Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi



Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir


No: Pauls Stelps 2007. gada 19. septembrī 23:07:35

- 51 -


Ir Ūdens dziļš

Un Orhidejas Smarža,

Kad Tava laika Pulkstenis

Caur kāzu pušķi

Zemapziņas Mežā ved,

Kur vienmēr Ceļš

tin Pērlē topošā

tās sarunas un ilgas,

kas katru gadu saulgriežos

liek gaidīt dvēselei to Liesmu,

ar kuru Zināt -

tas nozīmē Būt

Dziļā Ūdens nestam.


 

Mans Miers vienmēr ir ar mani un ar tiem, kas ir ar mani mierā.


Jūsu nemiers ir tas, kas liek ap sevi karu turēt un pie Jums paliek kā tumsa naktī, jo Miers tikai tad ir Miers, kad tā tuvumā nekāda kara un tumsas nav.


Pirms savu Namu apdzīvo, katrs Saimnieks to iztīra un sakopj, un sveces salūko, jo Tīrība tikai tad ir Tīrība Namā, kad tajā nekādas netīrības nav.

Tāpat tumsa ir Gaismas trūkums un Gaisma ir Namā, ja Uguns tajā tik gaiši deg, ka tumsa tajā ienākt nevar.


Tāpat savā Mierā dzīvo tas Nams, kas sakopts un savu gaišu Uguni nes, kad no tā ir nemiera cēlājs izraidīts, Nama durvis noslēgtas, bet Draugi un Bērni ap Saimnieku saskaņā dzīvi vada.


- 52 -


Tādas tīras un spēkpilnas lietas

Domas, Maize un Darbs,

Dzimstot pašas ienākas rokās.

Tādas tīras un svētpilnas ilgas,

tepat pie Akmeņiem, Ozoliem sien.

Tādas klusas un gaisīgas pūkas

pienenes aizdzied ar Vēju.

Tādas pārvisam brāzmainas jūsmas

Vējš Tavos matos atdzerties tver.

Tādas pavisam vienkāršas lietas

tīras un svētpilnas rokās liekas

un Māra sauc stabulēt Vēju

kad tādas nopietnas acis

pretī pār Uguni smej.


- 53 -


Par Sauli naktī domājot,

es jaunus rakstus aužu.

No klusuma es ņemu pavedienus

un siltās krāsās lieku.

Es ņemu Gaišas Zīmes

un čukstus skaitu nītis.

Es naktī Jaunu Jostu aužu

un Zvaigžņu Vārdus atceros.

Es senas Zīmes ņemu,

Siltās Plaukstās lieku

un skatos tādā brīnumā,

kā čukstos Jauna Saule plaukst.


- 54 -


Siekiem mazu pulkstentiņu

Sīku, baltu dzīvībiņu

Skan pie manas apjausmas.

Pienāk, pieskaras un prasa,

Vai jau Rīts,

Vai jau Laiks,

Vai jau Dzidrs Laika Rits?

Vai jau varam plašā lokā

Salaisties ap Debestiņu,

Nolaisties pār Mākoņmalu,

Pieskarties pie Zemes krūts -

Labu Rītu, Māmuliņ!


- 55 -


Tu esi

kā Rīta migla

un kā Migla vakarā

Tu esi

Tu ļauj man apmaldīties

un sevi atkal atrast

ar sevi sačukstēties

un cīnīties ar Savu Ēnu.

Tu atdurties pret sevi liec

un vienmēr pielikt soli.

Tu visu laiku aizej,

Tu esi te un Tevis nekur nav.

Tu vienmēr atgriezies

un mani atved līdzi.

Tu esi

Mana Pļava

Mežs un Aramzeme.

Tu ietin klusā pieguļā,

bet Tevī glābjoties

var Robins Huds

Sakuras Zaru glāstīt.

Tu prasi Pegazus un Vēršus,

iejūdz Vienradžus

un Pūķu vārdus diedzē lēni.

Var Tevī apmaldīties

Tevi pazaudēt vai padzīt.

Var gribēt Tevi aizmirst,

bet katru reizi Pavasarī

kaut kur man ceļā ziedēs

Maigs Sakuras Zars.


- 56 -


Uz augšu,

Uz Plašumiem

nesas man prāts.

Uz senajiem Kalniem,

kur Sniegi zied gaiši

un aši dej prāts.

Kur domas uz Nākotni lido

un tagadnes rokās

pagātnē tinas.

Uz tālajiem Kalniem

Stīdziņas vijas.

Uz Sirdi, uz Mājām

nesas tik prāts,

uz vietu, kur atkal

var atvērties Sirds.

Tālajos Kalnos

Ieskanas Zvans.

Sajusts ir Vējā

lidojums mans.


- 57-


Uz Zemes Cilvēks ir vājš.


Sakuras Ziedu te nevar uzveikt,

nevar aptvert Bezgalību

un pamodies Zināt Rozes Vārdu.


Cilvēks var paklanīties Sakurai Rudenī,

lūkoties Bezgalībā un

gaidīt atgriežamies Savas Rozes Vārdu.


- 58 -


Mosties,

pirms Vakara Lietus

ir jāpaspēj pāriet

Upe mums.


Vakara Lietus

aizskalos Ziedlapas baltas

un pēdas garajā zālē.

Aizskalos Ceļus

un pelnus siltus

aiznesīs Upe.


Vakara Lietū

pāries Upei Zeme vētījoša

Rīta un Vakara dienā,

pārskalos Upei krastus,

pāršķirs kā lapu

Mūsu un Viņā pusē.


Mosties,

Vakara Lietus

laižas no Kalniem,

Sakuras baltas zied

pret Mākoņiem tumšiem.


- 59 -


Pār mani Negaiss pāriet balts

kā ziedlapiņu putenis.

Pār mani Klusums plīst

un Augsta Debess veras.

Es redzu Zibeni sev ceļu aužam

starp Debesīm un Zemi ceļot tiltu.

Ap mani Lietus dzimst

un Upēs laužas Strauti.

Pār mani pāriet Negaiss balts -

vēl Atbalss atnests nav mans vārds,

es stāvu nomazgāts un kails.


- 60 -


Tev katru reizi

mani atkal jāatrod

un jāiekaro

katra pēda mīnu laukā,

jāuzkāpj ir katrā valnī,

katrā tornī jāuznes savs karogs

un katram glāstam

kāda mīna jāsajūt.

Tev katru dienu

mani atkal jāiekopj

un jāizravē.

Jāaizber ir visi ierakumi

granātu un bumbu bedres,

Visi meži atkal jāpārstāda,

Visi putni jāsasauc ir mājās,

jāpalīdz ir atcerēties dziesmas

un acīm pelnu kārtas jānopūš.

Tev katru reizi

atkal jāizskaitļo

mana orbīta starp simtām sauļu,

jūras jātīra

un kalni jāapdzīvo.

Tev katru reizi

mani atkal jāatrod

un jāiekaro,

katru brīdi mani jāatbruņo,

katrā tornī jāievij sev ligzda

un jācīnās

par katru sprīdi Savā Dārzā.

Tev katru dienu

jābūt nomodā par Savu Sirdi,

kam otra puse

Pūķa Sirds.


Es esmu man uzticētais Uzdevums.

Uzticība ir vieta lidojumam ierindā un nemitīga Sardze šai vietā.

Pūķis ir tas, kurš skatās lietu būtībā, saprot pagātni un nebaidās nākotnes.

Vējš ir mērķtiecīga Brīvība.

Vēja saukšana ir nostāšanās uz Vēja Ceļa.

Vēja Ceļš paveras tad, kad Mērķis ir tik tāls un tīrs, ka ir no Zemes nesaskatāms.

Ir jāceļas Augstos Spārnos, lai apjaustu Debespusi, kurā tas parādīsies.

Gaisma ir Zināšanas, sakārtotība, harmonija.

Saule ir tas, kas izstaro Gaismu, virziens, kur tās ir visvairāk.

Stars ir mana Doma par Tevi.

Zelts ir pieredze.

Kuģis ir iespēja būt citur, mainīties un mainīt.

Klints ir kultūras mantojums.

Bura ir aktīva, uzticībā balstīta sapratne.

Gulbis ir tas, kura mērķis ir tīrs - Sirds Spārni.

Sirds ir Saules daļa.

Kauss ir tas, ko Saule zeltī.

Jūra ir mūžīgi pastāvošā mainība, kas ļauj mums būt. Dzīvības klātbūtne.

Sala ir relatīvi nemainīga vieta Jūrā, Zelta izvērtēšanas un apmaiņas vieta.

Uguns ir Mīlestības, Gaismas un Saprāta nesējs - dzīvības plūsma.

Draugs ir tas, kurš nesavtīgi saprot un piedalās kādā dzīvē.

Dzīve ir lidojums.

Lidojums ir dzīve.

Tu - un kas Tu esi? (Bet reizēm tas esmu es).

Dārzs ir vieta, kur mūsu saprāts pilnveidojas.

Ceļš ir viss sastaptais.

Cilvēks ir nemirstīga būtne Vēja Ceļā. Tas, kurš būs Pūķis. Gulbis - ja Tu  vēlies  tāds būt.

Zieds ir Saprāta aktīvā daļa.

Roze ir noslēpums mans, Tas ko es sargāju.

 

- 61 -

 

Graals ir Tas Kas Vieno mūs

un Tālās Pasaules,

bet pāri tam visam ir Debess -

augstumā, plašumā un dziļumā -

Sirdī un Bezgalībā.

Tās ir manas Mājas un Valstība -

tur mēs varam Kopā Būt

un tas ir vienīgais ko ir vērts

gribēt un saņemt.


- 62 -


Ir tāla Sala ezerā

pret rietiem, egļu pārsegā

Tur seni tempļi dus

un pilsētas …

Tur kraukļi maigi kurc

un uguns kuras jūtīgāk.

Tur apļi ūdenī

un saldi dūmi vērpjas.

Tur Mākoņos kā spogulī

var savu Sirdi lasīt

un iekrīt Zvaigzne ezerā,

kad pāri viļņiem liesmu nes …

Tur vakardienas balsis skan

un Meža Saimnieks staigā.

Tur pašam savā tiesā jāliecina

un jāvar savās pēdās iet.

Tur Laiks ir savos lokos ieslēdzies

un tāla Sala dus

bez savas tautas.


- 63 -


Ir vajadzīgas Debesis

starp Tevi un mani

starp Jūru un Zvaigznēm

Gaisma nospriegota

starp Spārnu un Spārnu

ir vajadzīgs Vējš

Laiks ir vajadzīgs

starp Zemi un Ražu

un Lietus

ir vajadzīgs

tas ko piepildīt

un tas kam ļauties

ļauties un būt

te nepalikt un kļūt

Starp Jūru un Vēju

ir Bura

Starp Tevi un mani

uzticība

ir vajadzīgas Debesis

starp Spārnu un Spārnu

Vējš


- 64 - 


Vējš neapstāsies

pie katras puķes nenolieksies

Vējš nepiestās

Vējš nepārstās

būt

Vējš


Vējš katru puķi glāstīs

Vējš visām būs

Vējš

Vējš savā glāstā

vienmēr būs

Vējš


Vējš glāstīs un stāstīs

par Salu

savu

ap kuru tas vienmēr ir

viņas

Vējš


par Salu ap kuru skrien

par Buru

kas uztver Vēju

par Vēju

un Buru

kas skrien

kad uztver Vēju

pēkšņi ar spārnu garu

pārskrien Jūru

un lido

pēkšņi ar Vēju

ap Salu

vai uz pasaules malu


Tu Puķe vai Sala esi

vai Bura kas skrien ar savu Vēju?

 

 

Dzejnieks Ir Tad, kad Dzīvība ar kādu Runā.

Kad Zivtiņa tik ļoti grib dzīvot, ka ir ar mieru izpildīt cilvēka vistrakākās vēlēšanās un Koks, apnicis mežā stāvēt, Dāvā Sevi par lietaskoku vai nāk tā kāzās un bērēs mūziku spēlēt.

Kad Māja skumst bez sava Rūķa un katrai Pelnrušķītei kristāla kurpīte kaut kur azotē paslēpta.

Dzejnieks var būt cilvēku starpnieks. Var būt cilvēku un varas starpnieks. Starpnieks Zemei un cilvēkam. Un pavisam kritiskos brīžos cilvēku un Dzīvības starpnieks.


- 65 -

Prezidentiem


Hei, pārvaldniek,

kas notiek Tavā valstī?

Tev dārzi āžu pilni

un trani ir Tavi pilnvarnieki

pie bitēm, viņu mājās.

Nu labi -

"štrunts par bitēm"

ir šajā pārvaldē,

Tavs dārziņš norakstīts,

bet, pārvaldniek,

stāv dīrātāji

un tavu āžu

apaļumu lēš.

Un, pārvaldniek,

kam sniegsi atskaiti,

kad Valdnieks

pie citiem Moriem

Tevi pasūtīs?


- 66 -


Es gribu izārstēt

skudrai kāju.

Es gribu plāksteri

pienenes lapai likt

un ielāpu

jaunas priedes mizai.


Es varu samulsušu

bērzu apmīļot

un pārspriest ar suni

sēnēs ejamo ceļu.


Ir taču

tik ļoti vienalga

skudrai kāju,

ielāpu priedei

vai noskūpstīt

tavu nabu,

galvenais -

es varu

kaut ko

tik ļoti labu!


- 67 -


Tās spārnu trīsas,

kas iepriekš bija,

tās tikai tādas

trīs ieelpas ašas,

pirms atraut krūtis

līdz galam vaļā,

pirms nomest spārnus

un visas runas skaļās,

un čukstus.

Nomest Tavas

domas par mani

un savas bruņas,

zīmogus, ordeņus sīkus

un melīgu skūpstu drazu.

Atraut krūtis

līdz galam vaļā

un vienkārši aizbūt

Sirdi padusē nesot

kā glābšanas riņķi,

gaisa balonu košu

vai vienkārši kosmisko kuģi,

ar kuru ir lidots daudz.

Tās sīkās spārnu trīsas miegā,

tās tikai elpas ceļojums īss,

pirms izkāpt šajā krastā,

kur tagad es esmu

Nolēmis Būt.

 

- 68 -


Mēs neesam

un nevaram būt vieni paši

tik maigi mirdzošā naktī

zem safīriem, rubīniem, pērlēm

un briljantu tūkstošu toņiem.

Tas vienkārši nevar būt,

ka Tu no savas pērles

vai rubīna koša

manu Sauli neapjūsmo

un netiekas mūsu ēnas

tur pa kreisi no tās -

Zvaigznītes kautrīgi smalkās. 


- 69 -


Rainis?

Jā, un kāpēc ne!


Nav Rainis spīgulīts

ziemassvētku eglītē

plīstošs vai bīstams -

no bērniem sargājams,

ar rokām neskarams.


Nesēž Rainis uz mākonīša

un Čaks un Blaumanis

arī nē.

Ir lietas

kā vagas brūnas,

par kurām Blaumaniski jāspriež

un Čakiski

par Sirdi Rīgā jādzied.

Ir Rainiski

uz augšu celties jāgrib.


Jā, tad kāpēc gan ne

Rainis?


- 70 -


Pasaule pieder stiprajiem,

ne tiem, kas dāvanas lūdz.

Pasaule pieder gudrajiem,

ne tiem, kas padomu gaida.

Pasaule pieder drošajiem,

ne tiem, kas aiz muguras glūn.

Pasaule pieder viedajiem,

ne tiem, kas virs aizas

zirgus jūdz.

Pasaule pieder tiem,

kas ir Sāls un

Ozols un Sarma

rakstaini smalka.

Pasaule pieder tiem,

kas ir un

nebaidās būt

kā katru reizi no jauna

pēc klusuma brīža baiga

pie krūtīm klauvē Sirds.


- 71 -


Vai varam mēs

norunāt tā -

no šodienas sāksim

un katru dienu

darīsim kaut ko

Labu.

Lai vēl mazliet,

lai vēl

pa pilienam dienā,

bet darīsim visi

Labu.

Lai vēl pa mirklītim īsam,

lai vēl pa sekundītei,

bet katru dienu

jutīsim vairāk

Prieka.


Lai vēl pa stariņam ašam,

lai vēl pa akmentiņam,

bet katru dienu,

gar mākoņa zelta maliņu, 

redzēsim atkal

Skaistu.

No šodienas

un katru dienu.


- 72 -


Ir katram pašam

viņa mēle

zobens abpusgriezīgs.

Ir katrā pašā

viņa spēks un vājums.

Ir katrā spēkā

viņa paša vājums

un gribas raidīts lielums.

Ir katrā tautā

viņas aicinājums

un viņas posta sludinājums.

Katrā tautas kustībā

tās miers un sājums

un sevīm līdzi gājums,

bet reizēm tas,

kas vakar bija spēks,

ir šodien viņas vājums

un pašas drānās

tērpies ienaidnieks.

Bet tas, kas vakar likās

kapa zvans,

šodien ir jauns modinājums.


- 73 -


Ko padarīt man spēj

ar cirvi, uguni

un kara vāli?

Var tikai atņemt

manu augumu.

Bet Dvēseli un Garu,

to neatņemt ar karu.

To neatņemt,

ja neatdodu

pats ar savu varu.


- 74 -


Vai tas ir ienaidnieks,

kas pavērš pretī krūtis

un manīm

jaunu kauju māca?

Vai tas,

kas atstāj vienu cīņas laukā

vēl vakar,

savu palīdzību solījis,

vai tas,

kas blakus stāv

un gaida klupienu,

lai sevīm ņemtu

Tevis izcīnīto?

Vai tas,

kas kaujā pagurušam

no rokām izrauj ieročus

un Tavam ziņnesim

uz purvu ceļu rāda,

kas Tavā valodā

par cīņas bezjēdzību čukst,

vai arī tas,

kas vienaldzīgi

ar katru stiprāko

pie dzīru galda sēdīsies?

Vai tas,

kas saldi smaidot,

Tev kausā indi pilina,

vai tas,

kurš spēku

pa dzīsliņai no Tevis izvelk?

Vai tas,

kurš cīņas laikā

jau Tava pretinieka

dziesmu dzied

un Tevi kaujā sūta,

uz Tavu galu gaidot?

Vai tas ir ienaidnieks,

kas manīm pretī stāv,

vai tas,

kas Tev aiz muguras?


- 75 -

 

Ja Tavā pasaulē

būs kaut kas jauns,

tad tikai tāpēc,

ka pāri sev

Tu atkal būsi cēlies.


- 76 -


Kas gājis nav

ar mani vienos ceļos,

tas nezinās,

kur manas lāča ausis,

tas nezinās,

kur mana sāls,

tas neredzēs,

kur manām domām mājas,

tas neatradīs

manas kokles balsi

un nesapratīs

manos ceļos -

kāpēc

te stājos es,

te ceļos.


- 77 -

 

Tik neizbīties

pašam vien no savas ēnas.

Tik neiesākt ar sevi tirgoties,

vai izrakstīt

uz sveša vārda pasi,

un neaizbēgt,

kad tas, kas esi,

sev acīs paskatīties liks.


- 78 -


Tas jaunais un mirdzošais,

tas dzims,

ja Debesis sūtīs To.

Tas augs un zaļos,

ja ieaugs

zemē melnā līdz ceļiem.

Tas kļūs par notikumu

te, pūļa vidū,

ja vārnas ķērks ap to.

Tas visām lejām pāri celsies

tad Saulessveces mierā,

kad jauns un mirdzošs

Tu dzimsi līdz.


- 79 -


Ir katram pašam savā peļķē jāiekāpj

vai kārtība jātura mājās.

Ir katram savā laukā

vaga jādzen

vai jāubago svešās baznīcās.

Ir vistām priekšā

zelta galdauts jāklāj

vai vepris

no puķu dobes jāizdzen.


- 80 -


Sāp vilšanās

un nesaprotami,

par ko,

jo garām paskrienam,

viens otram pretī steidzot.


- 81 -


Es bieži Tevi redzu

zem balti ziedoša koka.

Ļoti mierīga

uz zobena guļ Tava roka.

Starp akmeņiem zāle zied

un paša dzīvība Tevi moka.

Nes koka vijīgumu taisnā mugura,

kaut kāda tāle

aizved skata ceļu …

Es varu piecelties un aiziet,

gribot kustību,

vai gaidīt, gaidīt,

bet sapurināt balto zaru …

Es šodien varu

atkal gaidīt

vai visu mainīt.

Vai atkal Tu gaidi,

lai es to daru?


- 82 -


Tā jau nenotiek,

tā jau puķes nepiedzimst,

tā jau tikai pasakās

visi saprotas,

galdiņš apklājās

un prinči savas princeses

starp citām vienmēr pazīst.

Tā jau tikai pasakās

labais nāk un uzvar

tik ar savu spēku vien.

Tā jau paliktu

mēs sīki diedelnieki

sava Dārza malā.

Tā jau stāsta pasakās,

ceļa maizi dodot.

Tā jau varam paņemt

savus sapņus līdz.


- 83 -


Visskaistākais vienmēr ir priekšā,

vislabākais vienmēr ir blakus

un patiesākais

ir Zobena smailē.

Vismazākais Tu esi zem zvaigznēm

un vistuvāk sev,

kad sapņo.

Visgaišākais vaigs Tev miegā,

visstiprākais cietoksnis Sirdī

un

skaistākais vienmēr ir priekšā.


- 84 -


Manas asaras atkal plaukst

tauriņus pulcina

Vējš

skrien pār delnu



Pūķa gads sākas pavasarī un Austrumos zina - Pūķis ir Debesu enerģijas nesējs, bet viņa antagonosts - Tīģeris, zemes enerģiju sargātājs, cīnās ar viņu par tiesībām valdīt. Pūķis grib iekarot zemi, bet Tīģeris - Debesis. Pūķis vienlaikus var uzturēties trīs vidēs - uz Zemes, Ūdenī un Gaisā - tāpēc, ka ir to Radītājs - Uguns. Pūķis ir Debesu Gudrības Simbols, spēka, panākumu un saprātīguma dāvātājs.

Pūķis nav sīkumains, neskopojas labdarībā un gatavs strādāt, līdzcietības un ideālu vadīts, paklausot Sirds Aicinājumam. Pie tam ir grūti mainīt viņa pārliecību vai piespiest mainīt izvēlēto ceļu. Ķīnā saka: “Pūķis ir saprātīgs, bet grūti izprotams rīcībā”. Pūķis dod daudz labu padomu, bet rīkojas neaprēķināmi, tikai sev vien izprotamu apsvērumu un atklāsmes vadīts.

Šajā gadā var vērot, cik rotaļīgi Pūķis pārvar grūtības, kā virtuozs žonglieris manipulējot ar cilvēkiem un apstākļiem, un cilvēkos izpaudīsies Pūķa īpašības - iekšējā brīvība, radīšanas tieksme - tieksme lidot - lidot Citās Pasaulēs, nevēlēšanās sasaistīt sevi līgumos un paragrāfos.

Pūķis ir neaprakstāmu notikumu iniciators un Dzīves Mainītājs - trauksmains, karstgalvīgs un fanātisks, jo neprot līkumot un blēdīties, visu grib darīt maksimāli spoži, kaut arī pats ir jūtīgs un viegli ievainojams, emocionāli neatkarīgs, bet maigums un siltums Pūķim pašam vajadzīgs vairāk kā citiem un to Pūķis vērtē ar savu Debesu mērauklu, tādēļ tā dēļ viņš ir gatavs cīnīties ar jebkuru pretinieku un pārspēku, bet viegli piedod apvainojumus un pārpratumus. Ja Pūķa apkārtnē pietrūkst maiguma, viņš var sadegt pats savā ugunī, tomēr šis gads paliek ļaužu atmiņā, jo Pūķis satrauc Cilvēku iztēli, būdams vienīgā Zodiaka Būtne, kurš piedalās Cilvēku dzīvē, palikdams neredzams, lido citā dimensijā, bet vienmēr blakus.

Pūķis ir Dārgumu, vārdos neminamā - Noslēpumu glabātājs. Personificē pārdabisku spēku un nesaudzīgu varenību.

Gaismu.

Zināšanas.

Varonību.

 

- 85 -

 

Uguns vārdi  I

 

Un tomēr Saule

ir sākums viss,

un tomēr Sirds

ir tilpums -

TAS -

no kura ceļas,

no kura laižas pasaulē viss.

Un tomēr atkal,

kā vakar,

Saule ar Gaismu

dienu pilda,

un tomēr

Sirds vienmēr

pilnum pilna.

 

- 86 -

 

II

 

Man nav to baiļu

acīs skatīties.

Man nav to baiļu redzēt.

Man viss ir jauns

un tikko dzimis.

Man viss ir prieka pilns.

Man veca ērgļa ligzda.

Mans izsalkums ir jauns.

Mans Vējš.

Mans Laiks.

Mans Stars ir jauns.

 

- 87 -

 

III

 

Es Uguns

vairāk nekā Kalni esmu.

Es Uguns

vairāk nekā Vējš.

Es Uguns -

Balti Žilbinoši Sniegi.

Es Uguns

Kalnu galotnēs.

 

- 88 -

 

IV

 

Es vienmēr vairāk,

vienmēr visu

ņemt un atdot gatavs.

Es Tas,

kam gala nav.

Es Uguns.

Es -

TAS -

kas esi Tu.

 

- 89 -

 

Tāpat jau nekad nav gana,

tāpat jau Tu esi laba,

tāpat jau es Tevī,

sevī un pasaulē veros.

Tāpat jau es

Mūžībā smeļos.

 

- 90 -

 

Pūķa Ola

jeb

balāde par to, kurš kuru cieš

 

Kas teica,

ka Pūķis maiguma nepazīst,

ka Pūķa maigums nav  īsts?

Kas zina,

cik liegi Pūķis

ar katru vēsmiņu runā?

Kas zina,

ka Vējš tikai visas

Vēsmiņas kopā ir?

Kas zina,

ka lidot,

tas nozīmē katru Vēsmiņu just,

tāpat kā soli spert,

tas nozīmē

katru Zāles stiebriņu just

zem asfalta nedzimušu?

Kas zina,

ka Pūķi Vēsmiņas nes?

Kas zina,

kādas sēkliņas

viņa spārnos dus?

Kas zina,

cik ilgi Pūķis uguni krāj,

katru Liesmiņu vāju

no tumsas un aukstuma glābj,

no vientulības ārā ceļ,

lolo un cerībās auklē?

Kas zina,

ka Uguns

grib Uguns dzīvi dzīvot?

Kas zina,

ka Liesmiņa katra

grib Vulkāns būt

un tumsu visu izkvēlināt?

Kas zina,

cik bieži Pūķis

savas Ugunis valda,

cik reižu piedod,

pirms Ugunij vaļu ļauj?

Cik reižu dzīvību dāvā,

kur jūsu tiesa bendi sūta?

Kas zina,

ka tikai slimai vietai

Pūķa uguns sāp?

Kas zina,

kādas jaunas sēklas

tā nes?

Kas zina,

cik cieši gar acīm

pazib kā ēna jums

un kādu tīmekli smalku,

indīgi melnu, noņem?

Cik bieži bultu jums raidītu

savās krūtīs pieņem?

Kas zina,

ko Pūķis redz?

Kurš zina,

cik bultu, cik lapseņu melnu

jums smaidi un joki sedz,

kad labvēlīgi skaujot,

viens otru vairāk kaujat,

kā karā naidīgi rēcot?

Cik dzīvībiņu Mātei

no rokām raujat,

saldsērīgi dziedot, svētkus svinot

un tikai labu vien gribot?

To Visi zina -

Pūķi ir lieli,

lido augstu (ir lielīgi, lepni)

un sāpīgi brāž.

Kas zina -

vēl mazi jūs,

jūsu dziesmiņas

Pūķim ausīs grab

un lido viņš tur,

kur tīrāks gaiss.

Pūķi jūs rūda

no pašu muļķības glābj.

Kas zina -

Pūķi pēc jūsu glāstiem mirst,

kalnos -

jūsu laipnības bēg?

Kas zina -

Pūķis tik Gaismas stars,

bet jūs -

savu ēnu redzat?

 

- 91 -

 

Jūs pasauli redzat ēnu pilnu.

Aiz katra koka jums vilks,

aiz katra smaida jums jēriņš,

aiz katra spīguļa zelts.

Jums pasaule bēdu bedre

vai putojošs alus kauss.

Jums liekas, ka viss ir ļauts.

Jums šķietas, ka varat daudz,

ka protat un paši zinat,

ka noslēpums katrs nu minēts.

Jums rādās, ka brīvībā dejat,

bet esat tik aitu bars.

Jums plašākais aploks ir labāks

un jaunākie vārti baisi.

Jums pilnākās siles ir lepnums

un pagultēs naudas maisi.

Jums dāsnākā roka ir labdars,

kaut paši esat tik šņukurs

uz devēja dzīru galda.

Jums skaidrākais vārds ir olis,

ko valstīt pēc patikas var.

Jums pasaule ēnu pilna,

jums acis ir jāatdar.

 

- 92 -

 

Kā Klāsa pelni

Tilam kvēl uz krūtīm

pār mani Žannas

karogs balts vienmēr.


Man matu sproga apsvilusi

miera nedod.

Man visi krusti viņas soģi

un melnsvārči -

Tās pretinieku bars,

ir nezvērs dzīvs,

kas Viņu katrā zemē plosa,

kur noliek savu

krustgalaino ķetnu.


Kaut kur pār mani

augstu, augstu

vienmēr ir Žannas karogs balts,

kaut kas no Viņas vārda - zelts,

Kaut kas, kāds gabaliņš

no bruņām.

Kāds ideāls,

kas kvēl uz krūtīm

Klāsa pelnos.

 

- 93 -

 

Var pretiniekam piedot.

Ar ļaunumu nav slēdzams miers.

Var izbeigt karu katru.

Var izlīgt vēl

pirms tiesas,

pret ļaunumu

nav karam beigas,

pret ļaunumu

iet Debess visa

pret ļaunumu

ir Dzīvība,

kas tikai maina

savu seju,

kas tikai

maina dzīvu vienu

pret dzīvu kādu citu,

bet ļaunums nebūtība ir,

kas visu dzīvo dzēš,

kas visu, arī sevi,

driskās plēš.

Ar ļaunumu nav slēdzams miers.

Pret ļaunumu iet Debesis,

pret Tumsu

un ar Dzīvību.


- 94 -


Var cietsirdīgi melot

par upuriem un mīlu,

var svešu varonību

tirgot.

Var katru noziegumu piedot,

var iepriekš atlaist grēku,

var pagrabus ar naudu piebērt

un ubagus ap sevi pulcēt.

Var atņemt dzīvību

un svētsvinīgi klusēt,

var aizsegties ar krustu

un iegrimt lūgšanās.

Var aizmirst sākumu,

bet visam pienāk gals.


- 95 -


Ir kāda vieta Debesīs,

kur tiekas visi Dzejnieki.

Ir viņiem sava telpa,

kurp lido pegazi

un mūzas dzīvo

katrai krāsai savas.

Ir tāda vieta,

kurā visi tiekas.

Skits, persietis,

stalts dravīds, grieķis sirms

un latvietis.

Kāds spānis, anglis,

itālis.

Tur tiekas visi Dziesminieki.

Sirdsaicinātie dodas slepus.

No turienes nes Vārsmas savas,

no turienes nāk apgaroti.

Tur sarunās

viens otram māca Mūžību.

Tur Sirdis norūdās,

tur pirmo reizi Īstenību

redzēt var.

No turienes nes

Saules atslēgas.

No turienes nes Spēku,

Daili, Dzīvību.


- 96 -


Jūs visi zināt

Ko Jūs Darāt.

Jums visiem krūtīs

Sirdsapziņa savus gadus skaita.

Jums visiem rakstvedis

pa pēdām iet.

Jums visam liecinieks

no spoguļa šurp

raugās.

Jūs gribat aizmirst,

nezināt un nedomāt.

Jūs gribat neatzīt

un nedzirdēt.

Jūs gribat savu patiesību klāstīt.

Jūs gribat

vienkārši tik dzīvot …

Jūs zobus sakožat

un turpinat tik tāpat vien.

Jūs plecus paraustat -

Nu ko Tu gvelz …

Nu kas tad ir …

Es tikai dzīvoju un viss …

Es dzīvošu, un kas tad ir,

nu lai tak stāv,

nu lai tak raksta.

Nu raksta, raksta,

liecina un redz,

redz …

redz …

redz …

redz …

redz …


- 97 -


Es lielos viļņos Sauli redzu,

es tagad atceros -

es Vēju gaidu,

es gaidu Uguni

un sevis jaunu daļu.

Es plaši atveru durvis

kūniņas klusā dabā.

Ir Vējš.

Ir Uguns.

Laiks.


- 98 -


Gar Laikazoba

aso kanti

Zemeslode gluda trinas.

Mūri drūp

un prauli aizskalojas.

Pārvelkas ar aizmirstību

kādreiz cirstas rētas.

Pils - sētas tukšojas

un pieminekļi

savus vārdus zaudē.

Varoņi aiziet

un dzejnieki klusē,

prāts niekiem un putekļiem pildās.

Sēnalas tirgo

un graudus mēslainē ber.

Zeme gluda

gar Laikazoba kanti

veļas.


- 99 -


Ar vārdu var melot

un darot darbu,

var teātri spēlēt.

Var iejusties tēlā gaišā,

rozes un cerības apkārt kaisīt,

bet nevar melot pie Sirds,

siltumu uzburt nevar

un tukšumā atrast Zvanu.

Samelot nevar lietus un negaiss.

Saule samelot nevar

un tas, kam nav melu augļu.

Tas, kam Vēja atnests ir prieks.

Tas, kam debesu zilums

un naktī uzsnidzis sniegs

atmiņu mājās atved.

Tas, kam asiņu ritums

kā tālumā skanošs Zvans

un Saules Siltums -

Likums mūžīgs,

pūrs pielocīts,

pumpurs

un Svece Vējā

pār tiltu nesta.


- 100 -


Laukos!

Es audzētu puķes,

es ziedētu pati!

Un govi arī nevajag!

Es pienu nestu

Tev mājās pati

(es pati būtu govs).

Es zāli ēstu

un lielām acīm Tevī skatītos.

Es zeme būtu,

es Tavas sēklas gaidītu

un kupla briestu.

Es augļus nestu

un rudenī klusa būtu.

Un Saulei aizejot

es skumjās nosirmotu.

Es klusa, balta

Zvaigznēs vērtos,

pa gabaliņam vien

kaut kur pa atmiņām

es Tevi sameklētu.

Es Tevi sapostu

un atkal lidinātu,

pati līdzi rautos

un Pūķa spārnos glaustos.

Laukos!

Es ziedētu pati,

pienu nestu

un gaisos rautos.