Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

482.

No: G       Temats: Bērni un Vecāki

?←      2013. 02. jūlijs 14:19:05

Labdien, Ļ.cien. Paul! Vai teiciens atbilst patiesībai, proti, ka bērni maksā par savu vecāku kļūdām? Ja tā ir, kāpēc tas tā? Vai mēs bērni tur augšā, pirms nākam uz zemi, izvēlamies savus vecākus?



Zvaigznes zemes ziedos.

Pievēršoties tādiem pārpasaulīgiem procesiem, kuru daļa ir iemiesots Cilvēks, būtu nepiedodama muļķība šo parādību dabu reducēt uz pasaulīgām formām kā to dara profanētās kristietības baznīca savos sprediķos pasniedzot saviem sekotājiem akmeni maizes vietā – reliģijas surogātu.

Tad, kad viņi mums sludina bausli par „Tēva un Mātes” mīlēšanu, tad, viņi paši nezinot, pieskaras tai pašai „klintij, uz kuras būvētais nesagrūst”, un moralizējot par šo „klinti” paši nezina, ka runā par tiem Tēviem (trīsvienības Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars), kuri šajā trīsvienībā ir divi un viens no tiem ir tā uz „klints būvētā negrūstošā pils”.

„Debesu Cilvēki” – Ādams un Ieva nav tie paši, kurus mēs vīrieša un sievietes veidolā redzam uz zemes, un paradīzei, tās iemītniekiem, kokiem, augļiem un Pūķim (Čūskai) nekāda sakara ar mums pierastajiem priekšstatiem par tiem nav – tās visas ir filosofiskas alegorijas un filosofisko kategoriju attiecību un mijiedarbību shēmas. Visi bībelē minētie tēli (arī „bērnu un vecāku atbildība”) ir metafiziskas parādības un to vispārīgs skaidrojums gnostiskajā filosofiskajā doktrīnā. No tās izrauti fragmenti ir tikuši baznīcas profanēti un tagad māņticīgu priekšstatu veidā ceļo pa pasauli, vairojot tur esošo haosu un jukas Cilvēku prātos un dvēselēs.

Vispirms ir jāielāgo, kas ir tie „vecāki”, „bērni”, „Tēvi” un „dēli”, kuri ir saistīti „kļūdu” un „atbildības” – cēloņu un seku attiecībās. To noskaidrojot vienmēr jāatceras, ka mēs nerunājam un nevaram domāt par kādu vienu parādību, bet par daudzu parādību mijiedarbībām, kuru konkrēto aspektu mēs redzam tajā, kam ir pievērsta mūsu uzmanība.

Mēs paši, viss ap mums un mūsos ir procesā, telpā, laikā un nav nekā, kas būtu ārpus tā. Process, telpa un laiks ir viens vesels. Cilvēki uz sevi, savu apziņu raugās kā uz faktu, elementu, „objektīvu priekšmetu” ar noteiktām robežām – pazīmēm, ar kurām sevi apraksta un kuru robežās (klātbūtnē) viņi „ir”. Tā ir pašos pamatos kļūdaina pieeja sevis saprašanai. Nomainot kādu no pazīmēm tie jau ir pilnīgi citi Cilvēki vai vispār nav Cilvēki, bet ir kādas citas būtnes un parādības.

Cilvēks ir process gaitā no viena pazīmju kopuma uz citu, kurš visu laiku likumsakarīgi savā gaitā (mainībā) nomaina pazīmes vienas atstājot aiz sevis, bet citas iegūstot atstāto vietā tieši tik daudz, cik iepriekšējās ir transformējušas Cilvēka (pazīmju kopuma) telpu, procesu un laiku. Tās pazīmes, ar kurām mēs identificējam sevi, savu „es” katrā noteiktā dienā un brīdī, ir tā brīža pazīmju kopums – tā laika īpatnību raksturojums, kurš norāda uz mūsu objektīvo atrašanās vietu savā ceļojumā „no” - „uz”, no tā pazīmju kopuma, kāds mēs bijām, kādā „sākumā” uz iespējamo (vēlamo vai nepielūdzami noteikto) pazīmju kopumu par kādu veidojamies – būsim! Mēs paši sev vienmēr liekamies vieni un tie paši Cilvēki (pazīmju kopumi) esam, kaut gan, ja „mūs visus” noliktu vienu otram blakus, mēs atšķirtos vairāk kā paši to vēlētos un daudzos atteiktos redzēt sevi. Tas ir viens no iemesliem kāpēc Cilvēku lielākajai daļai ir liegta iepriekšējo dzīvju atmiņa.

Katrā procesā ir cēlonis – „Tēvs” un tā darbības galarezultāts „Dēls”, kurā katrs „Tēvs” iemiesojas pats kļūstot par savu „Dēlu” – savu turpinājumu, mantinieku un, mantojot visas „Tēva” svarīgākās pazīmes, pats ir arī „Tēvs” visiem saviem nākošajiem „Dēliem” – cēlonis visām sekām. Tā ir trīsvienības „Dievs Tēvs”, „Dievs Dēls” un Dievs „Svētais Gars” vienotības formula, kurā „Svētais Gars” ir tā procesa iekšējā enerģija, kura dzen uz priekšu „Tēvu” un „Dēlu” procesu. Ja mēs atsakamies no Hinduistiskā termina „karma”, ar kuru viņi apzīmē cēloņu un seku savstarpējo attiecību objektīvo (ir arī subjektīvā daļa – „darma”), tad mēs varam pieņemt gnostisko (kristīgo) tēlu šīs enerģijas vadītā un virzītā procesa attēlošanai, kas mūsu priekšā nostājas kā „Ievas kārdinātājs” – Pūķis vai čūska – Debesu gudrība savā pārpasaulīgajā formā vai konkrētā procesa iemiesojumā. Baznīcas lamātais „Pūķis” ir tas, ko pār Kristus mācekļiem nolaižoties, atnes „Balodis”. Cilvēks ir iemiesota Debesu Gudrība – čūska, kura subjektīvās dzīves un pārvērtību process līdzīgi čūskai izlokas objektīvo parādību vidē. Cilvēks – dzīves procesa „čūska” ir sava „Tēva – Pūķa” „Dēls”, kurš, zemes ceļu ejot, kļūst savam „Tēvam” līdzīgs „Pūķis”!

Katrai parādībai, ar kuru nākam saskarē, ir tās cēloniskā – Ideālā (racionālā) daļa, kura nes sevī – glabā tās īsto būtību un reālo esamību un tās formālā (iracionālā) daļa, kura iemieso racionālo tādā mērā, kādā to pieļauj tajā brīdī un vietā esošie matērijas stāvokļi un tos regulējošie apstākļi, kuri paši arī ir no šiem stāvokļiem izrietoši. Tas ir matērijā valdošs savstarpējās atkarības stāvoklis, kurš šo noslēgto sistēmu vada uz stinguma – pamiruma stāvokli, kāds ir raksturīgs visam, kas ir atdalīts no to atdzīvinošā Ideālā Cēloņa. Formu pasaules noslēgtība un sastingums ir par cēloni katras formas iznīcībai, kad tā ir tiktāl sastingusi, ka nespēj saskaņoties mainībā ar to radošo un atdzīvinošo Ideālo (racionālo) cēloni. Formālā (iracionālā) pasaule ir tiktāl atdalīta un savrūpdzīvojoša, ka beigtu pastāvēt, ja vien to nemitīgi neatdzīvinātu no Ideālajiem Cēloņiem nākošie impulsi. Stāsti par Lata sievu, Orfeju un Eiridīki ir stāsti par Ideālās un formālās pasaules savstarpējām attiecībām. Savukārt antīkās pasaules tēls par Sīzifa kalnā velto akmeni mums skaidri pasaka – „nekādi zemes pūliņi nevar nest augļus Debesīs”. Nekādas formālas, fiziskas, intelektuālas vai emocionālas prakses, jogas, nodarbības vai treniņi nevar dot rezultātu Garīgajā attīstībā. Visi tādu pūliņu augļi tepat formālajā pasaulē paliek, ir tās daļa un viedo šīs pasaules dzīves apstākļus. Ideālās pasaules daļā mainību ienes tikai Cilvēka ideālajā daļā darītais darbs.

Cilvēka personība (tā brīža pazīmju kopums „čūskā”) – viņa sajūtu nesto ietekmju, no tām veidoto faktu un darba ar ietekmēm – intelekta, viņa emociju un fizioloģisko reakciju mainības raksturs ir Cilvēka formālā (iracionālā) daļa – ēna, kādu zīmē „Gaismas” (racionālā) daļas saspēle ar materiālās pasaules iluzoro, reāli neeksistējošo (nedzīvo) formālo seku „ēnu” daļu. Cilvēka personība, kā savu „vecāku” darbības sekas – „bērns” „dzīvo” savu pseidodzīvi materiālajā formāli – iracionālajā pasaulē. Cilvēka Ideālie „vecāki” – personības veidotāji dzīvo īsto racionālo dzīvi viņa Esamības Ideālajā daļā. Tie ir Kosmiskais Cilvēks „Ādams – Ieva” – Zemes Cilvēka prototips.

Ar Gara acīm uzlūkojot, mēs tur redzam „Klinti” – augšupvērstu trijstūri, kas ir personību radošā, atdzīvinošā un uzturošā trīsvienība. Šī trijstūra malas viedo viņa „vecāki” – „Tēvs – prāts” un „Māte – (prāta procesu) harmonija (mīlestība)”. Kad baznīckungi saka – „Dievs ir Mīlestība”, tad mēs dzirdam, ka viņi runā par esamības Mātišķo – Sievišķo daļu un jūtamies apmierināti, jo ar to pašu viņi godina kā Lielo Dabas Māti, tā arī Cilvēka prāta radošo stāvokli. Tad viņi, paši to nezinot, ir teikuši no Druīdiem pārņemto sakrālo frāzi, ar kuru tie ievadīja katru savu darbu un mācību stundu.

Šī trijstūra pamatā ir procesu virzošā enerģija („Mātes” „Tēvā” ienestā aktivitāte) caur kuru tur „ienāk” un „dzīvo” (izpaužas) Pūķis. Šis Pūķis tad tur „kārdina” Ievu, kura savukārt aktivizē un rosina Ādamu. Katra Cilvēka prāts ir tik radoši aktīvs, cik tajā ir harmonijas (lūdzu nejaukt ar mūsdienu „mākslinieku” destruktīvo „radošo aktivitāti”!) un katra ģimene ir tik saimnieciski un citādi ražīga, cik tajā caur sievieti ienāk enerģija, kuru liek lietā vīrietis. Sabiedrības, valsts un ģimenes ekonomiskā dzīve ir atkarīga no sievietes dvēseles dzīves kvalitātēm, tāpēc ekonomikas atveseļošana ir Sievietes dvēseles atveseļošana un patiesās Kultūras, kā tās īstenās dzīves telpas, atdošanas Sievietes dvēselei.

Šie abi – „Tēvs” un „Māte” ir Debesu Tēva – Saprāta bērni un kā viņa „rokas” auklē un vada Pūķi viņa darbā, kurš ir „čūska” zemes virsū. Vienlīdzīgi „Tēvs – Māte” Cilvēka personībai ir arī „laba un ļauna (harmonijas un disharmonijas stāvokļu) atzīšanas (izziņas procesa) koks”, kurā dzīvo „Pūķis” („čūska” personībai). Šis „Debesu Tēvs” ir zemākais „Tēvs”, kurš ir sava augstākā „Tēva” – Gara Bērns. Tur, kur „Māte” – harmonija sadarbojas ar „Pūķi”, top Skaistums, bet tur, kur „Pūķis” rosina „Tēvu” – prātu, tur notiek radīšana. Tā „Māte”, turot Skaistumā „Pūķi”, rosina un rada caur „Tēva” darbu.

Tāpēc Sieviete ir Skaista, izdaiļo, kopj un tīra savu māju, sevi, tēvu un savus bērnus. Pasaule, valsts un ģimene ir tik turīga un labklājīga, cik Sieviete tajā ienes Skaistumu, tīrību un saticību. Nekādi Eurosavienības projekti un fondi mūsu labklājību necels tur, kur Sievietes nerūpēsies par dzīves, vides un attiecību Skaistumu, tīrību un saskaņotību, bet tur, kur viņas to darīs, šie fondi un projekti varēs iegūt citu raksturu un pielietojumu.

Kā dzīvo „Māte – Tēvs”, tā dzīvo viņu „bērns” – personības transformācijas process. Mūsdienās „psihologi” maldās pretrunīgu psiholoģisko teoriju un skolu džungļos. Katrs no tiem, esot savas teorijas darbības laukā, nenes pārskatu par citu teoriju darbību un tāpēc nesaprot, ka it kā runājot par līdzīgo un to pašu, viņi patiesībā ir savstarpēji noliedzošās pozīcijās un viņu pūliņi noved pie Cilvēka psihisko spēku paralīzes vai ieved to destruktīvā darbībā. Tieši tāpat rīkojas „kristīgās baznīcas”, kuras pielieto profanētas viņiem nesaprotamas idejas tam nepiemērotos un pat postošos apstākļos. Viņu „labi gribētie” sprediķi un ieteikumi noved pie personību degradējošām sekām. Viņu sekotāju „čūskas” tā vietā, lai tiktu celtas un vestas augšup, tiek materializētas un piezemētas.

Antīkajā pasaulē Psīholoģija bija viena no 6 filosofijas nozarēm, kura saistībā ar citām un it sevišķi ar Metafiziku, Estētiku un Ētiku apskatīja „Tēva – Prāta” darbības sekas Psīhē – Cilvēka dzīvnieciskajā dvēseles daļā. „Neberiet pērles cūkām priekšā” runā par to, ka nav jāvēršas pie Cilvēka dzīvnieciskās dabas, kā to tagad dara baznīcas. Ar to tikai izlutina un laiž izlaidībā to, kurš principā nevar saprast (viņam tas nav vajadzīgs) priekšā liktās vērtības. Tur, kur ir pietiekama un ir vajadzīga disciplīna, neder gudrošana, prātošana un spriedelēšana, prāta spekulācijas un pierādījumi. Lopiņam labākais pierādījums ir rīkste gana rokās, bailes no plēsoņas un zaļa zālīte ganībās. „Vecākus” audzina, bet „bērnus” disciplinē.

Protams, mūsdienu samaitātajā pasaulē varētu runāt par to, ka vecāku bērnos ieaudzinātais veido bērnu tālāko dzīvi, bet tas būtu dzīves reāliju novērojums, kuram nav nekāda sakara ar Jūsu minētā izteiciena būtību, kurš vēsta, ka „vecāki”, vērojot „bērna” gaitas, tajā redz sevi – savas nepilnības vai panākumus, un tādā veidā veido paši sevi atbilstoši tieksmei būt līdzīgiem saviem „Debesu Tēviem”. „Vecāki” vēro, kā Pūķis, Skaistuma mudināts, to pārnes pār ne-būtības bezdibeni un tā otrā malā rada pats sevi savā jaunajā veidolā. Pūķis savieno „Māti – Tēvu”, Skaistumu un Radīšanu vienotā ekstāzē.

Pūķis ir Skaistuma un Radīšanas ekstāze.

Pūķis ir ziedošs, kūsājošs Dzīves prieks.

Pūķis rada, nojauc, pārveido un rada Skaistāko skaistāku par Skaisto.

Tad, kad dzirdat pieminam Pūķa tēlu, ziniet, ka runa tur iet par Skaistumu un radīšanu, par to, kas ir Jūsu visu un katra Ideālā daļa – par Jūsu Debesīm un šīs telpas skaistāko iemītnieku – Jūsu Gara dzīvi – par to, kas Jūs Esat.

Jūs Esat mūžam mainīgais un tāpēc dzīvais Pūķis – Vienotā Cēloņa Mirdzošais Bērns.

***

- Vai bērni izvēlas savu vecākus?

Jā un nē!

Izdarot izvēli par labu kādai rīcībai vai atturībai no tās, mēs veidojam sevi – to, kādi būsim. Ar to mēs izvēlamies vidi (karmu), kurā nākotnē varēsim realizēt savu raksturu (darmu) – varēsim rīkoties atbilstoši savām tieksmēm sev raksturīgā veidā. Vecāki veido bērna zemes dzīves telpu, tāpēc izdarot izvēli kādai rīcībai, veidojot savu raksturu, mēs sevi tuvinam kādiem dzīves apstākļiem nākošajā dzīvē un tādā viedā „izvēlamies” savus nākošos vecākus.

Pirms iemiesošanās – pēc „otrās nāves”, no kuras tik ļoti baidās visi melnie māgi un raganas un tādēļ attīsta dvēseļu pārmiesošanas praksi, Cilvēks ir bez-apziņas stāvoklī un tādēļ nekādus novērojumus, vērtējumus un lēmumus izdarīt nevar. Ir liela starpība starp to, kas ir Pūķa Deja – Pūķa pārveidošanās un vecās dvēseles pārmiesošanos jaunajā ķermenī. Pārmiesojusies dvēsele ir miris Pūķis. Tā ir nāvi nesoša dvēsele visam ar ko nāk saskarē.

Pirms iemiesošanās nav personības, bet ir to veidojošās enerģijas raksturs – Pūķa Dejas ritms un horeogrāfija. Pūķa Deja Cilvēku magnētiski piesaista citu līdzīgu Pūķu Dejām – tiem vecākiem, kuru Pūķi Dejo tādu pat deju, kādu tiecas dejot vēl nedzimušais Pūķis. Jaunais Pūķis turpina veco Pūķu Dejas viņu veidotajā telpā. Antīkajā pasaulē Saprātīgie Cilvēki dzīvoja saskaņā ar reliģiskajām normām, kuras bija vienotas visiem vienas kultūras pārstāvjiem un viņus visus vienoja – uzturēja viņu vienotības stāvokli. Tāpēc tur nevarēja būt nejaušību un patvaļību bērna dzīves telpas veidošanā. Tāpēc tur vecāki, laižot pasaulē bērnu, nepakļāva viņu savu kļūdu vai rīcības sekām, bet ļāva viņa dzīvē darboties viņa paša Debesu „Mātei – Tēvam”. Mūsdienās, nododoties patvaļai un atkāpēm no Ideālās pasaules diktētajām dzīves normām, vecāki pakļauj bērnu savu muļķību sekām un nekā neļauj viņam dejot savu Pūķa Deju. Nekas tāds nebija iedomājams antīkajā pasaulē un tāpēc tāds nav „vecāku un bērnu” attiecību raksturs izteicienā par bērnu atbildību par vecāku grēkiem.

Mūsdienās, vecāku haotisko attiecību dēļ, Cilvēki dzimst jebkur, kur vien vecāku psihisko enerģiju lauki rada kaut mazāko iespēju tam notikt, tāpēc bērni nonāk sev neatbilstošos un kropļojošos apstākļos. Pārkāpjot laulību un ģimenes dzīves normas ir radītas nelaimīgu Cilvēku paaudzes. Viņi nekā nevar realizēt savu garīgo – „Pūķu” potenciālu. Nekādas prakses un „jogas” nevar dot to, kas ir vecāku haotisko attiecību dēļ tiem atņemts. Tas ir iemesls kāpēc Eiropiešu bērniem nav pieejamas garīgas prakses. Tāpēc tikai krāpnieki un šarlatāni nodarbojas ar Eiropiešu „Garīgo prakšu” un „jogu” izplatīšanu Eiropā un Eiropiešiem.

Ja bērni varētu izvēlēties, viņi noteikti izvēlētos citus vecākus un viņu audzināti rīkotos pavisam atšķirīgi. Bet tagadējo apstākļu (muļķību) spiesti viņi visi grimst aizvien iznīcinošākā savstarpējo attiecību haosā.

5 rase aiziet – izdzen sevi, vairojot savas dzīves kroplības.

6 rase sāksies tur, kur Cilvēki pievērsīsies savai Ideālajai Debesu daļai un tās Debesu vecākiem. Tur, kur Cilvēki sāks dzīvot saskaņā ar Ideālo pasauli, viņu bērni dzims savu īsto zemes vecāku mājās viņu Mīlestības piesaukti, loloti un dzīvē vadīti.

Tur viņi būs Brīvi savās Pūķu Dejās.

Tur viņu Zvaigznes zemes ziedos ziedēs.



                                                                                            Pauls Stelps

                                                                                            Sociopsiholoģijas asociācija




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa