Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


[RU]

Vienmēr un visur.


Inteliģence ir īpašs degšanas veids. Tā ir Telpa, deglis un tīrs vasks. Tāpat tā ir Liesmas izstarotā Gaisma un Siltums šajā Telpā. Inteliģence ir tas, kas vienā veselumā saista Liesmu un Telpu. Tā ir Degšana un degšanas vajadzība, vajadzība pēc Siltuma un Gaismas. Reizē tā ir arī visi tie, kuriem tas ir vajadzīgs. Visi tie, kuri dzīvo Inteliģences piepildītajā telpā, uzsūc šo īpašo degšanas veidu, Gaismu un Siltumu. Uzturot telpā Inteliģenci, mēs radam jaunus Siltuma un Gaismas avotus.

Viena svece var izgaismot Telpas daļu un tā var ienesto Liesmu nodot citām. Tad šī degšana kļūst par Telpas dzīvi. Dzīves piepildīta Telpa nes savu Dzīvību un tai ir Nākotne attīstībā. Gaisma šajā Telpā uztur savu Kārtību un ar to sargā savu Telpu, Siltumu, pati sevi un visu Dzīvību ar tās Nākotni. Inteliģence ir Telpa, Gaisma, Siltums, Nākotne, Dzīve un Degšana. Inteliģence ir Kārtība un Disciplīna. Tā ir Kalpošana. Inteliģence ir Degšana caur Kalpošanu.

Katras personības dzīve sevi apliecina savos darbos. To var nosaukt arī par pašapzinīgas personības pašizpausmes vajadzību. Personība sajūt to spēku, kurš liek personībai darboties – ietērpjas personības interesēs, spējās un kvalitātēs. Ar to šī personība sevi iezīmē un ievieto starp citām darbīgām personībām. Tur šī personība, atgriežoties Maslova piramīdas zemākajās – dzīvniecisko vajadzību daļās, var izpaust savas spējas iegūstot dzīves nodrošinājuma līdzekļus vai, Cilvēku pasaulē dzīvojot, nostiprināt vienojošās sabiedriskās saites. Tas iezīmē atšķirīgus mērķus un tuvina to sasniegšanas līdzekļus.

Sabiedriskā dzīve paredz brīvu Cilvēku labprātīgu grupēšanos savām interesēm un dzīves veidam atbilstošās kārtās. Arī ražīgi dabīgā kolektīvā ir šī spēju un interešu sakārtotība. Tāda kolektīva vadītājs ir Ideju Ģenerators, aiz viņa nāk Ideju transformatori – tie, kuri šīm Idejām piešķir realizējamo veidolu. Šī veidola iemiesošanu vada administratori, bet izpildītāji to iemieso darbā un materiālā.

Cik vien tālu varam ielūkoties sabiedrību dzīves vēsturē, tik tur redzam tās pašas četras kārtas. Katras sabiedrības pamatā ir darba dzīvē aizņemtie zemnieki un amatnieki. Viņu dzīvi virza tiešie tehnoloģiju ieviesēji un attiecību regulatori saskaņā ar šīs sabiedrības dzīvesziņu, kura bija garīdzniecības pārziņā, bet to visu vienotā politiskā veselumā saturēja šīs tautas valdnieki. Tādā skatījumā mēs redzam dažādu pašizpausmes spēju sakārtošanos savstarpējā kalpošanā un sabiedrības darbības efektivitātes pieaugumā. Reizē tas mums dod atslēgu inteliģences jēdziena un sabiedriskās lomas izpratnei, kā arī ļauj caur to palūkoties uz Cilvēka Dzīves Jēgu – Evolūciju.

Ja sabiedrību redzam kā četru stāvu piramīdu, kurā katra kārta ieņem savu vietu pēc darbības – pašizpausmes veida un definējam Inteliģenci, personības izpausmē, kā Radošu Kalpošanu, tad redzam to, ka vadošā ir Garīgā Inteliģence. Tai seko intelektuālā Inteliģence ideoloģiskajās un tehniskajās jomās, bet visa pamatā ir darba Inteliģence.

Ja šo pašu piramīdu skatam kā četras personības attīstības pakāpes Cilvēcisko Vērtību apguvē, tad redzam, ka tas, kas savā zemākajā izpausmē ir dabiska labestība, caur augstākajiem pārveidojas par Radošas Darbības Brīvību. Ja šajā Brīvībā pievēršamies personiskās un pasaulīgās dzīves daļām, tad iegūstam iespēju brīvības telpu savu zemāko vajadzību apmierināšanai. Bet, ja redzam arī dzīves pārpasaulīgo un pārlaicīgo – Garīgo daļu, tad saprotam to, ka mūsu Brīvība ir savstarpējas kalpošanas brīvība un tā pieaug reizē ar Radošās Darbības klātbūtni.

Tādā kārtā mēs varam palūkoties uz sevi un redzēt, kā mēs šo Kalpošanas Brīvību izmantojam. Vai ar to mēs gūstam labumu sev, vadoties tikai pēc pašu ieskatiem, par to, kas ir labs, vai to saskaņojam ar savas ģimenes interesēm. Varbūt mēs atrodam izvēles brīvību, raugoties uz savas ģimenes pienesuma palielināšanas iespējām tautas sasniegumu pūrā, vai mēs savu kalpošanu vēršam uz to, lai vadītu savas Tautas Radošo darbību pasaules evolūcijas kontekstā. Tas, kurā no iespējamajām darbības jomām mēs sevi redzam un jūtam, mūs ierindo attiecīgajā darba, intelektuālajā vai Garīgās Inteliģences kārtā.

Latviešu valodā ar Inteliģences vārdu apzīmē kā Cilvēku kopumu, tā arī tiem piemītošo personisko īpašību apvienojuma kvalitāti – saskaņu un saskaņošanas spēju, spēju iekļauties un veidot kopību ar citām sadarbīgām būtnēm. Tā vai citādi, bet šis vārds attiecas uz kopumu, kopīgo un kopības uzturēšanu. Inteliģence parādās un savu lomu spēlē tikai tur, kur ir pietiekami labi izteikta sintēzes un kolektīvās darbības spēja. Inteliģence mums ir vajadzīga savstarpējo attiecību uzturēšanai kā vienīgā pieņemamā attieksme vienam pret otru Brīvu Cilvēku Zemē.

Kā personības kvalitāte, Inteliģence veidojas izglītības un audzināšanas ceļā. Kas ķermenim ir fiziskā kultūra – harmonizēta slodze un disciplīna, tas prātam ir apgaismība – harmonizētu faktu sakarību pasniegšana. Dvēseles izglītība notiek tās saskarsmē ar Daiļo, Cēlsirdīgo un Apgaroto, bet apziņai tā ir disciplīna. Tā kā apziņa ir visām personības daļām piemītoša, tad Inteliģence neiztiek bez ķermeņa, prāta un dvēseles disciplīnas. Visām trim saplūstot vienā veselā disciplinētā apziņā, mēs varam izveidot harmonisku, izglītotu personību, kurā prāts dod pamatojumu, dvēsele kvalitāti, bet ķermenis un apziņa – rīcības spēju. Vispusīgi savienojot izglītojošo un disciplinējošo audzināšanu, mēs iegūstam Tikumību. Izglītība ir tāda par tik, cik tā ir vērsta uz Tikumības nostiprināšanu un Cilvēcisko Vērtību izkopšanu.

Katrs Laiks un vide prasa citas Cilvēciskās Vērtības un dod iespējas to izkopšanai. Tikumībai, vienmēr paliekot un esot tai pašai Tikumībai, katru reizi tās praktiskā pielietojuma iespējas dod citu izpausmes veidu. Katrs Laiks akcentē citu tikumības normu. Šo prasību un ievēroto normu līdzsvarojumā Radoši darbojas Tikumība, veidojot Cilvēkam atbilstošu dzīves vidi. Savās un kolektīvajās vajadzībās un iespējās līdzsvarota personība ir Tikumiska, un otrādi – tāda nelīdzsvarotība norāda uz tikumības trūkumu. Tāpēc personības attīstība Inteliģencē balstās uz Tikumisko audzināšanu un Izglītību, bet tai sekojošā interešu un Radošās darbības izpausme ir Cilvēcisko Vērtību darbības rezultāts.

Zinot kāpēc – zinam ko darīt, bet varot darīt – zinam kā darīt. Humanitārā izglītība jānotur līdzsvarā ar eksakto, jo tikai tādā veidā iegūstam patiesi izglītotu Cilvēku, kurš var būt inteliģents pēc būtības un būt savā vietā. Humanitārā izglītība, iepazīstinot Cilvēku ar vēsturiskajiem Dailes, Tikumības un Ētiskās dzīves piemēriem, dod rīcības pamatojumu un ievirzi – sniedz Ideālus – pēc būtības tā ir Tikumiskā audzināšana, bet eksaktā – prāta izglītība, Cilvēkam sniedz Ideālu sasniegšanas līdzekļus. Te varam redzēt formulu –

“Katram izglītību pēc viņa vajadzībām un no katra darbu pēc viņa inteliģences spējām”.

Tagad varam teikt, ka – Inteliģence ir praktiski pielietota Tikumība, vai, kā personības kvalitāte, ir Cilvēka spēja praktiski pielietot Tikumību, un Inteliģenta Cilvēka rīcībā tā ir Tikumība praktiskajā pielietojumā. Pēc šīs tikumiskās rīcības pazīmes mēs nešaubīgi varam atrast Inteliģentu Cilvēku citādo vidē vai citādos izdalīt no inteliģentas sabiedrības. Hipokrāta zvērests runā par Ārsta Ētiku kā par galveno kritēriju viņa darba kvalitātes vērtējumā un pašā darbības pieļaujamībā. Šai Ētikai būtiska nozīme viņa dzīvē ir tik daudz, cik Ārsts sevi atzīst par Garīgu būtni.

Cilvēka Vajadzību hierarhija pasaulīgo personību saista ar viņa Pārlaicīgo un Pārpasaulīgo Garīgo saturu, Cēloni un Īsto Būtību. Pirmā un augstākā Cilvēka vajadzība ir Dzīve Īstenībā. No tās izriet nākamā – šīs Īstenības izziņa un tālāk – ar izziņu saistītā Patiesas apziņas uzturēšana. Patiesa apziņa mums ierāda ceturto sekundāro vajadzību, norādot, kas ir Patieso vajadzību nodrošinājums, un to sasniegšana rāda, ka visu šo vajadzību pamatā ir piektā – Derīgums – savas vērtības apziņa.

Jebkura Cilvēka augstākais gandarījums ir viņa Derīguma atzinums Cilvēciskajā un profesionālajā pilnvērtībā. Šī pilnvērtība atklājas apmierinot citu Cilvēku vajadzības – tajā, cik viņš ir vajadzīgs citiem. Piepildot citu vajadzības, piepildām savu galveno vajadzību – būt derīgam, kas ir katra Cilvēka sevis vērtības apziņas pamatā. Mēs redzam to, ka vajadzīgākais un pilnvērtīgākais vienmēr būs vispusīgākais Cilvēks – tas, kurš, savā vietā būdams, varēs apmierināt plašāko vajadzību un sniegt vispusīgāko palīdzību.

Te mēs redzam Inteliģences pamatbūtību – vispusību, ar tai raksturīgo Radošās Kalpošanas Brīvību. Iespēju vispusība paredz arī to pielietojuma vispusību un uzticību savam pienākumam un Goda jūtām – pielietot savas spējas pēc to vajadzības un apmēra tur, kur tas tiek prasīts. Tāpēc Inteliģence ir ne vien Cilvēka spēja būt derīgam, bet arī pildīt savu pienākumu visur, kur vien viņa liktenis to noliek. Inteliģence neizvēlas kalpošanas vietu. Inteliģence atrod kalpošanas iespēju.

No darbības vides lielā mērā ir atkarīgs tas, par ko tur kļūst Inteliģence. Neorganizētā un saskaldītā populācijā Inteliģence personībai, cilvēku kopai un apkārtnei ir kā glābšanas riņķis, kurš pasargā no pilnīga pagrimuma to, kas var pie tās noturēties. Inteliģence tur sargā normu un uzrāda glābšanās virzienu.

Organizētā sabiedrībā Inteliģence ir organizējošs, sakārtojošs un vienojošs spēks. Te Inteliģence uztur tradīciju pārmantojamību un Evolūciju. Nākotne sakņojas pagātnē, tāpēc Inteliģence, sargājot uzkrāto pieredzi, padara to pieejamu šodienai un pielieto Cilvēcisko Vērtību vairošanai, ar kurām viņš sasniedz savas Cilvēka Vajadzības. Katra darba vērtība ir tajās pozitīvajās izmaiņās, kādas tas ienes darītāja dvēselē, tāpēc Inteliģences sūtība ir sabiedrībā uzturēt Radošu darba vērtību un brīvību, neļaut tam nolaisties līdz eksistenciālo vajadzību apmierināšanas un ražošanas līdzekļu apkalpošanas līmenim.

Ar to Inteliģence iezīmē vispusības un Kalpošanas tikumiskos stūrakmeņus, bez kuriem tā riskē pārvērsties par izkalpinātu un paklausīgu varas kalponi. Pirmais tikumiskais stūrakmens, kurš Inteliģenci notur dzīves radošās pozīcijās, ir Atbildība. Vispusība spējās un Zināšanās tikai tad ir sabiedrībai svētīga, kad tā ir līdzsvarota ar personisko Atbildību par savu spēju un Zināšanu pielietojumu.

Tikai tad, kad savu spēju un Zināšanu pielietotājs apzinās to, kādas sekas var izraisīt viņa darbības, pētījumu un jaunievedumu tālākie pielietojumi sabiedrībā – kā tos pēc savas saprašanas varētu pielietot mazāk inteliģentie sabiedrības locekļi, mēs varam domāt par viņu kā par Inteliģentu Cilvēku.

Kārdinātājs un kārdinājuma rezultātā grēkojušais – noziegumu izdarījušais vai tikumības normu pārkāpējs ir vienlīdzīgi atbildīgi par šo pārkāpumu. Tas, kurš rada pārkāpuma iespēju pārkāpumu izdarīt spējīgo vidē, nes atbildību par iespējas radīšanu un pasniegšanu. Nekaitē! – tas ir arī par to, ka jaunas noziedzīga nodarījuma iespējas radītājs ir kaitējis savam jaunākajam brālim, tur, kur viņa pienākumus bija to audzināt un atturēt no savas un citu Cilvēku dzīves postīšanas.

Patiesa Inteliģence mīt tikai tur, kur uzņēmīgais, Zinot, ka ir tie, kuri ir spējīgi jaunradi vai jaunievedumus izmantot bezatbildīgi, atbildību par savas darbības sekām nepārliek uz jaunieveduma izmantotāja pleciem, bet savu jaunradi saskaņo ar iespējamo lietotāju inteliģences un tikumības līmeni. Inteliģence, kā iespēju devēja, audzinātāja un normu uzturētāja, kopā ar viņas radīto iespēju izmantotājiem, ir līdzatbildīga par visu apkārt notiekošo.

Patiesi Inteliģentā vidē nav iespējama liberāla attieksme pret filosofiskajā, mākslas, zinātnes un politiskajā dzīvē notiekošo. Liberālisms noved pie atsvešinātības, dzīves, interešu un sabiedrisko saišu saraušanas, kas beidzas ar savstarpēju iznīcināšanu katra personiskās labklājības vārdā. Inteliģence, būdama saskaņojošā, saistošā un vienojošā – radošā sākotne, nevar vienaldzīgi nolūkoties un pielaidīgi izturēties pret postošu darbību.

Tai jāuzņemas atbildība par savas darbības vēsturiskajām – tikumiskajām, ekonomiskajām un sociālajām sekām un, ja to prasa situācija, pašai jāķeras pie savu kļūdu labošanas. Taisnīgums prasa, lai tas, kuram pieder lielākās iespējas, uzņemas lielāko atbildību. Taisnīgums ir otrais Inteliģences darbības stūrakmens un kalpo par galējo kritēriju tās sabiedriskās darbības tikumības vērtējumam.

 Ar savu piemēru darba, intelektuālā un Garīgā Inteliģence uzrāda Evolūcijas virzienu uz Radošās kalpošanas brīvību un ceļu tās sasniegšanai – vispārēju sadarbību, izglītību, skaistuma vairošanu un uzticību saviem Ētiskajiem Ideāliem.

Inteliģence ir jūtīgs, nomodā esošs un Debesīm atsaucīgs Zvans, Svece logā un nebeidzams darbs.


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija