“Sapņu tulkus” pārdod tāpēc, ka tos pērk. Sapņiem nav vienotas izcelsmes, tāpēc to “skaidrošanas” tieksme ir māņticība, bet tas nenozīmē, ka to nevarētu darīt tie, kuri zin, kas ir sapņi un prot – var iedziļināties – saplūst ar sapņotāju un viņa pasauli. Vispareizāk savu sapni novērtēt var pats “tajā” esošais. “Tajā” - tāpēc, ka tas ir apziņas stāvoklis un fokusēšanas telpa. Ja tā ir augstākā Ego saruna ar personību, tad tās simbolus vislabāk saprot pati personība, ja tiecas tos saprast – iemācās to valodu. Ja tie ir ārēji sapņi, tad tās ir saraustītas atmiņas par naktī notiekošo, bet “iekšējie sapņi” ir pašas apziņas darbs un nav vajadzības tos analizēt dienā. Katram laikam savas iespējas un uzdevumi. Viedie sapņi nāk ar savu vibrāciju un tos redzējušais intuitīvi saprot gan to raksturu, gan nozīmi.

P.S. Palasiet atbildi ar numuru 78.

            Mūsu pasauli veido skaņa. Tā ir pirmā astrālās pasaules materializācijas pakāpe. Pasaule ir mūzika un dvēseles ir tās notis. Katra dvēsele vistiešāk sevi izsaka ar skaņu, un citas dvēseles caur to vislabāk pazīst viena otru. Katra dvēsele ir vibrāciju kopums (mainīgs) ar savu pamattoni, tāpēc dvēseles kā notis var būt saskaņā vai disonansē. Tās var viena otru spēcināt rezonansē, veidot jaunas, nebijušas vibrācijas saskaņā, viena otru papildinot, vai vājināt disonansēs un vampīrismā. Tas, ko viena dvēsele nozīmē otrai, tās saprot dzirdot otras balsi, tāpēc nekādi prāta argumenti un apsvērumi nevar mainīt balss radītās simpātijas vai antipātijas. Katra dvēsele uztvert spējīgā vidē (citā dvēselē) rada savas kvalitātes, tāpēc tā tiek uztverta kā draudzīga vai naidīga. Tāpēc ir jāsargās no grēcīgu cilvēku balsīm, caur kurām tie samaitā to, kas ir tiem apkārt, arī dvēseles.

            Harmoniskas dvēseles balss harmoniskā vidē ir tīra un skanīga – melodiska. Siltai – silta, bet vēsai – vēsa. Disharmoniska ir piesmakusi. Tāpat, ja dvēsele atrodas disharmoniskā vidē. Maigums ir balss kvalitātes – dvēseles attīstības rādītājs. Runā – skaņu rada balss saites tiem, kuri runā ar miesu (belkanto dziedāšanas veids), bet kvalitātes skaņai piešķir enerģētiskie centri - “čakras”. Tiem, kuri apguvuši “garīgo” runu, skaņu un tās kvalitātes veido ēteriskais ķermenis un “čakras” tādā mērā, kādā viņi ir to apguvuši. Tādu klusu balsi var dzirdēt lielā telpā vai kilometriem tālu, vai kādā noteiktā telpas vietā, atkarībā no runātāja vēlmes. Labs piemērs tam ir Sisela Kirkebū, Deva Premal, Henrija Maršala dziedātāji. Balsis ir vieglas, gaisīgas, bezmiesīgas. To spēks ir patiesumā un tās ietekmē, pretstatā belkanto fiziskajam spiedienam, tehnikai un emocionalitātei, ko maldīgi uzskata par garīgo spēku. Belkanto ir pasaulīgs, bet ēteriskais – pārpasaulīgs.

            Katra “čakra” balsī rada citu ietekmi. Visus pārliecina klusā un maigā Sirds. Radoši rosina un mobilizē kakls. Atbaida aukstā, augstprātīgā, administratīvā trešās acs pieres balss. Saules pinums suģestē un pakļauj. Saldi seksuālā pielīp un uzbudina vai dzīvnieciski aizrauj vitalitātes nabas centrs. Ar balsi var vampīriski izsūkt vai, metāliski skanot, sev pakļaut – hipnotizēt.

            Ir balsis, kuru īpašnieki izrunājot vārdus skaniski neieliek tajos savu enerģiju, un tādējādi liek to darīt klausītājiem. Tas ir “mēness” vampīrisms. Tādi ir daži radio diktori un lektori. Ir balsis griezīgas, ķērcošas un plosošas. Tas ir “Saules” vampīru ierocis. Vitalitātes izsūcēji “kviec” cūciņu balstiņās.

            Tikai tie, kuri mīl klusumu un tā spēku, ir maigi un patiesi. Tāda balss atsaucas katrā Dzīvā Sirdī un sanikno katru cietsirdīgo, melīgo tumšo būtni. Cilvēkam jārunā Sirds balsī ar darbībai nepieciešamo kakla skaņu silti un melodiski. Lēni, dziedoši un pārliecības spēkā. Tas ir – jārunā patiesi – tikai tad, kad patiesi zini, ko saki, un tad, kad tas  ir jāsaka. Tikai tie, kuri daudz un ilgi klusē, var patiesi runāt. Tikai tie, kuri Zina, var klausītājā radīt sapratni par to, ko viņi saka, tad, kad skan Augstākā centra balss trijskanī ar kaklu un Sirdi.

            Pie pilnas bļodas dzejnieks mirst. Vieglās dienās un jautros svētkos dvēsele aizmieg. Sāpēs un akmeņainos ceļos Sirds iegūst jūtīgu maigumu un līdzjūtības spēku. Kalna pakāje ir apmērāma simtiem kilometros, bet virsotnē var nostāties vien daži Cilvēki, viens otru balstot. Izcilais vienmēr ir retais, bet vairumā atrodamajam lielas vērtības nav. Lielas iespējas nāk ar smagiem pārbaudījumiem tur, kur jāattīra tīrradnis un dārgakmens jāslīpē.

            Kā Dievišķais, tā grēcīgais Cilvēku vidē ir tai nepiederīgais – atšķirīgais – citādais. Viens nes svētību, bet otrs – postu, tādēļ Cilvēkam ik mirkli ir jāizdara izvēle starp šiem diviem. Derīgā pieņemšana un nederīgā izstumšana – “uz augšu maiņa” – ir dzīves pamatprincips. Izstumtība var būt liels pagodinājums – kvalitātes zīme, vai ceļš atkritumos, atkarībā no tām vērtībām, kurām Tu pievērsies. Izstumšana ir Dabiskās Kārtības uzturēšanas mehānisms – atšķirīgā nošķiršana un saskanīgā apvienošana. Bez izstumšanas nav iespējama Vienotība. Bez pauzes Sirds nepukst.

            Elektronikā ir pazīstama pusvadītāja īpašība vadīt strāvu vienā virzienā. Tas ir Cilvēka izvēles analogs metālu pāros. “Humānisti”, pieprasot pieņemt atšķirīgo, bet nepasakot atšķirīgā pieņemšanas noteikumus un atlases kārtību, likvidē šo pusvadītāja principu – izvēli noraidīt grēku un pieņemt Dievišķo.

            Tā kā šādos apstākļos miesīgām būtnēm aktuāli eksistenciālu apsvērumu dēļ un dzīves viegluma kā sevis mīlestības meklējumu dēļ, vienmēr ir vieglāk pieņemt grēku, nekā grūtības Dievišķā sasniegšanai, tad aģitācija par citādā pieņemšanu atver vārtus grēcīgā ievešanai normas kārtā un Dievišķā izstumšanai no Dzīves vides. Nojaucot robežas, netīrais un apzināti ļaunais tiek atraisīts un izlaists no viņa sprosta. Tās ir Jāņa Atklāsmes Grāmatas “miera valstības” beigas un šī laika gals. Savu dvēseli glābj tas, kurš izstumj grēku, bet pieņem Dievišķo. Izstumšana notiek jebkurā gadījumā – vai nu aiz liekulīgas citādā pieņemšanas maskas, vai atklāti noraidot grēcīgo.

            Dzīvajā Ētikā runā arī par Gara attīstības pakāpēm. Vienu no tām sauc par Tuksneša Lauvu. Tuksneša Lauva savu vientulību uztver kā iespēju strādāt tur, kur citu darbinieku nav. Arī Tuksneša Roze ir retums, par kuru dziesmas un leģendas vijas.

            Savulaik arī es pamatskolā biju tāds atstumtais un nerrošanas objekts, tomēr es tur ikdienišķi darīju tādas lietas, kuru katru vienu jau atstūmēji uzskatītu par sasniegumu un saviem bērniem par to stāstītu vai ierāmētu ciemiņam rādītu. Arī es vidusskolā gribēju būt kopā ar viņiem, viņu vidū un darīt to pašu, bet tai pašā laikā es to nedarīju, jo nokļūt tur – tas nozīmē kļūt tādam kā viņi un pārstāt darīt to, ko darīju es. Bet to nu es negribēju. Tas nozīmētu zaudēt sevi – to, kas man ir – ar ko es atšķiros – kāds es esmu. Vēlāk gan izrādījās, ka tā atstumtība vairāk gan bijusi no manas puses kā distances ievērošana un viens otrs pievienoties gribētājs nav varējis pārkāpt manis būvētajam noteikumu žogam.

            Vēlāk mēģināju atkal mest tiltus no savas puses, stāstot Cilvēkiem kādi viņi varētu būt, tad sapratu – lielai daļai nav ar ko to saprast un tādēļ viņi nemaz nezina, ka var to gribēt. Tad sāku runāt ar tiem, kuriem tas ir – ar apgarotajiem – Homo Sapiens – Saprātīgajiem Cilvēkiem, pārējos atstājot viņu liktenim, ierašām un priekiem. Ar tiem, kuriem Dievs, Platons un Dzīvība Visā nav te, tagad un vienmēr – nav par ko un kādēļ runāt.

            Šodien savu nepopularitāti uztveru kā pagodinājumu un tieši ar to arī lepojos. Negribu būt kā salda lielveikala zapte katram plauktā pieejama, nogaršojama un pieņemama. Kas der visiem, tas nekam nav derīgs. Es neesmu 90 minūtēs viegli lasāmais un bez sevis pārmaiņas pieņemamais. Tas, ko es daru, nav tāpēc, lai būtu piekritēju acu priekšā apjūsmots, bet tāpēc, ka es tā darīt gribu.

            Ja Tu, Teimara, esi tur pat kur 100 000 citu “draugu”, tad Tevis nav vispār. Ja Tu sevi pieskaiti kādas mājas lapas lasītājiem dažu simtu skaitā, tad Tu esi kaut kas izcils. Lepojies ar to un proti novērtēt to iespēju, kādu Tavs liktenis Tev, kā retajam, ir devis.

            Ja tagad pievēršamies seksualitātei, tad, acīm redzot, runa ir par atmodinātu dzimumtieksmi. Tādēļ jau pastāv tikumība un tās normas, lai pasargātu Cilvēkus no šāda veida problēmām, un tādēļ jau “sieviešu žurnāli”, radio, TV un drukājumi kioskos nemitīgi uzbudina šo seksualitāti, lai ar to traucētu normālu Cilvēka dzīvi. Es negribu teikt, ka pasaulē, Cilvēku vidē dzīvojot, precētam būtu no seksualitātes jāatsakās vai, ka jaunai (pat neprecētai) sievietei tā būtu kaut kas nenormāls. Tieši otrādi – tas ir normāli. Tās iztrūkums radītu bažas. Tomēr ir dabiskās normas un tieksmes, Cilvēka vara pār tām un rīcība katrā situācijā. Ir liktenis un tā pārbaudījumi. Katram tiek viņa spējām atbilstoši šķēršļi, bet kārdinājums ir šīs kārtības graušana un noziegums. Kārdinātājs ir vienādi atbildīgs ar pārkāpēju, bet pavedējs ir nozieguma radītājs un savas tautas nākotnes izlaupītājs. Liekas problēmas nav rūdītājas, bet enerģijas tērētājas un Evolūcijas šķēršļi.

            Šis ir visgrūtākais Cilvēces laiks. Nākošajām jaunās rases tautām būs vieglāk. Tikai visstiprākie abu pušu cīnītāji uzdrošinās piedzimt šajā laikā. Tikai cietākās klintis var pāristāvēt smilšu haosa jūrai. Tikai visnegrozāmākā augšuptieksme var haosa viļņus valdīt un Zemi ar Debesīm saistīt. Tikai visdzīvākais var dzīvs palikt. Tikai tas, kurš Kluso Balsi dzird, var Debespuses nepazaudēt. Tikai kopā turoties, var kalna virsotnē būt.

            Katram, kurš nostājas uz Garīgā attīstības Ceļa, ir jāiztur savas tumšās puses uzbrukums. Visu Garīgo meklējumu un sasniegumu pamātā ir seksualitātes ierobežojumi. Vienkārša apspiešana nav panākumu ķīla. Tā jātransformē jaunradē tik sasprindzinātā radīšanā, ka citām domām un fantāzijām vienkārši nepaliek laika.

            Uztver, Teimara, to kā iespēju sasniegt kaut ko tiešām tā visa vērtu. Cilvēka gribas priekšā pat karma piekāpjas. Un neaizmirsti par Maigumu un Mīlestību. Tām abām ar seksualitāti nekā kopīga nav. Seksualitāte nāk ar kaislību. Izstumjot kaislību sapņus un pieņemot Mīlestības Maigumu, Tu pazemes liesmu pārvērtīsi Debesu Radošās Uguns Gaismā.

            Akordeons skaņas radīšanai izmanto gaisa plūsmu, tāpēc to var pieskaitīt pūšamajiem intstrumentiem. Tā skaņa pēc sava rakstura pārklāj nabas – vitālo čakru un ir agresīva – tātad “raupja”. Nes toņu gammu no sentimenta līdz dzīvespriekam, tātad der Cilvēkam ar vāji izteiktu iekšēju ritma avotu un vienkāršotu, bet nesamaitātu pasaules uztveri. Akordeons ir “pipariņš” cepetim vai rasolam, kurš nomāc aizvakardienas garšu (Nomāc Sirdsapziņu).

            Katrs instruments pārklāj savu čakru. Bungas, atkarībā no lieluma, no zemākā seksuālā līmeņa līdz augstākajam vitālajam. Tur pat ir arī “vijoļu grupa” no kontrabasa līdz vijolei. Čells ir visaktīvākais seksuālais instruments, kurš konkurē ar neapšaubāmi kaitīgo elektro – basģitāru. No elektroģitārām der izvairīties to agresīvās skaņas dēļ. Pūšamie un vispār instrumenti dalās agresīvajos (kara) un radošajos instrumentos. Visi kara ir bungas un metāla pūšamie, arī dūdas, kas  ir tikai kara instruments. Radošie ir koka pūšamie un stīgu instrumenti. Ģitāra pārklāj plašu joslu no vitālās līdz Sirds čakrai. Ērģeles ir Saules pinums. Metāla ir zemākajā, bet koka stabuļu instruments augstākajos aspektos ar attiecīgi iedarbīgu raksturu – ceļot vai apkarojot grēcīgo. Der painteresēties kādam instrumentam rakstīja savus opusus to sacerētāji un tā arī tos atskaņot, saprotot to nozīmi. Kokle ir Sirds, tāpat kā flautas (izņemot metāla pikolo, kas ir visagresīvākais instruments), tāpēc ar to jāapietas maigi, saudzīgi un smalkjūtīgi. Pie Sirds pieder dažādi koka ksilofoni, cītari un tiem līdzīgie stīgu instrumenti. Vispār Sirds ir visi “skārienjūtīgie” instrumenti, bet zemākie - “uzsitamie” un lociņinstrumenti. Koka pūšamie ir kakla čakras, bet Vēja šalkas koka lapās aizskar augstākos Garīgos kanālus. Lietus atnes Aizmūžību, bet ūdens straume jaunā piedzimšanu. Ir dziedējošas un nāvējošas skaņas un to salikumi akordos. Ir rīta, vakara un dienas mūzika. Ir vasaras, ziemas, pavasara un rudens dziesmas. Jādzied ir jaunajiem, vecajiem jāklusē. Jauno balsis atnes radošos impulsus – veco balsis dematerializē un noārda. Vīru kori sauc, bet sievu balsis glāsta un nolīdzina. Fiziskās balsis apziņu laicīgajam pievelk, bet ētēriskās no tā jūga atbrīvo. Par mūziku visu pastāstīt nevar. Tā ir Iesvētīšanas pakāpe – zemākā, bet tomēr Iesvētīšana, kura jāizpelnās ar Mūzikas mīlestību, cieņu un klausīšanos.

            Noraidi – nekad nepieņem troksni “mūzikas” maskā, iemīli Klusumu un ieklausies katrā skaņā. Centies to saprast un dzirdēt Mūziku tajā. Tad, kad aizmiegot viss būs Mūzika, Tu sagaidīsi savu Iesvētīšanu Mūzikā. Ja klausīsies visā Dzīvībā, tad sāksi dzirdēt Astrālo mūziku, bet varbūt kādreiz Tev uzsmaidīs laime un Tev Sfēru Mūzika ieskanēs Sirdī.

            Tas “fenšujs”, kuru var pie mums nopirkt, top Polijā. Tam ir tāda pat vērtība, kā no Mazāzijas, Turcijas, Persijas un visu citu ostmalu tirgus būdu astromantijas (zīlēšana pēc planētu stāvokļiem) izlīdušai “mūsdienu astroloģijai”.

            Pasaule – Visums ir precīzi un harmoniski iekārtots. Tādēļ Radītāju, kurš to dara caur savu radošo domu, sauc par ARHITEKTU.

            Arhitektūra ir telpas organizācija atbilstoši Cilvēka dvēseles vajadzībām. Tajā tiek organizēta akustiskā, apēnojumu un gaismas, krāsu rotaļu, grafisko līniju un arhetipisko simbolu iedarbība tā, lai panāktu noteiktu augšupvirzošu Cilvēka Gara dzīvi. Arhitekts nav profesija, bet Iesvētīšanas pakāpe, tāpat kā Astrologs. Iesvētītie nekad nevienam savas zināšanas nav nodevuši un nenodod, tāpēc tiem mirstot tās zūd un pūlī nenonāk. Utilitāra arhitektūra kļūst tur, kur nav iesvētīto Arhitektu, tur, kur tās būvķermeņi nekalpo Dvēseles un Gara augšupvirzībai. Tur, kur nav Arhitektūras, nav arī Dailes. Tur, kur vadošā nav Daile, nav Arhitektūras. Ķīnā, tāpat kā citur austrumos, bija savi iesvētītie Arhitekti, kuri prata organizēt telpu (Fen – šui), bet kāds tirgū nopērkamajam (māņticībai) ar to ir sakars? Tas, ko Jūs, Maija,  darat, ir savas apziņas piesārņošana ar lētu lielveikalu plauktu muļķībām.

            Par ingvera „eļļu” tā noteikti ir paaugstināta cena. Jūs noteikti būsit iegājusi kādā no tiem amorālajiem veikaliem, kuros saviem strādniekiem neizmaksāto darba algu notriec „nelaimīgie” Latvijas biznesmeņi. Cena mūsdienās neatspoguļo kvalitāti un sauklis „viss maksā tik, cik tas maksā” ir spēkā attiecībā uz darba un enerģijas ieguldījumu, bet ne uz pārdošanas cenu. Preces cena ir tikai un vienīgi mārketinga elements, jo „tīrās” saimnieciskās darbības sen vairs neeksistē. Ar to brīdi, kad nauda beidza būt darba ekvivalents un kļuva par naudas ražošanas līdzekli vieniem, tā kļuva par manipulāciju līdzekli otriem. Pašlaik ir shēmu biznesa laiks.

            Pasaulē ir daži „eļļas” ražotāji, kuri to lielos apjomos piegādā daudziem fasētājiem sīkākā iepakojumā. Šie fasētāji atkarībā no savas alkatības rada to, ko sauc par kvalitāti. Kvalitatīvā „eļļā”, izņemot dažas, nav nekā cita, kā tikai šī ēteriskā „eļļa”, tāpēc, uzpilināta uz baltas papīra lapas, pēc izžūšanas nekādu traipu neatstāj. Kvalitātes rādītājs ir arī tas, vai fasētājs to neliedz lietot iekšķīgi, bet, ņemot vērā mūsdienu tirgoņu morāli un preces garo ceļu līdz Jums, uz to paļauties būtu vieglprātīgi. Esmu par to pārliecinājies pats. Ir gadījušās pudelītes ar pilnīgi nenosakāmu saturu un acīm redzamu nolējumu. Visām būtu jābūt ar dubultkorķi un neatskrūvējamu „jostiņu”.

            Kvalitāti veido audzēšanas vides kvalitāte, atšķaidījuma veids – cita ēteriskā (lētāka) „eļļa”, organiskās eļļas, minerāleļļas vai citi ķīmiskie atšķaidītāji, kā arī fasēšanas līnijas skalošanas līdzekļi. Ēteriskas eļļas laika gaitā, saskaroties ar apkārt esošo psihisko enerģiju, maina savas īpatnības, tāpēc tirgoņi ar savu klātbūtni vien pazemina „eļļu” kvalitāti. Mūsdienu konkurences radītajā morāli – ekonomiskajā situācijā „tīras mantas” eksistence ir stipri apšaubāma, tādēļ tas, par ko Jūs maksājat, ir fasētāja preču zīme un paša eksperimentatora prieks(riska garša). Pasaulē, kurā vērtību mērs ir ārpus Cilvēka, to kam garants ir Cilvēciskās Vērtības, meklēt nav pamata.

            Paldies par labo vārdu! Prieks derēt!

„Atkarība”, tā mūsdienīgajā lietojumā ir dominante apziņā, kura destruktīvi iedarbojas uz apziņu, kā tās kvalitātē, tā iespējās un ierobežo Cilvēka dzīvi, atstājot tikai sevis realizācijas ceļu, kurš noved postā un pilnīgā sabrukumā, kā viņa dzīvi, tā apziņu un ķermeni, traumējot arī ar viņu saistītos Cilvēkus. Tas ir – šāda „atkarība” būtu saucama par verdzību, kura ierobežo Gribas izpausmes brīvību.

            Tomēr Atkarība īstajā nozīmē ir Neatkarības pretpols un norāda uz to, ar kādām saitēm Cilvēks turas pie savām Vērtībām un kā realizē tās savās nerimstošajās Kosmiskajās Apritēs.

            Šāda Atkarība (arī no sava Radītāja) ir pretmets verdziskajai atkarībai netikumā (tikumība un netikums ir šo divu atkarību apzīmējumi) kā izpausmēs, tā cēloņos un sekās. Tā ir Atkarība, kura sniedz Garīgu Brīvību (vienīgo, kāda ir), prieku un izaugsmi. Mēs būtu priecīgi, ja šāda Atkarība veidotos tāpat kā tas notiek ģimenē. Arī mēs mājas lapas darbībā esam Atkarīgi no jūsu vajadzībām, interesēm un jautājumiem.

            Brīvība un Neatkarība – Atkarība ir vienas un tās pašas Kosmiskās parādības – Sadarbības izpausmes individuālajos un kolektīvajos aspektos. Brīvība eksistē tikai kā Garīga parādība Kosmosa Garīgajā polaritātē. Materiālajā pasaulē tādas nav un nevar būt. Brīvība ir Atbildīgas Tiesības pildīt Pienākumu. Brīvība ir spēja sadarboties neierobežojot. Brīvība ir Tīrs Prieks, Harmonija(Mīlestība) un Nesavtība. Tikai nesavtīgais ir brīvs no savas darbības rezultāta un dara vajadzīgo, neko negaidot pretī. Tā ir arī Nepieķeršanās. Tikai Garīgā Monāde var būt Brīva, tādēļ, ka tikai tā ir brīva no jebkāda egoisma. Jebkurš egoisms ierobežo, tāpēc tur, kur ir materiālā apziņa (personība) Brīvība nav iespējama. Te ir tās sasniegšanas Ceļš – tieksme uz to.

            Par Atkarību mēs jau runājām, bet Neatkarība ir sevi izzinājušo spēja izraudzīties sev atbilstošus mērķus un tos mērķtiecīgi realizēt. Tā kā materiālajā (personību) pasaulē nav Brīvības, bet ir savstarpējā Atkarība (Tikumība), tad Ceļš uz Brīvību ir tikai kolektīvs. Neatkarība tādā kārtā ir kolektīva spēja apzināt sev pienācīgus Ideālus, pārvērst tos mērķos un negrozāmi tos īstenot. Neatkarība nav līdzekļos, bet Ideālu un Mērķu izvēlē, bet savstarpējā Atkarība ir Neatkarīgo kopīgais ceļš uz Brīvību. Tikai tie, kuri jūt savstarpējo Atkarību, var sasniegt Atbildību, saņemt tiesības un Zināt Pienākumus Ceļā uz Brīvību. Pienākums atbrīvo labāko, kas ir Tevī. Laipni lūgti, pievienojies!

            Jūsu aprakstītajai parādībai nav nekāda sakara ar ekstrasensoriku. Šis modernais – pseidozinātniskais vārds maskē sen zināmu postošu parādību – psihismu. Psihisms ir zemākās – dzīvnieciskās dvēseles spēju, maņu un spēku izkopšana, attīstīšana un pielietošana – melnās maģijas sastāvdaļa. Psihiķi (ekstrasensi) darbojas dzīvniecisko ietekmju un enerģiju apmaiņu jomā, kas postoši ietekmē gan tās pielietojošo ļautiņu, gan viņa „aplaimotos”. Viņu pašu tas sagrauj un novelk līdz melnā burvja darbībai, bet viņa klientus piesārņo ar dzīvnieciskām enerģijām.

            Miega laikā ārējā telpā nonākusi Dvēsele tur darbojas tik Cilvēciski apzināti un mērķtiecīgi, cik pār viņa psihi valda Dvēseles Cilvēciskā – Nootiskā daļa. Tā ir apzinīga, saprātīga, mērķtiecīga un aktīva – dzīva dzīve smalkajā pasaulē. Ar to tiek stiprināta Dvēseles Cilvēciskās daļas – Noosa vara pār dzīvniecisko – psīhi. Protams, arī melnajās praksēs to piekopj, jo īstais ir Nootiskais spēks, bet psihiskie spēki ir tikai tā „čības” šļūkāšanai pa eksistences grīdu.

            Tas, kas Tu esi, izriet no mērķiem un Ideāliem, kuru vārdā Tu dari to, ko Tu dari, bet ne no spēkiem, kurus Tu to darot pārvaldi. Ir tikai tie spēki, kuri ir. Svarīgi ir kā, kad, kur, kurus un kādēļ Tu tos pielieto. Atceries – Tu vienmēr esi tas, ko Tu tajā brīdī dari. Gaišus darbus dara ar tīrām rokām. Katram darbam Radītājs vai postošie spēki pielieto tam atbilstošus rīkus un izpildītājus. Evolūciju un Svētību Nākotnei saņem caur Viedajiem. Cilvēku un ļaužu negatīvās karmas izpildās caur viņu muļķību, bet tautām caur viņu iznīcinātājiem un pasaulē izklīdinātājiem, bet ziedojoties katrs sevi Nākotnē ieceļ. Evolūcija notiek caur pievēršanos augstākajām Dvēseles daļām, to izkopšanu, pievēršanos Ideāliem, Ideālu paaugstināšanu, sekošanu tiem un šo Ideālu ieviešanu dzīvē. Caur attīstītām Cilvēciskajām – Nootiskajām Dvēselēm Radītājs vada Evolūciju. Tu esi tā doma, kura Tevi vada. Sapņos Tu vari darīt to, ko nevari rupjajā „mētelī” tērpies, vai sagatavot nākošās dienas darba lauku. Tas, ko Tu apraksti, vēl nav nekas. Interesanti paliek, kad Tu sapnī sapņo par to, ka Tu guli un tur ir sapnis, kurā Tev ļoti nāk miegs.

           Ne īpašāka kā visas citas vietas uz Zemes. Katra vieta ir ar kaut ko atšķirīga. Ja uzdod šādu jautājumu, vajag precizēt kontekstu, kādā šī īpašība būtu meklējama. Nēsāšanās ar izraudzītības un pārākuma idejām neko labu sevī nenes, ne tautai, ne Cilvēkam. Ja kāds atrod kādu izcilību, tad tā ir zīme par iespējām un pienākumiem šo izcilību realizēt mazāk apdāvināto labā.

            Vilnai nav nekādas vainas, ja to lieto apģērbā vai ķermeņa apsegšanai. Lini un kokvilna kā augu valsts produkti ir elektriski neitrāli, bet zīds, tāpat ir dzīvnieku, pie tam ļoti zemu attīstītu kukaiņu radīts, tomēr elektriski aktīvs.

            Tā vai cita materiāla derīgumu nosaka pielietojuma mērķis, ieguves veids un ietekme uz vidi. Elektriski aktīvie ar savu radīto lādiņu lauku labāk izolē, tāpēc ir iesakāmi naktī. Dienā, ja to neprasa sevišķi apstākļi, labāk ir kokvilna un lins. Labi silda arī zīds vairākās kārtās. Vispār apģērbam būtu jābūt plāni daudzkārtainam, bet ne viena materiāla masā. Katram dzīvniekam ir savas īpatnības, tāpēc arī dažādu dzīvnieku vilnai tās ir atšķirīgas. Noteikti ir jāizvairās no kaķu un grauzēju, arī trušu vilnas. Šie dzīvnieki pārstāv mēness hierarhiju, dažādus tās zemos astrālos slāņus, tāpēc to vilnas radītā elektrība postoši ietekmē Cilvēka psihisko enerģiju. Ja iespējams, jāatsakās no sintētisko un mākslīgo materiālu šķiedrām. Nekāda “labo” īpašību eksistence neatsver to ražošanā radīto kaitējumu dabai. Apģērbt var visus, nekaitējot dabai. Vajag būt taupīgākiem un pieticīgākiem.

            Darīsim tā – sadalīsim šo jautājumu un atbildi divās daļās – akūtajā un teorētiskajā.

            Vispirms jāvēršas pie Radītāja ar pateicību par visu to labo, kas līdz šim ir noticis un par iespēju šo situāciju risināt, par iespēju vērsties pie Viņa. Pēc tam ir jābūt gatavam saņemt palīdzību savā darbībā situāciju risinot. Palīdzība pienāk vienmēr. Tikai jāprot to saskatīt un pieņemt, pieņemt par labu kāda tā ir. Lai dzīvotu, ir jāiemācās dzīvi pieņemt, sekot vadībai un pildīt savu pienākumu.

            Nākošais pie kā vērsties ir Vecāki, Draugi, Kaimiņi un līdzcilvēki. Palīdzība pienāks caur tiem. Katram noteikti ir kāds saprātīgs, autoritatīvs Cilvēks, pie kā vērsties šādās situācijās, no kā mācīties. Ja tāda nav, tad var gadīties, ka problēma ir nevis notikumā, bet tajā, ka Jums nav šāda Cilvēka, vai tajā, kāpēc Jums tāda nav. Varbūt, ka vajag beidzot saprast vienkāršo patiesību – nav jābāž katrā caurumā pirksti, lai pārliecinātos, ka to darīt nevajag. Tā vietā vienkārši vajag pārņemt pieredzi un zināšanas no tiem, kuriem tās ir, un jau pirms tam, kad top redzami caurumi, kuros pirkstus bāzt nevajag. Vajag iemācīties klausīties un paklausīt. Ir arī tādi caurumi, kuros pirkstu iebāžot, var zaudēt visu roku un arī sevi bez atlikuma.

            Teorētiskajā daļā nevaru piekrist tam, ka augstākais Ego nav ieinteresēts palīdzēt. Tieši otrādi – šī situācija ir radusies atsakoties no Ego palīdzības. Katrai dzīvei ir resursu kvalitatīvā daļa – iespējas un kvantitatīvā daļa – substances un enerģijas. Pareizā procesu norisē dinamiskajā līdzsvara virzībā resursu substances un enerģija pārtop atkritumos, bet iespējas pieredzē un zināšanās. Kļūdu vai statiski dinamiskā – svārstveida procesā (kustībā pa apli) resursi pārtop atkritumos un problēmās. “Ieguvējs” tādā gadījumā ir procesā iesaistītā laicīgā struktūra, kura beidz  savu dzīvi pirms resursu pārstrādes vai domā, ka varēs no procesa emigrēt.

            Ja personība, kļūdaini rīkojas, tā vairo problēmas un samazina šajā dzīvē iegūstamo pieredzes daudzumu. Bez tam, resursi jātērē arī problēmu risināšanai, kas var novest pie pilnīgas personības dzīves bezjēdzības, tāpēc jebkurš Radītājs ir tieši un ļoti aktuāli ieinteresēts sava radījuma dzīves harmoniskā un pilnvērtīgā – nekļūdīgā norisē un tāpēc cenšas ar to uzturēt visciešāko kontaktu viņa veiksmīgai vadībai caur dzīvi. Tikai veiksmīga dzīve nes zināšanas un pieredzi par parādību harmoniskajiem stāvokļiem, bet tā kā Debesis ir Harmonijas vide, tad tikai šāda pieredze un zināšanas ir tām piederīgas, saderīgas un tur nokļūstošas, tur vajadzīgais. Viss disharmoniskais ir atkritumi un Evolūcijas apgrūtinājums, kavēklis, pretmets – haoss.

            Visas problēmas rodas personībai atkrītot no Radītāja vadības. Personība ir izziņas starpnieks, bet ne aģents, kura ciešanās lūkojoties, tīksminās tā radītāji. Tas jau ož pēc sadisma un sātanisma. Ticiet  man, Ījaba pumpas, augoņi, sēdēšana pelnos un kasīšanās ar poda lausku, Dieva un Velna strīdam par apmierinājumu ir Jūdu greizuma, ne Dieva Īstenības atspulgs. Radītājs nevienam ciešanas neuzsūta, tās sameklē sev katrs pats tādā mērā, kādā nav iemācījies klausīt vecākus, sadarboties ar kaimiņiem, līdzcilvēkiem un Draugiem uzticēties, kādā neprot klausīties un pārņemt pieredzi no tiem, kuriem tā ir, kādā nav pieradinājies pie klusuma, klusumā esot, savā Sirdsapziņā ieklausīties.

            Radītājs visu laiku, no dienas dienā, stundu pa stundai katru mirkli ir klāt un klusā Sirdsapziņas balsī runā, runā un gaida, runā un gaida, lai jūs viņā ieklausītos. Vispirms ieklausieties kā pukst Sirds, sajūtiet to, kā tā jūtas. Pēc tam ieklausieties, ko tā Jums saka. Jūs tikai ieklausieties, klausieties, klausieties. Uzklausiet. Uzklausiet un izpildiet. Izpildiet un vaicājiet. Jums atbildēs, Jums palīdzēs. Klausieties, Ieklausieties, Dzirdiet. Sirdsapziņa Runā!

            Evolūcija darbojas caur dzimtām. Dzimtas sadarbojoties veido sabiedrību. Sadarbība, Sabiedrība, Evolūcija un tauta ir tur, kur ir stipras un senas Dzimtas. Dzimtas dzīvo caur tajās esošiem Cilvēkiem. Dzimtas caur saviem brīvajiem, aktīvajiem locekļiem un vakancēm veido savienības un tautas – sabiedrību, savu valsti. Tie, kam nav dzimtas, ir no tās atrāvušies, nevar veidot Sabiedrību, uzturēt ar to sakarus un būt Evolūcijā esoši.

            Uzvārds ir piederība noteiktai dzimtai. Zīme par to – tiesības būt tajā, saņemt atbalstu un tikt uzklausītam tajā, tās tālāko gaitu lemjot. Cilvēks, Ģimene nevar eksistēt viens. Vientuļš zaudē Cilvēcību vai spēju tieši ietekmēt Sabiedrību. Tad tam ir jāmeklē kādas Dzimtas vakance, kura uzņemas šī Cilvēka vai Ģimenes darba un Sabiedrības savienošanu.

            Aizejot no Dzimtas, Cilvēks zaudē tās uzvārdu un kļūst par citai dzimtai piederīgo vai klaidoni. Ģimene eksistē tikai Dzimtas ietvaros, tāpēc uzvārda jaunveidojums ir absurds solis. Divi klaidoņi Dzimtu aizsākt nevar. Tāds no tāda rodas.

            Normālā sabiedrībā Sieviete ir Dzimtas – Dzīvības turpinātāja – Kultūras mantotāja, nesēja, sargātāja un tālāk devēja. Sieviete vada Evolūciju. Kultūrai ir savi, tās Evolūcijai atbilstoši augļi. Šo augļu saimniece un tālāk devēja, mantotāja ir Sieviete – Māte un viņas meita.

            Meita, viņas dzimta pieņem savai vakancei atbilstošo Kultūras Evolūcijas aktīvo daļu – vīrieti un ar viņa palīdzību turpina savas dzimtas darbu – Evolūciju. Vīrietis, pārejot jaunā dzimtā un uzņemoties kalpošanu savai Sievietei kļūst par viņas mantojuma, Dzīvības, Nama, Ģimenes un savu bērnu sargu un vairotāju – Evolūcijas Kalpotāju šī vārda augstākajā nozīmē, Sievietes uzturētajā Dzīvības templī, kura priesteriene ir katra Ievas Meita un Dieva Bērna Māte. Bruņniecība un Sirdsdāma ir atklātībā iznesta iekšējā tradīcija – solis virzībā uz Dabiskās Kārtības atjaunošanu.

            Patreizējā dzimtas uzvārda pieņemšanas kārtība ir šīs iekšējās jēgas atskaņa, bet uzvārda maiņas un mantojuma kārtība ir izkropļota reizē ar Garīgā Mantojuma un Evolūcijas zaudēšanu.

            Tas notika pakāpeniski, senatnē zaudējot apziņas skaidrību, pazeminoties vibrācijām dvēselē un pielaižot daudzus nenobriedušus Cilvēkus dalībai mistērijās. Pamazām beidzās Iesvētīšanas (nedzima tiem atbilstošie), panīka Filosofija. Visbeidzot, ļaužu izplatītā “kristīgā” ideoloģija un tai līdzi nākošās romiešu tiesības galīgi piebeidza Tradīciju un atmiņas par to. Tad, tie, kuriem nav Garīgā Mantojuma, pievērsās materiālajam mantojumam un tā fiziskajam ieguvējam un sargātājam – vīrietim un viņa “stiprākā tiesībām”.

            Ļaužu skatījums uz sievieti, kā uz kara laupījuma “baudas daļu”, bērnu dzemdētāju un Vīriešu salaupītā īpašuma apkalpotāju, radīja mantas mantošanu vīrieša līnijā un Sievietes uzvārda zudumu, viņai precoties ar “mantas” īpašnieku.

Divi uzvārdi sievietei ir vēl briesmīgāka muļķība par šo. Neviens nevar uz diviem krēsliem sēdēt, nevar divas pusdienas ēst. Tāds monstrs “pāriet taukos” un nepilda ne vienas ne otras dzimtas Evolūcijā savu lomu. Tāds tikai veģetē – noārda dzimtu uzkrājumus. Kalpošana Sievietei vai Evolūcijai notiek tikai caur Ziedojumu – labprātīgu atteikšanos un koncentrēšanos uz mērķi.

            Ir tāda anekdote.

No skolas pārnācis ģimenes lolojums stāv pie spoguļa un noskumis aplūko sevi. Ienāk Māte. Mazulis viņai jautā:

- Mamm, kāpēc bērni mani skolā par vampīrīti saukā?

Māte nevaļīgi atmet ar roku:

- Neklausies muļķībās. Nāc labāk zupīti ēst, kamēr vēl nav sarecējusi!

            Bonsai ir māksla sarunāties ar Koku. Ikebana ir tad, kad Meistars gadu domā par Mūžīgo un tad šīs pārdomas viņam atklāj tos retos ziedus, caur kuriem Mūžība runā. Floristika ir spēja ieraudzīt un izteikt skaisto nepārveidotos un vienkāršos dabas veidojumos.

            Japānis, kuram ir bonsai, saka:

- labāk sildīt Sirdi sarunā ar Koku, nekā savas kājas viņa oglēs.

Ikebanas Meistars, noplūcot ziedu saka:

- Mūžība iznīcīgajā pasaulē ir īslaicīga savā formu klātbūtnē – tāpēc ir visu vērtību saturs.

Noplūcot ziedu, Meistars, runājot par Mūžīgo, saka – tās klātbūtne šajā Ziedā ir īslaicīga. Tikai domājot par Mūžīgo, drīkst noplūkt to vienīgo Ziedu, ar kuru To var izteikt.

            Tam līdzeklim, kuru Tu pielieto, ir jābūt samērojamam un jākalpo tādam mērķim, kurš paaugstina līdzekļa vērtību. Ir muļķīgi zaudēt dzīvību, vieglprātīgi riskējot ar to asu sajūtu meklējumos, bet Augstākais Gods ir to Ziedot citu Cilvēku dzīves vārdā. Ikebanas Meistars zina, ka noplūkts Zieds ir tas pats, kas izrauta putna mēle, tāpēc gadu domā, pirms to plūc, lai nekļūdītos tā izvēlē vai nenoplūktu kādu lieku. Ikebana ir saudzības māksla.

            Katrs Koks ir kāda Stara redzamā daļa tā ceļā caur Dzīvības valstībām. Bērzs ir augsto, tīro Garīgo domu ienesējs – apskaidrotājs un skaidrības nesējs. Bērzs nāk ar Dzīvības Īstenību un tās atklāsmi. Bērza klātbūtne sargā Cilvēku no pašiznīcināšanās un citus no viņa neprāta.

            Dabā nav nekā lieka. Katram ir tikai viņam vajadzīgais. Atdodot savu, atdod to, kas viņam ir, no saviem krājumiem. Koka sulā ir viņa uzkrājumi jaunā dzīvības cikla sākumam. Ne vairāk un ne mazāk. Tikai tik, cik vajag. Ņemot šos uzkrājumus, koks tiek vājināts viņa Dzīvības spēkā. Sulu kvalitāšu veidošanās ir ilgstošs smalkās pasaules darbības process. Iešķīdinot ūdenī ķimikālijas, koka sulu iegūt nevar. Nevar iegūt šīs sulas iedarbību uz Cilvēka Dvēseli, apskaidrību un domu tīrību.

            Bērzs ir Bērzs un viņa sula ir tāda tādēļ, ka pats Bērzs ir šī vibrācija, tās nesējs, Tā skan un Tā uztver pasauli. Bērzs to redz apkārt, Cilvēkā un, tāpēc ka ir tāds, to nes, var to dot citiem – arī Cilvēkam. Ja šī viņa kvalitatīvā būtība, to viņam paņemot, tiek mazināta, tad arī viņa izstarojums un skanējums mazinās. Tā vietā nāk ūdens – astrālā pasaule ar savu formas un masas pieaugumu, bet augstāko kvalitāšu zudumu. Regulāri atsulots Bērzs zaudē Augstāko pasauļu Gaismu un tās vietā nāk astrālais sentiments, juteklība un fiziskās baudas, arī fiziskā labsajūta un veselība. Notiek tas, kāpēc vampīri dzer asinis.

            Sula ir koka asinis – viņa Dzīvības nesējs. Dzerot asinis, tiek paņemta sveša Dzīvība. Ja Cilvēka dzīvība ir apdraudēta un to var nosargāt ar kādu daļu no Bērza sulas, tas ir attaisnojami un paātrina Bērza evolūciju. Ja sula kalpo kā atspirdzinošs, „veselīgs” dzēriens – tās lietošana ir noziedzīga – vampīriska un deģenerē pašu Bērzu. Nocērtot koku cēlam pielietojumam, tiek padarīta cēlāka visa koku suga. Zemiskam mērķim nocērtot, tiek pazemoti visi koki. Bezmērķīga vai izšķērdīga ciršana ir signāls par sugas nevajadzīgumu un sākums tās izzušanai. Sugas izzūd tāpēc, ka cilvēki pret tām necienīgi izturas.

            Bērzam nav izvēles. Viņa uzbūve un augu pasaulē darbīgie Dabas likumi nosaka tam vienīgo slāpju dzesēšanas veidu un iespēju saņemšanas vietu. Cilvēkam ir plaša izvēle. Ar pateicību dzerts, saticīgas rokas smelts, labvēlībā pasniegts ūdens Cilvēkam nesīs lielāku svētību, nekā izšķērdīgi baudītā Bērza sula. Garīgi spēcīga Koka klātbūtne ir svētīgāka un veselīgāka par neskaitāmām izdzertām šī Koka sulas mucām. Tāpēc Koka sulas – asiņu dzeršana ir ļaužu savtība, nerēķināšanās ar citiem, izlaidība un nelikumība – vampīrisms.

            Par Bonsai saka:

- Cilvēks ir Cilvēks tāpēc, ka katrai viņa kustībai ir sava jēga un saturs – doma savā darbībā. Koka zari kustas tāpēc, ka tos kustina Vējš, bet Bonsai aug tāpēc, ka Koks to grib. Es skatos, kā Grib mans Bonsai.

Laba diena, Kristīne!

                   Internets nav tā vieta, kur un kā meklēt atbildes uz tādiem jautājumiem un gremdēties tādos brīžos. Tur nav risinājuma tam, ko Tu tiecies darīt. Internetā var atrast to, kas ir saistīts ar informāciju, bet ne to, kas saistīts ar jūtu un dvēseles dzīvi. Informācija nedod zināšanas, nevar radīt saprašanos vai sapratni. Internets var tikai papildināt vai sagraut to, kas jau ir. Internets nekad neaizstās Grāmatu, nevarēs līdzināties Cilvēka rokas rakstītai vēstulei un ir tieši pretējā virzienā divu Cilvēku sarunai.

                   Tava Dvēsele un internets nav savienojami, bet apziņu ar to nedrīkst saistīt. Dvēseli nedrīkst “izlikt” internetā, bet datorsakarus nedrīkst ielaist apziņā. Internets nav Dvēseles ceļojumu un Cilvēka apziņas dzīves vieta. Internets ir neīsta vide – attiecību, kontaktu un darbību surogāts. Neīstā vidē nekas īsts būt nevar. Saistoties ar internetu, ieejot tajā, pieņemot to par īstu, Cilvēka apziņa zaudē Cilvēcību, kļūst mehāniska un izejot no tās paņem līdz no tās saņemtās ietekmes – robotizējas.

                   Jūtas un sapratne ir Cilvēku vidē – tur, kur tāds ar tādu satiekas tieši. Internets Tevi ieved svešu ilūziju un mānīgu fantāziju pasaulē, ja sāc to uzskatīt par patiesu, tāpat kā telefons ir tikai sakaru ierīce, bet ne sarunu biedrs, tāpēc īstu klātbūtni no tā saņemt nevar. Tieši otrādi – būdamas nepatiesas, šīs ierīces grauj visu īsto un patieso – zināšanas, sapratni, saprašanos un kopību, kā Cilvēkā, tā ap viņu.

                   Tavā aprakstā nekas neliecina par to, ka tas, ko Tu apraksti, būtu ierindojams notikumu kārtā. Acīm redzot, mēs runājam par to, kā Tu jūties, un mēs to nesaucam par paškritiku, bet par pašnovērtējumu. Tu jau, Kristīne, gudra meitene būdama, noteikti esi (arī internetā) izlasījusi visu, kas uz šo pusaudžu vecumu attiecas, tāpēc mēs nesāksim to pārstāstīt.

                   Tas, ka Tu piemini naida jēdzienu, liek mums domāt par to, kā Tu pavadi savu laiku, kādu “mūziku” klausies un to, ka Tu skaties “pusaudžu seriālus” televīzijā. Vēl tas norāda uz to, ka Tu neizproti pusaudžu un pieaugušo attiecību raksturu, centies ieņemt savam vecumam neatbilstošu vietu tajās un pāragri uzņemties tādas attiecības, kurām vēl neesi gatava.

                   Tas, kā Tu jūties ir normāli. Tavā vecumā, mūsdienu ģimenē un sabiedriskajās attiecībās. Gaidas, nepiepildītība un sava “es” saasināta sajūta (lielākoties tās neparastuma jaunatklājuma dēļ) – pašizpētes sākumi, liek mulst tā priekšā, kas nākotnē ir katra normāla pieauguša Cilvēka dzīvē, tā priekšā, kas ir katras attīstības pamatā. Pārejas vecums ir nelīdzsvarotības un pārmaiņu laiks – pāreja uz patstāvīgu personības dzīvi, kad Tava Dvēsele iegūst pati savu apziņu un ietērpjas tajā.

                   Tas ir laiks, kurā visas detaļas vēl nav izveidotas, atrastas un saskaņotas. Uz robežas stāvot, Tu vairs neesi tas, kas biji – vecāku apziņas daļa, bet vēl neesi ieguvusi un iemācījusies rīkoties ar savu apziņu. Tu neesi tas, kas biji, bet vēl neesi arī kas cits. Pašlaik Tev ir vismazākās objektīvās uztveres, spriešanas un notiekošajam adekvātu lēmumu pieņemšanas spējas.

                   Tāpēc tas, kas Tev pašlaik ir visvairāk vajadzīgs, ir disciplīna, vecāku un skolotāju uzraudzība, par ko Tu, vēlāk, pieaugusi, būsi viņiem pateicīga. Tagad nav būtiski saprast (un to Tu nemaz nevari) visu prasību nozīmi, tagad svarīgi, lai Tu tās pildītu. Starp diviem krastiem stāvot, katra lieka, pārsteidzīga un nemierīga kustība var beigties ar sēdēšanu peļķē, tāpēc Tavs veselais saprāts Tevi brīdina - “Tu vēl neesi gatava, tāpēc esi pacietīga un nogaidoša”.

                   Dažas Tava apraksta frāzes liek domāt arī par to, vai neesi pārsātinājusies ar kontaktiem, vai tie nav kļuvuši sekli? Vai Tevi nav “pārbarojuši” ar atzinību un šī nepiepildītība nav prasība pēc jauna, neizbaudīta un lielāka daudzuma – vai Tev nav “zvaigžņu slimība”? Vai Tev ir īstas intereses, dziļākas aizrautības un ikdienas piepildījums ar patiesu darbību? Vai Tu esi izmēģinājusi sevi radošā darbībā un palīdzībā vecākiem? Vai Tev ir kāds, par ko parūpēties? Un, kā tur, Kristīne, ir ar uzticību?

            Ja mēs atzīstam to, ka dabā eksistē hemofāgija, to, ka eksistē tāda zinātnes nozare kā parazitoloģija, to, ka ir tāda “patērētājsabiedrība”, to ka ir kriminālais, ekonomiskais un valsts rekets, kukuļņemšana un bērzu sulu tecināšana, tad mēs esam spiesti atzīt to, ka pretdabiska – nelīdzvērtīga un vardarbīga enerģiju apmaiņa mūsu dienās ir plaši izplatīta parādība. Tāpat mēs konstatējam to, ka “patērētājsabiedrība” vai, pareizāk sakot, parazītiskā divkājaino būtņu populācijā tās īpatņi neizvairās no tā un pat lepojas ar to, sevi saucot par ekonomiski aktīviem, darba devējiem,  biznesmeņiem, uzņēmējiem, kreditoriem, bankām, līdzfinansēšanas projektiem, pakalpojumu sniedzējiem, tirgus atvērējiem, konkurences veicinātājiem u.t.t., u.t.j.pr. ...!

            Visur, kur ir peļņas nodoms, tur ir parazītisms - “vampīrisms” un, protams, ka tas eksistē visur, kur ir enerģijas, to plūsmas un apmaiņas, tātad arī smalko enerģiju jomā.

            Atklāti sakot – šajā populācijā reti kurš tāds nav. Vēl vairāk, visa šī akulturālā civilizācija ar tās cilvēciskai būtībai svešo un naidīgo ritmu, tempu, trokšņiem, “izaicinājumiem” - haosu, aritmiju un Dabiskās Kārtības noliegumiem, ar visu to, ar ko tā rada uzbudinājumu – nemieru, tā ir vampīriska smalko enerģiju jomā.

            Tas, kas jūs kaitina, kairina - “provocē” un sadusmo, no jums izsūc enerģiju. Tas, kas jūs biedē, tas, kurš rada viltus cerības, tas, kurš jūs izmanto jebkādā veidā savā labā, ir šāds smalkais vampīrs. Tāpat arī tas, kurš jauc jūsu ritmu, palēnina vai strauji maina tempu un virzienu, tas, kurš veģetē uz jūsu darba, aktivitātes, sociālās un komunālās neaizsargātības, emocijām, saimnieciskajām rūpēm, domām un attieksmes, uz jūsu jūtām un rūpēm ir šāds smalkais vampīrs. Tas, kurš raksta, izdod grāmatas un uzņem filmas par vardarbību, noziedzību, seksu, šausmām vai “detektīvgabalus”, ir tāds. Tās, kuras ļaujas kailfoto un miesas demonstrācijai vispār no žurnālu vāciņiem, vampirizē jūs.

            Liberālas - “vieglas uzvedības” sievietes, tās, kuras valkā ķermeni demonstrējošu apģērbu (pieguļošu), tās, kuras izmanto vīriešu instinktus, pašlabuma meklētājas, kaprīzās, vienmēr neapmierinātās, melanholiskās, vienmēr nelaimīgās “Mēnessmeitiņas” un hroniski glābjamās “Aļonuškas”, svešas emocijas uzsūcošās un darboties negribošās, slinkās vampirizē vīriešus. Vīrieši, ļaujot sievietēm vīriešu darbus, vampirizē sievietes. Utilitāri orientēta tauta vampirizē savu valdību. Ikdienišķus jautājumus risinoša valdība un valdīt nespējīga administrācija vampirizē savu tautu. Kašķīga draudze vampirizē savu garīdznieku. Baznīca, reliģiju ar moralizēšanu aizstājot, vampirizē savu ticīgo dvēseles.

            Tas, kurš liek jums blenzt kustīgu muļķību un Cilvēku piezemējošu tukšību raibajās bildītēs, tas, kurš atņem jūsu laiku, tas, kurš pļāpā, iesaista pļāpāšanā jūs, piebāž jūsu galvu ar sēnalām, noplicina domāšanu un pataisa jūs par muļķi, arī ir tāds. Visi nakts pasākumi un “nakts dzīve” ir vampīriski. Tā varētu uzskaitīt līdz bezgalībai. Īsāk sakot – vampīri vampirizē vampīrus.

            Tam visam blakus ir arī citas parādības, kuras subjektīvi izraisot nepatīkamas sajūtas, objektīvi nav vampīriskas un var pat būt derīgas un nepieciešamas. Neviens nedomā un nepretojas tam vampīrismam, kurš vienmēr pavada tos upurus, kuru apziņu ievada ekstātiskos un eiforiskos stāvokļos. Eiforija un ekstāze ir vienīgā neapšaubāmā vampīra uzbrukuma pazīme. Tāpat pie tām pieder arī psihoanalīzes un mūsdienu psihoterapijas metodes un lielākā daļa transa stāvokļu. Lēto izdevumu izplatītā māņticība jums ir pilnīgi sajaukusi galvu un sajūtas šajā jomā, tāpēc šī vampīrisma modes tēmā ir tikai vampirizēšanas paņēmiens, bet nedod zināšanas par problēmu un tās būtību, ne arī patiesus līdzekļus aizsardzībai pret to. 

            Lai uzstādītu diagnozi par vampīrismu, ir vajadzīga nopietna, tieša situācijas izpēte katrā gadījumā atsevišķi. Tikai speciālists var jums dot apstiprinošu vai noraidošu atbildi katrā jūsu gadījumā un šim gadījumam piemērotus ieteikumus aizsardzībai. Katrā gadījumā tie būs citi. Nemēģiniet pielietot lēto izdevumu receptes! Tā jūs iebrauksiet tieši melnās maģijas darbībās vai paši kļūsiet par to, no kā bēgat. Katrā vampīrisma gadījumā jāiedarbojas un problēma jārisina cēloņa līmenī. Aizsardzība un citi pavadoši procesi ir sekundāri.

            Ir tikai viens universāls ieteikums – beidziet izmantot viens otru un dzīvojiet saskaņā ar Dabisko kārtību, Garīgo un Cilvēcisko Vērtību sistēmu. Tikumība, Kultūra (Daile, Gudrība un Mīlestība) un Pienākuma apziņa ir labākā aizsardzība tam, kurš dzīvo paļāvībā uz Radītāju un necenšas būt par “savas dzīves meistaru”. Tam, kurš sevi ieceļ savas dzīves virzītāja kārtā, palīdzēt ir grūti vai gandrīz neiespējami, kad tāds iestūrē vampīru nakts tusiņā.

Labdien, Ieva!

            Mēs ieteiktu teorētiķiem nodarboties ar teorētisku jautājumu apspriešanu, bet praktiķiem darīt praktisko darbu un tiem, kam nepieciešami praktiskā darba augļi, nepiedāvāt teorētiskās formulas, bet sniegt viņiem derīgas, pārbaudītas un drošas lietas.
            Mēs ieteiktu mācīt Literatūru, Daili un Kultūras vēsturi. Mācot Literatūru, izvēlieties Ētiski augstvērtīgus Ētiski bagātu autoru darbus. Mācot Dailes pamatus, izvēlēties darbus, kuri runā par Ētiskām problēmām, skaistām attiecībām, dziļām, apgarotām jūtām, par to, ko Jūs bērniem gribat iemācīt.

            Mēs ieteiktu ļaut bērniem saskarties ar Skaistumu, Daili un Cēlsirdību. Iemācīt viņiem prasmi atšķirt Daiļo no mākslīgā, Ētisko no neētiskā, Cilvēcisko no dzīvnieciskā.

            Mēs ieteiktu skolās mācīt glītrakstīšanu un ielaist klasēs daiļamatu meistarus. Ļaut viņiem ar savām stellēm, prievītēm, kokgriezumiem un pinumiem mācīt darba prieku. Mēs ieteiktu šo mācību - darba prasmes un daiļamata mācību ierakstīt kā pirmo obligāto priekšmetu sarakstā.

            Mēs ieteiktu, mācot Kultūras vēsturi, uzskatāmi parādīt to, ka tautu sasniegumi visās dzīves jomās ir tieši atkarīgi no Kultūras dzīves - Dailes, Zināšanām un Mīlestības, no sadarbības un kopdarba spējām. Mēs ieteiktu parādīt to, ka Kultūra ir visas dzīves virzošais un noteicošais spēks.

            Mēs ieteiktu skolu telpas piepildīt ar Ētiskus un estētiskus ideālus nesošu daiļdarbu reprodukcijām un fotoattēliem.

            Mēs ieteiktu atjaunot skolās disciplīnu, pienākuma un mācību darba prioritāti. Mēs ieteiktu pašiem skolotājiem būt tikumīgiem un ievērot Ētiskos ideālus. Mēs ieteiktu kultūras darbiniekiem attīrīt savu Kultūras izpratni - izmēzt no tās subkultūru un Cilvēka vārda necienīgu emocionālu drazu. Mēs ieteiktu atzīt radio, televīzijas un preses audzinošo vai graujošo lomu un attiecīgi ieviest tur kārtību.

            Ir īsā atbilde un sapratne par to, ka ar vārdiem, kurus lietojam, apzīmējam objektīvas Kosmiskas parādības, to ietekmes un atspoguļojumus savā apziņā, šo ietekmju tur radītās izmaiņas dažādo enerģiju un vibrāciju apmaiņās (apziņas struktūrās un dvēseles substancē), un šo izmaiņu radītās sajūtas.

            Īsā atbilde skan tā – Skaistums ir Mīlestības un Maiguma sintēze. Tas rodas saplūstot Harmonijai (saskaņai) ar saderīgo. Tās ir attiecības saderīgu parādību vidē un Harmonijas izpausme fenomenu pasaulē. Jebkurā gadījumā tā ir stingra atlase pēc noteiktiem, no Evolucionārās mainības izrietošiem kritērijiem, tāpēc Skaistuma klātbūtne ir rādītājs par Evolucionāru procesu, bet tā iztrūkums – protams ir zīme par deģenerāciju.

            Metafiziski tā ir atlase un atlases spēja, ja runājam par Skaistuma izjūtu. Kosmogoniski tā ir Radošā Saprāta darbība Dabiskās Kārtības uzturēšanā vai parādības veidošanā, veicot iesaistāmo elementu atlasi pēc to samērojamības (saderības) un Harmonijas kritērijiem. Samērojamība ir kvantitatīva atbilstība, saderība ir kvalitatīva (attiecībā uz mērķu izvēli), bet savietojamība ir telpiska (arī norises laikā) atbilstība. „Muzeju nakts” ir saderības un savietojamības noliegums – Skaistuma graušana savā darbībā šajās jomās – tātad deģenerācijas nostiprināšana muzeja darbībā. Tāpat Skaistums ir arī Īstenības atspoguļojums un Radošas darbības klātbūtnes pārbaudes kritērijs.

            Tas skan skaisti, tomēr mēs zinam, ka tāda Skaistuma būtība ir saprotama Filosofisku izglītību guvušiem vai tiem, kuri apmeklē mūsu mācību cikla 4. kursu. Filosofijā galvenā loma ir katra paša uzkrātajām un iedzimtajām zināšanām, iegūtajām piešķirot otršķirīgu – vērtējamu daļu, tāpēc, cerībā uz Jūsu pirmajām divām, trešo vairosim ar grafisko metodi.

            Ņemiet lapu, zīmuli un lineālu. Ar divām horizontālām līnijām daliet lapu trijās vienādās daļās. Iegūstam I, II, un III Logosu. I ir Filosofiskās kategorijas abstraktajā telpas bezgalībā – „Vecie neradošie Dievi”. II ir no I izrietošie Dabas Likumi un parādību pirmtēli – Nūmeni – „Radošie Dievi”. III Logoss ir „Dzīvais Dievs” – radītais un darbīgais Visums – fenomenu pasaule ar Gara un Matērijas polaritātēm, Debesīm un „zemi”, un visu, kas ir starp tām, tajās, ap tām un tās vai tajās rada.

            Tagad ar divām vertikālām līnijām daliet lapu trijās vienādās vertikālās daļās. Pie kreisās rakstiet – Visa Labdabīgā Cēlonis (Latviešu valodā nav tam atbilstoša jēdziena un vārda), bet pie labās – Īstenība. Esam ieguvuši 9 laukumus – mūsu apskatāmo parādību telpas struktūru. Vienlaikus šīs divas vertikāles – to būtība ir arī Pavasara un Rudens ekvinokciju eksistences cēlonis un Pavasara un Rudens būtība – šo izmaiņu rakstura starpība. Ir arī vēl trešā vertikāle, kura nav redzama lapas plaknē, bet kuru sevī nes abas lapas vertikālās malas un parādās, ja tās savieno, bet par to šoreiz nerunāsim. Varam vienīgi pateikt to, ka tās dēļ rodas Ziemas un Vasaras Saulgrieži un tā ir šo saulgriežu iekšējā būtība.

            I Logosa vidējā laukumā iezīmējiet vienādmalu trijstūri. Kreiso malu apzīmējiet par Sapratni, bet labo – par Veidošanu. Trijstūra pamatne ir abu sintēze – Gudrība. Tādu pašu trijstūri iezīmējiet III Logosa vidējā laukumā, bet pagaidām vēl neko nerakstiet – tas būs mūsu Sapratnes darba lauks. Šie 9 laukumi piepildīti daudziem un dažādiem simboliem, kuri izriet no Logosu, vertikāļu un horizontāļu dabas un stāsta mums to, kā šajā telpā darbojas Absolūta Griba. Katra no Kultūrām šajos simbolos smeļas to, kas tai tobrīd ir pieejams saskaņā ar tai Derīgo.

            Dabiskās Tiesības ir Dabiskās Kārtības diktētas Cilvēciskās dzīves normas, kuras nosaka savstarpējās attiecības kā starp Cilvēkiem, tā starp Cilvēkiem un citām Dabas formām tādā kārtā ļaujot katram no tiem netraucēti realizēt savu Evolūciju, kas Cilvēkam mūsu pasaulē izpaužas kā Cilvēcisko Vērtību apguve un izkopšana. Skaistums ir viens no Dabisko Tiesību sešiem stūrakmeņiem.

            Šis III Logosa vidējās daļas trijstūris ar augšupvērsto smaili ir „Ziemeļi, no kurienes nāk viss labais”, Pasaules – „Meru” kalns, tā „stiprā klints”, uz kuras celtais nesabrūk, tas „Pēteris” (petros latīniski – klints), kurš Romā „baznīcu” dibinājis. Šo trijstūri sauc par Klinti, bet tam apgrieztu – ar smaili lejup vērstu – sauc par Balodi. Baloža un Klints savijums ir Ligzda, kas ieskauj Sirdi un reizē arī vieta, kurā Fenikss dzimst mūžam jauns. Šis sešstūris ir Zālamana zīmogs, Višnu, Māgu vai Dāvida zvaigzne un ietver sevī Dabisko Tiesību stūrakmeņus, to normas
(realitātes), izcelsmes, un, saistībā ar citiem elementiem, lielāko daļu mūsdienās pazīstamo simbolu.

            Klints virsotnē slejas mirdzošā Saprāta celtne tur, kur savienojas trijstūra kreisā mala – no V.L.C. izrietošā Harmonija (Mīlestība un no tās izrietošās jūtas vispār) un Īstenību atspoguļojošs Prāts labajā pusē. Saprāts darbojoties caur šīm divām – kvalitatīvo un kvantitatīvo daļu, rada savu darbības vidi – Maigumu, kas ir Klints pamats. Maigums ir (kvantitatīvā, kvalitatīvā un telpiskā) atbilstība. Raupjums ir Atbilstības – Maiguma, un tātad arī Saprātīguma trūkums. Visas vērtības rodas tur, kur savā Maigumā darbojas Saprāts.

            Īstenības pusē – tur, kur Prāts un Maigums saplūst, ir Radīšana, kā šo parādību mijiedarbības rezultāts, bet V.L.C, pusē – tur, kur Maigums ar Harmoniju sastopas – rodas Skaistums. Skaistums un Radīšana ir Maiguma telpas (to uzturoši) poli, un viens bez otra neeksistē. Bez Radīšanas nav Skaistuma un bez Skaistuma nav Radīšanas, bet savstarpējās abu polu ietekmes tiek vadītas caur Maiguma telpu.

            Trijstūris III Logosā ir I Logosa trijstūra veidojums šajā darbības vidē. Gudrība ir Dieva Balss, kas skan caur Gudrības Gaismu, un divas ar to saistītās parādības ir Gudrības un Sapratnes veidotā Dzirde, un Gudrības un Veidošanas sintezētā Runa. Tādā kārtā Maigums ir Gudrības klātbūtne, Prāts ir Veidošanas, bet Harmonija Sapratnes veidojums. Tātad Skaistuma augstākais cēlonis ir Dieva Balss eksistences radītā Dzirde un tās darbība mūs pasaulē – III Logosā. Skaistums ir Radītāja klātbūtne caur Viņa radītu spēju mūsos šo klātbūtni uztvert.

            Katrai Viņa radītai būtnei piemīt Viņa radītā Valoda, Dzirde un daļa no Radītāja Gudrības, tāpēc Visums ir Skaistuma piepildīts, Radītājs rada caur šīm būtnēm un katrs ir spējīgs izrādīt Maigumu pret citiem. Radošais impulss ir Dieva valoda mūsos. Harmonija liecina par Sapratni un Prāts par Veidošanu Visa Labdabīgā Cēloņa un Īstenības telpā.

            Skaistums atrodas kalna Sievišķajā (kvalitatīvajā), bet Radīšana – Vīrišķajā (kvantitatīvajā) pusē. Maigums tiek Sievišķā un Vīrišķā uzturēts un  tos vieno. Sievišķais Skaistums eksistē kā Maiguma uzturētājs un ir tam radīts. Ja tas nekalpo šim mērķim, tas aiziet no Sievietes un pasaules, kurā tā mīt. Visas Sievietes, kuras jūt sava Skaistuma trūkumu, ar to konstatē nevēlēšanos būt Maigas, bet, tiecoties būt Maigas, var Skaistumu atgūt. Maigums ir labākais kosmētiskais līdzeklis un nenovecojošs tērps, bet Mīlestība – krāšņākā Skaistas Sievietes rota. Mīloša un Maiga Sieviete vienmēr ir Skaista – jebkuros apstākļos, vietā un vecumā.

            Vienlaicīgi Skaistums ir Īstenības fokusējums Saprāta Radītajā formā vai darbībā, tāpat kā par Radīšanu var runāt tikai tur, kur Saprāta ar Maigumu radītajās labdabīgajās vērtībās projicējas Visa Labdabīgā Cēlonis.

            Līdz ar to, Skaistums ir Patiesība – Īstenības projekcija formā vai norisē – kā tai piemītoša kvalitāte. Viss Skaistais ir Patiess un Īsts, bet neglītais ir melīgs, neīsts un maldinošs.

            Pretēji mūsdienu „mākslā un zinātnē” neglītā izplatītāju runām, pastāv Derīgais un nederīgais mērķu izvēlē attiecībā pret katru Evolūcijas formu (ar to saistītajām Identitātēm), Pareizais un nepareizais līdzekļu izvēlē šī mērķa sasniegšanai un Labais vai sliktais kā virziens uz šo Mērķi vai no tā attālinoties. Noliedzot šīs kategorijas, tiek noliegts Mērķis, Evolucionāra virzība un iznīcināts Skaistums.

            Skaistums, kā objektīva Cilvēka dzīvi ietekmējoša – vitāli svarīga parādība Visumā rada apziņā tās uztveres spēju – subjektīvo Skaistuma izjūtu. Skaistuma objektivitātes noliedzēji, atsaucoties uz savas Skaistuma izjūtas neizkoptību vai trūkumu, apgalvo to, ka neesot objektīvu Skaistuma kritēriju un objektīvu vērtējuma iespēju, paša Skaistuma objektīvās eksistences, bet tas izrietot no katra paša priekšstatiem par to. Tie ir ļaunprātīgi meli to mutē, kuri, apzinoties savas Klints neeksistenci, vai nespēju noturēties tajā – zemē nokrituši, apspļauda tajā atrodamos dārgumus, lai citi, Klintij klāt nākošie, neieraudzītu tur uzkāpt nespējīgo kroplumu.

            Skaistums ir objektīva parādība un prasa nopietnu darbu Cilvēka apziņā Skaistuma izjūtas – vērtību atlases izkopšanai, kas ir nepieciešama Īstenības uztverei – Patiesas apziņas veidošanai un spējai šo Patiesību, kā objektīvu lielumu nodot tālāk sava Gara, Prāta, roku un miesas bērnos. Skaistums ir spēcīgākais stimuls visu bērnu radīšanai – Dieva Balss dzirde.

            Būtnēm ar neizkoptu vai perversu Skaistuma uztveri „dzirdes” nav, tie nav spējīgi sajust – uztvert Īstenību un transformēt to Patiesībā, viņu Prāta un roku darbam trūkst Labdabīguma. Kurlmēmie nes savu smago noziegumu zīmes – tie ir atteikušies pieņemt viņiem Skolotāju sniegto Gudrību un pielietot Dieva Valodu – Radīšanu. Viņu rīcība kļuvusi ļaundabīga un melīga. Tāpēc tur, kur Cilvēki tiecas pēc Labdabīguma sevī, savā dzīvē un savā darbā – tā radītajās vērtībās, tie pirmām kārtām tiecas pēc Skaistuma un Skaistuma izjūtas izkopšanas sevī un savos bērnos.

            Tāds no tāda rodas un vairojas. Labdabīgie un Skaistie vairo Labdabīgo un Skaisto un tas vairojas Labdabīgā un Skaistā klātbūtnē, bet neglītais un tā radītājs – ļaunprātīgais Skaistumu izskauž un deģenerē Skaistuma izjūtu. Tāpēc visam Cilvēka radītajam un roku veidotajam jābūt Skaistam un tādam jābūt visam ap viņu. Skaistums ir visu Cilvēcisko Vērtību neatņemama sastāvdaļa, tāpēc saskarsmē ar Cilvēciskajām Vērtībām, to vēsturiskajiem aprakstiem ievērojamu Cilvēku dzīvēs un sasniegumos, vēsturiskajās liecībās Kultūras un Mākslas pieminekļos, ar Daili, Ētiku un Estētiku, vairojas un nostiprinās Skaistuma izjūta, tā iegūst jaunus aspektus, izsmalcinātību un saturu.

            Savas kultūras norieta laikā „rietumu pasaule” atsakās no pagātnes pieredzes mantojuma, bet nodarbojas ar bezgalīgu „divriteņu izgudrošanu” un savu muļķību atgremošanu. Tā rada aizvien jaunus apzīmējumus un terminus sen zināmām ābeces patiesībām un no tām izrietošām aksiomām. Tagad, uz savas nāves gultas guļot, tā sāk spriedelēt par to, ko tā nosaukusi par ilgtspējību. Tagad tā sāk domāt par to, no kā pati, liberālismu dzemdējot, ir atteikusies.

            Rainis, Skalbe un Brigadere savos dziļi filosofiskajos darbos ir parādījuši tos, kuri nekad Kalnā netiek un tos, kuri tur nokļūst, un to vienīgo Ceļu un veidu, kā tur nokļūt. Pietiek uzlūkot kādas sabiedrības, tautas vai populācijas dzīves vidi, tur mītošos un viņu darbus, ieklausīties viņu valodā un dziesmās, lai tūlīt būtu skaidrs – tā ir Dzīvotspējīga vai iznīkstoša. Uz to vienmēr skaidri norāda Skaistuma klātbūtne vai trūkums.

            Liberālisms ir Skaistuma (atlases) un Dabiskās Kārtības tiesību un Cilvēcisko Vērtību noliegums, tāpēc viss ar to nākošais ir iznīcību nesošs, saturošs un vairojošs. Tādēļ uzlūkojot to pieņēmušos, viņu vidi un „darba augļus” – ekonomiku un tās rezultātus, tur redzam aizvien pieaugošu postu un tos mehānismus, kuri, līdz ar zaudēto morāli un Dvēseli, viņiem pašiem dzīvību atņem. Tagad jau vairs pat par liberālismu nav runa, tagad „rietumu pasaulē” notiek masveidīga un vispārēja Skaistuma apkarošana visiem iespējamajiem neglītā, rupjības un melu līdzekļiem, tur, kur ļaunprātība, šo pasauli atstājot, Dimanta Kalnu niknumā spārda.

            Skaistums ir dvēseles kvalitatīvā darbība. Tāpēc Gudri, Saprotoši un Radoši – Saprātīgi domājoši Cilvēki, sintētiski apvienojot kvantitatīvos un kvalitatīvos kritērijus, domājot par to, kas rada dzīvotspējīgo, saka īsi un vienkārši – tas ir Skaisti.

            Sāksim ar to, ka jebkura darbība nostiprina un noformē (attīsta) to, kas tiek veikts un piešķir tam „labā” nozīmi. Cilvēks drīkst darīt tikai to, kas ir derīgs, pareizs un labs, tādēļ tas, ko viņš tobrīd dara, par tādu kļūst viņa apziņas objektīvajām struktūrām, kā arī makrokosmiskajām struktūrām un substancēm, kuras uztver, reģistrē un reaģē uz šīm mikrokosmosa izmaiņām. Tas, ko Cilvēks pieļauj savā apziņā vai vēro – piedalās ar savu pārdzīvojumu, kļūst pieļaujams arī darbībā un rada šādas darbības apstākļus. Fantāzijas, iztēle, citu fantāziju vērošana (literatūra, attēli, dramaturģija, kino un videospēles) vai rotaļas ar tām un to vidē ir vārti tur attēlotā ienākšanai dzīvē. Pat tad, ja šī „dzīve” notiek tikai fantāzijās vai „virtuālajā” realitātē, kas ir viens un tas pats, jo virtuālā pasaule ir tikai fantāziju fiksācijas tehnoloģija.

            Līdz ar to, visas spēles kaut ko attīsta, atvieglo un padara iespējamu. Rotaļa ir vienkāršots norises modelis vai tās elementu treniņš. Kas tobrīd notiek, kāda ir notikumu virzība, tas arī tiek iemācīts.

Azartspēle ir tā, kuras galarezultātā spēlētājs cer iegūt kādu labumu. Tajā spēlētājs iesaistās ar mērķi šo labumu iegūt. Patiesībā jebkura spēle kļūst par azartspēli tad, ja par ieguvumu kļūst rezultāts, jo tīrā spēles būtība ir procesā, bet ne rezultātā. Tādā gadījumā rezultāts kļūst par negāciju, jo nozīmē spēles beigas. No tā izriet, ka azartspēles ir visi „konkursiņi” un „loterijas”, radio, televīzijā, presē un veikalos, visas „stafetītes”, kuru galarezultātā parādās „uzvarētājs” un „balva”. Balvu fonds jebkuras sporta sacensības padara par azartspēli, tāpat kā olimpisko zeltu par tādu padara valdības piešķirtā naudas balva. Tas, ko sauc par „lielo sportu” ir azartspēle, kurā spēlētājs liek uz spēles savu miesu un veselību. Kaut kas no prostitūcijas, vai ne?

Balva var būt ne tikai materiāla, bet arī emocionāla vai intelektuāla. Jebkura spēle, kurā ir uzvarētājs, rada arī uzvarēto. Tādā spēlē ir ieprogrammēta zaudētāja loma un tātad nelīdzvērtība. Jebkura sacensība rada sāncensību – pretnostatījumu un sadalītību – pazemojuma sajūtu zaudētājam un pārākuma sajūtu uzvarētājam. „Laime” tiek smelta cita „nelaimē” un spēle notiek katram spēlētājam cerot uz otra nelaimi. Savā būtībā sacensība ir pazemošanas rīks, tas ar kā palīdzību pierāda savu pārākumu un pretinieka nespēju uzvarēt. Skolotāji asi vēršas pret spēlēm, kurās ir sacensība vai balva, tā iemesla dēļ, ka tās attīsta egocentrismu, patmīlību, slavas kāri un lepnību, ka arī mantkāri un izkropļo Cilvēka īsto būtību – biedriskumu un sadarbību.

Līdz mums nonākušas daudzas parādības, kuras senatnē to radītājiem kalpoja pavisam citiem mērķiem un uzdevumiem, kuriem nebija spēļu rakstura un satura. Tikai vēlāk, nonākot ar to nesaistītā vidē un apstākļos, zaudējot īsto nozīmi, iegūstot izklaides vai sacensības raksturu, tās pārvērtās par mums pazīstamo cirku, riču-raču, šahu, kārtīm, kauliņu spēli, futbolu, basketbolu vai hokeja paveidiem. Tāpat kā kalkulatora taustiņu spaidīšana vai nakts zvani nejaušiem upuriem var kļūt par spēli, tāpat tas, kam bija noteikta praktiska nozīme senatnē, šo nozīmi zaudējot kļuva par spēli, treniņu, laika kavēkli vai zīlēšanu. Tāpat zīlēšana kļuva par spēli un spēļu elementi pārgāja uz zīlēšanu un  tagad kā kuriozi sastopami pat „garīgas prakses” un „zināšanu”, uz to balstītu grāmatu un „dziedniecības” metožu pamatā. Metamie kauliņi tika izmantoti kā nejaušo skaitļu ģenerators un vēlāk pārgāja uz zīlēšanu, bet no turienes jau uz „galda” un azartspēlēm.

Arī mūsdienās jaunradītās spēles materiālajā vai virtuālajā realitātē ir radītas ne jau spēles, bet kāda noteikta rezultāta (visbiežāk apziņas deformāciju) ieguvei. Tā, piemēram, monopols radīts, lai uzkurinātu un noformētu mantkāri un konkurenci.

Visās spēlēs ir partneris – pretspēlētājs, un spēles būtība ir nonākt kontaktā ar to un tur (ietekmju apmaiņā) risināt spēlē ietverto problēmu. Spēle ir koncentrācija – lieko elementu izslēgšana. Savējais ir tas, ar kuru tu spēlē, bet tie, kuri tajā nepiedalās – tādi nav. Līdz ar to visas – arī datorspēles, nodarbes un kino ir sadalošas (separējošas), programmējošas un separēti atsvešinošas, bet separācijas robežās – tuvinošas. Tas nozīmē, ka darbība tuvina, kas tajā piedalās, bet caur to nevar tuvināt tos, kuru tur nav. Datorspēle nevar iemācīt kontaktēties ar kādu ārpus tā, kinofilma iemācīt mīlēt tos, kas neskatās kino un šo filmu. Garīga Mācība var tuvināt dažādu Garīgo Mācību piekritējus, bet nesavienos ar Garīguma noliedzējiem.

Tas nozīmē, ka izglītojošās spēles ir tās kopā pavadītās stundas un darbības, kad tās pavadam ar gudriem Cilvēkiem, domubiedriem vai saviem mīļajiem. Kad radoši strādājam ar Ideju un tās formu vai kopā muzicējam, vai esam piedzīvojumā. Vislabākā attīstošā rotaļa ir palīdzība vecākiem viņu darbā, viņu vērošana un novērotā pielietojums brāļu un māsu starpā. Visskaistākā un aizraujošākā no visām, laika pavadīšanai, ir tā nebeidzamā, kas aizsākta ar bērna jautājumu: „Māmiņ, kas tas ir? Kā? Kāpēc?” – vēlāk, mūža garumā turpinās, šos jautājumus uzdodot Mātei Dabai un Tēvam Radītājam. Visinteresantākā, pamācošākā un tuvinošākā spēle ir Mīlestība un brīdis, kad Jūsu mazulis Jūs aicina savā rotaļā, sakot: „Kāpēc?”

            Fakts ir tas, ko saprotošs Cilvēks par tādu uzskata. Sapratne, apziņas kvalitāte, struktūra un zināšanas vienmēr ir svarīgākas par informāciju. Tāpēc sāksim ar problēmas augsni un saknēm.

            Ņūtona fizika ir mazu enerģiju, masu, ātrumu un spēku fizika. Tā neko nezina un zināt nevar par šo pētāmo parādību cēloņiem, tāpēc ir skaidrs, ka tā neorientējas arī šo pētāmo parādību būtībā un niansēs. Vēl vairāk – daudzas tā atsakās reģistrēt un uzskatīt par objektīvām to mainīgās dabas un neatkārtojamības dēļ, no citām novēršas cilvēku radītu ekonomisku, juridisku, politisku vai “reliģisku” iemeslu dēļ. Ja uzzināsit Metafiziskos elektrības cēloņus un dabu, to, ko par to zināja Nikola Tesla (iznākusi grāmata krievu valodā “Nikola Tesla – raksti”. Samara, “Agni”, 2008.g.) un salīdzināsiet ar to, ko par to māca skolās bērniem, tad redzēsiet, ka dzīvojam dziļā “zinātniskās māņticības” bedrē, no kuras apmēriem, sienu rakstura un ēnu spēlēm uz tās sienām “zinātnieki” veido savu faktu un to sakarību sistēmu.

            Lai saprastu šīs problēmas būtību, pajautājiet fiziķiem – kas ir inerce? Viņi runās kaut ko par spēkiem, masām un ātrumiem un to, ko viņi sauc par enerģiju, kaut gan tā ir Informācija tīrā veidā, kādu to varam sajust, kad tā saskaras ar materiālo Dabu.

            Ņūtona fizika ir tik pat iluzora, kā tās pētītā materiālā pasaule. Mēs sakām – tai piemīt matērijas iluzorisms – Maija. No vienas puses tā katram ļauj saprast šeit notiekošos mehāniskos procesus, kad tie notiek saskaņā ar iepriekšējiem novērojumiem, bet no otras puses tā ir tik sekli ierobežota, ka aiz tās robežām paliek notikumu kvalitātes – to saturs un būtība. Radot pasaulē notiekošā zināšanu ilūziju, tā katru iedzen “zinātniskā analfabētisma” un tātad rīcības un no tās izrietošo seku neapzināšanās lamatās. Ņūtona fizika ir līdz rotaļu klucīšu līmenim vienkāršota pasaules aina, kādu varētu lietot vecākā pirmskolas vecuma bērni, ceļot savas smilšu pilis rotaļu laukumā, bet ne 21.gadsimtā dzīvojoši pieauguši diplomēti onkuļi un tantes, kuri par saviem darbiem un to norisei saņem nodokļu maksātāju naudu.

            Tieši tāpat tirgus ekonomika ir mazu teritoriju, daudzumu un stabilu sistēmu ekonomika tur, kur tā (netraucēti) var darboties stingri noteiktā dalībnieku morāles līmeņa ietvaros. Tā ir vieglprātīga (šī brīža, īslaicīga), patērējoša, stagnējoša, un uz materiālo vajadzību apmierināšanu orientēta ekonomika. Šī (stagnācija) iemesla dēļ, tie, kuri izmanto šo ekonomiku kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai, tajā ierosina dažādas, to aktivizējošas deformācijas, kad īstais ekonomiskās dzīves mērķis ir šīs aktivitātes radīto efektu izmantošana, bet ne pati ekonomika un tās dzīvotspēja vai sabiedrības dzīvotspēja kopumā. Neviena ekonomika nekad nav bez regulējošiem mehānismiem. Maziem tirgiem un laika mērogiem – iekšējām plūsmām (pašplūsmām) tas ir Ētiskais, Estētiskais un Izglītības – morāles regulators. Lieliem mērogiem un plānotai attīstībai laikā tie ir politiskie lēmumi. Tad mēs sakām – tā ir politekonomija.

            Lielās teritorijās un daudzumos ir lielas iespējas un, tātad, liels risks tam, ka lieli resursi un ietekmes var nonākt nedaudzu cilvēku vai grupu ietekmē un līdz ar to šie cilvēki vai viņu veidotās grupas un tajās valdošā morāle, vai tās amoralitāte var kļūt par ekonomikas regulatoru. Tieši tas ir tas, ko mēs pašlaik vērojam cenu zīmēs, darba attiecībās, algās un savos maciņos. Tā sauktā “tirgus ekonomika” globālos ietekmju un spekulāciju apmēros ir tā pati politekonomika, tikai tai ir citi politiskie līderi, viņu amorālie centieni un tāpēc citi to diktēti politiskie lēmumi. Tieši tāpēc pašlaik ekonomiskajā pasaulē notiekošais nesaskan ar tiem pašplūsmu tirgus ekonomiskajiem likumiem, kādus pazina agrāko sabiedrisko attiecību un morāles līmeņu veidotajā “ekonomikas zinātnē”.

            Jebkura ekonomika ir tās regulējošo mehānismu (cilvēka attieksmes) izpausme tiem pieejamo parādību vidē. Nav tādas objektīvās ekonomikas, ja tajā kā regulējošais faktors piedalās Cilvēka attieksme pret sevi, citiem un esošo parādību pasauli. Nav brīva tirgus tur, kur cenu nosaka pieprasījums un peļņa ir ekonomikas sasniegumu rādītājs. Tur nav arī solidaritātes – sabiedrisko interešu, valstiskuma un ekonomikas izaugsmes vēsturisko iespēju. Tur nav Cilvēcības un Cilvēcību veicinošas ekonomikas, tur nav tā, kas vienīgais piešķir jēgu ekonomikas eksistencei un ir tās būtība.

            Tieši tāpat Ņūtona fizika, operējot ar savā redzes un sapratnes lokā - tās interešu un zināšanu lokā esošo enerģiju plūsmu izraisītām temperatūras izmaiņām vidē, pilnīgi neņem vērā šo plūsmu enerģiju kvalitātes, līdz ar to nevar konstatēt notiekošo procesu būtību un temperatūras izmaiņu raksturu. Tāpēc, viss, kas ir būvēts Ņūtona fizikas likumu ietvaros ir maldīgs un mānīgs – tas nes Maijas zīmogu un rada bīstamību tās lietotājiem – aklo vistiņu spēli asmeņu un lielu spēku pildītā telpā.

            Ēšanas būtība ir Dzīvības – Veselības uzturēšanā. Tātad – Cilvēks ēd tāpēc, lai to vairotu un to, kas to vairo. Šajā pasaulē viss, kas ir ap mums, ir enerģijas un to vibrācijas – to radītās materiālās formas un tās enerģijas, kuras šīs formas var sev piesaistīt – uzslāņot un iemiesot. Šīs enerģijas ir tas, kas mūs padara Dzīvus un Veselus vai to mazina, atkarībā no savas būtības – kvalitātes un tās atbilstības mūsu fiziskajiem, ēteriskajiem, astrālajiem, mentālajiem un garīgajiem ķermeņiem.

            Ja mēs ielūkosimies dažādu tautu mitoloģijā, reliģijās un filosofiskajās sistēmās, tad redzēsim to, ka tās visas runā par dažādiem – visai atšķirīgiem dieviem un to darbības līdzekļiem. Ja atšķirsim bībeli, tad tur lasīsim par tīrajiem, svētajiem un netīrajiem gariem, Debesu un Elles eņģeļiem, un to, ko tie nes Cilvēkiem saskarsmē ar tiem. Tas viss ir tas, ko Metafizikā apzīmē par Augstāko un zemāko Dzīvību – tur darbīgās enerģijas, to kvalitātes un šo kvalitāšu radītās izmaiņas vidē.

            Augstākās Dzīvības enerģijas nes sintētiskas kvalitātes – no vienkāršiem elementiem veido augstāk organizētas un izsmalcinātākas, augstākas harmonijas iemiesojušas formas. Zemākās dzīvības – elles “netīrās”, “ļaunās” enerģijas – eņģeļi ir destruktīvās enerģijas un to kvalitātes. Tās noārda Augstākās Dzīvības veidoto. Tieši tāpēc mūsu senči, daudz zinot par šīm parādībām, centās iegūt un sargāt Zibens radīto uguni. Tāpēc Jāņos ar berzi iegūto uguni iznēsāja pa novada mājām, kur to uzturēja visu gadu – līdz nākošajai jaunajai ugunij. Tieši tāpēc tempļos dega nedziestoša reliģiskos svētkos no Saules stariem iegūta uguns un tā tika pārnesta no viena tempļa un valsts uz citu. Senči izmantoja Dievišķo enerģiju vienojošo – sintētisko spēku un tā svētību.