Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


338.

No: RaGaniņa       Temats: daudzveidība

?←      2009. gada 4. decembrī 10:16:28

Sveiks, Paul! Kā Tu nodefinētu daudzveidību? Kā to nesajaukt ar eklektiku? Vai skatījums vienas sistēmas ietvaros uz pasauli cilvēku neapdala? Ja cilvēks ir selekcionējis šķirnes, kas savvaļā nespētu izdzīvot, vai tas nozīmē, ka tādām šķirnēm nevajadzētu būt? Vai strādājot pie jaunu šķirņu selekcijas cilvēks pārkāpj Dabas Likumus vai arī šāda selekcija var notikt tikai Dabas Likumu ietvaros?



Uz kuru pusi?


            Manuprāt, te viss ir ļoti skaidri un vienkārši. Daudzveidība ir izvēles iespēju kopums, kurš attiecināms uz kādu mērķi vai procesu. Tas – ko mēs varam realizēt daudzos veidos. Runa iet par rīcības, kaut kā viena izpausmes veidu. Nu, kas te vēl būtu jāpaskaidro?

            Daudzveidība nav saistāma ar pareizas, labas un derīgas rīcības veidu. Tajā tāpat var būt arī nederīgi, nepareizi un slikti veidi. Tāpat kāda auga forma var būt daudzveidībā pilnīga, normāla vai kroplīga un slima. Daudzveidība nozīmē tikai to, ka tas ir iespējams. Ja iespēja tiek izmantota pareizā, labā un derīgā veidā – saskaņā ar visiem Dabas Likumiem, tad daudzveidības ietvaros parādīsies skaistais, veselīgais un dzīves spējīgais tajos apstākļos, kuri atbilst jaunveidojuma būtībai – dabai – saturam un ietērpam.

            Ja tiks pārkāpts kāds no Dabas Likumiem vai formu ietekmējošajiem parametriem, tad parādīsies neglīta, kropla vai slima un dzīvot nespējīga forma. Zirga un ēzeļa krustojums ir mūlis – neauglīgs (labu darīt nespējīgs), bet darbaspējīgs fiziskais ķermenis.

            Eklektika ir dažādu nesavienojamu filozofisku skolu elementu, vai garīgās attīstības virzienu prakses elementu patvaļīga savienošana pretdabiskā veidā – haosa veidošana savā apziņā un apkārtējā vidē. Eklektika ir pretdabisks daudzveidības principa atspoguļojums apgrieztā veidā. Tā ir daudzveidībai pretēja parādība, kurā daudzie (to vardarbīgi patapinātās – no konteksta izrautās detaļās) sabāzti vienā.

            Daudzveidība paredz to, ka vienu mērķi var sasniegt vairākos ceļos, ja šie ceļi pieskaņoti atšķirīgiem vides vai gājēju iekšējiem apstākļiem (bet katrā gadījumā ievērojot to, ka katram gājējam un apstākļiem tomēr ir derīgs tikai viens ceļa veids), vai to, ka Dzīvība var pieņemt daudzus veidus.

            Mūlis ir eklektika – neauglīgs, sevi turpināt nespējīgs – augļus nenesošs (Garīgā satura trūkums), bet vizuāli pievilcīgs un savtīgos mērķos izmantojams kroplis – mānīga būtne, kurā nav galvenās Dzīvības un Dzīvo būtņu pazīmes – sev līdzīgo radīšanas. Mūlis, tāpat kā jebkas eklektiskais, uzrāda mehāniska jaunveidojuma pazīmes – tas neizriet no Dabas būtības, bet no Cilvēka rīcības daudzveidības iespējām. Šoreiz nepareiza, muļķīga un noziedzīga Izvēles brīvības pielietojuma.

            Filosofija attīstās un attīsta Cilvēku, kurš nāk ar to saskarē. Eklektiku virza un formē daudzveidībā tas Cilvēks, kurš to pielieto savu mērķu sasniegšanai. Eklektikai nav saistības ar Garīgajiem Avotiem – no konteksta izrauto detaļu disharmonija to pārtrauc, bet Filosofija vienmēr saglabājas visur, kur vien ir kāds uz to spējīgais, tādēļ, ka tā pēc savas definīcijas un būtības vienmēr nemainīgi ir saistīta ar Dievišķo pasauli un tās Gudrību.

            Nē, skatījums no vienas sistēmas uz pasauli Cilvēku neapdala tāpēc, ka tas viņu attīsta – protams, ja šis Cilvēks ir pieņēmis sev un saviem dzīves apstākļiem patiesi atbilstošo sistēmu. Nav jau svarīgi tas, ko Tu domā, bet vai tavas domas saskan ar Īstenību. Nav svarīgi, ko Tu redzi, bet kā Tevi ietekmē tas, ko Tu redzi – kādas izmaiņas notiek saskatītā rezultātā. Tieši otrādi – dažādu sistēmu savienojums, būdams murgains, rada murgainu pasaules ainu un attīstības traucējumus, bet viena sistēma ir kā labi noslīpētu un salāgotu lēcu sistēma noregulētā objektīvā.

            Tie Cilvēki, kuri ir pietiekami attīstīti, lai spētu saskatīt kopīgo dažādajā, apskata pasauli no šī kopīgā pozīcijām, ignorējot dažādo. Viņi ir tie, kuri ir sekmīgi apguvuši šo dažādo katru atsevišķi, tāpēc pazīst, kā tos katru atsevišķi, tā arī tajos esošo kopīgo un ir spējīgi atšķirt šo kopīgo no eklektiskajiem murgiem. Ja kāds nevar atšķirt eklektiku no daudzveidības, tad tam ir jāturas pie vienas sistēmas tik ilgi, līdz viņam tas būs skaidrs pašam savas attīstības rezultātā. Tādi jautājumi norāda uz to, ka Cilvēks vēl nav gatavs saskarsmei ar tāda veida problēmām.

            Kādas teritorijas bioloģiskās daudzveidības robežas izriet no tiem Dabas Likumiem, kuri rada šīs vietas bioloģiskās daudzveidības īpatnības – neatkārtojamās identitātes un to sakarību kopumu. Tas, kāpēc eksistē šī daudzveidība, ir šīs Identitātes, to neatkārtojamība un neatkārtojamais mijiedarbību kopums. Tādā daudzveidībā ietilpst Dzīvības formu līdzsvars barības ķēžu aprišu veicinošajos un bremzējošajos dalībniekos. Katra suga un tās dabiskais ienaidnieks ir šāda līdzsvara piemērs.

Tur, kur ir tāds līdzsvars, tur ir daudzveidība. Tur, kur tas zūd, tur sākas eklektika bioloģiskajā daudzveidībā. Tāpat Dabiskās Kārtības radītās bioloģiskās daudzveidības robežās nedrīkst ieskaitīt attiecīgā kopuma parazītus, kuri tieši ir šo robežu pārkāpumi un pārkāpumu – kroplību izpausmes un izskaužamas parādības.

Eklektika bioloģiskajā daudzveidībā parādās tur, kur sugas tiek pārvietotas – Cilvēka Darbības rezultātā ienestas no svešiem kopumiem, vai ir viņa noziedzīgas nolaidības pieļautas sugu invāzijas – tur, kur tiek pārkāptas Dabas Likumu diktētās daudzveidības robežas. Tāpēc arī visas gēnu modifikācijas ir eklektikas ieviešana ģenētiskajā materiālā – tā piesārņošana un haosa ienešana tur, kur Daba ir parūpējusies par kārtības saglabāšanu un robežu uzturēšanu.

            Dabā sākotnēji viss parādās un attīstās savās rupjākajās formās to mijiedarbībā. Cilvēks, kā izsmalcinātākā forma, var ienest jaunas ietekmes, izmantojot vienas formas daudzveidīgās attīstības iespējas, bet tad, saskaņā ar jauno formu, viņam ir jārada arī jauni, šai formai atbilstoši dzīves apstākļi, kuri pašam arī ir tālāk jāuztur, kā jaunās formas un apstākļu nepieciešamības radītājam, ja šis jaunveidojums ir eklektisks.

            Patiesa – īsta jaunrade ir tā, kurā jaunradītās formas, neizjaucot līdzsvaru, iekļaujas Dabas Likumu veidotā un uzturētā telpā bez Cilvēka palīdzības. Tādā gadījumā Cilvēks ir likumīgi (bet ne vienmēr pareizi, labi un derīgi) un patiesi izmantojis Dabas Likumu diktēto formu daudzveidības iespējas. Cilvēks ir izsaucis jaunas iespējamās formas parādīšanos – viņš ir piešķīris Numenam un tā nerealizētājam stāvoklim jaunu, iespējamo izpausmei, veidolu. Ne jau visu, ko tehniski var izdarīt, arī drīkst darīt!

            Tai pat laikā visas augstākās – kulturālākās dzīvības formas eksistē pārveidojot zemākās formas dzīves apstākļus – šajos pārveidojumos izpaužas šī kulturalitāte. Katra smalkākā kultūras un dzīvības forma prasa izsmalcinātākus dzīves apstākļus, bet šī dabiskā attīstība nozīmē arī atbilstību un samērojamību – attīstības un apstākļu līdzsvarotību un vienotību kopējā sistēmā. Jaunradītie apstākļi saskaņoti pārveido visu dzīves telpas iespēju kopumu un atstumj vecās formas daudzveidības nomalēs, līdz atņem tām dzīves apstākļu daudzveidību vai jaunajos apstākļos liedz tām eksistences iespējas.

Sugu un formu izzušana ir dabisks un normāls attīstības pavadonis. Attīstībā, kura norisinās Dabiskās Kārtības ietvaros, šī sugu izzušana un formu mainība notiek saskaņā ar Dabas Likumiem un Radītāja nolikto radīšanas plānu. Cilvēka kulturalitāti var mērīt ar viņa spēju samērot savas rīcības spējas ar mūsu planētas attīstībai doto Radītāja plānu. Tas ir – darīt tikai to, ko viņš drīkst darīt Radītāja plāna izpildei un ietvaros – izpildot Radītāja Gribu.

            Ja Cilvēks dara to, ko spēj un ko viņš drīkst darīt, tad viņš palīdz Dabas formu daudzveidības attīstībai – ir Dieva darba rīks un viņa Gribas izpildītājs. Bet, ja viņš dara visu, ko var izdarīt, nerēķinoties ar to, ko drīkst, tad viņš darbojas pret Radītāja gribu – ļaunprātīgi izmanto viņam doto Gribas pielietojuma izvēles brīvību un ir haosa ienesējs un Dieva pretinieks – viņa radīšanas darba traucētājs un apgrūtinātājs.

            Pilnīgi iespējams, ka tās šķirnes, kuras nevar eksistēt bez tām atbilstošo apstākļu uzturēšanas, vienkārši ir priekšlaicīgas iespējamās auga daudzveidības formas vai neatbilst esošajam Zemes attīstības ceļam. Nav jau noslēpums, ka mēs visi, kā katrs atsevišķi, tā kopumā, nedzīvojam to dzīvi, kādu varētu dzīvot, bet to eklektisko un pretdabiski patvaļīgo murgu, kādu tumšo hierarhiju darboņi un viņu lētticīgie pakalpiņi ir panākuši ar savu iejaukšanos Zemes attīstības gaitā un tagad uztur ar savu darbību. Zeme varēja būt brīnišķīgs Dieva dārzs, bet tagad ir tikai nožēlojama – sakropļota un piemēslota karikatūra – Dieva doto iespēju daudzveidības un viņu egocentriskās patmīlas eklektisks savienojums.