Zolītē nospēlētā zeme.

Tie, kuri, piedaloties NATO aliansēs, karu sēj, karu pļauj savā zemē. Svešu zemju postītāji savu namu nodedzina. Tie, kuri gatavoja „arābu pavasari”, gatavo arī „Baltijas pavasari”. Tie, kuri priecājās par notikumiem Lībijā, to pašu gatavo arī Latvijā. Tikai tas būs arī viņu pašu gals. Sētais vienmēr atgriežas.

Ir tādi jautājumi, kuri sevī ietver pašsaprotamu un acīm redzamu saturu – tā apšaubīšanu vai apstiprināšanu – un tādēļ nav jāuzdod. Ir tas, kas izriet no kādas pasaules daļas, zemes, cilvēku un to sabiedrības – valsts dzīves un uzbūves principiem. Nevar rīkot referendumu par to, kas uztur normu, par to, kas kādu padara par viņu, bet ko mainot, mainās pati parādības būtība. Tad ir jāuzdod citi jautājumi.

Piemēram

- Vai šī valsts ir tas par ko tā uzdodas?

- Vai te vispār ir valsts?

- Varbūt tie visi ir tikai vārdi?

- Kas te notiek?

Vai arī jāsāk lūkoties uzdoto jautājumu būtībā un tajā, kā to domā uzstādītājs un atbildētājs. Jums var pajautāt

- Vai gribat pārdoties verdzībā, paši no savas neatkarības atteikties un par verga darbā garantētu iztikas tiesu dzīvot?

Domāju, ka lielākā daļa to noraidītu kā neapspriežamas muļķības. Bet, ja šo jautājumu noformulē tā:

- Vai gribat iestāties ES un „ierobežotas suverenitātes” apstākļos tās brīvības un iespējas baudīt?,

tad sākas apspriešana, par un pret argumentu meklēšana, vēlēšanas, iešanas pie urnām un cīkstēšanās ap un par to, ko kurš ar to ir gribējis panākt un domājis. Tad sākas vārnu bara ķērkāšana. Saprātīgi cilvēki šādus jautājumus neapspriež. Pati to apspriešana rada lielāku postu kā tas, kāds var rasties atbildes rezultātā. Apspriešana ietver šaubas. Šaubas saēd visu. Šaubas ir galvenais iznīcinātājs.

Jums var uzdot jautājumu:

- Vai gribat būt savas zemes postītāji un tautas ienaidnieki?

Kurš gan teiks, ka viņš tāds gribētu būt, bet ja šo pašu jautājumu uzstāda tā:

- Vai gribat iegūt izglītību ārzemēs, piedalīties apmaiņas un brīvprātīgo darba programmās, ilgstoši „viesoties” (padzīvot) citu valstu ģimenēs, taisīt „pasaules mūziku” un būt toleranti multikulturālā vidē?,

tad daudzi tam ar prieku aplaudēs un to pieņems kā sengaidītu iespēju. Tas taču esot tik skaisti – pārņemt citu kultūru pieredzi.

Pamēģiniet pārliet sev svešas asinis un tad jūs redzēsiet, ko patiesībā nozīmē Jūsu sajūsma – muļķību.

Jums var jautāt:

- Vai gribat savu māju nodedzināt?

Protams, Jūs teiksiet – nē, negribu, bet ja Jums jautās:

- Kas vairāk vajadzīgs – nama pamati, sienas vai jumts, bet varbūt logi un durvis?

Ko jūs tad atbildēsiet?

Saprātīgi cilvēki par to nespriedelē – tā ir tukša laika tērēšana, bet Latvieši par to strīdēsies un karos vēl simt paaudzēs. Tieši tā ir šī referenduma jautājuma jēga – ierosināt strīdu par to, par ko nav jāstrīdas – strīdu, kurš ir nama nodedzināšana. Nav svarīgi, kāds ir referenduma iznākums balsojumā, bet kāds ir referenduma iznākums procesa būtībā.

***

Kopš 90-tiem gadiem notiek zolītes spēle. LKP (Latvijas Komunistiskā Partija) un ASV sēdās pie kāršu galda, kurā likme bija Latvija un tās iedzīvotāji. (Partijām nav tautu, partijām ir elektorāts – vēlētāji, resursi, tai skaitā iedzīvotāji un sasniedzamie mērķi). Pret iedzīvotājiem LKP izmantoja LNNK (Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības) un Tautas Frontes kārtis. Ar to palīdzību tika uzkurināts tautas entuziasms. Entuziasms, kuram nebija cilvēcisko kvalitāšu, zināšanu un spēju resursu nodrošinājuma. Tātad, šo entuziasmu savā labā izmantoja tas (spēlētājs), kuram bija resursi. LKP radīja Tautas Fronti, LNNK un Interfronti jau ar dažu Tautas Frontes sieviešu kārtas (?) būtņu rokām.

Interfronte radās Tautas Frontes bābu noziedzīgās rīcības, bet ne kādas nacionālas vai ideoloģiskas pretstāvēšanas rezultātā. LKP caur saviem aģitatoriem un TF šo pretstāvēšanu savās interesēs uzorganizēja. LKP izmantoja to, ka Latviešiem ir vieglāk un pierastāk dzīvot nerimstoša konflikta, kuru tie labprāt veido un uztur, vai meklē jaunu, ja nevar esošo uzturēt, nekā dzīvot saprašanās garā. Latvieši nevienojas racionālai darbībai un dzīves celtniecībai. Latviešus sapurina un mobilizē konflikts, klačas un savstarpēji strīdi. Latviešiem vajag kādu apkarot. Ja nav cita, tad kādu no sava vidus. Ja ne uzvarēt, tad kašķī patrenēties, lai būtu par ko gausties savu tizlumu piesedzot. Latviešu identitāti veido gaušanās un kašķēšanās.

Tautas Fronte strukturējās, pārstrukturējās, „demokratizējās” un veidoja partijas, kuras LKP spēles diktātā nospēlēja Latviju ASV, kura to jau kā savu „Trojas zirga” vīrusu iespēlēja ES un NATO. Ar to arī visa Latvijas neatkarība un tāds vai citāds valstiskums ir beidzies. Tālāk ir tikai vārdi bez seguma. Tālāk ir tikai tas, ka Jūs visi esat šajā spēlē nospēlēti – nostrīdējušies esat. Tālāk ir tikai tas, ka tagad tiek atdoti kāršu parādi – Jūs un Jūsu nākotne.

Tagad vajadzētu uzdot pavisam citu jautājumu:

- Kādēļ tāds referendums notiek?

Savulaik LNNK LKP spēles interesēs izvirzīja programmu par dekolonizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju (DDD). Tās kārtībā tika izdomāts, kā Krievus izspiest no Latvijas. Viens no izspiešanas rīkiem ir izglītības sistēmas idiotizēšana. Tā radās valodu duālisms skolās – bilingvālisms. Šis bilingvālisma idiotisms un skolu iznīcināšana noveda pie tā, uz ko atbildes solis ir šis referendums. Tātad šis referendums nav par latviešu valodu, bet par LKP zolītes spēles turpināšanu. Pats referendums ir piedalīšanās svešā spēlē. Tā rezultāti nav par vai pret nodotajās balsīs. Tā rezultāti ir cēloņu un seku sakarībās.

LNNK, sākot cīņu par DDD iekustināja to mehānismu, kurš noveda pie Latviešu masveidīgas izbraukšanas no Latvijas. Gribot padzīt vienu – izdzina paši sevi. Par netaisnību brēc netaisnīgais, kad viņu pašu ķer viņa netaisnīgās rīcības iekustinātā tiesas rata atbildes sitiens. Tas attiecas uz visiem – kā Latviešiem, tā Krieviem, žīdiem, vāciešiem, amerikāņiem un serbiem. Tie, kuri vēl nebrēc, brēks tūlīt – vēl mazu laiciņu jāpagaida. Brēks visi – neviens nav taisnīgs. Visus piemeklēs viņu pašu netaisnības pēriens.

Katram sivēnam ir skaidrs, kādu sprāgušu cūku Latvijas neatkarībai apakšā paguldīja LNNK ar savu Krievu izspiešanas programmu. Tikai cienījamu cilvēku starpā var būt savstarpēji cienījošas cilvēku attiecības. Tikai tādās attiecībās var būt adekvāta vēstures izpēte, secinājumi un lēmumi. Tātad integrācija un dabiska savstarpēja (citādas nav – daba, kā apmaiņu mehānisms, tādas neparedz) asimilācija var balstīties tikai uz savstarpējas cieņas attiecībām. Ja jautā

- Vai Krievus grib integrēt Latvijā?,

tad arī jājautā:

- Vai Latviju var integrēt Krievos?

Ja jautā:

- Vai Krievi var asimilēties Latviešos?

tad ir jājautā:

- Vai Latvieši var asimilēties Krievos?

- Vai vajag integrēt tos, kuri te jau ir gadu simtos integrējušies, vai par integrāciju tagad sauc dezintegrāciju?

Pārkrievojas latviskojot. Tā notiek. Cita mehānisma nav. Tāpēc vienmēr pārdomājiet pirms gribat kādu pievērst savai pārliecībai – jūs paši to zaudēsiet!

Valoda ir robeža. Valoda ir sargājoša robeža. Tā sargā unikālu savdabību. Valodu robežas neļauj sajaukties tautu savdabīgajām mentalitātēm. Katra savdabība dzīvo savā valodas robežu iezīmētā telpā. Katra savdabība rada savu valodu un eksistē tik ilgi, kamēr tai ir viņas valodas savdabība. Latviešus – viņu savdabību sargā tas, ka Krieviem ir sava valoda, viņi runā savā valodā, bet netiecas iespiesties Latviešu savdabības telpā runājot latviešu valodā.

Padomājiet par tādu vienkāršu piemēru. Visas noslēgtas (apdraudētas) kopas – mazās tautas, slēgtas organizācijas, sevi īpašā kārtā turošas zinātniskas vai īpašu iesvētīšanu baudījušas cilvēku kopas izstrādā savu valodu un terminoloģiju, kuru sev nepiederīgajiem neatklāj. Tas viņiem ļauj pasargāt savas vērtības pret izvazāšanu un nonākšanu neprašu rokās vai to ļaunprātīgu lietošanu pret Vērtību radītājiem. Pat noziedzniekiem ir sava slenga valoda, ar kuras palīdzību viņi sevi sargā pret nevēlamu ietekmi.

Impērijas ir struktūrelementus integrējošās vides. Apgūstot jaunu elementu, impērija caur kompetenču pārdali to integrē sevī. Pieprasot Krieviem integrēties Latvijā caur latviešu valodas apgūšanu, Latvieši nostājas impēriskās pozīcijās attiecībā pret Krieviem. Latviešu valoda kļūst par integrējošo saistvielu, bet Krievi par struktūrelementu šajā impērijā. Tātad, Krievi būs struktūrelements – saglabās savu savdabību un valodu un vēl turklāt iemācīsies latviešu valodu, bet Latviešiem būs tikai viena – latviešu valoda. Ar to pašu viņi automātiski izslēdz sevi no iespējamās mijiedarbības un attīstības, jo nostāda sevi neizdevīgākā – vienkāršas saistvielas stāvoklī, bet par struktūrelementu ar to pašu kļūst Krievi. Strukūrelements nosaka struktūras raksturu. Saistviela tikai satur kopā elementus. Ja Krievi apgūst otru – latviešu valodu, tad viņi kļūst par šīs zemes un valsts struktūras veidotājiem. Tad tā ir Krievu zeme.

Palūkosim, kas notika Padomju Impērijā. Integrētās republikas bija struktūrelementi. Krievi un Krievija bija integrējošā saistviela, kura uzturēja integrēto elementu savstarpējo integrāciju un struktūru, mijiedarbību raksturu un iespējas, kuri pilnībā bija atkarīgi no struktūrelementu dabas. Krievija un Krievi kā saistviela (cements) deva iespējas struktūrelementiem sadarboties un veidot attiecības vienlaikus saglabājot savu savdabību, kura bija atkarīga tikai un vienīgi no integrējamā struktūrelementa paša spējas un gribas uzturēt savu savdabību.

Protams, ka, atrodoties integrētā stāvoklī, elements nonāk vidē, kurā uz to iedarbojas citi spēki, kuri no vienas puses prasa pielikt pūles savas savdabības saglabāšanai, bet no otras puses, dod iespējas būt par to, kas šis elements var būt tikai šajā struktūrā. Integrācija dod attīstības iespējas. Māls kļūst par ķieģeli apdedzināšanas krāsnī, kas ir tā veidošanas procesa daļa.

- Vai mālam patīk, ka to mīca, jauc un formē, bet vēlāk dedzina krāsnī?

- Vai māls izrāda savai dabai atbilstošu pretestību tādām darbībām?

- Vai, aplūkojot keramiķa darbu un ķieģeļu mūrējumu, kļūst skaidrs tādu darbību mērķis un nozīme?

- Vai laukakmenim patīk, kad to ņem, tēš, kaļ un citādi apstrādā?

- Vai laukakmens izrāda savai dabai atbilstošu pretestību?

- Vai skaistam ķieģeļu un laukakmeņu mūrējumam nama sienā, akmeņkaļu veidotām skulptūrām un pieminekļiem ir tā vērtība, kura uzliek par pienākumu apstrādāt mālus un laukakmeņus?

- Vai ir jāņem vērā māla un laukakmeņa pretestība?

- Vai tas, kurš ir palaidis garām viņam dotās iespējas, nav pats sevi nopēris?

Padomju impērijā integrēto republiku tautas prata divas valodas, bet Krievi tikai vienu. Krievi bija cements un cementējošais elements, bet struktūras raksturu veidoja republikas. Padomju savienības seju veidoja republikas. Ja jūs nepratāt to izmantot, tad nevajag vainot saistvielu. Divu valodu zināšana republiku iedzīvotājiem deva iespēju saglabāt savu savdabību netopot asimilētiem.

Neviens jau nelika atteikties no savas valodas. Tā jau nebija, ka Latvijā nebūtu latviešu skolu un tajās mācības nenotiktu latviešu valodā. Tā jau nebija, ka Latvijā valsts iestādes nedarbotos divās valodās. Divu valodu zināšana Latviešus nolika struktūrelementa lomā un padomju sistēmā pacēla pār cementu viņu nozīmes ziņā. Izejot no šīs savienības, Latvieši šo savu augstākas pakāpes elementa stāvokli zaudēja, bet tagad, gribot Krieviem likt apgūt otru – latviešu valodu, viņus grib pacelt pār sevi struktūrelementu stāvoklī!

Muļķim muļķa dzīve!

***

Tikai tas, kurš ir īsts Krievs, var saprasts to, kurš ir īsts Latvietis. Īstie vienmēr saprotas. Starp viņiem nav domstarpību. Viņiem ir vieni mērķi. Viņi var līdzdarboties, sadarboties un atbalstīt viens otru. Viņi ir interesanti viens otram ar tām vērtībām, kuras iznes virspusē viņu īstums. Šīs vērtības stiprina un izgaismo viņu pašu būtību un īstumu. Īsta Krieva klātbūtnē Latvietis parāda savu īstumu un Krievs īstu Latviešu klātbūtnē rāda savu īstumu. Tur, kur ir Vērtības, tur ir tieksme pēc tām un tā, caur ko Vērtības nāk – tātad arī pēc cieņas pilnas saskarsmes un valodas kā saskarsmes līdzekļa.

„Sākuma valoda” bija dziedoša, cēlumu un kritumu ritmikas valoda, kurā akcentus ielika uzsvari. Cēlumi un kritumi cēla vai zemināja emocionālo stāvokli – pievērsa apziņu sievišķajam intuitīvās sapratnes vai vīrišķajam intelektuālās domas stāvoklim. Ritmikas uzsvari to pārcēla muzikālās kvalitātēs. Tā bija četru stihiju – Uguns, Ūdens, Zemes un Gaisa harmonija.

Vēlāk „vienotās tautas” „sākuma valodā” notika izmaiņas. Vispirms vienotās „tautas dzīves” telpā iespiedās barbariskas vikingu-laupītāju karadraudzes, ienesot savu piezemēto un sakropļojošo mentalitāti. Vēlāk piezemēto vienotās „sākuma tautas” dvēseli un izteiksmes veidu – „sākuma valodu” plosīja dienvidu „bizantiski-emocionālā” un rietumu „vāciski-intelektuālā” ietekme. „Vienotā tauta” sadalījās Uguns-Ūdens un Gaisa-Zemes stihiju daļās, kurām līdz mainījās „sākuma valoda”.

Uguns-Ūdens izteiksme ieguva „cūkas balsi” – (emocionāli) plūstošo un stiepti viļņoto, bet Gaisa-Zemes – uzsvaroti sadalīto rejošo grūdienu izteiksmi ieguva intelektuālā vāciskā „suņu” izteiksme. Tā sadalītā „sākuma tauta” savās divās stihiju daļās un saplosītās „sākuma valodas” daļās cīnās par to, ko tai atņēma Biznatiskās un Romiskā Katoliskā baznīca. Uguns-Ūdens un Gaiss-Zeme gaida atkal apvienošanu.

Katram sivēnam ir skaidrs, ka par cūku var izaugt, ja sivēnu māca cūku valodā. Katram kucēnam ir skaidrs, ka par suni var izaugt, ja viņš tiek mācīts savas mātes kuces valodā. (Kucēns ir kuces bērns) Viņiem abiem ir skaidrs, ka, ja tos mācīs ne šā, ne tā, vai abējādi, tad tur vanckars vien sanāks – novārtījies suns vai nikna cūka. Cūkas urkšķ, suņi rej. Suņi grib komandēt, bet cūkas ir saimnieciskas, kas suņiem nepadodas, un tādēļ viņu komandas noved pie posta, pret ko cūkas iebilst. Cūkas ar suņiem strīdēsies bezgala līdz parādīsies Cilvēks, kurš viņus visus apmierinās.

Ja būtu mana vara, tad es darītu to, ko darītu katrs Saprātīgs Cilvēks. Tad Krievu bērni krievu valodā savās skolās mācītos vispārizglītojošos priekšmetus. Paralēli tiem viņi mācītos latviešu valodu un latviešu kultūras vēsturi. Latviešu kultūras vēstures ietvaros viņi apgūtu Latvijas ģeogrāfiju un vēsturi, latviešu literatūru, tautas mākslu un tradīcijas. To visu viņi mācītos latviešu valodā. Tā viņi iegūtu cilvēka cienīgu sarunu tematus ar Latviešiem un par to viņi ar Latviešiem saprastos latviešu valodā.

Latviešu skolās, Latviešu bērniem mācītu krievu valodu (Latvija būtu Eiropas vārti uz Krieviju un Latvija būtu visizdevīgākajās ekonomiskajās attiecībās ar Krieviju. Krievi Latvijā ir „Latvijas nafta” – visvērtīgākais vēsturiskais resurss, kādu vien Latvija varēja cerēt saņemt. To varēja transformēt materiālajā, kultūras un politiskajā kapitālā) un Pasaules kultūras vēstures ietvaros mācītu arī Krievu kultūras vēsturi, vēsturi un ģeogrāfiju. To darītu krievu valodā! Tad Latviešiem būt par ko runāt ar Krieviem krievu valodā.

Vispirms ir izglītība. Izglītotu cilvēku vidē var būt sarunas par vēsturi, tiesībām, valsti nacionālu (vai etnisku?) un ekonomiku, kuras realizācijai ir tā vai cita politika un tās mehānismi. Katrai vāverei ir skaidrs, ka tieši Latviešiem vispirms būtu jābūt ieinteresētiem labā izglītībā– izglītotu Krievu klātbūtnē Latvijā un labā izglītībā Latviešiem Latvijā. Bet Latvieši dara tieši pretējo. Te katrai vāverei ir skaidrs, ka Latvieši ir muļķi vai arī kārtīs nospēlēti muļķi (izglītības sistēmas idiotizēšana ir iedzīvotāju izspiešanas instruments).

Ja palūkojamies, kas notiek pie Itālijas krastiem, tad tur, uz sāniem guļošajā lepnajā kruīza kuģa vrakā, redzam Europas Savienības notikumu shematiku atainojumu. Aziātu darbaspēks, bezatbildīgi virsnieki, neatbilstošs glābšanas tehniskais aprīkojums, idiotisks kurss un krīzes apstākļos neiespējams krīzes menedžments. Un to visu sauc par skaistu kruīza kuģi, uz kura klāja aicina nesaprātīgus, konkurēt gribošus kāmīšus.

Laipni lūgti Eiropas Savienībā!

Laipni lūgti ieviest eiro!

Atsakieties no sava lata!

Laipni lūgti kāmīši – jūs gaida referendumi grimstošajā lainerī!

Ja palūkojamies Latviešu biedrības un tās ēkas „Māmuļas” vēsturē kopš 90-tiem gadiem, tad tur redzam visu tā laika Latvijas vēsturi, problēmas, cēloņus un sekas. Nav brīnums, ka abi simboli nostājas viens otram blakus. Abu vēsture to pašreizējā posmā ir beigusies vienu un to pašu mehānismu darbības rezultātā. Europa pēc gada vairs nebūs tā pati kāda tā bija un arī Latvija pēc referenduma vairs tāda nebūs. Šis referendums ir lainera avārija. Tāpat kā LNNK rīcībai bija daudz lielākas postošas sekas, tāpat šī referenduma sekas atnesīs nenovēršamus postījumus Latvijas atlikušajam valstiskumam un pašai tās pastāvēšanas idejai.

***

Ja Dievs kādu grib sodīt, tad viņš tam atņem prātu redzēt savas kļūdas un muļķību (Dieva klātbūtne ienes saprātīgumu. Dievam aizejot, zūd saprātīgums.). Dievs ar to attīra (svēta) zemi. Ja vien viņš šo zemi, kā bezcerīgu, jau nav atstājis muļķu pašu ziņā. Muļķi atkārto TV reklāmu saukļus – „jaunās ziepes labākas par vecajām”, „politikā jānāk jauniem cilvēkiem”, „vecajam līderim ir jāaiziet”.

Es jau rakstīju par to, ka politikā nedrīkst laist gados jaunus (līdz 50-60 gadu vecumam) cilvēkus. Viņi politiskās darbības lauku izmanto par savu seksuālo un vitālo interešu (dzīves telpas) cīņu vietu, bet valsti, tautu un ekonomiku par resursiem šajās cīņās. Viņi izraisa cīkstēšanos, karus un demonstrējot savus muskuļus, saplosa sabiedrību. Viņi saviem pretiniekiem sit ar savāktā elektorāta biomasu, emocionālo spriegumu lādiņiem un ekonomiskā potenciāla resursiem. Tādā veidā tiek iznīcināti cilvēki (krītas dzimstība), emocionālās kvalitātes (degradējas tikumi un radošā darba spējas) un ekonomiskie potenciāli viens otru slāpē. Tagad necik ilgs laiks nav pagājis, kad Jūs jau redzat savus vēlēšanu rezultātus un manu vārdu patiesumu. Jaunie jūs pieveda pie jauna un lielāka apdraudējuma.

Jūs domājat, ka vēlēšanās ir Jūsu demokrātiskā brīvība. Pirms vēlēšanām, kāda balsojuma vārdā par to vai šito, par nostāšanos viena vai otra pusē, Jūs esat gatavi viens otru kapā iedzīt, savas ģimenes saplosīt un bērnus par ienaidniekiem pataisīt, ja vien kādam ir cita attieksme pret to, ko Jūs uzskatāt par pareizu. Katrai vāverei ir skaidrs, ka Jūs esat vājprātīgi (to te es par vēlētāju kopumu saku). Lai savam kaimiņam ieriebtu, jūs esat gatavi savus sēklas graudus sadedzināt. Par tapetēm strīdoties, nama pamatus noārdāt un iesnas ārstējot, galvas cērtat!

Tas ir valstiskuma apziņas trūkums. Tie, kuriem nav šīs apziņas, neprot savu valsti veidot, bet tie, kuriem tā tiek uzdāvināta „dziesmotās revolūcijas” un LKP „atmodas” gaitā, nezina, ko savā valstī darīt, tāpēc brauc no tās prom pie tiem, kuri vēl kaut ko par to pēc nostāstiem atceras. Tie labāk svešiem, klanīdamies un pa priekšu skriedami, vergo, nekā saskaņu, saprašanos un savas valsts celtniecības iespējas meklē, bet no tām iespējām, kuras pašas piesakās, bēg kā prusaki no gaismas! Valsts nav vajadzīga tiem, kuri tai nav gatavi, kuri to negrib celt, to izcīnīt un aizstāvēt. Latvijai neder tie, kuriem neder Latvija ar tās sniegtajām iespējām par to cīnīties! Latvija ir tos pārbaudījusi un par viegliem atzinusi.

Graudi zemē birst, pelavas vējš aiznes.

Tā Dievs svētī Latviju!

***

Jūs gribat būt vēlētāji, bet, kas ir vēlēšanas, kāpēc un kā, kā vadībā, kādā viedā tās notiek un kam tiek izmantotas, kas tās un kā vada, kas tiek ievēlēts – to jūs nezinat. Tāpat kā Jūs nezinat ne to, kas paši esat, ne to, kas ir valsts, kuras dzīvē gribat iejaukties.

Jūs pasauli redzat ēnu pilnu.

Aiz katra koka jums vilks,

aiz katra smaida jums jēriņš,

aiz katra spīguļa zelts.

Jums pasaule bēdu bedre

vai putojošs alus kauss.

Jums liekas, ka viss ir ļauts.

Jums šķietas, ka varat daudz,

ka protat un paši zinat,

ka noslēpums katrs nu minēts.

Jums rādās, ka brīvībā dejat,

bet esat tik aitu bars.

Jums plašākais aploks ir labāks

un jaunākie vārti baisi.

Jums pilnākās siles ir lepnums

un pagultēs naudas maisi.

Jums dāsnākā roka ir labdars,

kaut paši esat tik šņukurs

uz devēja dzīru galda.

Jums skaidrākais vārds ir olis,

ko valstīt pēc patikas var.

Jums pasaule ēnu pilna,

jums acis ir jāatdar.

Jūs esat muļķi, kuriem dod šaut ar lielgabalu un kuri savā muļķībā to patiešām dara. Sabiedrību veido četri stāvi. Ideju ienesēji, ideju noformētāji, noformētā administrētāji un administrētā izpildītāji. Idejas ienesējs nevar būt nekas cits kā tikai iedeju ienesējs. Ja viņš pievēršas kādai citai sabiedriskās darbības formai, tad viņš pārstāj būt ideju ienesējs. Sabiedrība kā tāda eksistē tikai konsolidējoties ap iedejām. Idejas ienesējs uztur saiti ar Garīgo pasauli, eksistences cēloņiem un savai sabiedrībai ir šo cēloņu pārstāvis. Tāpēc, zūdot ideju pienesējam, zūd sabiedrības eksistences cēlonis. Idejas ienesējs nedrīkst tikt iesaistīts savas radītās sabiedrības dzīvē. Jebkur ievēlot ideju ienesēju, tiek parakstīts nāves spriedums valstij, kuras darbības pamatā ir šīs idejas.

Jebkura ideja ir jānoformē trijos apsektos – politiskajā, aparāta vadības un saimnieciskajā. Katrs no aspektiem ir radikāli atšķirīga apziņas darbības joma. Katrs no noformēšanai spējīgajiem pārstāv kādu no šīm jomām. Ja viņš ir kādā no tām, tad viņš nav citā. Likumdevēji ir (jābūt) politiķi. Tātad Saeimā nedrīkst iekļūt saimnieciski vai aparāta vadības pārstāvji. Ministru kabinetu vajadzētu veidot aparāta darbiniekiem – tātad viņi nevar nākt no Saeimas deputātu (kuriem jābūt politiķiem) vidus. Saimniecisko darbinieku valstiskās pārstāvniecības orgānu Jums vispār nav.

Likumdevējs, aparāts un saimnieciskie organizatori nav pakārtojami vien otram, nav arī varas dalīšanas ceļi, bet realizē ienesto ideju noformēšanas funkciju katrs savā – sev pieejamajā aspektā tiešā atkarībā un saskaņojumā ar idejas ienesēju.

Idejas ienesējs ir diktators.

Valsts ir Idejas diktatūra.

- Kā Jūs zināt, kurš ir politiķis, kurš aparāta darbinieks, kurš saimnieciski orientēts?

- No kurienes nāk Ideju diktatūra?

Jūs, tiecoties pēc lielākās kotletes, vaļas un pensijas, par labākajiem „politiķiem” meklējat saimnieciski domājošos, bet, esot tam valsts (ne)organizācijas veidam, kāds ir uzorganizēts (plēbēji –ķēkšas un kučieri labāku neprot), iegūstat tikai samazgas. Un neko citu iegūt nevarat, tāpēc, ka Jums trūkst zināšanu par tām normām, kuras nošķir sabiedrību no organizētas noziedzības.

Jums liekas, ka esat sabiedrība, bet esat vien organizētās noziedzības spēļu resurss. Šī nav valsts. Tā ir organizētās noziedzības „brigāde” tai iedalītā „lauciņa” apsaimniekošanai. Jūs visi tādā vai citādā veidā maksājat nodevas „jumtam”. To sauc par reketu. Tā ir krimināla verdzības iekārta.

Tādā (ES) kontekstā nekādas racionālas darbības nav iespējamas. Vecie zolītes buki nomaksā savus kāršu parādus (Jūs visi esat nospēlēti) vai strādā par miglas pūtējiem un ūdeņu duļķotājiem, vagariem un (abu dzimumu) ielas meitām zolītes spēles turētāju interesēs. Vecie buki, spēles atdzīvināšanai piesaista gados jaunus censoņus, ar kuru rokām izspēlēt visnetīrākās spēles momentus un sliktākās kārtis. Tā kā neko racionālu šajā ES un valsts struktūrā darīt nevar, bet sevi parādīt un spēles turētāju aizdoto naudiņu atstrādāt vajag, tad gados jaunie „politiķi” aktīvi darbojas iracionālajā un iracionāli emocionālajā telpā.

Situācijas traģēdija ir tajā, ka taisnība šoreiz ir abām pusēm. Šajā referendumā, sastopoties pie urnām un atbildot uz vienu un to pašu jautājumu, katra puse šajā jautājumā un savā atbildē ieliek citu, sev patiesi taisnīgu saturu. Latvieši balso par vienu valsts satura elementu, bet Krievi par otru – (izglītības iegūšanas līdzekļiem) tiesībām iegūt izglītību, nezaudējot savu dvēseles savdabību. Latviešiem viņu mītiskais (reāli neeksistējošais) valstiskums ir tik pat dārgs kā Krieviem viņu iedomātais (reāli te sen zaudētais) „Baltijas krieviskums”.

Latvieši ir lielīgi ar savu iedomāto kultūras pārākumu un nacionālas valsts idejas realizācijas sapni, kurš sevi nekā (it sevišķi pēdējos 20 gados) neparāda (LKP (TF) spēles gaitā uzorganizētās barikādes un Baltijas ceļš neskaitās). Ģeopolitisku apstākļu radītu saimniecisku labklājību Latvieši ir pierakstījuši kādai savai iedomātai augstākai kultūras izsmalcinātībai un „Eiropeiskai augstvērtībai”. To pašu ģeopolitisko apstākļu un procesu spiesti, Krievi dzīvo Latvijā, uzturot šeit esošo ekonomiskās aktivitātes līmeni.

Ja šeit nebūtu Krievu ietekmes, tad te kopš Poļu-Krievu, Krievu-Zviedru karu laikiem nekādu Latviešu, viņu valodas un kultūras nebūtu. Savukārt Krieviem ir jāatzīst, ka Baltija sen vairs nav krieviska. Baltiju sen jau ir pārņēmis totāls žīdisms un „Latvieši” pēc savas mentalitātes ārējā veidola ir „izspļauti” žīdi, bez iekšējā satura un cementējošās vienotības. Žīdi ir Krievus apspēlējuši cīņā par Baltiju. Tagad viņi liek tiem iesaistīties bezjēdzīgā spēku tērēšanā un savstarpējās nesaskaņās.

Karā un konfliktā smagāk cieš kara izraisītājs. Tā kā Latvieši, žīdu kurināti, ir veikuši nesaprātīgas un netaisnīgas darbības (lietojuši neadekvātus – mērķim neatbilstošus un pat pretējus līdzekļus), kuras ir novedušas pie šī referenduma, tad Latvieši arī smagāk cietīs šajā konfliktā. Smagāk tāpēc, ka zaudējot Latvijā, Krieviem paliek viņu Krievija, bet Latviešiem tā ir vienīgā zeme, kuru viņi tagad ir gatavi žīdiem par velti atdot. Ar tik zemām debesīm, kādas tās tagad ir Latviešiem, (taisnība, taisnība ir Skalbem! Patiesi viņa vārdi par cūku, kāpostiem, siltu gultu un karoti aiz debesu pakša) nevienai tautai nav nākotnes.

Brīvību var iegūt, laižot brīvībā citus. Miers nāk citus liekot mierā. Valsts ceļas atbalstot kaimiņu patstāvības un valstiskuma centienus. Cieņu gūst atdodot godu un izrādot pienācīgu cieņu citiem. Tas, kurš neciena citus, neciena pats sevi. Tas, kurš seko sliktākajam piemēram, pats paliek par sliktāko. Tas, kurš grib sasniegt, uz otra pakāpjoties, pats paliek par kājslauķi citiem. Bēdu brāļi kopīgi asaras slauka. Kopīgā bēdā gudrākais otram palīdz. Gudrākais parādu atlaiž. Gudrākais nākotni veido.

Iepriekšējā parakstu vākšanas kampaņa nebija jārīko. Nebija jānaidojas ar Krieviem ne ārpolitikā, ne iekšpolitikā. Labas kaimiņattiecības vienmēr ir vērtība. Nebija jātraucē Krieviem savās skolās mācīt savu bērnus. Latvijai jau no „atmodas” vajadzēja citu (īstu) kultūrpolitiku, citu iekšējo, ārējo un ekonomisko politiku, citu gudrāku uzvedību „perestroikas” laikā.

Tā, kura kārtīs nospēlēta, pati kaila izģērbjas un uz ielas stūra, sevi garāmgājējiem piedāvājot, nostājas, patiesi ir tā, pēc kuras viņa izskatās. Godīga sieviete ar kāršu spēlmaņiem nesaietas un par bohēmu nejūsmo. Viņas labākās dienas pie vīna glāzes un garnadžu glaimiem nelīp. Viņas māksla nav no šīs pasaules. Viņa ar savu uzticību savai zemei, ģimenei un aizstāvim savu nākotni veido. Kārtīga sieviete katru bērnu un bāreni vai nomaldījušos pirmo apmīļo. 90-tajos bija jāizvēlas vai Latvija būs Māmuļa, vai uz ielas stūra katram sevi piedāvās. Izvēle ir izdarīta. Ko nu vairs. Tagad nāk staigules alga.

***

Tas ir tas, ko mēs domājam par šo referendumu.

Tā ir „Baltijas pavasara” gaita.

Tās ir organizētās noziedzības iniciētas spēlītes, kuras realizē neapdomīgi, gados jauni zolītes spēlētāji.

Referenduma vēsturiskie zaudējumi būs katastrofāli neatkarīgi no tajā iegūtās atbildes, tāpēc, ka šāda jautājumu secība nedrīkstēja rasties, nedrīkstēja būt to rašanās cēloņsakarība, nedrīkstēja būt uzdoti šādi jautājumi.

Par savu muļķību jāmaksā.

Dievs svētī Latviju!

                                                                                       Pauls Stepls

                                                                                       Sociopsiholoģijas asociācija

Pielikumā fragments no raksta „Vienkārši normāli dzīvot” P. Stelps www.lacukopa.lv

Tagad divvalodības referenduma sakarā ir pacelts jautājums par Nacionālas valsts idejas likšanu Latvijas valsts dibināšanas pamatā. Tas patiesībā ir apgalvojums par kādu Nacionālu Vērtību esamību, ap kurām vienojas to nesēji – uz Cilvēcīgu runu un tās valodu spējīga tauta - Cilvēku kopums, kurš tiecas uz šīm Vērtībām un tādēļ tā runā šajā zemē, kurā šīs vērtības zeļ un dod savus Cilvēkiem vajadzīgos augļus.

Vērtībām jānes Vīzija.

Vērtībām jābūt formulētām.

Vērtībām jābūt visiem zināmām.

Vērtībām jābūt saistošām.

Vērtībām jābūt pieņemtām.

Vērtībām jābūt sargātām.

Ja kāda tauta - latvieši tiecas uz sev zināmām latviskām Vērtībām, kuras viņiem te dod visu viņiem vajadzīgo labo, tad viņi tiecas dzīvot Latvijā, runāt latviski un aizstāvēt šīs vērtības un Latviju tādu, kurā šīs Vērtības darbojas.

Ja viņi tiecas atzīt citas (angļu) valodas iespēju prioritāti, sev vajadzīgā saņemšanai, tad viņi atzīst citu Vērtību prioritāti. Ja viņi, atzīstot šo prioritāti, citas valodas telpas vērtībām pakārto dzīvi Latvijā vai neaizstāv savu Vērtību Latviju, vai tiecas dzīvot (aizbrauc) citas valodas dzīves telpā vai pārņem tās valodu, tad tas nozīmē, ka viņus piesaista šīs valodas telpas vērtības.

Tad tas nozīmē, ka te nav noformulētu vai visiem zināmu, pieņemtu un sargātu latvisku Vērtību.

Tātad tas nozīmē, ka nav tādas tautas, kas tiektos uz šīm Vērtībām.

Tātad tas nozīmē, ka šīs valsts pamatā nav Nacionālas Valsts Idejas, tā ir beigusi būt vai nekad nav tāda bijusi - ir bijusi citas tautas cita Ideja, kura savulaik ir tikusi maskēta ar Nacionālas Valsts Idejas viltus tēlu bez reālu Vērtību pildījuma. (Ar „vispārcilvēcisko” vai „kristīgo” vērtību saukli maskē Cilvēcisko Vērtību neesamību.)

Tātad, tas fakts, ka šīs zemes iedzīvotāji tiecas uz citu zemi, tās dzīves un valodas pārņemšanu, dzīvojot šeit, liek mums uzdot jautājumu:

- Kāpēc Latvija saviem iedzīvotājiem nedod to, ko tie uzskata par labo, vajadzīgo un derīgo?

- Kas, kurš un kādēļ tam traucē?

- Kas būtu jādara, lai Latvija saviem iedzīvotājiem dotu to, kādēļ viņi tiektos uz šo zemi, valsti, tās valodu un Vērtībām?

- Kā tas var būt, ka tautā (kuras valsts pamatā esot likta Nacionālas Valsts ideja) iemīļotam komponistam ir amerikanizējušās mazmeitiņas, bet viņš pats šai tautai grūtā laikā raksta citas tautas populāra stila (Bregoviča) mūziku?

- Kādēļ šīs valsts radio Ziemassvētkos vecākiem iesaka bērnus iepazīstināt ar citu tautu Ziemassvētku tradīcijām?

- Ar ko te būtu jāsāk valodas aizsardzība un kas ir tās slēptie un atklātie nīdēji?

- Kas ir šīs Valsts nīdētāji?

- Kas ir Vērtību nīdētāji?

- Ar ko būtu jāsāk Vērtību, Valsts un Valodas aizsardzība?

- Vai tāda valsts vispār pastāv?

- Vai tā, ko par tādu uzdod, ir tikai butaforija – acu apmāns?

- Ko darīt, ja tā tas tiešām ir?

- Ko darīt, ja šīs zemes iedzīvotājiem nav savu Vērtību, un tādēļ tiem nav vajadzīga ne šī zeme, ne valsts, ne valoda – jo tie pievēršas citām valodām, zemēm un to sniegtajām iespējām apmierināt savas interešu diktētās vajadzības vai izmēģināt viltus vērtības un netikumus?

- Ko var darīt tur, kur nav ne valsts, ne tautas, ne Vērtību?

- Ko dara ar veldrē sakritušu labību?

- Ko dara ar papuvē gulējušu zemi?

- Ko dara ar tiem, kuri ir zaudējuši Cilvēku Vērtības, tikumus un stāju?