Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv


179.

No: Anastasijas       Temats: Lūgšana

?←      2008. gada 9. janvārī 20:08:42

Kā var mēģināt iemācīties skaitīt Tēvreizi un lūgšanas, lai šajās sarunās ar Dievu neiejaucas manas domas par ikdienu? Man personīgi ir ļoti retas reizes, kad Tēvreizes laikā domās neaizklīst citur. Paldies par sapratni.



Ziemeļmeitu lūkojot



            Ir īsā un garā atbilde.

            Īsā atbilde skan -

Domas aizklīst citur, kad Sirds nav tur klāt, kad tās nav Sirds vadībā, kad apziņa nezin, uz kuru pusi ir Debesis, kad tā nedzird Dieva Aicinošo Balsi un nekā cita, ka tikai ikdienišķo nepazīst.

            Garā atbilde saka -

Viss nav tik vienkārši. Tuvāk aplūkojot viss ir daudzslāņaināks un interesantāks, kā pirmajā brīdī šķiet. Vispirms tiksim skaidrībā ar to, kas ir kas un kas notiek.

            Mūsdienās visi FiloSofiskie jēdzieni (bet Teoloģija un reliģija ar visu saturu un praksi ir no tās izrietoši) ir izkropļoti, tāpat kā aizmirsta pati FiloSofijas būtība. Mainīts to saturs un lietojums. Brīžiem tie tiek lietoti bez parādību izpratnes, brīžiem saistīti ar citām parādībām vai mainīts darbību raksturs. Mainījusies Cilvēka apziņa. Līdz ar intelektuālisma pārsvaru pār Sapratni (baznīcas sludinātās aklās ticības sekas) apziņa zaudējusi līdzsvarotību un Harmoniju, tā ieslīgusi materiālismā. Pēdējo gadu tūkstošu nekontrolētā un dažādu apstākļu veicinātā iedzīvotāju migrācija atrāvusi to no Dabiskās Kārtības (Dieva plāna) radītā dabiskā biosfēras fona un radījusi plēsonību attiecībā pret to – radījusi patērētāju (tas notiek vienmēr un visur līdzīgās situācijās) un egocentriķi. Tādā kārtā tautas pārvēršas par populācijām. Disharmoniska apziņa zaudē saites ar Dievu, bet risinot eksistenciālās problēmas materiālistiskā un egocentriskā garā, tāda apziņa piesārņojas ar rupjās materialitātes vibrācijām un noslīkst tajās kā muša medū. Rupjā matērija ir dzīvnieciskās eksistences pasaule. Tādēļ tur nogrimusi dvēsele gan ir saglabājusi dažādus no pagātnes līdzatnestus vārdus un jēdzienus, bet to saturu nezin un nevar zināt – tai trūkst zaudētās Cilvēciskās dvēseles (Nootiskā) Harmonijas un Sapratnes.

            Līdz ar Cilvēka apziņas ieslīdēšanu barbarismā un atkrišanu no Dieva, tika aizmirsta lūgšanas būtība un par to tagad tiek dēvēts tas, kas tāds nav ne pēc savas būtības, ne pēc sekām. Cilvēkus maldina vārda “lūgums” lietojums un tā iekšējā satura izkropļojums. Apziņa, iegrimstot egocentrismā (sevis mīlēšanā) ar šo vārdu saprot darbību, kuras rezultātā kāds var kaut ko saņemt. Šis kāds ir viņš pats vai viņa izraudzīts objekts ārpus viņa, ar kuru saistīta lūdzēja interese par notiekošo. Pie tam tai parasti “piekarināta” lūdzēja izpratne par labo un slikto.

            Tā ir sena sērga. Tieši tādēļ Kristus no tā brīdināja Tēvreizi atgādinot un norādot – kas lūdz, tam tiek dots..., bet egoistiskais Cilvēks pieķērās šiem pēdējiem un lūdzās vēl cītīgāk. Kristus brīdinājums un ieteikums izrietēja no viņa – Iesvētītā Eseja – zināšanām un pasaules izpratnes. Tas bija domāts kā atgādinājums citiem esejiem (izlasiet, lūdzu, atbildi Nr. 140 par Tēvreizi), bet tumsonīgā pūļa rokās tas nekad nav pareizi saprasts un pielietots. Tas nebija tam domāts. Pūlim nav ar ko saprast un realizēt Kristīgās Mācības Saturu, kurš tam nekad nav ticis atklāts un nav bijis pieejams – tikai no tā izrietošās līdzības un vēlāko baznīctēvu prātojumi par tām. Vēl vairāk – pēc pāvesta nuncija ziņojuma par pārtulkotā evaņģēlija saturu, kurš tika atrasts III gadsimtā, notika pilnīga baznīcas vadības atkrišana no tajā ietvertajām idejām un sākās revizionisms, kurš turpinājās līdz pat XI gadsimtam, kad beidzot tika uzrakstīta bībele tās tagadējā redakcijā (kurā labojumi turpinās līdz šai dienai). Tas, ko baznīca uzdod par Kristietību, ir pagāniskās formās ietērpts Judaisms, ar kuru Nazoreju novirziena Esejiem nekāda sakara nav un nekad nav bijis.

            Īstā lūguma būtība ir ziņas sūtījums par sevi neapšaubāmai autoritātei, kura izlemj kad, kam un kā atbildēt, ja vispār atbildēt. Lūgums ir ziņojums - “es esmu” - adresātam saprotamā valodā un interešu jomā, esot pilnīgā paļāvībā jebkurai viņa tālākai rīcībai. Tas ir sakaru iedibinājums un vienpusīgs saskaņojuma impulss.

            Reiz Harmoniskiem (mīlestības spējīgiem) Cilvēkiem lūgšana bija tas, kas tā ir (pie tās atgriezīsimies vēlāk), tad tā kļūstot par aizlūgumu kāda īstai vai šķietamai labklājībai noslīdēja domformu sūtījumu un vārdu līmenī, kur tā pārvērtās par savtīgu apžēlošanas prasījumu tad, kad paša slinkums un grēcīgums viņu paša nozieguma izraisītā postā ievedis. Te arī slēpjas jautājuma būtība, tādēļ papētīsim to tuvāk.

            Sirds dzīvo visaugstāk. Sirds dzīvo Debesīs un Debesis ir Sirdī. Tāpēc Sirds dzied, kad uzrunā citu Sirdi. Sirds vienmēr dzied. Prāts dzīvo zemāk, tāpēc stāsta, bet Sirds un Prāta trūkums rada ierēdniecisku runu vai sprediķi. Tāpēc dzeja vienmēr ir iedarbīgāka par instrukciju vai pamācību, kaut gan pēdējā, atbilstošos apstākļos un pareizā ritmā teikta var iekustināt apziņas emocionālos slāņus vai veidot tajos uzvedības instinktus. Sprediķis ir izvirtusi – līdz pasaulīgajam prātam – intelektam “nolaidusies” dziesma un iedarbojas ar savu ritmu, aizskarot pazīstamu parādību daļas. To sauc par iegalvojumu.

            Kad Sirds vēršas pie cita Prāta vai sava iemiesojuma apziņas un intelekta, tā aktivizē savā Prātā esošus tēlus un tie ietērpjas atbilstošos dzimtās valodas vārdos. Tiem, kuriem ir tēlainā domāšana, vārdi ir durvis uz tiem atbilstošajiem tēliem un ar tiem saistītajām realitātēm. Tiem, kuriem ir tikai  intelekts (spriešanas spējas) vārdi ir tikai instinktu (rīcības programmu) daļas, kuru fonētikai nav obligāti jāsaskan ar semantiku, bet vārdu patiesās nozīmes daļas esamība tiem nav zināma vispār. Tiem vārds nav simbols, bet zīme. Tādi jebko var saukt jebkurā vārdā (fonētiskajā kodā). Tādiem patīk slengs, viņi to akceptē un lieto – pieļauj tā eksistences tiesības un to, ka valoda tiek piesārņota ar jaunradītiem fonētiskiem kodiem vai svešvārdiem. Tādi pieļauj fonētiski destruktīvas izmaiņas valodā un sauc to par valodas dzīvi un attīstību. Tādi uzskata, ka valoda ir viss, ko mute izrunā, un mute drīkst izrunāt visu, ko tā var izrunāt. Tā ir fiziskajai atbilstoša prāta netiklība un izvirtība, tā tumsība, kurā nogrimst katra no Sirds vadības atteikusies apziņa.

            Vārdu lietojuma (svešvalodu mācīšanās) un nozīmju maiņa liecina par apziņas atkrišanu no Debesīm, kā arī par Prāta un intelekta sakaru vājumu. Tādas apziņas spriedumi nav saprātīgi. Tās ir muļķu runas (Franču valodā – parlé menté. No tā cēlušies termini – parlaments un parlamentārieši), attiecinot tos uz pūļa darbību un tā jēgu, sekām.

            Arī Prāts mīt Debesīs, bet spriešanas spējas uz zemes. Prāts no augšas Redz un Zin. Tas, kurš mīt uz zemes – neredz un nezin, tāpēc domā un pēc satverto parādību pēdām spriež par to, kas apkārt notiek. Kad Prāts ar citu Prātu runā, tas laiž viņam domu, kuru saņēmējs uztver abu saskaņas mērā – par tik, cik abi ir Patiesi – atbilst Īstenībai. Ja Prāti neatrodas vienā telpā (laikā vai patiesumā), tad laidējs atstāj savu domu pēdas – vārdus, cerībā, ka to atradējs caur tiem nonāks pie sūtītāja tēliem un sapratīs, ko viņam ar to grib teikt.

            Tāpat prāts rosina savu “spriedēju” darboties noteiktā virzienā, bet tas, ko šajā gadījumā dara “spriedējs”, ir atkarīgs no tā, cik viennozīmīgi ir vārdi – cik to fonētika un semantika atbilst īstajai nozīmei – kā tie kalpo par tēlu simboliem un cik patiesa, sakārtota ir “spriedēja darba vieta”. Ja apziņa ir eklektiska – pieblīvēta ar tai labpatīkamām dažādu svešu domu konstrukciju drumslām, tad tāds spriedējs kā slims un noklīdis suns klaiņo apkārt, nevarot atrast Mājupceļu – nejūt Debesu Smaržu, nedzird Cilvēka (Prāta) aicinošo balsi un neatrod “sava nama durvis” - vārdu nozīmes tāpēc nevar izpildīt Cilvēka padomus un sadarboties ar to.

            Metafiziski izsakoties – daudzo lieko un nekārtīgo (parazītisko) savienojumu un asociatīvo saišu dēļ domas enerģija aizplūst neparedzētos un nevajadzīgos asociatīvos kanālos, nedodot vajadzīgo rezultātu. Vēl sliktāk ir tad, ja apziņa ir manipulatīvi programmēta. Tādā apziņā visas enerģijas noplūst iepriekšveidotā kanālā. Tādēļ visas Labās Rokas Garīgās Mācības vienmēr brīdinājušas par briesmām kādas nes eklektika un viegli uztveramas, lipīgas – patīkamas muļķības, ar kuru palīdzību kreisās rokas mācību izplatītāji programmē neuzmanīgus un lētticīgus (nezinošus un neizglītotus) viegluma, saprotamības un pieņemamības meklētājus domu pasaulē. “Smukās domiņas” ir iemidzinoši indes pilieni, kuri kaļ apziņas verdzības važas.

            Tur vienmēr nonāk tie sliņķi, kuri negrib “spriedēju” nodarbināt šķietami grūtos tekstos. Teksta “grūtums” ir zīme par “spriedēja” darba spēju, ieradumu vai ievirzes neatbilstību izklāsta struktūrai. Tieši grūtu  tekstu apguve trenē “spriedēju” kā spēkā, tā daudzpusībā. Tēls ir vienkāršs. Spriedums nāk pēc visu cilpu atmezglošanas un galarezultāta saskaņošanas ar tēlu. Tēla vienkāršība neko nedod tam, kurš nav tam pretī nogājis savu Ceļa daļu. Tāds apkaras svešiem tēliem tāpat, kā čigāna izdaiļotais zirgs.

            Sveša prāta vergu vienmēr var pazīt pēc rokās nesta citātu krājumiņa, atsauces uz autoritātēm un viņu radīto terminu papagailiskas skandināšanas.

            Brīva Cilvēka zināšanas ir Sirdī, Prāts ir patiesi vērīgs un rokas ir gatavas darbam. Brīvais izsakās savos tēlos un pats tiem veido atbilstošas formas. Tāds vienmēr būs gatavs mācīties nezināmo, grūtību pārvarēšanā vairos prieku un nepieejamas virsotnes iekarošana būs viņa augstākais gandarījums.

            Tagad zinām, ka vārdi debesīs netiek (tur ir tēli), bet tepat virs zemes lidinās kā domformas vai “spriedēju” savstarpējās ziņas. Protams, domformas tiecas realizēties, tāpēc vārdos ietērptās “lūgšanas” tāpat piepildās pēc domu dinamikas likumiem, bet Dievam ar to nekāda sakara nav – tā ir Cilvēku griba, kas tur piepildās. Dievs neko nezina par to, kas vārdos ietērpts – tas Debesis nesniedz. Labākajā gadījumā Pareizi un Patiesi vārdi ir durvis, bet ne kāpnes.

            Caur vārdisku “lūgšanu” ir panākama vienošanās zemes Cilvēku vidē un šīs vienotības nestā svētība jau ir labums, vai vismaz apmierinājums (bauda) dvēselei. Jāuzmanās, lai tāda “lūgšana” nekļūtu par baudas meklējuma līdzekli. Tad tā nav labāka par citām baudkārēm un nes tādu pat postu, kā jebkura atkarība. Vārds, kā “domas pēdas” ietekmē dvēseli – tās noskaņojumu – ievirza un noformē tās stāvokli. Tas, ko psihologi tagad par autogeno treniņu sauc, agrāk tika pielietots kā dvēseles uzskaņotājs vārdiskas “lūgsnas” veidā. Tāds no tāda rodas, tāpēc tādi domu sūtījumi un “laba vēlējumi” vienmēr nes sūtītāja kvalitātes un subjektīvās izpratnes par pasauli. Ar to es negribu noliegt atbalsta un labvēlības sūtījumu nozīmi, bet brīdināt no tā, ko domājas par Dieva iejaukšanos citu Cilvēku liktenī esam, kad saka : “Dod Dievs viņam apskaidrību, u.t.t...” Tādos gadījumos tiek iepotēta – nosūtīta doma – svešķermenis, kurš pēc sūtītāja prāta, pēc viņa labā un sliktā izpratnes iejaucas tur, kur darbojas Cēloņu – Seku likums. Tāds aplaimotais nonāk ārsta vai “dziednieka” rokās ar viņa smalkajā ķermenī esošu un to graujošu svešķermeni. Taisnīgums Liktenī veic attiecīgas izmaiņas arī tam, kurš šo dāvanu otram ir nosūtījis.

            Tas pats atbilstības likums pilnībā tur savā pārziņā arī to, kas Patiesa Lūgsna ir. Tas, kā divi Prāti saprotas, vai tas, kā Sirds tiek saprasta un caur to Dievs uzlūkots, pilnībā atkarīgs no Prātu Patiesuma – Patieso un Uzkrāto Zināšanu savstarpējās atbilstības.

            Katrs jāuzrunā viņa valodā par to, kas viņu interesē un ir viņam saprotams. Tēlaini izsakoties Dievs ir Mīlestība, Gudrība un Īstenība. Dievs ir Visa Radītājs. Dievs ir Pārlaicīga, Pārpasaulīga, Pārpersoniska visu aptveroša un tajā visu radoša Gudrība. Dievs ir pilnīga Pašatdeve šajā Gudrajā Īstas Mīlestības piepildītajā Visa Radīšanā.

            Tātad tā ir valoda, intereses un temats – Dievam saprotamais, kādā var pie Tā vērsties un ko Tas dzird. Nekas personisks no zemes augšup pacelties nevar un arī laicīgais nevar Bezrobežīgo skart. Tikai pārlaicīgais un pārpasaulīgais tā mērogos var tā pasaulē iekļūt. Kas ir tas un kādam tam jābūt, ko Tu vari tur sūtīt?

            Tam jābūt tikpat tīram Mīlestībā un Prāta skaidrībā tikpat patiesam, kāda ir Dievišķā Doma un Sirds. Tavas domas un Prāts ir tik patiesi, cik patiesas ir Tavas uz zemes iegūtās zināšanas un cik patiesi Tu tās salīdzini ar mantotajām, tā vairojot Uzkrātās un tām ļaujot saplūst ar Patiesajām. Katrs sūtījums nes sūtītāja zīmi un kvalitātes tāpēc uz zemes iegūtās zināšanas ir Debesu Vārtu Atslēgas. Tāpēc nav vienalga, ko Tu domā, ko lasi un mācies. Tieši tāpat, kā Debesis caur to var atslēgt, tāpat var arī aizslēgt.

            Dieva Radošais Darbs – (Svētība) plūst caur enerģiju harmoniskajām attiecībām, bet tur, kur to nav, radījums nonāk graujošo enerģiju darbības lokā. Dievs nevienu nekad nesoda. Dievs ir visu un visus mīlošs – ir Mīlestība, bet tie, kuri ar šo Mīlestību pie viņa neturas, sevi paši nolemj sagrāvei. Tavs Mīlestības spēks un kvalitāte ir tāda, kāds ir Tavu enerģiju – Prāta patiesums, tāpēc ir teikts – esiet pilnīgi kā Jūsu Tēvs. Cilvēka Sirds mīt pie Dieva labās rokas un ir savās bezvārdu pārlaicīgajās, acumirklīgajās mīlestības dzirkstīs tikpat patiesa un tīra, nesavtīga kā viņas Radītājs.

            Nu, lūk! Lūgšana tādā kārtā ir Sirds ar mīlestības pilnām acīm augšup lūkošanās – bezatlīdzības Mīlestības sūtījums, uz kuru atbilde pienāk kā Svētība tādā mērā, kāda ir bijusi šī lūkošanās un Prāts – Sirds enerģiju turētājs. Katrs redz to, uz ko lūkojas un tādā mērā, cik veselas ir viņa acis un vērīgs, saprotošs ir pats. Skatiens ir Gribas vērsums. Caur skatienu notiek Cilvēka Gribas pieskāriens. Tas, kam pieskaras, to jūt. Tas, uz ko lūkojas to zin un jūt. K.Skalbe ir bijis Ezoteriski augsti izglītots un zinošs. Ne velti Ziemeļmeita – Kāvi – ir viņa Sirds tieksmes virziens. Ziemeļblāzma ir “Dieva Balss” un zemes sfēru saskares redzamā daļa. Viņa Ugunīgā Sirds Zināja kā Uguns piesaucama. Viņš prata caur saskaņu to turēt un patiesā lūgsnā būt, jo Lūgsna ir saskaņa, saskaņas stāvoklis un tā iedibināšana. Tas, ko Sirds acumirklīgā impulsā Debesu būtnēm sūta. Tas ir pilnīgas un nesavtīgas Brīvības stāvoklis, tas, ko uz zemes sev vientieši veltīgi meklē. Tikai šis impulss dod to Brīvību, kuru caur atbildību par pielietotajiem līdzekļiem Pienākuma pildīšanā var Tur – Debesīs iegūt. Šī brīvība atbrīvo no graujošo spēku varas pār disharmonisku apziņu, kura mīt materiālo formu un rūpju lokā. Ja “spriedējs”, Prāta virzīts, par pārpasaulīgo un pārlaicīgo uz zemes interesējas – zināšanas krāj, tad Sirds brīvības brīdī arī viņa domas no zemes rūpēm atbrīvotas, Sirdsdomām līdzi pie Debesu tēliem kāpj.

            Garīgā ir koncentrācijas, vienotības un harmonijas, bet materiālā pasaule ir tai pretējā – atslābuma, dalījuma un disharmoniju pasaule.



                                                                                              Pauls Stelps

                                                                                              Sociopsiholoģijas asociācija