- 301 -

Tava kuģa dziesmu

starp Jūras balsīm

pazīt var.

Tā nāk kā svaiga jūsma,

kā ciklons plašs

ar daudzām siltām stīgām.

Tur spoži ritmi

vienā lejas,

buru kori, mastu solisti

un kāpņu ansambļi,

tad putu ovācijas,

viļņu aplausi

un burzguļojošs prieks

aiz stūres paliek Okeānā

par spēku, ātrumu

un tiešo gaitu,

kad viļņos rimstošos

gar Tava kuģa ceļu

līdz manam mastam

beidzot atskan

ilgi tālēs jaušama man

Tava kuģa dziesma.

- 302 -

Šīs Jūras jaunas,

Salas tālas

un Vēji pārdroši

vēl ir.

Šeit senas dzīles paveras,

kad jaunie krasti

pret sevi viļņus sauc,

un daudzi nogrimuši

vraki var savus

slazdus celt.

Šeit pirāti jau siro,

te kārtības vēl nav.

Šeit mūsu eskadrām

tik ostu plāni.

Šeit ienāk kuģi ātrākie

un ciešāk ķīļūdenī turas.

Šeit kuģi vientuļie

pret sevi izsauc pirātus

un kauju gaidot

tur vienmēr gatavībā

lielgabalus maskētus.

Šeit augstas Debesis

un neredzētas Zvaigznes,

šeit ledus kalni, orkāni

un maigi ziedi.

Šeit putu viļņus Pūķi smeļ

un Zilie Vaļi

to raksta savai vēsturei.

Šeit aslapainas palmas dzeļ

un vijolītes pāri līčiem

mums atsūta pa vēstulei.

Šeit ienākot ir jābūt gatavam

gan Vētrai, priekam,

zaudējumam sūram.

Te ienākot ir stingri

jātur stūre.

Šeit Zeltu neskaita,

te Zeltu dāvā.

Šeit jaunus ietvarus

kaļ Tavām pērlēm.

Šeit Tavām dziesmām

meklē balsis.

Šeit tālām briesmām

ar pirmo rīta gaismu

kāds pretī dodas.

Šeit Zeltu neskaita,

bet darbu ar

citu darbu vij.

Te zemu spēku

ar smalku prasmi

tur ciešos iemauktos.

Šeit Zeltu neskaita,

te manā Salā,

kur katrs vilnis

nāk pie manis,

man sijā Sudrabu

un Zeltu sēkļos veļ.

- 303 -

Mans Zvaigžņu priekšauts

vienmēr gatavs,

Zils Karogs

Baltiem Lotosiem,

ar mani darbā stāt.

Tāls sūtījums

no sniegiem segtiem kalniem

man piemiņai par pagātni,

kad svētku gājienā

tas smaga darba

atzinībā nāca.

Mans Zvaigžņu priekšauts

vienmēr gatavs

ar mani Lotosā

pret straumi irties,

būt karogs svēts

tai cīņā,

kas vienīgā var

ienest Debesīs.

- 304 -

Kad katra doma paver ceļu,

nav jārušinās sētmalēs

vai svešos apcirkņos.

Var pacelt cepuri

un līdz ar strautu

iet meklēt kādu vietu,

no kurienes var redzēt,

kā Mākoņi

pēc lietus dzimst.

Tad pietupties var pļavā

un dzērves pavērot,

kā samurajiem māca

kāju smalkās manieres,

vai skudru pūžņa

priekšā ceļos mesties

un mazliet bezbailības palūgt.

Tad peldēties var Lielā Lāča kausā,

iet strīdēties ar Aunu,

ļaut Skorpionam dzelt,

bet Jaunavu ap Sauli

polonēzē vest.

Tad ieķerties var apvārsnī ar roku,

virs Zvaigznēm pavingrot

un katrā darbā savu spēku rast.

Var nonākt Brīnumainās Zemēs,

kad katra doma ceļu ver.

- 305 -

Dāsna Roka

Zelta Graudus sēj

kā

Tāla Sirds

kas gaišas dzirkstis sūta

Plašas Domas

ugunīgās upēs

plūst

pret dambjiem triec

un jaunas gultnes veido

ap Augstākajām Smailēm

vērpjas

un izplūst plašumā

kur Bezgalībā

Dāsna Roka

Zelta Graudus sēj

- 306 -

Kas notiek,

ja Pūķi atbrīvoju

un Zelta Spārnos

ceļos?

Es sievas izbiedēju

siena pļavās

un sajukumu ienesu

tad viņu vīru

politiskās runās,

ja zemu pārlidoju ciema baznīcu

un krustiem apmētāts,

ap zelta gaili

slaidu valsi griežu.

Es augstāk ceļos,

ceļos savos ceļos,

vairs netraucēju

alus dziesmām,

lidmašīnu trasēm,

uz labu vērstām runām,

līdz zūdu skatam

es savās ziedu pļavās.

Kur paliek dialogs?

Jums šķiet,

ka Pūķis

Zelta Spārnu demagogs.

- 307 -

Šī divu toņu saspēle

starp mūziku un dzīvi.

Viens

augsts un smeldzīgs sauc

kā balss no dzidra kristāla.

Otrs

dūmakaini zems

kā pašas Zemes Mātes

dāvāts samtains zieds.

Divu toņu saspēle

kā kraukļa spārni

rītausmā

tur dziļumā,

tur kaut kur manī

Kaut Ko modina.

Tas - Kaut Kas - ir tāds,

kam vakar vietas nebija

vēl manā dzīvē.

Tas - Kaut Kas - ir tāds,

kam rīt būs visa

mana dzīve atdota.

Tas mani mulsina,

Tas apkārt paskatīties liek.

Rīt dzīve nebūs

tāda vairs kā šodien.

Rīt kaut kas

būs mainījies.

- 308 -

Kāds dīvains vārds

pār lūpām izlauzās.

Kā kaujas sauciens,

kā prieka

un garas cīņas

izšķiroša izklupiena zīme,

kā senas dzimtas vārds,

kā kādas dzīves

vai senu māju vieta,

kā sena drauga vārds,

kā kaut kas tāds,

kas pēkšņi pats no sevis

par lielu pārsteigumu

pēkšņa prieka brīdī

pār lūpām izlaužas.

Kas bija tas,

kas Kausam lika atsaukties

ar pēkšņu vārdu,

ilgi glabātu

un dziļi slēptu? 

- 309 -

Tagad miera nebūs,

tagad kaut kas notiks.

Tagad!

Tagad kādai mucai

stīpa trūks.

Tagad!

Tagad kādam

deglis kritīs.

Tagad!

Tagad redzēsim,

kas miglā blakus.

Tagad redzēsim,

kas mūsu rindās lieks.

Tagad!

Beidzot redzēsim,

kas nepazītā kuģa kapteinis.

Beidzot vējā migla irst.

Un tev būs jāatklājas,

tev būs jārīkojas,

pretī jāstājas

vai jāsveicina mūsu karogs!

Tagad!

Migla irst

un svešinieka masti

lēni augšup slienas.

- 310 -

Pēkšņi kaut kas notiek.

Pēkšņi izlaužas kāds vaids,

pēkšņi kādai laivai

plaisa atklājas.

Pēkšņi notiek tas,

ko visu mūžu gaidi.

Pēkšņi visa tava dzīve

mainās.

Pēkšņi atceries, kāpēc

te stāvi.

Pēkšņi notiek Dzīve.

Pēkšņi notiek viss,

kad neesi gatavs.

- 311 -

Tu ieskrienies un

krīti.

Tu ieskrienies

un atkal krīti.

Tu ieskrienies un

paliec …

Tu skaties, kāpēc paliec.

Tu redzi slieksni,

slieksni vārdā

sauc.

Tu zini slieksni savu.

To vari vārdā saukt

un zini,

kā citus sliekšņus sauks.

Tu zini vārdu tam,

kas tevi pēkšņi gāž,

un paliec stāvot,

ja vienkārši

to

īstā vārdā sauc.

- 312 -

Sešos vējos Tu dzīvo.

Sešos vējos ap Tavu torni

zili mežvīni stīgo,

dzirnavu spārni griežas

un burām slīpām

nāk ostā laivas.

Sešu pasauļu vējos

un Jūras zīmēs

Tavu sievu acis

skatās

kā slīpi un asi

bāku stari

kaiju barus un buras

skaita,

savu vīru airus vada

un pievērtos plakstos

savas Zvejnieces Pirmās -

Jūras asaras,

oļu rakstus,

Laivu Vārdus un

Septītā Vēja Ziņu

Zaļacu aizās slēpj.

Tavi torņi

sešu pasauļu vējos

dzirnavu spārnus griež,

mežvīnos zied

un atvadas māj,

kad zaļaces sievas skropstās

asara citu vēju krāj.

- 313 -

Savus airus es krāsošu baltus

un sārtas buras šūšu.

Mans karogs būs Zaļš

ar Zilu

un Zelta Zvaigzne

desmit staru.

Mana laiva būs sirma

kā Jūra

stundu pirms ausmas.

Mana laiva būs

skaista krasta daļa.

Daļa no krasta,

kas jāņem līdz

jaunam krastam

un tālāk līdz

pašam galam,

kur airi balti

pret krastu,

granītu sārtu

un tumšu meža ēnu

par manu zīmi mirdz

krastā,

kur Zelta Zvaigzne

desmit stariem sen

zināma nav.

- 314 -

Čūsku bērni no olām

dzimst brīvi, gudri

un tūlīt gatavi dzelt.

Čūsku bērni savu cilti

pieņem kā indi,

pret kuru pretindes nav.

Čūsku bērni savu cilti

sev zināmā

kalnā ved.

- 315 -

Ērkšķi un akmeņi asi,

sausi zari un klusums māc.

Ik brīdi meklēt

viļņu vai mežu šalkas

ausīs atmiņas kliedz.

Ūdenskritums caur mākoņiem

lejup drāžas un krāc.

Gaiss, līdzi rauts, matus svaida

un liesmu pie zemes spiež.

Es nedzirdu savu balsi,

es nezinu sevi dziedam,

es nezinu neko ziedam,

es neesmu tam visam

gatavs.

Ūdenskrituma klusums

tūkstoš ziloņu baru soļos,

vaļu spuru zalvēs

ir klusums tāds,

kam pāri es netieku šeit.

Tam ceļa es neatrodu

uz balsi savu

vai vētras dziesmu,

vai kādu vulkāna salu.

Ērkšķi un akmeņi asi.

Caur mākoņiem ūdens klusums

mani pie zemes spiež.

- 316 -

Vīri droši lai jūrā brauc.

Starp sēkļiem tie ceļu zina

un plaukstās tiem spēka daudz.

Uz Jauno Kalnu

lai bērni iet,

lai tajā vietā,

kur ceļa nav,

nemeklē veco,

bet savu liek.

Uz Jauno Kalnu

vecā ceļa nav.

Uz Jauno Kalnu

tāpat kā rotaļās

derēt par tiltu var viss.

Uz to kalnu

bērni un Debesis

vedīs Tevi.

- 317 -

Es vienmēr esmu gribējis meitu.

Puikas man vienmēr

smilšu kastē, zaru būdā

vai karā blakus ir.

Puikas jāpadzen malā

vai jāļauj tiem cirst.

Puikas vienmēr uz mani

skatās pār vairoga malu,

kad mirst.

Es vienmēr esmu gribējis meitu,

čūskas acīm,

bizi kas lēni pin,

kas neko neaizmirst

un tālāk dzīvo,

kad puikas mirst.

- 318 -

Sieviete ar mani runā,

man ceļu stāsta,

aiz rokas mani ved.

Man ceļā vīnogas bārsta

un savu meitu ceļā

par sargu dod.

Par sargu no bailēm

un lielības manas.

Par vanagu maniem cāļiem,

ko rudenim skaitu es.

Sieviete, šķidrautā tērpta, slīd,

no dzelmes ceļ Salu

un mani tai līdz.

Sieviete runā ar mani,

man ceļu stāsta.

Aiz rokas mājās -

pie sevis vai vienmēr ved?

- 319 -

Tev čūskas āda matos

un Pūķis uz krūtīm guļ.

Tev nemiers katrā pirksta galā.

No Tevis dzirksteles lec,

bet atgulies pļavā -

un Tevis nav,

pacel ziedu

un zieda ēnā ej.

Ar Tevi es vecs un jauns,

ar Tevi man sevis nav kauns,

ar Tevi man zirgi

bez pavadas iet,

un uzvara nav vajadzīga,

kas cita nama tēvu

nokaut prasa.

Nav jāsien feja melna,

zem akmeņa nav bēda jāliek,

var tepat miltos malt

un iejavām ar rožu ziediem

sev rīta maizi cept.

Tev matos čūskas āda,

uz krūtīm Pūķis snauž,

bet Tu man stāsti

par tulznām savām

un spārniem,

kas muguru spiež.

- 320 -

Vienā briesmīgā

trakā steigā

ir jānovāc visas zīmes

un jānodzēš ugunskuri.

Atkal ir nobrucis

kalnam vaigs,

kritusi egle

un darbs, tiltu ceļot,

ir vējā.

Pa pēdām nāk

sveša cilts

ar aukstu sirdi.

Tiltu var pārņemt

un pāri tikt

uz Jauno Kalnu.

Tiltu var kaunā likt

un kādu tautu vēl nezināmu …

Ir jānovāc viss

un tikai pa Saules

vai Mēness rādītu ceļu

jāzīmē taka jaunā.

Tilts jāceļ kā

kāpnes Debesīs

un jāpārmet strauji

kā kalnu kazas auļi,

kas pēdas aiz sevis neatstāj.

- 321 -

Mums katram aiz muguras

tūkstošiem vīru.

Tavas un manas

Zemes Zelts.

Mums tūkstošiem

šķēpu, bultu un smaiļu,

mums slepenu bedru

un lamatu likts.

Mums ātrākie zirgi

un jaunākie jātnieki

kaujai deg.

Mums katram

aiz muguras tūkstošiem

acu cīņas priekā mirdz,

mums tūkstošiem dzīvību

apkārt dzisīs tūlīt.

Mums tūkstošiem nāves ziņu

uz mājām būs jāņem līdz.

Mums diviem savā cīņā

ir jāļauj izšķirt,

kur gals tam strīdam,

kas avotā ierakstīts.

Kas nākotni manu

no Tavas dala,

kas manas tautas,

kas Tavas daļa.

Mums diviem.

Tavas un manas

tautas Zelts,

lai tūkstoši stāv.

- 322 -

Tu, tirgoni, klusē

par godu un tiesībām!

Tu pircējiem saviem domas jauc.

Tev prātā tik maku skaits,

man vērtīgs kaut viens,

bet tīrs un nākotnē dzīvs.

Tu bruņinieks neesi.

Tu nezini.

Tu atbildi vien

par sava vēdera dzīvi.

Tev simtiem māju un kapu kalnu

vakaros mieru nelūdz.

Tev simtiem sievu un meitu goda

par vīru dzīvības cenu

nav jāpērk.

Starp zagli un viņa nāvi

Tev jāstāv nav bijis.

Tev jāgrib nav kaimiņa stipra,

lai dēliem liktu

prātā vērīgiem augt,

muskuļiem vingriem

un gribām taisnām,

bet saudzīgām rokām

no zara ķekaru plūkt.

Tu neesi bruņinieks,

Tu nezini,

kā pēc gadsimtiem dzimt

un krāsmatās savus laukus meklēt,

ja kādu dzimtu tumšu

vai nodevēja namu

savā tautā atstājis esi.

Tu nezini, kā tas ir,

kad zeme bez sēklas

Tev pelnainām acīm

atbildi prasa.

- 323 -

Redzi, kāds pustumsā tēls

vienkārši sēž un tur

Tev pastieptu roku.

Tu domā,

ka lūdz viņš dāvanu kādu?

Viņš nelūdz,

bet sniedz savu domu.

Tēls savu plaukstu rāda

un stāsta -

kā rokai var cimdu pārvilkt,

tā atklātai domai

katrs savu klāt likt,

jaunu saturu gūt

un kādu sasildīt.

Ne vārdu kaujās

tālāk un smagāk plesties,

zem sevis asnus mākt,

bet kopā tiekties, caur tāliem

prātiem vērpties

un savā just spēku,

kas ļauj tā kalnos sēdēt

ar pastieptu  roku.

Zemei sūtīt

caur Visumu nākošu Domu,

tā Tava nākamā bauda ir.

- 324 -

Ērgļu un Vanagu ceļš

šeit kartēs iezīmēts tiek.

Dūju un Ibisu takas

ar citu līniju velk.

Katram ir sava stunda

un Zvaigzne, uz kuru iet.

Katram ir sava bulta

un cietoksnis tumšs,

kurš slēpnī gaida.

Ne visi tempļi te kalnos ir mūsu,

ne visi ceļi pie draugiem ved.

Ne visas ugunis naktsmājas sola.

Ne zili mākoņi rožaini saldi,

bet Ērgļu un Vanagu ceļi

aiz torņa sienām

Mūs visus gaida,

un augstākā lokā,

kur Saules vairāk,

tur arī bultas sāpīgāk dzeļ.

- 325 -

Dzīve ir tikai dzīve.

Dzīvē viss ir

tikai tā, kā ir.

Dzīvē viss var būt

tikai tā, kā var būt.

Dzīvē brīnumu nebūs.

Dzīvē bēdas Tavas

neviens bez Tevis nebēdās

un priekus Tavā vietā

vai princi Tavu nemīlēs.

Dzīvē reizēm brīnumi notiks,

ja būsi kam lielam pieskāries

vai Dzīvību sīkā sūnā jutis.

Tavā dzīvē viss notiks,

ko ļaudis par brīnumu sauc,

bet Tev tā tikai ikdiena būs,

darbs Zvaigžņu ceļos un

sarunas Tavas ar ūdens un

koku gariem par izredzēm labām

vai kādām bēdīgām pilsētas beigām.

Tev dzīve brīnumaina būs,

Tev katru dienu

pasakaini notikumi

apkārt šķilsies,

Pūķi skries un augsti kalni vērsies,

Fejas laidīsies un dzīvi kristāli kā

Ziedi Tavā priekšā plauks.

Tu redzēsi mērķi, uz kuru iet,

iet un nekad neaiziet.

Jūs laimīgi būsiet,

Draugi!

- 326 -

Apsēdies te un klausies.

Tu jauna gan esi,

bet nemulsti,

nedzird mūs te neviens.

No sevis Tev neaiziet.

No savas dzīves neizkāpt

un Upes krastā nesēdēt.

Tai Upē divreiz neiekāpt,

kas Tava dzīve ir.

Tev divreiz vienā vietā nedzimt.

Tev katru reizi dzimstot

ir tikai viena

bulta, iespēja un Sirds.

Tev katru reizi atkal

jāiekāpj ir Upē

un jāturpina ceļš,

līdz kādu reizi

Tu lemsi

irties pret straumi,

augšup viļņus šķelt.

Tur dzirdēsi sevi dziedam

Lotosā trauslā,

Tu Brīnuma Daļa!

- 327 -

Kas te no manas zemes,

kas te no manām mājām?

Te visu Māju saknes,

te visu Upju sākums.

Te Tavu māju sapņi

vakaros klusos.

Te Tavas bērnu dziesmas

smilgās kārtas un pūkās

ar mākoņiem laistas.

Te visu Valodu Māte.

Te Visu Sirds.

Te Tavu graudu asni

Dzīvību dzer.

Te Tavu koku raksti

senču karotēs grebti.

Te Tavi šūpuļi kārti

un sēru vītoli sirmi.

Te Tava Zeme -

te vairāk kā citur.

- 328 -

Ej vien uz mājām.

Ej, Tevi Dzimtene sauc.

Te mūsu torņos,

te spozmes un staru daudz.

Te kalnos, te sniegi

un Kosmiski viļņi šalc.

Te nomodā mēs.

Tur, Dzimtenē Tavā,

tur dzintari staro.

Tur, Tavās mājās,

tur darba daudz.

Tur jaunus ceļus

un gaismas sauc,

tur asaru daudz.

Krastus lauž upes,

vecas dziesmas

ar jaunām jauc

un brīžiem airu trūkst.

Ej, Tevi Dzimtene sauc.

Tev jātur būs Stars.

Tev jāzin Mans Vārds.

Tur, Jūras krastā,

Kalni jādzird ir.

- 329 -

Viņi mirst.

Jā, viņi pūļiem mirst,

smiltīs un purvos

kanālus rokot.

Jā, viņi krīt

spēka gados un Debesis lād.

Jā, viņi pilsētas ceļ

un piramīdās savus sviedrus

iemūrē, javu jaucot.

Jā, viņi Mūžībā iet,

sevi ar Mūžību saistot.

Jā, viņi guļ

zem tiem pamatiem visiem,

kas mirdzošus torņus

augšup slej.

Jā, viņi tūkstošiem mirst,

savu darbu nolād

un savās pilsētās dzimst,

starp marmora kolonām

klīst un apbrīno gleznas,

savus senčus,

kas tūkstošiem miruši, piemin.

Jā, viņi ceļot pūļiem mirst,

lai nemirtu velti.

- 330 -

Tu nemirsi vairs,

kad savai dzīvei

zināsi cenu.

Tu nemirsi tad,

ja gribēsi dzīvot

un nebaidīsies

uz savu mērķi iet

par to cenu,

ko mērķis prasa.

Kad Tava Upe

ieplūdīs deltā

un tomēr

uz Jūru straume būs.

Tu nemirsti tad,

kad Tev mērķis ir

Vēja Ceļš.

Tu nemirsti, ja

Tavs mērķis

Tev Bezgalība

te Ceļā ir.

- 331 -

Nu, lūk.

Tur ieleja zaļa un ceļš.

Tur upe un tilts.

Jums maizes pietiks

un ūdens ir svaigs.

Vai zini, kāds tagad gads?

Vai zini, cik sirmi ir Tavi mati?

Vai zini, cik reižu Saule

ap Kalnu loku liec?

Nu, lūk.

Tavi septiņi gadi

ir Elfu zemē kalpoti

un tas ir mans -

Karalienes skūpsts.

Ej sveiks -

Nemelo Nekad

un Viss Būs Tā,

Kā Tu Teiksi.

- 332 -

Nu labi, Draugs,

karš pagaidīs.

Iekar vairogu kokā.

Piesēdi te,

liec zobenu nost.

Zirgs Tavs lai zāli plūc.

Tu cīnījies droši

un stiprs Tavs pulks.

Tas, ka Tu kriti

pret zobenu manu,

nav mana spēka,

bet rētas Tavas vecās

un gadu nastas vara.

Bet Tavs stopa šāvējs

ir vareni naigs -

trāpīja gan pa spraugu,

tik sīku kā mans nags.

Man nāve viegla

un viņam gods kam gods.

Tagad jau laikam

ilgi projām būsim,

bet kad tiksimies atkal,

runāsim tā -

vienā pulkā stāsim

un plecs pie pleca

zem karoga mana!

Tev Lauvas Sirds

un Vilka Zobs.

Te Tev roka mana!

- 333 -

Pirmajās rindās lai labākie stājas.

Pirmie lai cietākie iet.

Pirmie lai asākie zobi.

Pirmie lai tur un pretspēku maļ.

Par savu zemi

pirmajās rindās stāties ir gods.

Par savu namu pirmajās rindās,

kur smagākos šķēpus ceļ

un dziļākās brūces šķeļ.

Jaunie, kas pirmo reizi

te vaigā svešos redz,

lai tālāk stājas un labi lūko,

kā viņi cīnās un tūlīt mācās

un tajā vietā stājas,

kur muguru negriež nekad,

mugurā necērt nekad,

savu zobenu cienot,

bēgošam nesit nekad.

Un, ja tikai viena rinda būs,

un, ja pirmā rinda tikai jaunie būs,

lai stāvus un Debesīs iet!

Tā tas būs nolikts būt.

Šim pulkam te būs

nolikts palikt

un Ozolam būt!

- 334 -

Pūķis ir atkal

Princesi nolaupījis!

Nu ko lai ar viņiem dara?

Pūķis uz mūra sēž

un pasakas stāsta,

bet viņa tam pakaļ skrien.

Pūķis pār viņu

mākoņus dzenā,

bet viņa kailu galvu sēž.

Pūķis viņai burkānus mizo,

bet viņa tam pienu kāš.

Pūķis viņai par zobeniem stāsta,

bet viņa sirdis izšuj un smagi pūš.

Pūķis prinčus taupa,

bet viņa tos vai pušu plēš.

Pūķis aiz torņa slēpjas,

bet viņa dzejoļus raksta.

Pūķis ir atkal viņu nolaupījis.

Bet ko lai mēs tur darām?

- 335 -

Tev vaigs tāds gaišs

un smaidīga esi

- laikam iemīlējusies būsi.

Tev mati šķiras,

austiņas laukā lien

- laikam tā vien būs.

Krējums Tev sviestā nekuļas

- nu taču Tu samīlējusies esi.

Vaļā acīm Tu guli

- ej kā tāda iemīlējusies.

Tu mākoņos lidinies

- taisni kā iemīlējusies.

No rokām viss krīt

- laikam esi dikti iemīlējusies.

Bet, mīļā, Tu krāsas jauc,

tas taču rozā nav, bet lillā

- nu Tu esi patiesi iemīlējusies.

Un neko arī vairs neēd

- laikam tas dikti nopietni ir,

ja tā iemīlējusies esi.

Tu visur tikai viņu vien redzi.

- Tu mīli viņu.

- Es mīlu Tevi.

-  Es arī un ļoti.

- 336 -

Man neiziet no prāta Tas,

kas augstu pāri pasaulei

tur Kalna galā sēž.

Viņš Zvaigžņu čukstus dzird

un Zemes smagās nopūtas.

Tur - Antejs, Prometejs,

sēž savā klintī brīvs

un Domas Tālē raida,

gūst atbildes

un savai zemei

kā visām citām dod,

ar vieglu roku sēj

kā zelta graudus

viņš Tālēs dzirdēto,

to neprasot,

kam kura tiks.

Pat necerot uz ražu ātru,

pat nezinot, vai dīgs.

Vēl nesaņemot atbildes,

viņš savā Kalnā

katrai Tālei jūtīgs,

Sirds Bagātībā

Laimīgs.

- 337 -

Čūskas Meita

bizi pin un mani pie tilta gaida

zem sārti ziedoša

un rūgti smaržojoša

kā mārtiņrozes pēc tāla vēja

asa un stipra koka.

Čūskas Meita zina -

es nākšu atpakaļ

un tiltu aizmirsis neesmu.

Čūskas Meita

ir viņa ar pacietību savu,

kas zina,

ka viņas stunda nākusi

un aususi ir Viņas Zvaigzne.

Čūskas Meita zina,

nu viņas kārta

sākt savu darbu ilgu un cerību pilnu

pār savu tiltu vest,

pār smalku tīmekļu plīvuru

klāju,

pār matu pīnēm

un klusumu pilnu

ar Čūskas Meitas ziņu,

uz vietu,

kur iet var tikai tāds,

no Mātes nācis,

pie Mātes atgriezies

kails

un Zinošs -

var tālāk

Čūskas Meita vest,

nelīdz tur zobeni, bruņas,

kur Čūskas Meita ved

uz Ziedošu Koku,

uz Tiltu pret Kalnu

un Augstāku Saskaņu.

- 338 -

Man Atēna,

Zilace Pārdrošā,

uz pleca

Pūci sēdina un abas klusē.

Kur grieķu Dievietes

runas plūdi spožie

kā Zeva Bultu uzgaļi

asie?

Vai Atēnu Māte

uz Spartu dodas

vai savu Pirmo Vārdu rod?

Pūce božas kā Kobra

pār Budu Mežā,

no lietus sargājot.

Kas bija tā Indiešu Māte,

kas ļāva princim saprast -

trīs vārdos var

Visumu teikt -

Tas Ir Viss.

- 339 -

Tie nav Dzejnieki,

kas klusībā zīmuļus grauž,

savas dvēseles skaidas skaita.

Dzejnieks vienmēr sev

kādu barikādi ceļ,

savu karogu vējā

vaļā tin.

Visus uz turieni sauc,

kur dūmi,

kur dzirksteles spožas.

Uz Klinti

kur Nākotni kaļ.

Dzejnieks var

savai Dvēselei mizu noraut

ar kustību plašu,

pastalas šūt

un purvā pēc dzērvenēm brist.

Savu Dvēseli pirtī ielaist pie citām,

lai peras un tvīkst,

lai pumpuri dīgst,

lai ietinas savos zaros

un ziemeļu vējos salst.

Lai klusa, skanoša stīga

gar kailu stumbru tek.

- 340 -

Kad sveķus vāc,

stumbru skrāpē un plosa,

egles vai priedes

Dvēseli meklē,

Saules gaismu siltu

kā asinis tvanīgas sūc.

Kā egles zaros čiekuri

Mātes rokās bērni snauž.

Mātes Dvēselē nākotne rit,

jaunas egles, sili

un dzintari spoži

tautai uz krūtīm

deg.

- 341 -

Caur Sievietes daļu,

caur sieviešu mājas galu

Dzīvība rit.

Nāk pasaulē Aleksandri

un hetēru rokās

par Maķedoniešiem

lieliem aug.

Dzimst Spartas varoņi

un viņu Dievi.

Dzimst Raiņi un Aspazijas,

savus Šķirdautus auž.

Visuma Sieviešu Daļā

Saule un Mēness mīt.

Pie Pasaules Mātes krūtīm

vienmēr es bērniņš mazs.

- 342 -

Oss!

Asi skan.

Oss!

Japānis saka - ciet.

Asi, cieti -

muti ciet un ciet!

Oss!

Ledainai upei pāri.

Oss!

Nātru audzei cauri.

Oss!

Pie sava sliekšņa ārstu gaidīt.

Oss!

Pie Tavas gultiņas smaidīt.

Oss!

-Putna bērni pūkainā ligzdā.

Oss!

Puķe Tavā priekšā plaukst.

Oss!

Naktī pār bezdibeni skriet.

Oss!

Ātri un viegli, skaisti

kā pār bezdibeni

Vēja Ceļā caur dzīvi

kā pa zobena smaili,

kā pa Saules staru

iet.

Oss!

- 343 -

Caur ūdenskritumu

ceļš taisnākais

un mani spārni

te trauksmi rod,

kur Ūdens ar Debesīm dejo,

var mazgāties Vētras skrejā

kā liesmainā klusumā.

Te Uguns dejā,

Vaļu korī dziedošā

Valim un burbulim būt,

Staram un ērkšķim asam,

Sveces liesmai, ko nest.

- 344 -

Lūk, ņemsim šo smildziņu,

tā būs Tava doma.

Lūk, vēl šo un arī šo,

tās jūsu domas būs.

Un Tava doma būs sērkociņš,

bet mana - kārbiņas sāns.

Lūk, ugunskurs sīks,

bet siltumu dod.

Šī skujiņa, Tava doma

ugunī smaržo pēc ziemas,

bet šķipsniņa sāls,

Tava atklāsme pēkšņā,

krāso liesmu spilgtu.

Tā domiņas savas kopā liekot,

jūs iegūstat Saulīti mazu,

kas silda un apkārt gaismu dod,

bet piestumjot baļķi un vēl otru,

mēs iegūstam sārtu,

kas jāvalda ir.

Domai ir milzīgs spēks,

domas kopā liekot,

kā kāpnes Debesīs ceļam,

kur katrs pa kāpienam nesam,

liekam un augstāk kāpjam.

- 345 -

Meža ielokā

zem vecas liepas,

liekas, kāds ceļinieks gaišs

vai viņa ēna.

Liekas, klausās un smaida

vai savās domās klīst.

Es jūtu un zinu -

Tālajos Kalnos

Kāds savu Sirdi šurp sūta,

iedegts ir Stars,

te, mūsu smildziņu vidū

vēl kāda savāda

liesmiņa kvēl.

- 346 -

Hei, Pūķi, kārtīgi pūt!

Vaigus piepūt un velc.

Vedam mēs princesi mājās

un laivai ir jālido skaisti!

Re, kā karogi plandās,

princeses apmetnis zils.

Pūķi, vēl augstāk celies,

Zvaigznes un gaiļi dzied.

Pūķi, mēs vēju ķersim!

Pūķi, mēs jūru tukšu smelsim!

Pūķi, mēs princesi vedam

Pasaulē Skaistāko!

Pūķi, jau torņi spīd.

Dzirnavu spārni griežas.

Princesi pārvedām mājās.

Kāpēc tā smeldz mana Sirds?

- 347 -

Pūķu Svētki starp torņiem,

kur sešu pasauļu vēji tiekas,

iekrīt tai dienā,

kad trešais ar sesto tiekas.

Pūķu Svētki sākas

ar sievu vēderiem lieliem,

zem priekšautu pūķotiem karogiem,

ar tēvu lolotām cerībām

uz saviem dēliem šogad.

Pūķu Svētku rītā

mākoņu gubas trenkā.

Laika un Vēja Vārdus

svinīgi skaita katrā torņa logā

knīpa par draugu savu

un pūķa auklu,

kas viņa svīstošā plaukstā.

Trešais ar sesto kad tiekas,

Saule ir tieši tik augstu,

lai torņi un pūķi lidotu blakus.

Tad saspringst auklas,

pūķi ceļas un uzzied

viss jūras krasts.

No katras laivas,

ielas un torņa

gaisā ceļas ar skatu pret jūru

kāds tauriņš, putns

vai drakons gandrīz īsts.

Kad Saule ir augstu,

sestais ar trešo kad tiekas,

kad torņi un pūķi

pret jūru laižas,

Septītā vārti veras,

Pūķi ar Septīto Vēju lejup laižas

un Pūķu Svētki sākas,

Zelta acis ar Zaļām tiekas.

- 348 -

Draugu būšana atkal kāda.

Ostā jāsēž ir man,

citi kuģi kad jūrā iet.

Skrejceļš man neesot gatavs,

kaut spārnos jau ceļos es.

Grāmata mana un raksts

te aktuāls neesot,

kur visu draugu draugs

par to pašu jau rakstot.

Draugu būšana atkal kāda.

Jūrā pelējums vecs.

Brūna aļģe

gar krastiem pūst.

Draugu būšana atkal kāda

biezākos vējus savos maisos ķer,

savējo vidū sāla un cukuru virsū ber.

Kamēr es tālumā braucis,

draugu būšana ostā

atkal man ceļu slēdz.  

- 349 -

Kam tagad kārta -

Tava vai mana

augšā mastā kāpt?

Kam tagad kārta Vētru sargāt,

tālumā Salu meklēt?

Kam tagad kārta

kurtuvē līst un sodrējus grābt?

Kam tagad kārta

tauvas un blokus stiept,

buras vaļā siet?

Kam tagad kārta

Likteņa lemto ziņu vest?

Kam tagad kārta

bagātam taisnību teikt,

roklaižam durvis rādīt,

valdošo tiesā saukt?

- 350 -

Kas tajā Salā zaudēts,

to atradīsi vēlāk,

kad zelta skaņa svešā tirgū

pret asu atmiņu liks atdurties.

Pret pēkšņu atmiņu,

ar kādu skatienu

Tu viņu pavadīji,

tam strauji spārnos ceļoties.

Vai pēkšņi atcerēties

Karaliskas acis, Zibeņus

un apmetni no viņa pleca.

Kā pagriezienu

kādai dejai jocīgai

vai cīņu mākslai iemācīja Tas,

kurš neskaitīja Zeltu,

cik Jūras viļņi krastā skalo.

- 351 -

Salā nepiestājot,

mēs putnu čalu dzirdam,

augļu smaržu un līksmus sveicienus

no laivām,

kas pāri bangām īrušās

mūs sveikt

ar jaunas salas dzimšanu,

ar lielas upes jauno ceļu,

ar kontinenta pirmo dienu,

par kuru senās grāmatās ir rakstīts,

un šodien nomesta ir vēstule

no kāda gaisa kuģa

vai ceļojoša pastnieka.

Par notikumu šo

gan jaunais burvis savai Ivoā

ir izpļāpājies vakar,

bet viņam tas ir piedodams.

Ja Ivoā jūs redzētu,

tad visus šķēršļus aizmirstu

un visus ziedus viņai nestu,

visus priekus līksmākos!

Jums jāredz mūsu Ivoā!

Mēs viņu redzēsim,

bet tomēr steigsim.

Mums sala jāsveic

kā jaunam burvim sava Ivoā.

- 352 -

Tā tikai pirmā

kalnu smaile,

tās tikai pirmās bangas,

ko Jaunā Sala

dzimstot okeānā raida.

Tās tikai klinšu radzes,

tās tikai ligzdu vietas,

kas savas Kaijas gaida.

Tās tikai pirmās īsās raudas,

kas īsto piedzimšanu vēsta.

Vēl īstās zemestrīces nāks,

vēl vērsies vulkāni,

vēl smilšu vētras gaudos

un pirmie kārkli

tām nikni pretosies.

Vēl ciedru meži izaugs,

kur tagad sēkļi bangās slēpjas.

Vēl uzcelsim mēs bākas,

vēl lidos mūsu kuģi,

vēl citas salas celsies

un izaugs kontinenti jauni

un strūklos dzirkstoši stari.

Tos sūtīs šurp Planētu Gari,

kas Jaunajām Zemēm

pa vārdiņam iečukst,

pa pūciņai gaišai,

pa burvju nūjiņai šūpulī ieliek.

- 353 -

Šurp jāsūta

liepas koka kuģi plati

ar liegu liekumu bortā.

Ar miera pilnu, bet jūtīgu gaitu

kā māte

bērnu caur pļavu pie rokas vedot,

vai pati

caur bērzu birzi cerībās ejot.

Šeit vajag mīļu roku,

lēnu smaidu, siltu balsi.

Te alu daudz

un cerību zemē raktu.

Te miglā Koklētājs staigā

un Dūdinieks

te katram avotam savs.

Šurp pāri Jūrai

Čūskas Meita peld,

savu vainagu pret kroni maina

un matus mazgā asarās.

Te ezers, kurā Zobens guldīts,

te, Avalona viļņos senatnē.

Te Merlins staigājis,

te guļ viss Kamelotas Zieds,

kas Akmeni no gūsta mājās gaida,

lai dārzi atkal uzplauktu,

tad dūdām skanot

caur baznīcu pagrabiem veciem.

Te gaismas ceļas

vēl pirms saules,

bet vēji tinas ielejās,

lai sagaidītu To,

kurš reizi gadu simtos

pāri pļavai nāk

un te zem ābeles

uz pleca tēva roku liek.

- 354 -

Man Elfu zemē tīkas būt.

Tur viss tik tīrs un spožs,

kā mīļus viesus gaidot

čaklu bērnu māmuļai.

Man Elfu zemē gaišas atmiņas

par zaļo krāsu daudzumu.

Par zaļiem karogiem un burām,

par zaļām liepu lapām, zāli,

acīm šķelmīgām un jaunām.

Par Zaļiem Stariem Visumā,

kas nāk no katras

dzīvi uzturošas Sirds.

Man Elfu zemē tīkas būt.

Tur viss ir tīrs un kluss

un sakopts kārtībā.

Tur pašu Elfu gan

vairs nav,

tur, vecā Anglijā.

- 355 -

Vakarā šķirsimies mēs.

Vakarā dziesmas tālāk skan.

Vakarā klintis augstākas liekas.

Vakarā vilnis garāks nāk.

Saule zem kājām siltu apmetni klāj.

Vakara ēnas plakstus slēpj.

Vakarā šķirsimies mēs,

katrs uz savu ostu iesim,

no visiem stobriem zalves izšausim,

pret cietoksni visos karogos stāsim

un laivas pilnas ar ziediem

uz krastu sūtīsim.

Ātrākos ziņnešus līgsim

un vēstules uz mājām laidīsim,

lai sagaida mūs jau šovakar

ar medu, maizi un siltu pienu,

palagiem baltiem

un mājas krāsns siltu smaržu.

Tad iesim uz pili

un ballē par Pūķiem stāstīsim,

par nikniem viļņiem

un skaļām kaujām,

par ātriem zirgiem

un stiprām saujām,

par karstām Sirdīm

un kvēliem čukstiem.

Tur ballē mēs visi

varoņi būsim

daiļām dāmām par prieku.

Vēlāk lādes izkrausim,

citus stāstus teiksim

par alām, kur garām iets,

bet ceļš ir iegaumēts,

par ziediem, kas redzēti sapņos,

par straujiem auļiem,

par ķertām ēnām

un draugiem

starp mākoņiem augstiem.

Par ceļiem īsiem

un apkārt ietiem,

par smiltīs zīmētiem,

bet nesaprastiem.

Vakarā šķirsimies mēs,

vakarā putas sārtas

ceļu vēdekļus zīmēs.

Vakarā Saule

mūs apskautus turēs

un katram klusiņām čukstēs,

ka nevar tā Jūras viļņos

viens otram pazust tie,

ko Zvaigznes Vienojušas

un Saule Zeltījusi mastos.

- 356 -

Jau dziļā tumsā

ziņnesis visus uz klāja sauc.

No Ziemeļjūras mums pretī

tā kā svešas zemūdenes nāk.

Bet trauksme lieka.

Tur jauns Jūras Pūķis, vaļu ģimenīte

un vesela roņu un valzirgu

jūras tauta.

Uz Jaunajām Salām

tie kursu turot.

Jūras Pūķis ceļu labi zinot,

zosu un kaiju bari arī nākot

un albatrosi visās grūtākajās

vietās dežūrējot.

Pēcāk Pūķis atpakaļ vēl peldēšot,

reņģu un siļķu bariem ceļu rādīšot.

Bet laši un mencas vēlāk rudenī

jau ar sēklām

un jūras kāpostu stādiem

pa iemītu taku paši aiziešot.

Atvadoties gan Pūķis lūdz -

tā starp mums,

lai iedodot

kādu kabatas lukturīti -

rezervei …

Tauriņu bars kaut kur

vieglprātīgs skrienot,

tumsā, uz savu roku.

Vajagot uzmanīt vējā

vai uzzibsnīt slepus,

lai mierīga sirds.

Mēs iesviežam vaļiem

pa paciņai mentola konfekšu mutē,

roņu sālsmaizei

eikaliptu eļļas muciņu dodam

un šķiramies,

tāpat kā tikušies klusi.

Nakts silta un gaiša liekas.

Uz Jaunajām Salām

Dzīvības viļņi veļas.

- 357 -

Un lielākā tikšanās notiek

pret rītu,

kad vilnis ir sevi noķēris beidzot

un izstiepies tīksmi stundiņu kluss.

Vislielākais klusums un lielākais miers

ir ne vairs tumsā,

bet gaisma kad tikko svīst.

Tad pierimst mastu bloki

un tauvas reti čīkst.

Tad buru teltis sardzē snauž.

Tad ieskanas tūkstoš arfas,

skar Sirdi Varavīksnes Stars

un Zaļš un tik spilgti Zils!

Stāv blakus liels, cēls,

tur pastieptu roku

un acīs Zelts,

Varavīkšņu Gaisma

un tik tīri Zils!

Nav vārdi vajadzīgi.

Viņš pieskaras man pie Sirds.

Tiek iedegts Stars.

Jūras krastā

būs dzirdama Kalnu Balss.

- 358 -

Vēl brīdi pagaidīsim,

turēsimies ēnā.

Mēs ļausim kādam skaistam

par mūsu kuģi

teiktam vārdam piepildīties.

To vecais Tomass Vārsmotājs

bij, Ausmā lūkojoties, skandējis

par prieku sievām

pie zivju pilnām laivām.

Tas palicis

kā mūsu ostas lielais stāsts,

ko nodod paaudze pēc paaudzes,

no rīta ostā laivas

ar Sauli nākam gaidot.

Vēl pieturiet buras,

vēl Saule tik lec,

vēl turies pie miglas,

vēl īsu brīdi …

Tā, Saule ir burās!

Tā ir kā dziedāts!

Nu tagad,

uz priekšu!

Visās burās

un Saulē!

Mēs esam te,

mēs esam klāt!