Pauls Stelps
Sociopsiholoģijas asociācija
Zaļā Domāšana-
apziņas stāvoklis laikā,
kad Cilvēks, Sirds
vadīts,
iekļaujas kopīgajā,
radošajā
evolucionējošās Dabas
dzīvības procesā.
Kur
tu esi ZAĻĀ DOMA?
Ko varētu
pastāstīt Vernadskis cepurniekiem, neiroķirurgiem vai sinoptiķiem viņuprāt
jaunu un derīgu par noosfēru 10 minūtēs?
Neko.
Ne tāpēc, ka augstāk
minētie profesionāļi būtu tāli noosfērai, kurā tie mitinās ar savu prāta daļu,
bet atšķirīgās attieksmes dēļ pret cilvēces domāšanu un tās sekām. Viņš varētu
pastāstīt tikai to, ka galva nav domāta cepures uzlikšanai, cilvēks var un
vislabāk domā tad, kad smadzeņu viņam nav (domāšana nav fizisko smadzeņu
funkcija) un prognozes neprecizitāte ir atkarīga no to dzirdējušo ieinteresēto
ļaužu skaita.
Vai Latvijā Zaļā
Domāšana ir pārstāvēta kā sabiedriska parādība un vai tā ir dzimstoša,
briestoša, savā attīstībā vai atmirstošs pagānisks civilizācijas pieveikts
relikts- tas atkarīgs no tā, ko mēs saucam par Zaļo Domāšanu.
Ja to pārstāv
zaļi krāsots ziemassvētku dziesmiņas skandējošs amerikāņu tanks Afganistānā-
tad tāda Zaļā Domāšana ir plaši pārstāvēta Latvijas mednieku-
makšķernieku un džiperistu veidā. Tur, kur nevar ieiet ar televīzijas
programmu, var iebraukt ar tanku. Tur, kur slinkums iet ar kājām, var iebraukt
ar auto, bet tur, kur daba nelaiž ar auto, var iebraukt ar džipu. Tur, kur
gribas slepkavot, bet slapjums, slinkums vai bailes diktē attālumu, tur var ar
meliem vai, ja grib, ar optisko tēmekli.
Ja to pārstāv
tārpiņš ekoloģiski tīrā ābolā un tā aiz sevis atstātās alas, (un ekskrementi
šajās alās) tad to pārstāv visas farmaceitiskās un kosmetoloģiskās firmas,
ekotūristi un biozemnieki, sastādot savus biznesa plānus, piekarinot eko, bio
un videi draudzīguma brendus saviem pārdodamajiem ražojumiem, pakalpojumiem, to
iepakojumiem un atkritumiem un vairāk vai mazāk kuplām sabiedriskajām
organizācijām, kuras aizņem Zaļās Domas dzīves nišu.
Latvijā, tāpat
kā citviet, ir vides zinātne, tai uzticīgie zinātnieki, taču nav Vides
Filosofijas. Ir skrūvgriezītis, taču nav noteikumu un saprašanas, kur to drīkst
bāzt, bet kur ne. Vide tiek aplūkota kā cilvēka komforta un vajadzību
apmierinātāja, nevis kā kalpošanas vieta- templis- Cilvēka un Dieva saskarsmes
vieta, kurā Cilvēks, pildot tam uzliktos pienākumus, izprot Dieva domas
attiecībā uz viņu pašu.
Ja mēs
saprotam Zaļo Domāšanu tās pagāniskajā - lauku iedzīvotāju (pāgus-
latīņu valodā lauku teritorijas) un tos balstošās dabisko tiesību sistēmas
palieku veidā, tad varam to sastapt zemniekā, kad tas apsēj zemi, tādēļ, ka,
viņaprāt, zeme nevar palikt neapstrādāta, pat zinot, ka viņa izaudzēto ražu
neviens nepirks, un savas eksistences jēgu saskata nevis zemes kā ražošanas
līdzekļa racionālā izmantošanā, bet kalpošanā kopīgajā Mātes Gajas dzīvības
viļņojumā- elpošanā.
Šādā veidā Zaļā
Domāšana- filosofija- Latvijā, tāpat kā citur civilizētajā pasaulē savā
kopumā nav pārstāvēta. Tās pagāniskās paliekas var atrast sīku šķembiņu un
kripatu veidā kā magoņu sēklas pelnos.
Saprast problēmu nozīmē
piekļūt tās būtībai.
Īsumā to var atspoguļot
trijās Vēdiskās- Viediskās- Zintnieciskās- pagāniskās- Nazorejiskās filosofijas
tēzēs:
1.
Pēc koka augļiem var spriest par tā vērtību.
2.
Lai saprastu koka dzīvi ir jāzina tā sakņošanās un augšanas apstākļi.
3.
Nevar pastāvēt tas, kas pats sevī sašķēlies- ir pretrunīgs.
(Ja Jums tas interesētu, Vernadskis ļoti labi pastāstītu,
kāpēc tā ir.)
1.
Katras sabiedrības nākotne pastāv iespējamo variantu spektrā, no
kura katra populācija izvēlas un realizē tās iespējas, kuras atbilst viņas tā
brīža ieskatiem par labo un slikto, derīgo un atmetamo, vēlāk savu izvēli
kautrīgi piesedzot ar objektīvo apstākļu prasību vīģes lapu. Šīs populācijas
vai civilizācijas, ja Jums tīk, uzskati par labo un derīgo izriet no viņas
domāšanas veidu formējošās ilglaicīgās ideoloģijas tai tradicionālās
reliģijas. Katra cilvēka apziņa- vai viņš to apzinās vai ne, patīk viņam tas
vai ne, ir kādas reliģijas darbības produkts pat tad, ja viņš par šo reliģiju
neko nezina, negrib zināt, vai ir tās pretinieks- tāpēc, ka ir šīs reliģijas ietekmētu
savas sabiedrības senču veidotas lietišķās un kultūras vides lietotājs un tiešs
veidojums jau no pirmās savas dzīves dienas šajā vidē. Caur sabiedrības
realizēto un nerealizēto iespēju kopumu ir formētas apziņas uztveres un
izpausmes iespējas, noteiktas sabiedriskās attiecības.
2.
Eiropā katoliskā un tās atvasinājumu ideoloģija svin savas uzvaras
tūkstoš un simtgades pār sakauto un piesmieto pagānismu, uzskatot sevi par
civilizācijas un savas kultūras nesēju tautām un zemēm, kurās tāpat ir bijusi
sava pagāniska kultūra un dzīves tradīcijas, kuras izrietēja no šo
zemju apdzīvotāju reliģijas un tiesību sistēmas. Tam visam ir tikai
jāpiekrīt, saprotot, ka šī ideoloģija tiešām ir civilizācijas izplatītāja, un
paveica to, ko nespēja pirms tās brūkošā Romas impērija- visā Eiropā un tālu
aiz tās robežām, iznīcinot dabisko tiesību sistēmu, ieviesa tur romiešu
tiesībās balstīto sabiedrisko attiecību kārtību.
Romas
impērijā katrs senators un politiķis zināja- ja tu gribi valdīt Romā, valdi pār
tās pūli ar izpriecu, lētu baudu palīdzību (pirms iestāšanās ES vai citām
vēlēšanām- vieglas dzīves solījumi). Pūļa daudzskaitlīgums kā atslēga varai
bija labi saprotama metode jaunajai baznīcai. Vēsturiskajos apstākļos smeltās
iespējas un līdzīgās tieksmes dabiski tuvināja un sapludināja Romas impērijas
oligarhiju ar katolisko baznīcu, kura pārvērta daudzkārtējo savu piederīgo
slepkavu un imperatoru par pirmo savas baznīcas kanonizēto svēto.
Baznīca,
sniedzot impērijai jaunu pūļa pārvaldes metodi, izpriecu un maizes trūkuma brīdī,
pretī saņēma impērijas politisko un militāro atbalstu reliģisko oponentu
vajāšanai. Romas impērijas teritorijā iepriekš tur valdošo reliģisko un
filosofisko iecietību un daudzveidību par vienas reliģijas uzvaras telpu
pārvērta jaunkristītā imperatora pavēle.
Visa
tālākā Eiropas vēsture jau bija tikai tehnikas un laika jautājums.
To
svētumu, kas cilvēka acīm nav saskatāms un cilvēka vārdiem nav izsakāms, kas
neizpausts glabājās tempļu nepieejamākajās, svētākajās vietās, kuru piemērotos
fragmentus slepenībā Jošua atklāja saviem mācekļiem Eseju- Nazoreju
mistēriju iesvētīšanās, kā izpratnei pagānu filosofi veltījuši visu savu
mūžu- Debesu un Zemes likumus un dzīves filosofijas studiju atziņas- piezemēja,
noplicināja un vienkāršoja līdz to pretstatam un padarīja par tirgus vidē
iespējamu diskusiju tēmu.
Savu
etnisko, ideoloģisko īpatnību dēļ tā laika vēsturiskajos apstākļos katolicisms
veidojās kā eklektiska pilsētvidei raksturīga ideoloģija, kurai ar Nazoreja
Jošuā saviem sekotājiem Esejiem atstāto garīgo mantojumu nav nekā kopīga,
pretstatā tai radniecīgajai lauku iedzīvotāju dzīves uztverei un domāšanas
veidam, kas arī noteica tālāko tās radītās civilizācijas izveides vēsturisko
ceļu un mūsdienās novērojamos attīstības gala rezultātus.
Lauku
vide ir cilvēka un vides sadarbības veids, kur cilvēka ilglaicīgā labklājība ir
atkarīga no viņa spējas iekļauties dabas likumu sistēmā un uzņemties pienākumu
tās enerģētiskajās apritēs, tā saņemot šo plūsmu taustāmos aspektus sev
pieņemamā veidā. Patiesībā zeme (Gaja) kā visu materiālo vērtību avots cilvēkam
piegādā galveno vērtību un drošības avotu (kuru tam šodien ir atņēmusi tā pati
civilizācija ar tās ekonomiskajām attiecībām un savienībām) Darbu
kā cilvēka attīstības vidi un formu. Līdz ar to Zemes padarīšana par ražošanas
līdzekli un roku darba aizstāšana ar automātisku mehānismu darbu atņem jēgu
šādā vidē eksistējoša cilvēka dzīvei.
Pagāniskais
dzīves veids raksturīgs ar cilvēka attīstībai nepieciešamo vērojošo apziņas
stāvokli, iedziļināšanos apkārtesošajos procesos, nepieciešamību atrast
līdzsvaru un saskaņu starp dažādām dzīves izpausmēm un parādībām, kā arī spēju
sadarboties ar dabas radošajiem spēkiem, kas no viņa prasīja adekvātu,
atbildīgu aktivitāti.
Lauku
dzīves veids ir visu šim apziņas stāvoklim nepieciešamo materiālo vērtību
radītājs un patērētājs, izejvielu ieguvējs, patēriņa veida diktētājs un
pilsētas amatniecības prasmes nodrošinātājs, veidotājs un patērētājs. Fiziskās
veselības un labklājības uzturētājs populācijā. Ekonomiskās kategorijās izsakoties,
lauku iedzīvotājs ir Mātes Gajas dāvanu- izejvielu saņēmējs un glabātājs, viņš
pārstāv cilvēka dzīves stabilitātes un nemainīguma drošo pamatiezi. Metafiziski
te izpaužas dabas centrbēdzes spēki.
Pilsēta
ir izejvielu saņēmēja, koncentrētāja, pārveidotāja, uzkrātās pieredzes
izpausmes vieta, jaunu kvalitāšu sintezētāja un atklājēja. Pilsēta ir
saskarsmes un mainības vieta- karuselis klints virsotnē, kurš var pacelt
augstos mākoņos un nomest dziļā bezdibenī. Tas var ļaut saskarties ar
augstākajiem cilvēcisko un garīgo vērtību sasniegumiem labā meklējumos vai savu
laiku pārdzīvojušām pagātnes ļaunuma paliekām.
Pilsētas
dzīves veids ir patērējošais un pārveidojošais, arī izsmalcinošais dzīves pols,
caur to izpaužas dabas centrtieces spēki.
Es
negribu pretnostatīt abus vienu otram konkurences attiecībās vai izcelt kādu no
tiem kā kvalitatīvāku, būtiskāku sabiedrības dzīvei un attīstībai vai
alternatīvu vienu otram.
Patiesībā
tās ir divas apziņas stāvokļu polaritātes, kuras līdzsvarotā mijiedarbībā un
attiecību spriegojumā veido to vidi, kurā var dzimt, veidoties un uzplaukt tām
piemērotas apziņas visos starpstāvokļos un attīstības līmeņos, ja tiek ievēroti
dabiskie šīs vides rašanās un vienota organisma eksistences principi, ja šī
vide tiek pareizi organizēta un vadīta atbilstoši tiem garīgajiem likumiem,
kuri ir Dzīvības, Zemes un Cilvēces eksistences pamatā. Tad, ja attīstību
vadošajiem sabiedrības pārstāvjiem ir pietiekama izpratne par šo likumu būtību
un izpausmēm.
Diemžēl
pirmajiem bīskapiem un to vēlākajiem sekotājiem šo zināšanu un spēju nebija,
toties ļoti labi veicās zināšanu nesēju- pagāniskajās mistērijās iesvētīto,
nacionālo reliģiju priesteru un antīko filosofisko skolu filosofu apkarošana.
Izjaucot lietu dabisko kārtību, tie lauku stabilitāti pārvērta par neizglītotu
un tumsonīgu stagnāciju, bet izejvielu pārveidotāju pilsētā vienkārši par
patērētāju, kurš turpinot Romas impērijas pagrimuma sliktākās tradīcijas
stabili ievirzījās komforta, baudas un peļņas meklējumu attīstības ceļā.
Kā
pagānisma pozīciju vājinātāju, reizē ar jauno ideoloģiju, šī baznīca izplatīja
romiešu tiesību sistēmu, kura savulaik bija radusies patriciešiem Itālijā
aizstāvot savas ekonomiskās tiesības pret plebeju prasībām apstākļos, kurus tie
paši bija radījuši, apvienojot dažādas neatkarīgas valstis vienā impērijā,
noārdot šo valstu robežas un paverot ceļu brīvai impērijas iedzīvotāju
migrācijai, bet vēloties tomēr saglabāt savu tiesību pārsvaru savā zemē pār
jaunienācēju tiesībām, provinces savukārt pakļaujot savai administratīvajai un
ekonomiskajai kontrolei.
Tas
ir- izjaucot līdzsvaru starp provincēm un metropoli- radīja sistēmu, kurā visas
vērtības plūst no provincēm uz centru, provincēm atstājot pienākumus un
atbildību bez to realizācijas līdzekļu nodrošinājuma, centram paturot
materiālos resursus, brīvību un reālo varu.
Provinču
aristokrātija savukārt tika kārdināta ar romiskās kultūras un sadzīves
tradīcijām, kura pēc formas bija orientēta uz izsmalcinātu baudu un komforta
gūšanu, bet pēc satura bezdvēseliska, tukša un tāla cilvēka gara attīstības
ceļam un kopumā nepiemērota dzīves vidēm citos ģeogrāfiskajos un ekonomiskajos
apstākļos, sabiedrībām ar citu morāli un ētisko sistēmu.
Lauku
un pilsētas līdzsvara dabisko tiesību sistēmas izjaukšana nodrošināja šim
jaunpienākušajam dzīvesveidam nepieciešamos materiālos resursus, tā noplicinot
laukus, un deva iespējas vietējai aristokrātijai sagrābt pārvaldes posteņus kā
mantojamu tiesību un privilēģiju avotu atsevišķām dzimtām, kur pienākuma
apzīmējums kļūst par titulu.
Vienu
un to pašu ideoloģiju izplatot dažādās, tam nepiemērotās vidēs tika izjaukts šo
zemju savstarpējais politiskais un militārais līdzsvars, kas provocēja
ilgstošus karus un radīja apstākļus, kad materiālās, eksistenciālās vērtības
kļūst par vienīgajām izdzīvošanai svarīgajām kā pilsētās tā laukos.
Pazemojot
lauku iedzīvotāju pašcieņu, pakļaujot zemes ilgstošiem kariem un deģenerētās
aristokrātijas patvaļai, kā vienīgās patiesās vērtības tiem demonstrējot
pilsētās un tirdzniecībā rodamās, kur vērtība ir tikai pārdodamības
ekvivalents, tika iedragāta lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte un ar to
saistītais apziņas stāvoklis.
Lauki
no divpolāras sistēmas līdzvērtīgas un līdztiesīgas polaritātes pārvērtās par
neapskaužamu un beztiesīgu, savus ideālus un vērtības zaudējušu otršķirīgu
cilvēku dzīves vidi, pilsētām iemiesojot sevī visu, uz ko varēja tiekties
cilvēks.
Laukiem
raksturīgais, nepārtrauktais dzīves plūduma uztveres apziņas stāvoklis labi
saskanēja ar visuresošā Dieva vienmēr esošo klātbūtni, pretstatā pilsētas
dzīves koncentrācijai atsevišķās specializētās vietās un brīžos, kas paver ceļu
cilvēka gribas atdalīšanai no Dieva gribas un pretnostatīšanai tai.
Apsmietajā
pagānismā Dieva un Cilvēka griba saplūst vienotā plūdumā, kurā Dieva Cilvēkam
uzliktie pienākumi līdzsvarojas ar realizācijas līdzekļiem (katram pārbaudījumi
pēc viņa nest spējām) tiesībām- un atbildību par šo tiesību un līdzekļu
izlietošanu, iezīmējot brīvību šo līdzekļu pielietojumam. Savukārt saskaldītā,
vietā un laikā koncentrētā pilsētas dzīve, dzīves plūdumam- procesam un
attīstībai priekšplānā izvirza notikumu un objektu (arī cilvēku) atņemot
vērtību kopsakarībām (kas ir tikai laiks un traucējošs attālums) un tā- arī
izpratnei par atsevišķo parādību dabu un īsto vērtību. Pilsētās kultivētā
priekšmetiskā un kultūras vide pārsvarā orientējas uz komforta meklējumiem un
nemainīgu priekšmetu baudīšanu, pretstatā laukiem, kur cilvēka atbildību
uzskatāmi demonstrē tā saimniecībā apkārt esošo dzīvo būtņu atkarība no
Cilvēka.
Pretdabiskais
apziņas stāvoklis tieksmē pēc komforta diktē šī komforta robežu nepārtrauktu
paplašināšanu, pieprasot arvien jaunus un jaunus tā sasniegšanas līdzekļus kā
materiālajā tā psihiskajā un morāli- ētiskajā sfērā, izceļot un pilnveidojot
pirmās un noplicinot, deģenerējot pēdējo. Brīvība šeit kļūst par ceļu pēc
realizācijas līdzekļiem- tiesībām, bet atbildība par tiesību sistēmas bubuli,
kas kopā ar pienākumu tiek pieminēti tikai tur, kur parādās dzīves ēnas puses-
noziegumi.
Patiesībā
tieši tas pagānismam pilnīgi nepieņemamu dzīves parādību- noziegumu- pārvērš
par civilizācijas neatņemamu sastāvdaļu, kuru tagad var apskatīt kā
kvantitatīvu un kvalitatīvu lielumu, ko varētu izsmelt ar noteiktu komforta
ierobežojuma līmeni vai termiņu (vai baznīcas pārdotu indulgenci). Cilvēka
apziņas slimība- kroplība tiek pasludināta par kaut ko tādu, kam varētu
atrasties vieta jebkura cilvēkā un tādēļ pēc būtības ir nevērtējama
(netiesājama) pārvēršoties par savstarpēju norunu noziedzniekiem (un tu netiksi
tiesāts), bet iebiedēšanai kalpo kroplību vairojošas ciešanas - ko sauc par
sodu - tā vietā, lai pievērstu uzmanību preventīvai kroplību izskaušanai
pareizā audzināšanas sistēmā- ko, protams, nepieļauj vecāku tieksme pēc
komforta- brīvības no atbildības un nemitīga darba ieguldījuma bērnos.
Civilizācijas
absurda kulminācijā šo vecāku un bērnu savstarpējo bezatbildību materiāli
nodrošina pensiju sistēma.
Brīvības
nozīmes absolutizēšana noārda sabiedrības un tautas vienoto mērķu sistēmu līdz
atsevišķu indivīdu un grupu interešu konkurencei, kur katra sasniegumu pamatā
ir spēja paņemt to, ko nespēj nosargāt vājākais, vai paša spēja atteikties no
tām viņu ierobežojošajām morāles normām, kuras vēl saista oponentu.
Civilizācijā
paša ieguvēja vērtības mērs ir ieguvuma lielums pretstatā pagāniskajai skalai,
kurā to mēra ar nesto pienākumu un atbildības lielumu, kam, protams, nāca līdzi
atbilstoši līdzekļi un brīvība to lietojumā, kur vienīgais kritērijs vērtējumam
bija sekas, kuras radās šīs brīvības pārsniegšanas rezultātā kā kaitējums
apkārtējai videi (visplašākajā nozīmē). Koku būs pazīt pēc augļiem.
Tur,
kur pretdabiskā civilizācijas romiešu tiesību sistēma savā darbībā saskaras ar
Dabas likumu radīto un uzturēto vidi, šīs sekas parādās kā mūsdienu
ekoloģiskās, politiskās un ekonomiskās krīzes, kuru pirmcēlonis meklējams
visiem spēkiem iegrožojamā un baznīcas atraisītajā cilvēka zemākajā apziņas
bezdibenī mītošajā tieksmē pēc komforta.
Tagad
vērojamais mazo grupu terorisms, kā atbilde uz lielvaru teroru (kā partiju
demokrātijas savstarpējās konkurences ierastu formu, kur vājākais tiek
ierobežots izpausmē vai arī netiek uzklausīts nemaz- ja nav pārsniedzis
nepieciešamo procentu barjeru, kuru var paaugstināt vai pazemināt pēc
vajadzības, bet ne pēc taisnīguma principa, ja ņem vērā, ka ģeniālo cilvēku ir
nesalīdzināmi mazāk nekā viduvējo un ģeniālo risinājumi kvalitatīvi nav
atsverami ar viduvējību kvantitatīvajiem mēģinājumiem) nerosina šīs lielvaras
domāt par savu iespēju ļaunprātīgu pārsniegšanu kā attiecībā pret kopīgo dzīves
(ekoloģija) un ekonomisko (globalizācija) vidi, tā pret atsevišķu tautu un
kultūru tiesībām uzturēt tajās sev raksturīgo un sev piemēroto, kaut arī
dīvaino un citiem nepieņemamo dzīves veidu. Tieši pretēji, izmantojot šo
galējas bezizejas radīto rīcību lielvaras pastiprina savu teroru un tā radot
jaunas krīzes vidē un šajos procesos iesaistīto cilvēku apziņā, kas savukārt
nākotnē novedīs pie vēl smagākām krīzēm cilvēka un vides attiecībās, viņa
tieksmē apmierināt savas vajadzības.
Klaji
nepamatotā un ne ar ko neattaisnojamā ASV agresija pret Irāku, tās likumīgās
valdības gāšana (Latvija 1940) un tautas pretestības kustības fiziska
iznīcināšana (Latvija 1945 un vēlākie gadi), kā arī pašradītās talibu kustības
iepriekšējā kompromitēšana un iznīcināšana Afganistānā nav divu reliģiju vai
sabiedrības locekļu brīvības pakāpju konflikts vienas sistēmas kvalitatīvās vai
kvantitatīvās pakāpēs, bet turpinājums tai romiešu tiesību sistēmas ekspansijai
un dabisko tiesību palieku izskaušanai, kuras nu jau gan stipri izkropļotas vēl
saglabājušās islama pasaulē. Šajā konfliktā viena brīvība kvantitatīvi nemaina
otru, bet pilnībā iznīcina otras izpausmi, jo tās abas ir pilnīgi dažādās
izpausmes telpās.
Amerikāniskā
ir cilvēka iegribu (un ar to manipulēšanas) apmierināšanas brīvība, bet islama
brīvība ir cilvēka un Dieva gribas saplūsmes brīvība, kas principā nav
saskatāma un saprotama no Dieva atkritušam un divkosībā iegrimušam baznīcas
auglim. Lielākais un neatgūstamākais zaudējums latvietim šajā situācijā ir viņa
apziņas kropļojums, kad tas, redzot visu šīs situācijas netaisnību (pats reiz
tā cietis) neceļas aizstāvēt taisnīgumu, bet pieslienas tai brīdī viņaprāt
lielajam un stiprajam uzvarētājam un publiski lielās ar šaušanas prasmi pret
zemes brīvības aizstāvjiem.
Ja
Lielās piektdienas rītā kāds klausījās Latvijas radio pirmo programmu, tad tas
nedzirdēja ikdienišķo zaimošanu- rīta rosmi, jo Lieldienu klātbūtne izgaismoja
šī raidījuma amoralitāti, bet tieši šī raidījuma iztrūkums parādīja patiesi
nožēlojamo- pagānisma atkritumos- šamanismā- iegrimušā civilizētā
latvieša īsto seju. Zaudējot garīgo saturu, forma neglābjami deģenerējas un
kulminē savā pretmetā.
Pagānam
visa pasaule ir Dieva templis. Saule, Mēness un zvaigznes- Dieva acis, bet
gaisma TĀ visuresošā klātbūtne. Zilais Debesu Jums- VIŅA GUDRĪBA pār Zemes
auglību un putni Dieva domas Viņa galvā zem debesu galvaskausa kupola. Putnu
balsīs Dievs runā ar katru, kurš tos dzird un saprot- kādēļ bija gods putnu un
zvēru valodu saprast un dziļā bijībā mežā vai pļavā iet, kur katra puķe kā
zvaigznes pārstāve uz zemes un zāles stiebrs bija Dieva sūtnis grezni ģērbts.
Pagāni
mācīja- IZZINI SEVI- DIEVS IR TEVĪ- katrā no mums un visā, kas ir Dzīvs.
Akvīnas
Toms un Svētais Antonijs bija pirmie dabas patvaļīgas pārveides iespējamības un
pieļaujamības domu radītāji un pamatotāji savos darbos, par to, ka visa Zeme ar
tās bagātībām ir nolikta radības kroņa- cilvēka- priekšā kā viņa vajadzību
apmierināšanas vieta un līdzeklis, bet mūsdienu civilizētajam šamanim Dievs
mitinās baznīcā un tiek tur pamodināts kā lielas mašinērijas daļa svētdienās,
lai tāpat kā pagātnes elks pirms medībām tika iebarots ar taukiem, tagad tiek
piekukuļots ar slavinājumiem pretī izlūdzoties veselību, bagātību un
atbrīvošanu no taisnīgā soda par savu līdzcilvēku dzīves kropļošanu, ar tiem
konkurences karā sastopoties.
Civilizētajam
divkosim reliģija nav dzīves pamats un forma, bet iespējamais vaļasprieks,
kuram nodoties brīvajā laikā pēc paša ieskatiem atrastā formā un daudzumā.
Dieva Vārds tādam nav neapgāžams kopums, bet eklektisks savārstījums, no kura
katrs var izvēlēties sev patīkamo, izprotamo vai izdevīgo, kas rada
kristietības praktisko pielietojamību sev vajadzīgo mērķu sasniegšanai tā
vietā, lai TAS būtu Ceļš, kurā sevi pārveidot un pacelt Gaismā un Patiesībā.
Zaudējot
ideoloģijas garīgo saturu, baznīcā ir radīta divkosīga apziņā, kurā dieviņš
izlec no kastītes kā ķipars pēc pieprasījuma, lai saņemtu kārtējo pasūtījumu
netīrās dvēseles psihoterapijas seansam, bet pārējā laikā tas var brīvi
lidināties pietiekami tālu, lai nebūtu saskatāms un netraucētu ar savu
klātbūtni kārtot ikdienas zemes lietas, kas tagad ir tiešā pretrunā ar tām
pamācībām, kuru ievērošanu baznīca ir padarījusi neiespējamu, izjaucot lietu
dabisko kartību un piespiežot cilvēku pievērsties vērtībām, kuras ārēji tiek
noliegtas sprediķos.
Un
tagad, ja Dievs katrā cilvēkā nedarbojas caur viņa ētiskajam normām un sirdsbalsi,
ja cilvēka ikdiena nav Dieva gribas vadīta un cilvēka labprātīgi pieņemta
nepārtrauktā abu pušu klātbūtnē un saskarsmē, tad, protams, putns ir tikai
lidojošs gaļas gabals un koks ir vajadzīgs vai traucējošs priekšmets, kura
vērtību nosaka tā praktiskais pielietojums. Šādos apstākļos putnu, koku,
cilvēku vai citu dzīvu radību no nāves var pasargāt tikai bailes no soda, gadījumā,
ja neizdodas piekukuļot uzraugu un padarīt to par sava nozieguma līdzdalībnieku
sabiedrībā, kurā nozieguma esamību nosaka nevis fakta esamība tā norises
brīdī, bet tiesas lēmums, kurš izskata fakta apraksta formulējumu un
cilvēka pieņemta likuma burta savstarpējās attiecības kāda šīs sabiedrības
piekukuļojama locekļa traktējumā!
Kur
te lai Dzīvība glābjas?!
Ar šo
es neaicinu uz trešo Nirnbergas prāvu pret šo ideoloģiju. Ar šo es vēlos
iezīmēt virzienu cilvēka apziņas izvešanai no ēnu valstības un pavērt ceļu Zaļās
Domas lidojumam. Atmodināta apziņa pati izprot savas kļūdas un novērš to
sekas.
Redzot
kļūdainos procesus, varam saprast līdzekļus to labošanai.
Kā
pirmais būtu minams lauku un pilsētas savstarpējo attiecību un līdzsvara
atjaunojums, kur lauku un pilsētas dzīves veids tiek uzturēti šķirti, kā
nepieciešami, līdzvērtīgi, savstarpēji līdzsvaroti apziņas stāvokļi, kuru
vērtība ir to eksistencē, bet ne saražotajos objektos.
Otrais
un acīmredzot vissmagākais solis abām pusēm būs Jošua īstenā atstātā mantojuma
atdzīvināšana, apzināšana un izpratne nolūkā atdzīvināt zaudētās pagānisma
dzīves un filosofijas normas. Cilvēka un Dieva gribu vienotības atjaunošana un
saskaņošana, kas prasīs no cilvēka spēju atzīt sevi par Dieva bērnu un TĀ
pilnvarotu sūtni TĀ gribas izpildei savā dzīvē un kalpošanai apkārtējā vidē kā
labprātīgam VIŅA gribas nesējam. Cilvēkam būs jāpārstāj uzskatīt sevi par kalpu
vai vergu un jānostājas pie TĀ labās rokas TĒVA un dēla attiecībās.
Cilvēka
un Dieva attiecībām jābūt savstarpēja prieka aicinātām ne soda baiļu, ciešanu
vai izdevīguma meklētām.
Pat
pavirši novērojumi rāda, ka tiešie savas apkārtnes postītāji ir tur dzīvojošie
nepareizi audzinātie un nepiemērotu izglītību saņēmušie vietējie iedzīvotāji.
Tādēļ jau tūlīt veicamais otrais solis Zaļās Domas atbrīvošanai ir
latviskai mentalitātei laukos un pilsētās atbilstošu skolu un to programmu
izveide, kur darba radītās izmaiņas cilvēkā ir dzīves vērtības mērs, bet ne
darba rezultātā radušos priekšmetu vērtība būtu darba mērs. Zināšanu apguve
un cilvēcisko attiecību kvalitāte kā sabiedrības attīstības virziens.
Bez
iekšējo ētisko principu kontroles dabai un tās izpratnei attālināts, komfortu
meklējošs cilvēks savas zināšanas vērš pret to avotiem un apkārtējo vidi
graujošās attiecībās, tādēļ jau tūdaļ ir jādara viss iespējamais tautas un it
sevišķi jaunatnes demoralizēšanas apturēšanai.
Jāievieš
stingra izklaides pasākumu un programmu cenzūra televīzijā, radio un prese
izdevumos, pilnīgi aizliedzot vardarbības, baudkāres un visatļautības kulta
veidošanu un reklamēšanu visdažādākajās formās. Jāpārtrauc savstarpējas
apkarošanas- konkurences- attīstīšana, kas jānomaina ar radošas sadarbības
veicināšanu. Jāatjauno vecāku un bērnu savstarpējo pienākumu un atbildības
attiecības, kā veicināšanai jāceļ ģimenes autoritāte un sievietes- mātes-
sievas gods un cieņa ģimenē kā tās saturs, centrs un eksistences pamats.
Pilnīgi
jāpārtrauc sievietes demoralizēšana un pazemošana izceļot tās seksualitāti,
aizmirstot viņas dvēselisko un garīgo vērtību. Jāpārtrauc sievietes
seksualitātes publiska demonstrēšana masu saziņas līdzekļos, preses izdevumos
tās formu izmantošana reklāmā.
Ietekmējot
auditorijas apziņas stāvokli, neviena reklāma nereklamē preci, bet ar to
saistīto dzīves veidu.
Tādēļ
kā tuvākais un iedarbīgākais solis Zaļās Domas tuvināšanā ir likuma Par reklāmas ētisko izvērtēšanu un cenzūru izstrāde
un iesniegšana Latvijas Republikas Saeimā, ko varētu uzņemties kāda Zaļo
Domu dzimšanā ieinteresēta partija vai Dzīvu Cilvēku Kopa.