- 301 -
Tava kuģa dziesmu
starp Jūras balsīm
pazīt var.
Tā nāk kā svaiga jūsma,
kā ciklons plašs
ar daudzām siltām stīgām.
Tur spoži ritmi
vienā lejas,
buru kori, mastu solisti
un kāpņu ansambļi,
tad putu ovācijas,
viļņu aplausi
un burzguļojošs prieks
aiz stūres paliek Okeānā
par spēku, ātrumu
un tiešo gaitu,
kad viļņos rimstošos
gar Tava kuģa ceļu
līdz manam mastam
beidzot atskan
ilgi tālēs jaušama man
Tava kuģa dziesma.
- 302 -
Šīs Jūras jaunas,
Salas tālas
un Vēji pārdroši
vēl ir.
Šeit senas dzīles paveras,
kad jaunie krasti
pret sevi viļņus sauc,
un daudzi nogrimuši
vraki var savus
slazdus celt.
Šeit pirāti jau siro,
te kārtības vēl nav.
Šeit mūsu eskadrām
tik ostu plāni.
Šeit ienāk kuģi ātrākie
un ciešāk ķīļūdenī turas.
Šeit kuģi vientuļie
pret sevi izsauc pirātus
un kauju gaidot
tur vienmēr gatavībā
lielgabalus maskētus.
Šeit augstas Debesis
un neredzētas Zvaigznes,
šeit ledus kalni, orkāni
un maigi ziedi.
Šeit putu viļņus Pūķi smeļ
un Zilie Vaļi
to raksta savai vēsturei.
Šeit aslapainas palmas dzeļ
un vijolītes pāri līčiem
mums atsūta pa vēstulei.
Šeit ienākot ir jābūt gatavam
gan Vētrai, priekam,
zaudējumam sūram.
Te ienākot ir stingri
jātur stūre.
Šeit Zeltu neskaita,
te Zeltu dāvā.
Šeit jaunus ietvarus
kaļ Tavām pērlēm.
Šeit Tavām dziesmām
meklē balsis.
Šeit tālām briesmām
ar pirmo rīta gaismu
kāds pretī dodas.
Šeit Zeltu neskaita,
bet darbu ar
citu darbu vij.
Te zemu spēku
ar smalku prasmi
tur ciešos iemauktos.
Šeit Zeltu neskaita,
te manā Salā,
kur katrs vilnis
nāk pie manis,
man sijā Sudrabu
un Zeltu sēkļos veļ.
- 303 -
Mans Zvaigžņu priekšauts
vienmēr gatavs,
Zils Karogs
Baltiem Lotosiem,
ar mani darbā stāt.
Tāls sūtījums
no sniegiem segtiem kalniem
man piemiņai par pagātni,
kad svētku gājienā
tas smaga darba
atzinībā nāca.
Mans Zvaigžņu priekšauts
vienmēr gatavs
ar mani Lotosā
pret straumi irties,
būt karogs svēts
tai cīņā,
kas vienīgā var
ienest Debesīs.
- 304 -
Kad katra doma paver ceļu,
nav jārušinās sētmalēs
vai svešos apcirkņos.
Var pacelt cepuri
un līdz ar strautu
iet meklēt kādu vietu,
no kurienes var redzēt,
kā Mākoņi
pēc lietus dzimst.
Tad pietupties var pļavā
un dzērves pavērot,
kā samurajiem māca
kāju smalkās manieres,
vai skudru pūžņa
priekšā ceļos mesties
un mazliet bezbailības palūgt.
Tad peldēties var Lielā Lāča kausā,
iet strīdēties ar Aunu,
ļaut Skorpionam dzelt,
bet Jaunavu ap Sauli
polonēzē vest.
Tad ieķerties var apvārsnī ar roku,
virs Zvaigznēm pavingrot
un katrā darbā savu spēku rast.
Var nonākt Brīnumainās Zemēs,
kad katra doma ceļu ver.
- 305 -
Dāsna Roka
Zelta Graudus sēj
kā
Tāla Sirds
kas gaišas dzirkstis sūta
Plašas Domas
ugunīgās upēs
plūst
pret dambjiem triec
un jaunas gultnes veido
ap Augstākajām Smailēm
vērpjas
un izplūst plašumā
kur Bezgalībā
Dāsna Roka
Zelta Graudus sēj
- 306 -
Kas notiek,
ja Pūķi atbrīvoju
un Zelta Spārnos
ceļos?
Es sievas izbiedēju
siena pļavās
un sajukumu ienesu
tad viņu vīru
politiskās runās,
ja zemu pārlidoju ciema baznīcu
un krustiem apmētāts,
ap zelta gaili
slaidu valsi griežu.
Es augstāk ceļos,
ceļos savos ceļos,
vairs netraucēju
alus dziesmām,
lidmašīnu trasēm,
uz labu vērstām runām,
līdz zūdu skatam
es savās ziedu pļavās.
Kur paliek dialogs?
Jums šķiet,
ka Pūķis
Zelta Spārnu demagogs.
- 307 -
Šī divu toņu saspēle
starp mūziku un dzīvi.
Viens
augsts un smeldzīgs sauc
kā balss no dzidra kristāla.
Otrs
dūmakaini zems
kā pašas Zemes Mātes
dāvāts samtains zieds.
Divu toņu saspēle
kā kraukļa spārni
rītausmā
tur dziļumā,
tur kaut kur manī
Kaut Ko modina.
Tas - Kaut Kas - ir tāds,
kam vakar vietas nebija
vēl manā dzīvē.
Tas - Kaut Kas - ir tāds,
kam rīt būs visa
mana dzīve atdota.
Tas mani mulsina,
Tas apkārt paskatīties liek.
Rīt dzīve nebūs
tāda vairs kā šodien.
Rīt kaut kas
būs mainījies.
- 308 -
Kāds dīvains vārds
pār lūpām izlauzās.
Kā kaujas sauciens,
kā prieka
un garas cīņas
izšķiroša izklupiena zīme,
kā senas dzimtas vārds,
kā kādas dzīves
vai senu māju vieta,
kā sena drauga vārds,
kā kaut kas tāds,
kas pēkšņi pats no sevis
par lielu pārsteigumu
pēkšņa prieka brīdī
pār lūpām izlaužas.
Kas bija tas,
kas Kausam lika atsaukties
ar pēkšņu vārdu,
ilgi glabātu
un dziļi slēptu?
- 309 -
Tagad miera nebūs,
tagad kaut kas notiks.
Tagad!
Tagad kādai mucai
stīpa trūks.
Tagad!
Tagad kādam
deglis kritīs.
Tagad!
Tagad redzēsim,
kas miglā blakus.
Tagad redzēsim,
kas mūsu rindās lieks.
Tagad!
Beidzot redzēsim,
kas nepazītā kuģa kapteinis.
Beidzot vējā migla irst.
Un tev būs jāatklājas,
tev būs jārīkojas,
pretī jāstājas
vai jāsveicina mūsu karogs!
Tagad!
Migla irst
un svešinieka masti
lēni augšup slienas.
- 310 -
Pēkšņi kaut kas notiek.
Pēkšņi izlaužas kāds vaids,
pēkšņi kādai laivai
plaisa atklājas.
Pēkšņi notiek tas,
ko visu mūžu gaidi.
Pēkšņi visa tava dzīve
mainās.
Pēkšņi atceries, kāpēc
te stāvi.
Pēkšņi notiek Dzīve.
Pēkšņi notiek viss,
kad neesi gatavs.
- 311 -
Tu ieskrienies un
krīti.
Tu ieskrienies
un atkal krīti.
Tu ieskrienies un
paliec
Tu skaties, kāpēc paliec.
Tu redzi slieksni,
slieksni vārdā
sauc.
Tu zini slieksni savu.
To vari vārdā saukt
un zini,
kā citus sliekšņus sauks.
Tu zini vārdu tam,
kas tevi pēkšņi gāž,
un paliec stāvot,
ja vienkārši
to
īstā vārdā sauc.
- 312 -
Sešos vējos Tu dzīvo.
Sešos vējos ap Tavu torni
zili mežvīni stīgo,
dzirnavu spārni griežas
un burām slīpām
nāk ostā laivas.
Sešu pasauļu vējos
un Jūras zīmēs
Tavu sievu acis
skatās
kā slīpi un asi
bāku stari
kaiju barus un buras
skaita,
savu vīru airus vada
un pievērtos plakstos
savas Zvejnieces Pirmās -
Jūras asaras,
oļu rakstus,
Laivu Vārdus un
Septītā Vēja Ziņu
Zaļacu aizās slēpj.
Tavi torņi
sešu pasauļu vējos
dzirnavu spārnus griež,
mežvīnos zied
un atvadas māj,
kad zaļaces sievas skropstās
asara citu vēju krāj.
- 313 -
Savus airus es krāsošu baltus
un sārtas buras šūšu.
Mans karogs būs Zaļš
ar Zilu
un Zelta Zvaigzne
desmit staru.
Mana laiva būs sirma
kā Jūra
stundu pirms ausmas.
Mana laiva būs
skaista krasta daļa.
Daļa no krasta,
kas jāņem līdz
jaunam krastam
un tālāk līdz
pašam galam,
kur airi balti
pret krastu,
granītu sārtu
un tumšu meža ēnu
par manu zīmi mirdz
krastā,
kur Zelta Zvaigzne
desmit stariem sen
zināma nav.
- 314 -
Čūsku bērni no olām
dzimst brīvi, gudri
un tūlīt gatavi dzelt.
Čūsku bērni savu cilti
pieņem kā indi,
pret kuru pretindes nav.
Čūsku bērni savu cilti
sev zināmā
kalnā ved.
- 315 -
Ērkšķi un akmeņi asi,
sausi zari un klusums māc.
Ik brīdi meklēt
viļņu vai mežu šalkas
ausīs atmiņas kliedz.
Ūdenskritums caur mākoņiem
lejup drāžas un krāc.
Gaiss, līdzi rauts, matus svaida
un liesmu pie zemes spiež.
Es nedzirdu savu balsi,
es nezinu sevi dziedam,
es nezinu neko ziedam,
es neesmu tam visam
gatavs.
Ūdenskrituma klusums
tūkstoš ziloņu baru soļos,
vaļu spuru zalvēs
ir klusums tāds,
kam pāri es netieku šeit.
Tam ceļa es neatrodu
uz balsi savu
vai vētras dziesmu,
vai kādu vulkāna salu.
Ērkšķi un akmeņi asi.
Caur mākoņiem ūdens klusums
mani pie zemes spiež.
- 316 -
Vīri droši lai jūrā brauc.
Starp sēkļiem tie ceļu zina
un plaukstās tiem spēka daudz.
Uz Jauno Kalnu
lai bērni iet,
lai tajā vietā,
kur ceļa nav,
nemeklē veco,
bet savu liek.
Uz Jauno Kalnu
vecā ceļa nav.
Uz Jauno Kalnu
tāpat kā rotaļās
derēt par tiltu var viss.
Uz to kalnu
bērni un Debesis
vedīs Tevi.
- 317 -
Es vienmēr esmu gribējis meitu.
Puikas man vienmēr
smilšu kastē, zaru būdā
vai karā blakus ir.
Puikas jāpadzen malā
vai jāļauj tiem cirst.
Puikas vienmēr uz mani
skatās pār vairoga malu,
kad mirst.
Es vienmēr esmu gribējis meitu,
čūskas acīm,
bizi kas lēni pin,
kas neko neaizmirst
un tālāk dzīvo,
kad puikas mirst.
- 318 -
Sieviete ar mani runā,
man ceļu stāsta,
aiz rokas mani ved.
Man ceļā vīnogas bārsta
un savu meitu ceļā
par sargu dod.
Par sargu no bailēm
un lielības manas.
Par vanagu maniem cāļiem,
ko rudenim skaitu es.
Sieviete, šķidrautā tērpta, slīd,
no dzelmes ceļ Salu
un mani tai līdz.
Sieviete runā ar mani,
man ceļu stāsta.
Aiz rokas mājās -
pie sevis vai vienmēr ved?
- 319 -
Tev čūskas āda matos
un Pūķis uz krūtīm guļ.
Tev nemiers katrā pirksta galā.
No Tevis dzirksteles lec,
bet atgulies pļavā -
un Tevis nav,
pacel ziedu
un zieda ēnā ej.
Ar Tevi es vecs un jauns,
ar Tevi man sevis nav kauns,
ar Tevi man zirgi
bez pavadas iet,
un uzvara nav vajadzīga,
kas cita nama tēvu
nokaut prasa.
Nav jāsien feja melna,
zem akmeņa nav bēda jāliek,
var tepat miltos malt
un iejavām ar rožu ziediem
sev rīta maizi cept.
Tev matos čūskas āda,
uz krūtīm Pūķis snauž,
bet Tu man stāsti
par tulznām savām
un spārniem,
kas muguru spiež.
- 320 -
Vienā briesmīgā
trakā steigā
ir jānovāc visas zīmes
un jānodzēš ugunskuri.
Atkal ir nobrucis
kalnam vaigs,
kritusi egle
un darbs, tiltu ceļot,
ir vējā.
Pa pēdām nāk
sveša cilts
ar aukstu sirdi.
Tiltu var pārņemt
un pāri tikt
uz Jauno Kalnu.
Tiltu var kaunā likt
un kādu tautu vēl nezināmu
Ir jānovāc viss
un tikai pa Saules
vai Mēness rādītu ceļu
jāzīmē taka jaunā.
Tilts jāceļ kā
kāpnes Debesīs
un jāpārmet strauji
kā kalnu kazas auļi,
kas pēdas aiz sevis neatstāj.
- 321 -
Mums katram aiz muguras
tūkstošiem vīru.
Tavas un manas
Zemes Zelts.
Mums
tūkstošiem
šķēpu, bultu un smaiļu,
mums slepenu bedru
un lamatu likts.
Mums ātrākie zirgi
un jaunākie jātnieki
kaujai deg.
Mums katram
aiz muguras tūkstošiem
acu cīņas priekā mirdz,
mums tūkstošiem dzīvību
apkārt dzisīs tūlīt.
Mums tūkstošiem nāves ziņu
uz mājām būs jāņem līdz.
Mums diviem savā cīņā
ir jāļauj izšķirt,
kur gals tam strīdam,
kas avotā ierakstīts.
Kas nākotni manu
no Tavas dala,
kas manas tautas,
kas Tavas daļa.
Mums diviem.
Tavas un manas
tautas Zelts,
lai tūkstoši stāv.
- 322 -
Tu, tirgoni, klusē
par godu un tiesībām!
Tu pircējiem saviem domas jauc.
Tev prātā tik maku skaits,
man vērtīgs kaut viens,
bet tīrs un nākotnē dzīvs.
Tu bruņinieks neesi.
Tu nezini.
Tu atbildi vien
par sava vēdera dzīvi.
Tev simtiem māju un kapu kalnu
vakaros mieru nelūdz.
Tev simtiem sievu un meitu goda
par vīru dzīvības cenu
nav jāpērk.
Starp zagli un viņa nāvi
Tev jāstāv nav bijis.
Tev jāgrib nav kaimiņa stipra,
lai dēliem liktu
prātā vērīgiem augt,
muskuļiem vingriem
un gribām taisnām,
bet saudzīgām rokām
no zara ķekaru plūkt.
Tu neesi bruņinieks,
Tu nezini,
kā pēc gadsimtiem dzimt
un krāsmatās savus laukus meklēt,
ja kādu dzimtu tumšu
vai nodevēja namu
savā tautā atstājis esi.
Tu nezini, kā tas ir,
kad zeme bez sēklas
Tev pelnainām acīm
atbildi prasa.
- 323 -
Redzi, kāds pustumsā tēls
vienkārši sēž un tur
Tev pastieptu roku.
Tu domā,
ka lūdz viņš dāvanu kādu?
Viņš nelūdz,
bet sniedz savu domu.
Tēls savu plaukstu rāda
un stāsta -
kā rokai var cimdu pārvilkt,
tā atklātai domai
katrs savu klāt likt,
jaunu saturu gūt
un kādu sasildīt.
Ne vārdu kaujās
tālāk un smagāk plesties,
zem sevis asnus mākt,
bet kopā tiekties, caur tāliem
prātiem vērpties
un savā just spēku,
kas ļauj tā kalnos sēdēt
ar pastieptu roku.
Zemei sūtīt
caur Visumu nākošu Domu,
tā Tava nākamā bauda ir.
- 324 -
Ērgļu un Vanagu ceļš
šeit kartēs iezīmēts tiek.
Dūju un Ibisu takas
ar citu līniju velk.
Katram ir sava stunda
un Zvaigzne, uz kuru iet.
Katram ir sava bulta
un cietoksnis tumšs,
kurš slēpnī gaida.
Ne visi tempļi te kalnos ir mūsu,
ne visi ceļi pie draugiem ved.
Ne visas ugunis naktsmājas sola.
Ne zili mākoņi rožaini saldi,
bet Ērgļu un Vanagu ceļi
aiz torņa sienām
Mūs visus gaida,
un augstākā lokā,
kur Saules vairāk,
tur arī bultas sāpīgāk dzeļ.
- 325 -
Dzīve ir tikai dzīve.
Dzīvē viss ir
tikai tā, kā ir.
Dzīvē viss var būt
tikai tā, kā var būt.
Dzīvē brīnumu nebūs.
Dzīvē bēdas Tavas
neviens bez Tevis nebēdās
un priekus Tavā vietā
vai princi Tavu nemīlēs.
Dzīvē reizēm brīnumi notiks,
ja būsi kam lielam pieskāries
vai Dzīvību sīkā sūnā jutis.
Tavā dzīvē viss notiks,
ko ļaudis par brīnumu sauc,
bet Tev tā tikai ikdiena būs,
darbs Zvaigžņu ceļos un
sarunas Tavas ar ūdens un
koku gariem par izredzēm labām
vai kādām bēdīgām pilsētas beigām.
Tev dzīve brīnumaina būs,
Tev katru dienu
pasakaini notikumi
apkārt šķilsies,
Pūķi skries un augsti kalni
vērsies,
Fejas laidīsies un dzīvi kristāli
kā
Ziedi Tavā priekšā plauks.
Tu redzēsi mērķi, uz kuru iet,
iet un nekad neaiziet.
Jūs laimīgi būsiet,
Draugi!
- 326 -
Apsēdies te un klausies.
Tu jauna gan esi,
bet nemulsti,
nedzird mūs te neviens.
No sevis Tev neaiziet.
No savas dzīves neizkāpt
un Upes krastā nesēdēt.
Tai Upē divreiz neiekāpt,
kas Tava dzīve ir.
Tev divreiz vienā vietā nedzimt.
Tev katru reizi dzimstot
ir tikai viena
bulta, iespēja un Sirds.
Tev katru reizi atkal
jāiekāpj ir Upē
un jāturpina ceļš,
līdz kādu reizi
Tu lemsi
irties pret straumi,
augšup viļņus šķelt.
Tur dzirdēsi sevi dziedam
Lotosā trauslā,
Tu Brīnuma Daļa!
- 327 -
Kas te no manas zemes,
kas te no manām mājām?
Te visu Māju saknes,
te visu Upju sākums.
Te Tavu māju sapņi
vakaros klusos.
Te Tavas bērnu dziesmas
smilgās kārtas un pūkās
ar mākoņiem laistas.
Te visu Valodu Māte.
Te Visu Sirds.
Te Tavu graudu asni
Dzīvību dzer.
Te Tavu koku raksti
senču karotēs grebti.
Te Tavi šūpuļi kārti
un sēru vītoli sirmi.
Te Tava Zeme -
te vairāk kā citur.
- 328 -
Ej vien uz mājām.
Ej, Tevi Dzimtene sauc.
Te mūsu torņos,
te spozmes un staru daudz.
Te kalnos, te sniegi
un Kosmiski viļņi šalc.
Te nomodā mēs.
Tur, Dzimtenē Tavā,
tur dzintari staro.
Tur, Tavās mājās,
tur darba daudz.
Tur jaunus ceļus
un gaismas sauc,
tur asaru daudz.
Krastus lauž upes,
vecas dziesmas
ar jaunām jauc
un brīžiem airu trūkst.
Ej, Tevi Dzimtene sauc.
Tev jātur būs Stars.
Tev jāzin Mans Vārds.
Tur, Jūras krastā,
Kalni jādzird ir.
- 329 -
Viņi mirst.
Jā, viņi pūļiem mirst,
smiltīs un purvos
kanālus rokot.
Jā, viņi krīt
spēka gados un Debesis lād.
Jā, viņi pilsētas ceļ
un piramīdās savus sviedrus
iemūrē, javu jaucot.
Jā, viņi Mūžībā iet,
sevi ar Mūžību saistot.
Jā, viņi guļ
zem tiem pamatiem visiem,
kas mirdzošus torņus
augšup slej.
Jā, viņi tūkstošiem mirst,
savu darbu nolād
un savās pilsētās dzimst,
starp marmora kolonām
klīst un apbrīno gleznas,
savus senčus,
kas tūkstošiem miruši, piemin.
Jā, viņi ceļot pūļiem mirst,
lai nemirtu velti.
- 330 -
Tu nemirsi vairs,
kad savai dzīvei
zināsi cenu.
Tu nemirsi tad,
ja gribēsi dzīvot
un nebaidīsies
uz savu mērķi iet
par to cenu,
ko mērķis prasa.
Kad Tava Upe
ieplūdīs deltā
un tomēr
uz Jūru straume būs.
Tu nemirsti tad,
kad Tev mērķis ir
Vēja Ceļš.
Tu nemirsti, ja
Tavs mērķis
Tev Bezgalība
te Ceļā ir.
- 331 -
Nu, lūk.
Tur ieleja zaļa un ceļš.
Tur upe un tilts.
Jums maizes pietiks
un ūdens ir svaigs.
Vai zini, kāds tagad gads?
Vai zini, cik sirmi ir Tavi mati?
Vai zini, cik reižu Saule
ap Kalnu loku liec?
Nu, lūk.
Tavi septiņi gadi
ir Elfu zemē kalpoti
un tas ir mans -
Karalienes skūpsts.
Ej sveiks -
Nemelo Nekad
un Viss Būs Tā,
Kā Tu Teiksi.
- 332 -
Nu labi, Draugs,
karš pagaidīs.
Iekar vairogu kokā.
Piesēdi te,
liec zobenu nost.
Zirgs Tavs lai zāli plūc.
Tu cīnījies droši
un stiprs Tavs pulks.
Tas, ka Tu kriti
pret zobenu manu,
nav mana spēka,
bet rētas Tavas vecās
un gadu nastas vara.
Bet Tavs stopa šāvējs
ir vareni naigs -
trāpīja gan pa spraugu,
tik sīku kā mans nags.
Man nāve viegla
un viņam gods kam gods.
Tagad jau laikam
ilgi projām būsim,
bet kad tiksimies atkal,
runāsim tā -
vienā pulkā stāsim
un plecs pie pleca
zem karoga mana!
Tev Lauvas Sirds
un Vilka Zobs.
Te Tev roka mana!
- 333 -
Pirmajās rindās lai labākie
stājas.
Pirmie lai cietākie iet.
Pirmie lai asākie zobi.
Pirmie lai tur un pretspēku maļ.
Par savu zemi
pirmajās rindās stāties ir gods.
Par savu namu pirmajās rindās,
kur smagākos šķēpus ceļ
un dziļākās brūces šķeļ.
Jaunie, kas pirmo reizi
te vaigā svešos redz,
lai tālāk stājas un labi lūko,
kā viņi cīnās un tūlīt mācās
un tajā vietā stājas,
kur muguru negriež nekad,
mugurā necērt nekad,
savu zobenu cienot,
bēgošam nesit nekad.
Un, ja tikai viena rinda būs,
un, ja pirmā rinda tikai jaunie
būs,
lai stāvus un Debesīs iet!
Tā tas būs nolikts būt.
Šim pulkam te būs
nolikts palikt
un Ozolam būt!
- 334 -
Pūķis ir atkal
Princesi nolaupījis!
Nu ko lai ar viņiem dara?
Pūķis uz mūra sēž
un pasakas stāsta,
bet viņa tam pakaļ skrien.
Pūķis pār viņu
mākoņus dzenā,
bet viņa kailu galvu sēž.
Pūķis viņai burkānus mizo,
bet viņa tam pienu kāš.
Pūķis viņai par zobeniem stāsta,
bet viņa sirdis izšuj un smagi
pūš.
Pūķis prinčus taupa,
bet viņa tos vai pušu plēš.
Pūķis aiz torņa slēpjas,
bet viņa dzejoļus raksta.
Pūķis ir atkal viņu nolaupījis.
Bet ko lai mēs tur darām?
- 335 -
Tev vaigs tāds gaišs
un smaidīga esi
- laikam iemīlējusies būsi.
Tev mati šķiras,
austiņas laukā lien
- laikam tā vien būs.
Krējums Tev sviestā nekuļas
- nu taču Tu samīlējusies esi.
Vaļā acīm Tu guli
- ej kā tāda iemīlējusies.
Tu mākoņos lidinies
- taisni kā iemīlējusies.
No rokām viss krīt
- laikam esi dikti iemīlējusies.
Bet, mīļā, Tu krāsas jauc,
tas taču rozā nav, bet lillā
- nu Tu esi patiesi iemīlējusies.
Un neko arī vairs neēd
- laikam tas dikti nopietni ir,
ja tā iemīlējusies esi.
Tu visur tikai viņu vien redzi.
- Tu mīli viņu.
- Es mīlu Tevi.
- Es arī un ļoti.
- 336 -
Man neiziet no prāta Tas,
kas augstu pāri pasaulei
tur Kalna galā sēž.
Viņš Zvaigžņu čukstus dzird
un Zemes smagās nopūtas.
Tur - Antejs, Prometejs,
sēž savā klintī brīvs
un Domas Tālē raida,
gūst atbildes
un savai zemei
kā visām citām dod,
ar vieglu roku sēj
kā zelta graudus
viņš Tālēs dzirdēto,
to neprasot,
kam kura tiks.
Pat necerot uz ražu ātru,
pat nezinot, vai dīgs.
Vēl nesaņemot atbildes,
viņš savā Kalnā
katrai Tālei jūtīgs,
Sirds Bagātībā
Laimīgs.
- 337 -
Čūskas Meita
bizi pin un mani pie tilta gaida
zem sārti ziedoša
un rūgti smaržojoša
kā mārtiņrozes pēc tāla vēja
asa un stipra koka.
Čūskas Meita zina -
es nākšu atpakaļ
un tiltu aizmirsis neesmu.
Čūskas Meita
ir viņa ar pacietību savu,
kas zina,
ka viņas stunda nākusi
un aususi ir Viņas Zvaigzne.
Čūskas Meita zina,
nu viņas kārta
sākt savu darbu ilgu un cerību
pilnu
pār savu tiltu vest,
pār smalku tīmekļu plīvuru
klāju,
pār matu pīnēm
un klusumu pilnu
ar Čūskas Meitas ziņu,
uz vietu,
kur iet var tikai tāds,
no Mātes nācis,
pie Mātes atgriezies
kails
un Zinošs -
var tālāk
Čūskas Meita vest,
nelīdz tur zobeni, bruņas,
kur Čūskas Meita ved
uz Ziedošu Koku,
uz Tiltu pret Kalnu
un Augstāku Saskaņu.
- 338 -
Man Atēna,
Zilace Pārdrošā,
uz pleca
Pūci sēdina un abas klusē.
Kur grieķu Dievietes
runas plūdi spožie
kā Zeva Bultu uzgaļi
asie?
Vai Atēnu Māte
uz Spartu dodas
vai savu Pirmo Vārdu rod?
Pūce božas kā Kobra
pār Budu Mežā,
no lietus sargājot.
Kas bija tā Indiešu Māte,
kas ļāva princim saprast -
trīs vārdos var
Visumu teikt -
Tas Ir Viss.
- 339 -
Tie nav Dzejnieki,
kas klusībā zīmuļus grauž,
savas dvēseles skaidas skaita.
Dzejnieks vienmēr sev
kādu barikādi ceļ,
savu karogu vējā
vaļā tin.
Visus uz turieni sauc,
kur dūmi,
kur dzirksteles spožas.
Uz Klinti
kur Nākotni kaļ.
Dzejnieks var
savai Dvēselei mizu noraut
ar kustību plašu,
pastalas šūt
un purvā pēc dzērvenēm brist.
Savu Dvēseli pirtī ielaist pie
citām,
lai peras un tvīkst,
lai pumpuri dīgst,
lai ietinas savos zaros
un ziemeļu vējos salst.
Lai klusa, skanoša stīga
gar kailu stumbru tek.
- 340 -
Kad sveķus vāc,
stumbru skrāpē un plosa,
egles vai priedes
Dvēseli meklē,
Saules gaismu siltu
kā asinis tvanīgas sūc.
Kā egles zaros čiekuri
Mātes rokās bērni snauž.
Mātes Dvēselē nākotne rit,
jaunas egles, sili
un dzintari spoži
tautai uz krūtīm
deg.
- 341 -
Caur Sievietes daļu,
caur sieviešu mājas galu
Dzīvība rit.
Nāk pasaulē Aleksandri
un hetēru rokās
par Maķedoniešiem
lieliem aug.
Dzimst Spartas varoņi
un viņu Dievi.
Dzimst Raiņi un Aspazijas,
savus Šķirdautus auž.
Visuma Sieviešu Daļā
Saule un Mēness mīt.
Pie Pasaules Mātes krūtīm
vienmēr es bērniņš mazs.
- 342 -
Oss!
Asi skan.
Oss!
Japānis saka - ciet.
Asi, cieti -
muti ciet un ciet!
Oss!
Ledainai upei pāri.
Oss!
Nātru audzei cauri.
Oss!
Pie sava sliekšņa ārstu gaidīt.
Oss!
Pie Tavas gultiņas smaidīt.
Oss!
-Putna bērni pūkainā ligzdā.
Oss!
Puķe Tavā priekšā plaukst.
Oss!
Naktī pār bezdibeni skriet.
Oss!
Ātri un viegli, skaisti
kā pār bezdibeni
Vēja Ceļā caur dzīvi
kā pa zobena smaili,
kā pa Saules staru
iet.
Oss!
- 343 -
Caur ūdenskritumu
ceļš taisnākais
un mani spārni
te trauksmi rod,
kur Ūdens ar Debesīm dejo,
var mazgāties Vētras skrejā
kā liesmainā klusumā.
Te Uguns dejā,
Vaļu korī dziedošā
Valim un burbulim būt,
Staram un ērkšķim asam,
Sveces liesmai, ko nest.
- 344 -
Lūk, ņemsim šo smildziņu,
tā būs Tava doma.
Lūk, vēl šo un arī šo,
tās jūsu domas būs.
Un Tava doma būs sērkociņš,
bet mana - kārbiņas sāns.
Lūk, ugunskurs sīks,
bet siltumu dod.
Šī skujiņa, Tava doma
ugunī smaržo pēc ziemas,
bet šķipsniņa sāls,
Tava atklāsme pēkšņā,
krāso liesmu spilgtu.
Tā domiņas savas kopā liekot,
jūs iegūstat Saulīti mazu,
kas silda un apkārt gaismu dod,
bet piestumjot baļķi un vēl otru,
mēs iegūstam sārtu,
kas jāvalda ir.
Domai ir milzīgs spēks,
domas kopā liekot,
kā kāpnes Debesīs ceļam,
kur katrs pa kāpienam nesam,
liekam un augstāk kāpjam.
- 345 -
Meža ielokā
zem vecas liepas,
liekas, kāds ceļinieks gaišs
vai viņa ēna.
Liekas, klausās un smaida
vai savās domās klīst.
Es jūtu un zinu -
Tālajos Kalnos
Kāds savu Sirdi šurp sūta,
iedegts ir Stars,
te, mūsu smildziņu vidū
vēl kāda savāda
liesmiņa kvēl.
- 346 -
Hei, Pūķi, kārtīgi pūt!
Vaigus piepūt un velc.
Vedam mēs princesi mājās
un laivai ir jālido skaisti!
Re, kā karogi plandās,
princeses apmetnis zils.
Pūķi, vēl augstāk celies,
Zvaigznes un gaiļi dzied.
Pūķi, mēs vēju ķersim!
Pūķi, mēs jūru tukšu smelsim!
Pūķi, mēs princesi vedam
Pasaulē Skaistāko!
Pūķi, jau torņi spīd.
Dzirnavu spārni griežas.
Princesi pārvedām mājās.
Kāpēc tā smeldz mana Sirds?
- 347 -
Pūķu Svētki starp torņiem,
kur sešu pasauļu vēji tiekas,
iekrīt tai dienā,
kad trešais ar sesto tiekas.
Pūķu Svētki sākas
ar sievu vēderiem lieliem,
zem priekšautu pūķotiem karogiem,
ar tēvu lolotām cerībām
uz saviem dēliem šogad.
Pūķu Svētku rītā
mākoņu gubas trenkā.
Laika un Vēja Vārdus
svinīgi skaita katrā torņa logā
knīpa par draugu savu
un pūķa auklu,
kas viņa svīstošā plaukstā.
Trešais ar sesto kad tiekas,
Saule ir tieši tik augstu,
lai torņi un pūķi lidotu blakus.
Tad saspringst auklas,
pūķi ceļas un uzzied
viss jūras krasts.
No katras laivas,
ielas un torņa
gaisā ceļas ar skatu pret jūru
kāds tauriņš, putns
vai drakons gandrīz īsts.
Kad Saule ir augstu,
sestais ar trešo kad tiekas,
kad torņi un pūķi
pret jūru laižas,
Septītā vārti veras,
Pūķi ar Septīto Vēju lejup laižas
un Pūķu Svētki sākas,
Zelta acis ar Zaļām tiekas.
- 348 -
Draugu būšana atkal kāda.
Ostā jāsēž ir man,
citi kuģi kad jūrā iet.
Skrejceļš man neesot gatavs,
kaut spārnos jau ceļos es.
Grāmata mana un raksts
te aktuāls neesot,
kur visu draugu draugs
par to pašu jau rakstot.
Draugu būšana atkal kāda.
Jūrā pelējums vecs.
Brūna aļģe
gar krastiem pūst.
Draugu būšana atkal kāda
biezākos vējus savos maisos ķer,
savējo vidū sāla un cukuru virsū
ber.
Kamēr es tālumā braucis,
draugu būšana ostā
atkal man ceļu slēdz.
- 349 -
Kam tagad kārta -
Tava vai mana
augšā mastā kāpt?
Kam tagad kārta Vētru sargāt,
tālumā Salu meklēt?
Kam tagad kārta
kurtuvē līst un sodrējus grābt?
Kam tagad kārta
tauvas un blokus stiept,
buras vaļā siet?
Kam tagad kārta
Likteņa lemto ziņu vest?
Kam tagad kārta
bagātam taisnību teikt,
roklaižam durvis rādīt,
valdošo tiesā saukt?
- 350 -
Kas tajā Salā zaudēts,
to atradīsi vēlāk,
kad zelta skaņa svešā tirgū
pret asu atmiņu liks atdurties.
Pret pēkšņu atmiņu,
ar kādu skatienu
Tu viņu pavadīji,
tam strauji spārnos ceļoties.
Vai pēkšņi atcerēties
Karaliskas acis, Zibeņus
un apmetni no viņa pleca.
Kā pagriezienu
kādai dejai jocīgai
vai cīņu mākslai iemācīja Tas,
kurš neskaitīja Zeltu,
cik Jūras viļņi krastā skalo.
- 351 -
Salā nepiestājot,
mēs putnu čalu dzirdam,
augļu smaržu un līksmus sveicienus
no laivām,
kas pāri bangām īrušās
mūs sveikt
ar jaunas salas dzimšanu,
ar lielas upes jauno ceļu,
ar kontinenta pirmo dienu,
par kuru senās grāmatās ir
rakstīts,
un šodien nomesta ir vēstule
no kāda gaisa kuģa
vai ceļojoša pastnieka.
Par notikumu šo
gan jaunais burvis savai Ivoā
ir izpļāpājies vakar,
bet viņam tas ir piedodams.
Ja Ivoā jūs redzētu,
tad visus šķēršļus aizmirstu
un visus ziedus viņai nestu,
visus priekus līksmākos!
Jums jāredz mūsu Ivoā!
Mēs viņu redzēsim,
bet tomēr steigsim.
Mums sala jāsveic
kā jaunam burvim sava Ivoā.
- 352 -
Tā tikai pirmā
kalnu smaile,
tās tikai pirmās bangas,
ko Jaunā Sala
dzimstot okeānā raida.
Tās tikai klinšu radzes,
tās tikai ligzdu vietas,
kas savas Kaijas gaida.
Tās tikai pirmās īsās raudas,
kas īsto piedzimšanu vēsta.
Vēl īstās zemestrīces nāks,
vēl vērsies vulkāni,
vēl smilšu vētras gaudos
un pirmie kārkli
tām nikni pretosies.
Vēl ciedru meži izaugs,
kur tagad sēkļi bangās slēpjas.
Vēl uzcelsim mēs bākas,
vēl lidos mūsu kuģi,
vēl citas salas celsies
un izaugs kontinenti jauni
un strūklos dzirkstoši stari.
Tos sūtīs šurp Planētu Gari,
kas Jaunajām Zemēm
pa vārdiņam iečukst,
pa pūciņai gaišai,
pa burvju nūjiņai šūpulī ieliek.
- 353 -
Šurp jāsūta
liepas koka kuģi plati
ar liegu liekumu bortā.
Ar miera pilnu, bet jūtīgu gaitu
kā māte
bērnu caur pļavu pie rokas vedot,
vai pati
caur bērzu birzi cerībās ejot.
Šeit vajag mīļu roku,
lēnu smaidu, siltu balsi.
Te alu daudz
un cerību zemē raktu.
Te miglā Koklētājs staigā
un Dūdinieks
te katram avotam savs.
Šurp pāri Jūrai
Čūskas Meita peld,
savu vainagu pret kroni maina
un matus mazgā asarās.
Te ezers, kurā Zobens guldīts,
te, Avalona viļņos senatnē.
Te Merlins staigājis,
te guļ viss Kamelotas Zieds,
kas Akmeni no gūsta mājās gaida,
lai dārzi atkal uzplauktu,
tad dūdām skanot
caur baznīcu pagrabiem veciem.
Te gaismas ceļas
vēl pirms saules,
bet vēji tinas ielejās,
lai sagaidītu To,
kurš reizi gadu simtos
pāri pļavai nāk
un te zem ābeles
uz pleca tēva roku liek.
- 354 -
Man Elfu zemē tīkas būt.
Tur viss tik tīrs un spožs,
kā mīļus viesus gaidot
čaklu bērnu māmuļai.
Man Elfu zemē gaišas atmiņas
par zaļo krāsu daudzumu.
Par zaļiem karogiem un burām,
par zaļām liepu lapām, zāli,
acīm šķelmīgām un jaunām.
Par Zaļiem Stariem Visumā,
kas nāk no katras
dzīvi uzturošas Sirds.
Man Elfu zemē tīkas būt.
Tur viss ir tīrs un kluss
un sakopts kārtībā.
Tur pašu Elfu gan
vairs nav,
tur, vecā Anglijā.
- 355 -
Vakarā šķirsimies mēs.
Vakarā dziesmas tālāk skan.
Vakarā klintis augstākas liekas.
Vakarā vilnis garāks nāk.
Saule zem kājām siltu apmetni klāj.
Vakara ēnas plakstus slēpj.
Vakarā šķirsimies mēs,
katrs uz savu ostu iesim,
no visiem stobriem zalves izšausim,
pret cietoksni visos karogos stāsim
un laivas pilnas ar ziediem
uz krastu sūtīsim.
Ātrākos ziņnešus līgsim
un vēstules uz mājām laidīsim,
lai sagaida mūs jau šovakar
ar medu, maizi un siltu pienu,
palagiem baltiem
un mājas krāsns siltu smaržu.
Tad iesim uz pili
un ballē par Pūķiem stāstīsim,
par nikniem viļņiem
un skaļām kaujām,
par ātriem zirgiem
un stiprām saujām,
par karstām Sirdīm
un kvēliem čukstiem.
Tur ballē mēs visi
varoņi būsim
daiļām dāmām par prieku.
Vēlāk lādes izkrausim,
citus stāstus teiksim
par alām, kur garām iets,
bet ceļš ir iegaumēts,
par ziediem, kas redzēti sapņos,
par straujiem auļiem,
par ķertām ēnām
un draugiem
starp mākoņiem augstiem.
Par ceļiem īsiem
un apkārt ietiem,
par smiltīs zīmētiem,
bet nesaprastiem.
Vakarā šķirsimies mēs,
vakarā putas sārtas
ceļu vēdekļus zīmēs.
Vakarā Saule
mūs apskautus turēs
un katram klusiņām čukstēs,
ka nevar tā Jūras viļņos
viens otram pazust tie,
ko Zvaigznes Vienojušas
un Saule Zeltījusi mastos.
- 356 -
Jau dziļā tumsā
ziņnesis visus uz klāja sauc.
No Ziemeļjūras mums pretī
tā kā svešas zemūdenes nāk.
Bet trauksme lieka.
Tur jauns Jūras Pūķis, vaļu ģimenīte
un vesela roņu un valzirgu
jūras tauta.
Uz Jaunajām Salām
tie kursu turot.
Jūras Pūķis ceļu labi zinot,
zosu un kaiju bari arī nākot
un albatrosi visās grūtākajās
vietās dežūrējot.
Pēcāk Pūķis atpakaļ vēl peldēšot,
reņģu un siļķu bariem ceļu rādīšot.
Bet laši un mencas vēlāk rudenī
jau ar sēklām
un jūras kāpostu stādiem
pa iemītu taku paši aiziešot.
Atvadoties gan Pūķis lūdz -
tā starp mums,
lai iedodot
kādu kabatas lukturīti -
rezervei
Tauriņu bars kaut kur
vieglprātīgs skrienot,
tumsā, uz savu roku.
Vajagot uzmanīt vējā
vai uzzibsnīt slepus,
lai mierīga sirds.
Mēs iesviežam vaļiem
pa paciņai mentola konfekšu mutē,
roņu sālsmaizei
eikaliptu eļļas muciņu dodam
un šķiramies,
tāpat kā tikušies klusi.
Nakts silta un gaiša liekas.
Uz Jaunajām Salām
Dzīvības viļņi veļas.
- 357 -
Un lielākā tikšanās notiek
pret rītu,
kad vilnis ir sevi noķēris beidzot
un izstiepies tīksmi stundiņu kluss.
Vislielākais klusums un lielākais miers
ir ne vairs tumsā,
bet gaisma kad tikko svīst.
Tad pierimst mastu bloki
un tauvas reti čīkst.
Tad buru teltis sardzē snauž.
Tad ieskanas tūkstoš arfas,
skar Sirdi Varavīksnes Stars
un Zaļš un tik spilgti Zils!
Stāv blakus liels, cēls,
tur pastieptu roku
un acīs Zelts,
Varavīkšņu Gaisma
un tik tīri Zils!
Nav vārdi vajadzīgi.
Viņš pieskaras man pie Sirds.
Tiek iedegts Stars.
Jūras krastā
būs dzirdama Kalnu Balss.
- 358 -
Vēl brīdi pagaidīsim,
turēsimies ēnā.
Mēs ļausim kādam skaistam
par mūsu kuģi
teiktam vārdam piepildīties.
To vecais Tomass Vārsmotājs
bij, Ausmā lūkojoties, skandējis
par prieku sievām
pie zivju pilnām laivām.
Tas palicis
kā mūsu ostas lielais stāsts,
ko nodod paaudze pēc paaudzes,
no rīta ostā laivas
ar Sauli nākam gaidot.
Vēl pieturiet buras,
vēl Saule tik lec,
vēl turies pie miglas,
vēl īsu brīdi
Tā, Saule ir burās!
Tā ir kā dziedāts!
Nu tagad,
uz priekšu!
Visās burās
un Saulē!
Mēs esam te,
mēs esam klāt!
|