Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

487.

No: Katrīna       Temats: Pasaules gala iespējamais scenārijs

?←      2013. 24. septembris 11:27:10

Izlasīju informāciju par iespējamā pasaules gala 9 scenārijiem. Kurš Jums liekas tuvāks īstenībai?



Turies kopā!

 

Jāatceras!

 

1.      Nākotne ir iespējamība.

2.      Priekšstats par „pasaules galu” ir vēsturisks fenomens uz profanētās kristietības bāzes veidotā apziņā, kāds tur ir tīši radīts tekstu kļūdainu skaidrojumu un tiem ticīgo iebiedēšanas politikas ceļā, kādu ilgu laiku piekopa šīs šamaniskās kustības darbinieki.

3.      Cilvēce kopā ar savu pasauli – planētu un tās mājām Saules sistēmu objektīvu ciklisku izmaiņu ritmā iet nepārtrauktu Evolūcijas ceļu, kura gaitā piedzīvo dažādas pārmaiņas.

4.      Subjektīvu iemeslu dēļ dažādas Cilvēku grupas tajā ienes postošus elementus.

 

 

***

 

            Dabā nekas nenotiek mehāniski – tāpat vien, „tāpēc, ka tā notiek”. Pat no kalna ripojošs akmens to dara dabisku spēku iedarbības rezultātā un apstākļos, kuri pieļauj šo spēku iedarbību un akmens kustību. Visi dabiskie spēki un apstākļi ir kādu citu augstāku spēku un apstākļu radīti un vadīti. Cilvēks, kā dabisko spēku un apstākļu, un augstāko spēku un apstākļu kopdarba rezultāts savās apziņas daļās ar atšķirīgu skaidrību uztver un vērtē šo spēku un apstākļu darbību. Visi „pasaules gala” modeļi ir saistīti ar Cilvēka zemākās – fiziskās apziņas bažām tai pieejamās jomās, kuras tur akcentē apziņas manipulatori. Pastāv daudz dažādu no mikropasaules, starpzvaigžņu telpas nākošu un tepat uz Zemes esošu vai iespējamu apdraudējumu, kuri Cilvēkiem nav zināmi, vai tos nav akcentējuši (ir noslēpuši) apziņas manipulatori.

Daba ir dinamisks spēku un apstākļu mijiedarbības līdzsvars, kas ir nepārtrauktā kustībā uz šī līdzsvara kvalitatīvu uzlabojumu. Pie tā nemitīgi strādā augstākie spēki. Tāda līdzsvara dēļ katrai parādībai, arī Cilvēkam ir viņa dzīves un darbības vieta un šai vietai atbilstošie darbības noteikumi – Dzīves Normas. Šie noteikumi stāsta Cilvēkam kā izvairīties no līdzsvara zuduma (apdraudējuma, jo visi apdraudējumi ir līdzsvara izkropļojumi) viņa rīcībai pieejamā telpā.

Tāpat kā ripojošu akmeni vērojot, Cilvēks neredz un nevar izsekot visu spēku un apstākļu kopumu, kuri fokusējas akmenī, tāpat Cilvēks nevar zināt to, kur beidzas viņa rīcības sekas – viņa rīcībai pieejamā telpa un to, kur sākas viņa paša rīcība, kas arī ir daudzu spēku un apstākļu darbības fokuss. Dinamiskais līdzsvars Dabā –nepārtrauktās izmaiņas tajā rada to, ko Cilvēks sauc par laiku. Laiks ienesīs jaunus apdraudējumus, kuriem Cilvēks nav gatavs tagad, bet var tāds būt tad, kad šie apdraudējumi kļūs viņam tobrīd aktuāli. Tas prasa, lai Cilvēks ar savas apziņas izmaiņām iekļautos dinamiskajā līdzsvarā – Evolūcijā. Izmaiņas apziņā ir Cilvēkam pieejamajā rīcības telpā, tāpēc noteikumi attiecas arī uz to. Tādā kārtā Cilvēkam dotās Dzīves Normas viņu pasargā kā no tagadnē esošajiem, tā no visiem nākotnē iespējamajiem apdraudējumiem.

Tātad, Cilvēkam savai drošībai jāievēro viņa dzīvei dotās Normas, kas prasa viņa darbu darbībai pieejamajā telpā, paļāvību uz darbības noteikumu pareizumu un uzticību tiem, kuri šos noteikumus Cilvēkam ir devuši līdz ar viņa pasauli, viņa ķermeni un dvēseli.

           

Nākotne ir iespējamība, kuru veido pagātnē radītu un pašlaik notiekošu ietekmju kopums. Mainot kādu no tām, mēs paši mainam savu nākotni. Pagātnē radītās ietekmes nevaram mainīt, bet varam tās izmantot šodien veidoto ietekmju vērtēšanai un koriģēšanai. Tieši tāpēc Cilvēku nelabvēļi sniedz izkropļotu vēstures ainu un manipulē ar viņu domām par iespējamo nākotni. Katra šodien veidotā ietekme (mūsu darbība) maina nākotni tās iespējamībā. Sākot vadīt savu dzīvi citā gultnē, pieņemot citus lēmumus un izdarot citas darbības, Cilvēki veido sev citu nākotni.

 

***

 

Pašlaik „pasaules galu” varam uzlūkot trijos aspektos.

Pirmais ir kāda attīstības cikla beigas un pāreja uz nākošo. Ar to saprotam šajā ciklā valdošo apstākļu izbeigšanos un ar tiem saistītās dzīves kārtības beigas visās tās jomās.

Otrais aspekts ir ar šīs kārtības beigām vai šīs beigas veicinošiem apstākļiem saistīts ievērojams dzīves komforta zudums, ciešanu un grūtību pieaugums.

Trešais aspekts ir planētas ķermeņa sabrukums, uz kuru pēc Faetona scenārija ved savtīgā rīcībā iestrēgušu, nesaprātīgu Cilvēku darbība.

 

Pirmais aspekts.

Baltā Cilvēku rase ir izgājusi savu attīstības ciklu un tagad noiet no vēstures skatuves. Attīstot pasaules izziņas intelektuālās darbības veidu, rase tagad ir nonākusi pie tā galējā negatīvā stāvokļa – pilnīgas atsvešinātības, sašķeltības un pretnostatījuma it visā, un it sevišķi vienojošajiem un organizējošajiem principiem. Intelektuālās darbības un dvēseliskās dzīves (apziņas) pagrimuma ceļā ir izveidoti darbības modeļi, kuri sagrauj kā konkurentu, tā arī pašu uzbrucēju fizisko un intelektuālo telpu. Līdz ar to, nekādi atsevišķi uzlabojumi tajā („Satversmes preambulas”) neko glābt vai mainīt kopīgajā gaitā nevar. Kā rases, tā Eiropas kultūras un Latvijas valsts ēkai ir sagrauti pamati, noplēsts jumts, izsisti logi un izlauztas durvis. Ēka ir izdemolēta un piegānīta, bet uz tās sienām sarakstītas rupjības. Visas reformas, apspriedes un ierosinājumi tagad notiek tikai ap to, kam un kādā valodā ir tiesības šīs rupjības rakstīt. Katrā dzīves jomā un mērogā ir kāda Cilvēku saujiņa, kura, pretnostatot sevi kopumam, ir uzurpējusi sev kļūdainas rīcības tiesības. Katra rīcība, kura nes labumu tikai kādai atsevišķai Cilvēku grupai, ir kļūdaina.

5.rases „pasaules gals” ir sācies pirms 12 500 gadiem un tagad mēs esam pašās tā beigās, kad nekas no šīs rases labākajiem sasniegumiem tagad dzīvojošajiem vairs nav zināms. Latvijas teritorijā dzīvojusī tauta beidza eksistēt apmēram pirms 1500 gadiem un tagadējā „zemnieku tauta” par to nekādas atmiņas un dvēselisku tuvību ar to nenes. Tieši tāpat tas ir noticis ar visām „tautām” Eiropā, kas ir vietējo iedzīvotāju zemākās kārtas – zemnieku sajaukums ar tām uzkundzējušos svešzemju laimes meklētāju, laupītāju un padibeņu masām. Šis sajaukums nekur Eiropā nav varējis izveidot pilnvērtīgas tautas ar tās dzīvei nepieciešamo kārtu, kārtu sistēmu un kārtu sadarbības struktūru.

Tagadējie iedzīvotāji ir zaudējuši visu savu Garīgās, laicīgās un sabiedriskās dzīves Kultūru, Zināšanas un iekārtojumu, bet par tādu pieņem māņticību un egocentriski tulkotus, murgainus atmiņu savārstījumus. Tāpat kā iepriekšējā – Atlantu rase, šī savā dzīvē ir pieņēmusi maģiju par dzīves normu. Maģija ir ieņēmusi stabilu vietu ekonomikā, „zinātnē” un sadzīvē. Tāpat kā viss atmirstošais, savu gaitu baltā rase beidz ar iegrimšanu izšķērdībā, vides postīšanā, karos, analfabētismā un seksuālā izlaidībā. Tāpat kā Atlantu piekoptā maģija sagrāva viņu dzīves vidi un kontinentu, tāpat šī rase ar savu pasauli dara to pašu. Tāpēc zeme nokrata nekur nederīgās „tautas”.

Ar to ir saistīts otrais „pasaules gala” aspekts.

Katrai rasei ir tās attīstītais sabiedriskās dzīves modelis, tā ekonomika, ģimenes dzīve, zinātnes un izglītības sistēmas un varas resursi, kuri uztur tās dzīves modeli atbilstoši rases izpratnei par komfortu. Pati rase nav ieinteresēta šo stāvokli mainīt – tātad beigt un sākt citu. Rasei nav pieejami ārpus tās apziņas esošie domāšanas un dzīves modeļi. Runājot par uzlabojumu un maiņu, rase domā par tā paša nostiprināšanu, padziļināšanu un turpināšanu jaunās formās.

Pavļuta paziņojums par to, ka „valsts neatbalstīs tos, kuri tērē maz” nozīmē kā to, ka valsts vērsīsies pret mazākpelnošajiem, tā arī to, ka nekādas tādas energotaupīšanas, jaunu enerģijas veidu un atjaunojamo enerģijas resursu atbalsta politikas nav un nav bijis. Ir tā pati vecā uz peļņu vērstā enerģētika, bet stāstiņi par eko un dabas saudzēšanu, un aicinājumi pirkt energotaupīgās iekārtas bija tikai mārketings dārgāko mājsaimniecības preču pirkšanas aktivizēšanai. Lamatas, kurās iekrita tie, kuri ticēdami „ilglaicīgajai rentabilitātei” tās iepirka. Visi „valsts” gājieni un programmas ir tikai kādu lieluzņēmēju mārketinga triki, tāpēc, ka pati valsts eksistē tikai kā šo lieluzņēmēju finansu darbības politiskais instruments.

Valsts kā politisks, kultūras identitātē balstīts sabiedrisks veidojums neeksistē, tāpat kā neeksistē tautas un to dzīves mehānismi, tāpēc nekādas „preambulas” nevar iedvest dzīvību tajā, kā nav (nav pašos Cilvēkos, kuriem to raksta), it sevišķi, ja paši „iedvesēji” ir tukšinieki, tukšuma uzturētāji un iztukšotāji. Tukšums tiek slēpts aiz vārdiem: „mūsdienīgā izpratne”. Tur, kur kaut kas ir beidzis pastāvēt, tur tā vietas tukšumu aizsedz ar vārdiem „mūsdienīga izpratne”, „interpretācija”, „viedokļu dažādība”, „tolerance” utt..

Nekāda „preambula” nevar padarīt neapgāžamāku to, ko paši preambulisti ir apgāzuši, nolieguši, izkropļojuši un pārkāpuši. Nevar aizstāvēt to, ko paši ir sagrāvuši, izlaupījuši un nodevuši izvarošanai. It sevišķi ņirdzīgi preambula skan tagad – Lata iznīcināšanas laikā, kad ES direktīvas stāv augstāk par Satversmi.

Visi „valsts” soļi ir vērsti uz tālāku Cilvēka kolektīvās dzīves sagraušanu un viņa pretnostatīšanu visam, kā tas izriet no 5.rases norieta – „pasaules gala” loģikas. Tas, ko dara jūsu ievēlētie „saeimisti” un tas, kas ir jūsu galvās tad, kad ejat viņus vēlēt, ir „pasaules gals” visiem šīs vietas iedzīvotājiem. Tas ir mokoši ilgs process ar pacēlumiem un aktivitātes kritumiem kā lēni aizaugoša ezera viļņošanās.

Tāpēc augstāko spēku vadīti dabas mehānismi to pasteidzina. 5.rases mājas – Eiropa un līdz ar to arī 5.rases izveidotais sabiedrisko attiecību veids tiks aizvākts vulkānu un zemestrīču darbības rezultātā. Nav svarīgi, tieši kurš vulkāns kurā brīdī sāks darboties un kur kāda zemestrīce notiks. Jūs domājat par kādu vienreizēju ārkārtas notikumu, bet tas, kas jūsu dzīvi mainīs, būs secīgi soļi, un jūsu piemērošanās jaunajiem apstākļiem tāpat, kā tas notiek ar Saeimas lēmumiem, kuri jums (visiem) ir atņēmuši to, pēc kā tiecāties gadus 20 atpakaļ un nekā nav devuši vietā. Vietā neesat saņēmuši tāpēc, ka spītīgi turaties pie vecajiem labklājības un to sasniegšanas (pārdošanas - pirkšanas) standartiem, kā vārdā esat ar mieru pat emigrēt, bet šoreiz „emigrēšana” būs uz kapiem vai visdziļākajā trūkumā un beztiesībā neierobežotas vardarbības apstākļos.

Iedomātā nākotne ir atņemta visiem – liels vai mazs, vecs, jauns, bagāts vai nabags. Katrs to izjutīs citādi, citā brīdī un veidā. Neviens to nedzīvos tā, kā ir to iedomājies. Dabai resursi ir lielāki visās nozīmēs un mērogos. Tur, kur Jūs redzat atsevišķus, varbūt pat nesaistītus notikumus, tur tas Dabai ir viena īsa kustība Eiropas nogremdēšanas procesā. Eiropas grimšana sāksies ar Anglijas un Īrijas salām. Pirms tam ar zemes dzīļu aktivitāti saistīti procesi padarīs neiespējamu eiropiešu dzīves kārtības pārnesi uz citām teritorijām un vecās dzīves turpināšanu tajās. Vienlaicīgi ar baltās rases novājināšanu notiks arī citu – vecāko rasu dzēšana un ievērojama skaita samazināšana. Pašlaik vērojamais zemes iedzīvotāju skaita pieaugums nozīmē to, ka tuvojas kritiskais brīdis negatīvās karmas dzēšanai šīm tautām.

Jums pasniegtajos „pasaules gala” scenārijos vairāki ir viena lielāka procesa sastāvdaļas, citi pierakstīti tīšai biedēšanai, bet citi tur tīši netiek pieminēti. Jāsaprot, ka ap „pasaules galu” izvērstā jezga ir instruments masu apziņas manipulatoru rokās, tāpat kā „Rīgas transporta biļešu cenu tracis” un „Satversmes preambulas diskusijas” ir tikai uzmanības novēršanas akcijas lata iznīcināšanas laikā, bet lata iznīcināšana ir cita – lielāka projekta daļa, kas ir saistīta ar Eiropas depopulāciju. Te jau darbojas trešā aspekta elementi. Tieši tāda pat viltus maskēšanas akcija bija „tautfrontiešu” rīkotās „barikādes”, kuras piesedza ačgārno Godmaņa „cenu brīvlaišanu”.

Visos apspriestajos scenārijos runa ir par spilgtiem vizuāliem tēliem vai ikdienas apziņai tuvām un saprotamām briesmām. Visos gadījumos tiek piesaukti pareģi, „zinātnes atklājumi” vai „vēsturiski fakti”. Katrā gadījumā virtuvē tas nav pārbaudāms, bet cieši skar iztēli. Pēdējā laikā tas tiek daudzkārt pārrunāts un tāpēc liekas aizvien ticamāk.

Sīrijas kara sakarā ir pacelts „Vangas pareģojums” par ķīmisko karu, kurš padarīšot neapdzīvojamu visu Eiropu. Te ir jāatceras, ka tieši tie, kuri pasliktina visu Cilvēku stāvokli par šo „pareģojumu” bazūnē skaļāk, tāpat kā visiem spēkiem noklusē citas parādības, citus Cilvēkus un citus avotus, kuri mums atgādina pilnīgi citas un ļoti būtiskas iespējas veidot savu nākotni labāku. Vanga nav pareģe. Vanga bija mēdijs – rupors, caur kuru runāja kādas citas būtnes, par kuru dabu viņa neko nezināja, tāpat, kā to nezinat jūs. Viņa neko nezināja par šo būtņu mērķiem – to, kāpēc viņas teica to, bet neteica kaut ko citu.

Visi tādi „pareģojumi” ir varbūtības ar lielāku vai mazāku iespējamību, kuras mainās, ja Cilvēki nepiesaistās tam kā nolemtībai. Nolemtības nav. Ir tikai cēloņu radīto seku vide, kuru var mainīt ar tam pienācīgu darba daudzumu sevī un šajā vidē. Vēsturisks fakts, atklājums vai pareģojums nav cēlonis. Tas ir tikai tās vides elements, kurā mums ir jāpieņem lēmumi. Visi tādi scenāriji un pareģojumi tiek izteikti ar vienu mērķi – piesaistīt mūsu domas kādam noteiktam uzmanības centram, dot tām virzienu un ar to ietekmēt mūsu lēmumus un rīcību – piespiest mūs realizēt kādam vajadzīgo nākotni.

Tos pašus Vangas izteicienus par ķīmisko karu un neapdzīvoto Eiropu es varu sasaistīt pilnīgi citā ar ģeoloģiskajiem procesiem saistītā scenārijā. Maz ticams, ka ar teroristu rīcībā esošajiem ķīmiskajiem ieročiem varētu izindēt visu Eiropu. „Atmodas” laikā bija mēģinājums Purvciemā palaist hlora gāzi. Būtu cietuši daudzi, bet tikai Purvciemā. To noteica vēja virziens. Visa Rīga nebūtu cietusi, tāpat kā vēja nestā gāze neskartu citos virzienos esošo Latvijas daļu. Bez tam, Eiropā dzīvo liels skaits imigrantu. Ir maz ticams, ka tāds karš varētu būt vērsts arī pret viņiem vai, ka viņi netiektos ieņemt „ateiropeizēto” teritoriju. Tomēr Vangai tiek piedēvētas runas par visas Eiropas – līdz Urāliem, neapdzīvojamību. Tiek runāts par neatgriezenisku ārkārtīgi lielu ķīmisko līdzekļu daudzuma iedarbību uz plašām teritorijām. Tas var notikt tikai vienā gadījumā – tad, kad notikumos iesaistās Cilvēka spēkiem pāri stāvošas parādības un resursi.

Ņemsim Melno jūru. Tā savu hidroloģisko īpatnību dēļ ir pārvērtusies par milzīgu sērskābes izejvielu – sērūdeņradi saturošu rezervuāru, kurš milzīgos daudzumos ir uzkrājies šīs jūras ūdeņos. Stipra vēja laikā virsējais ūdens tiek aizpūsts malā un atklājas ar sērūdeņradi piesātinātais ūdens, no kura tad tas izdalās. Te pietiek ar zibeni vai citu aizdedzinošu iedarbību, piemēram, vulkāna izvirdumu, lai sāktos grandioza sērūdeņraža gāzes degšana un degšanas produktu šķīšana ūdens tvaikos, kas ir sērskābes ražošanas process. Nelielos apjomos vētras laikā tādas parādības jau ir novērotas. Mēs varam iedomāties pietiekami dramatisku scenāriju, kurā tiek izmestas lielas degoša sērūdeņraža masas un ilgstoša degšana, kas neizbēgami sāktos arī tad, ja tiktu piesārņoti arī visi augšējā slāņa ūdeņi. Tāda sērūdeņraža degšana lielā Melnās jūras akvatorijā radītu ilgstošus stiprus skābos lietus, kuri vairāku gadu laikā Eiropu padarītu Cilvēku dzīvei nederīgu.

Lūk, jums vēl viens nekur nepopularizēts, bet ļoti iespējams scenārijs vulkāniskās aktivitātes pieauguma laikā. Bez tam – Melnās jūras piesārņojuma nemitīgais pieaugums ir dabisks un neatgriezenisks process. Tāpēc ar tās „veltēm” Cilvēcei būs jāsaskaras visai tuvā nākotnē arī bez visas „pasaules galu” gaidīšanas.

Un te nu mēs nonākam pie trešā aspekta „pasaules galam”.

Cilvēkam ir sava vieta vienotajā organismā, kāds ir mūsu planēta, Saules sistēma un Visums. Šī vienotā organisma un Cilvēka normālai dzīvei ir doti Cilvēka dzīves noteikumi – Normas – tas, ko Daba ir paredzējusi Cilvēkam viņa labklājībai un tas, ko Daba no Cilvēka kopīgajai labklājībai prasa.

Kultūra ir visas esamības pamatā. Kultūra ir pašierobežojumi, pašierobežojumu lomas apzināšanās un apzināta tiekšanās – iekšēja nepieciešamība šo pašierobežojumu sistēmu attīstīt, papildināt un izsmalcināt. Pašierobežojumi – Kultūra nozīmē aizvien vairāk precizitātes līdzsvara ievērošanā un aizvien mazāk vietas patvaļībām.

Augstākajiem spēkiem ir augstāks kultūras līmenis – tā ir kulturālāka, tāpēc radīt spējīgāka sabiedrība. Mums vāji apzinātās netverami smalkās vielas elementārdaļiņas eksistē tikai tāpēc, ka Kosmosa Augstākie spēki ir apguvuši tām atbilstošus, Cilvēkam netverami smalkus līdzsvara stāvokļus, kurus „zinātnieki” grib pētīt ar šo līdzsvara stāvokļu izjaukšanu savos „kolaideros”. Tieši šī „zinātniskā” metode – pētīt ar izjaukšanu, saskaldīšanu un pretnostatīšanu destruktīvā procesā, lai vēlāk no mirušām Dzīvības atliekām mēģinātu izdarīt secinājumus par to, kā vairs nav – Dzīvību un Dzīvi, liecina par pētnieku slimīgo plānprātību un dziļo nāves bedri viņu dvēselēs.

Cilvēkam viņa Dzīves Normu sistēma ir dota tādēļ, lai viņš veiksmīgi kāptu Evolūcijas ciklu augšupejas vietās un būtu pasargāts bīstamākajās situācijās. Pasaule ir tāda, kāda tā ir un tajā notiek tur notiekošais, neskatoties uz Cilvēka viedokli par to. Ja Jūra viļņojas, tad tas nenotiek par prieku Cilvēkam vai tāpēc, lai viņu sadusmotu, bet tāpēc, ka Jūrai tajā laikā un vietā tā ir jāviļņojas. Cilvēkam atliek to redzēt un pieņemt lēmumus. Māksla ir tas, kas tā ir – to nosaka Cilvēka dvēseles uzbūve un līdzekļi, ar kuriem Augstākie Spēki sazinas ar Cilvēku. Cilvēkam atliek to mācīties vai to noliegt, tādā veidā turoties savā vietā vai ejot bojā.

Tāpat kā Cilvēka apziņa iet bojā, kad zaudē savu daļu vienotību, tāpat mūsu planētas apziņa var tikt sagrauta, ja no tās vardarbīgi izrauj Cilvēces kolektīvo apziņu. Ja Cilvēka dvēsele tiek sakropļota, tas tūlīt atsaucas uz viņa fiziskā ķermeņa veselību. Tāpat, kropļojot mūsu planētas apziņu, var neglābjami sagraut tās ķermeni. „100 gramos kultūras” skanošie apgalvojumi – „Māksla ir tas, ko Cilvēks par tādu nosauc” ir noziedzīgi. Tie ir pretrunā ar Īstenību – „Māksla ir tas, kas tā ir – Augstāko Spēku saziņa ar Cilvēku”, un atņem Cilvēkam viņa līdzsvara un Dzīves Normu sistēmu.

Ir Cilvēku kopas, kuras subjektīvu iemeslu dēļ manipulē ar Cilvēku apziņu. Katra no tām kādā veidā Cilvēkiem iestāsta savu „citādību”, kādu „novecojumu”, no kura atteikties, kādu „provokāciju”, „brīvību”, „tiesību pieprasījumu” vai tāpat vien ierāda kādu „iespējamību” „darīt kā tev ērtāk”, parāda kā būt „nepieradinātam”, „atblokoties”, „atbrīvoties”, „atslābināties”, „sasniegt ātrāk”, „izvirzīties”, „izkonkurēt” un būt „veiksmīgākam”. Katras tādas kopas rīcību vada kāds egocentrisks stimuls, kāds naudas pumpītis, kādas pāri pacelšanās intereses. Katrs savu rīcību paskaidros citādi, bet visus viņus vieno savu interešu pretnostatījums kolektīvajām Cilvēces un Planētas dzīves interesēm.

Paņemiet jebkuru ES dokumentu, jebkuru iniciatīvu, par kuru iestājas „brīvību un tiesību pasaule”, jebkurus „modernās pasaules dzīves” principus, jebko, ko tagad popularizē TV, radio un interneta struktūra un jūs vienmēr atradīsiet to, ka tas katrs atsevišķi un viss kopā darbojas pret Cilvēka Dzīves Normām. Viss, ko dara ES, globalizētā ekonomiskā un politiskā pasaule, tās iespēju izmantotāji „mākslā”, „kultūrā” un „nacionālajās interesēs” reāli pasliktina viņu darbības skarto Cilvēku dzīvi. Katrs no viņiem izmanto savas „tiesības” un iespējas, bet visi kopā pievērš Cilvēci eksistenciālo, materiālo vajadzību apmierināšanai nelikumīgā ceļā, pretdabiskai uzvedībai un brutālām baudām, vai iesprosto viņus māņticības, šamanisma un maldu mācību sprostos. Visi viņi darbojas pret Cilvēkam dotajām Dzīves Normām un tādā veidā atņem līdzsvaru viņa dzīvei un viņa spējas ievērot līdzsvaru attiecībās ar citiem un savu planētu.

Katrs tāds izjaukts līdzsvars tuvina mūsu planētu Faetona liktenim – tam, ka mūsu Saules sistēmā varētu rasties vēl viena asteroīdu josla, par kuras izcelsmi nākotnē varētu spriedelēt Marsa iedzīvotāji. Cilvēcei priekšā stāv grūts laiks un būtu vajadzīgi visi tās dvēseļu spēki, intelektuālie un materiālie resursi mierīgai pārejai uz jauno attīstības ciklu. Tomēr tie tiek bezjēdzīgi tērēti izvirtībā, bezatbildībā, ekonomiskā un militārā konkurencē, uz ko Cilvēci virza egocentrisko un patmīlīgo Cilvēku kopas.

Katru reizi, kad kāds saka: „Māksla ir tas, ko Cilvēks nosauc par mākslu”, viņš tuvina planētas galu. Katru reizi, kad kāds iedomājas, ka viņš drīkst visu, kas vien ienāk prātā, ka viņš ir tiesīgs izdomāt jebko un to laist pasaulē, viņš tuvina planētas galu.

Es vēroju „pasaules gala” norisi katru reizi, kad ieslēdzu TV aparātu, radio vai dzirdu jaunumus no interneta ziņu portāliem. Katru reizi, skatot jaunāko vardarbību un noziedzību slavinošo filmu vai seksuāli perverso būtņu veidoto izrādi operā, teātrī vai „mākslas dzīvē”, es vēroju kā reāli šajā brīdī un vietā notiek „pasaules gals”. Katru reizi, kad Cilvēka prātu un domas pievērš pasaulīgajam problēmu risināšanas un saprašanas veidam, kad viņam atņem Kosmisku un pārpasaulīgu redzējumu, kad viņam liek „šķirot atkritumus” tā vietā, lai „atkritumus” neražotu, kad viņa pievēršana dabai notiek rādot filmas par to, ko kurš ēd, tiek tuvināts planētas gals. Tad, kad tiek iegalvots, ka Cilvēks, rīkojoties, strādājot un domājot, to dara tāpēc, lai viņam būtu labāk, tiek tuvināts „pasaules gals”. Tas sākas tad, kad viņš aizmirst, ka jārīkojas, jāstrādā un jādomā, lai labāk būtu visiem.

Es dzirdu „pasaules gala” norisi katrreiz, kad klausos kārtējās „folkloristes – prātnieces” stāstos „kā to latvieši darīja”. Ja Barontēvs būtu zinājis, ka šodien viņa dainu skapja vākumu izmantos brutālai maģiskajai praksei un tās „tiesību un sentēvu tradīciju” pamatošanai, viņš noteikti nebūtu tās sācis vākt. Katram Cilvēkam viņa pasaules gals pienāk tad, kad viņš sevi nodala atsevišķā rūtiņā un piešķir sev pretdabiskas „tiesības”. Tad ir pilnīgi vienalga, kādā veidā un vai viņš vispār apzinās, ka to dara.

Katrs koks ir viens vesels un tam ir divi gali. Miķeļos pašas kautās vistas asiņu aptracinātās „tantes – folkloristes” prātiņš ir tik ļoti iedziļinājies sevis apjūsmošanā par savu rituālu „senlatviskumu” (vuduismu – tikai naivuļi domā, ka maģijai ir etniska piederība), ka nekādi vairs nav spējīgs skatīties apkārt un domāt par savas darbības ierosinātājiem un sekām. Viņa nekādi nav spējīga aizdomāties par to spēku – „senču garu” dabu, kuri viņai liek savu labklājību pirkt par cita dzīva radījuma dzīvības cenu. Par to spēku dabu, kuri viņai liek sevi pretstatīt Dzīvībai un ar to pielabināties šiem spēkiem – „senčiem”. Par to spēku dabu, kuri viņai liek slepkavību uzskatīt par normu.

Katrs asiņu upuris sākas ar pirmo pilienu, pirmo „senčiem” nokauto vistu. Pēc viņi paprasa vairāk – lielāku dzīvību – aunu, zirgu, govi, līdz beidzot nonāk arī līdz Cilvēkam un tad jau ar vienu nepietiek. Tad tiek prasītas tautas un kontinenti. Nesen Ādolfam apsolīja varu pār visu Eirāziju, ja to ar žīdiem sācis, krietni tukšu izkaus. Arī viņš bija sācis ar „senču rituālu atjaunošanu”. Tā turpinājumā tika izlietas miljonu simtu upuru asinis...

Tiem, kas prasa asinis, to nekad nav gana! Viņiem vajadzēs visu Cilvēci, planētu un Sauli piedevām. Rituālos aptrakusī „tante – folkloriste” nekādi nevar saskatīt savu rituālu piekopšanas nūjas otru galu, kurā ir viņas aklība un sirdsapziņas mēmums. Viņas prātiņš nekādi nesaskata viņas piekopto rituālu sekas raundapu druvā kaisošā zemnieka apziņas izmaiņās. Viņa neredz, kā viņas „piebarotie senči” tālu visapkārt ar jauniegūto spēku uzkurina egoismu, patmīlību un savtību citos Cilvēkos. Ne jau vienmēr tūlīt ar cirvi jānosit. Viņuprāt var jau arī lēni indēt, un vismīļāk šie rituālos stiprinātie „senču gari” kādu noved līdz pašnāvībai vai slepkavībai un tā paši paņem savu Cilvēka upura asiņu tiesu. „Tante – folkloriste” izliekas, ka nezina kurp viņu un visus apkārt ved viņai tik mīļie rituāli. Patiesībā viņa to negrib zināt!

Viņai ir vienalga par to!

Viņai patīk viņa pati!

Viņa sevi mīl!

Viņa dzīvo tā, it kā būtu viena pati pasaulē!

 

„Turies kopā!” – ir pirmais Cilvēkam dotais likums. Tam klausa katra viņa ķermeņa šūna. Tam klausa tikko dzimis bērns pie savas mātes tiekdamies. To atceras slīkstošais pie katra salmiņa ķerdamies.

Es „pasaules galu” redzu Latvijas laukos, kad tur strādājošais ar raundapu miglo tūlīt pļaujamos un Cilvēkam maizei dodamos graudus. Ne tāpēc, ka viņš ar to noindētu visus Cilvēkus, bet tā dēļ, kas tajā brīdī notiek viņa galvā, bet ir atmiris viņa dvēselē. Tur „pasaules galu” var redzēt tādā „zemniekā”, kurš dzīvo savam labumam.

Pasauli sagrauj savtība!

Pasaules gals ikreiz katrai tautai un rasei notiek tad, kad Cilvēki aizmirst likumu – Turies kopā!

 

 

                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa