Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv


446.

No: ints       Temats: VAK

?←      2012. gada 25. februāris 20:46:33

Nupat dzirdēju interesantu VAK dibinātāja un dzejnieka Arvīda Ulmes uzstāšanos radio rīta raidījumā. Tajā viņš stāstgija par VAK iniciatīvu jauna attīstības ceļa veidošanos. Viņš minēja tos jaunos ekonomiskos un ekoloģiskos un arī sabiedriskās dzīves pamatus uz kuriem tā būs balstīta. Pie tiem viņs minēja arī Rūdolfa Šteinerta piedāvāto trīsdaļīgās sabiedrības modeli. No jūsu publikācijām un it sevišķi no raksta par totalitārajām sektām (Hadronu kolaiders vai totalitārā sekta?) saprotu ka jūs neatzīstat Rūdolfa Šteinerta darbību par pieņemamu. Kāda ir jūsu attieksme pret šo A. Ulmes uzstāšanos radio un VAK iniciatīvu kopumā? Vai jūs biedē Rūdolfa Šteinerta piemērošana jaunajai kārtībai Latvijā?



Harijs Poters un VAK-s.

„Robotiem nav jājūtas atstumtiem”

Robottehnikas ieviesēju leksika

 

Tagad katram ir acīmredzams, ka visu laiku, ar gudru seju, laipnu smaidu un augsti profesionālu, zinātnisku pieeju ilgtspējībai no augstām tribīnēm un universitāšu auditorijās ir runātas pilnīgas muļķības. No augstām tribīnēm raugoties, par derīgiem dzīves veidotājiem ir izraudzīti tie, kuri ticēja tām muļķībām, kuras tika skandinātas no augstām tribīnēm. Universitātēs ir izaudzināti šo muļķību augļi. Šīs muļķības ir iezīstas ar mātes pienu no tiem laikiem, kad pasaulē nāca augsto tribīņu skandinātāju senči (viņi domā, ka ir cēlušies no mērkaķa), bet augsti cienītā profesūra vēl visiem mācīja, ka Saule riņķo ap Zemi un visiem bija tam jātic. No augstām tribīnēm un prestižās skolās vienmēr māca to, kas vēlāk izrādās par muļķībām esam. Viņi paši saka, ka tā esot Zinātnes attīstības likumsakarība.

Tomēr katru reizi, kad šī augsti cienītā zinātne sper soli uz priekšu, tad izrādās, ka visi tās kārtējie atklājumi, jaunā pasaules aina jau sen ir bijusi aprakstīta un zināma, bet šī pati zinātne to ir noliegusi un atstūmusi kā nezinātnisku un neticamu izdomājumu. Cilvēces Skolotāju atstātajā mantojumā tas viss jau ir un turpat ir sniegtas arī šo zināšanu apgūšanas metodes. Tomēr zinātne no tām vairās kā no uguns!

Katru reizi, kad zinātne izdara atklājumu, tā iegūst iespēju saprast kādu senu ziņu, kuru tagad tā prot izlasīt. Tādā kārtā Zinātne darbojas, apstiprinot atstumto Skolotāju atstātā mantojuma vērtību. Tai pat laikā gan cienījamā profesūra, gan augsto tribīņu runātāji, gan viņu izraudzītie un izskolotie vienmēr iebilst to, ka tādu „Skolotāju” esot daudz, katrs mācot savu un tāpēc nevarot zināt, kuram no viņiem ticēt, bet kurš esot viltvārdis.

Tā tiešām ir. Ir daudz runātāju, solītāju, aicinātāju un piedāvātāju. Ir liels raibs gadatirgus šīs cilvēces rudenī. Ir balagāna būdas, iekšā saucēji, klauni, akrobāti, oratori, zīlnieki, un kāršu licējas. Ir šausmu istabas un greizie spoguļi, pie kuriem pasmieties par sevi. Ir labi iekārtotas vietas, kurās gremdēties pārdomās par lētās grāmatiņās lasīto un jūsmot par stāstnieku saldās balstiņās saklausīto. Tas viss ir un turpat blakus var nopirkt cūkas kāju vai veģetāru maltīti un ārstu pamācības, kurās katram, kurš tām gribēs ticēt, tiks zinātniski pierādīts kāpēc cūkas kāja vai veģetārisms ir labāks viens par otru. Visi beigu beigās vienosies par to, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, tikai nevajag pārāk ilgi sēdēt internetā.

Zinātnes nespēja piekļūst Skolotāju mantojumam un pieņemt tā iegūšanas metodes, raibā gadatirgus aina pierāda to, ka Cilvēce tās tagadējā stāvoklī neprot atšķirt patiesību no meliem. Tas, ka senas grāmatas teksts atklāj savu saturu tikai pēc tam, kad zinātne ieguvusi faktus šajā jomā, tas, ka senās grāmatas teksts tiek atpakaļejoši lasīts tā vietā, lai uzticētos tā vadībai, runā par pētnieka apziņas stāvokli un īpatnībām. Par to pašu apziņas stāvokli runā arī pieminētā nespēja pazīt melus un saklausīt patiesības balsi.

Daudz tiek runāts par „ilgtspējību” (dzīvotspēju). Tai pat laikā šīs sabiedrības vecāki nav spējīgi audzināt savus bērnus. Tur, kur vecāki nespēj, negrib vai neprot audzināt savus bērnus, pasargāt viņus pret kaitīgām ietekmēm vai pieļauj to, ka viņu bērnus sāk audzināt citi, tur šī sabiedrība jau ir mirusi. „Bioloģisko objektu” izmiršana vai noslīdēšana līdz Āfrikas cilšu dzīves veidam ir tikai laika jautājums. Ja „Europiešiem” atņemtu elektrību viņi tūdaļ pat nonāktu pie šīm ciltīm tā vienkāršā iemesla dēļ, ka patiesībā jau tagad viņi ir tikai tādi „ar elektrisko enerģiju apgādāti nigeri”.

Tas ir garīgs, dvēselisks un Sirds kurlums, prāta aklība.

Tā ir muļķības kultivēšanas alga.

Uz šīs muļķības ir uzbūvēta vesela pasaule. Muļķība ir globalizēta. Muļķība ir ieaudzināta paaudžu paaudzēs. Muļķība ir pieņemta par normu. Muļķība ir katrā šīs pasaules izauklētajā, audzinātajā un mācītajā apziņā. Šīs muļķības pasaules apziņa var (tāpat kā katra cita) veidot kā variācijas par to, kas tā ir, par to, kāda tā ir un par to, kāda tā var būt, nemainot savu būtību. Neviena apziņa nevar būt cita. Katra apziņa redz tikai to, ko tā var redzēt. Cits tai nav dots. Nigers ir nigers savas apziņas būtībā, bet ne ādas krāsā.

Jā, nonākot strupceļā apziņa meklē izeju. Nonākot strupceļā tā meklē kādā citā veidā darīt to, ko tā dara un ir darījusi līdz šim. Tā nevar darīt neko citu tāpēc, ka tā pati nevar būt cita. Katra apziņa ir savas pasaules auglis un iet bojā ar savu pasauli. Neviena šīs muļķības pasaules apziņa nevar izveidot jaunu pasauli. Tādēļ nav vērts publicēt kādus jaunajām apziņām derīgus materiālus.

Jā, šī meklējošā apziņa var domāt par ekoloģiju, bet tā būs viņas izpratne par ekoloģiju – tajā kā elements ir iebūvēta muļķība. Jā, šī meklējošā apziņa var domāt par citu ekonomikas modeli, bet arī šīs ekonomikas saturs būs tas pats vecais - muļķības iebarotais. Jā, šī meklējošā apziņa var domāt par jaunām sabiedriskām attiecībām, bet tā saņems tos pašus vecos muļķības aklumā saņemtos melus jaunā iepakojumā. Muļķības saturam paliekot aizvien tam pašam, šis saturs, kā ēzeļa aste – grozies kā gribi – vienmēr paliks turpat vien – pie ēzeļa pakaļas. Pārvietojot vietām muzikantus, jaunu mūziku iegūt nevar. Taču var vēl kādu brīdi piesaistīt publikas uzmanību un nopelnīt kādu grasi uz atvadām.

***

Maza, vēlāk radusies atkāpe.

Ja paraugamies Eiropas tautu ievilkšanas Eurosavienībā procesā, ar to saistīto referendumu un vēlēšanu rezultātos – tajā, cik ir balsojuši par un cik pret, tad tur redzam, ka Eiropa ir sadalīta divās daļās. Apmēram puse ir to, kuri Eurosavienībā redz savu interešu realizācijas iespējas, bet otrā puse zin, ka Eurosavienībā viņiem nekādas dzīves nav. Tā nav demokrātija. Tas ir veselā saprāta noliegums. Tik sašķelta pasaule nevar eksistēt. Tāda sašķeltība pati par sevi jau ir sabrukuma cēlonis un mehānisms.

Eiropas Savienība ir izveidojusi un turpina kultivēt īpašu Eiroīdu apziņas tipu (eirīšu un eirītes), kurš krasi atšķiras no vispārcilvēciskā Eiropas iedzīvotāja apziņas tipa, kuram ir pietiekami labi izteikta nacionālās piederības dominante apziņā. Tradicionālais apziņas tips labi jūt nacionālās valsts nozīmi savas populācijas izdzīvošanā. Turpretī Eiroīdu izdzīvošana ir atkarīga no nacionālo valstu likvidācijas un Eurosavienības transformācijas.

Likvidējot nacionālās valstis (to savienību) tiek veidota jauna Eiroīdu valsts, kurā nacionālā piederība būs lieka, nevajadzīga un traucējoša. Jau tagad tiek veikti apziņas nacionālo īpatnību izskaušanas pasākumi. Visi šie pasākumi galvenokārt tiek vērsti uz bērnu un jauniešu dehumanizāciju (pievēršanu dzīvnieciskajam), atraušanu no ģimenes, „vides pieredzes” apgūšanu un iesaistīšanu subkultūrās.

Tā kā kultūra var būt tikai nacionāla pēc izpausmes veida un rakstura (visu citu vidū vienmēr uzreiz var pazīt Austriešu, Ungāru, Norvēģu vai Franču izcelsmes autoru), tad, reizē ar nacionālas valsts likvidācijas vajadzību, Eurosavienībā pastāv arī nacionālās kultūras (kā nacionālas valsts pamata un eksistences mērķa vai mugurkaula, ja patīk) iznīcināšanas vajadzība. Šī vajadzība tiek realizēta pārnesot kultūras jēdziena saturu, to, kam mēs to piedēvējam – uz ko attiecinām, no Cilvēka iekšējo procesu telpas uz materiālo vidi un vienlaicīgi to aizstājot ar surogātiem un subkultūrām. Vispārinot var teikt tā, ka Eiroīds tiek veidots dehumanizācijas ceļā, atņemot Eiropietim viņa Cilvēcisko dabu un Vērtības.

Tādā kārtā iezīmējas dehumanizētu Eiroīdu cīņa pret Eiropas iedzīvotāju Cilvēcisko daļu. Šo daļu skaitlisko un proporcionālo lielumu pašlaik iezīmē „Eiromīļi” un tie, kuri sevi Eiroīdiem (Eiropas Savienībai) nepieskaita.

Eiroīdi (eirītes un eirīši) ļoti labi saprot, ka, lai izdzīvotu ir jāmainās. Un to viņus spiež arī politisko un ekonomisko procesu raksturs. Eiroīdi saprot to, ka līdz šim reklamētā „rīt būs labāk – patērē vairāk – patērēsi vēl vairāk” mērķu un vīziju sistēma ir izdzīvota, sevi izsmēlusi un tagad nederīga. Viņi labi saprot to, ka ir vajadzīga cita mērķu un vīziju sistēma – „Europa ar jaunu seju”.

Šī Europas „jaunā seja” tiek mērķtiecīgi veidota. Vienmēr darbojas iniciatīvas pārtveršanas taktika. Tomēr „galvenie eirīši” saprot arī to, ka „jauno seju” nedrīkst novadīt līdz patērētājam (arī cilvēciskajai daļai, kuru viņi cer iesaistīt „jaunajā Europas sejā”) pavēles kārtībā no Briseles augstākās tribīnes. Tai jānāk it kā no tautas – no neformālas vides. Tai jābūt garīgi-revolucionārā aurā ietērptai.

Eiroīdi zin, ka visur ir jābūt cīņai starp veco un jauno, un starp „saprātīgi reālistisko” un „iracionāli marginālo”. Tādēļ šī „Europas jaunā seja” tiek veidota pēc visiem polittehnoloģiju likumiem.

Ir oficiozi respektablā Briseles vecā nomenklatūra – eirītes un eirīši ar viņu akadēmiski ticamajiem mītiem par vēsturi, sabiedrību un Dabu. Ir viņu eiromīļi Latvijā, kuri akli seko šo mītu sižetiskajām līnijām. Ir neformāli autoritatīvā VAK-a „jaunā seja” un ir Ditta Rietuma ar savu „Saules fondu” sireāli marginālās opozīcijas lomā. Pie tam nacionālās tradīcijas elementi tiek iesaistīti tieši šajā – scenārija marginālajā daļā. Teātris iet vaļā!

Iestarpinājums atkāpē.

Tepat jāpiebilst arī tas, ka Latvijā Vašingtona caur saviem emisāriem virza „(pseido)etniskās izglītības stratēģiju”, kuru tā ar labiem panākumiem pielieto savu „bezperspektīvo” iedzīvotāju slāņu debilizēšanai un skaita ierobežošanai. Tepat ir arī Amonašvillī „zilgalvainajiem” domātā „humānā pedagoģija”.

Tajā visā ir jūtama stingra roka, kura virza uz iracionālo elementu lomas pastiprināšanu sabiedrības vadībā. Tiek veidota iracionālajā balstīta, neizglītota un viegli vadāma, impulsīva populācija. Šai populācijai tiek iestāstīts, ka tā pati vada savu dzīvi – „katrs pats dzīvo kā grib”, kaut gan tā tiek dzelžaini vadīta ar līdzekļiem, kuri atrodas ārpus šai populācijai redzamiem, saprotamiem un uztveramiem – racionāliem mehānismiem. Reālu, sabiedrības veidotu pārvaldes mehānismu vietā tiek veidoti ārpus tās apziņas un ietekmes sfēras esoši manipulatīvi ietekmes līdzekļi, kuri, apejot valdības un katra cilvēka racionālās apziņas spējas tiem pretoties, ļauj vadīt tiem, kuri ir paslēpušies aiz šo iracionālo ietekmes līdzekļu priekškara.

Piemēram – jauniešiem iestāsta, ka viņu dzīves pilnvērtība ir vienaudžu grupas ietvarā, kuru vada šīs grupas „spilgtākais līderis”, bet viņiem nesaka to, ka šis „spilgtākais līderis” tiek stingri kontrolēts un vadīts. Jaunieši redz savu „spilgtāko līderi”, kurš vada viņus, bet neredz tos, kuri vada šo līderi. Tādā kārtā, iestāstot, ka jaunieši „paši dzīvo” neviena nevadīti, viņi tiek ļoti stingri vadīti viņiem nezināmā un ārpus kontroles iespējām esošā virzienā. Tādā kārtā, stāstot par izvēles brīvību, patiesībā tieši tā tiek atņemta. Tādā kārtā ir redzams paverdzināšanas mehānisms, kuru viņi paši neapzinas un nevar kontrolēt. „Cālīši seko mākslīgajai vistai”.

Ir vērojama racionālo zināšanu vājināšana un manipulatīvu, iracionāli – murgainu priekšstatu veidošana populācijā. Viņus piespiež pārcelties no reālās dzīves mākslīgi veidotā iluzorā pasaulē.

***

Problēma nav lomu sadalījumā un to izpildītājos. Viņiem nav nekādas vainas. Problēma nav arī pašā teātrī un tā uzvedumā. Arī Franču lielā revolūcija bija liels Angļu uzvedums uz Eiropas skatuves ar dzīviem (un simtiem tūkstošiem nogalinātiem) statistiem masu skatos. Tādas „seju” nomaiņas – jaunas mērķu un Vīziju sistēmas prezentācijas tik lielai auditorijai vienmēr prasa lielu teātri. Eiroīdi to saprot un ir gatavai par to maksāt.

Problēma ir tajā, kādēļ un kas šo teātri pasūta. Šis teātris ir daļa no Eiroīdu kara pret Eiropas iedzīvotāju Cilvēcisko daļu. Cilvēciskajā daļā notiek dabiskie procesi, kuros veidojas jauna, laika garam atbilstoša un pareiza attiecību sistēma, transformējas mērķi un tiek saskatītas Vīzijas. Šī, dabiskā notikumu gaita, apdraud pretdabiskās Eiroīdu konstrukcijas. Ja situāciju atstātu pašplūsmā, tad dabiskais notikumu ritējums Eiropu atkal pievērstu tās humānajai virzībai un (iespējams) sāktos arī jauna Eiropas gaita jaunā pasaulē.

Tomēr tas nozīmētu pilnīgas un neatgriezeniskas Eidoīdu beigas. Tādēļ Eiroīdi procesu ņem savās rokās un taisa teātri, kurš saucas „Eiropas jaunās sejas tapšana”. Tā vēl būtu pusbēda.

Īstā bēda ir tajā, ka „tāds no tāda rodas”. Jaunā Europas seja ir Eiroīdu darināta un tajā ir tikai tas, uz ko ir spējīga Eiroīdu apziņa. Šī apziņa noveda līdz bankrotam „patērē!” idejas pasauli. Šī ideja ir Eiroīda apziņas pamatā. Tāpēc viss, kam šī apziņa pieskaras, iegūst tās „patērē!” dabu – kaut arī jaunā formā un vārdos ietērptu. Eiroīdu daba, būdama pretdabiska, ir šķērslis dabiskajiem procesiem. Eiroīdi tiecas evolūcijas spirāli transformēt noslēgtā aplī – apturēt evolūciju un piespiest cilvēci, esot kustībā, griezt vienas un tās pašas dzirnavas viņu labā.

***

Atgriežamies pie pamattēmas.

Šajā gadījumā Rūdolfa Šteinerta vārds ir visas piedāvātās konstrukcijas kvalitātes zīme – tas „brends”, kurš mums stāsta par piedāvātās mantas būtību. Tie, kuri saprot pasaules uzbūvi zin, ka fiziskais (ekoloģiskais, ekonomiskais un sociālais) apkalpo ideoloģisko, kurš vienīgais nosaka dzīves saturu. Šim saturam VAK-s piedāvā Rūdolfu Šteinertu ar viņa darbiem , apziņu un tās augļiem! VAK-am protams ir tiesības uz savu viedokli, tas atkal var nostāties jauna „atmodas” gājiena kolonnas priekšgalā, kuram ir dota augsto tribīņu „zaļā gaisma”, bet mums tāpat ir tiesības uz savu nostāju un nepiedalīšanos šajā VAK-a vadītajā gājienā.

VAK-am, protams, ir un vienmēr būs argumenti par labu tiem apsvērumiem, kāpēc un kā viņi izraugās savas konstrukcijas elementus un kā tos sakārto. Tas ir viņu gājiens, viņu konstrukcijas un viņu lēmumi – tās ir viņu spējas, redzējums un tiesības rīkoties kā var, tajā gadījumā, ja tos vada viņu labā griba. Tomēr mums ir savs redzējums, argumenti, konstrukcijas un tiesības savā labajā gribā rīkoties pēc savām spējām. Visiem citiem ir tiesības rīkoties pēc savas labās gribas vai pievienoties kādiem citiem labas gribas vadītiem.

Mūsu nostāju pret VAK-a piedāvājumu par kategorisku noraidījumu padara Rūdolfa Šteinerta darbības „produktu” klātbūtne tajā. R.Šteinerts ir savu Skolotāju nodevējs, tumšās hierarhijas kolaborants un bīstamas apsēstības nesējs.

Šteinerts, būdams Teosofijas biedrības biedrs un Skolotāju Sūtņa Cilvēcei – Blavatskas jaunākais skolnieks, sevī nesa bīstamu augstprātības dīgli. Uzkurinot viņa augstprātību, tumšās hierarhijas spēki viņa apziņu noveda līdz tādam stāvoklim, kurā viņš, uzskatot sevi par pienācīgi nenovērtētu un nepamatoti „atstumtu” no Teosofiskās biedrības vadības, pieļāva augsta ranga tumsas spēku vadoņa tuvošanos un apsēstību. Tālāk jau viņš darbojās šajā apsēstības stāvoklī, nostājas pret saviem Skolotājiem, apvainoja viņus patiesības slēpšanā, izkropļošanā un „īstās gudrības” trūkumā. Atrodoties apsēstības stāvoklī, Šteinerts kļuva par tumsas spēku ruporu – „augsto tribīni” un viņu vadībā rakstīja savu „patieso zinību mācību” – antroposofiju.

Mēs dzīvojam divu hierarhiju cīņas visaugstākā sasprindzinājuma – kulminācijas laikā. No abām pusēm cīņā ir iesaistīti visi spēki un tiek likti lietā visi katrai pusei raksturīgie ieroči. Cīņa notiek par cilvēku apziņu, tehnoloģiju pielietojumu un planētas ķermeņa stāvokli. Tumšā hierarhija, saprotot, ka nespēs uzvarēt cīņā par kundzību uz planētas, grib to iznīcināt – uzspridzināt kā savulaik Faetonu, kura orbītā starp Marsu un Jupiteru tagad drūzmējas tā atliekas – asteroīdi. Par katastrofas slēgmehānismu kalpo Cilvēces apziņas stāvoklis. Tāpēc – izkropļojot Cilvēku apziņu, planētu var novest līdz kataklizmai. Tieši šajā virzienā strādā tumšā hierarhija. Tieši šim mērķim tika izveidota un virzīta Šteinerta antroposofija. Tieši tā ir VAK-a konstrukcijas bīstamība. VAK-a piedāvājums ir kārtējais „Trojas zirgs” cīņā par planētas iznīcināšanu.

Ir naivi domāt, ka tumšā hierarhija ir kādas mistiskas būtnes Cilvēkam neaizsniedzmā telpā. Tumša hierarhija ir pilnīgi reāli cilvēki – bieži vien smaidīgi, jauki un omulīgi, reprezentabli un patīkami erudīti. Viņi strādā atbildīgos darbos, vada iestādes, nodaļas, ir banku, valdību un armiju priekšgalā vai klusos kabinetos raksta pasaules līmeņa zinātniskus darbus. Viņi ir sabiedriski, sabiedrībā pazīstami un ietekmīgi. Viņi ir izdevēji, rakstnieki, „kultūras un mākslas” darbinieki un arodbiedrību vadītāji. Viņi ir visur. Viņi vada fondus un piešķir naudu projektiem. Viņi darbojas saskaņoti, slepeni vai pavisam atklāti visu acu priekšā.

Pasekojiet, kā līdz Jūsu bērniem nonāk „Harijs Poters”, „Krēsla” un citi tamlīdzīgi mēsli un Jūs jau redzēsiet vienu no šīs hierarhijas darbinieku līnijām. Viens raksta, cits iesaka, citi izdod un iespiež, vēl citi tirgo, bet citi reklamē. Un visi kopā virza šo apziņas kropļotāju no tumšās hierarhijas virsotnēm līdz katram muļķa lasītājam. Tas pats spēks, kurš savulaik diktēja Šteinertam viņa „darbus”, tagad diktēja arī „Hariju Poteru”. Tie paši hierarhijas spēki tādā ceļā virzīja Šteinerta un Freida „idejas”. Tie paši spēki visādi kavēja un bremzēja Teosofijas biedrības darbu, apmeloja un izkropļoja tās darbinieku dzīvi un darbus. Šteinertam vienmēr bija „zaļā gaisma”, bet Skolotāju darbs tika traucēts visiem iespējamiem līdzekļiem.

R. Šteinerta apsēstības produktiem pievilcību piešķir vairāki apstākļi.

- Šie produkti ir labi pieskaņoti muļķības veidotajai apziņai. Tie sader kā roka ar cimdu.

- Tie nes viegli iegūstamu prestižo „garīgo zinību” auru to daudzinātājam.

- Plašā izplatība dod tūlītēju visu tumšās hierarhijas spēku atbalstu.

- Uz tā bāzes ir izstrādāta speciāla „Valdorfa skola”, kas tagad atrisina arī izglītības sistēmas piedāvājuma problēmu. Tie, kuri piedāvā un reklamē šo sistēmu, nezin vai arī negrib zināt par šīs „Valdorfa skolas” kaitīgo – bērna apziņu kropļojošo darbību. Bieži vien šie cilvēki paši ir nonākuši apsēstības stāvoklī.

Protams, ka bērnu vecākiem un ministriju dāmītēm nav nekādas jēgas ne par antroposofiju, ne tās izcelsmi, ne arī par Teosofiju, kura dod zināšanas šīs problēmas sapratnei, tāpat kā tiem, kuri ievazā skolās „līderisma akadēmiju”, nav nekādas nojausmas par to, ar ko viņi saskaras.

Tieši tāpat, kā ir izveidots „līderiešu” klans, tāpat ir arī „Šteinertitu” un „valdorfiešu” klani, kuri vienmēr nogriezīs „svešo”, bet visiem līdzekļiem bīdīs savējo. Tumšā hierarhija nepazīst taisnīgumu. Tumšās hierarhijas lozungs ir – „Mums ir intereses”. Savu interešu vārdā viņi ir gatavi uz visu.

Efektīgs „valdorfiešu” arguments ir tas, ka šīs sistēmas absolventi esot veiksmīgi un labi piemēroti muļķības radītajā sabiedrībā. „Viņi visur ieņemot labi apmaksātas darba vietas un vadošus amatus, veiksmīgi risinot savas problēmas”.

Protams, ka tā ir.

Piemērošanās un „veiksmīgums” šo pasauli uztur tādā stāvoklī, kādā tā ir!

Tumšie savējos vienmēr stutē!

Viņi visi darbojas vienās interesēs!

Tomēr piemērotība kroplai sistēmai ir arī liecība par šīs pašas kroplības klātbūtni „veiksmīgajā” apziņā.

Jaunās apziņas klātbūtne nozīmē atsvešinātību muļķības pasaulei, tās nepieņemšanu un to, ka šī – muļķības pasaule no sevis izstumj sev svešo – jauno apziņu. Tieši tur, kur ir tās neatzītie, apsmietie un izstumtie, ir meklējami jaunās apziņas dīgļi. Teosofijai nav pasaulīgas izglītības sistēmas tā iemesla dēļ, ka vecajai apziņai nevar tikt dota jauna izglītība. Vecajam jaunais neder. Jaunā izglītības sistēma nāks līdz ar jaunās apziņas veidošanos, bet tā nebūs pieņemama vecajai apziņai.

***

Te vajadzīga vēl viena atkāpe.

Izglītība ir divu parādību – ietekmes līdzekļu un apziņas saskarsmes sekas. Izglītība notiek tad, kad ir piemeklēti un pareizi pielietoti tie ietekmes līdzekļi, kuri, iedarbojoties uz apziņu, atklāj tās labākās īpatnības un ļauj realizēt tajā ieliktās potences apziņas virzīšanai Evolucionāru izmaiņu virzienā. Ja ietekmes līdzekļi to nedod, tad tie ir šai apziņai neatbilstoši vai arī tiek nepareizi pielietoti. Tad tā ir slikta izglītība vai arī pēc savas būtības tā nav izglītība. Tas, kas notiek Latvijā un „Valdorfa skolā” nav izglītība pēc būtības. Tam nav izglītības mērķu un seku. Sabiedrība tiek maldināta ar izglītības sistēmu pavadošu vārdu izrunāšanu un tai līdzīgu darbību izdarīšanu.

Tomēr galvenais, par ko te runājam, ir apziņa. Apziņa ir izglītības procesa elements. Apziņa ir dvēseles (substances) dzīves (pārmaiņu) strukturāls un kvalitatīvs „rādītājs”. Katrai substancei, kas ir vides un tās ietekmju sintēze, atbilst tās savdabīgā apziņa un tās kvalitātes. Vecā vidē nevar rasties jauna apziņa. Nevar izveidot jaunu apziņu nemainot vidi. Mainiet vidi un iegūsiet citu apziņu.

Nevienu esošu apziņu nevar pārveidot par citu apziņu, bet ar speciāliem līdzekļiem („Stokholmas sindroms”, Gurdžījeva un „Valdorfa skola”) var šo apziņu sakropļot un ievirzīt pretdabiskā, destruktīvu darbību gultnē. Pašlaik, ilgstoši pakļaujot nepārvaramam manipulatīvam spiedienam, katra vesela cilvēka apziņa tiek atbilstoši „Stokholmas sindroma” metodikai vardarbīgi apstrādāta tā, lai iegūtu eiroīdiem vajadzīgo „produktu”.

Nav tādas izglītības sistēmas, ar kuras palīdzību veco (vecās apziņas nesējiem dzimušu) apziņu varētu pārveidot par jaunu apziņu, kura, turpinot dzīvot tajā pašā vidē, būtu pēc satura jauna – iegūtu jaunas kvalitātes. Katra tāda apziņa noraidītu veco vidi un censtos veidot savu jaunu vidi. Vecajā ēkā nav iespējamas jaunas kaimiņattiecības. Jaunām kaimiņattiecībām jābūvē tām atbilstoša ēka.

Tādēļ katra jauna rase veidojas jaunos, neierastos apstākļos (jaunā, iepriekš neapgūtā kontinentā) tad, kad tur nonāk (piedzimst) šai videi atbilstošas – evolucionāri piemērotas apziņas. Šīs apziņas Lielo Dvēseļu (Maha Atmu) vadībā attīsta sev piemērotu dzīves veidu un izglītības sistēmu – realizē sevī esošo potenču pārveidošanos par atbilstošām tieksmēm, interesēm un spējām vidē, kurā tās var pielietot, saņemot tam visu apkārtesošo apziņu atbalstu – esot saskaņā – Brālībā ar tām.

Jaunās apziņas atšķiras no vecajām ar to, ka ir veikušas evolucionāras izmaiņas sevī. Vide iepriekšējos iemiesojumos šajās apziņās ir veikusi tās izmaiņas, kādas nav notikušas tajās, kuras arvien vēl ir veco apziņu stāvoklī un cenšas ap sevi noturēt sev atbilstošu vidi. Jaunajās apziņās ir augstākā ES emanētais intelekts, bet vecajās apziņās ir dzīvnieciskās dabas – instinktu kristalizācijas ceļā veidojies dzīvnieciskais intelekts. Šis intelekts, kā antagoniskas dabas veidojums, nevar nodibināt saiti ar augstāko ES. Tikai augstākā ES emanētais intelekts var saistīt apziņu ar savu Radītāju. Tomēr šīs izmaiņas vēl nav devušas savus augļus – tās vēl ir dīgļu stadijā. Dvēseles tās neapzinas, bet jūt intuitīvu aicinājumu atraisīt sevī esošo radošo spēku.

Te ir analoģija ar Iesvētīšanu gaitu. Katram Iesvētītajam katrā iemiesojumā ir jātiekas ar saviem vecākajiem Brāļiem un jāsaņem snaudošo spēju „iedegšanu” – iniciāciju un kontroles mehānisma treniņi. Katram ir jāsavieno savas divas apziņas – personības laicīgā ar Pārlaicīgo Individualitātes apziņu. Ir jāatrod saite – „ceļš” pāri bezdibenim. Tas ir „lēciens pār bezdibeni”, pēc kura apziņa vairs nav tā pati. Pēc šī „lēciena” personība iegūst „Uzkrāto Zināšanu” daļu, kuru tagad lieto kā savā rīcībā esošās „Mantotas Zināšanas”. Šīs „Mantotās Zināšanas” ir visu iegūstamo zināšanu meklēšanas, vērtēšanas un iegūšanas līdzeklis. „Lēciens” nav jāsaprot kā notikums, bet gan kā neatgriezeniska apziņas transformācija, kura ilgst vairākus gadus. Neko nedrīkst darīt pēkšņi! Visam jānotiek pakāpeniski, plūstoši un dabiski.

„Zieds uzplaukst ātri” (daudzu nemanāmu izmaiņu gaitā) – tā saka Budhisti.

Tāpat Jaunās apziņas, kuras jau ir iemiesojušās šajā vecajā vidē, jūt „aicinājumu”, bet nevar realizēt sevī esošo potenciālu tā un vides ietekmju neatbilstību dēļ. Viņas jūtas svešas šai videi, bieži vien ir samocītas un samaitātas, vides sakropļotas. Tomēr viņās darbojas tieksme realizēt savu labāko daļu.

Viņās snauž Jaunās apziņas asni.

Tāpat kā iniciācijai, arī šo asnu uzdīgšanai ir vajadzīgs laiks. Tas nav dažu dienu vai mēnešu laiks. Tie ir gadiem ilgas saskarsmes periodi. Vispirms ir jābūt „redzamības” attālumā. Jāzin par citu tādu pašu dvēseļu esamību, bet vēlāk ir vajadzīgas tiešas personisku kontaktu un kopdarbības saites. Tikai tādas saites Jaunās apziņas atmodai dod to „intuitīvās pārmantojamības” daļu, kura tai ļauj pilnībā atmosties un uzplaukt. Neviena literatūra – tās lasīšana nevar dot to „intuitīvo pārmantojamību”, kādu dod apziņu sinhronizācija kopdarbībā.

Apziņu sinhronizācija dod Sapratni. Sapratni nevar iegūt intelektuālu treniņu, spriedumu un domu apmaiņas ceļā. Sapratne ir apziņas kvalitāte, kuras elementus viena apziņa nodod citai „intuitīvās pārmantojamības” kārtā.

„Tikai caur reālo dzīvi un darbu”.

Tas ir katras Filosofijas un reliģijas pamatlikums.

Informācija, kuru saprotošais personisku kontaktu, lekciju un nodarbību ceļā nodod meklējošajam, kalpo tikai un vienīgi par apziņu saskaņošanas instrumentu. Personisko kontaktu ceļā līdz ar informāciju tiek intuitīvi raidīta arī Sapratne. Tikai un vienīgi Sapratne ir tā, kura nosaka – kas tiks izlobīts no informācijas.

Katra Folosofija sevī satur divas daļas. Slēpto pamata daļu un virspusējo-ilustratīvo daļu. Ir saglabājušies dažu filosofisko skolu ilustratīvo daļu atstāstījumi. Nav nevienas filosofiskās skolas pamata daļas. Tā tas ir tādēļ, ka pamata daļa var tikt nodota un tikai nodota tikai tiem, kuros bija atbilstoša Sapratne, kādu meklētājs saņēma no sava Skolotāja. Tikai tie, kuros bija no Skolotāja nākusī Sapratne, varēja adekvāti un pilnīgi uzņemt pamata daļu. Nepilnīgais un nepareizi saprastais radīja postošas sekas. Tie, kuri bija saņēmuši pamata daļu, ilustratīvajā daļā saskatīja (lasīja) vienu, bet tie, kuros nebija Sapratnes un pamata daļas – pavisam ko citu. Tāpēc visa mūsdienu prātošana par antīko Filosofiju ir muļķīga vāvuļošana. Mūsdienās tiikai tie, kuri ir bijuši šo Filosofu skolnieki, saprot tur esošo.

Katrs otram var nodot tikai to Sapratni, kāda piemīt viņam pašam. Tāpēc pilnīgi murgaini ir „iespējamās misijas” un citi mūsdienu „izglītības” eksperimenti. Skolā var strādāt tikai Skolotāji. Tas ir īpašs apziņas tips un spējas nodot savu Sapratni citiem. Par Skolotāju nevar iemācīties. Par Skolotāju nevar strādāt. Par Skolotāju piedzimst tas, kurš tāds ir. Tāpēc viena Skolotāja klātbūtnē bērni saprot, bet cita klātbūtnē var zaudēt pat to, kas tiem bija. Cilvēks ar nepareizu Sapratni var sabojāt kā pasniedzamā priekšmeta saturisko daļu bērna apziņā, tā arī pašu šo apziņu.

Svarīga ir visu skolas Skolotāju apziņu saskaņa, kura var stiprināt Sapratni bērnā vai arī to pilnīgi sakropļot un ieviest nepareizu Sapratni par pasauli un mācību priekšmetu saturisko daļu. Tas ir reliģiju nesavietojamības pamatā. Tas pats pieprasa sekošanu tikai vienai filosofiskai sistēmai un izskaidro mūsdienās izplatītās „brīvdomības” vai pareizāk sakot „visa kā patīkama apgūšanas un izpētes” kaitīgumu.

Sapratne nosaka rīcības saprātīgumu – adekvātumu esošajiem apstākļiem evolucionārās virzības kontekstā.

Sapratne ir atkarīga no Vides vibrāciju fona.

Neviena veca apziņa nevar izveidot jaunu Sapratni.

Vecās apziņas ieslīgst nesapratīgā rīcībā.

Jaunas apziņas, mostoties, iziet caur apziņas neskaidrības – vājas sapratnes stāvoklim – jauna apziņa, mostoties, atkārtoti iziet bērnības stāvokli.

Jaunas, spēcīgas un skaidras apziņas klātbūtne veicina mošanos, apziņas noskaidrošanos un spēku iegūšanu – Sapratnes pārmantošanu.

Savelkot kopā visu augstāk minēto, mēs iegūstam to, ka vecajā pasaulē iemiesotās Jaunās apziņas mošanās ir pietiekami ilgs un komplicēts process. Dabā nekas nenotiek pēkšņi. Arī sprādziens seko ilgstošiem sagatavošanās procesiem. Kādas kultūras, reliģijas vai Filosofijas apguvei vajadzīgs viss Cilvēkam mūžs, tāpēc Cilvēks piedzimst tajā tautā (kurā dzīvo visu mūžu), kurā viņš apgūst tās kultūru, reliģiju un Filosofiju, izdzīvojot to darba un cilvēcisko attiecību ikdienā un tradīcijās. Tāpēc komiski skan cienījamā Z. Stankēviča kunga stāsti par to, ka viņš zinot „kas ir budhisms”, jo, lūk, jaunībā viņš vienu gadu esot tam pievērsies.

Ja cilvēks kaut ko tādu stāsta, tad viņš neko nezina par reliģijas (arī savas) būtību vai bezkaunīgi melo (maldina, krāpjas) tiem, kuri viņam tic un ir nezinoši šajā jomā. Patiesībā gada laikā nevar apgūt pat budhisma Filosofijas pamatus. Viena gada laikā varbūt var apzināt apgūstamo tēmu loku un priekšnoteikumus to apgūšanai. Iespējams, ka šis cilvēks ir kritis par upuri kādai no rietumos izplatītajām „ātrā garīguma” pasniegšanas „skolām”, kuras izmanto tādu garīgi aklu cilvēku tieksmes pēc vieglas un ātras panākumu sasniegšanas.

Vienīgais vieds, kā Jaunā apziņa var mosties un iegūt Sapratni, ir sistemātiskas (ritmiskas) un ilgstošas nodarbības spēcīgas apziņas vadībā. Tādēļ visām filosofiskajām skolām bija stingri reglamentēta un nopietna studiju procedūra. Tieši tāpēc arī mēs saviem klausītājiem uzturam ilgstošu lekciju kursu. Ir tikai viens veids kā atmodināt, nostiprināt apziņu un iegūt Sapratni – metodiski apgūt Zināšanas, paplašināt izzinātās pasaules parādību loku un intuitīvi, saskaņas ceļā pakāpeniski pārņemt pasniedzēja Sapratni līdz beidzot katrs var iesaukties – „Es sapratu! Atsevišķās detaļas savienojās īstā kopainā!”.

***

Jaunās apziņas pirmās pazīmes ir tās, ka tā intuitīvi jūt, kur ir patiesība, kas ir jaunais un tai derīgais. Jaunais redz jauno. Nav tilta no vecā uz jauno. Bezdibeni ar diviem soļiem pāriet nevar. Jaunā apziņa ir cita un tajā nav vietas vecajām muļķībām. Vecajam piemērotais neder jaunajam. Jaunajam nav vajadzīgs vecais. Jaunā apziņa nav uzlabots veco muļķību variants. Jaunajā apziņā viss ir jauns.

Tumšā hierarhija, Rūdolfa Šteinerta apsēstība, Freidisma „psiholoģijas”, „Valdorfa skola” un „Hariji Poteri” paliek vecajā pasaulē un kopā ar to nogrimst nebūtībā. Mums nav bail no tumšo būtņu klātbūtnes.

Viņu destruktīvā darbība, aizslaukot veco, atbrīvo vietu jaunajam.

Viņi – aizejot, atbrīvo vietu.

Viņi – sasaucot, sapulcina vecās apziņas.

Viņi – domājot par kosmētisko remontu, ārda sava nama pamatus.

Mūs nebiedē kaimiņu namā notiekošais kosmētiskais remonts. Savā veidā viņi rāda ceļu pie mums. Savā veidā viņi popularizē to, kas ir vērtība. Savā veidā arī viņi piedalās pasaules pārveidē un sagatavošanā jaunās apziņas dzīvei. Nav jānoniecina tas, kas ir labs vecajā pasaulē, bet ir jāuzmanās no tās blaktīm un tarakāniem.

                                                                                     

                                                                                      Pauls Stelps

                                                                                      Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa