Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Tie, kuri īslaicīgas drošības dēļ atsakās no brīvības,

nav pelnījuši ne vienu, ne otru!

Benžamins Franklins


Neatkarības iztirgošana un surogātisms Latvijā.

- Vai netikļu un netīro dziedātā Gaismas pils ir tā pati kādu un par kādu dzied tīrie un taisnie?

- Netiklības klātbūtne aizdzen labklājību.

- Euro nāk roku rokā ar tautas vērtību izlaupīšanu, korupciju, pazemojumu un netiklību.

- Taisnajiem ir viens arguments. Krāpnieki nāk ar lieliem solījumiem un smagiem līgumiem.

- Taisnā un krāpnieka starpā nav vienošanās. Taisnajam rūp dzīve, krāpniekam taisnīgā aplaupīšana.

- Labklājība nāk ar taisnu dzīvi tur, kur tā ir labi sargāta.

- Dievs pasargā to, kurš sevi sargā pats.

- Dievs izpļauj svārstīgo, bezgodīgo un nespējīgo.

- Atņemt Latvijai Latu ir tas pats kā nojaukt pieminekli Tēvzemei un Brīvībai.

- 9.jūlijs ir lielākā sēru un nodevības diena – Neatkarības pārdošanas diena!

- Tas, kas nāk trallinot, tiek nemanot notrallināts.

- Neatkarības pārdošana ir „dziesmotās revolūcijas” alga un pašu „dziedātāju” „pilnvērtības” apliecība.

- Negodīgs līgums nes postu kā pircējam, tā pārdevējam.

- Pārdodot Neatkarību tiek pārdota dvēsele.

- Ar varu atņemto var atgūt.

- Pārdotu dvēseli atgūt nevar. Tās vairs nav. Jau pirms pārdošanas tā ir mirusi vai tās nemaz nav bijis.

- Vairojot tukšumu pilnība nepieaug.

- Katrs dzimst ar savu Brīvību.

- Katrs pārdod sevi pats.

- Katrs vergs pats sev meklē važas.

- Dvēseles gaismu dod tur mītošā Brīvība.

- Dvēseles gaisma iezīmē Cilvēka klātbūtni.

- Tam, kuram nerūp brīvība, nav Cilvēka dvēseles.

- Bezdvēseliskie ir surogāti.


Tagad (beidzot!) nācās dzirdēt „diskusijas” par un pret Euro ieviešanu vai Lata saglabāšanu.

Tagad var izdarīt secinājumus par šīs „diskusijas” instrumentiem, būtību un diskutētājiem.


Ir atsevišķi mezglu punkti, kuri atklāj „diskusijas” būtību. Tad, kad aizstāv Latu, dzirdam iebildes

- Jūsu pozīcija ir emocionāla, bet ne racionāla!

- Tas, ko Jūs sakat, nav arguments!

- Es vispār nesaprotu, par ko Jūs tur runājat!

- Kas tad būs sliktāks ar atteikšanos no Lata (kas tad kaiš Igauņiem)?

- Savu pamattiesību aizstāvēšana atsaucoties uz Satversmi esot nepietiekams un vērā neņemams arguments, tāpat kā veselā saprāta diktēti apsvērumi, citu Europas valstu pieredze un ekspertu vērtējumi, ja tie neatbalsta euro ieviešanu Latvijā.

***

Cilvēks ir emocionāla, intelektuāla un saprātīga, arī Garīga būtne. Cilvēks ir miesīgs un dvēselisks (psihisks) reizē. Cilvēks ir visu šo savu sastāvdaļu vienība. Cilvēka labklājība ir visu viņa sastāvdaļu vienības labklājībā. Emocionāla nomāktība ir dzīves nepilnvērtības sajūtas pamatā. Tieši tā ir slēptais demogrāfiskās krīzes palaišanas mehānisms. Visa Cilvēka fiziskā, fizioloģiskā un intelektuālā dzīve savu motivāciju smeļ emocionālajā pasaulē un pārdzīvojumos, attieksmēs – „patīk, nepatīk” vai viņš pats to atzīst, vai ne.

Emocionālā pasaule ir Garīgās pasaules atspoguļojums materiālajā vidē.

Pirmā un augstākā Garīgā vērtība ir Brīvība, kura izriet no tikai Cilvēkam piemītošās izvēles brīvības. Izvēles brīvība ir pamatā Cilvēka tieksmei pēc neatkarības.

Atteikšanās no neatkarības ir atteikšanās no savas Cilvēciskās dabas un būtības.

Brīvība un neatkarība ir augstākās vērtības, tāpēc tieši to vispirms tiecas atņemt visi iebrucēji. Tāpēc visi patmīlīgie, savtīgie un negodīgie vienmēr tiecas citiem atņemt neatkarību un manipulēt ar viņu brīvību. Brīvība ir iespējas realizēt sevi, savu dzīvi. Tas, kurš atņem kādam viņa brīvību paplašina savas iespējas tieši tik daudz cik tās sašaurina citiem. Atdodot savu brīvību - neatkarību finansu dzīvē tiek atdotas iespējas - tas, kas ir ikvienas dzīves vērtība. Tādā veidā tiek sašaurinātas iespējas dzīvot labklājībā. Tas ir labklājības samazinājums. Atsakoties no neatkarības un brīvības finansu jomā, tieši tik pat daudz zūd iespējas dzīvot labklājībā. Euro ieviešana ir labklājības iespēju samazināšana.

Visi emocionālie argumenti ir argumenti, kuri motivē un izriet no Cilvēka reālās labklājības un nav tādu argumentu, kuru sākotne nesakņotos emocijās. Visi ekonomiskie, zinātniskie, politiskie un pārējie „intelektuālie” apsvērumi ir šo intelektuālās darbības veidu valodā pārtulkoti emocionāli impulsi. Tā tas ir tādēļ, ka emocijas ir intelektuālās darbības motivātors un programmētājs.

Baltijas ceļš, LNNK, barikādes un 4.maija balsojums bija emocionālu argumentu uzturēti un virzīti.

- Vai to emocionālās dabas dēļ mums tie būtu jāatzīst par kļūdainiem?

Tieši šie „emocionālie” argumenti tautas interešu nodevējiem šodien ļauj sabāzt savās kabatās un reālās naudas zīmēs konvertēt toreiz tautas izteikto „emocionālo” argumentu reālos augļus. Tieksme pēc Euro ieviešanas ir „padomiskās domāšanas” paliekas mūsu varasvīru emocijās – „tur, aiz robežas – rietumos viss ir labāk!”. Tāpēc arī ir viņu un visu citu tādu skriešana uz NATO, ES un Eurozonu. Tie visi ir pilnīgi emocionāli un viņu emocionālās dabas diktēti soļi. Tāpēc vienīgais viņu „racionālais” arguments ir „ar euro būs labāk, nāks vairāk (tālāk tiek minēti apšaubāmi, bet viņiem emocionāli un viņu labsajūtu vairojoši argumenti) investīcijas, eksports un vēl kaut kas stipri nenoteikts".

Ķīnā tiek investēts, Ķīna eskportē, Ķīna piesārņojas, Ķīnā veidojas bagātnieku plēvīte, bet Ķīnas tauta reāli dzīvo sliktāk, beztiesīgāk, apspiestāk un nu jau ekoloģiskā un sociālā katastrofā. Tāda ir maksa par orientāciju uz investīcijām, eksportu un svešu ekonomisko modeļu ieviešanu.

Bet pragmatiskā un tik pat investīciju kārā „reālistiskā” Lielbritānija tieši ar tiem pašiem „reālistiskajiem” argumentiem argumentē to, kāpēc tā eurozonā nestājas, bet Vācija tik pat „reālistiski” gatavojas atjaunot savu marku. Francija strikti iestājas par euro devalvāciju.

 

Par emocijām.

„Racionālisti” uzstājas tā it kā būtu kāda objektīvi, racionāli labā, pareizā ekonomika. Tādas nav. Katra ekonomika ir noteiktas ideoloģijas, morāles, uzskatu, ētikas un „patīk, nepatīk” – emocionālas attieksmes rezultāts. Ir vairāki atšķirīgi ekonomiskie modeļi, kuri normālos apstākļos parādītu savu pārākumu pār to, kurš tiek „racionāļu” sludināts par „pareizi labāko”, kaut gan visos savos forumos „pareizo” runasvīri kasa pakaušus un spriež par „pareizi labās” ekonomikas kaunpilnajām beigām un cita ceļa vajadzību. Tiek piesaukta PSRS, Kubas un Ziemeļkorejas (par Ķīnu jau klusē) „negatīvā” pieredze. Tās visas ir valstis, kuras dzīvoja un dzīvo nepārtraukta ekonomiskā, politiskā un psiholoģiskā kara apstākļos, kādu pret šīm valstīm un ekonomikām izvērš „pareizie”. Tai pat laikā „pareizos” neapkaro neviens un tomēr viņiem ir pienācis gals.

- Kur tad tādā gadījumā ir tas „pareizo pareizums”?

Tas jau vien liecina par „pareizo racionālistu” argumentu nesaturīgumu.

Nevajag aizmirst, ka PSRS bija lielākā un varenākā valsts, kura ar savu „nepareizo” ekonomiku varēja izdarīt to, uz ko „pareizie” nebija spējīgi. „Nepareizie” sāka pilnīgi citā, vājākā starta pozīcijā un par spīti daudz smagākā procesā (sabrukums, pilsoņu kara, pirmā un otrā pasaules karu postījumi un aukstā kara bremzējošā darbība) panāca to pašu, ko „pareizie”. PSRS-a sabrukumam nebija ekonomiski, bet gan tīri cilvēcisku kvalitāšu trūkuma cēloņi un galvenokārt tā bija Gorbačova ģimenes un viņa kliķes nodevība, kura nodeva valsti sagraušanai un izlaupīšanai, tad, kad tā faktiski bija uzvarējusi savus pretiniekus – „pareizos”. PSRS-a sabrukums nepaglāba „pareizos” no viņu pašu sabrukuma.

Katra „pareizo” prece tiek pirkta tikai tad, kad to nodrošina emocionāla attieksme par labu tās pirkumam. Pat monopolstāvoklī esošo piegādātāju piegādes balstās uz patērētāju kopīgu emocionālu attieksmi par labu tam, ko piegādā monopolists un tieši šī attieksme (tās masveidīgums) pēc tam jau to padara par „ekonomiski izdevīgu”, uz ko vēlāk atsaucas „pareizie”. Patērētājs domā, ka ir labi būt gazificētam, elektrificētam un centrāli siltumapgādātam, sainfrastrukturētam u.t.t. un tāpēc tāds arī ir, kas nodrošina tā visa rentabilitāti. Pie citiem patērētāju apsvērumiem tas netiktu uzstādīts kā „pareizs” dzīves un domāšanas veids un nebūtu rentabli. Cita dzīves filosofija dotu citu ekonomiku, kura tad izrietētu no citiem labā, derīgā un pareizā – „patīk – nepatīk” kritērijiem. Šī ekonomika būtu tik dzīvotspējīga, cik tā saskanētu ar planētas ekosistēmas dzīvi un Evolūcijas virzību.

Visbeidzot. Ikviena „pareizo” banka eksistē tikai tik daudz, cik to uztur noguldītāju emocionālā attieksme pret šo banku. Tad, kad zūd emocionālā attieksme – uzticība, banka beidz pastāvēt. Ikvienam ir zināms, ka darba, mācību un jaunrades ražīgums ir atkarīgs no emocionālās attieksmes un emocionālā stāvokļa, kādā ir kā sabiedrība kopumā, tā katrs atsevišķi. Tāpēc, ja Lats nes cerīgu emocionālo stāvokli, tad tas ir racionāls lielums, kurš veicina ekonomikas stabilitāti un perspektīvas, ja vien tās netiek grautas stulbuma vai nodevības ceļā, kas šo emocionālo stāvokli maina.

To ļoti labi zina „racionāli – pareizie”. Tieši tāpēc jau viņi lieto reklāmu un reklamē savu preci, ideju un pozīciju. Reklāma – emocionālās attieksmes veidošana ir racionāla par tik un tieši tāpēc, ka tā ietekmē galveno cilvēka dzīves virzītāju – emocionālo stāvokli, attieksmi, kura ņem vai dod tieši tik, cik tā ir spēcīga. „Racionāļu” reklāma kopā ar viņu amorālās pasaules sastāvdaļām – konkurenci un korupciju ir galvenie emocionālā klimata veidošanas instrumenti un viņu „pareizās”, „racionālās” ekonomikas stūrakmeņi.

 

Par argumentiem.

- Jā, tas, kas ir arguments kulturālam un sociāli atbildīgam cilvēkam, nav arguments noziedzniekam, nodevējam, pašlabuma meklētājam un vienkārši „sobakēvičam” – no pagaldes izlīdušam, neizglītotam iznirelim.

- Jā, tas, kas ir arguments juristam, ekonomistam, vēsturniekam, psihologam u.t.t., tas šajās jomās neizglītotam nav arguments.

- Jā, tas, kas ir arguments sestā stāva iemītniekam, nav arguments pirmajā stāvā dzīvojošam, jo viņš vēl neredz to, ko redz augstāko stāvu iemītnieki.

Jā, tas, kas ir arguments godprātīgajam, nav arguments melim un nodevējam.

Euroatkarīgie kā argumentu min kaunpilnu faktu par to, ka arī citās zemēs ir mazs iedzīvotāju atbalsts eurovalūtai. Tieši šī vardarbīgā uzspiešana ar varu un viltu runā par pasākuma satura neauglību un postošo dabu, kura vēlāk liks sevi manīt. Tagad veids, ar kādu ievieš šo naudu savā būtībā ne ar ko neatšķiras no visu nopeltās piespiedu kolektivizācijas PSRS-ā.

Tagad, un it sevišķi pēc „maigās deportācijas” – Latviešu aizbraukšanas darbos uz Rietumeuropu, nevienam no šiem euroatkarīgajiem kundziņiem un genderētajām kundzītēm nav nekādu morālu tiesību kaut ko pārmest padomju varai par tās „varas darbiem pret mūsu tautu”. Tagad ik katrs viņiem var pateikt – shut up, maul halten, rot zakroj, aizer muti, nodevēj, neatkarības pārdevēj un tautas bende!

Nekas pretdabisks vai neatbilstošs apstākļiem un veidam (tas, ko uzspiež ar varu, kas nāk pret paša gribu) nevar nest svētīgus augļus. PSRS-a sabrukumu atnesa kolektivizācijas vardarbīgais raksturs, kurš kā sarkans pavediens, nekad neļāva aizmirst to, ka tika pārkāpta Cilvēku brīvā griba. Nekādas viltības, manipulācijas, „dialogi”, „diskusijas” un pārliecināšanas nevar aizstāt to, kas nāk no brīva Cilvēka Sirds, kā viņa apzināta nepieciešamība. Šī piespiedu „ievešana pareizumā”, neatkarības nozagšana vēl liks sevi manīt. Tāpat kā iedzīvotāju atbalsta trūkuma dēļ ārējā spiediena apstākļos sabruka PSRS, tāpat tādos pat apstākļos sabruks Eurozona un Eurosavienība kā tāda!

Par to liecina visur esošais atbalsta trūkums Eurosavienības politikai un pretrunas starp bagāto interesēm un dzīvi, un vienkāršo cilvēku vajadzībām un iespējām – tas, ka tajā viss tiek pakārtots nelielas bagāto un pārtikušo surogātu saujiņas ērtībām, vajadzībām un interesēm.

Par to liecina tas, ka uz visu raugās ar šķielējoša žīdu augļotāja un mantrauša mironīgo baņķiera aci.

Mums ir pieredze par to, kā sabruka PSRS. Tāpat mēs pieredzējām iepriekšējās elites kaunu. Tāpat mēs pieredzēsim ES sabrukumu un, kā viņu, tā tagadējās pašmāju elites kaunu un pazemojumu.

Dots devējam atdodas!

Lai notiek tā!

Vēsture rit, atkārtojas un māca.

Īsprātiņi rij ēsmu un aizmirst mācības.

Redzīgie vēro un mācās.

Tagad par atbalstītu pasludina viedokli, kurš ir saņēmis 51 procentu no vēlētāju skaita, neņemot vērā to, cik šis „51%” ir no visu balsstiesīgo skaita. Pie tam, tieši attiecība 51 pret 49 vai tuva tai ir vispostošākā, jo aktivizē nepiekrītošo pretestību un norāda uz situācijas pretdabiskumu. Līdzīgs dalījums runā par darbības neauglību – divu pretpolu paralizējošo pretdarbību, kad vienas puses darbību tās „leģitimitātes apstākļos” vēsturiski sagrauj otras puses noliegums un iekšējās enerģijas pretestība darbībai. Ja grib sagraut kādu pasākumu, tad visvieglāk to izdarīt tieši tādā veidā. Tāda „uzvara” atnes zaudējumu abām pusēm garākā periodā.

Jau 10% pretestība liecina par dziļu problēmu esamību un nepietiekamu darbu to risināšanā. Konstruktīva var būt tikai tā pozīcija, pret kuru iestājas apmēram 1,5 – 1% iebildumu. Šie 1,5 – 1% ir tie, kuri nes iespējamās izaugsmes sēklas pie noteikuma, ka vēlēšanu sistēma ir tā organizēta, lai jau iepriekš izslēgtu visas destruktīvās deviācijas un perversijas.

Senajā Ēģiptē par atbalstītu atzina tikai to ierosinājumu, kuru vienbalsīgi atbalstīja visu kārtu pārstāvji.

Civilizētā sabiedrībā vēlēšanas nav balsu skaita attiecību noskaidrošana (kā to dara barbari), bet sabiedrības attieksmes izpēte tālākās darbības virzīšanai.

Tad, kad Cilvēce vēl zināja, kas ir Īstenība, Īstais un īsts, arī sliktie Cilvēki (Cilvēki ir dažādi) tiecās pēc Īstā un īstajām vērtībām. Tad strādāja ar problēmu un veidoja savu izpratni par Likumu tā, lai pašu rakstītie likumi būtu vismaz kaut kādā sakarā ar Likumu, bet savas vēlmes centās iegrozīt šaurajā spraugā starp abiem dzirnakmeņiem, saprotot, ka tām ir jāatrod saskares punkti kā ar Likumu, tā pašu rakstīto likumu parodijām.

Surogatizēšana sākās ar to, ka vispirms profanēja Īsto. Pēc tam Īstais tika apšaubīts un izstādīts publikai apsmiešanai – svērts, mērīts, apspriests un atkal pārmērīts ar Īstenību nezinoša un nepazīstoša Cilvēka īstajam neatbilstošiem mērinstrumentiem. Ar surogātcilvēka Īstenības skatīšanai nederīgo aci pārskatot pētījumu rezultātus, tika paziņots, ka tādas Īstenības nemaz nav – ir tikai subjektīvi relatīva pasaule, kurā neesot neviena, kurš ir skatījis ko Īstu, un tāpēc nevienam neesot tiesību kaut ko pasludināt par Īstu vai neīstu. Ar to visiem tika „vienādas” tiesības darīt, kas vien ienāk prātā (cik nu stiprākais to pieļauj), līdz vieglāk sasniedzamie surogāti sāka izspiest no pasaules īstās lietas.

Tagad, tā vietā, lai strādātu ar problēmu, pirms vēlēšanām apstrādā vēlētāju.

Tagad, ja ir paredzams „nelabvēlīgs” balsojums, saka, ka šajā reizē vēlēšanas nav vajadzīgas vispār, vai tāda balsojuma gadījumā apšauba vēlēšanu rezultātus, „taisnīgumu”, „leģitimitāti”, „balsu skaitīšanu”, vai vienkārši izposta to, kas nepatīk un nogalina tos, kuri nepatīk.

Tā tagad saucas par demokrātiju mūsdienu visādi modernajā, „civilizētajā”, „kulturālajā” un „cilvēktiesībām” bagātajā un „attīstītajā” surogātkapitāla pasaulē.

Tagad Latvijā visās dzīves jomās visur stabili ienācis un iesēdies valda katras parādības surogāts. To redzami un lepni pucē un demonstrē ap to sapulcējušies surogātcilvēki. Viņi mums saka: „Vēlēšanas – tautas gribas izziņa – referendums par Euro ieviešanu vai Lata saglabāšanu nav vajadzīgas, jo:

- par euro ieviešanu nobalsoja jau tad, kad notika balsojums par iestāšanos ES!

- balsojums par ES nemaz nebija vajadzīgs, jo par to jau nobalsoja tad, kad balsoja par to partiju iekļūšanu Saeimā, kuru programmās ir iestāšanās ES!

- Par iestāšanos ES, NATO un salīšanu visiem visos citos caurumos iestājās tās partijas, kuras veidojās uz 4.maija ideju bāzes!

- Tad, kad Jūs uzgavilējāt 4.maija balsojumam, stāvējāt uz barikādēm un Baltijas Ceļā, Jūs tur stāvējāt par iestāšanos ES un attiekšanos no Lata!

- Jūs stāvējāt par to, lai Latvija varētu būt tāda, kāda tā ir tagad!”

 

Tā viņi tagad saka.

Tomēr mēs zinam, ka mēs tur bijām tā dēļ, lai Latvija būtu labāka par to, kāda tā tagad ir.

Un vēl viņi tagad saka, ka, ja Lats kādam saistās ar Dzimtenes jēdzienu, tad noteikti esot tādi, kuri kā savu dzimteni redz ES un tiem ar to identificēties palīdzēs Euronauda.

Un te mēs saprotam divas lietas.

Pirmā ir tā, ka mēs to jau esam dzirdējuši padomju laikos, kad runāja par lielo un mazo dzimteni – PSRS un Latviju, un šo strīdu jau toreiz atrisināja Sudrabkalns – „Tam, kurš runā par Dzimteni lielo vai mazo, tās nav nevienas”.

Dzimtenes jēdziens rodas, kādu vietu pretstatot visām citām, kuras nav dzimtene. Paplašinot šīs vietas mērogus, dzimtene no ļoti konkrētām identitātes un kopības sajūtām (un fizioloģiskās dzīves stāvokļiem un sekām) pārvēršas par sarunu valodā lietota vārda skaņu bez tā iekšēja satura vai par kaut ko ar Dzimtenes jēdzienam pilnīgi pretēju saturu. Dzimtenes jēdziens uztur personību, bet Dzimtenes jēdziena surogatizēšana nes personības izzušanu – depersonalizāciju – surogātpersonības un surogātcilvēka parādīšanos.

Līdz ar to mēs saprotam gan to, kā rodas surogātcilvēki, gan to, ka Europāskrējēji nav tie, kas bēg no PSRS-a, bet tieši pretēji – tie ir īstie PSRS-meņi, kuri PSRS-am sabrūkot, kā prusaki skrien un meklē kādu jaunu „PSRS”, kurā salīst un paslēpties no tos apdraudošās Brīvības un Neatkarības, kurā tie neprot dzīvot un no kuras baidās vairāk par visu pasaulē. Un protams, viņi pēc sava ģīmja un līdzības ir izaudzinājuši sev līdzīgo paaudzi, kura neko par PSRS-u nezinot, tomēr savai iekšējai būtībai sekojot, kaut ko tieši tādu meklē. Tiem ir vai nu PSRS vai ES, bet nekādā gadījumā ne patstāvība, ne kaut kas cits, kas nav ne tas, ne tā spoguļattēls!

Tie, kuri visskaļāk bļauj par „visa padomiskā un padomiskās domāšanas ātrāku nomaiņu”, tieši ir vissliktāko padomisko iezīmju, nesēji, glabātāji un iedzīvinātāji! Tieši viņi ES-ā ir atraduši savu zaudēto PSRS-u un eurofanķikā „veco labo” rubli! (Vai arī PSRS un rublis nemaz tik slikti nebija, ko?) Viņi kā naktstauriņi pārlido no viena krituša koka dobuma uz citu vēl stāvoša koka dobumu sev līdzi pārnesot arī visas iepriekšējā koka slimības.

PSRS sabruka tās iedzīvotāju dvēseļu surogatizēšanās dēļ. Surogātais, patīgais un neīstais ņēma virsroku pār Īsto. Žīdu (surogātisma) sērga jau pašā sākumā apturēja īsta Cilvēka veidošanās procesu un vēlāk surogātideju un surogātkultūras spiedienā surogātais kroplis par prieku saviem ienaidniekiem uzgavilēja nodevējiem, ļāva sagraut, izlaupīt un nodedzināt savu namu un, to paveicis, devās to pašu turpināt savu ienaidnieku aizdurves kaktā, kur tam īsto nodevēja vietu ierāda katrs uzvarētājs.

Otrā lieta, kuru mēs tagad saprotam, ir tā, ka par vērtību surogātiem balso tie, kuri nezin, kas ir īstās vērtības. Īsto no neīstā – surogāta neatšķir tas, kuram nav Īstā mēra – īstenības etalona. Katram Īsta Cilvēka dvēselē ir Īstenības etalons – mērs, ar kura palīdzību viņš nekļūdīgi atšķir Īsto no neīstā. Surogātcilvēkiem tādu mēru nav.

Katrs tiecas pēc tā, kas ir tuvāks viņa dabai.

Īstie Cilvēki tiecas pēc kaut kā Īsta.

Surogātcilvēki ņem surogātus.

Eurosavienība ir savienības surogāts, tajā nekā īsti nav, tai nav nekā īsta, ko piedāvāt īstam Cilvēkam, tāpēc, Īstie Cilvēki ir kā pret ES-u, tā pret visu, kas no turienes smirdīgi tek uz mūsu pusi. Turpretī surogātcilvēki to kāri tver, apsūkā un nēsā kā lielāko velti savā mūžā.

Par tām partijām, kuru programmās bija iestāšanās un ir dalība ES, balsoja un arī tagad balso surogātcilvēki.

Par iestāšanos ES balsoja surogātcilvēki.

Par Lata nomaiņu ar euro iestājas un to realizē surogātcilvēki.

Arī surogātcilvēkiem ir surogātģimenes, viņu surogātbērni, surogātdarbavietas, surogātskolas, surogātzinības, surogātaudzināšana, surogātdiplomi, surogātgoda nosaukumi, surogātatzinība un surogātcieņa citu surogātcilvēku surogātsabiedrības surogātacīs.

Un te rodas jautājums.

- Vai sorgātcilvēkiem ir vajadzīgas balstiesības?

Te mēs saprotam, kāpēc visnejēdzīgākajā un sliktākajā no visām antīkās pasaules sabiedriskajām kārtībām – demokrātijā (vergturu sabiedrībā) tikai nelielai daļai tās locekļu bija balstiesības. Pat stulbie demokrāti bija tik īsti, ka saprata vajadzību sargāt savu dzīvi no surogātcilvēku iejaukšanās. Tolerance, atvērtība, konkurence un sajaukšanās – nekādības stūrakmeņi ir ierakstīti katrā surogātcilvēku karogā! Surogātcilvēks ir vai nu nekam nederīgs beziniciatīvas remdenais izdzīvotājs (latvietis!) vai tikpat nekur nederīgais muļķis ar iniciatīvu! Tāpēc stulbie demokrāti tomēr bija tik saprātīgi, ka spēja iekārtot velēšanu sistēmu, kura atsijāja kā vienus, tā otrus un sargāja sevi no surogātcilvēku balsojuma un tā ietekmes.

Labāk stulbs, bet īsts demokrāts, nekā Cilvēka surogāts!


Par Lata būtību.

Tad, kad notiek šī „diskusiju” spēle, tad saduras divas principiāli pretējas pozīcijas. Viena (Lata aizstāvji) runā par vērtību hierarhiju, tās vienotību un Cilvēcisko vērtību prioritāti, bet otra(Euroatkarīgie) stāsta, ka Cilvēks ir sadalīts divās neatkarīgās daļās – emocionālajā un fizioloģiski „racionālajā” un, viņuprāt, fizioloģiski „racionālās” daļas pārsvars ir acīmredzams. Patiesībā, te saduras divas racionālas pozīcijas.

Pirmā ir Cilvēciski racionālā.

Otrā ir dzīvnieciski racionālā.


Katra no pusēm ir citā vērtību un attiecību sistēmā. Te nav runa par labumu, bet par to, kura racionalitāte ņem virsroku –Cilvēciski saprotoša vai dzīvnieciski saprast nespējīgā. Cilvēki „diskutē” ar runājošiem lopiņiem.

Cilvēks, kā augstāka būtne, ar plašākām iespējām un redzesloku redz un izvērtē abu pušu uzskatu saturu un tāpēc var izdarīt izvēli par labu saturīgākajai. Dzīvnieciskais fiziski miesīgais prātiņš redz tikai sava dzīvnieciski ierobežotā prātiņa iespēju ietvaros un tāpēc nevar aptvert Cilvēkam redzamo, to vērtēt un izdarīt izvēli. Dzīvnieciskie runātāji ir savu emocionālo attieksmju vergi un šī verdzība ir viņu „racionalitātes” vienīgais kodols. Līdz ar to abas puses redzošie un vērtējošie Cilvēki „diskutē” ar šauri vienpusīgi impotentajiem un tāpēc „dzelžaini loģiski racionālajiem”, kuriem viņu pašu argumenti ir vienīgi saturīgie un vērā ņemamie.

Tas ir „dialogs” ar akliem kurlmēmajiem par kokles stīgu kvalitātēm.

Strīds ar kaķi par tautasdziesmu vērtību.


- Kas kaiš Igauņiem?

- Ko tad viņi ir zaudējuši ar Euro ieviešanu?

Igauņi ir zaudējuši neatkarību.


Patiesībā „diskusija” par vai pret Latu ir „diskusija” par neatkarības vērtību un vajadzību pēc tās. Lats ir neatkarības simbols un neatkarības uzturēšanas instruments, stāvoklis reizē. „Diskusijā” par vai pret saduras tie, kuriem neatkarība ir vērtība, un tie, kuriem tā nav vērtība.

Vieni (Cilvēki) grib būt stāvoklī, kurā tiem ir iespēja lemt pašiem ar visām no tā izrietošajām sekām, bet otri ir kaujami un nobarojami lopiņi, kurus interesē tikai tas, cik biezu kombikorma slāni viņu silēs šodien sabērs „gudrais un racionālais” kungs. Viņi nevar izvēlēties kādreiz tukšu sili, tāpēc nesaprot, kas tas ir – neatkarība. Dzīvniekiem nav izvēles brīvības, viņi ir savu eksistenciālo vajadzību vergi.

Lopiņi runā par „ierobežotu suverenitāti” – (aizgalda lielumu) un iespējām saņemt kombikorma investīcijas un to labvēlīgo ietekmi uz savas gaļas un kaulu, ādu eksportu uz investētāju pusdienu galdiem.

Tāpat viņi runā, ka piesienot sevi aiz galvas, kājas vai rokām pie staba, pārējās ķermeņa daļas paliekot brīvas, neatkarīgas un suverēni spējīgas realizēt savas „nacionālās” intereses.

Tāpat viņi, salīdzinot naudu ekonomikā ar tās asinsriti, sludina, ka, pilnībā atslēdzot savu Sirdi un pieslēdzot savu asinsriti svešam ārpusķermeņa objektam, viņi saglabāšot ķermeņa labklājību un suverenitāti kādās citās tā dzīves jomās.

- Kāds var būt dialogs un diskusija starp vergu un brīvu Cilvēku, ja vergs ir verdzībā pārdevies tādēļ, ka nezin brīvības vērtību?

- Kā tāds vergs var saprast brīvo?

- Kā tādam var būt saturīgi brīvā argumenti?

- Kā viņš vērtēs brīvības mīlestību?

- Ko brīvais var dot savas važas pulējošam vergam?

- Ko vergs var atnest brīvajam?


Verdzība ir visneracionālākā ekonomiskā sistēma.

Dzīvnieciskā dzīve beidzas līdz ar fiziskā ķermeņa nāvi.

Eurozonas stabilitāte ir atkarīga no emocionāla akta – jauna dalībnieka ierašanās vecā kunga bērēs.

Tas vairo veco eurodalībnieku entuziasmu.



Neatkarības iztirgošana un surogātisms Latvijā.


Turpinājums

***

Lai saprastu Lata likvidēšanas programmas būtību un notikumu gaitu, ir jāredz uz kāda fona citu lielāku ES procesu kontekstā tas notiek.

Par Lata iznīcināšanas mērķi tiek minēts ekonomisks labums, bet viss pierāda, ka tāda nav, jo pašā ES nekāda ekonomiskā uzplaukuma nav. Euro ieviešana ES nav to ekonomiski pasargājusi vai devusi kādas attīstības priekšrocības citu ekonomisko vienību priekšā. Ķīnā nav Euro, tāpat kā citās augstas ekonomiskās attīstības zemēs. Mongolijā KP pieaugums ir 15-17% gadā ...

Pati valūtas maiņa ekonomisko efektu nedod – to dod tikai ražošana, ražojumu raksturs, darba vietas un darba motivācija – entuziasms – nacionālais romantisms un romantisms vispār. Tāpēc ir skaidrs, ka Lata iznīcināšanai nav ekonomiska daba. Ir skaidrs, ka Lats tiek iznīcināts cita mērķa sasniegšanai.

- Kas ir visaptverošākais ES procesu virzībā?

Pirmkārt – tā ir nacionālo valstu likvidēšana.

Otrkārt – tā ir nāciju kā tādu likvidēšana.

Treškārt – tā ir nacionālo kultūru iznīcināšana.

Ceturtkārt – notiek kultūras iznīcināšana aizstājot to ar surogātiem tāpat kā visas citas vērtības tiek aizstātas ar to surogātiem. Euro arī ir Lata surogāts, tāpat kā ir visu citu nacionālo valstu valūtu surogāts. Tāpat Eurosavienības iedzīvotājs, pieņemot Eurosavienības dzīvi kā normu, kļūst par Cilvēka surogātu.

- Kāpēc „stūrmaņi” to dara?

Tāpēc, ka Kultūra nepieņem surogātus, bet pieprasa īstas vērtības un šo vērtību tālāku attīstību – esošo atšķirību pieaugumu.

Tāpēc, ka Kultūrai ir nacionāla forma. Nācija uztur Kultūras nacionālo formu. Nācija savu nacionālo kultūru iemieso nacionālā valstī. Nacionālas valstis, nācijas, nacionālās kultūras uztur atšķirības.

Darbs nav ražošana. Darbs ir kultūras nacionālās formas attīstības process. Tāpēc katrā nacionālajā kultūrā ir sava ekonomika un tās valūta. Strādājot nacionālajā ekonomikā ar visām no tā izrietošajām sekām, Cilvēks tādā darbā attīsta savu Cilvēcisko dabu un tās Cilvēciskās vērtības. Tādu vērtību radīšanā piedalās apzināti uz to vērsts kapitāls. Tas ir vērtības radošais kapitāls, kurš uztur atšķirības kultūras, Gara un ekonomikas dzīvē.

Atšķirības bremzē brīvu tāda kapitāla plūsmu, kurš surogatizē pasauli. Lata iznīcināšana ir konkurences cīņas metode, ar kuru surogatizējošais kapitāls apkaro vērtības radošo un uzturošo kapitālu. Tā ir cīņa divu kapitāla darbības formu starpā.

Lata iznīcināšana ir viens no punktiem plānā, kurš ir vērsts uz to, lai iedzīvotājiem atņemtu motivāciju uzturēties savā dzimtenē un viņi iejauktos ES teritorijas iedzīvotāju masā kā beznacionāls, bezdzimuma un drīz vien arī bezpersonisks patērētājs Nr. ........ !

Surogatizējošajam kapitālam liekas, ka uzvara konkurencē ar vērtību radošo kapitālu tam dos izdzīvošanas iespēju. Tomēr tā nav. Jebkura pasākuma vai darba rezultātu – produktivitāti nosaka tajā ieguldītais entuziasms un tā darbības gala rezultāts – kultūras attīstība. Surogatizējošā kapitāla aprite ir „ātrāka” tāpēc šķietami rentablāka. Tomēr tā ir šķietama rentabilitāte, jo izskauž kultūru. Attīstošā kapitāla rentabilitāte ir īsta. Īstums Cilvēka apziņā izsauc entuziasmu, bet šķietamība – graujot Cilvēciskās Vērtības, entuziasmu mazina. Entuziasms, kā izmaiņas apziņā, ir šo izmaiņu rakstura indikators. Apziņas kvalitāšu pieaugumu pavada entuziasma parādīšanās, bet apziņas sabrukums izraisa entuziasma zudumu.

***

Darbs ir process, kurā resursi pārtop derīgajos galarezultātos. Derīgie galarezultāti vairo sociālos, kultūras, dzīvības un nākošā darba resursus – attiecīgi sociālo, kultūras, dzīvības daudzuma un darba iespēju kapitālu – Cilvēces „ilgtspējību” – dzīi un vēsturi kultūras, saprāta un Gara evolūcijas virzienā, kas veido, uztur un sargā katra Cilvēka labklājību. Darbs izmanto samalkos un rupjos resursus. Smalkie resursi atrodas Cilvēka kultūras, Cilvēcisko vērtību un dvēselisko spēku laukā. Derīgie galarezultāti tāpat ir iedalāmi smalkajās un rupjajās daļās. Pie tam pie smalkajām darba rezultātu daļām ir jāpieskaita ne vien tās izmaiņas, kādas notiek ar darba darītāju, bet arī tās, kādas notiek ar izstrādājuma lietotāja apziņu un dvēseli saskarsmē ar izstrādājumu. Darba metafiziskā daļa ir būtiskāka par materiālo resursu, līdzekļu un produktu daļu, jo nosaka visu tālāko notikumu gaitu – darba iespēju paplašināšanos (ekonomisko pacēlumu kultūras kapitāla uzkrāšanās rezultātā) vai tā pakāpenisku izsīkumu.

Kultūras kapitāla pieaugums Cilvēka apziņā „izskan” kā entuziasms un to vienmēr ievada romantisms – tieksme darīt labāku pasauli, savu sociālo un personisko (Cilvēcisko) dzīvi tās smalko resursu daļā. Romantisms un entuziasms ir divi darba procesa un virzības rādītāji, kuri piešķir Cilvēka dzīvei tās īstumu. Darba procesā iegūtā starpība starp smalko resursu un derīgā galarezultāta smalko daļu – romantisma pārtapšana kultūras un sociālo attiecību kapitālā, dod dzīves īstuma – pilnvērtības sajūtu un esamību.

Entuziasms savukārt ir tas katalizators, kura klātbūtnē darbs kļūst īsts – darba derīgie galarezultāti rosina uz darba turpināšanu, pilnveidošanu un kļūst par nākamo darbu izejas materiāliem – resursiem.

Īsts ir tikai tas darbs, kurš rosina uz citu – augstāk kulturālu un derīgāku darbu.

Īsta ir tikai tā dzīve, kura rit saskaņā ar Cilvēka romantiskajiem sapņiem un to piepildījumu.

***

Nacionālās kultūras celtniecība – nacionālais romantisms vairo entuziasmu.

Nacionālā romantisma apkarošana atņem entuziasmu un vairo dzīves apnikumu, bezmērķības un bezjēdzības sajūtu.

Tādas ekonomikas un to elementus, kuru darbības galvenais mērķi ir peļņa, gala rezultātā vienmēr sagaida sabrukums. Dzīvo (attīstās) tikai tas kapitāls un tā ekonomikas kurās peļņa ir līdzeklis romantisku mērķu sasniegšanai.

Tāpēc surogatizējošā kapitāla darbība ir bezperspektīva – surogatizēšanas ceļā nevar iegūt īstu labklājību – tikai tās surogātu. Tā var likties labklājība tiem, kuri nezin, kas ir īsta labklājība, tāpat kā nezin, kas ir īsta nācija, tās valsts un kultūra.

Protams, var radīt iluzoru mērķi un tam atbilstošu surogātentuziasmu, bet tādā ceļā nonāk pie surogātpaterētāja, kurš neko nedod surogatizējošajam kapitālam, jo surogātpatēriņš un tieksme pēc viltus vērtībām (surogātentuziasms) sašaurina apziņu, vajadzības un reizē ar to apstādina ekonomisko dzīvi kā tādu. Arī surogatizējošā kapitāla darbībai un dzīvei vajag īstas vērtības un īstu patērētāju. Patreizējo finansu krīzi izraisīja un uztur surogātkapitāla piemaisījums īstajai finansu apritei.

Akulturāls patērētājs nav spējīgs piedalīties augsti tehnoloģiskas sabiedrības ražošanas, sociālajā, politiskajā un patēriņa dzīvē. Akultularitāte neizbēgami noved pie patēriņa (vajadzību) vienkāršošanās, izsīkuma un pagrimuma. Augsti tehnoloģiska sabiedrība var būt tikai tur, kur tās kultūra pārtop sociālo attiecību kapitālā un caur to vajadzībā pēc augsti tehnoloģiskiem ražojumiem. Tur, kur iezīmējas kultūras sabrukums, tehnoloģijas pēc neilga inerces nesta uzplaukuma nonāk pilnīgā pagrimumā.

Mēs redzam surogātpasaules veidošanu surogātvēstures sarakstīšanā un Cilvēces attīstības ainas kropļošanā, subkultūru iecelšanā kultūras vietā, surogātizglītībā, surogātreliģijā, surogātseksuālajās surogātģimenes un izjaukto ģimeņu tradīciju surogātattiecībās, surogātvalstīs, to surogātsuverenitātēs un jaunās surogātsabiedrības mākslīgi radītajos surogātvaroņos Vikiliksa Asandžā, pašmāju Neo un jaunuzlecinātajā zvaigznē Snoudenā! Surogātdzīve rada neapmierinātību un patērētāju cīņu pret „stūrmaņiem”, kuri to pārvērš par bezjēdzīgu surogātcīņu.

Surogātcīņu vadīs surogātlīderi!

Tur, kur tie nevar (nedrīkst) nākt no tautas un būt īsti, tur „stūrmaņi” tādus taisa paši mākslīgi uzturētai surogātcīņai, kuru sev vēlamā virzienā un veidā vada surogatizējošā kapitāla lielkungi!

Ar surogātcīņas (surogātdiskusiju) palīdzību tiek uzturēta ilūzija par šīs surogātpasaules īstumu un celts tajā ievilināto entuziasms.

Tā ir konkurences cīņa starp celtniekiem un dedzinātājiem. Protams – dedzinātāji var izkonkurēt celtniekus, bet tad, kad viss ir nodedzināts, tad arī pašiem dedzinātājiem pienāk gals.

Lata iznīcināšana ir Latvijas dedzināšana!

Dombrovska komanda ir dedzinātāji!

Ja par Ulmaņa lomu līdz šai dienai norit diskusijas, tad par šiem „europā vedējiem” jau šodien spriedums ir skaidrs un nepārsūdzams.

***

Surogātcilvēki mūs apsauc: „Ko jūs tur vēl ņematies! Tagad ir par vēlu skaidroties, tiesības piesaukt un referendumus prasīt. Lēmumi ir pieņemti, papīri parakstīti un viss notiek – euro rullē!

- Kas sliktāks zemniekam būs no tā, ka alga nebūs vairs Latos, bet norēķini notiks euro?”

Mēs uz to varam atbildēt.

Par vēlu – gan jā, gan nē.

Vēstures priekšā ir par vēlu labot pagātnes kļūdas.

Visam šodien notiekošajam aizsākums meklējams Ulmaņlaiku zemgales zemnieku pamatīgumā, ar kādu viņi par vēdera tiesu izkalpināja tolaik badā mirstošu poļu, leišu un latgaļu strādniekus. Tam pamatos ir jauno poliešu un leitiešu asaras, kad viņas tika vareno saimniekdēlu piegulētas un tur pat sienaugšā vai kūtspriekšā asaras slaukot pamestas. Toreiz Lata stiprumu ielika ar lauku labumu eksportu uz novārdzināto Europu. Toreizējie notikumi un tas uz kā tika būvēts „Latvijas stiprums” pirmās Latvijas iedzīvotājos ielika tos greizos priekšstatus par vērtībām, orientieriem un pieturas punktiem, kas tagad viņos mutējušās par surogātcilvēka saturu.

Par toreizējām tā laika attiecībām un attieksmi vienam pret otru vēlāk maksāja ar deportāciju ciešanām un būs jāmaksā vēl – vēl visi tā laika rēķini ne tuvu nav nomaksāti.

Ar tagadējo darbā izbraukšanu un minimālajām algām par maksimālu darbu un darba devēju attieksmi pret saviem darbiniekiem tiek samaksāts par nabagu nostrādināšanu un piegulēto meitu asarām. Vēl ilgi darbosies saimniekdēlam mugurā čukstētie lāsti. Uz zaļa zara tikušo lielmanība ielika prātos to greizo pārliecību, ka vispirms sviesta kubuliņš, cūkas kumpis un lati bankā, pēc par kādu priekšnieku kādā krēslā un tad grāmatu gudrības, lai var vēl augstākā krēslā, vēl vairāk cūku, sviesta un latu! Pa priekšu būt pašam, pēc tam pakāpties uz otra pleciem, viņu zemāk nostumjot. Latviešiem konkurence nav jāmāca. Ja gribat zināt, kas ir konkurences būtība, raugieties Latviešu attiecībās! Tā saimniekdēlu bramanība, ar kādu Antiņu pastūma malā, tagad ir izvērtusies tajā muļķībā un elementārās inteliģences trūkumā, kas atkal un atkal liek ievēlēt augstajos krēslos tos, kuri vēlētājus pašus tagad pastumj nost!

Un stums vēl līdz pēcāk aizstums pašus stūmējus arī!

Nekas te no tā visa nepaliks!

Tāpat kā Ulmaņlaiku Latu cēla orientācija uz tālaika Europas ekonomiskās krīzes izraisīto trūkumu un eksportu uz tās piemeklētajām zemēm, tā tagad Latu nokauj orientācija uz iluzoro Europas pārticību un stabilitāti, un pilnīgi aplamā doma par to, ka tagad atkal eksports izvilks! Toreiz netika saprasts, ka visi ieguldījumi jāveic Cilvēku attiecību kapitālā, tāpēc tagad, kad šim kapitālam bija jānes savi augļi, tādu nav. Šis plauktiņš bankā ir tukšs!

Kontā ir apaļas nulles!

Un vēl ar lieliem parādiem turklāt!

Cilvēku attiecības ir lielos mīnusos!

Nemaz jau tik traki te nebūtu, ja paši viens otru pliku neplēstu, uz galvas nekāptu un virsū nespļautu! Bet tieši to visu pirmās Latvijas laikos Cilvēku dvēselēs ielika tie, kuri Raini par teātra direktoru iestūma. Tāpēc tagad teātrus par bordeļiem pārvērš. Uz Īriju Latvieši izbrauc tādēļ, ka mūk tālāk viens no otra un tā ko Latvietis Latvietim dara, kad savā Latvijā pie teikšanas tiek.

Ar šo pašu pirkstu, ar kuru sviestu cibā apmaisa un Latus skaita, nevar likumu grāmatu šķirt, bērnam mācību rādīt un krustu mest.

To roku, ar kuru sievas apaļumi čamdīti, nedrīkst pēc Debesu labumiem celt.

Tā mute, kura pēc zemes labumiem tīko, melo par Gaismas pili dziedot!


Jā, šodien ir par vēlu tā laika kļūdas labot. Bet par to zemnieku un norēķiniem Latos vai euro ir tā. Kamēr bija Lati, tikmēr viņš kopa Latvijas zemi – zemi Latvijā, savā valstī, bet, kad sāks saņemt euro, tad viņš strādās uz ES administratīvi teritoriālās zemes Latvijas reģionā. Kamēr bija Lati, tikmēr bija Latvijas Banka. Tad, kad pāries uz euro, tad likvidēs Latvijas Banku. Ja jūs jūtat starpību, tad jūs saprotat teikto, bet, ja nesaprotat, tad nav vērts ar jums par to runāt. Ir liela un būtiska atšķirība, vai jūs apstrādājat zemi, kura kādas impērijas administratīvi teritoriālās vienībās ir iezīmēta ar pieņemtajiem apzīmējumiem, koordinātēm vai vēsturiskiem vietvārdiem „Latvija”, „Polija”, „Vācija”, vai jūs to darat Latvijā, Polijā, Vācijā.

Tam ir ļoti būtiskas sekas. Lai to saprastu, nepietiek ar tieslietu un tiesību zinībām, tur vajadzīga arī Cilvēka sapratne par lietu kārtību un Cilvēka dvēseles dzīvi. Latvijā zemnieks ir vienotības stāvoklī ar citiem savas valsts pilsoņiem, bet „Latvijā” viņš vienkārši saņem samaksu par kādu darbā iegūta produkta pārdošanu. Vienotības stāvoklis dod tādas iespējas, kādas nevar dot samaksa par pārdoto produktu.

Visa sāls ir tajā – ir tādas iespējas vai to nav!


Tomēr, nākotnes priekšā ir tieši pašā laikā, nemaz nav par vēlu rīkoties atbilstoši laika prasībām. Eurosavienība nav pirmā tāda konstrukcija. Tā sabruks tāpat kā sabrūk visas citas tādas pat iekšējo pretrunu plosītās un surogātiem pildītās. Lata iznīcināšana tām ir tikai viens solis pretī savam galam. Tas nevar glābt ES no tās drīzā gala, tāpat kā Lata saglabāšana nevar glābt šo surogātavalsti no tās gala. Tā formālā konstrukcija, kura netiek balstīta uz Garīgajām vērtībām un nav Cilvēcisko vērtību piepildīta, ir tukšs ziepju burbulis, kurš plīst, aiz sevis neatstājot neko kā vien dažus pilienus mitruma.

Ir tieši pašā laikā veidot Cilvēku attiecību kapitālu, darba bankas, Zināšanu apjomus. Nest kopā pamatvērtības un sasaukt kosmiska mēroga Idejas. Ir tieši pašā laikā sapņot par Cilvēces nākotni un ieklausīties Skolotāju vārdos. Ir tieši īstais brīdis sasaukties ar citiem tādiem pašiem.

Ir laiks!

Īstais laiks!

***

Euroatkarīgie surogātcilvēki mums jautā:

- Ko jūs tagad darīsiet?

- Kādi ir jūs plāni?

Nekas sevišķs nav jāveic tur, kur pietiek ar esošās Satversmes izpildi. Neviena rīcība, kura ir pretrunā ar esošo Satversmi, nav juridiski saistoša un ir nelikumīga sākot ar tās sākuma brīdi, tāpēc ir atsaucama un pārtraucama un pārtraucama vienmēr tiklīdz ir iespēja to izdarīt. Tam, ko pašlaik dara Dombrovska komanda, nav īsta juridiska spēka. Tā ir balstīta uz nopirktu „juristu” vārdu spēlēm, meliem, manipulācijām un blēdīgām interpretācijām tur, kur Satversmē ir skaidri iezīmēta tiesību hierarhija, kura nepieļauj nekādu suverenitātes zaudēšanu, „ierobežošanu” vai darbības, kuras ir vērstas uz to. Neviena Saeima nevar (nav tiesīga) lemt par to, kas ir pretrunā ar Satversmi. Tautai nevar likt priekšā balsot par to, kas ir pretrunā ar Satversmi – ir kādā veidā vērsts uz Latvijas neatkarības zaudēšanu. Tāpat nevarēja notikt iestāšanās ES. Saskaņā ar Satversmi, notikumu gaitu un „referenduma” formulējumu Latvija tur nav iestājusies. Kāda Cilvēku grupa ir parakstījusi krāpniecisku līgumu ar visām tāda līguma sekām ES. Nevienam no Latvijas tādu tiesību nebija un pēc būtības vēl aizvien nav.

Satversme to nepieļauj.

Viss pārējais ir vārdi, meli, ilūzijas un ļaunprātīga „tiesību zinātnieku” un amatpersonu uzpirkšana – korupcija citiem vārdiem sakot.

Esošās problēmas būtība nav pretdarbības savlaicībā noziegumam, bet likumpārpkāpēju manipulācijās un Satversmes neievērošanā – pretlikumīgā darbībā, kādu ir izvērsuši likumpārkāpēji.

Surogātcilvēki izvērš „diskusiju” – badmintona spēlei līdzīgu vārdu sacensību tur, kur likumpārkāpums (noziegums) nedrīkstēja būt. Šī „diskusija” kalpo tam, lai Cilvēkus pieradinātu pie domas, ka euro tiks ieviests. „Diskusija” surogātcilvēkiem kalpo par iespēju atkārtot un tā iegalvot Cilvēkiem savus argumentus. „Diskusija” ir uzbūvēta tā, lai Lata aizstāvji savu pozīciju nevarētu aizstāvēt kvalitatīvi – tā nav godīga.

Lata aizstāvju argumenti tiek noraidīti un apmeloti. Lata aizstāvju argumenti netiek ņemti vērā un tos pat netaisās ņemt vērā euro ieviesēji. Acīmredzot šo spēli vada negodīgi civilprocesa juristi pēc sava civilprocesa negodīgās sacensības principa.

Tādā negodīgās sacensības civilprocesā vienmēr zaudē godīgais, jo viņa argumentiem liek pretī neierobežotu skaitu melu, bet tiesa ievēro abu pušu argumentu „darbīgo masu” neiedziļinoties to būtībā un atbilstību īstenībai. Uzvar tā puse, kurai ir lielākas manipulāciju iespējas – lielāks juridiskais un administratīvais resurss. Pašlaik surogātcilvēki rīkojas pēc principa „Jūs runājat, mēs daram”. Viņu sadarītais visu laiku audzē šo „juridisko un administratīvo” resursu. Vienā pusē ir Cilvēku arguments – tā darīt nedrīkst, bet otrā ir surogātcilvēku rīcības sekas – pretlikumīgās darbības gaitā notikušās izmaiņas, kuras savā „darbīgajā masā” ir nomācošā pārsvarā uz kā pamata „taisnā tiesa” taisa spriedumu par labu lielākajai masai, bet ne Cilvēku patiesajam argumentam – tā darīt nedrīkst.

Tomēr – nozieguma un noziedznieku spēku pārsvars pār taisnību, patiesību un likumību nerada nozieguma seku leģitimitāti.

Jautājumā par iestāšanos ES un Lata iznīcināšanu „diskusija” precīzi atkārto situāciju diskusijā par padomju okupācijas esamību Latvijā. Europāvedēji precīzi atkārto visu okupantu darbības loģiku – pārkāpuma varas sacensību ar likuma normu un šī likuma ignorēšanu.

Noziegumam nav nacionālās, sociālās vai ideoloģiskās piederības. Noziegums ir noziegums neatkarīgi no likuma normas un tās interpretācijas visur un vienmēr.

Meli ir meli visur.

Korupcija ir korupcija visur.

Surogāts ir surogāts visur.

Bet viss pārējais ir blēžu muldēšana. Surogātcilvēki grib mums iestāstīt, ka „aizbēdzis nav zaglis”. Arī aizbēdzis zaglis ir zaglis un paliks tāds līdz pat mūža galam, tiks soda piemeklēts (noķerts) un tiesāts.

Nevienam noziegumam nav noilguma.

Katrs nāk tiesas priekšā.

Katrs atbild par visu.

Katrs saņem savu algu.

Tie, kuri to neatzīst, melo paši sev.

Satversme ir pārkāpta.

Vara ir izmantota nelietīgi.

Būs jāatbild.

Nekad nebūs par vēlu.

Neviens nav augšā mūžīgi. Tāpat kā tiek skaitītas padomju laika radīto zaudējumu sekas, tiks saskaitīti tagadējo Latvijas postītāju radītie zaudējumi. Viņi tiks tiesāti.

Tas vēl ir priekšā.

Tas ir nākotnē.

Tam ir laiks.

Tas būs.

Vēl ir laiks attiekties no šī nozieguma izdarīšanas.

Vēl nav par vēlu.

Nekad nav par vēlu stāties uz likumības ceļa.


Notikumi pasaulē un Latvijā pierāda to, ka likums un likumība ir pārstājusi darboties. Tie, kuru rokās ir kāds varas (spēka) resurss, to lieto pēc saviem ieskatiem. Viņi to „interpretē”! Tagad tas viņiem liekas racionāli un izdevīgi. Bet viņi maldās. Tas ir izdevīgi tikai tik ilgi, kamēr tas mazākums, kura rokās ir šie resursi, ir vienīgais, kurš atkāpjas no likuma, bet vairākums pie likuma turas. Tajā brīdī, kad no likuma atkāpsies vairākums, mazākums būs zaudētājs. Mazākumu sargā likums.

Tad, kad bagātnieku mazākums īslaicīga ieguvuma vārdā atkāpjas no likuma, tad šī atkāpe šo mazākumu padara par neaizsargātu upuri vairākuma spēka priekšā. Šo spēku var manipulēt, bet šis spēks sekos tai spēka lietojuma loģikai, kāda tika ielikta likuma normu nolieguma brīdī. Tas novedīs pie vairākuma spēka pielietojuma savu vajadzību apmierināšanai atņemot mazākumam tā rīcībā esošos resursus. Tas novedīs pie tā pie kā noved visu valstu galvas mūsdienu pasaulē – pie viņu „tiesāšanas” un sodīšanas no to puses, kuru rokās tai brīdī būs spēka resurss. Šis resurss ir mainīgs kvalitātēs un ir loģiski, ka tas, kas izpaudās kā informatīvs vai administratīvs resurss, pārveidojas par rungu un akmeņu resursu. Tāpēc mazākums jau tagad ievieš jaunu vairākuma cīņas spējas vājināšanas un totālās manipulācijas līdzekli – elektronisko naudu un bezskaidras naudas norēķinu sistēmu, solis, uz kuru ir Lata likvidācija un euro ieviešana.

Bagātie nesaprot vienu – vienīgais, kas sargāja viņus, bija viņu pašu izdoto likumu ievērošana. Tad, kad viņi atsakās no šo likumu ievērošanas, tad nav vairs nekā, kas viņus sargātu. Tad viņi nonāk aci pret aci ar savu likteni.

- Kas viņus sargās?

- Vai Tu viņus sargāsi?

Es viņus nesargāšu.

Neviens nevar pasargāt to, kurš pats sevi nesargā.

Arī Dievs no tāda novēršas.

Tādam ir jāatstāj visas cerības. Viņa nākotne ir izlemta. Tik ilgi, kamēr viss ir pietiekami – relatīvi labklājīgi un kamēr likumīgi protestējošie 45% vai 49% apelē pie likuma un pie likuma arī turas 51% vai 55% apmierināto nekas nopietns nedraud... Bet tad, kad sākas problēmas (un problēmas sākas vienmēr) 60% un 51% pārvēršas par 40% - 30% un 20%, bet jaunie „protestējošie” 60% - 70% un 80% pie likuma vairs neturas, jo saprot, ka tāda likuma vairs nav – tas ir degradēts surogāts – tad viss mainās. Tā nebūtu noticis, ja „par” attiecība būtu 90% un likums tiktu ievērots. Bet tā vairs nav...


Mūs pilnīgi apmierina slikto Cilvēku plāns, Dabiskā Kārtība un ar to saskaņā esošais.

Dabiskajā Kārtībā ir Īstie Cilvēki.

Īstie Cilvēki ir labi un slikti.

Labie Cilvēki ir Lāči.

Sliktie Cilvēki ir Vilki.

Lielākie Sliktie Cilvēki no mazākajiem sliktajiem izņem viņu Cilvēcisko dvēseļu saturu un pataisa viņus par surogātcilvēkiem, par „mūļiem”. Tā rodas surogātcilvēki.

Kāda lielo un ļoti bagāto slikto Cilvēku grupa – „stūrmaņi” un „grāmatveži” ir izdomājusi plānu viņiem pašiem labi dzīvot slikto Cilvēku kopienā. Viņi grib izveidot „divstāvu”, „divātrumu”, divu paradigmu un divu realitāšu pasauli. Viņi grib sapulcināt savus sliktos un pacelt tos „īstajā” realitātē, bet to balstīt uz iluzoru surogātcilvēku surogātpasauli, no kuru darbu rezultātiem smelt resursus savas „īstās” pasaules labumiem.

Mums tas ļoti patīk. Sliktie domā, ka sliktie, sanākot kopā, var iegūt to, kas tiem pašiem nepiemīt – labumu. Koncentrējot slikto, iegūst tā vispārāko pakāpi. Tāpat viņi domā, ka no surogātpasaules var iegūt resursus īstajam. No surogātpasaules nākošie resursi ir surogāti, no kuriem neko īstu iegūt nevar.

Tādā kārtā lielie un bagātie Vilki ap sevi pulcina surogātcilvēkus. Surogātcilvēki sien cilpas, ziepē auklas, kāpj uz ķeblīšiem vai sēžas uz bambusa asniem. Bambusi aug ar ātrumu 40 centimetri 24 stundās. Tas, ko būvē uz surogātu pamata, nav pastāvēt spējīgs. Surogātcilvēki ir atteikušies no īstajām vērtībām, sabāzuši galvas cilpās, citi sēž uz bambusa asniem, bambusi aug... Ķīnieši apgūst Latviju.

Kāds te vēl vajadzīgs plāns?!

Lāčiem jāsaglabā savu dvēseļu saturs. Tagad nedrīkst ļauties surogātcilvēku ietekmei un aizmirst īstās vērtības. Vērtību saglabāšana savās dvēselēs ir „plāns”. Pašlaik vēl nedaudz jāpagaida. „Augšējie” savu pasauli piepilda ar surogātiem. „Apakšējie” sēž uz bambusiem, bambuss aug.

Viss notiek.

***

Teatrāla „Diskusija” – diskusijas surogāts notiek nevienlīdzīgos apstākļos. To vienpusīgi vada euroieviešanas procesa režisori sev izdevīgos apstākļos un veidā. To izpilda tam speciāli izvēlēti darbinieki tam sagatavotā vidē un ar tam pieskaņotām manipulācijām Lata aizstāvju, viņu argumentācijas un pūliņu diskreditācijai. „Diskusija” notiek nevienlīdzīgu partneru starpā.

No vienas puses tajā piedalās tie Lata aizstāvji, kurus uz šīm „diskusijām” sev izdevīgos apstākļos pieaicina euro ieviešanas režisori. Viņi to dara savu spēju un resursu (arī tehnisko, jo visa aparatūra studijās un redakcijās, montāža un izgriešana, apstākļu veidošana ir režisoru un intervētāju, publicētāju rokās) robežās. Pat iesniedzot publikācijai kategorisku juristu apvienības paziņojumu, tas tiek apstrādāts un pārvērsts par pilnīgi cita rakstura materiālu.

No otras puses tajās piedalās euroieviešanas mašinērijas resurss. Tam ir izdalīti 2 000 000 euro. To nodrošina stingri kontrolēta radio, TV un preses centru darbība, tās stingri kontrolētie tehniskie darbinieki, režisori, producenti, redaktori un procesa vadības menedžeri, kuri par to saņem savu algu. Tad, kad jūs dzirdat euroieviešanas aģitatoru, kurš „diskutē” ar Lata aizstāvi, tad aģitators nerunā to, ko domā pats, bet to, kas tam ir režisoru scenārijā iestudēts un par ko viņam ir samaksāts. Euroieviešanas aģitatori „diskusijās” ir labi apmaksāti „aktieri”, kuri nostrādā to, par ko viņiem tiek maksāts no euroieviešanas aģitācijas fonda.

Visi euroieviešanas aktīvisti (arī Dombrovska komanda un Saeimas ampelmaņi) ir tikai labi apmaksātas „runājošas galvas” un „runas mutes”.

Lata iznīcināšana ir teatrāla akcija eurosavienības emocionālajā telpā un ir vērsta uz šīs telpas iemītnieku subjektīvās attieksmes par euro stiprināšanu, emocionāls arguments, iztapība eurokungu klubiņa interesēm un savas tautas interešu nodevība. Vienlaikus tas ir apliecinājums par to, ka valdošajai elitei nav spēju reāli novērtēt situāciju, to kontrolēt un vadīt savas zemes iedzīvotāju labā. Tas runā par to, ka tai nav savu mērķu – elite nespēj tādus redzēt, atrast un uzstādīt – elitē nav suverenitātes principu, tieksmes un vajadzības! Elite seko svešu kungu iezīmētiem mērķiem un apstājas turpat, kur stāv tos pasludinājušie!

- Ko darīs, par kā „ieviešanu” un par kam „pievienošanos” cīnīsies „sarkangalvītes”, „nacionāļi” un visi citi „zili – zaļie” pēc tam, kad būs ieviesuši euro Latvijā?

Tagad viņi saka: „Cīnīsimies par Europas vidējā dzīves līmeņa sasniegšanu!”. Tā būs viegla cīņa, jo šis vidējais ātri vien slīdēs uz leju. Tomēr jau pats uzstādījums – cīņa par pilnāku zupas bļodiņu ir Cilvēka cieņu pazemojošs un rāda tādu „cīnītāju” lopisko dabu – Neatkarību pārdot par lēcu viruma bļodiņu! Bībelē jau tāds gadījums – pirmdzimtā tiesību pārdošana ir aprakstīts. Viņi dara visu to, kas ir Cilvēces vēstures un kultūras, Cilvēku veselā saprāta nosodīts. Ir acīmredzami, ka Dombrovskiešiem trūkst veselā saprāta. Ir tikai paniskas bailes no tuvu stāvošās nākotnes. No tā, kas viņus sagaida. Tā dēļ viņi ir gatavi uz jebkuru noziegumu.

Tāpēc, lai noturētos pie varas, tiem ir tikai viens variants – Ķīniešu kā latvāņu ieviešana. Un arī tas tikai atkārtos jau izgāzušos turku un citu viesstrādnieku ievešanu un to pavadošo „multikulturālismu”. Ne turki, ne ķīnieši multikulturālismu neatzīst. Nodevības darbs ir savas zemes vājināšana un svešzemnieku ievešana – zemes nodošana svešzemniekiem. Ar to arī Latvieši kā tādi beigsies un Līdaks tad ķīniski: „Aizver muti!” brēks. Ķīnieši labi maksājot un bambusi tad esot par velti.

Reiz iesākta postīšana vienmēr prasa tās turpināšanu līdz pilnīgam absurdam.

Neatkarības pārdevēji.

Lata likvidētāji.

Latvijas dedzinātāji un postītāji.


Dievs svētī Latviju!

- Vai surogātcilvēks ir balsstiesīgs?

- Kas ir Latvija?

- Kas ir Latviskums?

- Kas ir Latvietis?

To visu mēs tagad varam viegli noskaidrot redzot parādību surogātus tā vietā, ko mēs tur gribētu saskatīt. Vai arī tieši šis visu būtisko parādību surogātisms ir tās galvenās iezīmes, ar kurām pazīstam to, ko saucam par Latviešiem, Latvisko kultūru un Latvijas valsts neatkarību.

Nakts klubu, muzeju un teātra nakšu teatrālā „nakts kultūra”. Teatrāla „dziesmu svētku kopība” – reizi piecos gados ar nežēlīgu intrigu cīņu „augstajos” mākslinieku un nopelniem bagāto plauktos.

Teatrāla revolūcija. Teatrāla neatkarība. Teatrāla ekonomika un krīzes pārvarēšana. Politiskais balagāns.

Politikas, likuma, izpildvaras, informācijas un tiesas surogāts. Kultūras dzīves surogāts. Izglītības un zinātnes surogāts. Neatkarības surogāts. Latvijas surogāts.

Latvieša surogāts.


Pēc kaut kā Tīra un Īsta tik ļoti ilgojas Sirds...



                                                                                            Pauls Stelps

                                                                                            Sociopsiholoģijas asociācija




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa