņpūku Pazinēju Parlamentā.

Es esmu tūlīt izdodams

uz zemi to,

kur droši

var Sirdi kādam iedot paturēt.

- 256 -

Arvien vēl nenesas prāts

uz Dzeju un nopietniem darbiem.

Arvien vēl kājas ir basas

un aizmieg pie galda

pēc paegļu uguns

iztvīcis stāvs.

Arvien vēl liekos pats sev es jauns.

Arvien vēl tālu priekšā

TAS KALNS,

ap mākoņiem zelts

un logs Tavs tik gaišs.

- 257 -

Ar nazi!

Pa pliku Sirdi!

Khē - ē - ē.

Dakšiņu iekšā

un sinepēs!

Šmā - ā - ā!

Tev garšo?

Nu pienāc tad

tagad pie manis.

Un izdari vēlreiz

to pašu.

Nogriez biezu šķēli

kā kanibāls darīja reiz,

kad gribēja pārņemt

sevī naidnieka lielāko varu.

Nu, nogriez vēl šķēli,

griez!

Ēd dūšīgi, varoni,

ēd!

- 258 -

Tas balagāns,

tās dzīres, skaļās bučas,

alus glāzes,

šampanieša putas,

kažoki un kailās krūtis,

sirdis papīrā uz letes,

tās drazas -

tas viss ir jūsu guvums.

Grab skaņu kastes,

tīnes spiedz

un nauda makos žvadz.

Rēc plika miesa baudas -

caur vecpilsētu veļas karnevāls.

Kaut kur šķind zvārgulīts -

pie steigā neaizvērtām durvīm

lūst nerra cepurītē sirds.

Valentīna dienas mīts.

- 259 -

Tavs smalkums

ērkšķa smaile cimdā

viegls pieskāriens

asmens pie kakla

katra kustība

cilpa jauna

mans asmenim pagriezts vaigs,

dziļš sāpīgs jautājums

atmiņas plūst

plūst smiltīs nākotne Tava.

- 260 -

Aug krūmiņš tropos

mazs plēsīgs zvēriņš

šmaugs, zariņiem smalkiem

ērkšķu āķīšu pilniem.

“Pagaidi, neskrien”

te mirsti uz manām saknēm,

pie manām kājām ļimsti.

Man atdod dzīvību savu.

Man visu.

Man sevi visu

un pasauli visu

pie manām kājām liec.

Es valdniece būšu,

es tavas Sirds pārvaldniece.

Pie manām kājām

lai asinis līst.

Pie manis dziesti

un ļimsti.

Man atdod

dzīvi savu.

Krūms, plēsīgs zvērs

pār pasauli izplestiem zariem -

Man atdod,

man visu,

Man.

- 261 -

Pieskarties stīgai

starp divām klusumā

ievilktām elpām

pirms zinu ko vēlos

pieskarties stīgai

skropstai

vai Tavam vaigam

pirms vēlos

Tev pieskarties

pieskarties stīgai

starp divām klusām

telpām.

- 262 -

Pie skandini sevi

ar spoguli savu

ar spoguļa kristala skaņu

Pie skandini

pasauli savu

ar spoguli dziļi liektu,

zilu un dzidri dzidri lietu.

Pie cel

savu Kausu,

kad jūti tuksnesi sausu.

Pie skandini

Kausu.

- 263 -

Kad modīšos,

man katru rītu

vienus vārdus pukstēs Sirds -

Uz Gaismu, Uz Gaismu

Jātur Mans Ceļš!

Es klintī iekalšu

ar savu mūža darbu -

Uz Gaismu, Uz Gaismu

Jātur Ceļš,

bet satiekot,

es dažus vārdus

gaidīšu no Tevis,

kas ieguls

jaunas dzīves pamatā.

Es Tavus vārdus zināšu,

kad Tu no rīta modīsies

un jutīsi,

kā Tava Sirds

Tev krūtīs dzied -

Uz Gaismu, Uz Gaismu

Ir Mans Ceļš!

- 264 -

Gars gaismojošs un spožs.

Pūciņa liega

un vēziens spējš.

Gaiss dzidrs, tīrs un vēss.

Gaiss tiekties un glausties,

virpuļot, plesties

un apsīkt varošs.

Gars, topi par Staru!

Par pumpuru topi vai knābi,

par actiņu spožu.

Čaumala, cālīti ārā laid!

Gaiss, topi par dvesmu siltu,

pacelies spārnos, loku liec,

par pūsmu topi,

par ciklonu siltu un lietus pilnu!

Par auku, kas pierimst

un buras liek plest,

par pūciņu liegu un Gaismu,

par elpu un spārnu,

par stabuli topi,

par dvēseli dziļi flautas dzīlē.

Par Sirdi, kas sapņo

un zin –

ir pienācis laiks,

ir čaumala vaļā

un tuvu skan balss –

Sirds, mana Sirsniņ, mosties!

Ei, Sirsniņ,

mosties!

- 265 -

Saule Ziedu ceļu

Zemei raksta,

Staru tiltus

Jūrā met.

Apņem manus karstus plecus,

Krūtīs savas zīmes cērt.

Sirdi,

manu dzīvu Sirdi

sev pie lūpām ceļ.

Uguns tālēs,

Zvaigžņu vārtos

Saules skūpstīts

Cilvēks stāj.

- 266 -

Nu likuši Raini

Saulītei priekšā.

Ne dziesmu, ne staru,

ne varoni nedrīkst.

Ne apkārt, ne i pār plecu,

ne i ne tādas skaņas.

Jau dziedājis Rainis,

jau Saulītei tuvu

pieiet nedrīkst.

Ne Raiņa vairāties,

bet Gaismas jūs un Saules.

Viņš izlauzās,

Viņš tāles sasniedza.

Jūs nīkstat patrepē

pie prusakiem un blaktīm,

pie kungu mestiem kauliem.

Pie sīkiem ķīviņiem

ap savu senču kapiem.

Jums māksla -

pagalmiņš,

kur īpatnēji notriepties.

Jūs nīkstat krogus puskrēslā,

ap savām himērām

un piedzērušo mūzu murgiem.

Jūs Augstu Tāli nīstat

un lauku,

kurā Rainis sēj.

Jūs Raiņa vārdu piesaucat,

bet Raiņa Saules

jums ir bail.

- 267 -

Vēl man tas rūp,

Vēl vecas plates griežas,

Vēl vecās Kremļa lakstīgalas dzied.

Vēl vecas ievas zied.

Kāpj smagā samtā tērptas sievas

un prezidijos sēd kā tortes vitrīnās

pirms algas dienas.

Kā tajos labos laikos

tāpat tiek mīksti vadāti

pa pimrindnieku sētām

labi kopti toļiki

un biezas šķēles, birkavi

un jāņi, peteri un pauli

redz savā dzīvē

tik daudz laba,

ka nav par nebūšanām

gausties vērts,

ja tikai mazliet piepūloties

var savā dzīvē

radīt tik daudz laba.

Kā vecos senos laikos

kad Vadoni

kā tagad Dievu piesaucāt

un savā partijā sev amatus

un slavas zīmes dalījāt

kā savas pazīšanās smakas

tā tagad pazīstat viens otru

pēc sanākšanām smalkām

kur zagtas naudas putenī

dzied Kremļa lakstīgalas

un viena otru

vecas ievas stutē.

Vēl tur aiz zelta lietus sienas

Vēl tur aiz loga snieg

Vēl tas man tieši šodien rūp,

kad vecas plates griežas.

- 268 -

Tā mana dzīve ir,

kas vārdus raksta,

lapas pilda

un kaudzītēs liek.

Šī kaudzīte Tev.

Šī Jums,

tā Tev un Tev

un atkal Tev.

Bet šī tikai man,

man pašam

un nav ko Tev

galvu jaukt!

Man pašam sev

kādreiz ir ko teikt,

kad visiem sarunāts

ir tik daudz.

Kāds strupāks vārds,

kas atskan

no spoguļa mana,

no manas kreisās puses,

no tā, kurš mani redz,

lai kā arī grozītos es.

No tā, kurš

vārdus kaudzītēs liek,

kurš manu

dzīvi raksta.

- 269 -

Ne pats Tu liels,

bet Tava kalpošana

var kādu zīmi

Tavā dzīvē likt.

Ne te Tavs vārds,

ne Tava roka,

tik Tava kalpošana

var Tevi Sūtījušo Teikt.

Ne pats Tu liels

un ne Tavs vārds.

Vien Tava kalpošana

Tev ceļa maize balta.

- 270 -

Es esmu mierīga -

dusmojas Dievs!

(Žanna D’Arka)

13. 02. 00.

Es esmu mierīgs -

Debesis liesmo!

Debesis trauksmi ceļ.

Debesis dzīvību žēlo,

To, kam pāri tu kāp.

Debesis asnos dzīvo,

Debesis asarās rit

vai sevi pie krusta sit.

Debesis dzīvību žēlo,

tranus un grabažas mēž.

Debesis melus un baznīcas tukšas

mēslainē gāž.

Debesis dzīvību savu

Alkšņos un Ozolos lej.

Debesis savus bērnus

purvos un ugunīs met.

Debesis bērniem saviem

sniegotus kalnus priekšā liek.

Debesis trauksmi ceļ,

Vētras, kari un zvani

pusnaktī augšā no miega rauj.

Debesis nomodā stāv.

Debesis liesmo -

es esmu mierīgs.

Es savu purvu

brienu.

- 271 -

Pasaules brūcēs es sāli kaisu,

pasakas stāstu un ķeizargriezienus taisu.

Bekot eju un mākoņu stūmējiem

pastalas lāpu.

Gaisa pils pārvaldnieks

atkal jau galdiņā plānā

trīs urbumus lūdz.

Antiņš, man vecākais brālis,

kumeļa pēdā dzēris,

sev jaunu kalnu iecerējis

un Saulcerītes Zirgu

pirms vakara jāapkaļ man.

Pret vakaru jāsakur sārti,

trīs Raganas Debesīs jāved.

Trīs Dziesmas akmenī jākaļ,

trīs stāsti par ceļiem,

kas atpakaļ neved nekad.

Trīs mieža graudi

par brangu alu

aiz kalniņa krupīšam jānes.

Trīs graudiņi sāls

no rīta sev jāliek pie Sirds.

- 272 -

Šīs zemes sāls

ir arklu rokturos dziļi,

zobenu spalos un cirvju kātos.

Namu vainagos

kopā ar dziesmām vīta.

Zvaigžņu deķos

un rakstos svētos,

Ozolos, Akmeņos, Silos,

Antiņu kreklos baltos,

Baltos Tēvos

un viņu basajās kājās

Šīs Zemes Latvijas sāls

nav biezos makos

un zelta lādēs.

Mūsu Dimants

un sāls –

Ceļš radošs un darbīgs,

Ceļš Nākotnē,

Dailē un Zintī tiecīgs.

Smalks Gars, augšup saucošs

Sirdī un atmiņā savā.

Balts

mājupceļš Brīvībā savā

gar Ozola saknēm

un Liepas Ziediem

pie varenām skaņām,

kad Saule Rītausmā

Daugavas ūdeņus skar.

Šīs zemes sāls

nav zelts un dārgumi koši.

Ar zelta svaru

atpirkt to nevar

pret kluso

Sirds varu.

- 273 -

Gaišs aveņu sārtums

un mazliet lillā

stars

trīsuļo, vibrē un laistās,

ap sevi dvēseli auž,

pilns dzīves un cerību plašums

caurredzams, plandošs

apmetnis, šķidrauts,

liegs, smalksijātu dimantu,

pārsliņu, šķiedriņu mīkstu un siltu

aicinošs ceļš,

no telpas uz telpu

nostiepta stīga,

ssspriega un dzīva

dūc, dun un sīksīki san

Dzīvība, Dzīvība sārta

un cerību pilna

no kādas telpas

no plašuma kāda

no Sirds

caur katru

caur dzīvībiņu

tālāk, tālāk

pie katra,

pie visiem

- 274 -

Tur maļas un aužas,

tur riteņi griežas,

viļņi veļas,

klāt glaužas

un krastos graužas.

Tur pazemē avoti

dziļāk, plašāk un augstāk laužas,

tur dzīvības sulas rit,

tur asinis karstas un smagas

deniņos, kaklā un plaukstās

glāstu un varas alkās,

tur augšup tiecās

ar Debesīm kopā lejas,

Sirdsjūtas un domas

pār pasauli

ziedos nolīst.

Tur atplūst

atmiņas aiznes

migloti sapņi ar Zvaigznēm ceļas,

šurp jaunos viļņos

no pamales veļas.

Dreb sasprindzis krasts,

smiltis silti klājas,

Jūra elpo,

Pukst

Sirds.

- 275 -

Tā radīšana dzīva,

kad spožas skaidas

kā dzirksteles

starp pretešķībām lec.

Kad kalni ceļas,

ledi brūk

un Okeāns

ar pilnu krūti ieelpo.

Tā dzīvība,

kas skalo gravas tuksnešos

un jūras līčus

kuģiem pilda.

Kas senču kaulus

līdz ar rokassprādzēm

iznes virspusē,

un Sirdij notrīsēt

vai pamirt,

ērgļa lidojumu redzot,

liek.

Tā Dzīvība,

kas pieskārienu Sirdij jūt.

Tā sīka dzirkstelīte,

Dzīvībiņa,

ko Mātes elpa

Tēva staros auklē.

- 276 -

Šurp jauna dzīvība

augšup laužas,

pēc Saules un krāsām tver

pēc jaunām skaņām

un Vēja brāzmām.

Jauns pavasars

šurpu nāk.

Jauns zaļš un dzīvības pilns

pie darba tiecas,

pie sava ceļa,

pie Pasaules savas.

Jauns Pūķis,

Zeltspārniem, balts

un zvīļoti mēļš.

Jauns Saules stars

šurp ceļu auž.

Jauns Pūķis

ar Sauli nāk.

Šurp jauna Dzīvība

augšup laužas.

- 277 -

Kur vien Tev ir

Tavs Pretinieks,

tur Tava Sirds

tik skaļi sauc.

Tur mākoņi un Mēness spožs.

Tur ledus triecas akmeņos.

Tur vīru vārdi, sarkans māls,

tur it nekad

tas nenorimst,

kas divu starpā dzimst.

Tur Dzīves Prieks,

kas šķiļas spožās dzirkstelēs,

kad pirkstos Zvaigznes dīgst.

Tur Tevi Sirds

tik skaļi sauc,

kur divu starpā

Uguns sit,

kur jaunas Kāpnes klintī lauž,

kur cieši rokas vijas,

kur sapņi balti un spārnoti

Vienradži dzimst.

Tur dzimst,

kur skaļi pukst Sirds,

kur vien vēl

pretinieks kāds.

Kāds,

Kurš Pretī Tev Stāv.

- 278 -

Visskaistākais vienmēr ir priekšā,

vislabākais vienmēr ir blakus

un patiesākais

ir Zobena smailē.

Vismazākais Tu esi zem zvaigznēm

un vistuvāk sev,

kad sapņo.

Visgaišākais vaigs Tev miegā,

visstiprākais cietoksnis Sirdī

un

skaistākais vienmēr ir priekšā.

- 279 -

Tas nav nekas,

ko nevarētu veikt.

Tas nav vēl tas,

ko nevarētu celt.

Tas tikai vēl viens iesākums.

Tas tikai viens,

viens solis,

bet jau ceļā.

Jau ceļā apsolītā

jau sen Tev izraudzītā,

jau sen Tev kartē

iezīmētā,

starp pieturvietām iemērītā.

Tas nav nekas,

tas tikai sākums,

tas tikai turpinājums.

Tas tikai, Sirds,

Tavs aicinājums.

- 280 -

Mēs neesam

un nevaram būt vieni paši

tik maigi mirdzošā naktī

zem safīriem, rubīniem, pērlēm

un briljantu tūkstošu toņiem.

Tas vienkārši nevar būt,

ka Tu no savas pērles

vai rubīna koša

manu Sauli neapjūsmo

un netiekas mūsu ēnas

tur pa kreisi no tās -

Zvaigznītes kautrīgi smalkās.

- 281 -

Klausies -

nav Jūras, ir tikai Debesis,

un krastā

Tu tieši no klusuma nāc,

bet Dzintars ir

Saules gaisma

ja iziet caur Priedi

un Jūru.

- 282 -

Es laikam

esmu kādam Mākonim

izskrējis cauri,

kādam aizķēris malu

vai Varavīkšņu maisam

atrāvis vaļā galu.

Es laikam protu

runāt ar sevi

un sāku saprast,

kāpēc tas izdodas

reizēm arī ar Tevi.

Laikam būšu

savu bēdu pazaudējis,

bet atradis savu nopietnību -

pēkšņi vairs Zeme nesver nekā

un nekrīt no Debesīm nost.

Es laikam

esmu kādam Mākonim

izskrējis cauri,

es redzu,

kā veras Debesis lūdzot -

Neatrauj Man Savu Roku!

- 283 -

Sev pašam negaidīti

sev pieklauvēt un atvērt.

Sev viesos pieņemt

sevi,

sev parunāties ļaut,

pavisam vienkārši,

bez pozām, etiķetēm.

Iekliegties un dziedāt,

smieties, samīļot,

no sevis paša nekaunēties …

Nu un,

kas tur bija liels?

Tik vien

kā pieņemt sevi viesos,

sev parunāties ļaut,

ar savu Sirdi satikties

tā kādreiz,

beidzot,

sev pašam atļaut

var.

- 284 -

Es tālu gājis

un reizēm apjaušu,

kur esmu bijis.

Es miris, dzimis, atkal miris,

es sapņojis un pīšļos iris,

es cēlies, kritis,

pamodies un sevi krustā sitis,

es atkal dzīvojis,

es visu aizmirsis.

Es kādu vārdu atgūt

šurpu nācis.

- 285 -

Katram savas Debesis gaišas.

Katrs savās Debesīs lido.

Katrs pieskaras savai stīgai,

rasotam logam

plaukstu piespiež vai pieri.

Pirkstu ugunij piešauj

vai salušai dzelzij mēli.

Pirkstu rasotam logam

vai mēli sāļumam

kādreiz uz kāda vaiga.

Katrs savās Debesīs lido,

pats savus lāčus plēš driskās,

ausis vai skaidas izkaisa vējā.

Katram sava Debesu daļa.

Katram savs gaismas stars,

varavīksnes sīks gabaliņš saujā.

- 286 -

Pūķu un Tīģeru kaujas

Lāču bērni

un Saules pilnas saujas

Uguns un vakara dziesmas

dejas un tāli lauki

ubaga tarba un stabules balss

koklētājs miglā vai tāls zvans

Zvaigzne vai Tava Sirds.

- 287 -

Pat viena Cilvēka dzīves pavediens sarauts

var kādu Zvaigzni nosirmot,

nobālēt, dzist, pusvārdā apraut.

Kad viena Zvaigzne dziest,

cik Sauļu skumst,

cik Cilvēku acīs smieklu trūkst,

cik pavedienu.

Cik saistīti zvanu mēlēs,

tīmekļos, staros mēs.

Cik vienoti plašumos,

vienās mājās

pie vienas Uguns

Mēs.

- 288 -

Tas kuģis atgriezīsies

ostā,

kurš pirmais

mastu galiem Sauli tver.

Tas pārnāks sengaidīts,

pilns

svešu zemju

sveicieniem un jauna ceļa kartēm.

Tas pārnesīs ap mastiem

neredzētu

Zvaigžņu gaismu

un puķu sēklas buru vīlēs.

Šis kuģis viļņos

skanēs,

Vēju saucot,

ar visām balsīm augstos mastos.

Un ieradīsies

negaidīti,

Saules zeltīts,

bet atnesīs sev kādu noslēpumu līdz.

- 289 -

Mēs Ziedu kurpēs

kalnus pāriesim

Hanibāla ziloņiem

pa pēdām

kā zaļi viļņi

baltā sniegā

un puķu krāsu

ziedlapiņu putas

tad ieņemsim šo pasauli

no negaidītas puses.

Mēs ļausim paturēt

jums pārejas,

bet rozēs visas

klintis pāraugsim

un katrs ēdelveiss

kā zvaigzne

būs mūsu novērotājs

modrs.

Mēs klusi ziedēsim

gar ceļa malām,

kad savas arkas

triumfam jūs celsiet.

Mēs atļausim

jums dzīrēs aizmigt,

lai modinātu maigā ielejā,

kur mūsu valodā

būs jājautā pēc ceļa

un maizi

jaunā vārdā sauks.

- 290 -

Jaunai Rasei

pamatus mēs liekam.

Akmeņus veļam,

celmus plēšam,

mirušo pilsētu mūrus

purvos gāžam!

Pelējumu, drazas

un vecas sūnas

prom mēžam!

Granti sijājam

un formas kaļam.

Visu veco mēs pārbaudām

un plaisājošo maļam.

Mēs Zeltu skalojam,

Dimantus rokam

un Dzintaru Saulē ceļam.

Mēs Senām Pērlēm

gaismu atdodam,

Dārgumiem aizmirstiem

apsegus noņemam.

Mēs lielus darbus sākam.

Mēs Jaunai Rasei

pamatus liekam.

- 291 -

Grimst Eiropa kā Atlantīda

savos mēslos.

Grimst Amerika, Austrālija,

angļu salas …

Grimst Āzija un Āfrika

iet nebūtībā.

Ņirb visur karnevāli, dzīres

mēra laikos.

Sīkmērķīgā mierā izžūst saprāts,

ilgi nepieprasīts,

bet dzīvnieciska miesa

raiti čalo

vispasaules festivālos, valdībās

un trenažieru zālēs.

Grimst purvā robežas

un tautu atšķirības,

zūd, izplēn nojēga

par ļauno, labo …

Ir muļķim pavērts ceļš

uz templi svētāko

un lēmumu vissvarīgāko.

Zūd baltās rases koka

goda vieta.

Krīt, gāžas tautu izcilības

senas.

Starp citu atliekām par trūdiem

pārvēršas,

kur atšķirams nav zars

no zara

un koku dobumi ar pelējumu

pildās.

- 292 -

Tikai Rītu piesaucot,

starp saviem zvejniekiem var slīkt

un vienu maizi ēdot

par Kalniem stāstīt,

ja pāri purviem skatoties,

var tālēs Sauli redzēt!

- 293 -

Upe ir Mācība.

Upe ir Dzīve.

Dzīve tāpat kā

Upe tikai kustībā ir.

Tava mācība apdzisusi

un dzīve apsīkusi,

ja vari stāstīt

man,

ka Upe

atpūsties grib,

ka Ūdens

Upē

grib stāties

uz brīdi

un Upe

var dīķis būt.

No klintīm

ūdenskritumā

var Upe lēkt,

matiem plīvojot,

dambjus plēst,

auglīgas dūņas zemei dāvāt,

ar draudzeni čalot

un valdzinoši ap tevi viļņot.

Upe var Jūrā

sākt augstākus viļņus velt,

bet stāt …

Ej mājās atpūsties,

Draugs.

Ej mājās.

- 294 -

Uz Jupitera

man brālis dzīvo.

No Venēras

man māsa smaida.

Ar brāli neesam tikušies

kopš brīža tā,

kad komētu mēs atvairījām.

Bet māsa

bieži sūta kādu balodi

vai sārtu staru.

Visbiežāk vakarā,

kad gaiss ir tīrs.

Tad pienāk,

pieskaras pie Sirds

un smaida.

Pasmaida un iet.

Es zinu -

kāds to atkal

citur gaida.

Ar brāli vienkāršāk -

darba daudz

un ko tur runās,

ja būs kas lielāks

ceļams, balsināms

vai gaisos laižams …

Nu, tad jau sasauksimies!

- 295 -

Kad būsi modies,

redzēsi pasauli

citādā gaismā.

Citāda Saule

savādas gaismas

ap Tevi lies.

Maigāki spārni

Tevi nesīs,

tumšākam pretī

stāsies.

Tumšākam vienmēr

gaišāku liesmu

cauri nesīs.

Nebūs Tev baiļu

ne sniegu, ne skauģu,

nebūs Tev baiļu

ne strauju auļu,

ne sevis paša.

Zeme būs

kļuvusi Tava paša,

arama, plaša.

Ēna būs Gaismas

daļa

un klusums -

Himnas skaņa.

Kad modīsies

savādās gaismās

redzēsi sevi

un tos kam

tās devi.

- 296 -

Pūķu dejas ir tās, kas fejas saista.

Pūķu dejas ap sevi ugunis kaisa,

starus laista un stāvus

Varavīksnes ceļ.

Pūķu dejas sākas,

kad Pūķi pulkos stājas.

Pūķu dejas sākas,

kad pretī sev

ceļamies redz

Spēku.

Spēku,

kurš var

jaunu uguni šķilt.

Spēku, kurš ļauj

augstāku šķēpu celt.

Tad Pūķi dejai stājas

un Pūķa deja sākas.

No visām pusēm salaižas fejas.

Pūķa Sirds starp Zvaigznēm Smejas.

- 297 -

Mans pelēkais brāli!

Mans baltais brāli!

Mans brāli mežā,

brāli augstā ligzdā.

Mans mazais brāli,

kas stāvējis esi

pie šūpuļa mana,

kas mācījis mani

Vēju ķert.

Mazais brāli,

kas sildījis mani ziemā,

mācījis skriet, bet nenosalt,

zobus pretī griezt,

bet būt un pastāvēt,

pēdējā brīdī lēkt

un sapņot

par spārniem baltiem.

Spārniem, kas nesīs

tālu no asinīm,

dubļiem un prauliem.

Mans mazais brāli,

kas augstu Zilumā

Gaismu smēli,

šurp lejā nesi,

manas melnās vagas

galā lēji

un atkal pacelties spēji.

Mans brāli,

mans gudrais brāli,

vai parāds Tev atdodams

vai Atzīšanās Mīlestībā?

Dod ķepu, Draugs.

Nāc, iesim lidot!

- 298 -

Es klausos,

kā Zeme ar Debesīm sarunājas,

kā Saulei padomu prasa,

un Urānam

par nākotni apjautājas,

kā apspriežas ar Saturnu

par pagātni savu

un savu bāra bērnu slavu.

Es klausos un klausos

kā tajās naktīs,

kad vecmāmiņa

manai mātei

savu pūru raisīja.

Es klausos

kā piepildās ar laukiem Debesis,

kā slienas Pilsētas un visi tālumi

ar Tēva sētu ceļiem saistās.

- 299 -

Es divām mātēm bērns

un Saules tēva dēls.

Ne šīs,

kas mūsu debesīs,

bet tās,

kas tālu mūžībā

starp citām Saulēm

Plejādēs.

Es tālus ceļus nācis

pie savām mātēm,

kas katra deva savu daļu,

lai Zemes mātes klēpī

es Mēness mātes

uzticību attaisnotu.

Es divām mātēm bērns

un divu roku daba

caur visu manu

būtni iet.

Es divu ceļu mijā,

es diviem spēkiem apveltīts.

Es piedzimis starp

simtām šajā Saulē,

lai divām rokām

divus starus pārvaldītu

un vienos grožos vērptu

tos spēkus,

kas tikties tiecas,

lai mūža cīņu sāktu.

Es Cilvēks dzimis,

lai sava Tēva dabu

starp Zemes mātes ziediem

un Mēness mātes viļņiem

no tīra kalnu kristala

par neredzētu Ziedu

kā sava Tēva velti

es Zvaigznēm

izaudzētu.

- 300 -

Kurš pretspēka bīsies,

ja kritīšu es?

Baidās kas visa

pats.

Kurš tālāk ies,

ja stāšos es?

Tālu steidzas kurš

pats.

Kurš sēros,

ja aiziešu es?

Tas, kura acīm

slēpts Laika Rats.

Kurš nakti modīsies,

kad dzimšu es?

Mans naidnieks sens

un tālumā kāds

Draugs.

Kurš mani pazīs,

kad sevi meklēšu

es?