Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


.DOC versija izdrukai


Tiesiskā paļāvība


Tiesiskās paļāvības princips nozīmē to, ka privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. (Administratīvā procesa likuma 10.pants)


Pirmais no daudziem, kas tiesiskās paļāvības principu izvilka saulītē un izvirzīja kā nopietnu argumentu tam, kāpēc dividendes ar ienākuma nodokli var aplikt tikai sākot no 2010.gada bija toreizējais premjerministrs I.Godmanis, pasakot, ka personas ir rēķinājušās ar noteiktiem ienākumiem un tā nevar piepeši gada laikā mainīt spēles noteikumus. Par to esot jābrīdina iepriekš. Tomēr palika neatbildēts jautājums par tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz citu nodokļu likmju izmaiņām, jo arī tie pieauga ātrāk, nekā bija paredzams no Latvijas saistībām pret Eiropas Savienību.


No likuma burta un jēgas viedokļa tiesiskās paļāvības princips nekad nav darbojies, nedarbojas un arī nedarbosies attiecībā uz cita veida attiecībām – nedz jautājumos par algām vai pabalstiem, nedz jautājumos par nodokļu apmēru. Lūkojoties uz šādiem paziņojumiem no pilsoniskā viedokļa var izdarīt optimistisko pieņēmumu, ka amatpersonas vienkārši nav paspējušas izdarīt nepieciešamos aprēķinus un ietekmes uz komercdarbības vidi izvērtējumu, kā arī no pirmsākumiem sagatavot juridisko bāzi, bet ir kauns to atzīt. Pesimistiskais pieņēmums uzsvarus pārbīda uz elites vēlēšanos makroekonomisko jautājumu risinājumu rast pamatā uz pārējo Latvijas iedzīvotāju rēķina. Šādā veidā apstāklis, ka dividenžu aplikšana ar ienākuma nodokli nav īstenota kopš pagājušā gadsimta 90-to gadu sākuma iekļaujas makroekonomiskajā kopainā, kad vidējais nodokļu administrācijas ierēdnis no savas ap Ls 300 „uz rokas” algas nodokļos gadā samaksā vidēji 10 reizes vairāk, nekā 5 Latvijas bagātākie miljonāri kopā.


Šāda situācija brīdina sabiedrību par nepieciešamību katram indivīdam atsevišķi rast atbildes par dažādu tiesību principu dziļāko jēgu un to piemērošanu.


Minētā iemesla dēļ ir jānodala tas, cik tālu sniedzas tiesiskās paļāvības princips un uz kurām valsts iestāžu darbībām tas vispār var tikt attiecināts. Tāpēc vispirms ir jāsaprot pamata jēdzieni.

Jurisprudencē par valsts iestādi tiesiskās paļāvības principa kontekstā tiek uzskatītas visas publiskās varas iestādes, t.i. gan valsts, gan pašvaldību iestādes.

Privātpersona ir jebkura privāttiesību fiziska vai juridiska persona.

Tiesiskās paļāvības princips ir attiecināms, galvenokārt, uz publiskās varas izpausmi un no tā izrietošajām tiesiskajām attiecībām, t.i. uz administratīvo procesu un, atsevišķos gadījumos, kriminālprocesu. Tāpat uz tiesiskās paļāvības principu personas nevar atsaukties civilprocesā, jo tiesiskās paļāvības princips ir attiecināms tikai uz valsts institūcijas, nevis privātpersonas darbību, konkrēta satura dokumenta izsniegšanas vai darbības (ne)veikšanas laikā. No likuma viedokļa neviena nodokļa vai nodevas palielināšana vai nepalielināšana vai algu samazinājums nav jautājumi, kas saistīti tiesiskās paļāvības principu.

 Tiesiskās paļāvības princips ir jurisprudences sfēras jautājums un tā piemērošanu nevar saistīt nedz ar politiskiem, nedz ekonomiskiem apsvērumiem. Līdzīgi kā dabisko tiesību pamatprincipi, tas pastāv pats par sevi un tā piemērošana nav saistīta ar noteiktu politisko situāciju valstī, bet ar neformulēto universālā taisnīguma izjūtu, kura nepieļauj dažādām personām noteikt dažādas juridiskās sekas vienādos apstākļos.


Tiesību principu bezjēdzīga un nepareiza valkāšana tiesību sistēmai nodara daudz lielāku kaitējumu, nekā to nepieminēšana nemaz. Jurisprudencē ir maz tādu lietu, kas ir vēl sliktākas par aptuvenu priekšstatu, it īpaši, ja aptuvenais priekšstats ir radies no nepareizas informācijas. Tiesību sistēma tiek uzturēta no kopējās sabiedrības tiesiskās apziņas un šāda veida abstraktu un neformulējamu principu piesaukšana vienā vai otrā vietā tikai deformē sabiedrības kopējo tiesisko apziņu. Šādā tiesiskā sistēmā taisnīgums nav iespējams, jo tiesību principu piemērošanas robežas ir saistītas ar tās personas, kura atsaucas uz šiem principiem lēmuma pamatojumā, pašas izpratni par šo vispārīgo principu saturu un spēju argumentēt savu viedokli. Šādu principu piemērošana pēc būtības nav iespējams, ja iekšējā izpratne ir deformēta.


Tiesiskās paļāvības princips ir viens no universālās tiesību aksiomas par visu vienlīdzību likuma priekšā aspektiem. Tiesiskās paļāvības princips nozīmē to, ka tādas valsts iestāžu darbības, kā atļauju izsniegšana, soda piemērošana par pārkāpumu, jebkāda iesnieguma apmierināšana vai noraidīšana vienādos apstākļos būs vienāda, tādejādi ieviešot zināmu precedentu tiesību elementu mūsu ikdienā. Zinot, ka vienai personai noteiktos apstākļos valsts ir piešķīrusi noteiktus atvieglojumus vai papildus tiesības, arī citas personas uz to var atsaukties kā pierādījumu apstāklim, ka arī viņām ir tiesības saņemt šos pašus atvieglojumus vai papildus tiesības.

Šajā gadījumā nepieciešams pierādīt, ka lietas faktiskie un juridiskie apstākļi ir objektīvi salīdzināmi ar „otrajā gadījumā” norādītajiem. Pie tam, dokumentam, kuru ir izsniegusi valsts iestāde ir jābūt tādam, kas personai var radīt pamatotu uzticību, ka tieši šādas iestādes darbības attiecībā uz šo personu arī tiks veiktas vai tām ir jātiek veiktām. Šādu viedokli var iegūt gan rakstveidā, gan mutiskas konsultācijas laikā ar valsts iestādes pārstāvi.

Jautājums par to, cik un kādā veidā ir jābūt izklāstītam iestādes viedoklim teorijā nav īpaši aplūkots, jo tas atšķiras no reizes uz reizi, tomēr šāda viedokļa paušanai ir jābūt dokumentārā veidā pierādāmai. Šādos apstākļos ir jāizvērtē katra konkrētā situācija, iestāde un personas, kura atsaucas uz tiesiskās paļāvības principu, zināšanu līmenis konkrētā jautājumā. Nozares profesionālim un jebkurai citai personai apstākļi, kas ļauj domāt par tiesiskās paļāvības principa neievērošanu absolūti līdzvērtīgos apstākļos ir pilnīgi atšķirīgi. Jebkurā gadījumā iestādei vai tiesai ir pienākums izvērtēt personas uztveres īpatnības.

Otrs būtiskais aspekts ir tas, ka valsts iestādes kļūda nevar personai radīt nelabvēlīgas sekas. Šis tiesiskās paļāvības principa aspekts saistīts vairāk ar to, ka gadījumā, ja valsts iestāde, piemēram, sniedzot savu skaidrojumu vai izsniedzot kādu atļauju ir kļūdījusies, personai no tā nevar iestāties nelabvēlīgākas sekas, nekā tā situācija, kas ir šobrīd. Piemēram, ja persona ir godprātīgi iesniegusi dokumentus maternitātes pabalsta saņemšanai un tai izmaksātā summa matemātiskas kļūdas dēļ ir lielāka, nekā tā summa, kas personai pienākas, valsts iestāde nevar personai nedz pieprasīt to atmaksāt, nedz arī piemērot jebkāda rakstura soda sankcijas.

Iestādes kļūda, it īpaši apstākļos, kad pieņemts personai nelabvēlīgs lēmums, ir novēršama jebkurā laikā, ar to saprotot iespējami ātrāko laiku. Arī papildus vai nepamatoti iekasēti nodokļu vai nodevu maksājumi ir uzskatāmi par privātpersonai nelabvēlīgu lēmumu. Savukārt gadījumā, ja iestādes kļūdas rezultātā pieņemts personai labvēlīgāks lēmums nekā būtu bijis jāpieņem, kļūdas novēršana ne vienmēr ir iespējama.

Šādā griezumā nav pamatojuma A.Kleckina paziņojumam, ka Nacionālā radio un televīzijas padome nevar atbildēt uz „sarežģīto” juridisko jautājumu – vai nauda, kas samaksāta, pamatojoties uz NRTP izstādītajiem rēķiniem, kuros norādīti spēkā neesoši Ministru kabineta noteikumi ir jāatmaksā atpakaļ raidorganizācijām. Nav juridiska spēka argumentam, ka arī otra puse, t.i. raidorganizācijas, ir uzskatījušas šos naudas līdzekļus par budžetam piekritīgiem. NRTP, kā jebkura cita valsts iestāde ir pakļauta pienākumam darboties tikai un vienīgi atbilstoši likumam (tiesiskuma princips) un privātpersonai nav pienākuma pārbaudīt vai valsts iestāde TIK TIEŠĀM ir darbojusies atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Valsts varas publiskajam aspektam ir uzlikta lielākā daļa pienākumu, jo tieši valsts, kuru personificē konkrētā iestāde, konkrētajā gadījumā atrodas varas pozīcijās un tai ir daudz lielākas iespējas veikt attiecīgās darbības. Šāda pieeja ir nepieciešama tieši privātpersonas tiesību aizsardzības nodrošināšanai un, gadījumā ja Latvija sevi vēlas pozicionēt kā tiesisku valsti, nav iespējams apiet šos tiesību principus.

Gadījumā, ja raidorganizāciju nauda tomēr nonāca valsts budžetā (ar to saprotot attiecīgo valsts varu nesošo iestādi), tieši valsts bija tā, kurai ir pienākums pārbaudīt šāda maksājuma atbilstību normatīvajiem aktiem. Vēl jo vairāk, valstij ir pienākums šo naudu atmaksāt, atmaksājamo summu palielinot ar likumā noteiktajiem procentiem. Atbilstoši šim pamatprincipam, jārīkojas ir valsts iestādei, negaidot nekāda veida darbības no raidorganizāciju puses.

Tiesību pamatprincipi ir uzskatāmi par aksiomu tiesiskā valstī un normālos apstākļos tas darbojas. Tomēr, rakstītais likums, kā gramatisks obligāti ievērojamo priekšrakstu apkopojums nav precīzs sabiedrības deviatīvās uzvedības spogulis. No likuma viedokļa tiek pieņemts, ka visas personas pilda savus pienākumus un izmanto savas tiesības labā ticībā. Tas nozīmē, ka uz tiesiskās paļāvības principu nevar atsaukties apstākļos, kad noteikta veida tiesības vai atvieglojumi ir piešķirti pretlikumīgi, vai kādai citai valsts iestādes rīcībai nav bijis juridiska pamata vai atsaukties uz šādu principu ar argumentu, ka „tāds bija oficiālais viedoklis” vai „citus par to nesodīja”.


Likums ir sastingusi vārdiska forma, kas katru reizi ir jāpiemēro atšķirīgos apstākļos, tāpēc nevar iztikt bez abstraktu tiesību principu piemērošanas un arī ne vienmēr tieša likuma piemērošana sniedz adekvātu situācijas noregulējumu. Anglosakšu tiesībās prakse radīja nepieciešamību pēc equity law – prakses apkopojuma, kas ir daudz elastīgāks un balstās nevis sarežģītās likumu formulās, bet vispārējās vienlīdzības un taisnīguma atziņās, tādejādi papildinot statutory law (rakstīto likumu) un common law (tiesu precedentus). Kontinentālās Eiropas tiesības šos principus ir izdalījušas atsevišķi, taču tieši šie principi un aspekti ir tie, kas zemapziņas līmenī ir pazīstami un saprotami visiem cilvēkiem. Jāatceras, ka rakstītās tiesības ir sabiedriskās morāles minimums, tāpēc jebkurš no mums spēj saprast šo vispārējo principu iekšējo saturu bez speciālas juridiskās izglītības, kura tikai iemāca operēt ar rakstītā likuma normām un sniedz priekšstatu par tiesību filosofijas pamatnostādnēm rakstītā likuma pareizai piemērošanai.

Abstrakti filosofiski jēdzieni rada kārdinājumu tos pasniegt kā nopietnu argumentu dažādās situācijās cerībā, ka tas tiks pieņemts par patiesu esam bez jebkādas dziļākas analīzes. Izvirzot aplamas premisas par to, ka „ir balti zvirbuļi” un „zvirbulis ir putns” nonākt pie pilnīgi pamatota formālās loģikas secinājuma, ka „zvirbuļi ir balti putni”. Ļoti viegli nonākt pie loģiska, taču aplama secinājuma un pieķert šādas taktikas pielietotāju ir iespējams tikai domājot līdz visam pateiktajam. Diemžēl, nekas apkārtējā informācijas vidē neliecina, ka šāda tendence varētu iet mazumā. Drīzāk tieši pretēji, valsts varas nesēji sirgst ar hronisku nespēju nosaukt lietas īstajos vārdos, demonstrējot izcilas demagoģijas iemaņas.

Tuvojas vēlēšanas un mums, TAUTAI, kā vienīgajam suverēnās varas avotam ir nepieciešams redzēt visu situāciju kopumā un kopīgi rast risinājumus ekonomikas atveseļošanai. Vienīgais ceļš šī mērķa sasniegšanai ir pašiem sākt domāt un analizēt publiski pasniegto informāciju, nevis truli pieņemt publiski izskanējušās it kā nopietnās frāzes kā vienīgo esošo patiesību. Tikai gadījumā, ja TAUTA sāks domāt pati, varas nesēji būs spiesti teikt patiesību, jo TAUTA spēs pieķert viņus runājot puspatiesības vai nepatiesības. Bet, kamēr pati TAUTA nedomās un necentīsies saprast, jebkādas pārmaiņas valsts tiesiskajā, politiskajā un arī ekonomiskajā attīstībā būs tikai ļoti tāls sapnis, kuram ir minimālas iespējas tikt realizētam.


Artūrs Šneiders


Jurists

"Vis Licita" IK



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa