- 51 -
Ir Ūdens dziļš
Un Orhidejas Smarža,
Kad Tava laika Pulkstenis
Caur kāzu pušķi
Zemapziņas Mežā ved,
Kur vienmēr Ceļš
tin Pērlē topošā
tās sarunas un ilgas,
kas katru gadu saulgriežos
liek gaidīt dvēselei to Liesmu,
ar kuru Zināt -
tas nozīmē Būt
Dziļā Ūdens nestam.
Mans Miers vienmēr ir ar mani un ar tiem, kas ir ar mani mierā.
Jūsu nemiers ir tas, kas liek ap sevi karu turēt un pie Jums paliek kā tumsa naktī, jo Miers
tikai tad ir Miers, kad tā tuvumā nekāda kara un tumsas nav.
Pirms savu Namu apdzīvo, katrs Saimnieks to iztīra un sakopj, un sveces salūko, jo Tīrība tikai
tad ir Tīrība Namā, kad tajā nekādas netīrības nav.
Tāpat tumsa ir
Gaismas trūkums un Gaisma ir Namā, ja Uguns tajā tik gaiši deg, ka tumsa tajā
ienākt nevar.
Tāpat savā Mierā
dzīvo tas Nams, kas sakopts un savu gaišu Uguni nes, kad no tā ir nemiera
cēlājs izraidīts, Nama durvis noslēgtas, bet Draugi un Bērni ap Saimnieku
saskaņā dzīvi vada.
-
52 -
Tādas
tīras un spēkpilnas lietas
Domas,
Maize un Darbs,
Dzimstot
pašas ienākas rokās.
Tādas
tīras un svētpilnas ilgas,
tepat
pie Akmeņiem, Ozoliem sien.
Tādas
klusas un gaisīgas pūkas
pienenes
aizdzied ar Vēju.
Tādas
pārvisam brāzmainas jūsmas
Vējš
Tavos matos atdzerties tver.
Tādas
pavisam vienkāršas lietas
tīras
un svētpilnas rokās liekas
un
Māra sauc stabulēt Vēju
kad
tādas nopietnas acis
pretī
pār Uguni smej.
-
53 -
Par
Sauli naktī domājot,
es
jaunus rakstus aužu.
No
klusuma es ņemu pavedienus
un
siltās krāsās lieku.
Es
ņemu Gaišas Zīmes
un
čukstus skaitu nītis.
Es
naktī Jaunu Jostu aužu
un
Zvaigžņu Vārdus atceros.
Es
senas Zīmes ņemu,
Siltās
Plaukstās lieku
un
skatos tādā brīnumā,
kā
čukstos Jauna Saule plaukst.
- 54 -
Siekiem
mazu pulkstentiņu
Sīku,
baltu dzīvībiņu
Skan
pie manas apjausmas.
Pienāk,
pieskaras un prasa,
Vai
jau Rīts,
Vai
jau Laiks,
Vai
jau Dzidrs Laika Rits?
Vai
jau varam plašā lokā
Salaisties
ap Debestiņu,
Nolaisties
pār Mākoņmalu,
Pieskarties
pie Zemes krūts -
Labu
Rītu, Māmuliņ!
-
55 -
Tu
esi
kā
Rīta migla
un
kā Migla vakarā
Tu
esi
Tu
ļauj man apmaldīties
un
sevi atkal atrast
ar
sevi sačukstēties
un
cīnīties ar Savu Ēnu.
Tu
atdurties pret sevi liec
un
vienmēr pielikt soli.
Tu
visu laiku aizej,
Tu
esi te un Tevis nekur nav.
Tu
vienmēr atgriezies
un
mani atved līdzi.
Tu
esi
Mana
Pļava
Mežs
un Aramzeme.
Tu
ietin klusā pieguļā,
bet
Tevī glābjoties
var
Robins Huds
Sakuras
Zaru glāstīt.
Tu
prasi Pegazus un Vēršus,
iejūdz
Vienradžus
un
Pūķu vārdus diedzē lēni.
Var
Tevī apmaldīties
Tevi
pazaudēt vai padzīt.
Var
gribēt Tevi aizmirst,
bet
katru reizi Pavasarī
kaut
kur man ceļā ziedēs
Maigs
Sakuras Zars.
-
56 -
Uz
augšu,
Uz
Plašumiem
nesas
man prāts.
Uz
senajiem Kalniem,
kur
Sniegi zied gaiši
un
aši dej prāts.
Kur
domas uz Nākotni lido
un
tagadnes rokās
pagātnē
tinas.
Uz
tālajiem Kalniem
Stīdziņas
vijas.
Uz
Sirdi, uz Mājām
nesas
tik prāts,
uz
vietu, kur atkal
var
atvērties Sirds.
Tālajos
Kalnos
Ieskanas
Zvans.
Sajusts
ir Vējā
lidojums
mans.
-
57-
Uz
Zemes Cilvēks ir vājš.
Sakuras
Ziedu te nevar uzveikt,
nevar
aptvert Bezgalību
un
pamodies Zināt Rozes Vārdu.
Cilvēks
var paklanīties Sakurai Rudenī,
lūkoties
Bezgalībā un
gaidīt
atgriežamies Savas Rozes Vārdu.
-
58 -
Mosties,
pirms
Vakara Lietus
ir
jāpaspēj pāriet
Upe
mums.
Vakara
Lietus
aizskalos
Ziedlapas baltas
un
pēdas garajā zālē.
Aizskalos
Ceļus
un
pelnus siltus
aiznesīs
Upe.
Vakara
Lietū
pāries
Upei Zeme vētījoša
Rīta
un Vakara dienā,
pārskalos
Upei krastus,
pāršķirs
kā lapu
Mūsu
un Viņā pusē.
Mosties,
Vakara
Lietus
laižas
no Kalniem,
Sakuras
baltas zied
pret
Mākoņiem tumšiem.
-
59 -
Pār
mani Negaiss pāriet balts
kā
ziedlapiņu putenis.
Pār
mani Klusums plīst
un
Augsta Debess veras.
Es
redzu Zibeni sev ceļu aužam
starp
Debesīm un Zemi ceļot tiltu.
Ap
mani Lietus dzimst
un
Upēs laužas Strauti.
Pār
mani pāriet Negaiss balts -
vēl
Atbalss atnests nav mans vārds,
es
stāvu nomazgāts un kails.
-
60 -
Tev
katru reizi
mani
atkal jāatrod
un
jāiekaro
katra
pēda mīnu laukā,
jāuzkāpj
ir katrā valnī,
katrā
tornī jāuznes savs karogs
un
katram glāstam
kāda
mīna jāsajūt.
Tev
katru dienu
mani
atkal jāiekopj
un
jāizravē.
Jāaizber
ir visi ierakumi
granātu
un bumbu bedres,
Visi
meži atkal jāpārstāda,
Visi
putni jāsasauc ir mājās,
jāpalīdz
ir atcerēties dziesmas
un
acīm pelnu kārtas jānopūš.
Tev
katru reizi
atkal
jāizskaitļo
mana
orbīta starp simtām sauļu,
jūras
jātīra
un
kalni jāapdzīvo.
Tev
katru reizi
mani
atkal jāatrod
un
jāiekaro,
katru
brīdi mani jāatbruņo,
katrā
tornī jāievij sev ligzda
un
jācīnās
par
katru sprīdi Savā Dārzā.
Tev
katru dienu
jābūt
nomodā par Savu Sirdi,
kam
otra puse
Pūķa
Sirds.
Es esmu man uzticētais
Uzdevums.
Uzticība ir vieta lidojumam
ierindā un nemitīga Sardze šai vietā.
Pūķis ir tas, kurš skatās lietu
būtībā, saprot pagātni un nebaidās nākotnes.
Vējš ir mērķtiecīga Brīvība.
Vēja saukšana ir nostāšanās
uz Vēja Ceļa.
Vēja Ceļš paveras tad, kad
Mērķis ir tik tāls un tīrs, ka ir no Zemes nesaskatāms.
Ir jāceļas Augstos Spārnos,
lai apjaustu Debespusi, kurā tas parādīsies.
Gaisma ir Zināšanas,
sakārtotība, harmonija.
Saule ir tas, kas izstaro
Gaismu, virziens, kur tās ir visvairāk.
Stars ir mana Doma par Tevi.
Zelts ir pieredze.
Kuģis ir iespēja būt citur,
mainīties un mainīt.
Klints ir kultūras mantojums.
Bura ir aktīva, uzticībā
balstīta sapratne.
Gulbis ir tas, kura mērķis ir
tīrs - Sirds Spārni.
Sirds ir Saules daļa.
Kauss ir tas, ko Saule zeltī.
Jūra ir mūžīgi pastāvošā
mainība, kas ļauj mums būt. Dzīvības klātbūtne.
Sala ir relatīvi nemainīga
vieta Jūrā, Zelta izvērtēšanas un apmaiņas vieta.
Uguns ir Mīlestības, Gaismas
un Saprāta nesējs - dzīvības plūsma.
Draugs ir tas, kurš nesavtīgi
saprot un piedalās kādā dzīvē.
Dzīve ir lidojums.
Lidojums ir dzīve.
Tu - un kas Tu esi? (Bet
reizēm tas esmu es).
Dārzs ir vieta, kur mūsu
saprāts pilnveidojas.
Ceļš ir viss sastaptais.
Cilvēks ir nemirstīga būtne
Vēja Ceļā. Tas, kurš būs Pūķis. Gulbis - ja Tu vēlies tāds būt.
Zieds ir Saprāta aktīvā daļa.
Roze ir noslēpums mans, Tas
ko es sargāju.
-
61 -
Graals
ir Tas Kas Vieno mūs
un
Tālās Pasaules,
bet
pāri tam visam ir Debess -
augstumā,
plašumā un dziļumā -
Sirdī
un Bezgalībā.
Tās
ir manas Mājas un Valstība -
tur
mēs varam Kopā Būt
un
tas ir vienīgais ko ir vērts
gribēt
un saņemt.
-
62 -
Ir
tāla Sala ezerā
pret
rietiem, egļu pārsegā
Tur
seni tempļi dus
un
pilsētas
Tur
kraukļi maigi kurc
un
uguns kuras jūtīgāk.
Tur
apļi ūdenī
un
saldi dūmi vērpjas.
Tur
Mākoņos kā spogulī
var
savu Sirdi lasīt
un
iekrīt Zvaigzne ezerā,
kad
pāri viļņiem liesmu nes
Tur
vakardienas balsis skan
un
Meža Saimnieks staigā.
Tur
pašam savā tiesā jāliecina
un
jāvar savās pēdās iet.
Tur
Laiks ir savos lokos ieslēdzies
un
tāla Sala dus
bez
savas tautas.
-
63 -
Ir
vajadzīgas Debesis
starp
Tevi un mani
starp
Jūru un Zvaigznēm
Gaisma
nospriegota
starp
Spārnu un Spārnu
ir
vajadzīgs Vējš
Laiks
ir vajadzīgs
starp
Zemi un Ražu
un
Lietus
ir
vajadzīgs
tas
ko piepildīt
un
tas kam ļauties
ļauties
un būt
te
nepalikt un kļūt
Starp
Jūru un Vēju
ir
Bura
Starp
Tevi un mani
uzticība
ir
vajadzīgas Debesis
starp
Spārnu un Spārnu
Vējš
-
64 -
Vējš
neapstāsies
pie
katras puķes nenolieksies
Vējš
nepiestās
Vējš
nepārstās
būt
Vējš
Vējš
katru puķi glāstīs
Vējš
visām būs
Vējš
Vējš
savā glāstā
vienmēr
būs
Vējš
Vējš
glāstīs un stāstīs
par
Salu
savu
ap
kuru tas vienmēr ir
viņas
Vējš
par
Salu ap kuru skrien
par
Buru
kas
uztver Vēju
par
Vēju
un
Buru
kas
skrien
kad
uztver Vēju
pēkšņi
ar spārnu garu
pārskrien
Jūru
un
lido
pēkšņi
ar Vēju
ap
Salu
vai
uz pasaules malu
Tu
Puķe vai Sala esi
vai
Bura kas skrien ar savu Vēju?
Dzejnieks Ir Tad,
kad Dzīvība ar kādu Runā.
Kad Zivtiņa tik
ļoti grib dzīvot, ka ir ar mieru izpildīt cilvēka vistrakākās vēlēšanās un
Koks, apnicis mežā stāvēt, Dāvā Sevi par lietaskoku vai nāk tā kāzās un bērēs
mūziku spēlēt.
Kad Māja skumst
bez sava Rūķa un katrai Pelnrušķītei kristāla kurpīte kaut kur azotē paslēpta.
Dzejnieks var būt
cilvēku starpnieks. Var būt cilvēku un varas starpnieks. Starpnieks Zemei un
cilvēkam. Un pavisam kritiskos brīžos cilvēku un Dzīvības starpnieks.
-
65 -
Prezidentiem
Hei,
pārvaldniek,
kas
notiek Tavā valstī?
Tev
dārzi āžu pilni
un
trani ir Tavi pilnvarnieki
pie
bitēm, viņu mājās.
Nu
labi -
"štrunts
par bitēm"
ir
šajā pārvaldē,
Tavs
dārziņš norakstīts,
bet,
pārvaldniek,
stāv
dīrātāji
un
tavu āžu
apaļumu
lēš.
Un,
pārvaldniek,
kam
sniegsi atskaiti,
kad
Valdnieks
pie
citiem Moriem
Tevi
pasūtīs?
-
66 -
Es
gribu izārstēt
skudrai
kāju.
Es
gribu plāksteri
pienenes
lapai likt
un
ielāpu
jaunas
priedes mizai.
Es
varu samulsušu
bērzu
apmīļot
un
pārspriest ar suni
sēnēs
ejamo ceļu.
Ir
taču
tik
ļoti vienalga
skudrai
kāju,
ielāpu
priedei
vai
noskūpstīt
tavu
nabu,
galvenais
-
es
varu
kaut
ko
tik
ļoti labu!
-
67 -
Tās
spārnu trīsas,
kas
iepriekš bija,
tās
tikai tādas
trīs
ieelpas ašas,
pirms
atraut krūtis
līdz
galam vaļā,
pirms
nomest spārnus
un
visas runas skaļās,
un
čukstus.
Nomest
Tavas
domas
par mani
un
savas bruņas,
zīmogus,
ordeņus sīkus
un
melīgu skūpstu drazu.
Atraut
krūtis
līdz
galam vaļā
un
vienkārši aizbūt
Sirdi
padusē nesot
kā
glābšanas riņķi,
gaisa
balonu košu
vai
vienkārši kosmisko kuģi,
ar
kuru ir lidots daudz.
Tās
sīkās spārnu trīsas miegā,
tās
tikai elpas ceļojums īss,
pirms
izkāpt šajā krastā,
kur
tagad es esmu
Nolēmis
Būt.
-
68 -
Mēs
neesam
un
nevaram būt vieni paši
tik
maigi mirdzošā naktī
zem
safīriem, rubīniem, pērlēm
un
briljantu tūkstošu toņiem.
Tas
vienkārši nevar būt,
ka
Tu no savas pērles
vai
rubīna koša
manu
Sauli neapjūsmo
un
netiekas mūsu ēnas
tur
pa kreisi no tās -
Zvaigznītes
kautrīgi smalkās.
-
69 -
Rainis?
Jā,
un kāpēc ne!
Nav
Rainis spīgulīts
ziemassvētku
eglītē
plīstošs
vai bīstams -
no
bērniem sargājams,
ar
rokām neskarams.
Nesēž
Rainis uz mākonīša
un
Čaks un Blaumanis
arī
nē.
Ir
lietas
kā
vagas brūnas,
par
kurām Blaumaniski jāspriež
un
Čakiski
par
Sirdi Rīgā jādzied.
Ir
Rainiski
uz
augšu celties jāgrib.
Jā,
tad kāpēc gan ne
Rainis?
-
70 -
Pasaule
pieder stiprajiem,
ne
tiem, kas dāvanas lūdz.
Pasaule
pieder gudrajiem,
ne
tiem, kas padomu gaida.
Pasaule
pieder drošajiem,
ne
tiem, kas aiz muguras glūn.
Pasaule
pieder viedajiem,
ne
tiem, kas virs aizas
zirgus
jūdz.
Pasaule
pieder tiem,
kas
ir Sāls un
Ozols
un Sarma
rakstaini
smalka.
Pasaule
pieder tiem,
kas
ir un
nebaidās
būt
kā
katru reizi no jauna
pēc
klusuma brīža baiga
pie
krūtīm klauvē Sirds.
-
71 -
Vai
varam mēs
norunāt
tā -
no
šodienas sāksim
un
katru dienu
darīsim
kaut ko
Labu.
Lai
vēl mazliet,
lai
vēl
pa
pilienam dienā,
bet
darīsim visi
Labu.
Lai
vēl pa mirklītim īsam,
lai
vēl pa sekundītei,
bet
katru dienu
jutīsim
vairāk
Prieka.
Lai
vēl pa stariņam ašam,
lai
vēl pa akmentiņam,
bet
katru dienu,
gar
mākoņa zelta maliņu,
redzēsim
atkal
Skaistu.
No
šodienas
un
katru dienu.
-
72 -
Ir
katram pašam
viņa
mēle
zobens
abpusgriezīgs.
Ir
katrā pašā
viņa
spēks un vājums.
Ir
katrā spēkā
viņa
paša vājums
un
gribas raidīts lielums.
Ir
katrā tautā
viņas
aicinājums
un
viņas posta sludinājums.
Katrā
tautas kustībā
tās
miers un sājums
un
sevīm līdzi gājums,
bet
reizēm tas,
kas
vakar bija spēks,
ir
šodien viņas vājums
un
pašas drānās
tērpies
ienaidnieks.
Bet
tas, kas vakar likās
kapa
zvans,
šodien
ir jauns modinājums.
-
73 -
Ko
padarīt man spēj
ar
cirvi, uguni
un
kara vāli?
Var
tikai atņemt
manu
augumu.
Bet
Dvēseli un Garu,
to
neatņemt ar karu.
To
neatņemt,
ja
neatdodu
pats
ar savu varu.
-
74 -
Vai
tas ir ienaidnieks,
kas
pavērš pretī krūtis
un
manīm
jaunu
kauju māca?
Vai
tas,
kas
atstāj vienu cīņas laukā
vēl
vakar,
savu
palīdzību solījis,
vai
tas,
kas
blakus stāv
un
gaida klupienu,
lai
sevīm ņemtu
Tevis
izcīnīto?
Vai
tas,
kas
kaujā pagurušam
no
rokām izrauj ieročus
un
Tavam ziņnesim
uz
purvu ceļu rāda,
kas
Tavā valodā
par
cīņas bezjēdzību čukst,
vai
arī tas,
kas
vienaldzīgi
ar
katru stiprāko
pie
dzīru galda sēdīsies?
Vai
tas,
kas
saldi smaidot,
Tev
kausā indi pilina,
vai
tas,
kurš
spēku
pa
dzīsliņai no Tevis izvelk?
Vai
tas,
kurš
cīņas laikā
jau
Tava pretinieka
dziesmu
dzied
un
Tevi kaujā sūta,
uz
Tavu galu gaidot?
Vai
tas ir ienaidnieks,
kas
manīm pretī stāv,
vai
tas,
kas
Tev aiz muguras?
-
75 -
Ja
Tavā pasaulē
būs
kaut kas jauns,
tad
tikai tāpēc,
ka
pāri sev
Tu
atkal būsi cēlies.
-
76 -
Kas
gājis nav
ar
mani vienos ceļos,
tas
nezinās,
kur
manas lāča ausis,
tas
nezinās,
kur
mana sāls,
tas
neredzēs,
kur
manām domām mājas,
tas
neatradīs
manas
kokles balsi
un
nesapratīs
manos
ceļos -
kāpēc
te stājos
es,
te
ceļos.
-
77 -
Tik
neizbīties
pašam
vien no savas ēnas.
Tik
neiesākt ar sevi tirgoties,
vai
izrakstīt
uz
sveša vārda pasi,
un
neaizbēgt,
kad
tas, kas esi,
sev
acīs paskatīties liks.
-
78 -
Tas jaunais un mirdzošais,
tas
dzims,
ja
Debesis sūtīs To.
Tas
augs un zaļos,
ja
ieaugs
zemē
melnā līdz ceļiem.
Tas
kļūs par notikumu
te,
pūļa vidū,
ja
vārnas ķērks ap to.
Tas
visām lejām pāri celsies
tad
Saulessveces mierā,
kad
jauns un mirdzošs
Tu
dzimsi līdz.
-
79 -
Ir
katram pašam savā peļķē jāiekāpj
vai
kārtība jātura mājās.
Ir
katram savā laukā
vaga
jādzen
vai
jāubago svešās baznīcās.
Ir
vistām priekšā
zelta
galdauts jāklāj
vai
vepris
no
puķu dobes jāizdzen.
-
80 -
Sāp
vilšanās
un
nesaprotami,
par
ko,
jo
garām paskrienam,
viens
otram pretī steidzot.
-
81 -
Es
bieži Tevi redzu
zem
balti ziedoša koka.
Ļoti
mierīga
uz
zobena guļ Tava roka.
Starp
akmeņiem zāle zied
un
paša dzīvība Tevi moka.
Nes
koka vijīgumu taisnā mugura,
kaut
kāda tāle
aizved
skata ceļu
Es
varu piecelties un aiziet,
gribot
kustību,
vai
gaidīt, gaidīt,
bet
sapurināt balto zaru
Es
šodien varu
atkal
gaidīt
vai
visu mainīt.
Vai
atkal Tu gaidi,
lai
es to daru?
-
82 -
Tā
jau nenotiek,
tā
jau puķes nepiedzimst,
tā
jau tikai pasakās
visi
saprotas,
galdiņš
apklājās
un
prinči savas princeses
starp
citām vienmēr pazīst.
Tā
jau tikai pasakās
labais
nāk un uzvar
tik
ar savu spēku vien.
Tā
jau paliktu
mēs
sīki diedelnieki
sava
Dārza malā.
Tā
jau stāsta pasakās,
ceļa
maizi dodot.
Tā
jau varam paņemt
savus
sapņus līdz.
-
83 -
Visskaistākais
vienmēr ir priekšā,
vislabākais
vienmēr ir blakus
un
patiesākais
ir
Zobena smailē.
Vismazākais
Tu esi zem zvaigznēm
un
vistuvāk sev,
kad
sapņo.
Visgaišākais
vaigs Tev miegā,
visstiprākais
cietoksnis Sirdī
un
skaistākais
vienmēr ir priekšā.
-
84 -
Manas
asaras atkal plaukst
tauriņus
pulcina
Vējš
skrien
pār delnu
Pūķa
gads sākas pavasarī un Austrumos zina - Pūķis ir Debesu enerģijas nesējs, bet
viņa antagonosts - Tīģeris, zemes enerģiju sargātājs, cīnās ar viņu par
tiesībām valdīt. Pūķis grib iekarot zemi, bet Tīģeris - Debesis. Pūķis
vienlaikus var uzturēties trīs vidēs - uz Zemes, Ūdenī un Gaisā - tāpēc, ka ir
to Radītājs - Uguns. Pūķis ir Debesu Gudrības Simbols, spēka, panākumu un
saprātīguma dāvātājs.
Pūķis
nav sīkumains, neskopojas labdarībā un gatavs strādāt, līdzcietības un ideālu
vadīts, paklausot Sirds Aicinājumam. Pie tam ir grūti mainīt viņa pārliecību
vai piespiest mainīt izvēlēto ceļu. Ķīnā saka: Pūķis ir saprātīgs, bet grūti
izprotams rīcībā. Pūķis dod daudz labu padomu, bet rīkojas neaprēķināmi, tikai
sev vien izprotamu apsvērumu un atklāsmes vadīts.
Šajā
gadā var vērot, cik rotaļīgi Pūķis pārvar grūtības, kā virtuozs žonglieris
manipulējot ar cilvēkiem un apstākļiem, un cilvēkos izpaudīsies Pūķa īpašības -
iekšējā brīvība, radīšanas tieksme - tieksme lidot - lidot Citās Pasaulēs,
nevēlēšanās sasaistīt sevi līgumos un paragrāfos.
Pūķis
ir neaprakstāmu notikumu iniciators un Dzīves Mainītājs - trauksmains,
karstgalvīgs un fanātisks, jo neprot līkumot un blēdīties, visu grib darīt
maksimāli spoži, kaut arī pats ir jūtīgs un viegli ievainojams, emocionāli
neatkarīgs, bet maigums un siltums Pūķim pašam vajadzīgs vairāk kā citiem un to
Pūķis vērtē ar savu Debesu mērauklu, tādēļ tā dēļ viņš ir gatavs cīnīties ar
jebkuru pretinieku un pārspēku, bet viegli piedod apvainojumus un pārpratumus.
Ja Pūķa apkārtnē pietrūkst maiguma, viņš var sadegt pats savā ugunī, tomēr šis
gads paliek ļaužu atmiņā, jo Pūķis satrauc Cilvēku iztēli, būdams vienīgā
Zodiaka Būtne, kurš piedalās Cilvēku dzīvē, palikdams neredzams, lido citā
dimensijā, bet vienmēr blakus.
Pūķis
ir Dārgumu, vārdos neminamā - Noslēpumu glabātājs. Personificē pārdabisku spēku
un nesaudzīgu varenību.
Gaismu.
Zināšanas.
Varonību.
-
85 -
Uguns
vārdi I
Un
tomēr Saule
ir
sākums viss,
un
tomēr Sirds
ir
tilpums -
TAS
-
no
kura ceļas,
no
kura laižas pasaulē viss.
Un
tomēr atkal,
kā
vakar,
Saule
ar Gaismu
dienu
pilda,
un
tomēr
Sirds
vienmēr
pilnum
pilna.
-
86 -
II
Man
nav to baiļu
acīs
skatīties.
Man
nav to baiļu redzēt.
Man
viss ir jauns
un
tikko dzimis.
Man
viss ir prieka pilns.
Man
veca ērgļa ligzda.
Mans
izsalkums ir jauns.
Mans
Vējš.
Mans
Laiks.
Mans
Stars ir jauns.
-
87 -
III
Es
Uguns
vairāk
nekā Kalni esmu.
Es
Uguns
vairāk
nekā Vējš.
Es
Uguns -
Balti
Žilbinoši Sniegi.
Es
Uguns
Kalnu
galotnēs.
-
88 -
IV
Es
vienmēr vairāk,
vienmēr
visu
ņemt
un atdot gatavs.
Es
Tas,
kam
gala nav.
Es
Uguns.
Es
-
TAS
-
kas
esi Tu.
-
89 -
Tāpat
jau nekad nav gana,
tāpat
jau Tu esi laba,
tāpat
jau es Tevī,
sevī
un pasaulē veros.
Tāpat
jau es
Mūžībā
smeļos.
-
90 -
Pūķa
Ola
jeb
balāde
par to, kurš kuru cieš
Kas
teica,
ka
Pūķis maiguma nepazīst,
ka
Pūķa maigums nav īsts?
Kas
zina,
cik
liegi Pūķis
ar
katru vēsmiņu runā?
Kas
zina,
ka
Vējš tikai visas
Vēsmiņas
kopā ir?
Kas
zina,
ka
lidot,
tas
nozīmē katru Vēsmiņu just,
tāpat
kā soli spert,
tas
nozīmē
katru
Zāles stiebriņu just
zem
asfalta nedzimušu?
Kas
zina,
ka
Pūķi Vēsmiņas nes?
Kas
zina,
kādas
sēkliņas
viņa
spārnos dus?
Kas
zina,
cik
ilgi Pūķis uguni krāj,
katru
Liesmiņu vāju
no
tumsas un aukstuma glābj,
no
vientulības ārā ceļ,
lolo
un cerībās auklē?
Kas
zina,
ka
Uguns
grib
Uguns dzīvi dzīvot?
Kas
zina,
ka
Liesmiņa katra
grib
Vulkāns būt
un
tumsu visu izkvēlināt?
Kas
zina,
cik
bieži Pūķis
savas
Ugunis valda,
cik
reižu piedod,
pirms
Ugunij vaļu ļauj?
Cik
reižu dzīvību dāvā,
kur
jūsu tiesa bendi sūta?
Kas
zina,
ka
tikai slimai vietai
Pūķa
uguns sāp?
Kas
zina,
kādas
jaunas sēklas
tā
nes?
Kas
zina,
cik
cieši gar acīm
pazib
kā ēna jums
un
kādu tīmekli smalku,
indīgi
melnu, noņem?
Cik
bieži bultu jums raidītu
savās
krūtīs pieņem?
Kas
zina,
ko
Pūķis redz?
Kurš
zina,
cik
bultu, cik lapseņu melnu
jums
smaidi un joki sedz,
kad
labvēlīgi skaujot,
viens
otru vairāk kaujat,
kā
karā naidīgi rēcot?
Cik
dzīvībiņu Mātei
no
rokām raujat,
saldsērīgi
dziedot, svētkus svinot
un
tikai labu vien gribot?
To
Visi zina -
Pūķi
ir lieli,
lido
augstu (ir lielīgi, lepni)
un
sāpīgi brāž.
Kas
zina -
vēl
mazi jūs,
jūsu
dziesmiņas
Pūķim
ausīs grab
un
lido viņš tur,
kur
tīrāks gaiss.
Pūķi
jūs rūda
no
pašu muļķības glābj.
Kas
zina -
Pūķi
pēc jūsu glāstiem mirst,
kalnos
-
jūsu
laipnības bēg?
Kas
zina -
Pūķis
tik Gaismas stars,
bet
jūs -
savu
ēnu redzat?
-
91 -
Jūs
pasauli redzat ēnu pilnu.
Aiz
katra koka jums vilks,
aiz
katra smaida jums jēriņš,
aiz
katra spīguļa zelts.
Jums
pasaule bēdu bedre
vai
putojošs alus kauss.
Jums
liekas, ka viss ir ļauts.
Jums
šķietas, ka varat daudz,
ka
protat un paši zinat,
ka
noslēpums katrs nu minēts.
Jums
rādās, ka brīvībā dejat,
bet
esat tik aitu bars.
Jums
plašākais aploks ir labāks
un
jaunākie vārti baisi.
Jums
pilnākās siles ir lepnums
un
pagultēs naudas maisi.
Jums
dāsnākā roka ir labdars,
kaut
paši esat tik šņukurs
uz
devēja dzīru galda.
Jums
skaidrākais vārds ir olis,
ko
valstīt pēc patikas var.
Jums
pasaule ēnu pilna,
jums
acis ir jāatdar.
-
92 -
Kā
Klāsa pelni
Tilam
kvēl uz krūtīm
pār
mani Žannas
karogs
balts vienmēr.
Man
matu sproga apsvilusi
miera
nedod.
Man
visi krusti viņas soģi
un
melnsvārči -
Tās
pretinieku bars,
ir
nezvērs dzīvs,
kas
Viņu katrā zemē plosa,
kur
noliek savu
krustgalaino
ķetnu.
Kaut
kur pār mani
augstu,
augstu
vienmēr
ir Žannas karogs balts,
kaut
kas no Viņas vārda - zelts,
Kaut
kas, kāds gabaliņš
no
bruņām.
Kāds
ideāls,
kas
kvēl uz krūtīm
Klāsa
pelnos.
-
93 -
Var
pretiniekam piedot.
Ar
ļaunumu nav slēdzams miers.
Var
izbeigt karu katru.
Var
izlīgt vēl
pirms
tiesas,
pret
ļaunumu
nav
karam beigas,
pret
ļaunumu
iet
Debess visa
pret
ļaunumu
ir
Dzīvība,
kas
tikai maina
savu
seju,
kas
tikai
maina
dzīvu vienu
pret
dzīvu kādu citu,
bet
ļaunums nebūtība ir,
kas
visu dzīvo dzēš,
kas
visu, arī sevi,
driskās
plēš.
Ar
ļaunumu nav slēdzams miers.
Pret
ļaunumu iet Debesis,
pret
Tumsu
un
ar Dzīvību.
-
94 -
Var cietsirdīgi melot
par
upuriem un mīlu,
var
svešu varonību
tirgot.
Var
katru noziegumu piedot,
var
iepriekš atlaist grēku,
var
pagrabus ar naudu piebērt
un
ubagus ap sevi pulcēt.
Var
atņemt dzīvību
un
svētsvinīgi klusēt,
var
aizsegties ar krustu
un
iegrimt lūgšanās.
Var
aizmirst sākumu,
bet
visam pienāk gals.
-
95 -
Ir
kāda vieta Debesīs,
kur
tiekas visi Dzejnieki.
Ir
viņiem sava telpa,
kurp
lido pegazi
un
mūzas dzīvo
katrai
krāsai savas.
Ir
tāda vieta,
kurā
visi tiekas.
Skits,
persietis,
stalts
dravīds, grieķis sirms
un
latvietis.
Kāds
spānis, anglis,
itālis.
Tur
tiekas visi Dziesminieki.
Sirdsaicinātie
dodas slepus.
No
turienes nes Vārsmas savas,
no
turienes nāk apgaroti.
Tur
sarunās
viens
otram māca Mūžību.
Tur
Sirdis norūdās,
tur
pirmo reizi Īstenību
redzēt
var.
No
turienes nes
Saules
atslēgas.
No
turienes nes Spēku,
Daili,
Dzīvību.
-
96 -
Jūs
visi zināt
Ko
Jūs Darāt.
Jums
visiem krūtīs
Sirdsapziņa
savus gadus skaita.
Jums
visiem rakstvedis
pa
pēdām iet.
Jums
visam liecinieks
no
spoguļa šurp
raugās.
Jūs
gribat aizmirst,
nezināt
un nedomāt.
Jūs
gribat neatzīt
un
nedzirdēt.
Jūs
gribat savu patiesību klāstīt.
Jūs
gribat
vienkārši
tik dzīvot
Jūs
zobus sakožat
un
turpinat tik tāpat vien.
Jūs
plecus paraustat -
Nu
ko Tu gvelz
Nu
kas tad ir
Es
tikai dzīvoju un viss
Es
dzīvošu, un kas tad ir,
nu
lai tak stāv,
nu
lai tak raksta.
Nu
raksta, raksta,
liecina
un redz,
redz
redz
redz
redz
redz
-
97 -
Es lielos
viļņos Sauli redzu,
es
tagad atceros -
es
Vēju gaidu,
es
gaidu Uguni
un
sevis jaunu daļu.
Es
plaši atveru durvis
kūniņas
klusā dabā.
Ir
Vējš.
Ir
Uguns.
Laiks.
-
98 -
Gar
Laikazoba
aso
kanti
Zemeslode
gluda trinas.
Mūri
drūp
un
prauli aizskalojas.
Pārvelkas
ar aizmirstību
kādreiz
cirstas rētas.
Pils
- sētas tukšojas
un
pieminekļi
savus
vārdus zaudē.
Varoņi
aiziet
un
dzejnieki klusē,
prāts
niekiem un putekļiem pildās.
Sēnalas
tirgo
un
graudus mēslainē ber.
Zeme
gluda
gar
Laikazoba kanti
veļas.
-
99 -
Ar
vārdu var melot
un
darot darbu,
var
teātri spēlēt.
Var
iejusties tēlā gaišā,
rozes
un cerības apkārt kaisīt,
bet
nevar melot pie Sirds,
siltumu
uzburt nevar
un
tukšumā atrast Zvanu.
Samelot
nevar lietus un negaiss.
Saule
samelot nevar
un
tas, kam nav melu augļu.
Tas,
kam Vēja atnests ir prieks.
Tas,
kam debesu zilums
un
naktī uzsnidzis sniegs
atmiņu
mājās atved.
Tas,
kam asiņu ritums
kā
tālumā skanošs Zvans
un
Saules Siltums -
Likums
mūžīgs,
pūrs
pielocīts,
pumpurs
un
Svece Vējā
pār
tiltu nesta.
-
100 -
Laukos!
Es
audzētu puķes,
es
ziedētu pati!
Un
govi arī nevajag!
Es
pienu nestu
Tev
mājās pati
(es
pati būtu govs).
Es
zāli ēstu
un
lielām acīm Tevī skatītos.
Es
zeme būtu,
es
Tavas sēklas gaidītu
un
kupla briestu.
Es
augļus nestu
un
rudenī klusa būtu.
Un
Saulei aizejot
es
skumjās nosirmotu.
Es
klusa, balta
Zvaigznēs
vērtos,
pa
gabaliņam vien
kaut
kur pa atmiņām
es
Tevi sameklētu.
Es
Tevi sapostu
un
atkal lidinātu,
pati
līdzi rautos
un
Pūķa spārnos glaustos.
Laukos!
Es
ziedētu pati,
pienu
nestu
un
gaisos rautos.
|