Visu iespēju pasaule.

„Dzejnieks Ir Tad, kad Dzīvība ar kādu Runā.

Dzejnieks var būt Cilvēku starpnieks.

Var būt Cilvēku un Varas starpnieks.

Starpnieks Zemei un Cilvēkam.

Un pavisam kritiskos brīžos Cilvēku un Dzīvības starpnieks.”

Mūsu priekšā ir divi lieli jautājumi.

- Kāpēc agrāk bērni ar prieku un interesi mācījās, bet tagad tā vairs nav?

- Vai skolotājam būtu jāmotivē bērns apgūt ko jaunu?

Atbildi sākšu ar kādreiz populāru anekdoti, kura mums kalpos par līdzību.

Brālīši sagājuši ap laktu tēva darbnīcā. (Tēvs ir metālmākslinieks). Ik pēc brīža no darbnīcas atskan sāpju brēcieni pārmaiņus ar sajūsmas gavilēm. Māsiņa iet skatīties, ko brālīši tur tik aizrautīgi dara. Skatās – brālīši liek pirkstu uz laktas un sit ar āmuru.

Māsiņa jautā: „Ko jūs te darat?” Uz ko viens no brālīšiem atbild: „Ķeram kaifu (baudu)!” Māsiņa (vēl maza) brālīšus nesaprot, tāpēc cenšas iedziļināties notiekošā būtībā un jautā tālāk: „Kāds tur kaifs (bauda) – sist pa pirkstiem?” Vecākais, kuram visi pirksti pušumos, atbildot māsiņai sniedz āmuru: „Pamēģini pati kāds „kaifs ķeras”, kad aizsit garām!”

Nenormālā pasaulē nekā normāla nav.

Nenormālā pasaulē „ķer kaifu” par to, ko normālā pasaulē nemaz nedarītu, kas tur būtu ikdienas normālstāvoklis. Motivēšana – „ieinteresēšana” ir nenormālās pasaules sastāvdaļa un nenormālības indikators. Nenormālā pasaulē „ieinteresēšana” (kas ir uzpirkšanas forma – dabiskās lietu kārtības pārkāpums un tādu pārkāpumu turpināšana – reaģēšana uz pārkāpumu sekām) attiecas uz visu to, kas normu pasaulē – tās dabiskajā dzīvē ir dabiska Cilvēka ikdienas sastāvdaļa. Uz visu to, kas tur ir normāla parādība un nekādu „ieinteresēšanu” – motivēšanu neprasa.

„Ieinteresēšana”, kas iet roku rokā ar gremdēšanu un pavešanu netiklībā, nav jauna parādība. Baznīcas un tām līdzīgas „labdarības” organizācijas (kuras eksistē pateicoties caurplūstošajai naudiņai) „motivē” paklīdeņus ar zupas bļodiņu un naktsmītni, tā demonstrējot savus labos nodomus tur, kur ir deģenerējusi sabiedrību līdz tam, ka vieni Cilvēki atņem darbu un darba vajadzību citiem Cilvēkiem – tiem, kuri paši nav spējīgi sevi nodarbināt vai turēties darbā. Sabiedrībai (spējīgākajai tās daļai) ir jārūpējas par saviem mazattīstītajiem brāļiem un jārada tādi dzīves apstākļi, kuros nebūtu bezdarba un bezdarba dzīves iespēju. Katram ir jādod darbs pēc viņa spējām. Pabalsts un zupas bļodiņa ir Cilvēka pazemošana un novešana netiklībā.

Baznīca tāpat „motivē”(ievilina) jauniešus baznīcā ar rokkoncertiem, „kristīgajiem rokansambļiem” un „kristīgajām nometnēm” jauniešiem. Interesanti,

– vai baznīckungs iepriekš iesvēta arī tur pīpēto „zālīti” un visu citu, kas piederas tādu ieinteresējamo ikdienai un izpratnei par „labu laika pavadīšanu”?

- Tad jau laikam baznīctēvu intīmā uzdzīve ar „ieinteresējamajiem” arī pieder pie tādas „svētījošas” un „motivējošas” prakses?

Dīvaini, kā „tiecoties radīt ieinteresējamajiem pierastu vidi” baznīcu sienas netiek aprakstītas un telpās sanesti atkritumi, kas tagad ir neatņemama „motivējamo” dzīves vides sastāvdaļa.

(Tad jau labāk, lai „izstumtie” vai „noklīdušie” tur reliģiju idealizētos augstumos, ar kuru nekad nesaskaras, nekā iedomājas, ka tam, ko viņi dara, ir kāds sakars ar reliģiju. Tāda atdalītība viņiem rāda viņu patieso stāvokli un ceļa virzienu uz Ideālu. Tagadējā baznīcas prakse atņem Ideālu, bet pāri palikušo iemin dubļos, ko pasniedz kā svēto vakarēdienu un Gara maizi!)

Tagad ir modē apgalvojums – „lai lasa ko lasīdams, ka tikai vispār lasa”. (Tad jau labāk lai nelasa, nekā lasa samaitājošu literatūru – jo tad lasīšana no pozitīvas darbības, lasot attīstošu literatūru, ar to pašu tagad pārvēršas par samaitāšanas līdzekli.) Tāpat skandina radio un TV ar saviem subkultūras reklamējošajiem raidījumiem.(„Nokāpt pie cilvēka” nenozīmē darīt to pašu, ko dara viņš, bet parādīt, kā tajos pašos apstākļos var darīt citu; cita darīšana un citas dzīves piemēra rādīšana, atrodoties tādā pat situācijā.)

Reliģija un kultūra (izglītība) ir vērtības, kuras nedrīkst tikt aptraipītas un devalvētas.

Baznīcas piemēram seko arī „kultūras dzīve” ar savu notikumu un iestāžu atvēršanu nakts dzīvei. Arī tur tas vienmēr notiek ar „ieinteresēšanas” ieganstu. Ar to pašu ieganstu „kultūra” tiek iznesta tai pretdabiskā vidē – stacijās, ielās un tirgus laukumos. Kultūrai nav nekā kopīga ar tradicionālo mūsdienu vēderrūpju ikdienas dzīvi – tā rit pilnīgi citā pasaulē, dimensijās un ritmos. Kultūra notiek dvēseles stāvokļos un sajūtās, kādas nedrīkst tikt samaisītas ar ikdienas vēderrūpju ritmiem un sajūtām.

„Dod ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, bet Dievam to, kas pienākas Dievam!”

Kultūrai ir jāaizved prom no ikdienas rūpēm – tā nedrīkst nolaisties līdz ikdienišķajam, tad tā paceļ ikdienu pie sevis, maina to un ienāk tajā kā Skaistums. Svētkus nolaižot pie ikdienas, tiek traucēta ikdienas gaita un devalvēti Svētki. Ikdienā ienesot tieksmi uz Svētkiem, „mālus attīra un padara par Skaistuma izejvielu”.

Kultūras piezemēšana ir Kultūras iznīcināšana, atņemot tai tās ceļošo un pārpasaulīgo dabu.

 

Kultūra ir harmonija un pārpasaulīgas kārtības elpa.

No Kultūras izrietošo parādību iznešana ikdienas telpā to nostāda disharmonijā ar neatbilstošo vidi, un tādā kārtā caur sajūtu neatbilstību „skatītājos” – garāmgājējos rada maldīgu iespaidu par to, kas ir kultūras dzīve un māksla. Tas rada iespaidu, ka Kultūra ir notikums klubā, partijas mītiņā, uz skatuves vai ielas stūra, ka māksla ir katram bez pūlēm sasniedzama – „tas, ko Cilvēks par tādu nosauc” – uzskata un deklarē, ka kultūras ministrija atbalsta, veido kultūru vai mākslu.

(Operas, baleta, teātra un mākslas izstādes neatņemamā sastāvdaļa ir tur valdošā ikdienai neraksturīgā pacilātības sajūta skatītājā. Par notikumu – vērtību to padara telpas atmosfēra, skatītāju iepriekšējā gatavošanās notikumam, gaidas ceļā uz to, tērpi un noskaņas, ar kurām skatītājs atbrīvojas no ikdienišķā, bet izrāde vai mākslas telpa sagaida Cilvēku. Māksla ir tas, kas nevar tapt nejauši, ar tam nesagatavotas dvēseles vadītu roku vai virtuvē uz galda starp tomātiem, biezputru un kotletēm. Māksla netop restorānā pie vīna glāzes vai pārtraukumā starp modeles apskāvieniem piesviedrētos palagos. Mākslinieka tapšana ir viņa dvēseles audzināšana. Mākslas akadēmijai nav jāierāda tehnikas un materiāli, māksliniekam nav jāmeklē jaunas formas. Māksliniekam un akadēmiķim ir jāceļ augstāki dvēseļu stāvi! Jaunais mākslā ir celšanās Debesu tuvumā.)

 

Māksla, Zinātne un Kultūra ir Gaismas stars, krītošs no Augstāko Pasauļu pavērto aizkaru spraugas.

Un tikai tā pret to drīkst izturēties un tai tuvoties. Nekādas netīras rokas, sajūtas un domas tām nedrīkst pieskarties. Zaudējot šo parādību pārpasaulību un tīrību, zūd Cilvēka dzīves jēga. Ienesot operā, baletā vai izstādē ikdienišķo, bet mākslu iznesot ikdienišķajā vidē, sajaucot lietu kārtību, tiek radīta visu iznīcinoša disharmonija, kā rezultātā iegūstam tieksmes, centības un interešu zudumu.

Māksla, Zinātne un Kultūra ir „ar rokām neskarama”.

Mākslinieks ir neikdienišķa un katram nepieejama būtne. Zinātnieks ir tempļa slēgto daļu iemītnieks, un Kultūras „darbiniekam” (tradīciju nesējam) jābūt dzīvajai saitei starp Debesīm un Zemi, kura dzīvi uz zemes vada Debesis. Nekas zemisks nedrīkst pielipt viņa rokām, domām un darbiem. Mākslas darbs ir pārpasaulīga, tikai retā un izcilā spējām piesaukta un mūsu pasaulē ienesta parādība. Muzejs ir vērtību krātuve, kuras apmeklējums paliek atmiņā uz visu mūžu, un muzeja darbinieki ir teiksmainas būtnes – šo vērtību gaismas apdvestie, laimīgie sargi – viņiem ir dota iespēja būt tur katru dienu, ko nevar baudīt muzeja apmeklētāji. Kultūras telpa ir tik tālu no ikdienas steigas, rūpēm un jezgas, tik tālu no subkultūru mēsliem, ka katra saskarsme ar Kultūras dzīvi ir svaiga gaisa malks purvā slīkstošajam, un Saules stari piekvēpušas pazemes durvīs.

Tikai ar tādu attieksmi pret šīm vērtībām mēs noturam Debesis pār zemi un Gaismu nākošu pār Cilvēku.

Tikai ar to mēs dodam Cilvēkam dzīves jēgu, dzīves interesi un prieku.

Tikai ar tālākas virzības telpu mēs Cilvēku tuvinam Mākslai, Kultūrai, Zinātnei un izglītībai un uzturam viņa Kulturu.

Tikai noturot pasauli Normu robežās, mēs Cilvēkam dodam iespēju būt Cilvēkam. Pārkāpjot šīs robežas, Cilvēkam tiek atņemta Cilvēka dzīves iespēja, un normālajam raksturīgais zūd no Cilvēka dzīves. Maizi (vērtību) nedrīkst pasniegt netīrā traukā. Badā un trūkumā jādzīvo tiem, kuri to neprot vērtēt – turēt par vērtību, kuriem tā ir tirgus prece vai vēdera piepildīšanas veids. Vērtību nedrīkst likt blakus nevērtīgajam. Ar to devalvē vērtību, bet nevērtībai piešķir vērtības tēlu.

Tā ir maldināšana.

Ar maldināšanu nodarbojas baznīcas, „kultūras darbinieki” un tagad arī „skolas”. Viņi bērniem „dod akmeni maizes vietā”, bet „maizi met suņiem”.

Ja mēs palūkosimies tajā, kas rosina „teātru un muzeju naktis”, „radio un TV pievēršanos jaunatnes auditorijām caur viņiem pazīstamo”, baznīcu „svētdienas skolas” un partiju „jaunatnes sekcijas”, tad redzēsim, ka aiz tā vienmēr stāv viens un tās pats – cīņa par naudas makiem un reklāmdevējus iekārdinošiem reitingu skaitļiem. Savukārt „mākslas iznešana publiskajā telpā” vajadzīga tiem, kuri savus ķēmus, ākstīšanos un vidi piesārņojošos smērējumus uzdod par Mākslu. Tiem, kuri ar tādu „mākslu” pelna naudu un popularitāti apstulbotā pūļa acīs. Ar to vienīgo, ko viņi prot un var, ar to, par ko viņiem maksā naudu tie, kuri grib noturēt pūli idiotizētā stāvoklī.

Tiecoties pēc kapeiciņas (centiņa), viņi visi kopā gremdē un slīcina savus līdzcilvēkus – izdara nodevību pret to, ko sargāt un vairot viņi ir solījušies sākot strādāt savu darbu un kā dēļ viņi, tāpat kā viņu līdzcilvēki, ir nākuši šajā pasaulē.

***

 

Skolēnu „motivēšana” ir nenormālajai pasaulei piederoša parādība. Tā sākās ASV 70-tajos gados, tad, kad tur atteicās no klasiskajām izglītības metodēm reizē ar pievēršanos „netradicionālajam” dzimumattiecībās, izglītībā, Cilvēku attiecībās vispār un ieviesa mērķtiecīgu Cilvēku maitāšanu, īstas izglītības liegšanu un neizglītota pūļa vairošanu. Tad ASV turienes saprātīgā inteliģence asi vērsās pret tādu rīcību. Tāda rīcība tur tika „aktīvi izdiskutēta” un nosodīta. Tomēr valsts institūcijas un sabiedriskās nevalstiskās organizācijas (NVO), dažādu fondu atbalstītas un finansētas, ar buldozera neatlaidību grāva to, kas veidoja viņu izglītības un Kultūras stāvus un telpas. Tas pats vēlāk atkārtojās ES zemēs – visur, kur iespiedās ASV ietekme un naudas plūsmas, kuras kontrolēja projektus un grantus izsniedzošie fondi un programmas. Caur šiem grantiem un „projektiem” fondi sagrāva katru sabiedrības, izglītības un kultūras telpu, kurai piekļuva.

Vispirms viņi (kā kādreiz „māksliniekus”) samaitāja universitāšu un akadēmiju mācību spēkus. Tie saražoja nekur nederīgus (kaitīgus) „skolotājus” un ministriju darbiniekus, bet viņi visi kopā tagad maitā bērnus, tāpat kā ir samaitāti viņu vecāki.

„Tāds no tāda rodas.”

Arī ASV ir (nesekmīgi) izgājusi skolēnu „ieinteresēšanas” stadiju. Ķīmijai ir ticis ieteikts „kulinārās ieinteresēšanas” kurss, matemātikai – „biznesa rotaļas”, bet bioloģijai – „striptīza elementi” un „klasesbiedru ķermeņa izpētes” nodarbības. Vispārīgajā formā sakot – tika darīts viss, lai „mācītu nemācot”, bet tā kā iemācīt var tikai mācot, tad, protams, ka visas tādas „motivēšanas” (kuras noliedz mācīšanās pamatu pamatu – sakārtotību, disciplinētību un Cilvēcisko vērtību darbību skolēnā) vienmēr beidzas vienādi – ar „apmācītu” – neizglītotu, šā tā informētu mežoņu savairošanu. Tā ir savairoti vēsturi, ģeogrāfiju, eksaktās un humanitārās zinības nezinoši, savas zemākās eksistenciālās tieksmes un baudas apmierinoši „alu cilvēki”, kuri vēlāk „pieaugušo pasaulē” ieiet ar to pašu maza bērna uzskatu un spēju kopumu, kuru tagad konkurencē realizē ar rungu, nagiem un zobiem.

„Skolās” tiek veidota akulturāla, neizglītotu un egoistisku divkāju radījumu masa, kurai zināšanu vietā ir iestrādāta iracionāli-mītiskā (intuitīvi-vadāmā) domāšana un pasaules uztvere, kad jebkas var tikt uzstādīts par vērtību un mērķi, un netiek kritiski vērtēts, bet akli izpildīts. Tā ir augstākā – psihiskā totalitārisma forma.

***

 

Normālā pasaulē dzīvo normāli Cilvēki.

Normāli Cilvēki dara normālus darbus.

Normāliem Cilvēkiem ir normāli bērni.

Normāli bērni ir draudzīgi, iejūtīgi, ieinteresēti, priecīgi, labvēlīgi, līdzjūtīgi, mīļi, dzīvespriecīgi, darboties un zināt kāri – labdabīgi.

Tas nav jāpierāda. Normāli Cilvēki zin, ka tas tā ir. Viņi paši tādi ir bijuši kā bērni, un tādi ir vēl šodien. Visi viņu dzīves sasniegumi ir nākuši tikai un vienīgi no tā, ka viņi ir bijuši normāli normālu vecāku bērni un ir tik lieli, cik liela ir šī normālība. Vispār – jebkuri sasniegumi nāk tikai kādu normu klātbūtnē un normu ievērošanas rezultātā un mērā. Pat ja sasniegums ir normu pārkāpis vienā jomā, tad tam „klāt ir stāvējusi” citu normu ievērošana, un būtu lielāks, ja netiktu pārkāpta neviena no tām. Norma nav Cilvēku uzskati par to, kas ir Norma, bet tā Dabiskās Kārtības daļa, kura eksistē neatkarīgi no Cilvēku uzskatiem par to.

Normāls bērns nāk pasaulē vislielākajā mērā ieinteresēts tās norisēs un gribošs visdrīzākajā laikā un vistiešākajā veidā iesaistīties pasaules dzīvē. Normāls bērns nāk ar beznosacījuma mīlestību, kura viņu virza visu izzināt, izpētīt un samīlēt.

Normāls bērns tiecas būt ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām un vienaudžiem – piedalīties viņu dzīvē, mācīties no viņiem un visu izmēģināt darbībā. Tāpēc bērna izglītības pamatus ieliek (izglītību baudījuši) vecāki jau agrā bērnībā.

Normāla bērna audzināšana ir normālā vecāku uzvedībā bērna klātbūtnē.

Vecāku attiecību raksturs nosaka, kādas būs bērna attiecības ar pasauli, un kāda loma tajā būs viņa zināšanām.

Līdzvērtīgu vecāku laulību bērni nonāk visu iespēju pasaulē.

Nelīdzvērtīgu vecāku laulību bērni nonāk mērķu, šķēršļu, veiksmju un neveiksmju, uzvarētāju un uzvarēto pasaulē.

***

Nelīdzvērtīgi vecāki ir jauktajās laulībās, kad tajās stājas dažādu etnisko grupu vai kultūras un reliģisko tradīciju, sociālo slāņu, interešu vai profesionāli nesaderīgi Cilvēki ar atšķirīgu dzīves pieredzi un uzskatiem. Tādu vecāku starpā vienmēr ir dabiska tieksme sargāt savu savdabību, kā rezultātā ir savdabību cīņa vecāku starpā un kāds no viņiem nonāk vadošā pozīcijā attiecībā pret otru. Pat ja paši vecāki to neizjūt kā traucējumu vai atrod to par savas kopdzīves formu, normu un dzīves piedzīvojumu, tad tas tomēr kardināli maina visu viņu bērnu dzīvi.

Nelīdzsvaroto laulību bērniem pasaule zaudē viengabalainību, veselumu. Tā sadalās resursos un produktos, kur resursam vērtību piešķir produkts, tāpat kā produkta baudīšana piešķir vērtību tā iegūšanai un tā baudītājiem. Viņa acīs tas, kurš bauda produktu, ir vērtīgāks par to, kurš produktu baudīt nevar. Visa tāda Cilvēka dzīve ir cīņa par produkta baudīšanu.

Šajā cīņā ir šķēršļi un to apiešanas ceļi. Citi Cilvēki tādiem bērniem ir gan šķēršļi (konkurenti), gan šķēršļu apiešanas ceļi (viņus var izmantot kā „sabiedrotos” vai kā resursu – patērētājus, uz kuriem var pakāpties). Šķērslis ir viss, kas atdala vai attālina no produkta baudīšanas. Katras grūtības ir šķērslis. Katrs laiks līdz baudīšanai ir šķērslis. Tāpēc tādam Cilvēkam izglītība ir tikai ceļš – līdzeklis šķēršļu apiešanai, lai nonāktu pie produkta baudīšanas.

Līdz ar to, visa iespējamā zināšanu pasaule krasi dalās „vajadzīgajās” un „nevajadzīgajās” zināšanās. „Vajadzīgās” zināšanas ir zināšanas par „ceļiem”, bet „nevajadzīgās” ir zināšanas par šķēršļiem vai ar to apiešanai nesaistītajām parādībām. Eksakto ceļu gājējiem neesot vajadzīgas humanitārās zināšanas, un otrādi – humanitārajos ceļos nevajagot eksakto zināšanu bagāžu, un tāpat arī citās profesionālās darbības jomās esot katrai savas vajadzīgās un nevajadzīgās – „pielietojamās vai nepielietojamās” zināšanas.

Tādam Cilvēkam zināšanas nav viņa dzīves pamatvērtība un dzīves saturs. Tādam zināšanas par šķērsli vajadzīgas tikai tik vien, lai labāk to apietu. Tas vien jau uzreiz tāda Cilvēka interešu un zināšanu lauku samazina uz pusi. Pats „šķērslis” un tajā apslēptās iespējas nav interesantas un vajadzīgas. Tāpat viņu neinteresē, kas notiek ar konkurentiem un „resursiem”. Svarīgs ir tikai „ceļš” un to paverošās zināšanas. Tādiem „mērķis attaisno līdzekļus”, „nauda nesmird”, „štrunts par bitēm ...!”, „nemaisās pa kājām – lielie nāk!”, „kam nauda – tam tiesā taisnība...!”

„Ceļš” ir attālums no vēlmēm, resursiem un iespējām līdz produkta baudīšanai. „Ceļa” garums ir „ceļā” pavadītais no produkta baudīšanas attālinošais laiks. Tādā kārtā laika (procesa) kategorija arī kļūst par „šķērsli” baudīšanai. Tāpēc ir tieksme šo laiku saīsināt, vienkāršojot darba procesu un sašaurinot zināšanu apjomu par „ceļu”. (Mācību iestādes piedāvā „tikai derīgās zināšanas īsā laikā ”.Attīstās specializācija. No uzmanības zonas zūd Cilvēciskās Vērtības.)

Tādā kārtā mācību process kā „ceļš un ceļā pavadītais laiks” arī kļūst par „šķersli”, kas, toasociējot ar ceļu kā zināšanu iegūšanas procesu, par „šķērsli” padara arī pašas zināšanas. Tādam cilvēkam zināšanas ir neinteresantas, nevajadzīgas un uzspiestas kā kavēklis ceļā pie baudīšanas. Ja viņš varētu baudīt bez zināšanām, tad tā arī darītu, un tas viņu noved pie tādu baudu meklēšanas, kuru sasniegšanai nav vajadzīgas zināšanas.

Nelīdzsvaroto, nelīdzvērtīgo laulību bērni ir orientēti uz gala produktu, bet tāda orientācija prasa šo bērnu „motivēšanu” izglītībā, kur pati produkta baudīšana izglītības iegūšanas rezultātā arī ir „ieinteresēšana”. („Mācies, bērniņ, lai varētu konkurēt darba tirgū un pelnīt daudz naudiņas, par ko varēsi sev nopirkt ..., bet mums apmaksāt nabagmāju, kurā mūs ieliksi”)

Tā kā tādiem Cilvēkiem visi no baudīšanas attālinošie ierobežojumi ir „šķēršļi”, tad tiem par „šķēršļiem” ātri vien kļūst arī morāles un sabiedrisko attiecību normas. Tādiem Cilvēkiem viņu veiksmīgums ir šķēršļu pārvarēšanā, kas neizbēgami viņus noved pie kriminālām darbībām, likumu apiešanas un likumu pakārtošanas savām kriminālajām darbībām.

Tādā kārtā „šķēršļu”, „ceļu” un „produktu” pasaule ir korumpēta pasaule, kuras korumpētības cēloņi izriet no „šķēršļu”, „ceļu” un „produktu” esamības un to baudīšanas vajadzības nelīdzvērtīgo vecāku bērniem.

„Veiksmesstāsts” ir tīksmināšanās par „Veiksminieka veiksmi” un viņa „veiksmes” – „veiksmīguma” principa reklamēšana. „Veiksmesstāsts” vienlaicīgi ir arī stāsts par tiem „neveiksminiekiem”, kuri nav iekļuvuši šī stāsta veiksminiekos. Tur, kur ir „veiksminieki”, ir arī „neveiksminieki”.

Azartspēļu „laimētāvās” „veiksminieki” „laimē” to ko „neveiksminieki” zaudē. Pie tam viens „veiksminieks” „laimē” tur, kur zaudējušo ir daudz un zaudējuši ir visu, bet „laimējušais” savu „laimestu” varētu iegūt arī citā ceļā bez citu neveiksmes. Tādā kārtā „laimētavas” un „veiksmes stāsti” ir mušpapīrs un ēsma lamatās neskaitāmu aplaupīšanai, kur viņiem nolaupītais saplūst dažu kabatās. Tādā kārtā tāda veiksme nav balstīta cilvēka spēju un darba attīstībā, bet tikai un vienīgi uz kolektīvas neveiksmes, iznīcinot viņu iespēju daudzveidību, attīstības un pilnveidošanās ceļus, kas ir milzīgs zaudējums visai tautai, sabiedrībai un Cilvēcei.

„Neveiksminieki” ir visi tie, kuri ir izvēlējušies „nepareizo” vai „pārāk garo” ceļu, kuri nav piekļuvuši produkta baudīšanai, un tāpēc ir „nevērtīgi”. Tāpat neveiksminieks ir katrs, kurš nav ieguvis pietiekami daudz resursu (īsi zobi, mazi nagi un ragi) un sava izvēlētā „ceļa” akceptu no spēcīgāko vides veidotāju loka. Tāds „neveiksminieks” var „veiksmīgi” strādāt līdz brīdim, kad kāds „veiksmīgāks” vides veidotājs maina darba apstākļus, vidi, patērētāju gaumi vai skaitu. Viņa darbs ir pieprasīts un vajadzīgs, tikai pārāk daudzi ir izbraukuši uz Īriju, un, lūk, - viņš jau ir „neveiksminieks”..., bet tas, kurš izgrozīja tā, lai izbrauktu izbraukušie, lūk, ir „veiksminieks”.

Sadalījums „veiksminiekos” vai „neveiksminiekos” nekā nav atkarīgs no reālajām Cilvēka rakstura īpašībām vai darba spējām, bet no tā, kurā vietā un laikā, ar kādiem „Cilvēkiem” ir pagadījies vai, tieši otrādi – nav laimējies būt kopā, un vai kāds „ar lielākiem zobiem” nav tavu „veiksmi” noskatījis sev. Tāds dalījums ir atkarīgs no korporāciju, banku un kriminalizētās demokrātijas ekonomiskās politikas.

„Nepareizā ceļa” izvēle „neveiksminiekam” nozīmē kā to, ka korumpētā valstī tiesneša spriedums vienmēr būs maksātspējīgākā pusē, lielo pasūtījumu vienmēr saņems tas pats un arī pie citu „veiksminieku” neformālo sarunu galda atkal būs tas pats lielo pasūtījumu saņēmušais maksātspējīgākais „veiksminieks” ar viņam vajadzīgo tiesas spriedumu kabatā, tā arī Zinātnes panīkumu un gala rezultātā vispārēju visu nozaru apsīkumu. „Nepareizais ceļš” zinātnē ir tas pētījumu virziens, kurš nav izpelnījies naudas (resursu) devēju interesi, un tāpēc nav saņēmis kārtējo grantu. Tādā pasaulē zinātnes attīstību ierobežo ne tikai izglītībā (tās vispusības trūkumā) esošie cēloņi, bet arī „ceļa saīsināšanās” tendence ražošanā. Nevienu neinteresē perspektīvs pētījumu virziens, kurš kaut kādu rezultātu dos pēc 100, 1000 vai 10 000 gadiem. Tāpat nevienu neinteresē kādas laboratorijas darbi par pilnīgi nesaprotamu tēmu, kurā nav saprotams ne pētījumu virziens, ne iespējamie rezultāti.

Tas nozīmē, ka tāda „veiksminieku” virzīta zinātne ir „neveiksmīga” savā būtībā, jo palaiž garām lielāko daļu perspektīvo pētījumu virzienu, kuri būtu atnesuši sabiedrībai tagad nepieejamās „veiksmes”. Tas pats sakāms par visu to „neveiksminieku” darbu, kurš ir ticis „veiksminieku” darbības rezultātā pārtraukts. Pašreizējā ekonomiskā modeļa ietvaros globalizācija un tās „veiksminieki” ir lielākā ekonomiskā un ģeopolitiskā planētas neveiksme Zemes vēsturē. Darba apjoma un daudzveidības sašaurināšana – tajā iesaistīto Cilvēku izstumšana bezdarbā – viņu ievirzīšana tiem pretdabiskās nodarbēs ir liela neveiksme visas sabiedrības mērogā. Tieši tāpat tiek sakropļots Zinātnes darbības lauks, kas kopā ar darba lauka deformāciju noved pie tādas pasaules pagrimuma, panīkuma un pilnīgas dzīvotnespējas („ilgtspējības zuduma”) gala rezultātā. „Veiksminieku veiksmes stāsts” ir visas sabiedrības kolektīvās neveiksmes briesmu signāls.

Cilvēks ir kolektīva būtne. Viņa dzīves jēga ir kolektīvajās darbībās un kolektīvās darbības spēju uzlabošanā. Tam kalpo zināšanas. „Mērķu”, „ceļu” un „produktu” pasaule iznīcina kolektīvo darbību jomu un Cilvēku kā kolektīvu būtni tajās. Viņu pretnostata citiem, kas ir pretdabiski. Zūdot kolektīvismam, zūd vajadzība pēc zināšanām, un līdz ar to arī Cilvēka dzīves jēga. Dzīves bezjēdzības sajūta iet roku rokā ar zinātkāres zudumu. Mācīties prieks ir dzīves saturīguma rādītājs. Ir skaidrs, ka ar „ieinteresēšanu” te nekas nav panākams – tas tikai veicina „ceļu sašaurināšanos” un attīsta spēcīgāku „šķēršļu apiešanas” tieksmi. Vienīgais normalitāti atjaunojošais pasākums ir līdzvērtīgu un saderīgu vecāku stāšanās laulībā.

***

Tikai tās laulības, kurās stājas vienas tautas savstarpēji papildinoši vecāki ar saderīgām interesēm no vienādām sociālajām grupām, ar vienādukultūras un reliģisko mantojumu un pieredzi monokulturālā sabiedrībā, ir saderīgas, ja tiek ievēroti arī citi metafiziskie faktori.

Tādu vecāku bērni nonāk visu iespēju pasaulē. Tur katra parādība un forma sevī nes piedzīvojumu iespējas. Piedzīvojums ir „produkts” un tā baudīšana. Piedzīvojumā esošais ir „veiksmīgs uzvarētājs”. Tādā pasaulē viss ir interesants un izzināms. Tādā pasaulē ir tikai viens šķērslis ceļā uz piedzīvojumu – zināšanu trūkums. Apejot loku un atgriežoties pie jau izzinātā, to pašu var darīt jaunā pakāpē – iet dziļumā vai sākt jaunu loku – plašumā, pēc katra paša attīstības līmeņa un personības rakstura prasībām. Nekas te nav aizliegts un ierobežojošs. Jūtas ved dziļumā un prāts – plašumā.

Visi ceļi izziņai ir atvērti.

Visi ceļi ir interesanti.

Visi piedzīvojumi ir bagātinoši.

Tomēr loku paplašināšana vai izpētes padziļināšana prasa noteiktu personības īpašību (Cilvēcisko Vērtību) attīstīšanu – morāles normu un likumu izveidi un ievērošanu, kas arī ir sava veida piedzīvojums un izpētes virziens, kurš noved pie disciplīnas vajadzības un pašdisciplīnas ievērošanas. Morāles normu, likumības ievērošana un sadarbība tad kļūst par zināšanu iegūšanas garantu. Katra jauna tādā ceļā iegūta Cilvēciskā Vērtība personībā izraisa interesi par tai vēl iepriekš nezināmām dzīves un izziņas jomām. Tas ir lavīnveida process, kurā katras zināšanas ir durvis uz vēl vispusīgāku zināšanu iegūšanas iespējām.

Tādā veidā iekšējais labvēlības un izziņas prieka impulss ir zināšanu ieguves, Cilvēcisko Vērtību attīstības un bērna radošās darbības attīstības dzinulis.

Savukārt izglītots, disciplinēts un Cilvēciski pilnvērtīgs – labs Cilvēks dzīvo saskaņā ar savu mīļo pasauli, ar visiem tās iemītniekiem – ir laimīgs Cilvēciskajās attiecībās, un veiksmīgs materiālajā nodrošinājumā savai interešu pilnajai un radošajām iespējām bagātajai dzīvei.

Normālam bērnam vienmēr ir par ko parunāt ar saviem vecākiem. Viņam vienmēr ir daudz jautājumu, kurus uzdot par visu apkārt redzamo. Normāli vecāki ir ar interesi mācījušies skolā un mūžizglītībā papildinājuši savas zināšanas. Tādi vecāki ir interesanti, piedzīvojumiem bagātu dzīvi dzīvojoši Cilvēki. Viņiem vienmēr ir ar ko atbildēt uz bērnu jautājumiem un stāstīt par saviem piedzīvojumiem, tā dodot jaunu vielu atkal citiem jautājumiem.

Normāliem vecākiem normālā pasaulē vienmēr ir labs kontakts ar bērniem.

Vecāki ir piemērs bērnam.

Bērni kopē vecākus.

Zināšanām bagāti vecāki ierāda savas dzīves bagātības avotu – zināšanas un to iegūšanas ceļu – grāmatas, izglītību un Kultūras mantojuma apgūšanu, kuram piekļūst caur sadarbību ar citiem Cilvēkiem – caur pilnvērtīgu attiecību apgūšanu un veidošanu. Tādā kārtā viss bērnu ved uz Normu apzināšanu un ievērošanu.

Norma ir pilnvērtīgas dzīves pamats.

Normu uzturēta sabiedrība ir interešu un radošas dzīves sabiedrība.

Normu un sadarbības pasaulē nav korupcijas.

Kolektīva izglītības tieksme izslēdz korupciju, jo veicina savstarpēju atbalstu, brālību un ieguvumu. Izglītība savā būtībā ir viskolektīvākā parādība. Mēs apgūstam visu iepriekšējo paaudžu kolektīvi uzkrāto zināšanu apjomu, kurš pie mums nonāk caur sadarbību ar to caur tā nesējiem vai kādu Cilvēku darba ieguldījumu tā saglabāšanā, pavairošanā un nodošanā mūsu rokās. Izglītība ir kolektīvas parādības – darba (darbs ir kolektīvas dzīves rezultāts un uzturētājs – pat individuāls ražotājs un sava darba augļu patērētājs ir kādas sadarbības – savu vecāku un sabiedrības pūļu auglis) pacelšana jaunā pakāpē, kur darbs no matērijas formu pārveidošanas paceļas zināšanu – kolektīvo pūļu rezultātā iegūstamo augļu sintezēšanā.

Izglītots Cilvēks darbam piešķir pilnīgi jaunu darbības telpu un rada jaunu darba instrumentu – kulturālu apziņu, kas ir kolektīvās ražošanas līdzeklis. Tādā darbā rodas principiāli jauni „produkti” – augstāki apziņas stāvokļi, pilnīgāks Cilvēks un jaunas Cilvēka darbības telpas. Notiek Evolūcijas virzīšana, bet Evolūcija kļūst par darbības lauku un Cilvēks tajā – par Evolūcijas subjektu. Evolūcija, tāpat kā darbs tajā, ir kolektīva parādība un notiek tikai visu tās darbinieku saskaņotībā augstākajās darba formās.

Jauna sabiedrība ir tā, kura spēj strādāt šajā jaunajā kolektīvās dzīves un darba telpā, tur pielietojot jaunās kolektīvās darba metodes un darba rīkus – izglītības ceļā veidotas kulturālas apziņas, kuras spēj darboties Kosmiskos mērogos un Kosmiskās mijiedarbībās ar Kosmiskām struktūrām un būtnēm.

 

Neizglītots Cilvēks lieto materiālos resursus savu miesīgo vajadzību apmierināšanai.

Izglītots Cilvēks strādā jaunu Zināšanu apguvei.

Garīgi attīstīts Cilvēks strādā jaunu pasauļu veidošanai.

Katra pakāpe uzrāda neizmērojami augstāku darba saturu un spēju ietilpību. Darba mīlestība ir zinātkāres otra puse, tāpēc izglītoti vecāki savus bērnus māca darbā, ierādot viņiem paveicamus darbus, strādā paši un ļauj bērniem ar savu darba daļu piedalīties savā dzīvē. Izglītoti vecāki atbalsta darba mīlestību un ierāda caur to iegūstamo piedzīvojumu. Izglītotā sabiedrībā nav tieksmes pēc produkta, jo pats darba process ir piedzīvojums, apmierinātības un zināšanu ieguves veids. Normālā sabiedrībā darbs ir līdzeklis, ar kuru Cilvēks nonāk pie sevī slēptajām bagātībām – Vērtībām, interesēm un spējām jaunu telpu un izziņas veidu apgūšanai.

***

Vecāki saviem bērniem iemāca pasaulē valdošās kopsakarības un to viņiem pieejamo veidu, kādā viņi šīs kopsakarības lietos savā dzīvē. Vecāki iezīmē pasaules uzbūves shēmu – pasaulē notiekošā kopainu un dod norādes uz bērna vietu šajā kopainā – to punktu, no kura viņš sāk sev pieejamās pasaules izziņu. Tāpat vecāki ievada bērnu Kultūras tradīciju vēsturē un ģeogrāfijā – paver viņam telpisko ainu, kurā ir notikusi tās Cilvēka veidotās vides attīstība, kuras turpinātājam – uzlabotājam būs jābūt bērnam.

Skola ir vecāku iesāktā turpinātāja, papildinātāja un detalizētāja. Skola aizpilda vecāku sniegto kopainu – shēmu ar detalizētu informāciju. Tādā veidā skola apstiprina vecāku iesāktā ceļa pareizību un ceļ viņu autoritāti bērna acīs, ar ko savukārt nostiprina savas pozīcijas, uz kuru vērtību ir norādījuši vecāki. Tāda skolas un vecāku savstarpēji papildinošā darbība veido trīsvienības divus pirmos elementus, kurā bērns ar savu darbu ienāk kā trešā puse. Vecāku ierādītā zināšanu vērtība tagad bērnam pašam ir jāapgūst ar savu darbu. Skola sniedz viņam šo iespēju – ir bērna darba vide, kurā viņš ar savām pūlēm apgūst skolā pieejamās zināšanas. Tādā kārtā Skolotājs bērnam ir cienījamākais Cilvēks aiz vecākiem un kalpo par saiti ar pasauli, kurā viņu ir ielaiduši un ievadījuši vecāki.

Gods un Cieņa ir vienas parādības divas puses.

Gods ir atbildības jūtu darbība Cilvēkā.

Cieņa ir atbildības jūtu izpausme sabiedrībā.

Izglītotā sabiedrībā attīstības dzinulis ir katra Goda jūtas, bet savstarpēja Cieņa ir sabiedrību kopā saturošais spēks. Tikai Cieņas klātbūtnē var parādīties Skaistums, Mīlestība un Zināšanas. Gods attur no vardarbības pret līdzcilvēku brīvo gribu, bet Cieņa brīvās gribas saskaņo kopīgā darbībā. Sadarbība ir iespējama tur, kur Cieņa to pieļauj. Goda jūtas nāk ar savu Cilvēcisko Vērtību, interešu un spēju apzināšanos, ar darbu tā visa izkopšanā.

Izkopta dvēsele ir izglītota dvēsele. Dvēseles dzīve vistiešākajā veidā ir saistīta ar Cilvēka prāta darbību.

 

Psīhe ir tauriņš prāta Vējā.

Prāta darbību veido triju atšķirīgu parādību sintēze. Pirmā ir prāta sintētiskā darbība un tā iekšējā harmonija. Otrā ir prāta disciplīna – normu sistēma tajā. Trešā ir prāta darbības dinamika.

Prāta sintētiskās darbības harmonija ir šī prāta muzikalitāte – tas, cik harmoniski tas savieno normas un cik tas pats spēj iekļauties citās normās ap sevi. Prāta muzikalitāti – sintētiskumu un radošās darba spējas attīsta muzikālā izglītība. Tajā ietilpst muzikālās pieredzes apgūšana un uztveres attīstīšana. Pirmkārt tā ir Cilvēces mūzikas vēstures un kultūras apgūšana. Otrkārt - izpratne par mūzikas instrumentu dabu un pielietojumu ansamblī. Treškārt – zināšanas par Cilvēka balsi un tās izkopšana.

Šo triju apgūšanu sāk un tālāk izkopj ar mūzikas klausīšanos. Dodot un liekot sistemātiski klausīties labākos mūzikas piemērus, izkopj bērna muzikālo uztveri, gaumi un dzirdi. Tikai saskarsme ar augstāku sistēmu attīsta zemāko. Tikai pieliktās pūles – darbs attīsta bērnā esošās potences. Tāpēc bērns ir jāsargā no tām muzikālajām ietekmēm, kādas ir raksturīgas viņa attīstības ikdienas līmenim – no tā, ko viņš var uztvert bez pūlēm, no tā, kas ir tradicionāls un ko var izpildīt esošās tradīcijas izpratnes un spēju līmenī. Tas ir – „tautas mūzika” un izpildījuma līmenis aizkavē bērna muzikālo attīstību, jo neprasa pūles tās satura un formas apgūšanā – tā ir pārāk vienkāršota mūzika un tās uztvere – tas ir tas, kas jau ir viņš pats.

Muzikālo uztveri attīsta dodot bērnam pieaugošā secībā sarežģītus muzikālas kultūras un izpildītāju mākslas paraugus. Folkloras un „tautas mūzikas” materiāls noder mūzikas vēstures – attīstības sākumu vai pagrimuma demonstrācijai.

 

Izklaidējošais ir degradējošs.

Piepūlošais ir attīstošs.

Mūzika ir mūzika tik, cik tā nes Augstāko Pasauļu dinamiku, izsmalcinātību un strukturālo komplicētību. Mūzika ir pasauļu un to formu harmoniskais un harmonizējošais kopsaucējs. Mūzika vieno un ir vienotības izpausme. Mūzika darbojas tur, kur ir vienotība. Mūzika ir savdabības un atšķirības vienojošais tilts, tāpēc mūzika ļauj atrast citādi neapvienojamā apvienošanas ceļus un saprast tā darbības citādi neizzināmos mehānismus. Mūzika dod redzēt parādību kopību un vienojošās saites, sakarības. Mūzika vecāku mācīto pasaules ainu demonstrē vibrāciju saskaņu un to vispārinājumu veidā. Mūzika darbu paceļ tā augstākās – nemateriālās izpratnes līmenī.

Mūzika ir pasaules izziņas augstākā forma.

Mūzikas apguvei vajadzīga tās individuāla un kolektīva klausīšanās. Katra attīsta citu muzikālās uztveres daļu. Individuāli tiek attīstīta muzikālās dzirdes daļa, bet kolektīvā klausīšanās attīsta mūzikas sapratni.

Tieši tāpat ir vajadzīga mūzikas instrumentu spēle individuāli un ansamblī. Individuālais darbs attīsta mērķtiecību, bet kolektīvā spēle – disciplīnu, iejūtību un līdzcietību.

Cilvēka balss ir viņa Gara darbības kanāls, caur kuru Gara vibrācijas nonāk ķermenī un apkārtējā vidē. Cilvēka balss ir visaugstāk attīstītais mūzikas instruments. Pret to jāizturas ar vislielāko cieņu un attīstošo rūpību. Balsi nedrīkst izmantot necienīgu skaņu radīšanai un vārdu izrunāšanai. Muzikālie un vokālie „eksperimenti” atnes lielāku ļaunumu, kā fiziska vardarbība un postījumi. Mūsdienās cīnās par fiziski – ekoloģisko normu ievērošanu, bet ir pilnīgi vienaldzīgi pret muzikālo subkultūru un vokālo eksperimentu ļaundarbību un tādas ļaundarbības ietekmi uz vidi un tur mītošajām dzīvajām būtnēm.

(Nākotnē attīstīsies psīhes, prāta, Kultūras un Gara ekoloģija. Tiks ieviestas to ekoloģiskās normas un dzīve tajās. Tas nošķirs veco pasauli ar tās populāciju no jaunās sabiedrības – Zinošo Cilvēku rases.)

 

Skolā bērni klausās, mācās un atskaņo mūziku. Tas aizņem trešo daļu no viņu mācību laika skolā.

Apgūstamie fakti mācību priekšmetos ir esamību formējošās normas. Kad mēs minam kādu faktu matemātikā, bioloģijā, ķīmijā, fizikā, vēsturē vai ģeogrāfijā, mēs paziņojam par attiecīgās normas esamību, pie kuras ievērošanas saglabājas vai tiek novērota attiecīgā dabas parādība. Ķīmiskais process ir kādu normu klātbūtnē notiekoša vienas normas pāreja – transformācija citā normā, kuru izpilda ķīmiskie elementi – Kosmisko likumu sintētiskās darbības normas. Katra parādība ir kāda Norma.

Fizikālie procesi ir normu sistēmu dinamiskās ainas – transformēšanās normas, kuras var aprakstīt kā muzikālo, tā arī matemātisko zīmju un tēlu sistēmās. Un tā tas pats attiecas uz katru mācību priekšmetu. Literāri pareizi uzbūvēta frāze ir muzikāli labskanīga to pārtulkojot mūzikas pierakstu zīmēs, tāpat kā filosofiski korekts apgalvojums ir muzikāla skaņdarba pamattēma. Valodu mēs saprotam kā runas normas. Matemātiku – kā darbību ar skaitļiem normas. Ģeogrāfiju – kā koordinātēs (normās) esošu vietu aprakstu – kas tur ir normāls. Vēsture ir tas pats laika koordinātēs esošs. Mūzika ir skaņu normu sistēmas dzīve. Faktu – normu apgūšana aizņem apmēram trešdaļu no skolēna mācību darba laika.

Fiziskā kultūra ir fizisko interešu, spēju un dinamikas normu sistēma. Prāta un dvēseles dinamika ir atkarīga no fiziskās kultūras, kādā uztur ķermeni. Tikai veselā fiziskā ķermenī var izpausties Vesels Gars. Slimīgā un invalīdā ķermenī Gara dzīve ir traucēta. Prāta darbība un dvēseles dzīve vislielākajā mērā ir atkarīga no elpošanas un asinsrites, bet sapratne un sadarbība – no miega režīma, kas savukārt stingri pakļaujas gremošanas darbībai. Centrālās nervu sistēmas darba kvalitāte pieaug līdz ar disciplinētību. Muzikālo nodarbību un mācību priekšmetu apguve stundās ir atkarīga no skolēna spējas pārvaldīt savu ķermeni un psihiskos impulsus. To dod fiziskā kultūra, ķermeņa attīstība, trenētība un dinamiskās piepūles spējas. Pareizi organizēta fiziskā slodze veicina prāta darbības dinamiku un dvēseles dzīves kvalitāti. Laikā, kad Cilvēks uztver pasauli caur tās fizisko un emocionālo izpausmju formām (bērnība un jaunība), ir svarīgi, lai bērns justos un apzinātos sevi par fiziski pilnvērtīgu būtni.

 

Mūsu ķermenis ir pasaules izpētes instruments, tāpat kā mūsu psīhe un prāts.

Fiziskās kultūras nodarbības tāpat aizņem trešdaļu no skolēna mācību darba laika.

***

Tāda mācību darba struktūra prasa principiāli citu ģimenes un skolas sadarbību. Tas nozīmē, ka lielāko mācību darba slodzi jāuzņemas vecākiem ģimenē jau no bērna triju gadu vecuma, kad normāli, izglītoti vecāki saviem bērniem sniedz izglītības lielāko daļu – pasaules uzbūves ainu un tur valdošās sakarības, kuru faktisko piepildījumu vēlāk papildina skola. Mācot vecākus, skolotāji māca viņu bērnus. Savukārt veidojot ģimenes, viņu bijušie skolnieki nosaka savu bērnu – nākošo skolnieku intereses un spējas.

Tas mūs pievērš atziņai par atbildību ģimenes attiecībās un ģimenes veidošanā. Tas mums liek daudz būtiskāk saprast aksiomu – ģimene ir sabiedrības pamatšūna.

Kāda ir ģimene, tāda ir sabiedrība.

Ģimenes vērtība izrādās augstākā katras sabiedrības vērtība un nav tādu pūļu ģimenes labā, kuras sabiedrībai neatmaksātos. Tieši ieguldījums ģimenes stabilitātē un labklājībā – tikumībā, cieņā un sadarbībā (laulāto līdzvērtībā) sabiedrībai nes vislielāko labumu – ir visrentablākais.

Tur, kur gribam celt izglītības kvalitāti, „ieinteresēsim” valdības ģimeņu nostiprināšanā un jaunveidojamo ģimeņu vīrus un sievas savstarpējā cieņā, mīlestībā un laulības līdzsvarotībā – savu attiecību līdzvērtībā.

Normālu ģimeņu veidošana un tādu ģimeņu dzīves normu atjaunošana ir Jaunās Sabiedrības veidošana un ceļš uz to. Šodien – visdziļākās krīzes laikā tas – tādas programmas izveide un darbs tajā varētu kļūt par Īstu Atmodu, tautu veidojošu ceļu un stimulu – izeju no tautas iznīkšanas un par tās Atdzimšanu Īstā un Normālā dzīvē savā dzimtajā zemē!

Īstu Ģimeņu atjaunošana – Latvijas un pasaules bezkrīzes sociāli ekoloģiskās dzīves ceļa virziens – tāda ir šodienas nācijas dzīves mērķa un jēgas pamatideja.

                                               

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija