- 359 -
–
* Vienkārši tā ir. * Ir Debess
bezgalīga * un Akmens piesaulē. * Ir zivis Ūdenī * un putni Gaisā. * Ir zaļa
zāle vasarā * un balta Zeme ziemā. * Ir skumji tad, kad skumst * un priecīgi,
kad smejas. * Ir ceļi, tad, kad ved * un purvā ir, kad mānās. * Ir mājas, tad,
kad silda * un maize tad, kad cep. * Ir māte tā, kas pasaulē laiž * un vienmēr
mājās gaida.
- 360 -
–
Neatstāj viņu vienu * neatstāj
bērnu miegā vienu * neatlaid roku ap pleciem skautu * neatlaid viņu karā vienu
* brāli pasaulē laid * pasaulē viņam ir jāsargā kāds * neatlaid roku * neatlaid
pavedienu * putnu nelaid pret Vēju * Sievieti vienu * Sirdi atdod tai līdzi *
Sirdi palaid kā putnu * kā bērnu * miegā vienu neatstāj * brāli laid līdzi *
pavedienu * putnu * kam jāsargā kāds
- 361 -
–
Kā svece Vējā * Kā kaija vētras
bēg * kā karogs * kā nezināma tāla zeme * kā dziesma, kas aizmirsta skan * kā
glāsta atmiņa rokai * kā lūgsna * kā Sirds, kad lūdzēju jūt * tik tuvu * tik
pēkšņi un vienmēr * tik vien * kā pieņem kausu Sokrāts * kā svece Vējā * kā
lūgsna * tik tuvu * tik vien * kā krītoša Zvaigzne * kā ausma * Kā Sirds, kad
lūdzēju jūt * tik pēkšņi un vienmēr.
- 362 -
–
Kā medus no karotes pienā * līst
maigums - * ir apstājies laiks. * Pulkstenis stundas skaita, * kas tukšas pa
apli skrien. * Pulksteņa asā mēle stundas pie manis sien. * Līst maigums kā
siltā pienā * kā krūzē lielā uz pavarda malas * pie kamīna mana. * Siltums
atver durvis * un Tavas mazās plaukstas * medainās lāses tver, * kad Sirds tajā
Avotā dzer, * kas atnesis Rozes vārdu * un krūtīs man kamīnu kur.
- 363 -
–
Es saukšu Tevi par Rozi, * par
Mīlestību un par Dziesmu. * Par siltu roku mazu. * Par Lielo, par Mūžīgo *
seno, ko aizmirst nevar nekad. * Par To, * kura atliek vietā dārgumu nozaudēto.
* Par Dzīvību Savu un Sava Vārda Slavu. * Es saukšu Tevi par Zvaigzni * ar
Rozes vārdu karstu. * Es saukšu pa miegam * un dienā, kad uzsākšu kauju. * Es
saukšu Tevi par Mieru, * Lielu un Mūžīgu Upi. * Par Dzīvi. * Par Savu Rozi es
Tevi saukšu.
- 364 -
–
Ir Rozes Vārds uz mēles * un
tukšums piepildīts * kā milzu bišu strops * vai Zvaigžņu sauja azotē * pēc
jaunas sējas prasa, * pēc kādas pļavas jaunas, * pēc kādas milzu Galaktikas, *
kas sen pēc savas dzīvības * un Tavām bitēm sauc. * Kā Milzu Upe * Pazemē, kas
savus viļņus veļ * nāk Laiks * un savus vārtus ar Tavu Vārdu ceļ. * Kā Zelta
Zirgs, ko Antiņš jājis, * var mani kalnā nest, * tā Rozes Vārds var atnest
Galaktiku, * kas sen pēc manām bitēm sauc.
- 365 -
–
* Es zinu Rozes vārdu, * es zinu,
kā Rozi sauc. * Es klausos, * kā Avotā skan * tās medus un sudraba stīgas, *
kas mani pie Tevis tur. * Es klausos, * kā manas bites dzied, * uz siltu vasaru
skrienot, * ar Tavu vārdu mani pie katras puķes sienot. * Es redzu, * ka
lūgšanas manas * ir Debesis atvērušas * un bites manas tur tavējās sastapušas.
* Es tagad zinu, kā Rozi sauc.
- 366 -
–
* Es baltu telti šūšu * un
sarkanu Rozi iestādīšu. * Es zilu ar Zelta segu * pie Tavām kājām klāšu. * Es
augstu namu celšu * un Tavu vārdu par slēdzeni likšu. * Es sliešu to torni ik
dienu * no kura ir redzams Ceļš * uz Tavu Zemi, * uz Pasaules malu * uz Jūras
krastu, * kur Viļņi Tev pie kājām * Zvaigžņu sudrabu veļ. * Es stādīšu Rozi *
par Zvaigzni, par Bāku, * par Zīmi Vārdam, kurš Augsto Namu ver, * kur
Zvaigznes pie Tavām kājām klāj * un Rozi par balvu sniedz.
- 367 -
–
Kā kādreiz, * atkal ir Saule un
apkārt Rozes zied. * Ir nolaisti visi tilti * un karogi torņos plīvo. * Tiek
gaidīti viesi un baumo - * pret vakaru atbraukšot cirks. * Ir Rozes Vārda Diena
* un katrs vārds tiek piedots. * Tiek lieli grozi nesti * un mazi pavārēni
visiem pa kājām maisās. * Tiek skaņotas taures * un dejas pašas raisās - * mana
pils uz Rozes Vārda Dienu taisās. * Mana Pils rožu lapās * un viņas smaržās
laistās. * Mana Pils uz Viņas Dienu taisās, * bet es sēžu kā tāds muļķis * un
skatos uz Ceļu, * kur sārtas ziedlapas kaisās.
- 368 -
–
Cik ilgi es varu bez Gaisa, * Cik
ilgi var Roze bez Ūdens? * Cik ilgi var Liepa * bez sava Rozes stāsta? * Cik
ilgi var kalns bez pils * un pils bez savas tautas? * Cik ilgi Roze var dzīvot
* ar savu stāstu * par uzticību cauri mūžiem nestu? * Cik ilgi ar savu smaržu *
var Roze Pūķim Sirdi glāstīt, * Cik ilgi par Cēlumu stāstīt? * Cik ilgi bez
glāsta * var Roze savus ērkšķus nest, * vai savu lietu gaidīt * kā Gaisu, * kā
kādu zem Liepas, * kam savu elpu, * kam sevi vai dzīvi atdot? * Cik ilgi es
varu bez Gaisa * un Roze bez ūdens? * Tik ilgi bez gaisa ... * Tik ilgi bez
ūdens ... * Tik ilgi, * tik ilgi.
- 369 -
–
Es būšu tas - laimīgais, * kas
redzēs Tevi pa durvīm ienākam. * Es būšu Tevi sagaidījis šodien. * Es būšu Tevi
atkal redzējis * tāpat kā toreiz, garāmejot, * vai kāda drauga kāzās. * Es būšu
sevi aizmirsis un atradis, * Tevi atrast cerot. * Es būšu upi pārpeldējis. * Es
būšu jājis, kājām gājis, * salis, aizmidzis un modies. * Es būšu Pūķus kāvis
Tevi meklējot, * un savienības slēdzis * tos pašus Pūķus barojot. * Es būšu
naktīs sardzēs stāvējis, * lai būtu laimīgais, * kurš Tevi redzēs durvīs *
tagad ienākot.
- 370 -
–
Cik manā karapulkā vīru, * cik
ugunskuru naktī zied? * Cik zirgu ganās pļavā? * Cik zobenu un šķēpu * ir viņu
rokām kalts? * Cik vairogu, cik bultu * ir viņu makos likts? * Cik gadu seglos
pavadīts, * cik sapņots ir par mieru? * Cik briežu nomedīts un stirnu? * Cik
viņu tagad dzīvu būtu, * cik sievu laimīgu un dēlu dzimtu, * ja bultu nebūtu *
un šķēpu viņu rokās liktu, * ja ugunskuru nebūtu un zirgu, * ja sardzes nebūtu
un pulku * manis vadītu pret to, * kurš citu pulku vada? * Cik viņu, gaidītu un
sauktu, * cik vientulības gadu virknēs vērts, * bērts apcirkņos un kalnos? *
Cik māsu, brāļu, nedzimušu bērnu, * cik vientulības gadu krāts * ir viņus kaujā
vedot? * Cik zirgu pieguļā, * cik ugunskuru zied * un vīru? * Cik reižu tumsā
jāts, * cik tālu * Tu vari savā vientulībā vest? * Cik ļoti vientulība ņem, *
cik ļoti Tev ir viņas līdz?
- 371 -
–
Man sakņu zemē nav. * Es tas, *
kas Vējš ir kustībā, * bez gaisa slāpstošam. * Es tas, * ko rokas kāri tver, *
pār bortu jūrā krītot. * Es rasas lāse tuksnesī * un izsalkušam maize garda. *
Es tas, * kurš dzīrēs netiek aicināts, * kur dziesmas ir un dejas. * Es tur, kur
trūkums valda * esmu vajadzīgs * un tiem, kas smieti * ar savu Vēju iet. * Es
tur, kur Vējš un viļņi, * Es tur, kur māju nav. * Es pārticībai svešs * un
viņas treknām ielejām. * Es tur, kur kalni asi, * es tur, kur ledāji un sniegi
* ar zemi tiekas Debesīs, * uz savām mājām ejot. * Es neesmu princis Tavs - *
tā tikai liekas. * Es nevedīšu pilī * un godā necelšu es Pelnrušķīti. * Es
nedošu Tev troni * ar varu kādreiz ņemtu. * Es nebūšu tas Robins Huds, * kas
nodokļus dod atpakaļ. * Es nenākšu ar tiesu, * es neatcelšu spriedumu Tev
lemtu, * es savu karapulku nevedīšu * pret Tavu ienaidnieku. * Es esmu atbalss
tiem, kas sauc, * es roka sniegta, ūdens malks * un gaiss * vēl dzīvam zemē
raktam. * Man savu sakņu zemē nav, * es balss, kas tālē sauc. * Es tas, kas līdzās
iet * un tas, kurš iet, * kad līdzās nav neviena. * Es tas, ar kuru vari iet *
ja zemē sakņu nav, * un ligzdu vīt, * kad zari tiecas Debesīs.
- 372 -
–
Ja Ozolam Tu jautātu, * ar ko tas
viena daļa ir, * Viņš teiktu - * Zeme, akmeņi un māls, * kas manās zīlēs briest
* un lapas baro, * kas manu stumbru tur * un zarus debesīs, * kas manas saknes
aijā * savā klusā maigumā. * Kas sīvā skarbumā * ar Vētru spītē cīņās * un
neatdod, kas viņas daļa ir. * Kas zīles kāri tver un briedina, * kas jaunas
saknes šķiļ * un asnus celmos vecos. * Kas sevi ietērpj Ozolos un Liepās, *
Kadiķos un Alkšņos, * Priedēs, Eglēs, Jasmīnos * un Rozēs sārtās. * Bet
Laumiņas - * lai viņas dej, lai glāsta ausis, * lai priecē jāņu ugunīs * un
Saules rietā. * Lai viņas ziņas nes * un viesus saņem. * Lai viņas krāšņa rota
* manā sirmā bārdā. * Ja teiktu Vējš, * kas viņu modina, * ar ko viņš mostas, *
kas viņu lapām grezno, * balsi dod ik rītu * un ceļu rāda jaunu, * Viņš teiktu
- * Laumiņas un viņu čalas, * viņu jaunas ziņas, * viņu aušības un niķi. * Viņu
pavadoņi, Pegazi un Zvaigznes, * viņu liegā jaunība, * kas aizmūžību dzer. * Ja
Vējš tā kādreiz teiktu, * kas viņu nes - * Tu zinātu - * tās Laumiņas un viņu
pavadoņi * kā Pegazi vai Pūķi spoži. * Ja zinātu to Ozolos un Vējos, * ja dzirdētu
par ko tie aug, * ja dzirdētu par ko tie klusē * rītausmās un naktīs lēnās, *
vētrās, zariem krakstot rudeņos * un pavasaros vēlos, * kas viņu indeve un
sāls, * ja zinātu, kas viņu medus ir - * tad redzētu Tu Zemi lielu * un Vēju
mūžīgu, * kas runā Ozolos. * Tad Uguni un Ūdeni Tu redzētu, * kas pāri stāv un
apkārt. * Tad Uguns zīmes * koku stumbros lasītu * un Ūdens kāpēc viņos deg *
kā ziedi uzplaukstot vai augļi, * Tev nākot pretī zaros smagos. * Tad redzētu
Tu Gaismu * un kas aiz Viņas stāv. * Tad redzētu Tu TO, * kas Savā Gudrībā * kā
Gaisma * runā Ozolos un Vējos, * Zemes Mātes plaukstās * Ugunī un Ūdenī * kas
Viņa Ziedus tur. * Tad redzētu Tu Dēlu, * Jaunavu un viņas Vecu Vīru, * Māti
Zvaigznēs mirdzošu * un Viņas bērnu, * Pūķi pāri laižoties un Zvaigznes, *
Zvaigznes, Zvaigznes. * Zvaigznes, debesīs kad viņas dej. * Tad dzirdētu Tu
visus vīrus, * runas viņu turētas * un karus Viņa vārdā. * Tu viņu celtnes
redzētu * un plānus, * viņu maldus, oāzes un purvus. * Pie Ozola tad nāktu * un
līdz ar Zemes Mātes runu * Vējam Ozolos * Tu justu * kā elpo TAS * un apkārt
Uguns stāv ar Ūdeni * kā brāļi Tavi.
- 373 -
–
Tu esi Tā Stiprā Pils, * Tā
Klints uz kuras es balstos. * Tu esi Tā Roze, * kuras balsī es klausos. * Tu
esi tā, * kurai šodien mani lielgabali klusē, * kad pabrauc garām sveši kuģi
vakara pusē. * Tu esi tā atslēga mana, * kas mani pie miera ved, * liek, lai
lielgabali klusē * vakara saules pusē. * Tu esi tas Samts un Dimanti spoži, *
kas mani grezno, * kad manas pastalas vecās * man paša ceļus * un izbristos
purvus atgādina, * Tu esi tā Roze no gleznas senas * un tā no Sapņa mana.
- 374 -
–
Ak, Dievs, * Tu taisns esi bijis
Tēvs - * manus zirgus vadījis * un aplokus cēlis. * Tu taisnās rokās ielicis *
to Mīlestību, cik šodien esmu vērts. * To manas dzīves daļu, * ar kuru sverot
mēru, * var visu piepildīt, * kas sabūvēts un sacelts tukšs * gar Ceļa malām
stāv. * Ak, Dievs, * cik esi redzīgs Tēvs, * cik Tava roka taisna, * kas manus
Zirgus vada, * ceļ aplokus * un apcirkņus ar Mīlestību pilda.
- 375 -
–
Ar Tavām acīm * Mīlestība uz mani
skatās. * Ar Rozes smaržu runā, * un Dievam ir Tava Mīļotā Seja, * kad
Mīlestība * uz Tevi ar viņa acīm skatās. * Nu nav jau, nav nekā cita, * Kā
vienīgi Mīlestība * Rožu smaržās, acīs un Jūru viļņos * viena liela Mīlestība *
ar kuru viss kopā turas, * no jauna rodas * un visam cauri vijas. * Zvaigznes
Jūrā atspīd * kā Tava Mīļotā acis, * kad Dievam ir Viņa seja, * ja Mīlestība *
ar viņa vai Tavām acīm pasaulē skatās.
- 376 -
–
Kā Zvaigznes * Tavās acīs ienāk
prieks * un Tava piere kalnos slejas. * Tavas lūpas Rozēs zied * un Tavas
krūtis mani baro * kā Zemes Māte Savus sējējus. * Tavas rokas mani skauj * kā
siltas Jūras viļņi * un gliemežnīcas Tavā vārdā čukst. * Rozes vārdi mani Ceļā
vada * un maija dienām ziedot, * par līgavu man solās būt. * Zvaigznes Tavās
acīs ienāk, * Tavas lūpas mani baro * un Tava elpa manī plūst, * kad rītam
mostot Savu Sirdi jūtu.
- 377 -
–
Tu manu Sirdi ņem * kā vecu
sudrabu * un stīgas vērp, * kas sien pie Zvaigznēm mani. * Tu manu Sirdi ņem *
kā dimantu * un pelnos svied. * Tu viņu nokaitē un plaucē, * Tu viņu zemē roc
un izcel Saulē. * Tu viņu izpēti un vērtē. * Tu pārbaudi uz zoba un savai pretī
sver. * Tu saliec abas kopā un nošķir mūžībās. * Tu Roze Tēva rokās, * kas manu
Sirdi * ar savu Mīlestību sver.
- 378 -
–
* Vien Kausu izdzerot es zinu, *
cik esmu bijis tukšs. * Vien Tevi blakus jūtot - * cik viens es esmu gājis. *
Vien klusumā, * es, Tavu vārdu zinot, * varu teikt * cik Zvaigžņu Debesīs, * kā
mani sauc * un kāpēc Tu tik lēni nāc * kā Liesmu Vētra, * visu aizslaukot un
mēžot, * ko savā Ceļā samētājis es. * Vien klusumā, * pie Tavām kājām sēžot, *
es varu beidzot sajust, * kur kalpošana mana * var Tavu Vārdu nest.
- 379 -
–
Būs jaunas dziesmas vārdi, *
jauni iemaukti un segli. * Būs jauni Ceļi - * Kalnos vedīs, pavērs ielejas * un
visur Rozes Vārdā * kāds Ceļiniekam pasniegs kausu, * lai ūdens malks kā Rožu
vīns * pēc Tava Vārda ved. * Lai Rozes Vārdā nopūta un sveiciens. * Lai Vārdā
ilgotā ir skatiens tālē vērsts * un Zirgs lai pielec kājās, * kad Tavu Vārdu
dzird. * Būs asmens spožs un Akmens * man pagalvī ik rītu, * kad jaunas
dziesmas vārdi * mani kalnos ved, * ceļus auž un paver ielejas, * ko Tavā Vārdā
sauc.
- 380 -
–
Es Tēva roku jūtu, * Tavu ziņu
nesot * Rītausmā un Rasā. * Es Viņu dzirdu lapās, * viļņu balsīs skaļās, *
uguns sprakstos. * Es Viņu redzu Tavu soļu rakstos, * Kalnu smailēs baltās * un
savu senču kaulos. * Man Tava Atnākšana Viņa Griba ir * un tas ko līdzi nes, *
tā mana nasta ir, * tas ir mans parāds sens, * ko aiztaupījis Tēvs, * par manu
Rozi Tevi saucot. * Tā Tēva Roka ir, * kas Tevi šurpu vada, * Rozes Vārdu dod *
un mani Ceļā raida.
- 381 -
–
Skan Zelta Bišu Spiets * un Roze
Tavā Namā plaukst * kā senā gravīrā pie krusta. * Tavs Baltais Vārds no
Arkādijas sauc, * no Gana Stabules un Ceļinieka Spieķa. * Tavs Vārds sev Ceļu
auž, * caur Tavu Sirdi mani seglos sviež * un šķēpu rokās liek. * Tavs karogs
Zelta burtiem izšūts * uz kura Roze, Zelta Bišu Strops un Vārds, * kas Ceļu auž
caur Sirdi, * seglos sviež un šķēpu rokās spiež.
- 382 -
–
Vai tas ir tagad? * Vai pienācis
jau rīts * un Tavus glāstus raisa mani ceļā raidot? * Vai silta Rožu smarža *
vien atmiņā man paliks * par Tevi domājot un zirga auļos klausoties? * Vai
kaujas troksni dzirdot, * mans Laiks ar Tavu sasaucas * un karogs mans ir
apmetnis, * kas Tevi sedz un naktī sargā? * Vai Tava smarža Rīta ausmā * ir
mans Laiks * un Zirga auļi - mana Sirds, * kam Tu kā apmetnis, * vai sūtnis es,
* kam ir Tavs Laiks * un karogs - Smarža Tava?
- 383 -
–
Nu, Pūķi, uzspēlēsim šahu! * Tu
manas kārtis jauc - * es Tavus torņus grauju. * Tu manus bandiniekus aizpūt - *
es Tavai Karalienei kvēlus skatus raidu. * Tu saņemies un savus milžus priekšā
liec, * bet mani zirgi Viņu nes * un karalis Tavs noskatās, * kā Viņa pāri
laukiem lido. * Tev stājas Sirds, * Tu padodies ... * Bez savas Karalienes
slaidās * Tev kaujas nav un iedvesmas. * Ir panākts neizšķirts - * Tu savā
Kalnā mīti, * man atvērts ceļš uz Sirdi * un Karaliene Tava * man Rozi sniedz
par balvu * ar mutautiņā sietu gredzenu un Vārdu saldu, * ko tikai viņai zināmu
* es Rozes lūpām čukstēt drīkstu.
- 384 -
–
Caur Rūķu šaurām alām * un Troļļu
noliktavām uz Elfuzemi ceļš. * Uz vietu to, kur Artūrs savus pulkus vadījis *
un Persifāls ar Kausu cieši skautu mājup jājis. * Uz senām leģendām ir ceļš * un
atmiņās pie uguns liesmas * par Draudzību un Dzīvi kopā pavadītu. * Par Vārdu
dotu, viltu atraidītu * un mīļo sagaidītu. * Par grūtām dienām, Ceļu izpostītu,
* un rozes ziedu paceltu * Pie telts, kas izlaupīta * kā tukšām rokām *
ardievas māj, vējā plandot. * Pie Elfiem ceļš, uz Korņu zemi tālu. * Pēc zaļa
karoga un Akmens. * Pēc kādas zīmes smalkas, * pēc tā, kas Rozes Ceļu rāda.
- 385 -
–
Te nebūs vienkārši nekas. * Te
tumsa Tevi gribēs, * te viena būtne daudzās sejās tērpsies, * te daudzi viena
gribēs būt. * Te vilinās un sauks, te palīdzību lūgs. * Te sevi kalpos
uzticamos piesolīs. * Te pētīs, vīles izārdīs un tīs * no Tevis pavedienu
smalku, * pārdos tuksnesī un ledū saldēs, * katru ziedu Tevis saskatītu. * Te
Tevi pārvētīs un meklēs, * kas Tevī kaltīs un kas sals, * kas izstīdzēs un
beigs * kā ūdens slāpes veldzēt, * kas palīdzību liegs, * kas sāpēs kliegs un
Rozi aizmirsīs, * no ērkšķiem vairīsies * un to pret orhideju iemainīs. * Tad
atkal jauni šķēršļi augs. * Te gadi stāsies, citi vietā nāks * un atmiņas kā
nezāles * no simtām sēklu plauks, * bet citas dzisīs, atdzisīs bez smaržas, *
un piepildīs ar klusumu * te savas vietas tukšas. * Te Tevīm daudzus kausus
priekšā cels. * Te mācīs Tevi nīst, * te rēķināt un sist, * te visu apšaubīt un
pāri visam neticēt, * ka Roze tava ir. * Te Debesis pēc Tevis sauks. * Te jauni
šķēršļi augs, * te nebūs vienkārši nekas. * Te Tevi mainīs, pārvērtīs un Mācīs.
* Te Tevi Rozes Ceļā vedīs.
- 386 -
–
Reiz nevainīgi sākta valšķība *
ir savas sēklas nesusi * un maģija ir uzdīgusi zemē * kā nezāle ap rožu krūmu.
* Ir kādas ēnas nākušas * un steigšus izklīdušas, * Rozei mostoties no rīta, *
bet atkal, saulei rietot, bijušas * un tumšu Rozi darījušas viņas sapņos. *
Reiz čukstus teiktie vārdi * ir tālas ausis skārušas * un tagad apmetņi un
kalti zirgi apsegloti * ir gatavībā tumsas pulki * pavērt durvis saviem spēkiem
* no pasaules, kas kāri tver * pēc katras valšķības * un čukstus teikta vārda,
* kas pat pa jokam vien, * liek gribot princi sev pie kājām, * un viņam prātus
jauc, * ar rozes ziedu mājot.
- 387 -
–
* - Ak, burve daiļā! * Vējā,
ērkšķu kaisīts ir mans ceļš. * Vējā un akmeņos kailos, * cīruļu treļļos un
kaiju klaigās. * Sniegpulksteņos un pīlādžos sārtos, * rīta miglās, sēņu sapņos
siltos * un smagos egļu zaros sniega pilnos. * Vai līdzi nāksi, * Rozi
atradīsi, * Pati kā Roze būsi?
- 388 -
–
* - Tev Rozes elpa matos. * Tev
Rozes zīme plecā * un ziedlapiņa savu zīmi atstājusi ir. * Tu viņu satiki? * Tu
redzējusi Viņu esi? * Tu zini, kas man Roze ir? * Tu Rozes Zīme pati?
- 389 -
–
Tur tukšas manas dienas iet. *
Tur Saules nav un vasaras, * tur māņi, zibšņi vien. * Tur rozes vāzē stāv uz
galda, * tur dejas saldas, * vīns un prieka meitu asaras. * Tur tālu, tālu
Rozes zied, * tur tālu, tālu Viņas Balss. * Tur manu Kuģu, * bruņu nav un visu
piļu. * Nav Tavu deju, pasaku un feju, * nav tuksnešu un cīņu nav. * Tur tikai
tas, * ko saredz skats, * tur nav ne Debesu, ne elles, * tur pašā * elles
dibenā.
- 390 -
–
Nāk uzvara, * kad liekas zaudēts
viss, * kad liekas visi spēki galā, * kad nav kur atkāpties un rokai tālāk
sniegties. * Nāk uzvara, * kad liekas Zemes smagums viss * ir pleciem uzgūlis,
* kad liekas, viss ir sastindzis * un spiež uz krūtīm kalns, * kur vientulībā
esi iemūrēts, * nāk Uzvara kā Straujos auļos Sirds * un kāda Roka viņu vada, *
kāda Roka Ceļu rāda, * kāda Roka jaunai elpai Ceļu ver. * Jaunai telpai Spārnos
ceļ * un visas Zemes spēku rokās liek, * kad nav kur atkāpties, * kad liekas -
zaudēts viss, * nāk Uzvara un kāda Roka viņu vada.
- 391 -
–
Ak, burve daiļā! * Man Tavu
stāstu nevajag * par Rozes trauslo dabu. * Man Tavu deju nevajag - * plecu,
ceļgalu un gūžu kairi apjūsmotu. * Man Tavu šķidrautu un māņu nu ir gana. * Man
Tavu balsu, atbalsu un atskaņu reiz pietiek. * Nu savus spoguļus liec nost. *
Nu savas otiņas un mākas valdi. * Nu savās acīs ieskatīties ļauj. * To meiteni
* reiz redzēto un iemīlēto vaļā laid, * slēdz durvis, saites noņem, *
buramvārdus aizmirsti un ļauj, * lai krīt ar tumsu pildīts trauks. * Lai Roze
nāk ar Jūras vēju * savu Puķu Sirdi nesot. * Lai Roze savu smaržu lej, * lai
mākoņi un vārnu bari klīst * aiz zemes robežām, * kad Roze smaidot, * ar savu
uzticību nāk, * sev līdzi varavīksni vedot.
- 392 -
–
Akmens pelēks altārim ir pamats.
* Aizmirsts avots, taka līkumota, * sūnu zīmes tur, * kur mīļas rokas kādreiz
ziedus likušas. * Arī te ir Rozes Vārds * ar Tavu vijies. * Arī te ir Tava goda
vieta * Viņas ērkšķiem iezīmēta. * Arī te, * pie Tavām kājām Viņa zied. * Arī
te var patvērumu rast, * tas kurš Jūrā bridis, * Tavu Zvaigzni redzot. * Tas,
kurš sevi novēlējis * Tavu Rožu Namam, * Ugunij un Vārdam * Rožu lapās vītam, *
Kausam rīta Saules piepildītam, * altārim, * sen mīļu roku liktam.
- 393 -
–
Man Saule ceļu rāda uzlecot. * Tā
mani aicina un sauc, * Rozes Vārdu minot. * Man Ceļamaizi dod * un Ūdens malku
sārtā Kausā * ar ziedlapiņām jauktu. * Kā kalpošanu man Kausu priekšā liek * un
lūdz to piepildīt * ar tīru Kalnu rasu * ar to, ko glabā Sirds * no tīra Kausa
cita * sen daudzu meklēta un neatrasta * ar Tavu Vārdu slēgta * un Rozes Zieda
Skūpstu.
- 394 -
–
Var Rozei ziedot, * tuksneši par
dārziem plaukt * un dārzi sabirt putekļos, * kur kāras rokas tver sev Rozi
laupot. * Var akmeņi un purvi mīties * var kailas saknes pāri takai vīties. *
Var klupt mans zirgs, * var uguns dzist un apmetnis mans plīst. * Var iemainīts
būt viss par ziņu īsu, * kur šajā tuksnesī varbūt kāds Rozi redzējis * vai
ziedlapiņu varbūt pacēlis. * Var būt ka pacēlis ... * Var būt ...
- 395 -
–
Katram * ir savai upei pāri
jābrien, * katram tilti jāuzceļ * un sava Roma jādedzina. * Katram ceļā
naktsmājas ir jālūdz, * jāpavada kāds un jāsagaida, * kājas jānobrāž un avots
jāsameklē. * Laimas māte upei jāpārnes * vai jāpabaro suns * tam līdzi
klīstošs. * Katram sava maize jādala * un zivis. * Katram jāpalīdz * un katram
sava Roze jāpazīst * starp māsām citām. * Katram viņa parādi ir jānes ķēniņam *
un viņa staļļi jāmēž. * Troja jāsargā un Termopīlas. * Katram dziesma jāsacer *
un jāizdomā koks. * Pasta balodis ir mātei jālaiž, * lakats māsai jāpērk košs *
un jāiet pāri upei * Sirds kad tiltus ceļ * un sargā Termopīlas.
- 396 -
–
Te jāatstāj ir viss. * Te jāceļas
un jāiet. * Te kā no mātes miesām * jaunam jāsākas ir Ceļam. * Te nevar būt ne
tuksnesis, ne dārzs. * Te nevar vairogs segt, ne asmens asi trīts. * Te nevar
sildīt apmetnis un zeme Tevi nest. * Te jāceļas un jāiet. * Te jāatstāj ir
viss. * Te sākas Debesis. * Te tas, kas ir. * Te ir Tavs tuksnesis un salas. *
Te milžu pilnas alas. * Te Tavas Rozes zied un viņu pilis slejas. * Te jāceļas
un jāiet. * Te viss ir jāatstāj. * Te kā no mātes miesām * jaunam jāsākas ir
Ceļam.
- 397 -
–
Man liekas, * ka es zinu, kas Tu
esi. * Tu tā, kas pieskāries. * Tu tā, kas blakus biji. * Tu tā, ko jutu es. *
Man liekas - tā tas bija. * Man atmiņas to saka. * To saka manas acis. * To
manas lūpas zin. * To manas rokas jūt. * Tā esi Tu, * bet liekas, ka es zinu, *
kas Tu esi.
- 398 -
–
Tu liela pasaule, * Tu
debessvelve, Izplatījums, plašums. * Tu tālās Zvaigznes gaisma. * Tu Visums
cits, kas sūta komētas. * Tu Saule savas saimes vidū. * Ap Tevi planētas un
viņu pavadoņi. * Ap Tevi miglāji un zvaigžņu lieti līst. * Caur Tevi stari, *
viļņi veļas savu dziesmu nesot. * Caur Tevi plūsmas, atplūdi un kuģu vraki. *
Caur Tevi Dzīvība sev ceļu jaunos lokos lauž. * Caur Tevi Visums visu runā, *
Visums visu redz. * Tu Visums manā priekšā, * Dzīvība un viņas viļņi.
- 399 -
–
Tu esi komēta ar savu gaitu. * Tu
pati savu mērķi liec, * Tu tālu prom no Saules * caur tumsu savu ceļu meklē. *
Tu atgriezies un ej * kurp Tevi bezdibeņi sauc. * Tu pārmaiņas un cīņas nes. *
Tu manu Sauli sauc. * Tu manas Saules uguns tālu tumsā nesta. * Tu mājupceļā
atgriezies un ej, * caur tumsu ceļu meklējot, * kā saista divas Saules komēta,
* kas pārmaiņas un cīņas nes, * kas cauri tumsai * Gaismas mesta.
- 400 -
–
Tas, * kurš tumsā iet, * tas zin,
kur tumsa mīt. * Tas tumsas ceļus zin, * tas viņas vārdus min, * un to kas viņa
ir. * Kad tumsā iet, * tad tumsas vārtus ver, * tad tumsas valgus tver * un
viņas kausā dzer. * Kas tumsā iet, * tās ceļus zin, * tās sānceļus un takas *
un kas to sagaida. * Kas lidojis ir tumsā, * tas citas acis ver, * tas tumsas
varu sver * un tos, kas viņai der. * Kas savā ceļā cauri tumsai gājis, * tas
zina ceļu atpakaļ * un kas to mājās gaida.
|
