Par valsts teoriju un izcelšanos
Laikā, kad Latvijas valstij ir ekonomiskas grūtības un dažādas starptautiskas organizācijas uzstāda noteikumus savas palīdzības sniegšanai, arvien vairāk tiek sabiedrībā aktualizēts jautājums par to, vai šādos apstākļos mēs visi neriskējam ar savas neatkarības atkārtotu zaudēšanu. Vadošās amatpersonas jau ir paguvušas izteikties, ka svaru kausos ir likta pati Latvija. Vienlaikus, ar esošo situāciju neapmierinātajiem ārstiem, policistiem, zemniekiem, zvejniekiem un daudziem citiem dažādi nepopulāri lēmumi tiek attaisnoti ar savā būtībā ģeniālu argumentu, ka pievienojoties Eiropas Savienībai, Latvija ir deleģējusi daļu savas suverēnās varas Eiropai un tādi nu reiz ir spēles noteikumi. Šis arguments ir vienkārši ģeniāls savā šaurībā un aprobežotībā, jo nekādi papildus pamatojumi netiek izvirzīti. Cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties. Un, vadoties no šauriem likumu un noteikumu gramatiskajiem formulējumiem, nekas nepareizs pateikts nav.
Ārēji palūkojoties, daudzas lietas, kas agrāk bija Saeimas kompetencē, tagad šeit vairs uz vietas nav lemjamas un ir jāpakļaujas Briseles norādījumiem. Tomēr sistēma nav tik vienkārša un vadošu amatpersonu apzinātās vai neapzinātās kļūdas rada sabiedrisko viedokli. Cilvēkiem, kas seko līdz masu informācijas līdzekļos sniegtajām ziņām un ekspertu viedokļiem, rodas iespaids, ka situācija ir tāda pati kā PSRS laikā un nekas jau pēc būtības nav mainījies. Šādi uz līgumu par pievienošanos Eiropas Savienībai paskatīsies jebkurš normatīvists, kas nespēj iziet ārpus tieši ierakstītā vārda šauri gramatiskā formulējuma. Pie tam, šāda attieksme ir ļoti ērta, jo dod iespēju nedomājot un neiedziļinoties jautājuma būtībā, pārdeleģēt atbildību no sevis, uz ārējiem apstākļiem. Pateikt: Es jau gribēju, bet man neļāva... Ir viegli vainot Briseles noteiktās mencu nozvejas kvotas, ja pietrūkst dūšas atzīt, ka Baltijas jūrā mencas ir pietuvojušās izzušanas robežai, vai publiski paziņot skumjo faktu, ka Rīgas jūras līcis praktiski ir mirusī zona dēļ piesārņojuma, kas tur uzkrājies gadiem un Rīgas jūras līcī gandrīz vispār vairs nav dzīvības. Pie tam, arguments, ka ...Eiropas prasības liek... ir pietiekams arī nedomājošajam vidējam statistiskajam Latvijas iedzīvotājam, kurš postpadomju garā audzināts un ļoti centīgi izpildīgs būdams, nekad un ne pie kādiem apstākļiem neuzdod pašu svarīgāko jautājumu: KĀPĒC? Diemžēl, neviens no mums nezin un nevar zināt pilnīgi visu, tomēr savā pašapziņā īsā laikā esam kļuvuši tik pašapzinīgi, ka iekšēji baidāmies pielīdzināt sevi bērnam kāpēcītim, kas tikai cenšas saprast pasaules uzbūvi un savu viedokli paužam tikai virtuvē sievām un vīriem. Mūsu atmiņa ir gaužām īsa un kontrolētu masu saziņas līdzekļu izmantošanas rezultātā, mēs sākam atsevišķiem ekonomiskajiem grupējumiem vēlamo uztvert par esošo.
Lielisks piemērs ir kaut vai cukura nozare. Kāpēc lai mēs vēlēšanu priekšvakarā neticētu, ja nepārtraukti zemnieku un pārstrādātāju pārstāvji apgalvo, ka Brisele mums lika slēgt fabrikas un pielikt punktu ražošanai. Šī informācija bija publiski pieejama. Ne nu Brisele lika, ne pieprasīja. Naudu par cukurfabriku slēgšanu gan piesolīja, bet slēdzām mēs paši, jo gribējām ātru un vieglu peļņu, nevis doties daudz grūtāko ceļu un mēģināt tomēr uzturēt nozari.
Nevienam nav noslēpums, ka visā pasaulē cukura ražošana tiek subsidēta un cukura cena mākslīgi uzturēta tik zema globālajā tirgū. Tāpat nevienam nav noslēpums, ka ir izveidojušies milzīgi cukura uzkrājumi. Ekonomisti jau sen runāja par to, ka cukura nozarei ir nepieciešamas būtiskas reformas. Šī reforma arī netapa nedz mēneša, nedz gada laikā. Par to bija informēta gan Zemkopības ministrija, gan, loģiski domājot, arī bankas, kas deva kredītus, cukura ražotāji un cukurbiešu audzētāji. Ir normāli pieņemt, ka nodarbojoties ar noteikta veida komercdarbību (un arī biešu audzēšana tāda ir), cilvēks domā par nākotni un to, vai vispār viņa darbs esošā liberālā kapitālisma apstākļos kādam būs vajadzīgs. Citādi pastāv liels risks ieguldīto naudu un darbu jelkad atgūt kādu taustāmu labumu veidā. Tieši tāpēc ir tikai pašsaprotami, ja pirms kredīta ņemšanas tiek veikta tirgus izpēte un prognozētie iespējami nākotnes scenāriji. Diemžēl tikai retais savu nozares nākotnes redzējumu veidoja uz objektīva izvērtējuma, nevis vispārinātu pieņēmumu bāzes.
Neanalizējot situāciju sīkāk, protams, var runāt par to, ka trīs strādājošas fabrikas Latvijā ir stipri daudz nelielajam Latvijas tirgum, tomēr Brisele samazināja kompensēto ražošanas kvotu, vienlaikus dodot iespēju mums pašiem izlemt vai turpināt cīnīties, vai saņemt naudu par slēgšanu uzreiz. Paši vien izvēlējāmies vieglāko ceļu naudu uzreiz un paši slēdzām savas ražotnes, pārdodot nosaukumus Skandināvijas uzņēmumiem un ne vārda nesakot par to, ka ne jau velti Skandināvijas ražotāji gribēja iegādāties mūsu ražotāju firmas zīmi. Skandināvijas uzņēmums to nopirka kopā ar lielu daļu Latvijas cukura tirgus. Firmas zīme nozīmē atpazīstamību un noteiktu kvalitāti. Tirgū atpazīstamam vārdam ir ļoti liela vērtība, kas mums pašiem likās nevajadzīga. Tāpēc nav pamata šobrīd vainot vienu pašu Zemkopības ministriju vai Eiropas Savienību, kas lika slēgt cukura ražošanas nozari.
Šobrīd nav nekādu vērā ņemamu norāžu, ka valstī eksistētu noteikta nākotnes vīzija. Līdz šim neviens nav pat īsti aizdomājies vai painteresējies par to, ka valsts svarīgākajās ministrijās, kas lemj par ekonomikas, satiksmes, finanšu un lauksaimniecību attīstību stratēģiskās plānošanas nav? Vai to, ka stratēģiskajai plānošanai (ja to, kas tagad izveidots var šādi nosaukt) ir vieni un tie paši speciālisti bez attiecīgo nozaru pieredzes, kas migrē no vienas iestādes uz otru un rasta koncepcijas un stratēģijas korupcijas apkarošanai, finanšu sistēmas stabilizācijai un būvniecības uzraudzībai? Ir jāapbrīno šie speciālisti, jo vairumam no mums tikko pietiek zināšanu savas nozares ietvaros, kur nu vēl spēt lūkoties uz pasauli no tik plaša skatu punkta. Bet varbūt jāatzīst, ka plānošanas valstī nav un šie universālie speciālisti vienkārši prot salikt pareizās frāzes un formulējumus pareizajās vietās, pārrakstot kaut kur jau ierakstīto un apstiprināto, lai iegūtu plānu, kas ir tikpat tukšs kā partiju reklāmas kampaņas?
Nav nedz plānošanas nedz vienotā skatu punkta, bet gan šauras ekonomisko grupējumu intereses. Nedomāšana un vienaldzība ir smagākais grēks pret valsti un TAUTU. Muļķīgi būtu uzskatīt, ka visi ministriju ierēdņi un lēmumu pieņēmēji darbojas lai apzināti kaitētu mums visiem vai izpildītu attiecīgā pasūtītāja intereses. Tā nav un nekad nav bijis. Ierēdņi ir tādi paši cilvēki kā mēs visi, ar savām zināšanām, bailēm un vēlmēm. Viņi ir vieni no mums un ar tādu pašu NEKĀDU skatījumu nākotnē un vēlmi gūt labumus maksimāli ātri, droši un ar minimālu piepūli. Kad būs zināms ko mēs nākotnē vēlamies, tikai tad ir iespējams sagatavot konkrētu darbību algoritmu par to, kas un kādā secībā ir jādara lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
Šāda situācija pēc būtības prasa salikt dažus punktus uz i. Tikai saprotot kas ir valsts un no kā tā veidojas, ir iespējams nonākt pie tādiem jēdzieniem kā suverenitāte un neatkarība un tikai izprotot šo jēdzienu saturu, iespējams vadīt valsti un radīt kopēju nākotnes vīziju. Valsts un tiesību zinātne izdala trīs teorētiskas pamata pazīmes, pēc kurām ir iespējams noteikt vai noteikta teritorija ir uzskatāma par valstij pielīdzināmu veidojumu:
1) noteikta nemainīga ģeogrāfiskā teritorija;
2) noteikts iedzīvotāju kopums šajā teritorijā jeb tauta;
3) vienota augstākā vara šajā teritorijā.
Ir jāizpildās visiem trim nosacījumiem, lai sabiedrisko veidojumu uzskatītu par valsti. Valsts neveidojas kā tīri juridiska konstrukcija, kuru veido rakstītu normatīvo aktu hierarhija ar konstitūciju augšā un izpildvaras lēmumiem apakšā. Šādā situācijā valsts kļūst par fikciju.
Vēsturiski vispirms bija teritorija, kurā noteikts iedzīvotāju kopums izveidoja noteiktu sabiedrisku organizāciju kopēju mērķu sasniegšanai. Šādi izveidojās valsts, kas ar savu publisko varu piespiežot pakļauties pašu noteiktajiem spēles noteikumiem nodrošināja šo noteikto mērķu sasniegšanu. Publiskā vara izpaudās kā vienotu likumu nodrošinājums ar valsts realizētu piespiedu spēku, piemērojot pārkāpējiem tādas sankcijas, par kādām bija vienojies šis iedzīvotāju kopums. Citiem vārdiem sakot, valsts ir nosacīta sabiedriskā līguma rezultātā radusies sabiedrības organizācijas forma. Pie šādas atziņas nonāca jau tādi Apgaismības perioda izcilie domātāji kā Didro un Ruso, analizējot to informāciju, kas tolaik bija pieejama par antīko kultūru Eiropā un tuvajos austrumos. Senās Eiropas valstis kā Grieķijas pilsētvalstis (Sparta, Atēnas) un Romas impērija pazina neformulējamo izpratni, ka indivīds pieder valstij līdz pat pienākumam par upurēt dzīvību kopējo interešu labā, kas tika uzskatīts par lielu godu. Senajās valstīs darbs valsts labā nereti tika uzskatīts par goda lietu, par kuru nevienam prātā nenāca maksāt vai pat iedomāties, ka par to varētu tikt maksāts. Diemžēl šīs idejas, kuras bija pazīstamas veidojot izpratni par valsti, ikdienā ir aizmirstas, kaut gan stāv pie šūpuļa lielākās mūsdienu rietumu pasaules daļas izpratnei par valsts un tiesību izcelšanos. Neidealizējot antīkās pasaules valsts un tiesību teoriju jāatzīst, ka tolaik daudzas lietas intuitīvas izpratnes līmenī bija attīstītākas nekā mūsdienu modernajā valstī jebkad būtu iespējams ierakstīt likumā vai noteikumos.
Sabiedriskā līguma puses ir visi konkrētās ģeogrāfiskās teritorijas iedzīvotāji, kas arī savus mērķus un vēlmes saskaņo ar pārējiem iedzīvotājiem. Šo iedzīvotāju kopumu tradicionāli apzīmē ar jēdzienu tauta vai nācija nevis etnogrāfiskā, bet politiskā nozīmē. Politisko nāciju vai TAUTU vieno noteiktas kopīgas intereses un kultūras pamatvērtības. Tieši vienota materiālā un nemateriālā kultūra rada tautu ne tikai kā etnisku, bet arī politisku kopumu.
Mūsdienu valstī, atšķirībā no absolūtisma perioda, kad monarhs bija vienīgais varas nesējs, suverēns ir TAUTA. Tauta ir absolūta savās tiesībās lemt par valsts nākotni, virzību un attīstību. Šo tiesību nevar nevienam nedz nodot, nedz deleģēt.
Jāatceras, ka, atbilstoši mūsu Satversmei, vienīgais varas avots Latvijas Republikā ir Latvijas tauta, kura izvirza 100 savus priekšstāvjus šīs varas realizēšanai. Tauta kā suverēns un parlaments kā lēmējvara nav un nevar būt pretstatīti. Parlaments, kā likumdevējs ir tautas izvirzīti pārstāvji, kuri pauž nevis savu, bet gan tās tautas daļas viedokli, kuru tie pārstāv. Parlamentam nav savas lēmējvaras, ir tikai tā daļa, kuru tauta ir nodevusi tālāk, pilnvarojot parlamentu lemt par vienu vai otru jautājumu. Pie tam, šis pilnvarojums ir dots ērtības dēļ, lai dēļ katra sīkuma nav jāsasauc tautas sapulce un jāmēģina vienoties savstarpēji visiem ar visiem, pārslēdzot šo nerakstīto sabiedrisko līgumu. Pati TAUTA sevišķi svarīgu jautājumu lemšanā iesaistās tieši ar referenduma jeb tautas nobalsošanas palīdzību, paužot savu suverēno gribu tieši un nepastarpināti.
Varas dalīšanas shēmā izpildvarai jeb ministru kabinetam funkcijas arī ierobežo tautas kā suverēnās varas avota dotais pilnvarojums. Izpildvaru gan apstiprina lēmējvara, bet šis ir formāls tautas priekšstāvju uzticības balsojums par to, vai tiek dota uzticība noteiktam personu lokam realizēt viņu pieņemtos lēmumus. Tomēr izpildvaru saista ne tikai lēmējvaras jeb likumdevēja pilnvarojums, bet arī tautas kā suverēna griba.
Pievienošanās Eiropas Savienībai šādā kontekstā nekādā taustāmā vai teorētiskā veidā neietekmē tautas suverenitāti. Ar pievienošanos daļa no tās kompetences, kas bija dota 100 tautas priekšstāvjiem Saeimā, tika nodota tālāk Eiropas Savienības institūcijām, kurās līdzīgā veidā ir iecelti Latvijas tautas priekšstāvji. Šiem priekšstāvjiem ir tautas dots mandāts paust tautas gribu un intereses. Ja Latvijas tauta vēlas, tā var realizēt savas tiesības lemt par valsts nākotni, izstāties no šīs organizācijas un attīstīt Latviju ārpus Eiropas Savienības. Deleģējums nav absolūts vai mūžīgs un neviens un nekad nav šo suverēno varu nevienam nodevis. Jautājums ir tikai par to, ko patiesībā vēlas Latvijas TAUTA.
Valsts neatkarība izriet no daudz un dažādiem apstākļiem, gan ekonomiskiem, gan politiskiem. Tīrā veidā neatkarība mūsdienās nav iespējama, jo globalizācijas laikā spēles noteikumus nosaka lielie spēlētāji valstis, kurām ir mūsdienu sabiedrības funkcionēšanai nepieciešamie dabas, rūpnieciskie un finansiālie resursi, savukārt, valstīm, kurām pašām šādu resursu nav, nākas zināmā mērā pakļauties šo lielo spēlētāju izvirzītajiem noteikumiem. Pakļaušanās var izpausties dažādi, gan noteikta veida balsojumos starptautiskās organizācijās, gan aktīvā vai klusējošā atbalstā politekonomisko ietekmes sfēru pārdales laikā utt. Tomēr valsts (ne)atkarība miera apstākļos ir atkarīga tikai un vienīgi no tautas kā suverēna gribas attīstīt valsti noteiktā virzienā un spējas vienoties par kopējiem mērķiem. Līdz ar to valsts neatkarība nevar tikt aprobežota ar kādas ārējas organizācijas izvirzītiem ekonomiskiem vai politiskiem nosacījumiem, bet ir tieši atkarīga no tautas izvēles darīt tā vai citādi, pieslieties vienai vai otrai aliansei, ievērot neitralitāti kā Šveicei vai darīt jebko citu. Atkarīga valsts nav iespējama, jo TAUTA ir absolūtais varas avots un tā ir savā varā ir absolūta.
No šāda redzes punkta skatoties Latvijā valsts esamība ir apšaubāma, jo neizpildās par aksiomu uzskatītas valsts pamata pazīmes nav Latvijas tautas. Mēs varam runāt par noteiktu nemainīgu vēsturisko teritoriju. Mēs varam runāt par noteiktu un nemainīgu augstāko varu šajā vēsturiskajā teritorijā. Bet mēs nekādā gadījumā nevaram runāt par tautu un sabiedrisko līgumu. Latvijā ir cilvēku apkopojumi pēc etniskām pazīmēm, nevis pēc sabiedriskā līguma, kas ir visu līgums ar visiem par to, kas tiek uzskatīts par labu vai sliktu esam. Nav mērķa uz kuru tiekties un šādā situācijā nav korekti pārmest ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem, ka tie velk deķi katrs uz savu pusi, godīgi pārstāvot to spēku intereses, kas viņus ir iecēluši parlamentā savu interešu pārstāvībai. Tomēr dažāda veida ekonomisku interešu radītas uzņēmēju koalīcijas nav suverēns un nevar veidot valsti nedz teorētiski, nedz praktiski.
Kādreiz atsevišķas publiski atpazīstamas personas ir izteikušās par to, ka Latvijā neesot politiskās nācijas un tikušas asi nosodītas par šādiem izteikumiem. Diemžēl viņiem ir liela daļa taisnības, jo Latvijā politiski tauta nav izveidojusies kā šajā teritorijā dzīvojošo cilvēku viedoklis par labo un slikto nākotnē. Nav iespējams runāt par to, ka latviešu tautai būtu valsts, jo, atšķirībā no daudzām citām tautām, latvieši ir etnisks, nevis politisks veidojums. Šis etniskais apkopojumus, latvieši, nereti ir daudz tuvāks kļuvis Īrijas vai Lielbritānijas TAUTAS jēdzieniskajam saturam, atbalstot šajās teritorijās dzīvojošās sabiedrības nākotnes plānus un intereses. Latvijas lielākā problēma ir iedzīvotāju nevēlēšanās piedalīties valsts vadīšanā un pilnīgs intereses trūkums par valstī notiekošo. Iedzīvotāju kopuma garīgā dzīve notiek citur Krievijā, Īrijā, Zviedrijā un Amerikā, vai arī vēl ļaunāk pagātnē, nepārtraukti atkārtojot pagātnes pozitīvos un negatīvos notikumus. Mūsu politiskā vadība, savukārt, nodarbojas tieši ar to. Kamēr TAUTA dzīvo pagātnē un dažādām etniskajām kopienām izpratne par to ir dažāda, savstarpējos kašķos par to, vai sviestmaizei sviests ir jāsmērē no labās uz kreiso, vai no kreisās uz labo pusi, nav vienotā pamata politiskās nācijas vai TAUTAS radīšanai.
Latvieši var lepoties ar savu etnisko izcelsmi, valodu, kultūras vērtībām un daudz ko citu, ko radījušas iepriekšējās paaudzes, tomēr ar to ir par maz valsts eksistencei. Nevar dzīvot pagātnē, savu pasaules uztveri un valsti balstīt tikai un vienīgi uz šo vērtību saglabāšanu. Tā nav valsts, tas ir etnogrāfiskais muzejs. Stagnācija, kuru visi dabas likumi izslēdz no apkārt esošās realitātes.
Politisku nāciju raksturo vienots skats uz nākotni. Vienota vīzija par to, kas būtu sasniedzams. Par politiskas nācijas aizmetņiem Latvijā varēja runāt procesā, kad valsts atdalījās no PSRS vai virzījās uz Eiropas Savienību. Mēs gribējām būt daļa no demokrātiskās Eiropas un mēs gribējām iegūt brīvību domāt, lemt un darīt pašiem. Tomēr neviens atklāti nepateica, ka demokrātija pēc savas būtības prasa ļoti augstu TAUTAS pašorganizētības pakāpi un vienoto viedokli par sasniedzamajiem mērķiem. Demokrātiska valsts nav iespējama pie nedomājošu indivīda kopuma, tāpēc demokrātiskās iekārtas nekur nav radušās vienā elpas vilcienā no tautas, kura nav radusi pati pieņemt lēmumus.
Pēc viena nosacīta mērķa sasniegšanas ir svarīgi izvirzīt nākamos politiskos mērķus un ideoloģiskos mērķus. TAUTAS mērķis pēc definīcijas nevar būt atsevišķa indivīda materiālā labklājība vai tirgus ekonomika, kas ir visai apšaubāmi līdzekļi kaut kā cita, lielāka sasniegšanai.
Eiropas Savienība, lai cik ironiski tas neizskatītos, šādā situācijā tik tiešām var tikt uzskatīta par Latvijas valstiskuma garantētāju, jo tā dod uzstādījumu valstij, kurā virzienā doties un ko darīt noteiktās situācijās. Arī pasīva vērotāja vai pakļāvīga izpildītāja pozīcija ir pozīcija un virzība. Diemžēl, ar to ir par maz, lai izveidotu valsti. Un šādas darbības sekas mēs redzam ik dienas. Pēdējais ir Starptautiskā Valūtas Fonda paziņojums par to, ka Latvijai pašai jādomā, kā izkļūt no krīzes un neviens nekādu recepti no malas neiedos. Ir jādomā pašiem un jārealizē savas tautas tiesības un pienākums uzņemties atbildību par savu likteni, nevis deleģēt tā izlemšanu citām personām, institūcijām un pēc tam sūdzēties, ka nekas nav labi. Ir jāiet un jādara.
Politiskajā un ekonomiskajā vidē, tāpat kā dzīvajā dabā, nevar pastāvēt vakuums. Tāpat kā dabā, vakuums ir nenormālība un visa apkārtējā situācija veidojas tādejādi, lai šādu nenormālību izslēgtu. Leģitīmas varas faktiskais vai izpaustais vakuums rada ne-leģitīmas varas izpausmes, jo arī šāda ne-leģitīma vara aizpilda vakuumu. Sistēmai lielos vilcienos ir vienalga, kas ir noteiktā teritorijā esošās augstākās varas avots, svarīgi, lai šāda vara vienkārši eksistētu un kontrolētu teritoriju.
Šādā situācijā nav iespējamas izmaiņas varas nesējus un īstenotājus mehāniski samainot vietām. Vienīgais ko iegūstam ir tie paši vēži tikai citās kulītēs. Rezultāts ir visiem labi pazīstamā situācija, kad neatkarīgi no esošās Saeimas vai valdības, rodas noturīga sajūta, ka valdošā elite mūs nesadzird, ignorē, nesaprot. Tas ir loģiski, jo vara ir atrauta no tautas. Partijas un tās finansējošie ekonomiskie grupējumi spēlē savu spēli un tiem, kas nav pie šīs spēles galda, protams, nekas neatlec.
Ja mēs vēlamies lai situācija mainītos, vispirms ir nepieciešama vīzija par to, ko īsti mēs vēlamies. Kādā virzienā Latvijai būtu jādodas tālāk. No dažādu cilvēku un nozaru atšķirīgajiem viedokļiem un nākotnes redzējumiem mehāniski summējas vienotais viedoklis, par kuru nevienam nav šaubu un kas darbojas visu kopīgi saskaņotajās vienotajās interesēs. Radot vienoto viedokli rodas pamats, uz kura sākt veidoties TAUTAI, kura grib un vēlas asociēt sevi ar šo konkrēto teritoriju un piedalīties pie valsts vadīšanā pa šo pašu nosprausto kursu. TAUTAI, īstenojot savu suverēno varu caur pašas deleģētiem pārstāvjiem, ir iespējams izvairīties no daudzām problēmām, ar kurām mūsdienās sastopas Latvijas valsts, jo valsts ir radīta kopējo interešu sasniegšanai. Kopējo interešu sasniegšanas laikā nav iespējama korupcija vai kādu citu, ne-valstisku interešu lobēšana. TAUTAS kopējā apziņa to vienkārši nepieļauj. TAUTAS kopējā apziņa nepieļauj nodarboties ar sīku krāpniecību un nodokļu blēdībām. Nav iemesla skriet pakaļ Krievijas norādījumiem, Briseles vadlīnijām vai ASV rīkojumiem tikai tāpēc, ka tādi eksistē vai tāpēc, ka nav jau citu uzstādījumu nākotnei un cilvēki kāri paķer vienu vai otru nākotnes iespēju kā suns paķer no saimnieku galda pasniegtu kaulu, kuru nemaz negrauž, bet aiznes norakt dārzā un ir atpakaļ pēc nākamā. Tik sēdētāji dažādi un kauli atšķirīgi, bet Latvija kā suns skrien no viena pie otra. Tas izslēdz iespēju, ka Latvija turpinās būt nerealizēto iespēju zeme no tāda viedokļa, ka tā nav realizējusi nevienu no daudzajām iespējām, kas tai ir bijušas dotas gan no citu valstu, gan pašai par sevi.
Tikai brīdī, kad TAUTA pati realizēs savu vienoto nākotnes vīziju caur saviem ieceltajiem priekšstāvjiem, būs iespējams runāt par to, ka Latvijā ir neatkarīga valsts. Bet līdz tam, visas pļāpas par neatkarības zaudēšanu, atgūšanu vai aizstāvēšanu ir tikai un vienīgi pļāpas un tukša gaisa tricināšana.
Artūrs Šneiders
Jurists
"Vis Licita" IK
