Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir


No: Pauls Stelps 2007. gada 19. septembrī 23:07:35

- 359 -

* Vienkārši tā ir. * Ir Debess bezgalīga * un Akmens piesaulē. * Ir zivis Ūdenī * un putni Gaisā. * Ir zaļa zāle vasarā * un balta Zeme ziemā. * Ir skumji tad, kad skumst * un priecīgi, kad smejas. * Ir ceļi, tad, kad ved * un purvā ir, kad mānās. * Ir mājas, tad, kad silda * un maize tad, kad cep. * Ir māte tā, kas pasaulē laiž * un vienmēr mājās gaida.

 

- 360 -

Neatstāj viņu vienu * neatstāj bērnu miegā vienu * neatlaid roku ap pleciem skautu * neatlaid viņu karā vienu * brāli pasaulē laid * pasaulē viņam ir jāsargā kāds * neatlaid roku * neatlaid pavedienu * putnu nelaid pret Vēju * Sievieti vienu * Sirdi atdod tai līdzi * Sirdi palaid kā putnu * kā bērnu * miegā vienu neatstāj * brāli laid līdzi * pavedienu * putnu * kam jāsargā kāds

 

- 361 -

Kā svece Vējā * Kā kaija vētras bēg * kā karogs * kā nezināma tāla zeme * kā dziesma, kas aizmirsta skan * kā glāsta atmiņa rokai * kā lūgsna * kā Sirds, kad lūdzēju jūt * tik tuvu * tik pēkšņi un vienmēr * tik vien * kā pieņem kausu Sokrāts * kā svece Vējā * kā lūgsna * tik tuvu * tik vien * kā krītoša Zvaigzne * kā ausma * Kā Sirds, kad lūdzēju jūt * tik pēkšņi un vienmēr.

 

- 362 -

Kā medus no karotes pienā * līst maigums - * ir apstājies laiks. * Pulkstenis stundas skaita, * kas tukšas pa apli skrien. * Pulksteņa asā mēle stundas pie manis sien. * Līst maigums kā siltā pienā * kā krūzē lielā uz pavarda malas * pie kamīna mana. * Siltums atver durvis * un Tavas mazās plaukstas * medainās lāses tver, * kad Sirds tajā Avotā dzer, * kas atnesis Rozes vārdu * un krūtīs man kamīnu kur.

 

- 363 -

Es saukšu Tevi par Rozi, * par Mīlestību un par Dziesmu. * Par siltu roku mazu. * Par Lielo, par Mūžīgo * seno, ko aizmirst nevar nekad. * Par To, * kura atliek vietā dārgumu nozaudēto. * Par Dzīvību Savu un Sava Vārda Slavu. * Es saukšu Tevi par Zvaigzni * ar Rozes vārdu karstu. * Es saukšu pa miegam * un dienā, kad uzsākšu kauju. * Es saukšu Tevi par Mieru, * Lielu un Mūžīgu Upi. * Par Dzīvi. * Par Savu Rozi es Tevi saukšu.

 

- 364 -

Ir Rozes Vārds uz mēles * un tukšums piepildīts * kā milzu bišu strops * vai Zvaigžņu sauja azotē * pēc jaunas sējas prasa, * pēc kādas pļavas jaunas, * pēc kādas milzu Galaktikas, * kas sen pēc savas dzīvības * un Tavām bitēm sauc. * Kā Milzu Upe * Pazemē, kas savus viļņus veļ * nāk Laiks * un savus vārtus ar Tavu Vārdu ceļ. * Kā Zelta Zirgs, ko Antiņš jājis, * var mani kalnā nest, * tā Rozes Vārds var atnest Galaktiku, * kas sen pēc manām bitēm sauc.

 

- 365 -

* Es zinu Rozes vārdu, * es zinu, kā Rozi sauc. * Es klausos, * kā Avotā skan * tās medus un sudraba stīgas, * kas mani pie Tevis tur. * Es klausos, * kā manas bites dzied, * uz siltu vasaru skrienot, * ar Tavu vārdu mani pie katras puķes sienot. * Es redzu, * ka lūgšanas manas * ir Debesis atvērušas * un bites manas tur tavējās sastapušas. * Es tagad zinu, kā Rozi sauc.

 

- 366 -

 * Es baltu telti šūšu * un sarkanu Rozi iestādīšu. * Es zilu ar Zelta segu * pie Tavām kājām klāšu. * Es augstu namu celšu * un Tavu vārdu par slēdzeni likšu. * Es sliešu to torni ik dienu * no kura ir redzams Ceļš * uz Tavu Zemi, * uz Pasaules malu * uz Jūras krastu, * kur Viļņi Tev pie kājām * Zvaigžņu sudrabu veļ. * Es stādīšu Rozi * par Zvaigzni, par Bāku, * par Zīmi Vārdam, kurš Augsto Namu ver, * kur Zvaigznes pie Tavām kājām klāj * un Rozi par balvu sniedz.

 

- 367 -

Kā kādreiz, * atkal ir Saule un apkārt Rozes zied. * Ir nolaisti visi tilti * un karogi torņos plīvo. * Tiek gaidīti viesi un baumo - * pret vakaru atbraukšot cirks. * Ir Rozes Vārda Diena * un katrs vārds tiek piedots. * Tiek lieli grozi nesti * un mazi pavārēni visiem pa kājām maisās. * Tiek skaņotas taures * un dejas pašas raisās - * mana pils uz Rozes Vārda Dienu taisās. * Mana Pils rožu lapās * un viņas smaržās laistās. * Mana Pils uz Viņas Dienu taisās, * bet es sēžu kā tāds muļķis * un skatos uz Ceļu, * kur sārtas ziedlapas kaisās.

 

- 368 -

Cik ilgi es varu bez Gaisa, * Cik ilgi var Roze bez Ūdens? * Cik ilgi var Liepa * bez sava Rozes stāsta? * Cik ilgi var kalns bez pils * un pils bez savas tautas? * Cik ilgi Roze var dzīvot * ar savu stāstu * par uzticību cauri mūžiem nestu? * Cik ilgi ar savu smaržu * var Roze Pūķim Sirdi glāstīt, * Cik ilgi par Cēlumu stāstīt? * Cik ilgi bez glāsta * var Roze savus ērkšķus nest, * vai savu lietu gaidīt * kā Gaisu, * kā kādu zem Liepas, * kam savu elpu, * kam sevi vai dzīvi atdot? * Cik ilgi es varu bez Gaisa * un Roze bez ūdens? * Tik ilgi bez gaisa ... * Tik ilgi bez ūdens ... * Tik ilgi, * tik ilgi.

 

- 369 -

Es būšu tas - laimīgais, * kas redzēs Tevi pa durvīm ienākam. * Es būšu Tevi sagaidījis šodien. * Es būšu Tevi atkal redzējis * tāpat kā toreiz, garāmejot, * vai kāda drauga kāzās. * Es būšu sevi aizmirsis un atradis, * Tevi atrast cerot. * Es būšu upi pārpeldējis. * Es būšu jājis, kājām gājis, * salis, aizmidzis un modies. * Es būšu Pūķus kāvis Tevi meklējot, * un savienības slēdzis * tos pašus Pūķus barojot. * Es būšu naktīs sardzēs stāvējis, * lai būtu laimīgais, * kurš Tevi redzēs durvīs * tagad ienākot.

 

- 370 -

Cik manā karapulkā vīru, * cik ugunskuru naktī zied? * Cik zirgu ganās pļavā? * Cik zobenu un šķēpu * ir viņu rokām kalts? * Cik vairogu, cik bultu * ir viņu makos likts? * Cik gadu seglos pavadīts, * cik sapņots ir par mieru? * Cik briežu nomedīts un stirnu? * Cik viņu tagad dzīvu būtu, * cik sievu laimīgu un dēlu dzimtu, * ja bultu nebūtu * un šķēpu viņu rokās liktu, * ja ugunskuru nebūtu un zirgu, * ja sardzes nebūtu un pulku * manis vadītu pret to, * kurš citu pulku vada? * Cik viņu, gaidītu un sauktu, * cik vientulības gadu virknēs vērts, * bērts apcirkņos un kalnos? * Cik māsu, brāļu, nedzimušu bērnu, * cik vientulības gadu krāts * ir viņus kaujā vedot? * Cik zirgu pieguļā, * cik ugunskuru zied * un vīru? * Cik reižu tumsā jāts, * cik tālu * Tu vari savā vientulībā vest? * Cik ļoti vientulība ņem, * cik ļoti Tev ir viņas līdz?

 

- 371 -

Man sakņu zemē nav. * Es tas, * kas Vējš ir kustībā, * bez gaisa slāpstošam. * Es tas, * ko rokas kāri tver, * pār bortu jūrā krītot. * Es rasas lāse tuksnesī * un izsalkušam maize garda. * Es tas, * kurš dzīrēs netiek aicināts, * kur dziesmas ir un dejas. * Es tur, kur trūkums valda * esmu vajadzīgs * un tiem, kas smieti * ar savu Vēju iet. * Es tur, kur Vējš un viļņi, * Es tur, kur māju nav. * Es pārticībai svešs * un viņas treknām ielejām. * Es tur, kur kalni asi, * es tur, kur ledāji un sniegi * ar zemi tiekas Debesīs, * uz savām mājām ejot. * Es neesmu princis Tavs - * tā tikai liekas. * Es nevedīšu pilī * un godā necelšu es Pelnrušķīti. * Es nedošu Tev troni * ar varu kādreiz ņemtu. * Es nebūšu tas Robins Huds, * kas nodokļus dod atpakaļ. * Es nenākšu ar tiesu, * es neatcelšu spriedumu Tev lemtu, * es savu karapulku nevedīšu * pret Tavu ienaidnieku. * Es esmu atbalss tiem, kas sauc, * es roka sniegta, ūdens malks * un gaiss * vēl dzīvam zemē raktam. * Man savu sakņu zemē nav, * es balss, kas tālē sauc. * Es tas, kas līdzās iet * un tas, kurš iet, * kad līdzās nav neviena. * Es tas, ar kuru vari iet * ja zemē sakņu nav, * un ligzdu vīt, * kad zari tiecas Debesīs.

 

- 372 -

Ja Ozolam Tu jautātu, * ar ko tas viena daļa ir, * Viņš teiktu - * Zeme, akmeņi un māls, * kas manās zīlēs briest * un lapas baro, * kas manu stumbru tur * un zarus debesīs, * kas manas saknes aijā * savā klusā maigumā. * Kas sīvā skarbumā * ar Vētru spītē cīņās * un neatdod, kas viņas daļa ir. * Kas zīles kāri tver un briedina, * kas jaunas saknes šķiļ * un asnus celmos vecos. * Kas sevi ietērpj Ozolos un Liepās, * Kadiķos un Alkšņos, * Priedēs, Eglēs, Jasmīnos * un Rozēs sārtās. * Bet Laumiņas - * lai viņas dej, lai glāsta ausis, * lai priecē jāņu ugunīs * un Saules rietā. * Lai viņas ziņas nes * un viesus saņem. * Lai viņas krāšņa rota * manā sirmā bārdā. * Ja teiktu Vējš, * kas viņu modina, * ar ko viņš mostas, * kas viņu lapām grezno, * balsi dod ik rītu * un ceļu rāda jaunu, * Viņš teiktu - * Laumiņas un viņu čalas, * viņu jaunas ziņas, * viņu aušības un niķi. * Viņu pavadoņi, Pegazi un Zvaigznes, * viņu liegā jaunība, * kas aizmūžību dzer. * Ja Vējš tā kādreiz teiktu, * kas viņu nes - * Tu zinātu - * tās Laumiņas un viņu pavadoņi * kā Pegazi vai Pūķi spoži. * Ja zinātu to Ozolos un Vējos, * ja dzirdētu par ko tie aug, * ja dzirdētu par ko tie klusē * rītausmās un naktīs lēnās, * vētrās, zariem krakstot rudeņos * un pavasaros vēlos, * kas viņu indeve un sāls, * ja zinātu, kas viņu medus ir - * tad redzētu Tu Zemi lielu * un Vēju mūžīgu, * kas runā Ozolos. * Tad Uguni un Ūdeni Tu redzētu, * kas pāri stāv un apkārt. * Tad Uguns zīmes * koku stumbros lasītu * un Ūdens kāpēc viņos deg * kā ziedi uzplaukstot vai augļi, * Tev nākot pretī zaros smagos. * Tad redzētu Tu Gaismu * un kas aiz Viņas stāv. * Tad redzētu Tu TO, * kas Savā Gudrībā * kā Gaisma * runā Ozolos un Vējos, * Zemes Mātes plaukstās * Ugunī un Ūdenī * kas Viņa Ziedus tur. * Tad redzētu Tu Dēlu, * Jaunavu un viņas Vecu Vīru, * Māti Zvaigznēs mirdzošu * un Viņas bērnu, * Pūķi pāri laižoties un Zvaigznes, * Zvaigznes, Zvaigznes. * Zvaigznes, debesīs kad viņas dej. * Tad dzirdētu Tu visus vīrus, * runas viņu turētas * un karus Viņa vārdā. * Tu viņu celtnes redzētu * un plānus, * viņu maldus, oāzes un purvus. * Pie Ozola tad nāktu * un līdz ar Zemes Mātes runu * Vējam Ozolos * Tu justu * kā elpo TAS * un apkārt Uguns stāv ar Ūdeni * kā brāļi Tavi.

 

- 373 -

Tu esi Tā Stiprā Pils, * Tā Klints uz kuras es balstos. * Tu esi Tā Roze, * kuras balsī es klausos. * Tu esi tā, * kurai šodien mani lielgabali klusē, * kad pabrauc garām sveši kuģi vakara pusē. * Tu esi tā atslēga mana, * kas mani pie miera ved, * liek, lai lielgabali klusē * vakara saules pusē. * Tu esi tas Samts un Dimanti spoži, * kas mani grezno, * kad manas pastalas vecās * man paša ceļus * un izbristos purvus atgādina, * Tu esi tā Roze no gleznas senas * un tā no Sapņa mana.

 

- 374 -

Ak, Dievs, * Tu taisns esi bijis Tēvs - * manus zirgus vadījis * un aplokus cēlis. * Tu taisnās rokās ielicis * to Mīlestību, cik šodien esmu vērts. * To manas dzīves daļu, * ar kuru sverot mēru, * var visu piepildīt, * kas sabūvēts un sacelts tukšs * gar Ceļa malām stāv. * Ak, Dievs, * cik esi redzīgs Tēvs, * cik Tava roka taisna, * kas manus Zirgus vada, * ceļ aplokus * un apcirkņus ar Mīlestību pilda.

 

- 375 -

Ar Tavām acīm * Mīlestība uz mani skatās. * Ar Rozes smaržu runā, * un Dievam ir Tava Mīļotā Seja, * kad Mīlestība * uz Tevi ar viņa acīm skatās. * Nu nav jau, nav nekā cita, * Kā vienīgi Mīlestība * Rožu smaržās, acīs un Jūru viļņos * viena liela Mīlestība * ar kuru viss kopā turas, * no jauna rodas * un visam cauri vijas. * Zvaigznes Jūrā atspīd * kā Tava Mīļotā acis, * kad Dievam ir Viņa seja, * ja Mīlestība * ar viņa vai Tavām acīm pasaulē skatās.

 

- 376 -

Kā Zvaigznes * Tavās acīs ienāk prieks * un Tava piere kalnos slejas. * Tavas lūpas Rozēs zied * un Tavas krūtis mani baro * kā Zemes Māte Savus sējējus. * Tavas rokas mani skauj * kā siltas Jūras viļņi * un gliemežnīcas Tavā vārdā čukst. * Rozes vārdi mani Ceļā vada * un maija dienām ziedot, * par līgavu man solās būt. * Zvaigznes Tavās acīs ienāk, * Tavas lūpas mani baro * un Tava elpa manī plūst, * kad rītam mostot Savu Sirdi jūtu.

 

- 377 -

Tu manu Sirdi ņem * kā vecu sudrabu * un stīgas vērp, * kas sien pie Zvaigznēm mani. * Tu manu Sirdi ņem * kā dimantu * un pelnos svied. * Tu viņu nokaitē un plaucē, * Tu viņu zemē roc un izcel Saulē. * Tu viņu izpēti un vērtē. * Tu pārbaudi uz zoba un savai pretī sver. * Tu saliec abas kopā un nošķir mūžībās. * Tu Roze Tēva rokās, * kas manu Sirdi * ar savu Mīlestību sver.

 

- 378 -

 * Vien Kausu izdzerot es zinu, * cik esmu bijis tukšs. * Vien Tevi blakus jūtot - * cik viens es esmu gājis. * Vien klusumā, * es, Tavu vārdu zinot, * varu teikt * cik Zvaigžņu Debesīs, * kā mani sauc * un kāpēc Tu tik lēni nāc * kā Liesmu Vētra, * visu aizslaukot un mēžot, * ko savā Ceļā samētājis es. * Vien klusumā, * pie Tavām kājām sēžot, * es varu beidzot sajust, * kur kalpošana mana * var Tavu Vārdu nest.

 

- 379 -

Būs jaunas dziesmas vārdi, * jauni iemaukti un segli. * Būs jauni Ceļi - * Kalnos vedīs, pavērs ielejas * un visur Rozes Vārdā * kāds Ceļiniekam pasniegs kausu, * lai ūdens malks kā Rožu vīns * pēc Tava Vārda ved. * Lai Rozes Vārdā nopūta un sveiciens. * Lai Vārdā ilgotā ir skatiens tālē vērsts * un Zirgs lai pielec kājās, * kad Tavu Vārdu dzird. * Būs asmens spožs un Akmens * man pagalvī ik rītu, * kad jaunas dziesmas vārdi * mani kalnos ved, * ceļus auž un paver ielejas, * ko Tavā Vārdā sauc.

 

- 380 -

Es Tēva roku jūtu, * Tavu ziņu nesot * Rītausmā un Rasā. * Es Viņu dzirdu lapās, * viļņu balsīs skaļās, * uguns sprakstos. * Es Viņu redzu Tavu soļu rakstos, * Kalnu smailēs baltās * un savu senču kaulos. * Man Tava Atnākšana Viņa Griba ir * un tas ko līdzi nes, * tā mana nasta ir, * tas ir mans parāds sens, * ko aiztaupījis Tēvs, * par manu Rozi Tevi saucot. * Tā Tēva Roka ir, * kas Tevi šurpu vada, * Rozes Vārdu dod * un mani Ceļā raida.

 

- 381 -

Skan Zelta Bišu Spiets * un Roze Tavā Namā plaukst * kā senā gravīrā pie krusta. * Tavs Baltais Vārds no Arkādijas sauc, * no Gana Stabules un Ceļinieka Spieķa. * Tavs Vārds sev Ceļu auž, * caur Tavu Sirdi mani seglos sviež * un šķēpu rokās liek. * Tavs karogs Zelta burtiem izšūts * uz kura Roze, Zelta Bišu Strops un Vārds, * kas Ceļu auž caur Sirdi, * seglos sviež un šķēpu rokās spiež.

 

- 382 -

Vai tas ir tagad? * Vai pienācis jau rīts * un Tavus glāstus raisa mani ceļā raidot? * Vai silta Rožu smarža * vien atmiņā man paliks * par Tevi domājot un zirga auļos klausoties? * Vai kaujas troksni dzirdot, * mans Laiks ar Tavu sasaucas * un karogs mans ir apmetnis, * kas Tevi sedz un naktī sargā? * Vai Tava smarža Rīta ausmā * ir mans Laiks * un Zirga auļi - mana Sirds, * kam Tu kā apmetnis, * vai sūtnis es, * kam ir Tavs Laiks * un karogs - Smarža Tava?

 

- 383 -

Nu, Pūķi, uzspēlēsim šahu! * Tu manas kārtis jauc - * es Tavus torņus grauju. * Tu manus bandiniekus aizpūt - * es Tavai Karalienei kvēlus skatus raidu. * Tu saņemies un savus milžus priekšā liec, * bet mani zirgi Viņu nes * un karalis Tavs noskatās, * kā Viņa pāri laukiem lido. * Tev stājas Sirds, * Tu padodies ... * Bez savas Karalienes slaidās * Tev kaujas nav un iedvesmas. * Ir panākts neizšķirts - * Tu savā Kalnā mīti, * man atvērts ceļš uz Sirdi * un Karaliene Tava * man Rozi sniedz par balvu * ar mutautiņā sietu gredzenu un Vārdu saldu, * ko tikai viņai zināmu * es Rozes lūpām čukstēt drīkstu.

 

- 384 -

Caur Rūķu šaurām alām * un Troļļu noliktavām uz Elfuzemi ceļš. * Uz vietu to, kur Artūrs savus pulkus vadījis * un Persifāls ar Kausu cieši skautu mājup jājis. * Uz senām leģendām ir ceļš * un atmiņās pie uguns liesmas * par Draudzību un Dzīvi kopā pavadītu. * Par Vārdu dotu, viltu atraidītu * un mīļo sagaidītu. * Par grūtām dienām, Ceļu izpostītu, * un rozes ziedu paceltu * Pie telts, kas izlaupīta * kā tukšām rokām * ardievas māj, vējā plandot. * Pie Elfiem ceļš, uz Korņu zemi tālu. * Pēc zaļa karoga un Akmens. * Pēc kādas zīmes smalkas, * pēc tā, kas Rozes Ceļu rāda.

 

- 385 -

Te nebūs vienkārši nekas. * Te tumsa Tevi gribēs, * te viena būtne daudzās sejās tērpsies, * te daudzi viena gribēs būt. * Te vilinās un sauks, te palīdzību lūgs. * Te sevi kalpos uzticamos piesolīs. * Te pētīs, vīles izārdīs un tīs * no Tevis pavedienu smalku, * pārdos tuksnesī un ledū saldēs, * katru ziedu Tevis saskatītu. * Te Tevi pārvētīs un meklēs, * kas Tevī kaltīs un kas sals, * kas izstīdzēs un beigs * kā ūdens slāpes veldzēt, * kas palīdzību liegs, * kas sāpēs kliegs un Rozi aizmirsīs, * no ērkšķiem vairīsies * un to pret orhideju iemainīs. * Tad atkal jauni šķēršļi augs. * Te gadi stāsies, citi vietā nāks * un atmiņas kā nezāles * no simtām sēklu plauks, * bet citas dzisīs, atdzisīs bez smaržas, * un piepildīs ar klusumu * te savas vietas tukšas. * Te Tevīm daudzus kausus priekšā cels. * Te mācīs Tevi nīst, * te rēķināt un sist, * te visu apšaubīt un pāri visam neticēt, * ka Roze tava ir. * Te Debesis pēc Tevis sauks. * Te jauni šķēršļi augs, * te nebūs vienkārši nekas. * Te Tevi mainīs, pārvērtīs un Mācīs. * Te Tevi Rozes Ceļā vedīs.

 

- 386 -

Reiz nevainīgi sākta valšķība * ir savas sēklas nesusi * un maģija ir uzdīgusi zemē * kā nezāle ap rožu krūmu. * Ir kādas ēnas nākušas * un steigšus izklīdušas, * Rozei mostoties no rīta, * bet atkal, saulei rietot, bijušas * un tumšu Rozi darījušas viņas sapņos. * Reiz čukstus teiktie vārdi * ir tālas ausis skārušas * un tagad apmetņi un kalti zirgi apsegloti * ir gatavībā tumsas pulki * pavērt durvis saviem spēkiem * no pasaules, kas kāri tver * pēc katras valšķības * un čukstus teikta vārda, * kas pat pa jokam vien, * liek gribot princi sev pie kājām, * un viņam prātus jauc, * ar rozes ziedu mājot.

 

- 387 -

* - Ak, burve daiļā! * Vējā, ērkšķu kaisīts ir mans ceļš. * Vējā un akmeņos kailos, * cīruļu treļļos un kaiju klaigās. * Sniegpulksteņos un pīlādžos sārtos, * rīta miglās, sēņu sapņos siltos * un smagos egļu zaros sniega pilnos. * Vai līdzi nāksi, * Rozi atradīsi, * Pati kā Roze būsi?

 

- 388 -

* - Tev Rozes elpa matos. * Tev Rozes zīme plecā * un ziedlapiņa savu zīmi atstājusi ir. * Tu viņu satiki? * Tu redzējusi Viņu esi? * Tu zini, kas man Roze ir? * Tu Rozes Zīme pati?

 

- 389 -

Tur tukšas manas dienas iet. * Tur Saules nav un vasaras, * tur māņi, zibšņi vien. * Tur rozes vāzē stāv uz galda, * tur dejas saldas, * vīns un prieka meitu asaras. * Tur tālu, tālu Rozes zied, * tur tālu, tālu Viņas Balss. * Tur manu Kuģu, * bruņu nav un visu piļu. * Nav Tavu deju, pasaku un feju, * nav tuksnešu un cīņu nav. * Tur tikai tas, * ko saredz skats, * tur nav ne Debesu, ne elles, * tur pašā * elles dibenā.

 

- 390 -

Nāk uzvara, * kad liekas zaudēts viss, * kad liekas visi spēki galā, * kad nav kur atkāpties un rokai tālāk sniegties. * Nāk uzvara, * kad liekas Zemes smagums viss * ir pleciem uzgūlis, * kad liekas, viss ir sastindzis * un spiež uz krūtīm kalns, * kur vientulībā esi iemūrēts, * nāk Uzvara kā Straujos auļos Sirds * un kāda Roka viņu vada, * kāda Roka Ceļu rāda, * kāda Roka jaunai elpai Ceļu ver. * Jaunai telpai Spārnos ceļ * un visas Zemes spēku rokās liek, * kad nav kur atkāpties, * kad liekas - zaudēts viss, * nāk Uzvara un kāda Roka viņu vada.

 

- 391 -

Ak, burve daiļā! * Man Tavu stāstu nevajag * par Rozes trauslo dabu. * Man Tavu deju nevajag - * plecu, ceļgalu un gūžu kairi apjūsmotu. * Man Tavu šķidrautu un māņu nu ir gana. * Man Tavu balsu, atbalsu un atskaņu reiz pietiek. * Nu savus spoguļus liec nost. * Nu savas otiņas un mākas valdi. * Nu savās acīs ieskatīties ļauj. * To meiteni * reiz redzēto un iemīlēto vaļā laid, * slēdz durvis, saites noņem, * buramvārdus aizmirsti un ļauj, * lai krīt ar tumsu pildīts trauks. * Lai Roze nāk ar Jūras vēju * savu Puķu Sirdi nesot. * Lai Roze savu smaržu lej, * lai mākoņi un vārnu bari klīst * aiz zemes robežām, * kad Roze smaidot, * ar savu uzticību nāk, * sev līdzi varavīksni vedot.

 

- 392 -

Akmens pelēks altārim ir pamats. * Aizmirsts avots, taka līkumota, * sūnu zīmes tur, * kur mīļas rokas kādreiz ziedus likušas. * Arī te ir Rozes Vārds * ar Tavu vijies. * Arī te ir Tava goda vieta * Viņas ērkšķiem iezīmēta. * Arī te, * pie Tavām kājām Viņa zied. * Arī te var patvērumu rast, * tas kurš Jūrā bridis, * Tavu Zvaigzni redzot. * Tas, kurš sevi novēlējis * Tavu Rožu Namam, * Ugunij un Vārdam * Rožu lapās vītam, * Kausam rīta Saules piepildītam, * altārim, * sen mīļu roku liktam.

 

- 393 -

Man Saule ceļu rāda uzlecot. * Tā mani aicina un sauc, * Rozes Vārdu minot. * Man Ceļamaizi dod * un Ūdens malku sārtā Kausā * ar ziedlapiņām jauktu. * Kā kalpošanu man Kausu priekšā liek * un lūdz to piepildīt * ar tīru Kalnu rasu * ar to, ko glabā Sirds * no tīra Kausa cita * sen daudzu meklēta un neatrasta * ar Tavu Vārdu slēgta * un Rozes Zieda Skūpstu.

 

- 394 -

Var Rozei ziedot, * tuksneši par dārziem plaukt * un dārzi sabirt putekļos, * kur kāras rokas tver sev Rozi laupot. * Var akmeņi un purvi mīties * var kailas saknes pāri takai vīties. * Var klupt mans zirgs, * var uguns dzist un apmetnis mans plīst. * Var iemainīts būt viss par ziņu īsu, * kur šajā tuksnesī varbūt kāds Rozi redzējis * vai ziedlapiņu varbūt pacēlis. * Var būt ka pacēlis ... * Var būt ...

 

- 395 -

Katram * ir savai upei pāri jābrien, * katram tilti jāuzceļ * un sava Roma jādedzina. * Katram ceļā naktsmājas ir jālūdz, * jāpavada kāds un jāsagaida, * kājas jānobrāž un avots jāsameklē. * Laimas māte upei jāpārnes * vai jāpabaro suns * tam līdzi klīstošs. * Katram sava maize jādala * un zivis. * Katram jāpalīdz * un katram sava Roze jāpazīst * starp māsām citām. * Katram viņa parādi ir jānes ķēniņam * un viņa staļļi jāmēž. * Troja jāsargā un Termopīlas. * Katram dziesma jāsacer * un jāizdomā koks. * Pasta balodis ir mātei jālaiž, * lakats māsai jāpērk košs * un jāiet pāri upei * Sirds kad tiltus ceļ * un sargā Termopīlas.

 

- 396 -

Te jāatstāj ir viss. * Te jāceļas un jāiet. * Te kā no mātes miesām * jaunam jāsākas ir Ceļam. * Te nevar būt ne tuksnesis, ne dārzs. * Te nevar vairogs segt, ne asmens asi trīts. * Te nevar sildīt apmetnis un zeme Tevi nest. * Te jāceļas un jāiet. * Te jāatstāj ir viss. * Te sākas Debesis. * Te tas, kas ir. * Te ir Tavs tuksnesis un salas. * Te milžu pilnas alas. * Te Tavas Rozes zied un viņu pilis slejas. * Te jāceļas un jāiet. * Te viss ir jāatstāj. * Te kā no mātes miesām * jaunam jāsākas ir Ceļam.

 

- 397 -

Man liekas, * ka es zinu, kas Tu esi. * Tu tā, kas pieskāries. * Tu tā, kas blakus biji. * Tu tā, ko jutu es. * Man liekas - tā tas bija. * Man atmiņas to saka. * To saka manas acis. * To manas lūpas zin. * To manas rokas jūt. * Tā esi Tu, * bet liekas, ka es zinu, * kas Tu esi.

 

- 398 -

Tu liela pasaule, * Tu debessvelve, Izplatījums, plašums. * Tu tālās Zvaigznes gaisma. * Tu Visums cits, kas sūta komētas. * Tu Saule savas saimes vidū. * Ap Tevi planētas un viņu pavadoņi. * Ap Tevi miglāji un zvaigžņu lieti līst. * Caur Tevi stari, * viļņi veļas savu dziesmu nesot. * Caur Tevi plūsmas, atplūdi un kuģu vraki. * Caur Tevi Dzīvība sev ceļu jaunos lokos lauž. * Caur Tevi Visums visu runā, * Visums visu redz. * Tu Visums manā priekšā, * Dzīvība un viņas viļņi.

 

- 399 -

Tu esi komēta ar savu gaitu. * Tu pati savu mērķi liec, * Tu tālu prom no Saules * caur tumsu savu ceļu meklē. * Tu atgriezies un ej * kurp Tevi bezdibeņi sauc. * Tu pārmaiņas un cīņas nes. * Tu manu Sauli sauc. * Tu manas Saules uguns tālu tumsā nesta. * Tu mājupceļā atgriezies un ej, * caur tumsu ceļu meklējot, * kā saista divas Saules komēta, * kas pārmaiņas un cīņas nes, * kas cauri tumsai * Gaismas mesta. 

 

- 400 -

Tas, * kurš tumsā iet, * tas zin, kur tumsa mīt. * Tas tumsas ceļus zin, * tas viņas vārdus min, * un to kas viņa ir. * Kad tumsā iet, * tad tumsas vārtus ver, * tad tumsas valgus tver * un viņas kausā dzer. * Kas tumsā iet, * tās ceļus zin, * tās sānceļus un takas * un kas to sagaida. * Kas lidojis ir tumsā, * tas citas acis ver, * tas tumsas varu sver * un tos, kas viņai der. * Kas savā ceļā cauri tumsai gājis, *  tas zina ceļu atpakaļ * un kas to mājās gaida.