Jā, ir tāda atbildība.

Tikai, ja apmainītu vietām tos, kuri sevi sauc par cilvēkiem, ar tiem, kurus viņi sauc par dzīvniekiem, cietsirdība pasaulē stipri samazinātos. Dzīvnieki pēc savas dabas nav cietsirdīgi. Viņi izpilda Dabas likumu prasības un seko savai dabai, kas ir šo likumu noteikta. Cietsirdīgi ir plēsoņas (dabas likumu atkāpes – cilvēka psihes projekcijas) un slimi dzīvnieki. „Cilvēki” pašlaik uzvedas kā slimi dzīvnieki. Viņi zaudējuši līdzjūtību un empātiju uztver kā brīnumu – spriedelē – vai tāda ekstrasensorika ir un kā to objektīvi pierādīt, bet visi dzīvnieki tādi ir!! Ja paskatāmies apkārt, visa „cilvēku” apdzīvotā vide ir slimu jūrascūciņu un kāmīšu pilna! Viņiem liekas, ka cietsirdība izpaužas fizisku sāpju radīšanā, bet daudz lielākā mērā tā izpaužas sauklī – „pagriez skaļāk un dziedi līdz”, „dari kā tev ērtāk”. Psihiskas ciešanas ir daudz pārākas par fiziskām, arī dzīvniekiem. Padomājiet kādas mokas izjūt zivis akvārijos (noslēgtā telpā, kurā nevar izvairīties no ziņkāriem skatieniem), putni būrīšos – putna dabā lidojums ir viņa jēga, bet nespēja – nāve. Tas ir tas pats, kā dziedātājam izraut balseni, vai Cilvēkam atņemt saprātu. Kādas ciešanas izjūt kastrētie dzīvnieki vai suņi pilsētas dzīvokļos, vienatnē (atrauti no savas sugas biedriem. Suņi ir bara – ģimenes būtnes) un daudzu sadzīves smaržu ielenkumā. Kāda pacietība un panesība ir vajadzīga, lai Jūs visus nesakostu, bet vēl pat mīlētu!? Smakas un piespiedu vientulība suņiem ir tas pats, ko Cilvēki sauc par kultūras aizskārumu. Kaut gan slimie kāmīši un jūrascūciņas to noliedz, vicinot saukli – „esiet iecietīgi!” Tolerance ir tur, kur katrs dzīvo savās mājās, nemācot kaimiņu kā viņam jādzīvo, tiktāl, cik kaimiņš neuzbāžas viņam ar savu dzīvesveidu – „Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem”.

            Kultūras aizskārums ir vissāpīgākais, protams – tiem, kuriem ir kultūra un dvēsele. Kuriem tās nav – tiem nekas nesāp, tie ir bezjūtīgi tiktāl, cik sniedzas viņu atmirums. To derētu atcerēties visiem „terorisma apkarotājiem” un viņu līdzskrējējiem Latvijā – „demokrātiskajiem” dzīvniekmīļiem, kuri spriedelē par kastrācijas humānismu (arī kultūras telpā).

            Plaši izplatītas tādas cietsirdības formas, kā iekšēji nelīdzsvarotu – neirastēnisku dzīvnieku šķirņu veidošana, viņu izmantošana “ medicīniskajos” un militārajos eksperimentos, turēšana zooloģiskajos dārzos (sagūstīto dzīvnieku koncentrācijas nometnēs un medību iežogojumos – arī Latvijā tādi ir parādījušies). Neviens jau vairs par cietsirdību nesauc dzīvības atņemšanu iznīcinot dzīves vidi (kultūrvidi) – izcērtot mežus, pārveidojot dabiskās attiecības vidē (sveša genofonda ienešana) vai ceļot aizsprostus mazajās upēs, vai dzīvnieku turēšanu nogalināšanai un apēšanai.

            Visu šo cietsirdību slimās jūras cūciņas pamato ar to, ko viņas sauc par derīgumu un cilvēkmīlestību. Mīlestība un cietsirdība ir savstarpēji izslēdzošas parādības. Nevar mīlēt kādu, esot cietsirdīgs pret citu. Mīlestība nešķiro dzīvību. Tai visi ir vienādi. Tad, kad tu bāz mutē kāda dzīvnieka līķa gabalu vai traucē viņa mieru, turi viņu savam priekam dzīvoklī – tevī nav mīlestības. Nemaz.

Ķermeņa svara samazinātāji ir:

1. tīrs nevārīts auksts avota ūdens;
2. svaigi burkāni, rutki, kāļi;
3. visu veidu kāposti (skābēti ir vitamīnu avots ziemā, arī rupjmaizes kvass);
4. prosa (fosfora avots),
   

   griķi (minerālvielas, mikroelementi);

5. bietes, redīsi, dilles, pētersiļi;
   

   mieži (rakstura un muskuļu veid.);

6. biezpiens, zemenes, ķirši, pīlādži, gurķi.

Ķermeņa masas audzētāji:

1. vārīti burkāni, zirnīši, pupas;
2. kvieši, auzu pārslas;
3. kartupeļi, ķirbji;
4. augļi – āboli, bumbieri;
5. avenes, sarkanā āboliņa tēja;
6. raugs un tā gala produkti,
   

   spirts (alkohols), raudzēta maize;

7. visi produkti, kurus veido “uzpūšanas” baktērijas, ogļskābā gāze un gatavinātie sieri.

Nagi jātur tīri un īsi apgriezti. Epilācija un skūšana būtu pielīdzināma nagu nomaukšanai.

Prieks lasīt tik skaistus vārdus. Tie liek domāt par to, ka Jums būtu jāiepazīstas ar Dzīvās Ētikas Mācību, jo šie vārdi ir ņemti no tās terminoloģijas.

            Pirms nāves pravietis Muhameds saviem uzticīgajiem skolniekiem ir teicis – “Pēc manas nāves Islams sadalīsies 73 novirzienos, no kuriem tikai viens saturēs Islama būtību. Pārējie būs maldīgi.” Tieši tāpat, tagad – Garīgā barbarisma – obskurācijas laikā, ir noticis ar visām reliģijām. Tiek lietoti to vārdi un izteicieni bez to konteksta un satura. Saturs var izpausties tikai kontekstā. Mūsdienu sadzīves un darba kolektīvu kontekstā nav iespējama jel kāda reliģiska dzīve, tradīcija vai apziņas kultūra. Vēl vairāk – pilsētvidē nav iespējama Cilvēciskā dzīve, ģimenes un laulības pastāvēšana.

            Ir daudz pseidozinātnisku skolu, pseidogarīgu mācību, kuras aizgūst terminoloģiju no Zinātnes, Reliģijas un Filosofijas, bet pašas tādas nav pēc būtības. Armagedona laikā tumšā hierarhija darbojas īpaši aktīvi. Tā izmanto visus līdzekļus un iespējas. Astrālajā pasaulē ir daudz tās vadītu “čukstētāju”, kuri caur tā saucamajiem kanāliem - “čenelingu”, “kosmosa balsīm” maldina neuzmanīgos un piesārņo viņu apziņu ar muļķībām. Piesārņota apziņa nav spējīga uztvert Īstenību, un tas ir šo čukstētāju un viņu tumšo kungu mērķis. Jūsu pieminētais (Kraijons, 11:11) pieder tieši pie šo parādību klases.

            Ir daudzi, kuri uzķeras uz skaistiem vārdiem – meklē vārdus. Vārda saturu nes tā jēga, kura atklājas kontekstā, par kuru var spriest tikai esot pietiekamai (mūža garumā gūtai) pieredzei vai Garīgajā Dzīvē – Filosofijā zinošais. Tāpēc Cilvēks piedzimstot seko savu vecāku reliģiskajai Tradīcijai (katrai tautai ir tās vienīgā reliģija)vai Filosofiskajai skolai. Juku laikos – mūsdienās – tiek pārbaudīts Cilvēka Veselais saprāts – Garīgā imunitāte, tāpēc tiek pieļauti maldinātāji “čukstētāji”, “balsis” un stāstnieki, līderi un praktizētāji, kuri visi aicina un sauc sev pievienoties bez konteksta un atbilstības.

            Sadarbība, saskaņa un atbilstība ir tas, kas nosaka Jūsu mīlestības sūtījumu vērtību. Mīlestības vēstulē var aizsūtīt arī tās slimības dīgļus ar kādu slimo sūtītāja mājā. Kādus sūtījumus  saņems piesārņotas apziņas radītā sūtījumā pasaule, kurai Jūs dāvāsiet savu Mīlestību? Līgava pošas un tērpjas balta. Ikonografs gavē un filosofs atturas, kad Rada un Sarunājas ar Draugiem.

Ir vispārējais un diferencētais apmatojums. Vispārējais liecina par organisma enerģētisko dzīvi kopumā. Tas liecina par to, ka Jums piemīt īpašas smalkā ķermeņa nianses, kuras tiek pārmantotas un karmiski tur nokļuvušajām dvēselēm ir iespēja sevī šo īpatnību attīstīt. Ir tā saucamās Dieva Dāvanas un Svētās Slimības, kuras ir  nepatīkamas, bet svētīgas Cilvēkam viņa Evolūcijā. Diferencētās liecina par noteiktu centru vai hormonu darbības īpatnībām. Katra parādība ir tikai līdzsvara zuduma pazīme, kura bez konteksta neko par pašu līdzsvara zudumu pastāstīt nevar. Līdzsvars ir arī starp iekšējo Cilvēku un vidi, kuru Cilvēka organisms cenšas uzturēt, radot hipertrofētas fiziskas vai psihiskas parādības. Katrā gadījumā tā nav kosmētiska problēma, bet daudz nopietnāka parādība, to nedrīkst risināt vieglprātīgi.

Šo apmatojuma parādību noteikti pavada arī kādas psihiskās dzīves parādības, nianses, psiholoģiskās īpatnības. Tieši tās vislabāk varētu pastāstīt par fizisko fenomenu dabu. Jebkurā gadījumā varu ieteikt stingri ievērot dzimumu lomu ģimenē un ārpasaulē. Tiekties pēc Sievišķīgajām rakstura iezīmēm un vērtībām. Izsmalcināt to, kas esat – būt Gudrai, Labestīgai un Mīlošai.

Pasaule pilna ar gružiem, kuros mētājas tīrradņi un dārgakmeņi. Tam, kurš meklē, ir sastrādātas rokas un Ceļa putekļiem klātas drānas. Ticība ir pieredzē balstīta attieksme pret to nezināmā daļu, ar kuru Jūs saskaraties. Tas ir apziņas stāvoklis. Nauda un vara nav nezināmais. Tie ir līdzekļi, kuri ļauj sasniegt noteiktus Jūsu izraudzītus pasaulīgus mērķus. Mīlestība un Reliģija nav atdalāmas viena no otras. Reliģiskā dzīve var notikt tikai tur, kur ir Mīlestība, bet Mīlestība ir Ceļš uz Debesīm – tātad Reliģija. Reliģija pati par sevi ir vedoša tikai tādā mērā, cik tā ir tīra – neizkropļota, bet Jūsu Mīlestība, kad tā būs sastapta, Jums parādīs, cik tīrs esat Jūs.

Cietsirdība sākas ar “sevis mīlēšanu”. Visi sevis (zemākā – psihiskā es) mīlētāji agri vai vēlu iekrīt depresijā. Sevis mīlēšana ir depresijas “barošana”. Sevis mīlēšana ir egocentrisma izpausme un Garīgā Es noliegšana. Depresija ir atkrišana no sava Garīgā Es vadības un pievēršanās psihiskā es vadībai – nonākšana tā kontrolē un tālāk materiālo enerģiju verdzībā, kuras virza apziņu uz egocentrismu un nocietināšanos, brutalizēšanos, raupjumu un aukstumu, cietsirdību. Visi ar depresiju sirgstošie ir atkritēji no sava Garīgā Es un viņa vadības noliedzēji. Ar depresiju sirgstošie ir dvēseles slimnieki – tā ir dvēseles nocietināšanās, saplakšana, siltuma (radošās – altruistiskās uguns) zaudēšana. Garīgais Es ir Radošā ienesējs dzīvē – Siltuma – Altruisma – Ziedošanās – Garīgās Brīvības un Mīlestības dāvātājs – sevis “mīlēšanas” pretstats.

Sirdī. Draudzība tāpat kā Mīlestība un pārējās Cilvēciskās Vērtības – talanti – ir ilgas izaugsmes un darba rezultāts, kurš var izpausties atbilstošā vidē un brīdī. “Debesu Valstība mīt Cilvēka Sirdī.” Caur to ir vārti – Sirds ir izeja Debesīs, kuru veido Cilvēciskās Vērtības. Šie vārti ir tik plaši, cik izkoptas ir šīs Vērtības. Draudzība kā Vērtība savā izkoptībā ir šo vārtu daļa, kura var izpausties vidē, kurā tā ir vērtība un sastopot To,  kuram to var dāvāt – kurš prot to pieņemt un vērtēt – cienīt un saudzēt. Draudzība Cilvēcisko attiecību kārtā – paziņas, biedri (darba, cīņu, dzīves), Mīļotie un Draugi ir augstākās Cilvēkiem pieejamās attiecības un robežojas ar Dievu vidē valdošajām. Draudzība ir Dievišķas dabas parādība, caur kuru Dievišķais ienāk Cilvēku vidē. Filosofi ir Dievu Draugi. Draudzība ir augstākā attiecību forma tādēļ, ka tā ir pilnīgi altruistiska – tā neprasa neko pretī, tieši otrādi – tam, kuram tā ir, tā meklē iespēju tikt dāvāta.

Mīlestība meklē iespēju būt piepildīta - gūt sava objekta adekvātu atbildi – atbildes mīlestību, darbību tās uzturēšanai. Draudzība meklē to, kurš prastu to pieņemt tad, kad tā ir viņam vajadzīga. Par draugiem Cilvēki kļūst tad, kad viņiem vienam no otra neko nevajag, kad tie ir līdzīgi un līdzvērtīgi visā. Laimīga laulība mūža galā var vainagoties ar tās eksistences mērķa sasniegumu – Draudzību.

Slimība ir līdzsvara trūkums. Ir Garīgās, Prāta, Psihiskās (intelektuālas un emocionālas - apziņas) un fiziskās slimības. Zemākās ir augstāko slimību izpausmes šajā vidē. Cukurslimība ir apziņas defekta – emocionālās regulācijas traucējumu izpausme. Ir divi cukurslimības veidi, kas atbilst pārliecīgai vai nepietiekamai emocionālai izpausmei apziņā. Cukurs ir emocionālā “degviela” – izpausmes daudzums – emocionālā brīvība vai žņaugi. Sāls ir izpausmes spēks (motora jauda) ar kuru var darboties šie regulatori, to piebremzējot vai rosinot. Emocionalitāte ir uztvere un sapratne apziņas ienākošajā daļā, bez kuras nav iespējama adekvāta faktu veidošana un situācijai atbilstošu lēmumu pieņemšana, un magnētisms – radošais spēks lēmumu realizācijā apziņas izejošajā daļā. Cukurslimības gadījumā “normāla dzīve” ir nepiemērojams izteiciens. Daba rūpējas par savu kļūdu labošanu tādā veidā, ka tie organismi, kuri nevar normāli dzīvot augstāko slimību dēļ, mirst zemāko slimību rezultātā. Ar insulīna injekcijām var palīdzēt organismam pārstrādāt barību un turpināt fizisko eksistenci (vairojot negatīvo karmu), bet nevar labot apziņas defektu un iekļaut Cilvēku Evolūcijā, no kuras tas ir izmests apziņas defekta dēļ. Daba, bloķējot insulīna faktoru, strauji iznīcina organismu, dodot iespēju Cilvēkam piedzimt citā piemērotākā psihiskajā apziņā, ja tā ir nejaušas kļūdas rezultāts vai izpirkt negatīvo karmu, ja tas ir nepareizas dzīves rezultāts. Emocionālās līdzdalības līdzsvars ir audzināšanas mērķis un rezultāts. Disharmonijas nomākta emocionālā dzīve vai neadekvāta brīvība – “pašizpausme” ir šīs audzināšanas trūkums un kļūdas. Cukurslimība ir audzināšanas defektu fiziskā izpausme. Šī neaudzinātība var nākt arī no iepriekšējām dzīvēm. Pilnīgi droši var pateikt to, ka nākotnē pieaugs cukurslimnieku skaits, kā sekas mūsdienu pedagoģiskajiem un sadzīves murgiem. Insulīns ir labs reizē ar pašaudzināšanu – tur, kur nestrādā “automātika”, jāregulē “ar roku”. Var pamēģināt arī melleņu lapu tēju. Pie “dziednieka” (melnā māga) var iet tad, ja nebaidāties saņemt no viņa tās personības problēmas, kādas viņš nes savā apziņā kā melnās maģijas struktūras sastāvdaļas un sekas. Šīs problēmas pāriet pie “pacienta” “sēklu veidā” līdz ar magnētiskās vai psihiskās enerģijas plūsmu “seansa” laikā. Šīs “sēklas” uzdīgst “pacienta” apziņā un viņa aurā – rīcībā parādās pēc 3-5 gadiem. Tieši tāpēc to ļaundabīgo ietekmi Cilvēki no sākuma nefiksē, bet vēlākās dzīves izmaiņas piedēvē citiem, tā brīža apstākļiem, nenojaušot to īsto iemeslu – “dziednieka brīnišķīgo ārstēšanu”.

Mirušā Cilvēka ķermeņa neorganiskās daļas – pelni – minerālvielas ir šī mehānisma rupjās detaļas. Tām, ja vien visas organiskās vielas – smalkās detaļas – paldies Dievam, ir veiksmīgi sadegušas (ja ne, tad ir nepatikšanas!) ar Cilvēku nekā kopīga nav, tāpat kā ledusskapja saturam ar tā durvīm, eņģēm, kompresoru utt. Pelnu uzglabāšana līdzinās nolietota ledusskapja detaļu uzglabāšanai mājās, bet izkaisīšana – to nosūtīšanai pārstrādei jaunu ledusskapju būvei.

Ticība ļauj Tev sasniegt to uz ko tiecies. Ticība ir tikai tur, kur ir kustība uz mērķi. Ticības zudums apstādina, trūkums ir pamirums, bet pilnīga neesamība ir nāve – nekustīgums. Šaubas iznīcina ticību, kritika rada šaubas, bet ironija saēd kā upura tā ironizētāja apziņu. Ticības zudums un nāve sākas ar ironiju. Ticība ļauj sasniegt, bet ironija atņem sasniegumu iespējas – iznīcina ceļu.

Tēvreize – savā vārdiskajā formā mainoties, nav zaudējusi nevienu no abām saturiskajām daļām – virzību un funkciju. Virzībā tā ir aicinājums uz uzticību savam Radītājam – Augstākajam Ego un Debesu pasaulei ar tās iemītniekiem Dieviem un viņu sūtņiem – eņģeļiem, kā arī Skolotājiem. Ir teikts – “Tēvs bērnam akmeni maizes vietā nedos. Viņš zina, kas tam ir vajadzīgs, bet bērnam domāto maizi sunim priekšā nemetīs”. Katrs īstajā brīdī saņem to, kas viņam vajadzīgs, ja neatņem sev šo iespēju ar savu neuzticību devējam. Virzībā Tēvreize ir vērsta uz šo uzticību. Tā ir diagonāli pretēja melnajai maģijai – tam, ko mūsdienās pazīst kā Reikismu, NLPismu, Cigunismu, Līderismu, Hipnotismu. Tas ir pret manipulatoriem, jogistiem un psiholoģizētājiem un terapeitistiem, “dziedniekiem”, pie un atbūrējiem, zīlniekiem un “astrologiem” – pret visiem tiem, kuri smalko pasauli, tās likumības un zināšanas vai maldus par to izmanto pasaulīgu mērķu sasniegšanai.

Tas, ko sauc par “balto maģiju” ir vertikalitātes uzturēšana – “stīgas turēšana” starp Debesīm un Zemi – tas, kas Cilvēku “maina uz augšu”, nemitīgs neredzams iekšējais darbs sevis pilnveidošanā un tuvināšanā Dievišķajam, gar kuru nav daļas materiālajai pasaulei un tās “labumiem”. Tieši otrādi, tā ir atturēšanās no šiem labumiem un intereses zudums par tiem. Šajā Ceļā uz Dievišķo ir zināma disciplīna un higiēna, ir zināmi drošības noteikumi, kuri vērsti uz to, lai centīgs muļķis sevi nesadedzinātu priekšlaicīgās saskarsmēs ar augstas intensitātes enerģijām. Ir iesvētīšanas. Jošua (ja tā sauca to, par kuru Tu runā) nav Tēvreizes autors, bet Iesvētītais, kurš to lietoja tās funkcijā. Visiem zināmais Tēvreizes teksts ir “baltās maģijas” formula, tāpat kā algebras (a+b)² = ..., kura ļauj, ievietojot tajā noteiktas skaitliskas vērtības, atrisināt uzdevumu. Tēvreize sastāv no trijām daļām, kurām katrai atbilst noteikta, Iesvētītajiem zināma fonētiska skaņu kopa – “vārds”, kuri visi trīs kopā veido mantru, kura, Iesvētīta, īstajā brīdī skandēta veic šo stīgas turēšanas darbu. Pasaulē zināmā – neiesvētīto vidē teiktā “Tēvreize” ir formulas skandēšana neieliekot tajā Vērtības – Vārdus un savu uzdevumu tāpēc pildīt nevaroša, bet reizē sargājoša no tām sekām, kuras iestātos uz materiālajiem “labumiem” orientētu ļaužu dzīvē, ja stīga sāktu patiešām darboties. Tagad Tēvreize ir kā laba ceļa vēlējums Cilvēkam, kurš sēžas pie automašīnas stūres. Tēvreizes formulas pieraksts liecina par to, ka Jošuā ir bijis Iesvētīts Mags – Meistars, kurš to mācījis saviem mācekļiem. Mācekļi, protams, noslēpumu sargājot, pierakstījuši tikai tās formulu, Vārdus, kas nav skaļi izrunājami, paturot prātā. Savukārt, mūsdienās baznīckungi ar formulas skandēšanu atklāj to, ka nezin Vārdus (nav Iesvētīti) un tikai imitē mācīšanu, reliģiozitāti un “stīgas turēšanu” savā praktiskajā dzīvē pilnībā pievēršoties pasaulīgajiem labumiem un savām iespējām tiem piekļūt – melnajai maģijai – muļķojot lētticīgos baznīcēnus. Mīlestība (vai tas, ko Jūs ar to saprotat) un Dievs (...ar to saprotat) Jūsu izpratnes robežās ir viens un tas pats. Tomēr – varam runāt par Mīlestību kā apziņas stāvokli un kā Enerģiju, kura atbilst šim apziņas stāvoklim – par tās darbību, vai apziņas kvalitāti šajā stāvoklī, tās darbību, kad caur to darbojas Mīlestības Enerģija. Vienkāršoti izsakoties, Mīlestība ir Harmonija starp kādām parādībām. Cilvēki runā par tām jūtām (to kopumu), kuras viņos atklājas, kad viņi nonāk harmonijā, harmonizējas, kļūst harmoniski – kādas viņi izbauda harmonijas ietekmē. Harmonija ir nepieciešamais stāvoklis, pateicoties kuram parādību vidē var ienākt noteikta Radoša (Dievišķa) Enerģija un tur darboties. Visbiežāk ļaudis par Mīlestību sauc savas izjūtas, bet ne to cēloni vai šo Enerģiju. Mūsdienās ar mīlestību saprot tās pretmetu – kaislību. Tur, kur ir iekāre, tur nav Mīlestības. Mīlestība ir saistāma ar tieksmi dot (Dievišķais!), kaislība ar tieksmi iegūt. Tur, kur ir Mīlestība – nav iekāres. Mīlestība un fiziskā seksualitāte nav savienojamas, tās ir savstarpēji izslēdzošas, tādēļ, ka viena pieder Debesīm, otra – Zemei, miesai. Šī Enerģija, kuru īstā vārda “trūkuma” dēļ sauc par Mīlestību, ir tie vārti, caur kuriem mūsu pasaulē ienāk viss, ko mēs pazīstam un saprotam kā labo – visas vērtības. Bez mīlestības nekas nerodas, bet tās trūkumā viss bojājas un zūd. Ja mēs aplūkojam vēl vienu mūsdienās nesaprastu, nopulgotu un pilnīgi pretēji lietotu jēdzienu Kultūra, un šīs parādības (īstajā nozīmē) darbību, nepieciešamos apstākļus un sekas, tad redzēsim, ka Kultūra un Mīlestība ir viens un tas pats, un eksistē tikai Cilvēka dvēseles klātbūtnē, kā Harmonija un Harmoniskā vidē. Harmonija ir Mīlestības un Kultūras kopsaucējs un pārbaudes kamertonis. Tur, kur nav Harmonijas, nav ne viena, ne otra, tur, kur ir Harmonija, ir šīs “dvīņumāsas”, vai, pareizāk sakot – viens un tas pats divos “vārdos”. Harmoniska Kultūrvide ir Mīlestības telpa.  Troksnis, kaislības un konkurence ir disharmonijas izpausmes, kas izslēdz Harmoniju, bet Skaistums, Zināšanas un Sadarbība ir tas, kas rāda Ceļu Harmonijas – Kultūras vai Mīlestības virzienu. Mīlestība, tāpat kā Kultūra ir Cilvēka iekšējā kvalitāte, kuru viņš iegūst ilgā un saspringtā Evolūcijā. Tas ir talants, tā ir īpaša spēja, kura piemīt ne katram, ir viņa sasniegums, ir attīstāms un īpaši saudzējams, kā Cilvēkam pašam, tā apkārtējiem, kuri redz šo Rozi plaukstam. Tieši tāpēc Kultūra – Mīlestība ir tiešākais un galvenais tumšo uzbrukuma mērķis. Nosargājiet Mīlestību – Kultūru – Harmoniju un Jūs būsiet nosargājuši sevi un pasauli. Tās ir trīs Jūsu Likteņa Dievietes.

            Paldies par uzticību! Ļoti jauks un Cilvēka cienīgs jautājums! Aiz šiem vārdiem „saņemt pretestību, pareizi vērtēt, piedot un turēties Cilvēka cienīgi” noteikti ir konkrēti notikumi un attiecības, par kurām nezinot, konkrēti nekādu padomu dot nevaru. Nav divu vienādu gadījumu un pat tiem var būt dažādi cēloņi  vai risinājumi atšķirīgās darbības vides dēļ. Es varu atbildēt tikai kā Cilvēks Cilvēkam, kurš, tāpat kā es, dzīvo kā svešinieks starp savējiem, kur „savējie” veido lielāko populācijas daļu. Tā ir situācija, par kuru rakstu grāmatas „Saules Zeltīts Kuģis” ievadā. Šī grāmata ir par vietas meklēšanu tiem, kuri to meklē.

            Vispirms par „vietu”, jo „vietas” izpratne paskaidro mums kā turēties Cilvēka cienīgi. Cilvēks ir sociāla būtne (tāpat kā jebkas Visumā un Visums pats) – radīts pēc Debesu būtņu analoģijas vai kā to atspoguļojums ūdenī. Tāpēc Cilvēka vieta ir tas derīgums, ar kādu viņš kalpo citiem. Katrs Cilvēks pasaulē nāk kā noteikta sociāla pasūtījuma izpildītājs sabiedrībā. Bet tā tas ir sabiedrībās, kādas var veidoties etniskās vienībās – tautās, nācijās un rasēs, kuras apvieno apakšrases un tautas. Populācijās – kopdzīves attiecībās, kādās pašlaik atrodas Eiropas, Amerikas un citu „attīstīto” zemju iedzīvotāji, nav iespējamas sabiedriskas attiecības sabiedrībai raksturīgo mijiedarbību un vērtību – identitāšu trūkuma dēļ. tādēļ populācijās, kuras ir eksistenciālo problēmu risināšanas vietas, runāt par sabiedriskās organizācijas formām (demokrātija, Monarhija, Aristokrātija...), funkcijām (zemniecība, inteliģence, aristokrātija...) un dzīvi (Māksla, Zinātne, Kultūra, Tiesības un Reliģija) ir absurdi un nevietā. Populācijās nav sabiedriskās organizētības un tātad sociālā pasūtījuma – populācijā nav vietas Cilvēkam. Cilvēks ir no Sirds un augšu, bet populācija – no Sirds uz leju, līdz sēžamvietai ieskaitot, ar tam raksturīgajām problēmām un risināšanas paņēmieniem. Populācijās to elementi viens otram ir konkurenti vai labākajā gadījumā – interešu realizācijas līdzekļi drošības apgādes un izklaides(izpriecu un apmierinājuma) nodrošināšanā. Tas attāli atgādina sociālo pasūtījumu, bet tikai attāli, jo „vieta” – tas ir savstarpējais derīgums, bet izmantojot vienreiz lietojamos traukus vai „izmēģinot ko jaunu” izmantotājs taču nedomā par to, kā būt derīgam šiem plastmasas gabaliņiem vai zobu sukai! Populāciju no tautas atšķir tieši šis – izmantošanas vai savstarpējā derīguma attiecību stāvoklis starp tiem, kas pretendē uz savējo statusu. Tur, kur ir sabiedrība – Cilvēku kopiena – tauta, tur ir sadarbība, saskaņa un sapratne. Populācijā ir iecietība, atvērtība un brīva apmaiņa.

            Pašreizējā vēsturiskā situācija „attīstītajā” pasaulē ir aktīva etnisko vienību noārdīšana un intensīva populācijas veidošana to dzīves vietās, tāpēc tik daudz šo jautājumu par dzīves vietas un jēgas meklējumiem, kādi nerodas tautās un sabiedrībās ar aktīvu Reliģisko, Tiesisko, Kultūras un Mākslas dzīvi. Tur Cilvēki (nejaukt ar ļaudīm!) dabiski dzimst un ieņem savas vietas Dabiskās Kārtības radīto dzīves likumu vadīti.

            Saprast un piedot ir viens un tas pats. Ja mēs saprotam, ka mums apkārt ir apjukušas no ceļa novestas tautas un ļaužu pūļi, kuru haotiskajās trauksmēs ir ierauti nedaudzie Cilvēki, tad piedošana ir viegla. Nav jāgas pārmest aklajam apgāztu piena krūzi vai nopērt jūru par kuģa nogrimšanu tajā un tuvinieku ciešanām tā dēļ.

            Starp citu – atriebība ir mūsdienās nepareizi izprasts jēdziens, tādēļ arī tā polaritātes „sods” un „grēku piedošana” – piedošana tiek nepareizi saprastas un pielietotas. Visās Mācībās ir teikts – „Man pieder tā atriebšana”, domājot Dievu un Tā tiesības un „sodu” un „piedošanu”. Atriebšana ir rīcība reaģējot uz notiekošo, kurā ir divi polāri, realitāti veidojoši aspekti – sods un piedošana ar bezgala daudziem starpstāvokļiem. Adekvāti sodīt var tikai to, kurš ir saprasts mīlestības jūtu vadībā. „Iemīliet savus ienaidniekus” – jo nekas nenotiek bez mīlestības, bet kur tās nav, tur sākas destrukcija, kas nav adekvāta atbilde – „atriebšana”. Pie tam „atriebšana” ir darbība iesaistot smalkās pasaules parādības – patiešām pieder Dieviem, bet Cilvēka daļā ir pieņemšana. Ar to nav domāta akla pakļāvība apstākļiem, bet to pieņemšana, kopā ar savstarpējo derīgumu, atbildību un tām tradīcijām, kuras izriet no tautai raksturīgās Garīgās Mācības normām. Tas ir – pieņemšana sevī ietver Mācības un tās realizācijas vides kopumu, „sodu” un „piedošanu ” atstājot Dievu rokās. Ar savu tieksmi pēc „piedošanas” Cilvēks uzurpē Dievu daļu un kopā ar to saņem „sodīšanu”, kuru savā aklumā pielieto kā vietā, tā nevietā, vainīgiem un nevainīgiem. Dievs Rada, Cilvēks Izzina, dzīvnieks bauda. Dievs atriebj, Cilvēks pieņem, dzīvnieks pretojas.

            Savā vietā – derīgs Cilvēks var būt tikai tiem, kam viņš der. Vietu, kārtu un tautu sajaukšanās iznīcina šo savstarpējo derīgumu pašā pamatā. Tikai dzīvojot savu senču apdzīvotajā novadā starp savas kārtas tautiešiem, Dabiskās kārtības likumu ietvaros, Cilvēks var būt derīgs – būt savā vietā. No svešas tautas, kārtas un vietas iedzīvotājiem viņš vienmēr saņems pretestību, jo nav tiem derīgs. Ļaudis pret Cilvēkiem naidīgi ir vienmēr, jo viņi Likumu noliedz (apiet), bet Cilvēki ir Likuma iemiesojums – „tur, kur ir Cilvēks – tur ir Likums”. Cilvēks ir Dievišķā Likuma Izpausme un iemiesojums, tāpēc tiecas to realizēt, bet ļaudis, kā tukšās čaulas likuma trūkuma dēļ to noliedz un pretojas tā darbībai.

            Kas der visam – neder nekam. Tāpēc Cilvēki apvienojas grupās, ģimenēs, tautās un sabiedrībās, realizējot Visuma sociālo dabu, bet ļaudis, grūtību mākti, pulcējas pūļos – populācijās – Visuma konstrukciju ēnās un karikatūrās. Savu vietu Cilvēks var atrast starp savējiem un visdrošāk realizē to ģimenē, ja pilda Dabiskās Kārtības viņam iedalīto Dzimuma – kalpošanas – derīguma lomu ar no tās izrietošiem pienākumiem, ierobežojumiem un vecuma diktētām interesēm.

            Sievietei pieklājas tas, kas izriet no viņas dabas ar tās iespējām, bet vīrietim ir vīrieša daļa, kas izriet no viņam iedalītā un paredzētā. Mēs esam savā vietā par tik, par cik, un tā, kā izpildam šo kārtību.

            Tas, ar ko Cilvēks atšķiras no dzīvnieka un ļaudīm, ir atbildība par zināšanu pielietojumu. Bez Zināšanām nav atbildības. Bez atbildības nav  sabiedrības un tautas, nav „vietas”. Tātad „vieta” sākas ar Zināšanām. Ar zināšanām par to, kas esi, kas kurš ir un ko tam vajag. Zināšanas ir saistītas ar jūtības palielināšanos un izsmalcinātību. Vivekanandam tecēja asinis no rētām, kuras atvērās, ja viņa klātbūtnē sita vēršus. Cilvēcība ir līdzjūtība un līdzdalība, tādēļ tur nevar būt runas par galvā neņemšanu un sevis aizstāvētību. Mēs neaizstāvam sevi, bet mazākos brāļus. Būt Cilvēkam ir grūti, bet nav citas iespējas viņu pasargāšanai, kā vienīgi veidot un uzturēt ikdienā šo dzīvo saiti starp Debesīm un Zemi, kuras daļa ir Cilvēks. Un, ja kaut ko dara Mazākā Brāļa labā, tad taču nekas nav par grūtu?

            Cilvēkam nav vajadzīgs mierinājums. Mierinājums ir vajadzīgs likumpārkāpējam viņa bailēs no soda. Cilvēkam vajadzīgas Zināšanas, Cerība un Atbalsts sadarbībā, ko tam var sniegt Draugu Kopa. Savukārt, starp Draugiem savu vietu var atrast pēc tā, kādu palīdzību – derīgumu Draugi meklē pie Jums.

            Es nezinu, kāda ir Jūsu reliģija. Es tiecos pie Īstenības, bet pieņemu, ka Jūsu dzimtas tradīcijā tā varētu būt kāda no mūsdienu „kristīgajām” formām. Turēties Cilvēka Cienīgi ir Pieņemt un Izzināt ar tieksmi uz Radīšanu. Pieņemt nozīmē arī  pieņemt to tradīciju, kurā esat labprātīgi iekļāvusies. Tāpēc, ja esat kādā no „kristīgajām” tradīcijām, turieties Cilvēka Cienīgi, ievērojot tos baušļus, kurus Jums ļauj ievērot Jūsu Godaprāts, Sirdsapziņa, veselais saprāts un dzīves pieredze, piedošanu un sodu par to atstājot Dieva ziņā. Augstākais taisnīgums ir Mērķtiecība. Augstākā Uzticība ir spējā ļauties pieņemt, saprotot, ka Radītājs Jums vēl tikai labu un akmeni maizes vietā nedos.

            Meklējiet Savējos – tos, kam Jūs derat. Draugi Jums nedos to, kas jāiegūst pašai – Zināšanas, Atbildību un Spēju vērtēt, bet sniegs Jums atbalstu tā sasniegšanā. Starp Draugiem Jūs būsiet Savā Vietā.

            Parastā vecā nodrāztā muļķu ķeramā makšķerīte, kādu neuzmanīgu egocentriķu ķeršanai lieto tumšās hierarhijas. Katrs piedzimst par to, kas viņš ir. Ķirsi par Ābolu vai Meloni pārtaisīt nevar un nevajag, bet transformējoties caur tārpa barības traktu, tas var pārtapt par tārpu. Šīs hierarhijas ķer nenobriedušas no ģimenēm atrāvušās un samulsinātas personības (zvejo duļķainos ūdeņos) tām uzbudinot viņu personību nozīmības tēmu. Tālāk nāk sevis pasniegšanas tēma, kura vienmēr beidzas ar sevis pārdošanas tēmu. Runājot par līderismu, tiek veidoti vergi. Melnie melo vienmēr! Veiksme tiek saprasta ar sevis pārdošanas veiksmīgumu, kas patiesībā ir visu iespēju zudums, paliekot tikai cīņai par sava zarnu trakta piepildīšanu konkurences cīņā ar citiem tādiem pašiem vergiem. Šie kursi ir tās audzināšanas programmas, kādu pielieto mūsdienu skolās visiem bērniem, šaurāks pielietojums, to skolās neapguvušu jauniešu un pieaugušo vidē. Sludinot līderismu, tiek veidota selektīvi – melnajām struktūrām viegli manipulējama būtne, kuru tālāk savā ziņā pārņem tumšo hierarhiju atiemiesotie vai iemiesotie īpatņi personiskos vai bezpersoniskos kontaktos. Tie ir tumšo rīcībai sagatavoti instrumenti, kurus tie var izmantot pēc saviem ieskatiem. Šajos „kursos” notiek īstās personības salaušana un nomaiņa ar citu – himeru – iedomātu tēlu, kura lomu cenšas tēlot nelaimīgais upuris tik ilgi, kamēr šī maska nekļūst par viņa personības „līderi”. Tas ir – Cilvēks pieaudzē sev „saimnieku – vēzi”, caur kuru kļūst pieejams šīs himeras – „vēža” radītājam un komandierim. Vienkāršāk izsakoties, Cilvēks „labprātīgi zombējas” – iegūst apsēstības atslēgu vai kanālu – iegūst specifisku ietekmējamību vienlaicīgi slēdzot normālu Cilvēku rīcībā esošus kanālus. Tādiem kursus izgājušiem ir izteikti paaugstināta jūtība pret viņu personības novērtējumu, prāta griesti un sašaurināta apziņa komplektā ar dzīves negāciju akcentēšanu un nespēju dzīvē realizēt savu sūtību. Tas, kurš grib būt viss – pirmais, kļūst par neko. Par līderi neveido. Par līderi piedzimst tas, kurš sevī ir uzkrājis spēju uzņemties atbildību un zināšanas savu pienākumu izpildei, tiem, kuriem hierarhiskajās attiecībās viņš var tāds būt. Līderis ir pa priekšu ejošais. Tāds tas ir bērnudārzā un tuksnesī, tāpēc, ka iet neatkarīgi no tā, vai kāds tam seko vai ne, redz to, novērtē vai apmētā dubļiem. Grupa nevar sastāvēt no līderiem vien, tajā jābūt arī labiem vērotājiem, administratoriem un izpildītājiem. Bieži vien labs vērotājs kļūst par ideju ģeneratoru, no kura barojas līderis, vai pašu līderi, bet tad viņš noteikti nonāk konfliktā ar izpildītājiem un administratoriem. Par līderi var būt tas, kurš prot saskaņot mērķus un iespējas. Tas ir – Līderis ir Laimīgais – tas, kurš zina, ko grib un kā to panākt, bet šādos kursos dara pretējo – māca pieskaņot – piezemēt savus mērķus atbilstoši esošajām iespējām un pastāvošajiem stereotipiem. Līderis ir brīvais – tas, kurš nebaidās realizēt savus mērķus par spīti pretestībai, pieņemt palīdzību un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Kā Aksels Munte, ceļot Sanmikelu.

Par A. Munti un viņa Sanmikelu varu teikt tikai visu to labāko. Pats savā jaunībā to lasīju vairākkārt ar lielu aizrautību, un domāju, ka šī grāmata būtu iekļaujama vidusskolas obligātās literatūras sarakstā, un tās esamība mājas bibliotēkā būtu šīs ģimenes vērtību uzskatāma demonstrācija. Ir grāmatas – arī šī – bez kurām nav iespējama normālas personības izveide, tāpat kā ir milzīga traucējošas un traumējošas sēnalu literatūras kaudze un atklāti kaitīgas (kuras vidusskola iesaka) – graujošas, kā arī tādas grāmatas, ar kurām drīkst saskarties tikai sagatavoti speciālisti. Viss, kas ir radīts, ir jākontrolē. A. Munte sniedz Cilvēciskās pieredzes etalonus, ar kuru palīdzību (attieksmē) var izdarīt vērtējumus par svētīgo vai tā pretmetu ļauno. Aksels paver apvāršņus gaismas virzienā un brīdina par neuzmanīgas un pārsteidzīgas rīcības sekām, paliekot dziļā pārliecībā un ticībā par izvēlētā Ceļa virziena pareizību. Skaista un skanoša, trauksmaina dzīve.

            Vispirms jānoskaidro, kas ir aizsardzība. Aizsargs – pastiprinājums vajadzīgs vājai vietai, kura pati kaitējumu atvairīt nevar. Aizsardzība ir stiprinājums. Stiprajam aizsardzība nav vajadzīga, tas sargā citus. Aizsardzības meklējumi ir vājuma pazīme, priekšlaicīgas darbības (muļķības) sekas darbībai bīstamā vidē. Darbība hierarhijā un saskaņā ar to ir darbība atbilstoši apstākļiem un spējām pasargātībā. Spējas pieaug treniņā, bet aizsardzības meklējumi to pārliek uz šo sargājošo elementu, pašam esot bezdarbībā. Augam tikai pārvarot.

            Harmonija ir sargājoša. Stiprinājums ir harmonijas pakāpes paaugstinājums vai tās iedibināšana trūkuma vidē. Jebkurš elements, kurš paaugstina sistēmas harmoniskumu, iekļaujoties tajā, to stiprina – „sargā”. Pašai sarkanajai krāsai kā tādai, tāpat kā jebkam citam, tādu vai pretēju īpašību bez mijiedarbības vides un objekta nav. Krāsai dažādās kultūrās ir atšķirīga simboliska nozīme, kas rodas tai mijiedarbojoties ar šo kultūru un rasu pārstāvošu Cilvēku psihofizioloģiskajām  īpatnībām un var vājināt vai stiprināt  šīs kultūras pārstāvju atsevišķas īpatnības kādās noteiktās situācijās un apstākļos, uz kurām tā ir jūtīga. Krāsa pārstāv noteiktu enerģijas tipu izpausmes vidē, kurš darbojas mijiedarbībā ar citām enerģijām stingri noteiktā Dabiskajā Kārtībā, kādu uztur Radītāja saskaņotie Dabas Likumi.

Iedomājies caur prizmu ejošu Saules gaismas staru. Tas sadalīsies septiņu krāsu spektrā. Ņemsim kādu šī spektra daļu – krāsu un laidīsim caur citas kvalitātes prizmu un redzēsim, ka arī tā sadala pamatkrāsu septiņās sastāvdaļās, un tā bez gala. Katra “krāsa” pārstāv kādu pamatenerģiju tās izpausmē noteiktā realitātes apgabalā vai tās sīkāku diferenciāciju zemākajās realitātēs. Katra enerģija, kā Vienotās Gribas Saprāta izpausme, nes sevī šī Radošā Saprāta daļu tādā mērā, cik tuvu tā ir savam radītājam. Tas ir – katru reizi daloties, enerģija diferencējoties saņem līdzi savai diferencei atbilstošu saprāta daļu. Tā līdz zemākajām Uguns, Ūdens, Gaisa un Zemes elementālēm, kuras agrāk sauca par zemākajiem Dieviem – Radītājiem. Enerģijas ir šo Dievu Sievišķās daļas – spēki. Bet tām atbilstošās Idejas – Saprāti – informācija – Vīrišķās daļas. Savu diferenču spektru radītāji ir Dievi ar savām hierarhijām, bet “prizmas” ir radīto realitāšu pārvaldnieki, ko agrāk sauca par Ģēnijiem, Eņģeļiem, Dēmoniem u.t.t.. Enerģijas krustojas, mijas saplūst akordos un sastopas disonansēs, radot aizvien jaunas un jaunas mijiedarbību formas un to nianses – diferences. Veidojas matērija, kura elementāļu darbības rezultātā pieņem noteiktu, agregātstāvokļos grupējamu vielu formu. Harmoniskos enerģiju stāvokļus sauc par paradīzēm, bet disharmoniskos par ellēm, kurās mīt šos enerģijas stāvokļus pārstāvošas destruktīva saprāta formas, kuras atbild par tām atbilstošu matērijas formu noārdīšanu konkurences procesā. Vēlāk – zaudējot apziņas skaidrību un prāta tīrību, Cilvēki no tā visa iztaisīja labos un sliktos dievus, velnus un sātanus.

Tur, kur ir šo enerģiju “krāsu” un “staru” radītās materiālās realitātes, ienāk Garīgās Gaismas Stari, kuri, kontaktējoties ar šīm realitātēm, uzkrāj šo kontaktu pozitīvo pieredzi un tā veido savas Monādes. Šo procesu sauc par Involūciju. Pēc tam sākas šīs Garīgās Gaismas Staru atpakaļceļš – Evolūcija caur tām hierarhijām – stariem un krāsām, kuru veidotajās realitātes un matērijas formās notika pieredzes uzkrāšanas pamatu likšana. Katra monāde “iekrāsota” tā stara krāsā, kāds ir tās pieredzes pamatā. Evolūcija – attīstība tajā – ir atgriešanās caur tām pašām spektra daļām un prizmām pretējā secībā Involūcijai, un apziņas kvalitātes paaugstināšana ir nokļūšana augstākā diferenču sintēzes pakāpē, kur pilnīga saplūsme starp visām diferencēm – stariem un krāsām iespējama tikai saplūstot ar Gaismu un TĀS Radītāju – Cēloni. Pārlekšana no stara uz staru un svešu krāsu nav iespējama un vajadzīga, jo augstākā sintēzes pakāpē izpratne asimilē blakus staru monāžu nesto pieredzi. Radniecīgo monāžu pieredze augstākajās sintēzes pakāpēs ir “kopīpašums” – katras pienesums bagātina visas caur attiecīgo “prizmu” augšup izgājušās – “atgriezušās”. Katras enerģijas “stars”, izejot caur materiālo (substanciālo) realitāšu matērijas attīstības līmeņiem – Dievišķo, Cilvēcisko, Dzīvniecisko, Augu un Minerālo, tur veido sev atbilstošas formas. Tāpēc ir Vienam Staram piemītošais minerāls, augs, dzīvnieks un Cilvēks, kuri izjūt sevišķu savstarpējo radniecību kā Viena Tēva Bērni – Vecākie un jaunākie brāļi un māsas, vienlaicīgi būdami kopīgi Radītāja un Viņa Gaismas bērni.

Ir matērijas organizācijas pamatklases un starpstāvokļi starp tām. Piemēram, baktērijas un sēnes ir pārejas no minerāliem uz augiem (Vīrusi pieder minerālu pasaulei). Kukaiņi ir zemākie dzīvnieki un daļēji pāreja no augiem uz dzīvniekiem savā starā. Caur citu staru šī pāreja ir tārpi, moluski un vienšūņi. Katrai krāsai ir savas pārejas un formas katrā klasē. Ir dzīvas būtnes, kuras nav Zemes “prizmas” radītas. Tās ir ienestas no citām pasaulēm un pat Kosmosiem. Arī Cilvēces lielākā daļa ir ienācēji no trim citiem Visuma apgabaliem – Oriona, Sīriusa un Plejādēm. Tikai ļoti neliela daļa cilvēces ir Šīs Saules bērni. Tas nozīmē, ka Cilvēces lielākā daļa ir vecāka par tiem un savus agrīnās – minerālās, augu un dzīvnieku attīstības stadijas ir izgājuši uz citām – savām planētām augstāk nosaukto Zvaigžņu sistēmās. Tā veidojas Debesu Mūzikas Akordi. Tā katrs Cilvēks nes savas Mātes – Zvaigznes pamatenerģijas savā monādē un viņa Sirds atsaucas savas Zvaigznes balsij.

Šī iemesla dēļ no dzīvnieka uz Cilvēku pārejas nav. Cilvēka forma ir speciāli tam radīta, bet pērtiķi ir pirmo nesaprātīgo rasu un dzīvnieku krustošanās rezultāts (evolūcijas sausais zars) – un Cilvēka psihisko spēku karikatūra – zemiskāko instinktu iemiesojums.

Pele un kaķis ir evolucionāri saistīti, kā vienas – Mēness hierarhijas pārstāvji. Monāde, kura ir šajā hierarhijā, attīstās tās līnijās, bet nevar pāriet uz Saules hierarhiju pirms Mēness augstākās sintēzes apgūšanas. Pie Mēness hierarhijas pieder šo pasauli veidojošo un graujošo hierarhiju būtnes un to pārstāvji – minerāli, augi un dzīvnieki. Visi indīgie augi, dzīvnieki, kukaiņi, kā arī nakts dzīvnieki un abinieki, grauzēji, kuru pārvaldnieks ir kaķis, pieder Mēness hierarhijas graujošo spēku daļai, tādēļ tos saviem mērķiem izmanto melnajā maģijā, kā šo enerģiju nesējus. Sevišķa loma te ir kaķim kā Mēness prizmas pārstāvim dzīvnieku pasaulē. Kaķis ir tumšo spēku sūtnis Cilvēka mājā, kur tas ar savām smakām, emanācijām un klātbūtni veido kanālu, pa kuru Cilvēkam var piekļūt tumšo hierarhiju spēki. Kaķa spalvas elektriskā daba nomāc Cilvēka psihisko enerģiju. Kaķis ir tiešā pretstatā sunim, kurš pārstāv Saules hierarhiju, un ar savu klātbūtni ir svētīgs Cilvēkam. Šajā sakarā interesanta ir EUROPAS savienības politika, kura vērsta uz kaķu klātbūtnes uzturēšanu pilsētās, bet izvāc no tās suņus. Grauzēji Mēness hierarhijā pārstāv Cilvēka zemākās destruktīvās intelekta daļas, tādēļ tad, kad Cilvēks savā intelektuālajā darbā beigs pievērsties sīkām savtīgām pasaulīgām tēmiņām, arī šie grauzēji – peles un žurkas vairs masveidā nemitināsies Cilvēka tuvumā. Ar savu dzīves veidu Cilvēki no savas vides izstumj dziedātājputnus – skaistās domas un tur ielaiž vārnas – destruktīvu intelektuālo darbību. Putna galvenā kvalitātes izpausme ir viņa balss, tāpat kā augiem smarža, kura nekļūdīgi ļauj noteikt kādai hierarhijai – sintētiskai vai destruktīvai tā pieder. Destruktīvas hierarhijas – elles ir Mēness hierarhijas sastāvdaļa un piemīt tikai tai. Tāpēc arī planētas daba tik slimīgi pārdzīvo Saules aptumsumus – mēness ēnas nonākšanu saskarsmē ar planētu, caur kuru te ienāk absolūtās tumsas būtnes – visi mēness negatīvie aspekti, ar kuriem Zemes hierarhijas ir spiestas karot iebrucēju iznīcināšanai vēl krietnu laiku pēc aptumsuma.

Ir daudz ļaužu, kuri psihiski pieslienas šai Mēness hierarhijai vai ir tās veidojumi – nav īsti cilvēki. Viņus var pazīt pēc slimīgas tieksmes pēc nakts dzīves, tumsas sadzīvē un apģērbā, sātaniskiem un maģiskiem rituāliem, trokšņa, rupjām un asām sajūtām(adrenalīna), uzbāzīgas uzvedības, ķermeņa kropļošanas(tetovējumi, pīrsingi, rētojumi), baudkāres un asinīm vai gaļas barībā, vai indīgu un plēsīgu dzīvnieku un kukaiņu apjūsmošanas.

Tādas vienas grāmatas nav un nevar būt, tāpēc, ka Zināšanas nav fakti, bet Tava izpratne par apkārtesošo – šo faktu kopsakarības. Paši fakti neaptveramā daudzumā ir un notiek ap Tevi ik mirkli, bet izpratne un uztveres niansētība – izsmalcinātība – ir tas, kas ļauj tos konstatēt un tiem pievērsties, bet pieredze vērtēt. Pieredze ir tradīcija – no vecākiem un kultūras mantotais – arī no Taviem iepriekšējo dzīvju mantojumiem uzpeldošais. Tādēļ tie jaunieši un bērni, kuriem ir vājas saites ar vecākiem, nav spējīgi pareizi vērtēt notiekošo, orientēties pasaulē, saprast un izpaust – realizēt sevi tad, kad tam pienāk laiks. Grāmatas ir domātas Tavu pārdomu rosināšanai un esošās apziņas pakāpes pilnveidošanai un nostiprināšanai – izpratnes veidošanai pirms došanās uz jaunu – augstāku. Augstāku apziņas pakāpi var sasniegt tikai tad, ja Tu nonāc kontaktā ar šādu apziņas stāvokli iemiesojošu Cilvēku, tad, kad saskaras divas apziņas kopīgā darbā.

P.S. Mājas lapā vajadzētu būt ieteicamās literatūras sarakstam, kas, protams, ir tikai minimālais – ievirzi norādošs uzskaitījums.

Jūsu jautājumi, savā vienkāršībā, ir kā atslēgas no durvīm, kuras paverot, atklājas lielas problēmas. Jā, šī bišu izzušana ir indikators, kurš liecina par lielu un draudīgu savstarpēji potencējošu faktoru kumulatīvi pieaugošu procesu. Tas sastāv no vairākām daļām, ir globāls, bet izpaužas – ir konstatējams lokāli.

1.      Kāda radioraidījuma klausītājs speciālistam uzdod jautājumu par paša eksperimentos pārbaudītas tautas gudrības zinātnisko izskaidrojumu, bet pretī saņem speciālista atrunu par to, ka tas tā noteikti nav, ir klausītājam izlicies, ir nejauša sakritība. (Jautātāja minētā parādība ir metafiziska realitāte, kuras cits aspekts ir pazīstams kā “ļaunā acs” – ir zinātniskos eksperimentos fiksēta, kā novērotāja ietekme, arī psihiatrija, iegūstot pacienta murgu ainu objektīvus attēlus. Parādība ir tā saucamie “acu stari” – gribas vērsums uzmanības virzienā – tas, ko jūt katrs, kad uz viņi skatās). Pats speciālists, protams, ar tādiem nezinātniskiem eksperimentiem nenodarbojas, jo tie ir ārpus viņa “zinātniskās pasaules uzskata” un viņaprāt māņticības laukā. Pie tam nedarošais noraida cita cilvēka eksperimentāla novērojuma rezultātu! It kā absurds, bet nē – mēs esam saskarsmē ar objektīvas globālas problēmas zinātniskā analfabētisma vienacainās māsas – zinātniskās māņticības lokālo izpausmi, kura liek speciālistam tverties pie sev zināmo faktu salmiņa, tai pašā laikā noraidot zemi, no kuras viņa salmiņš ir izaudzis. Speciālistam bail nonākt skolnieka pozīcijā, bail no tā lielā nezināmā, kas ir tur aiz viņam zināmo faktu “drošās sienas”, kur viņš ir nevis pētnieks (jo tāds nav pēc būtības), bet tikai vājš, tumsā klīstošs, nobijies cilvēks. Speciālists uz mirkli guva iespēju ieraudzīt sevi spogulī un  nobijās gan no šīs iespējas, gan no tā, ko uz mirkli ar acu kaktiņu pamanīja. Patiesību sakot, speciālists palaida garām iespēju izdarīt atklājumu – pētāmās parādības variāciju izcelsmes dabu, kas viņu varētu novietot vienā rindā ar Č.Darvinu viņa sugu izcelsmes teorijā.

2.      Citā raidījumā cits speciālists stāsta par laukiem, viļņiem un normām, kādas eksistē šajā “modernās dzīves” iekarojumu laukā, izvairoties no normu pamatojuma un bīstamības mērogu analīzes. Bīstamība ir jēdziens, kurš attiecas uz parādībām plašā spektrā un intensitātē – no tūlītējas nāves līdz ilgstošam attīstības kavējumam. “Neesot tādu novērojumu un trūkstot pētījumu.” Kādēļ to nav? Tādēļ, ka te mēs saskaramies ar “ražotāja interesēm”. Tur, kur ir darīšana ar vides dabiskajiem elementiem, kādi raksturīgi planētai kopumā un ilgstoši bīstamība tikai retos gadījumos parādās kā tūlītējs kaitējums. Visbiežāk tās ir nevēlamas izmaiņas nākošo paaudžu dzīvē un veselībā. “Neesot pierādītas sakarības”. Ražotāja intereses ir tik labi atbalstītas ar naudas un citiem ietekmēšanas līdzekļiem, ka būtu jābrīnās, ja parādītos visu atzīti pierādījumi tur, kur to var arī neatzīt un noklusēt, samelot un “neredzēt”. Tur, kur parādās ražotāja intereses, sākas žonglēšana un spekulācijas ar zaudējumiem un ieguvumiem, kaut gan, pēc būtības, tas vienmēr ir piedāvājums amputēt kāju, lai iegūtu iespēju mainīt vienu protēzes modeli pret citu – modernāku. Patiesa attīstība ir tikai tur, kur esošās problēmas tiek risinātas, neradot jaunas un paverot jaunas iespējas, nezaudējot vecās.

3.      Visiem zināmas tās dzīves veida, psihes un sociālo attiecību izmaiņas, kādas notiek populācijā ar jaunu masu informācijas un sakaru līdzekļu parādīšanos, tomēr antropologi un sociologi tālāk par pirmo prāta darbības stadiju (tādas ir četras) – nevarīgu faktu konstatāciju netiek. Vērtējumam jau pulvera vairs nepietiek, jo, lūk, - neesot skaidru kritēriju, bet esot demokrātija un katra paša individuālā atbildība kolektīvā apdraudējuma sociālā vidē. Antropologi un sociologi pēkšņi nezina, ka stingri socializētajās dzīves jomās par individuālu izvēli runāt ir muļķīgi, un sagaidīt atsevišķi ņemtu atbildību ir noziedzīgi. Katrs tīkla mezgls kustas turp, kur tiek vilkts viss tīkls, neatkarīgi no tā, vai šim mezglam tas patīk vai nē. No Cilvēka, kurš spiests iepirkties lielveikalā, un tā diktēto cenu un preču vidē prasīt atbildību par viņa veselības stāvokli nevar, jo to pilnībā nosaka lielveikala preču piegādātāju godprātība un sagādnieku mantrausība. Kādi gan var būt kritēriji tur, kur ražotāja interesēs šie kritēriji tiek mainīti! Socializētās jomās var būt runa tikai par brīvības pakāpi, kura nosaka šīs socializācijas jomas vadītāju atbildību. (Lielveikalā nav nopērkams tas, kas tur varētu būt, bet tas, kas atbilst lielveikala vadītāju interesēm un sociālajai politikai, kuru tie realizē bez kādu demokrātisku institūciju iesaistīšanas savā darbā. Preču importa, centralizētas tirdzniecības un reklāmas klātbūtnē, tās skartajā teritorijā, demokrātija nav iespējama principā.) Vērtējumu novadīšana līdz politiķiem un regulējošu vai aizliedzošu lēmumu pieņemšana, ja tā nav ražotāja interešu mudināta sabiedrības maldināšanai (kā “tiesāšanās ķēķis” – par vecām, visiem zināmām lietām, lai novērstu uzmanību no šīs pašas problēmas attīstības jaunā cikla aktīvajām formām) tiem jau liekas dievišķi neaizsniedzama pārcilvēciska darbība. Ja pievēršamies mūsu laika apzīmējumiem, tad redzam, ka dzīvojam postmodernajā, postagrārajā, postekstensīvajā, postvēsturiskajā, postvalstiskajā, postsuverēnajā, postnacionālajā, postkristīgajā, postkulturālajā un posttiesiskajā pasaulē. Šī populācija vienkārši nodzīvo iepriekšējo sabiedrību atstāto mantojumu. Mēs redzam izmirstošas populācijas impotenci, kura izpaužas kolektīvās bezatbildības komfortā.  Vecišķa snauda atdziestošā vannā.

4.      Vēl kādā raidījumā pamatotam sirmgalvja aizrādījumam seko jauna zaļknābja izsmējīga plātīšanās par to, ka viņš jau gan tādas muļķības mūsdienās vairs nedarot, kaut gan ar to tikai parāda to, ka tradicionāli mantoto lozungu vārdu saturs jau ir cits, tāpat kā cita ir šī neaudzinātā jaunekļa apziņa, kura pilnīgi atšķirīgi redz, vērtē un darbojas par tradicionālu pasniegtā organizācijā, līdz ar to šīs organizācijas eksistences galarezultāti ir citi pēc atšķirīgiem kritērijiem veidotā pasaulē. Tas ir ievads stāstam par to konkurences cīņas sfēru un kara paņēmiens, kādos sastopas lauksaimnieciskās un surogātpārtikas ražosanas industrijas. Surogātu ražotāji lauksaimniekus ievilina lamatās – ģenētiski modificētajos organismos. Nesen plaši apsprieda eksperimentu ar drozofilām, kurā, ņemot aizvien kroplākus īpatņus, pēkšņi ieguva spontānu kvalitātes atjaunošanos, uz kura piemēra izvirzīja tēzi par rīcības brīvību kvalitātes negatīvajos aspektos, kas nekādu kaitējumu nenesīšot. Tas sasaucas ar atomenerģētiķu tēzi par to, ka nākotnē Cilvēki izdomās kā tikt galā ar pieaugošo kaitējumu, kādu nodara šī enerģētikas joma nesaprātīgi rijīgajai civilizācijai.

            Eksperimentā iesaistītās drozofilas ilustrēja pavisam citu parādību, nekā savā zinātniskajā māņticībā domājās pētām un saprotam pētnieki. Par katru dzīvības formu un tās kvalitāti aktīvi rūpējas noteiktas, no citām izrietošas domformas (kā etaloni) un šīs formas aktīvās daļas kopīgais lauks, kurš atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar etalonu, kvalitātes saglabāšanai, kas ir iespējama par tik, par cik šis lauks turas noteiktu, šauru parametru robežās. Pārejot robežas, lauks zūd, un zūd arī šī dzīvības forma. Dzīvība ir domformā, bet lauks un fiziskā forma – tikai tās ēna materiālajā pasaulē.

            Kad eksperimentators pazemināja lauka daļas – viņa rīcībā esošo drozofilu kvalitāti, lauks – drozofilu kopforma iejaucās un atjaunoja savas daļas parametrus. Ja notiktu vienlaicīga visu drozofilu kā sugas kvalitatīva izmaiņa tad, tā, ja nesaņemtu palīdzību no radniecīgu formu laukiem, izmirtu. Šeit mēs runājam par individuālā iespējām sociālā vidē realizēt brīvību un atbildības robežām. Nevar iznīcināt lielu populāciju (kā arābus vai vjetnamiešus) mēģinot nošaut katru atsevišķi, bet var iznīcināt visu šo tautu atņemot tās kvalitātes – prātu, identitātes un tikumību visiem kopumā. Katrs dabisks atoms, viela, savienojums, gēns ir noteiktu enerģiju un to harmonisku mijiedarbību atspoguļojums šajā materiālajā realitātē. Tas ir akords, tā ir informācija. Radot jaunus savienojumus – kombinācijas, tiek “rakstīti jauni vārdi” – veidotas jaunas “skaņas”. Dabā viss notiek īstajā laikā un vietā saskaņoti ar pārējiem apstākļiem. Ne pa labi, ne pa kreisi, ne par vēlu, ne par ātru. Ja kaut kas tur ir, tad tam tur jābūt, ja nav – tad nav vajadzīgs. Uzlabojums notiks, kad tam būs pienācis laiks, un tad to sauks par “pēkšņu evolucionāru mutāciju” tās atklājēja vārdā. Katrs gēns, kurš nes interesējošo pazīmi kādā organismā, tur ir tāpēc, ka tieši šajā organismā, uz pārējo gēnu fona ir tā īstā – harmoniskā vieta. Gēnus “projicējošie stari” ir harmonijā viens ar otru un to mijiedarbības galarezultāti parādās kā šo gēnu aktivitātes. Pārvietojot gēnus uz tiem svešiem organismiem, tiek radītas disharmoniskas enerģiju attiecības – griezīgas skaņas un kropli vārdi, kuri slāpē ap sevi esošo saskaņu un to iznīcina. Tiek radītas enerģētiskas disonanses. Eksperimentos ar vājiem un ļoti vājiem magnētiskajiem un elektromagnētiskajiem laukiem, ir objektīvi pierādīts – to iedarbība izsauc kolosālas izmaiņas nākošajās paaudzēs. Daudzās zinātņu nozarēs konstatē faktu, ka ļoti vājas ietekmes izraisa spēcīgas sekas tādēļ, ka iekļūst sistēmā darbojoties zem tās pretestības sliekšņa kā informatīva agresija. Ja šī informatīvā agresija – troksnis – vienlaicīgi iedarbojas uz visu populāciju (pārtika), pazeminot tās kvalitāti, tad šai populācijai nav iespēju izdzīvot, tās laukam attālinoties no etalona – dzīvības avota, kuras ēna tā ir.

            Atlantīdieši sagrāva savu pasauli, patvaļīgi iejaucoties elementāļu darbībā. Baltā rase iznīcinās savu bioloģisko formu, iejaucoties biosfēras kārtībā. Tad, kad izmirstošas populācijas impotence savienojas ar zinātnisko māņticību un ražošanas interesēm, lozungos par labāku dzīvi un tās kvalitāti tiek nomainīts vārdu saturs (tāpat kā karš tagad tiek saukts par miera procesu, pilsētu un ciemu bombardēšana un apšaude par drošības garantēšanu, valsts sagrāve par demokratizāciju, prāta atņemšana par izglītību, laupīšana par sakārtošanu un tiesību sistēmas iznīcināšana par ceļu uz tiesiskumu, naidīga ignorance par dialogu un iecietību), un korporelis (saskan ar korpulentais) tagad jau dodas filistram pretējā virzienā – savas zemes, valsts, tautas un pats sevis iznīcināšanā. Pārtikas surogāts, iepakots kārbiņā vai tetrapakā un novietots veikala pārtikai domātā plauktā, nav pārtika, kaut gan uz brīdi apmierina izsalkumu, tādēļ, ka atņem to, kam domāta pārtika – Veselību, tāpat kā mūsdienu medicīna, ārstējot miesu, atņem to, kam tā domāta – Dzīvi. Mūsdienu masu dezinformācijas līdzekļi – prese, radio un televīzija, sadarbībā ar internetu, cenšas turēt tālāk vienu no otras tās jomas un faktus, kuri varētu spontāni atjaunot izpratni par lietu kārtību un norisēm. Ja mēs saprotam, ka vislielākā aktīvo gēnu koncentrācija ir ziedputekšņos, un to, ka bitēm ir vislielākais aktīvais kontakts ar tiem, un to, ka Amerikā ir vislielākā brīvība ģenētisko modifikāciju jomā, uz mobilo telefonu lauka un necilvēcīgu sabiedrisko attiecību fona, tad ir skaidrs, kāpēc bišu izzušana sākas un ir intensīvāka tieši no turienes.

            Mums, protams, var pieprasīt pierādījumus, tomēr, kamēr ražotāji nav ilgstošos vispusīgos psihofizioloģiskos pētījumos pierādījuši pretējo, mums ir tiesības apgalvot – bites kā indikators parāda to iznīcinošo ietekmi uz Cilvēku un visu dzīvo, kāda ir gēnu inženierijas, vāju elektromagnētisko starojumu (radio, televīzija un mob.telefoni) un liberālās ideoloģijas sajaukumam tajā molotova kokteilī, ar kuru vājprātīgais dedzina savu māju.

P.S. Kādu laiku atpakaļ amerikāņu masu informācijas kanāli aktualizēja tēmu par bišu agresivitāti un bīstamību. Vai tas atspoguļoja objektīvu destruktīvas aktivitātes pieaugumu (raksturīga izzūdošām formām – arī baltajai rasei mūsdienās pirms vadošās lomas zaudēšanas) vai bija surogātu ražotāju inspirēta pūļa domu sagatavošanai, ir nopietnu pētījumu vērts, jo atklātu vēl citus faktorus, indikatorus un faktus par to, kā darbojas šis graujošais maisījums. Lielā mērā troksnis ap bitēm ir tādēļ, ka tās ir naudu nesošas industrijas elements, bet pilnīgi bez trokšņa nostrādā citi indikatori, kuri nav saistīti ar naudu ražošanā vai patēriņā. Lielākā daļa pieaugušo vienaldzīgi noskatās, kā tiek iznīcināti viņu bērni vai pat aktīvi piedalās šajā noziegumā, stāstot, ka tas ir mūsdienīgi un ir viņu pašu brīva izvēle. Novērojot pēdējo prezidenta vēlēšanu gaitu, vēlētāju psihodinamiskos procesus ASV, speciālistiem ir skaidrs, ka tur, blakus parastajai reklāmas un aģitācijas kampaņai, ir pielietoti masu suģestijas līdzekļi, bet kuru gan tas interesē, ja ir panākts rezultāts – demonstrēta demokrātija – vēlēšanas ir notikušas!

P.P.S. Interesanti, kurā gadā Floridas piekrastē sāka krastā mesties vaļi, pārkāpjot dzīvnieku pamatinstinktu – pašsaglabāšanos? Un, interesanti, vai tajā laikā Amerikā nenotika sociālo tehnoloģiju manipulatīvi eksperimenti ar suģestijas pielietojumu? Krievijā tādi eksperimenti ar dzīvnieku suģestēšanu (hipnozi) notika jau pagājušā gadsimta 20.gados. Tas, ka šādi eksperimenti aiz totalitāro sektu maskas tika veikti ar cilvēku grupām no abu lielvalstu specdienestu puses viņu teritorijās trešajās valstīs ir labi zināms un tagad tiek viņu plaši pielietots to interešu sfērās kā “teroristu pašnāvnieku” fenomens. Japānā šādus cilvēkus sauca par varoņiem – kamikadzēm – Dievišķo Vēju.

            Nekā briesmīga tur nav. Rotaļāšanās ar jaunu rotaļlietiņu, kuru aizmirsīs, kad būs atrasta cita vai uzmanības deficīts aizvedīs citās “aktualitātēs”. Vai, pareizāk sakot, nekas sliktāks ar šo populāciju (pēc etniskās nāves) vairs notikt nevar. Rases kali juga ir beigusies. Tas nozīmē, ka 5. rase savu dzīves ciklu ir beigusi un tagad notiek tās nolaišanās otršķirīgo rasu vidū, lai atbrīvotu vietu jaunai 6. rasei, kura būs noteicošā un vadošā uz Zemes. Taču šī parādība labi izgaismo citas ar šo atmiršanas stāvokli saistītas parādības – indikatorus.

1. Cilvēks, tā organisms, augi un minerāli ir ļoti daudzpusīgi un komplicēti veidojumi. Tādas pat ir viņu savstarpējās attiecības. Katra dzīvības forma izrāda sev atbilstošu interesi par citām formām. Prāts par prātu, dvēsele par dvēseli, miesa par miesu. Tas, ka visur tiek meklēta fiziskās veselības uzlabošana (poliklīnika) un ar to saistītais, liecina par to, ka šeit ir darīšana ar slimu, bez dvēselīgu miesu sakopojumu. Augi ar Cilvēku var stāties daudzās un dažādās attiecībās, kur miesīgā komponente ir visneefektīvākā un mazinteresantākā.
2. Tas liecina par tradīcijas trūkumu un ar to saistīto vērtējumu neesamību. Dabā ap mums ir daudz vērtību – “labu lietu” , no kurām mēs atbilstoši savām Identitātēm izvēlamies mums derīgās un pārējās liekam mierā, jo zinām, kas esam, kurp attīstāmies un kas tam savā atbilstībā ir noderīgs. Šo apzināto, saprātīgo atlasi sauc par rituālu, bet tā atkārtotību un pārmantojamību par tradīciju, kas ir sugas un etnosa pazīme. Sev apkārt esošo miesīgo būtņu vidē mēs redzam pretējo – viss, kas nonāk “patēriņa zonā” tiek kāri tverts un pielietots – tas ir, patēriņu nosaka vienīgi fiziska pieejamība un informētības veidota iekšēja tieksme pēc tā, kas ir pieejams. Kā mazam bērnam – “kas rokā, tas mutē”. Tas ir auga veģetēšanas apziņas līmenis – uzsūkt visu, kas ir pieejams, kā fiziskā, tā psihiskā un intelektuālā patēriņa līmenī, neizdarot atlasi un ierobežojumus, kas nosaka saindēšanās iespēju augiem, bet ne dzīvniekiem, kuri izvairās no kaitīgā, vai Cilvēkiem, kuri pieņem tikai derīgo izlases un stingra vērtējuma – atsacīšanās kārtībā. Tas kā pašlaik “dzīvo” apkārtesošā populācija, nav dzīve, bet tāda pat veģetācija kā gurķiem, tomātiem vai dillēm dobē, protams, ar ķermeņu fiziskās un psihiskās formas atšķirību ienestām izmaiņām, kas nav evolucionāras, bet tīri mehāniskas un strukturālas atšķirības. Cilvēks Dzīvo tikai izvēles brīdī, kur izvēli nosaka pieredzes – tradīcijas izvirzīti kritēriji katram kultūras tipam, neatkarīgi vienam no otra pieredzes. Kas der vienam, neder citam. “Ko drīkst Vērsis, to nedrīkst Jupiters”, un otrādi – “ko Var Jupiters, to nevar Vērsis”. Varēšana un drīkstēšana ir savstarpēji nesaraujami saistītas parādības. Jo vairāk Tu vari varēt Jupitera pasaulē, jo mazāk Tu drīksti atļauties Vērša pasaulē.
3. Ir Zināšanu trūkums. Eiropieši jūsmo –

-         ak, indiāņu maņas un saplūsme ar dabu

-         ak, nēģeru vitalitāte

-         ak, Ķīnas un Tibetas medicīna

-         ak, Indiešu jogas un filosofijas

-         ak, seno kultūru māksla un Ēģiptes noslēpumainā burvība,

vai – ak, (ak, vai!) mūsu Renesanse un tās apgaismība, kas būtībā nozīmē maņu trūkumu, antagonismu visam dzīvajam, slimīgumu, citiem zināmo smalkumu un paņēmienu pārpasaulīgajā vērstas filosofijas trūkumu, pagātnes un īstu atmiņu par to zudumu, to, ka šī pasaule radusies tikai nokratot viduslaiku murgu baznīcas apstīpotās mucas šaurībā pavisam nesen, to, ka tajā nav visa tā, kas ir visur citur, tā, kas to padara dzīvu un īstu. Tas, ko mēs redzam pēc “renesanses”, nav īsts, nav dzīvs. Trusītis, kuru nožņaudza pitons viduslaikos, vaļā palaists, nav un nevar atdzīvoties. Eiropa aizvien vēl eksistē viduslaiku māņticības un eksistenciālo murgu varā. Viduslaiki eiropiešiem nav beigušies, tāpat kā Renesanse attiecās uz dažiem tās dižgariem, kuri to izjuta savā dzīvē.

Edgara Šēnberga darbi ir atrodami Latvijas un citu valstu bibliotēkās. Tos var iegādāties grāmatnīcās vai apgādā „Venēra” sūtot pieprasījumu uz spavp@inbox.lv.

Darbi:

Sensorum-1

Autora priekšnojautas (pravietojums). Stāstā „Mūsu ieilgusī bērnība” ir ieskicēta Latvijas seno vietu iesauku pretrunas ar mūsdienu latviešu valodu. Stāstā „Bez pašapmāna” autors izvirza versiju, ka latviešu valoda, līdzīgi pārējo Eiropas tautu valodām, ir jauna valoda, bet Latvijas senvalodas ir atmirušas un izdzisušas.

Sensorum-2

Rakstā „100 vārdi, kas izsaka neuzticību” autors tabulas veidā apkopojis 100 ķeltiskās valodās darinātus Latvijas vietvārdus, lai pamatotu savu versiju par ķeltu ieceļotājiem Senlatvijā. Turpinās „Mūsu ieilgusī bērnība” publikācija. Versiju ciklā Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale, kā arī par izcelsmi vārdiem: „balti”, „nauda”, līgo” autors detalizēti apraksta šo nosaukumu izcelsmi.

Sensorum-3

Grāmatas aizsākums par kimru (velsiešu) ieceļotājiem Baltijā. Vēstulē Velsas princim Čarlzam apkopotas 100 velsiešu valodā darinātas Latvijas pagastu iesaukas. Sākums eposam par senprūšu traģēdiju. Versija par vietvārdu „Aglona”.

Sensorum-4

Daki. Daku cīņa ar Romas impēriju. Daku sakāve un ļaužu masveidīga emigrācija uz Eiropas ziemeļiem. Sēļu etnoģenēzes un valodas mīklas atklāšana 1993. gadā. Sēļu tautas kultūras pieminekļi. Senie sēļu vīna dārzi Latvijā.

Sensorum-4B

1000 dako-rumāņu valodas izcelsmes vietvārdi, kuri nosūtīti uz Rumānijas zinātņu akadēmiju valodnieciskai ekspertīzei. Seno sēļu valdnieku galerijas – cars, karaļi un to rezidences Latvijas kalnos. Jaunu sēļu pilskalnu atklāšana.

Sensorum-5

Mitoloģija. Pārdomas „Cilvēku niecība”. Odina (Pērkona) kults – Ziemeļeiropas galvenais reliģiskais rits pirmskristietības periodā. Odins ticis godināts arī Senlatvijā. Sāgu teicēji un skalži Latvijā. Skandināvu aktivitātes Baltijas aizvēsturē.

Sensorum-5B

Mitoloģija. Druīdisms Senlatvijā. Druīdisma rituāla izklāsts. Druīdu svētnieki Latvijas aizvēsturē. Bardi – druīdi dziesminieki. Ķeltu tautu dievību pielūgšana Senlatvijā. Krīvi, vaideļi – druīdisma kulta radītas personālijas (burvji, zīlnieki). Ar druīdismu kultu saistītas Latvijas kalnu un ūdeņu iesaukas.

Sensorum-5C

Mitoloģija. Zeva kults Senlatvijā. Svētvietas. Sakrālas tradīcijas, sengrieķu dievi Latvijas vietvārdos. Sengrieķu apbedījumi Baltijā. Bakhs-Potrimpus-Jānis (Dionīss) Baltijā.

Sensorum-6

Ķelti – sena kultūra vai civilizācija? Ķeltisko sentautu: gallu, gēļu, kimru (velsiešu) un senīru ieceļotāji Baltijā. Slāvu etnoģenēzes mīklas atminējums (autora versijas). Sklāvi un slāvi. Anti.

Sensorum-7A

Lubānas zemiene – nozīmīgs latviešu etnoģenēzes šūpulis. Latvijas pirmiedzīvotāji – paleogrieķi, viņu apmetnes, kapu lauki, pilskalni. Paleogrieķu radītie hidronīmi Lietuvā, Lubānas ezera klānos. Etnonīms „grieķis” Latvijas vietvārdos.

Sensorum-7B

Latvijas vietvārdos saglabātā informācija par paleogrieķu valdniekiem, aristokrātiem, armiju, cietokšņiem, kuģiniekiem, medniekiem, lopkopjiem, zemkopjiem. Sengrieķu valodas pagastu un muižu nosaukumi Latvijā.

Sensorum-7C

Paleogrieķu mitoloģija. (Zevs – Bakhs – Triumpus – Dionīss – Jānis) Senlatvijā. Latviešu valodas aizguvumi no sengrieķu valodas. Versija par etnonīmiem „leitis” un toponīmu „leiškalns”.

Sensorum-7D

Vai Lubānas Apollons? Autora izvirzīta versija, ka sengrieķu tēlniecības un mākslas aizsākums meklējams jau Baltijā. Autors konfrontē keramiku, zoomorfos un antromorfos skulpturālos darinājumus pie Egejas jūras ar Latvijā arheologu atrastiem visai līdzīgiem darinājumiem. Runas, rakstu un muzicēšanas māksla sengrieķu radītos Latvijas vietvārdos.

Sensorum-8

Rīga jau pirms Alberta. Opozīcijā gaidāmajām 800 gadu svinībām. Rīga – senīru citadele. Daugava un bretaņi. Sensakšu, korņu un sēļu valodās darinātas nozīmīgas Rīgas vietu iesaukas. Ķelti – vai brēmenieši un Vatikāns? Mīklainie Lietuvas dižkunigaišķi.

Sensorum-9A

Latvijā savā rītausmā. Sensakšu piemiņai. Pie latvietības etniskā avota. Noslēpumainais Ūsiņš. Iņņu ērai beidzoties. Senlatvija – deju (danču) un poēzijas varā. Liepiņi un Bērziņi, Kangari – šo vietvārdu izpratņu skaidrojumi.

Sensorum-9B

Latvijā savā rītausmā. Latvijas kalni – zemes vēsturiskās patiesības sardzē. Kalns Latvijas vietvārdos. Trīssimt (!) Latvijas toponīmi Sensakšu valodā. Latvieši – tas nozīmē: deju, dzejas un dziesmu zinātāji. Mūsu valodas vārdu aizguvumi no sensakšu valodas.

Sensorum-10

Piezīmes uz arheologa grāmatas lapām. Seno vietvārdu atšifrējumi izmantojot arheologa, profesora J. Graudoņa grāmatu „Arheoloģiskie pieminekļi Rīgas rajonā”.

Sensorum-11A

Epopeja „Dievišķās orģijas” - Dzīres pirms rekviēma.

Sensorum-11B

Epopeja „Dievišķās orģijas” - Munameģi – jel pamosties!

Sensorum-11C

Epopeja „Dievišķās orģijas” – Nesaules akropole.

Sensorum-11D

Epopeja „Dievišķās orģijas” – Aneksija.

Sensorum-12A

Ķeltu triumfam – „Nīlas ieleja”.

Sensorum-12B

Ķeltu triumfam – „Šumeru mistērija”.

Lai mēs būtu precīzi, jāsaka, ka šie termini un simboliskie – totēmiskie apzīmējumi neattiecas uz Cilvēci, bet uz divkājainu psihofizioloģisku būtņu kopumu, kurš sastāv no Cilvēku iemiesojumiem šajās būtnēs un tām, kurās Cilvēka nav. Termini radīti, lai šajā kopumā Cilvēci – Cilvēkus un Tautas nodalītu no ļaudīm, kas nav Cilvēces sastāvdaļa, jo nesatur Cilvēku kā iemiesotu Debesu būtni, bet ir tikai tukša bioloģiska – psihofizioloģiska čaula, kas satur dzīvniecisko dvēseli ar tās interesēm, vai arī tās, kuras Cilvēks nav varējis savaldīt, pakļaut savai vadībai un tādēļ paliek tajās kā kapā dzīvs iemūrēts, bez izpausmes iespējām. Par Cilvēcisko un dzīvniecisko pasaules uztverē, vērtējumos un rīcībā plašāk var lasīt Vīzijā Latvijas Nākotnei, nodaļā – Vīzijas debespuse. Visplašākajā nozīmē termins Cilvēks nozīmē – ar Saprātu un Gribas brīvību apveltītu Evolucionējošu būtni. Šajā nozīmē Augstākie Dievi ir Cilvēki. Plašāk Cilvēks ir ceturtā attīstības klase (1.- minerāli, 2. – augi, 3. – dzīvnieki), kura mīt Debesīs, bet iemiesojas savai attīstības pakāpei atbilstošā  divkājainā dzīvnieciskā miesā. Šaurākā nozīmē Cilvēks ir Skolotāja Māceklis konkrētā laicīgā (mūža) iemiesojumā, pildot tam doto uzdevumu. Pārējie Cilvēki, kuri vēl nav Mācekļi (neiziet paātrināto attīstību), bet ir Skolotāju vadītajā  evolūcijas plūsmā, veido tautas, atbilstoši savu Identitāšu radniecībai – apgūstamo un noslīpējamo Cilvēcisko Vērtību stāvoklim.

            Maldās tie, kuri uzskata, ka bērni ir tādi paši Cilvēki, tikai mazāki, un, ka Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka tas runā un tam ir “kultūra un kauna jūtas”. Par kauna jūtu trūkumu  veseli dzīvnieki sūdzēties nevar un ļoti pārdzīvo, ja gadās izdarīt to, ko  aizliedz viņa sugas pārmantotā uzvedības tradīcija. Kultūras klātbūtni dzīvniekos mūsdienu populācijas nesaskata sava sašaurinātā kultūras jēdziena būtības izpratnes dēļ un ar to saista tās darbības attālākās sekas materiālajās un utilitārajās formās. Te izpaužas populāciju lielummānija. Savukārt dzīvnieku valodas nezināšana (nesapratne un neuzmanība pret tiem) ļauj tam iedomāties, ka vienīgā runājošā būtne, kaut gan   katram kaut cik domājošam un saprātīgam muļķim ir skaidrs, ka pat akmeņi brēc, kad tiem sāp, nemaz nerunājot par “ziedu pasakām” un dzīvnieku pļāpīgumu, kurā tie atklāj visus savu saimnieku noslēpumus tam, kurš ar viņiem sarunājas.

            Bērns ir Cilvēka sagatave, kura labvēlīgos apstākļos, atbilstošā audzināšanā un disciplinēšanā pakļauta savlaicīgam treniņam – grūtību pārvarēšanai un pārbaudījumiem  var kļūt par Cilvēka nesēju un ļaut tam izpausties abu šo daļu – Cilvēciskās dvēseles un dzīvnieciskā psihofizikālā ķermeņa harmonijas pakāpes apmērā. Sasniedzot pilngadību, kad ir pabeigta audzināšana, tiek izdarīta pārbaude (iesvētīšana), kurā tie ķermeņi, kuri ir šai tautai pietiekamā harmonijā ar saviem Cilvēkiem, tiek pieskaitīti šai tautai kā tās vīrieši vai sievietes. Vīrietis vai Sieviete ir Otrā Cilvēka Identitāte – Garīgā vērtība – un kā tāda piemīt tikai Cilvēkiem. Uz ļaudīm šo dalījumu attiecināt nevar, jo tie nav Cilvēku nesēji vai nu iedzimtības vai disharmonijas (audzināšanas kļūdas, neatbilstības, nedisciplinētības, kaitniecības upura) dēļ. Te ir vietā termini – tēviņi un mātītes ar tiem atbilstošo uzvedību un interešu loku. Tie tautas bērni, kuri pārbaudē neuzrāda pietiekamu Cilvēcisko vērtību klātbūtni, harmoniju un kvalitātes vai Gribas brīvības pielietojuma kontroles spēju un vērsumu, nesaņem tiesības veidot ģimeni vai arī tiek izraidīti un piepulcējas ļaudīm vai klīst, meklējot sev atbilstošu interešu un spēju grupu, kura labvēlīgos apstākļos var izveidot jaunu etnisku vienību.

            Tautu un Nāciju raksturo Tradīcija un Identitātes. Ļaudis un klaidoņus – atvērtība un iecietība, samierināšanās, labumu meklēšana – sezonālā migrācija – manas mājas ir tur, kur ir mans čemodāns un tas ir tur, kur vairāk maksā. Klaidoņi dzīvo šai dienai un tās labumam – te un tagad, bet tautas – mūžībai.

            Utilitārajam nav vietas un vērtības Debesīs – pārlaicīgajā, bet Debesu vērtībām nav taustāma pārdodama ekvivalenta un pielietojuma praktiskajā dzīvē un komforta nodrošinājumā. Tāpēc Cilvēkus un tautas to tieksmē pēc pārlaicīgā un praktiski nepielietojamā bieži vien grūtības radošā var atšķirt no ļaudīm, kuriem interesē tikai praktiski pielietojamais, ieguldījumi, uzkrājumi un ar fizisko vai psihisko pasauli saistītās baudas vai popularitāte. Lozungs – Izglītība ir labākais ieguldījuma veids nākotnes peļņā, vai – tikai praktiskās Zināšanas divos gados ir klasiska ļaužu pieeja vērtībām un dzīvei. Cilvēks visu mūžu mācīsies ko tādu, kas būs tam interesants (attīstošs), bet ko tas pat nevarēs pastāstīt kādam, kurš to nezina, šo zināšanu specifiskā nepraktiskuma dēļ. Cilvēkiem ir Reliģija un Dievs, kura vārdā viņi var pat ziedot savu dzīvību, bet ļaudīm maģija un smalko zināšanu praktiskie pielietojumi. Ļaudis vienmēr meklē praktisko pielietojumu. Cilvēki, tiecoties pēc pārpasaulīgā, spēj nodrošināt praktiski nepieciešamo šīs tieksmes apmierināšanā. Ļaudis strādā, lai apgādātu sevi ar nepieciešamo. Cilvēki – tādēļ, ka viņos kūsā darbaprieks.

Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka tas izdara  vērtējumus jauniegūto zināšanu laukā, balstoties uz tradīciju sniegtajiem kritērijiem. Tas ir – Cilvēkam ir sava pārlaicīguma  Zināšana – sajūta, ko sauc par Dievatziņu, ja Cilvēks šo sajūtu saista ar savas izcelsmes un pārlaicīguma Avotu – Radītāju. No šejienes Cilvēkiem, tautai un nācijai ir Zināšanas, Reliģija un Mērķi, Likumi, bet ļaudīm ir informācija, maģija un intereses – utilitāri (praktiski) pielietojamais un to regulējošās normas kā ierobežojoši faktori, pretstatā Likumiem, kuri ir saskaņojoši, atbrīvojoši un rosinoši.

            Formulās to var aprakstīt tā –

1.         Dievišķais Rada

            Cilvēciskais Izzina

            (Ļaudis) Dzīvnieciskais bauda

2.         Dievišķais, kā Likums Vērtē (tiesā – piedod, atlīdzina, “atriebj”.)

            Cilvēciskais likumus Pieņem

            Dzīvnieciskais no likuma izvairās

3.         Dievišķais ir Patiess

            Cilvēciskais ir Godīgs

            Dzīvnieciskais melo

4.         Dievišķais Spēj

            Cilvēciskais Kalpo

            Dzīvnieciskais valda

5.         Dievišķais Domā

            Cilvēciskais  Dara

            Dzīvnieciskais posta

6.         Dievišķais ir Mierā

            Cilvēciskais ir Darbā

            Dzīvnieciskais ir naidā (karā)

7.         Dievišķais Zin (Pilnībā)

            Cilvēciskais Tic (Reliģija)

            Dzīvnieciskais bur (maģija un okultās zinātnes – okultisma praktiskie pielietojumi – “jogas”,            “prakses”, un “skolas”)

8.         Dievišķais Pārtiek

            Cilvēciskajam Pietiek

            Dzīvnieciskais grib

9.         Dievišķais Ceļ

            Cilvēciskais Turas

            Dzīvnieciskais gremdē

10.       Dievišķais Mīl

            Cilvēciskais Uzticas

            Dzīvnieciskais bīstas

11.       Dievišķais Satur

            Cilvēciskais Saskan

            Dzīvnieciskais bēg

12.       Dievišķais Skan

            Cilvēciskais Klausās

            Dzīvnieciskais pārkliedz

            Katrā iemiesotā Cilvēkā ir Dievišķā daļa. Katra iemiesota Cilvēka dvēsele veido kopīgu apziņu ar sava nesēja psihi. Aplūkojot savu apziņu šo divpadsmit formulu kārtībā, katrs var izvērtēt, cik viņa apziņā darbojas Dievišķais, Cilvēciskais vai dzīvnieciskais – ļaužu piekoptais, un kas ir darāms, lai savu nesēju sauktu pie kārtības vai nomierinātu tur, kur Dievišķais netiek pie vārda un Cilvēciskais jūtas nomākts. Garīgais simbolisms – tautu mitoloģija pārpilna dzīvnieku tēliem, kuri katrs simbolizē kādu Radošo enerģiju, tās aspektu Cilvēka psihē vai apziņā. Ciltis un tautas izvēlas tos totēmus – īpašības, kurās izpaužas galvenās šīs tautas identitātes, kuras ir viņu īpašību kopuma fokusi. Garīgajā simbolismā Vērsis ir Centrālā Radošā Sākotne – Saule, Auns – Tā Prāts, Pūķis – Gudrība, Sūtnis tumsā Gaismu Nesošs, Suns – Universālās Dzīvības aktīvā izpausme, Cūka – laicīgais priesteris. Putni ir Dieva domu aspekti un stāvokļi. Ziedi, tāpat kā Zvaigznes, ir Debesu Acis. Mežāzis ar Nāru veido austrumu horoskopa zīmju pāri, tāpat kā Kentaurs (Strēlnieks) ir šāda pāra rietumu varianta atlieka.

            Skolotāji lieto ļoti precīzus radīt nespējībai atbilstošus apzīmējumus ļaudīm, kuri, pārtulkoti kādā Europiešu valodā, būtu ļoti aizskaroši viņu patmīlībai, tādēļ nākas piemeklēt tiem kādu totēmisku simbolu pēc viņu galvenajām īpašībām – interešu šaurībai, iegribu tūlītējībai un uzkrāto vērtību zudībai. Tādi atrodas mums zināmajos mazajos pūkainīšos ar asajiem zobiņiem, kuri priecājas par katru dāsnas rokas nobērtu graudu saujiņu viņu nemainīgajā, pazīstamajā un ērtajā pasaulē – kāmīšos un jūrascūciņās.

Biheiviorisms nav Zinātnes, bet zinātnes vēsturiskās attīstības virziens. Biheiviorisma parādīšanos nosaka vēsturiskā attīstības loģika. Visas zinātņu nozares, kuru eksistence izriet no vienas parādības, agri vai vēlu saplūst atpakaļ vienā, kura kompleksi, savstarpēji papildinoši (sintētiski) apskata šo parādību.

Kā, savulaik, sagraujot Filosofiju Eiropā, vienu otrai antagoniski pretnostatīja tās divas daļas – “reliģiju” (motivāciju) un “zinātni” (saturu) Evolūcijā, tā netālā nākotnē tās atkal saplūdīs atpakaļ atdzimstošajā Filosofijā, kurā Zinātne atgūs zaudēto atbildīgumu, bet Reliģija – tīrību. Biheiviorisms ir šī procesa uzskatāms piemērs, kurš attiecas uz to Zinātnes daļu, kura skar vairākas mikrokosmosa daļas un to izpausmes makrokosmosā – fizioloģijā, sabiedriskajās zinātnēs un dzīvē. Tas noformējās pagājušā gadsimta vidū, kad liberālisma un egocentrisma pārņemto valstu valdībām radās nepieciešamība sev vēlamā virzienā vadīt tos sabiedriskos procesus, kurus savulaik Evolucionārā virzienā vadīja Cilvēka Iekšējais Likums – Evolucionārie uzkrājumi – viņa Kultūra.

Atbilstoši iekšējam sintēzes polam radās ārējais sintēzes pols, kuru var izmantot kā tautu, valstu, kultūru un Cilvēces pazudināšanai, tā arī pakāpienam Cilvēces augšupejai un izpratnei par Kultūras būtību un tās Evolūciju. Apgāds “Venēra” izdevis N. J. Markovas grāmatu “Kultūrintervence”. Grāmata sniedz ieskatu biheiviorisma rašanās sociopsiholoģiskajos iemeslos. Pilnīgākai problēmas izpratnei būtu vēlams iepazīties ar mājas lapā pieejamo rakstu krājumu (krievu valodā) “Lorda Palmerstona tautu zoodārzs – mūslaiku vēstures paradoksa atminējums”.

Asociācijas muzikālo ierakstu krātuvē ir

            Izpildītāji un komponisti:

Sisela Kirkebū, Deva Premal, Konstance Dembi, Keiko Matsui, Lorena Mc Kenit, Maire Brennan, Enja, Hildegarde fon Bingena, Sina Vodjani, Olivers Šanti, Maiks Roulands, Zigfrīds Račiņš, Medvins Godals, Vangelis, J.S.Bahs, Mocarts, Šūberts, Vāgners, Kennijs G, Dž. Raša, A. Pārts, Maiks Oldfilds, Ravi Šankars, F. Glāss, A. Atkisons, Kitaro, D. Kvins, H. Maršals, Grīgs, Sibēliuss,

kā arī dažādas “noskaņu mūzikas”, dažādu tautu tautas mūzika, mantras un tas, ko dēvē par Ķeltisko mūziku dažādā izpildījumā, sastāvā (ansambļos), kompilācijās un, protams, mūsu draugi Ķīnieši un Japāņi.

            Tā, Ceļā Saucošā Balss, kas pārtrauc katras nobriedušas Dvēseles gozēšanos sava Dieva Saules staros, viņa apjūsmošanu par šo siltumu un gozēšanās iespēju, vai bailes no Dieva vaiga novēršanās, aukstuma un pasaules skarbuma ēnas pusē, noteikti nav ar informāciju nekādā sakarā.

            Izprast nozīmē identificēties caur pārdzīvojumu un pieredzi, kas attiecībā uz Dievu ir tuvoties Tam – pieņemties (pēc vaiga un līdzības) Viņa vērtībās – Saprātā un Radošajās spējās. Lai dotos Ceļā, ir jābūt Ceļam. Ir jābūt Prāta un Jūtu sintēzei – Saprātam, un šo pašu Jūtu un Zināšanu sintēzei – FiloSofijai, kā mistiskās kristietības Karalim Artūram, Gviniverai un neuzveicamajam bruņiniekam – Lanselotam.

            Šī Balss – Izziņas Tieksme, kas Jūs sauc Ceļā no Klingzora uz Kamelotu, kurā glabājas Dzīvības jēgu saturošs Kauss – Graals, ir atraitnes dēls – Persifāls – vienīgais, kurš sasniedz to un atmin mīklu – Kas Tu Esi? Kam Kalpo Graals? Kas Es Esmu?

            Artūra un viņa māsas – Morganas – materiālās personības un pasaules vispār – ārlaulības (nozagtās uguns)  bērns – Mordreds – intelekts ar informāciju, saindē katra Ceļinieka ūdens trauku un mēģina viņu piepulcēt savu kalpotāju pulkam cīņā pret Artūru un viņa bruņiniekiem, lai sagrautu Kamelotas radīto Valstību un uz Zemes nodibinātu savu varu – izstumjot Saprātu un viņa „bruņiniekus” – Saprāta darbības formas un līdzekļus – to ar ko Cilvēks atšķiras no dzīvnieka.

            Uz Jūsu jautājumu par Atbildētāju un Gudrību varu reaģēt divos veidos.

1. Radītāju var izzināt caur Viņa radīto Īstenību (koku caur augļiem) tam gatava – patiesa apziņa.

Apziņa, kurā projicējas Īstenība, ir patiesa apziņa. Īstenības projekcija apziņā ir Patiesība. Šis atspoguļojums ir iespējams mierīgā – uzticīgā – savus mērķus nolikušā Dvēselē. Patiess ir tas, kurš ir nodevis sevi Radītāja rokās. Tad caur tādu Dvēseli Radītājs dara to, tad, tur un tā, kā atrod par derīgu esam.

Katram ir tikai tā Gudrība, kādu tam piešķir Radītājs, tik daudz, cik no savas tam dod Radītājs un cik saņēmējam ir drosmes to pieņemt – viņa uzticības mērā.

Īstenība, tāpat kā Radītājs, visur, visos laikos un visiem ir viena. Tomēr, atbilstoši laikam un vietai, dvēseles, kuras tur veidojušās, ir atšķirīgas un, savu īpatnību mērā, Īstenību ietērpj citā Patiesības formā. Jo tālāk no laicīgā un formālā, jo tuvāk Īstenībai un Radītājam, jo vairāk dažādu Patiesības formu saplūdīs vienā – kopīgākā visur, visiem un vienmēr tādā mērā, kādā Dvēsele šo kopību jūt.

2. Atbildētājs ir tas, kurš dod atbildes caur to, kurš, uzticīgi viņam kalpojot, tās pieraksta (ignorējot gramatiku – Debesīs komatu nav un punktu arī nē...) un nodod tālāk citai, kura tās ieklabina datorā, pūloties atrast kopsaucēju Domai, gramatikai un savām bailēm kaut ko sabojāt tur, kur Doma ir tālu lidojusi, rakstītāja roku apsteidzot. Atbildētājs (Viņam ir vārds) dzīvo Debesīs, rakstītājs – uz Zemes. Tomēr, ilgstošu, savstarpēju, Skolotāju vadītu pūļu rezultātā un atbilstošu apstākļu izveidošanās laikā viņi prot sazināties tādā mērā, kādā pierakstītājs saprot Atbildētāju.

P.S. Vai nav vienalga, kura skudra atnes Ziņu? Galvenais ir tas, ka visas patiesās nāk no Avota un tas, vai Tevī esošā patiesība ļauj atšķirt skudras atnestās Ziņas patiesību no māņiem. Akli ticēt nedrīkst nevienam. Tikai tad, ja Tava Sirdsapziņa, veselais saprāts un dzīves pieredze pieņem Ziņu, tad, iespējams, šī Ziņa ir Tev.

            Šis jēdziens juridiski saistoši ir definēts Latvijas Republikas Civillikumā.

            Manuprāt, mēs redzam subjekta – pilntiesīga Valdnieka (tiešās varas nesēja) vai viņa pilnvarotās puses – fiziskās vai juridiskās personas (deleģētās varas nesēja) un šīs varas pielietojuma vides – objekta attiecības. Tiešā varā ir viss, ko šīs varas nesējs ir radījis ar šo varu vai spējām. Tā to caur Dabiskajām Tiesībām nosaka Dabiskā Kārtība. Visur, kur deleģētajā varā esošs pārvaldnieks saskaras ar viņam deleģēto varu vai tās pielietojumu pielietojuma videi – viņš ir lietotājs, bet tas, ko viņš lieto – deleģētā vara un vide, pieder Radītājam – Valdniekam. Dabiskajās Tiesībās Cilvēkam pieder viņa prāta un jūtu darba augļi – Saprāta kvalitātes un struktūras pieaugums, kā arī Dzīves Harmonijas caurausta pieredze. Visos citos gadījumos – tas ar ko viņš lietojumā saskaras – sākot ar zemi, ķermeni un dvēseli vai apgūtās zināšanas, pieder to Radītājam, bet lietotājs lieto viņam deleģētās varas robežās, kas arī ir likumīga vai pārkāpuma gadījumā nelikumīga vara un lietojums – zagšana un piesavināšanās.

            Tas, uz ko attiecas šī tiešā vai deleģētā vara – šis objekts tad arī ir tas, ko valda Valdnieks, vai pārvalda pārvaldnieks – valdījums.

            Es to nevērtēju un par to nedomāju. Ir Vērtības, Vērtību iztrūkumi – ēnas un Vērtību rašanās blakusprodukti – atkritumi. Veriščagins, kā tipisks “jaunā viļņa” industrijas (biznesa nozare) darbonis, savās intelektuālajās konstrukcijās izmanto šos produktus un ar tām pielūžņo Cilvēces intelektuālo telpu. Par to viņš saņem atalgojumu – izdoto grāmatu honorārus un nesaprātīgu lasītāju uzmanību.

            Skolotāji māca – Pūlī Patiesības nav. Zināšanas tirgū nopirkt nevar.

            Mīļais bērns!

            Jūs mani te tādās tēva rūpēs ieceļat.

            Nu kas ir pārvaldība?!

            Ja mēs ņemam un pildām savu pienākumu saskaņā ar to, kas mums ir atvēlēts un uzticēts pēc vislabākās Sirdsapziņas rūpējoties Saimnieka dārzā par viņa ražu, kas mums nepieder un saņemam no tās daļu par algu, tad esam tur pārvaldnieki, bet, ja apgraužam kociņus un citus labumus uz tirgu stiepjam, pārdodam un ienākumu kabatā bāžam, bet Saimniekam stāstām, ka šogad slikts gads padevies – ražas nekādas, ja paši briestam, bet dārzs nīkst ārā – tad esam āži par dārzniekiem tikuši.

            Tas, lūk,  manuprāt, ir pārvaldība. Tā ir iespēja labu darīt vai savu netikumu parādīt. Tās ir metodes, līdzekļi, tiesības un pienākumi ar Jums nepiederošu īpašumu, atvēlētajās robežās rīkoties un šī rīkošanās pēc labākās Sirdsapziņas.

            Tā tas izriet no vārda “pārvaldnieks”, bet ir arī Valdnieks – tas, kurš pats likumīgi valda savā zemē savu tiesu. Tad tas ir valdījums, bet uz to tā nevar paļauties, jo likumu rakstītāji un tulkotāji brīžiem tā šos jautājumus samudžina, ka bez viņu pašu skaidrošanas neko saprast nevar. Bet tā jau no laika sākuma – kur āži, tur avis un plika zeme, un kur duļķaini ūdeņi, tur brangas zivtiņas cepas.

            Patiesība ir necila, vienkārša kā santīms plaukstā – visiem redzama un tāpēc neinteresanta, bez visādām pārgudrībām. Tu paskaties un redzi, kur saimnieks, kur strādnieks vai āzis.

            Ā-re-če-nu, tā es to lietu redzu. Par piemēru – Vara ir sadarbības iespēju pārvaldīšana, jo varas nesējs izmanto gan tās iespējas, kuras kāds ir radījis varas nesējam, gan tās, kādas piemīt varas pielietojuma videi un tās objektiem. Šo iespēju sadarbība nes pārmaiņas vēlamajā virzienā.

            Nozīmi faktam piešķir konteksts. Arī vārdu salikuma interpretācijas robežas nosaka konteksts, kurā tas lietots – skola, pasniedzēja uzskati, uzskati tajā grupā, kura šo jautājumu rosina. Lietojumā bez konteksta šiem vārdiem ir tā nozīme, kuru tie ir aizguvuši no savas izcelsmes vides konteksta vai kādu tiem ir piešķīris jautājuma uzdevējs.

            Ja Jūsu uzdotajā jautājumā būtu lietots vārds filoSofija, tam būtu nemainīga – filosofa apziņas stāvokļa nozīme, kura izriet no vārda Filosofija nozīmes, kādu tam piešķīra tā radītājs. Lietojot vārdā burtu “z” Jūs norādat uz filosofijai pretēju parādību – tās neesamību un matērijā iegrimušas apziņas radītiem burbuļiem, kuri satur tikai izrunāto vārdu gaisu. (sk. Rakstu “Par filozofiju un filosofiju”.)

            Pasakas ir mutvārdu folkloras forma – vārdos ietērpti iztēles augļi.

            Šeit uzreiz ir jānodala divas ārēji līdzīgas, bet pēc satura pretējas  parādības Iztēle un fantāzijas. Fantāzija ir destruktīva prāta darbība – intelektuālās un emocionālas telpas piesārņošana ar Īstenībai neatbilstošām (melīgām) eksistējošu parādību vai to elementu jaunām kombinācijām. Iztēle turpretī ir Evolūcijas darbs Cilvēka prātā. Jaunu, augstāku – Cilvēkam iepriekš nesasniedzamu Ideju ietērpšana viņa apziņai un Saprātam pieejamās formās.

            Nav svarīgi ko Cilvēks domā, svarīgi ir cik Viņa domas ir Patiesas – Īstenībai atbilstošas. Melīgu fantāziju radīšana Cilvēku noved pie melīgas Dabisko Kārtību graujošas darbības un nespējas pareizi izprast apkārt notiekošo – kavē viņa spējas mācīties, uzkrāt pieredzi, bet rada uztveres traucējumus ar vēlāku nespēju nošķirt Īstenību no ilūzijām un halucinācijām. Fantāzijas noved pie murgu attīstības apziņā, izkropļotas – murgainas apkārtnes uztveres un murgu pilnas dzīves – murgainas rīcības. Fantāziju izplatītājs apkārtējiem traucē uztvert Īstenību un veidot patiesu dzīves ainu – aizklāj reālo – apmiglo viņu apziņu.

            Cilvēka uztveri nosaka viņa apziņā esošie priekšstati par apkārt esošo un tur iespējamo, tā palīdzot nošķirt reālo no uztveres vai intelektuālās darbības kļūdām un nepilnībām – ilūzijām un halucinācijām. Ilūzijas ir ārējo iespaidu neadekvāta uztvere, vai ļaunprātīga sagrozītas ārējās realitātes ainas radīšana apziņā. Halucinācijas ir pašas apziņas iekšējā darba Īstenībai neatbilstošas sekas – kļūdas un nepilnības, kuras apziņa uztver kā Īstenībai atbilstošas un reāli eksistējošas. Halucinācijas ir apziņas paškontroles mehānismu mazspējas rezultāts.

            Cilvēka uztveres tīrība un apziņas skaidrība ir atkarīga no viņa augstāko principu un Saprāta spējas kontrolēt apziņu – no “sakariem” un savstarpējās saprašanās iespējām starp Augstāko un zemāko Cilvēkā – Nootisko un psihisko dabu. Nootiskais darbojas tēlainās domāšanas – iztēles – laukā un simboliskajās formās, bet psihiskais – lineārajā loģikā un intelektuālajās formās.

            Ienākot šajā pasaulē, bērns nes sev līdzi savas Debesu pasaules Nootiskos tēlus un šeit mācās veidot un pielietot savas intelektuālās spējas un psihi. Lai tā būtu noteiktā patiesā saistībā – cēloņsakarībā un kontrolē ar Nootisko, ir nepieciešams izveidot vietai un laikam atbilstošu mentalitāti. Tieši šo funkciju pilda tautas pasakas – veido videi un laika pēctecībai atbilstošu mentalitāti. Vieni un tie paši tēli, nonākot dažādās vidēs, prasa šīm vidēm atbilstošu saistību apziņā un ar to, tādēļ, ka dažādās vidēs veidojas atšķirīgas apziņas. Katrai tautai ir šīs tautas pasakas atbilstoši tās mentalitātei un apziņas īpatnībām. Tāpēc katram bērnam ir jāklausās savas tautas pasakas, bet tie, kuri grib izjaukt Nootiskā un psihiskā harmoniju – aizkavēt apziņas attīstību un saduļķot to – traucē videi atbilstošas mentalitātes attīstību, kārdinot nesaprātīgus vecākus un ziņkārīgus bērnus ar svešu tautu pasakām un to lasīšanu.

            Ļoti būtiski ir pasakas stāstīt un tās dzirdēt. Stāstītājs stāstot darbina un atjauno savas kontroles saites un mentalitātes spēku, bet bērns klausoties – savas saites un mentalitāti veido. Pasaka darbojas šo divu – stāstītāja un klausītāja apziņas procesu mijiedarbībā. Tādēļ būtiski ir stāstītāja mentalitātes patiesums un bērna uztveres – klausīties spēja. Lasot no grāmatas, tas nenotiek – bērns darbina pats savas un tādēļ nepilnīgās – kļūdainās mentālās sfēras, bet klausoties Garīgajā mantojumā – tradīcijā vāju stāstītāju, pārņem viņa muļķības un maldus. Tie bērni, kuri nav klausījušies dzīves gudrus vecākus un vecvecākus viņu pasaku stāstīšanā, nekad nevar būt psihiski un garīgi veselīgi Cilvēki.

            Bērni ienākot, un vecvecāki izejot no šīs pasaules, atrodas uz vienām kāpnēm pretējos virzienos ejoši, tāpēc apmaiņa viņu starpā noris harmoniski un dabiski. Viens atdod to mantojumu, kas Debesīs tam nebūs vajadzīgs, otrs saņem to, kas būs uz zemes pielietojams un tālāk attīstāms, uzlabojams. Patiesa mentalitāte ir skaistākā Zemes rota un tautas pasaka – tās kalve.

            Pasaku pamatā ir Iztēles spējīgu meistaru savlaicīgi darbiem senatnes FiloSofisko skolu mācību elementi savās pielietojuma vidēs. Pie mūsdienu pasaku labākajiem meistariem varam minēt Andersenu, Paustovski, Meterlinku, Švarcu un Ursulu le Gvinu. Pie viennozīmīgi graujošām parādībām jāpieskaita brāļu Grimmu sāktais virziens, kurš tagad izvērties fantāzijas žanra Tolkinisma murgos un loģiski noslēdzas Harija Potera maģiskajās lamatās.

            Kad runājam par Dzīvo Ētiku, rīkosimies ar tās metodēm. Lai restaurētu vai kopētu altārgleznu, nemaz nerunājot par tās veidošanu, nepietiek ar rokas darbu un profesionālām iemaņām, vai pat gleznotāja talantu un iekšēju aicinājumu. Ir vajadzīgs vesels kopums noteikumu, kuriem esot, uz to tiek dota Svētība un iniciācija Hierarhijas izraudzītam līdzstrādniekam vai tam, kurš pienācīgi sagatavojies šim darbam, uz to lūdz šīs Hierarhijas atļauju un aizsardzību.

            Katrs darbs ir Autora vibrāciju piesātināts un saskarsme ar to no katra prasa viņa darba pietiekamu vibrāciju saskaņu ar oriģinālu. Tas prasa būt Kopienā ar Autoru un viņa darbu. Altārglezna iedarbojas caur tām vibrācijām, kuras ar atbilstošu materiālu palīdzību ir izdevies piesaistīt altārgleznas veidotājam. Veidot – no vārda Veidols, kas ir īstais termins lietojams uz šo Daiļrades (mākslas) formu. Ja Svētais Veidols iegūst citu Dailes formu – telpisku – Dzīvībai tuvāku tēlu, tad sakām, ka to ir veidojis tēlnieks.

            Dzīvās Ētikas nesējas – Helēnas Rērihas krievu valodā Dailes tēlu (Māksla saistāma ar Искуствою, искуственный – mākslīgs, nedabisks), tēlaino domāšanu un altārgleznas nesto tēla veidu savstarpēji saista vārds – tēls (образ), kas pieņem vispārinātu persontēla (лик) veidolu, ja to Gara iedvesmots un svētīts meistars tīrā materiālā ar tīru roku raksta. Cilvēka roka atstāj uzrakstus, apliecinot savu vai dižu notikumu klātbūtni – to, ko vēlas nodot tālāk tam, kurš to var izlasīt. Tāpat Cilvēka roka raksta burtus un zīmes grāmatā, rokrakstā vai audeklā ieraksta, savu izpratni par Skaistumu iemūžinot. To visu savieno vārds – rakstīt (писать) vai, pareizāk sakot, Cilvēka saprāta vadīta roka savos “rakstos” savu dzīvi un dzīvību ieliekot. (Живопись – glezniecība). Roka ir Saprāta kustību redzamā pavadone, nesēja un iemūžinātāja rakstos. Roka savieno mirklīgo kustību ar Mūžīgo tās apliecinājumu. Tagad tie dzīvo kopā.

            Katra grāmata un it sevišķi Svētie Raksti – Garīgās Mācības teksti ir jāiepazīst oriģinālvalodā – tajā, kura ir Autora (rokas vadītāja) domāšanas valoda. Tas ir – tā ir viņa domāšanas jēdzieniski (semantiski un pieredzes tēlaini), piepildīta, strukturāla un fonētiska izpausme. Vēl vairāk – Svētie Raksti caur noskaņu saskaņu tekstā un lasītājā, caur viņa intuīciju skar Cilvēka Jūtziņu, Sirdsapziņu un Saprātu, bet intelektu atstāj otrajā plānā. Skolotāji saka – caur Jums dotajām grāmatām mēs Saskaņojam Apziņas. Caur šo Saskaņu veidojas sapratne un iet Zināšanas. Trauki ir jāsavieno. Jānoskaņo stīgas vienā vilnī, vibrācijā un tonī. Jābūt kopīgā Saskaņā. Saskaņa ir Mācības Sirds.

            Lai tulkotu tekstu, ar iekšēju aicinājumu vien nepietiek – aicinājumi ir dažādi, arī pārprasti, un aicinātāji var būt visai atšķirīgi, un tāpēc virzīt darbu sev vēlamā virzienā. Tāpēc tulkotājam jābūt ciešā Kopienā ar Autoru un jābūt viņa vadītam(pasargātam) šajā darbā.

            Tulkotājam labi jāpazīst Autors, viņa dzīve un dzīves vide, apstākļi. Jābūt konsultācijas iespējām. Labi jāpārzina tulkojamā darba saturs un nianses – nepateiktajā vairāk kā pateiktajā. Abiem jābūt vienādu izglītību baudījušiem, līdzīgā Zināšanu līmenī, vienā noskaņā skanošiem un dzīvi uztverošiem. Katrs darbs ir tikai aisberga (bet tomēr) virsotne, kuru, zinot aisbergu, var un vajag saprast.

            Jāpārzina aprakstītās dzīves vide, vēsturiski, politiski un saimnieciski apstākļi, dzīves ritms un ieražas. Tāpat brīvi jāorientējas ikdienas sadzīvē un priekšmetu lietojumā. To nemanāmā klātbūtne maina domu gaitu, izteiksmes veidu un vārdu plūsmu no apziņas nākot – arī tulkotāja darbā. Ir jābūt uz viena viļņa ar Autoru un viņa Sirdi, ir jādomā viņa valodā.

            Pieminēts priekšmets tajā dzīvesveidā nes intuitīvu ar pielietojumu saistītu saturu, kurš nav uztverams citā dzīvesveidā un bez tā var būt ar mainītu pielietojumu – tātad nest citu pieredzi, bet tas var mainīt vai pilnīgi slēpt Autora pasniegt gribēto. Daudzi izteicieni ir ideomātiski – tajos ietvertā semantiskā jēga neatbilst vārdkopās lietoto vārdu tiešajai semantikai, tādēļ ir saprotama tikai to lietotājiem – “iesvētītajiem”. Tāpat bieži pielieto fonētiskās sakarības noteiktu simbolu pasniegšanai, noskaņu un tēlu iekrāsošanai, kas tulkojumā pilnīgi zūd, kā fonētiski tā (!) ritmiski.

            Katra Garīgā Mācība tiek dota tās tautas valodā, kurai tā būs savā dzīvē jāpielieto. Tāpēc Skolotāji, rēķinoties ar šīs tautas dzīves un valodas atšķirību no citām, šim darbam izraugās kādu, Mācību šīs tautas valodā ietērpt spējīgu valodas un Mācības nesēju, kurš dzimst šajā tautā, apgūst tās Dzīvi, valodu un mentalitāti, noskaņu, šīs tautas Dvēseli tās augstākajā izpausmē.

            Valodu atšķirība ir mentalitāšu atšķirību rādītājs. Mentalitāte ir domāšanas veida organizācijas (struktūras) forma. Kas der vienam – neder citam! Iemācīties valodu nozīmē iegūt mentalitāti un ar to saistītās identitātes – vērtības. Piemācīties klāt citu nozīmē atteikties no savas un tuvināties citai, kļūt par citveidīgu. Tas nozīmē identitāšu neskaidrību un sajukumu vērtību sistēmā – tās pakāpenisku sabrukumu, kas noved pie mentalitātes izzuduma un mentāla vājuma, glābjoties instinktu darbības jomā. Samācoties valodas, tiek vājināts Cilvēciskais un atbrīvots instinktīvais.

            Protams, mēs runājam par masveida valodu sajukuma kaitīgumu. Vienmēr ir Cilvēki, kuri savā apziņā tālu pārauguši atsevišķas tautas mentalitātes robežas. Tādiem daudzvalodība ir dabiska viņu mentalitātes forma.

            Jo augstāks teksts – tuvāk Garīgajai Mācībai – jo ciešākā Kopienā jābūt tās devējam un saņēmējam. Kopība ir Mācības pieņemšana. Savstarpējā atbilstība – sapratnes noteikums.

            Pievienoties, nevis pa būdiņām izvazāt!

            Pacelt un līdzi celties ar savu darbu saskaņā kopīgā būt.

            Tāpēc – Viena Mācība – Viens Skolotājs – Viena tauta – Viena valoda.

            Tulkotiem tekstiem ir iepazīstinošs – apgaismojošs un tuvinošs raksturs par tik, cik to tulkojums atbilst pamatteksta fonētikai, semantikai un intuitīvās iniciācijas sapratni nesošai noskaņu saskaņai.

            Dzīvās Ētikas atvēruma un snieguma laikā skatoties uz Dižgaru Kopienu, redzam, ka kādā tās starā ar Rērihiem pakārtotā Kopienā bijuši Rainis, Tolstojs un Gandijs, no kuriem tālāk lokus paplašinot, nonākam pie spožākajām Austrumu un Rietumu Kultūras Zvaigznēm.

            Nevajag sarežģīt tur, kur var rīkoties vienkārši, tāpēc liksim malā tulkojuma ieviesumu “vienkopa”, kurš velk apziņu uz vienādību, sakopošanu, unifikāciju un atdalīšanos, sašaurina un attālina to, kas ir katram visciešākajā katras dienas klātbūtnē.

            Tā vietā liksim Skolotāju doto un Helēnas Rērihas lietoto – Kopiena (община), kas liek domāt par sadarbības iespējām un saskaņām šajos meklējumos. Kosmoss mirst vienādībā, bet pieaug bezrobežīgā daudzveidībā.

            Kopiena ir tur, kur daudzveidīgais sadarbojas. Kopiena ir ģimene, kurā apvienojas Vīrišķīgs Vīrietis ar Sievišķīgu Sievieti un Bērnišķīgi Bērni ar Pieredzējušiem un Atbildīgiem Vecākiem. Kopiena ir tur, kur turas kopā Vienas Dzimtas dažādas paaudzes savās Ģimenēs. Kopiena ir tur, kur šīs Dzimtas apvienojas Valstī ap to, kas tās saista, kas ir tām kopīgs, veidojot sabiedrību, kurā laukos ir lauku dzīvesveids, labumi ar tiem līdzi nākošām problēmām, bet pilsētu robežās ir pilsētu dzīvesveids ar to, ko tas atnes pilsētniekiem.

            Kopiena ir tur, kur atsevišķo patur sev, bet savieno kopīgo – to, kas var dot augstāku sasniegumu mērķa sasniegšanai. Kopiena ir Mežs ar visu tur Dzīvo, un Ezers ir Kopiena ar to, kas tajā. Kopiena ir Zemes slāņi no šejienes līdz pretējai pusei – tur stāvošā Cilvēka pēdām, un Atmosfēra ar tās klimatu, kas to ietver. Tu pati esi Kopiena – visdažādākās šūnas, mikroorganismi un apziņas formas vienā telpā – ādā, kura satur mazākas telpas un orgānus to apvalkos – ādās. Šī dažādība Veselumā ir Kopiena, kura ir dzīva par tik, cik to saista savstarpējā apmaiņā Sadarbību uzturoši procesi.

            Tu esi Kopiena, Tava Māja ir Kopiena (ja tā turas kopā) un Koks aiz loga ir Kopiena. Kopienā esat Jūs un Ceļš, kurš Jūs saista ar citām Kopienām vienā lielā, kuras robežas ir Apvārsnis. Pamēģini to pāriet un redzēsi – Kopienā ienāk jauni biedri, bet citi paliek savās vietās, Kopienas veidolam mainoties. Lai kāds būtu veidols, Kopiena ir tur, kur turas kopā, kopīgo sargājot un attīstot. Kopiena vienam nepieejamu dzīves uzlabojumu dod, ritmu, kur vienatnē klaudzinot, skaistuma nav.

            Kopiena sākas ar Sadarbību un attīstās jaunas sadarbības formas meklējot. Kopiena ir Sadarbības meklējumi un ir tik ilgi dzīvojoša, cik šie meklējumi vainagojas panākumiem. Kopienas dzīve ir Vienotībā un Vienotības stiprums ir Kopienas veselības mēraukla un dzīves ceļš. Kopiena beidzas ar vienotības zudumu. Kopiena beidz eksistēt tur, kur parādās atšķirīgā uzsvēršana, demonstrācija un sacensība, tiecoties savu atšķirību popularizēt citu atšķirības apkarojot. Kopienas nav tur, kur izvēle jāizdara starp divām ādām, vienai ļaujot dzīvot uz otras zaudējuma rēķina.

            Evolūciju uztur divi spēki – Centrbēdze un tiece. Jaunajam sākumu dod centrbēdze – dažādības pieaugums, bet attīstību – centrtiece – vienotības meklējumi un sadarbība kopīgajā. Inerce ir mainības zudums un nāve. Tā iestājas tur, kur kāds no spēkiem tiek vājināts vai pārsvarā celts. Visas dažādības kalpo vienam mērķim – no sava aspekta kopīgajā tiekties, izzināt un, to stiprinot, savīties. No smalkiem pavedieniem vītais ir stiprāks par monolīto un monotono viendabīgo. Vijumos ir lielāks pieredzes un Dzīvības daudzums – tā ir augstākas pakāpes parādība. Pilsoniska sabiedrība ir postoša tad, ja tajā katrs savu interesi meklē, bet nākotni nesoša, ja tajā pa dažādiem ceļiem katrs ar savu pienesumu nāk.

            Kopiena ir tur, kur viena, otras pienesuma pārākumu redzot, pati pirms sāncensības, vienotību sargājot, no tās atsakās. Tad tas ir Ziedojums. Tur, kur dažādību pret viņas gribu kopīgajam upurē, ir upuris, un dažādība citā formā spēcīgāka atgriežas. Tur, kur dažādība savu dzīvi veikusi, ar sevi mierā, jaunajam sekot vairs nevar un tādēļ pati atiet, ir Kopienas pieaugums.

            Katra dažādība un atšķirība Kopienā savām vajadzībām atbilstošo meklē. Katra “āda” meklē savu Kopienu. Kopienas ir dažādas. Ir pasaulīgas, ir Zinātniskas, ir Politiskas un Daili meklējošas, daiļradē tuvas, pēc interesēm un Garīgas. Katrā Kopienā apvienojas pēc saskaņas tie, kam tā ir. Kopienas augstākā forma ir Brālība (tajā ir arī Māsas). Viena no šādām Garīgajām Brālībām, kurā apvienojušies Cilvēces Skolotāji un Vecākie Brāļi, mīt Šambalā, kura pašlaik atrodas Himalajos. Brālības mītnes vieta ir pavisam konkrēta vieta ar visām nepieciešamajām virszemes un pazemes būvēm un tehniskajām iekārtām. Daļa brāļu ir fiziskajā, citi dažādu blīvumu Smalkajos vai Ugunīgajos Ķermeņos. Tagad – Armagedona laikā, visi šīs un lielākā daļa citu augstāko brālību Brāļi – Arhati un Māsas – Taras sapulcējušās Šambalas cietoksnī. Citur pasaulē darbojas tikai viņu sūtņi un līdzstrādnieki.

            Atbildi lielā mērā nosaka tas, ko Jūs domājat, kad sakāt – Es. Vai tas ir tas, kam piemetas amnēzija – “aizmirstas” (sakars ar vārdu mirt) kā viņu sauc, kad un kur pats to dara. Vai tas, kurš to zina, bet ieslēgts tagadnes rāmjos – personība, vai tas ir Pārpersonīgais.

             Kad personīgajam paplašinās tagadnes (faktu formēšana) robežas, tas sāk atgūt zaudēto normālstāvokli, kurā labi attīstītam Epimetejam (faktu konstatācijai) pievienojas Prometejs – redzējums, kurp un kā attīstīsies notikumu gaita. Notikumu gaitu nosaka Dabas Likumi (II Logoss), Pārpersonīgais un personīgā domas, kā arī pieņemtie lēmumi notikumu formēšanas gaitā – Darma. Karma savos septiņos līmeņos no personīgā līdz planetārajai ir sava aktīvā cēloņa – Darmas pasīvās un nenovēršamās sekas.

            Personīgā izvēles brīvība paplašinās, un maksimumu sasniedz nonākot “savā vietā” – saskaņas centrā šai apziņai – vietā ar vismazāko iespējamo disonanšu skaitu un līmeni.

            Nākošais ir Jupitera gads.

            Aromātos to var aprakstīt ar:

Ciedru

Sandala

Ingvera

Greipfrūta

un Lavandas ēterisko eļļu kompozīciju.

Ciedrs

Novērš nervozu uzbudinājumu – “lampu drudzi”. Iedveš uzticību saviem spēkiem.

Kosmētika: piešķir jaunību ādai, atjauno elastību un novērš matu izkrišanu.

Dermatoloģija: pret iekaisumu, pret izsitumu (stress, hormoni, infiltrāti). Novērš elpošanas ceļu iekaisumus, atkrēpojošs un pretklepus. Veicina asinsriti un audu piesātinātību ar skābekli. Novērš gremošanas orgānu kūtrumu. Nedrīkst lietot, ja ir nervu sistēmas pāruzbudinātība un grūtniecības laikā.

Citrons

Tonizē veģetatīvo nervu sistēmu, novērš asinsrites veģetatīvo distoniju.

Kosmētika: balina, izlīdzina ādu (plankumi, vasaras raibumi, asinsvadu dzīslojums), nagu un matu stiprinātājs. Dermatoloģija: izsitumi, furunkuļi, ēdes, kārpas, ekzēmas, plaisas plaukstās un pēdās. Novērš smaganu asiņošanu. Pretvīrusu, antibakteriāls, antiseptisks. Pretdrudža, pazemina temperatūru. Līdzeklis pret galvas sāpēm, sliktu dūšu, reiboņiem, kurus izsauc asinsvadu spazmas un kofeīna pārdozēšana. Potencē aknu un aizkuņģa dziedzera darbību. Žultsdzinējs.

            Normalizē vielu maiņu. Šķīdina žultsakmeņus un nierakmeņus, urīndzinējs. Atjaunina asinsvadu sieniņas, antisklerotisks līdzeklis. Kavē vēnu varikozo paplašināšanos un hemoroīdu attīstību. Attīra organismu. Aktivizē leikocītus, pret anēmisks līdzeklis.

            Cilvēcība ir darbība Cilvēcisko vērtību laukā Cilvēcisko Ideālu sasniegšanai. Tas, ka Tu uz pasauli raugies no šīs pozīcijas, to uzturi, to iedzīvini savā rīcībā un tā virzi savu rīcību tad, kad saskaries ar citiem Cilvēkiem. Ja Kristīne uzdod šādus jautājumus, tad viņa ir nostājusies uz interesantu pētījumu takas. Vispirms var ielūkoties atbildē Teimarai “Kā pazīt Cilvēku”, pēc tam izlasīt rakstu kopu “Vīzija Latvijas Nākotnei”. Cilvēcība nozīmē to, ka tu un pārējie, kuri sevi Cilvēkiem pieskaita, pilnā mērā realizē savas Cilvēka tiesības pildīt Cilvēkam uzliktos pienākumus ar tam dotajiem līdzekļiem Dabiskās Kārtības ietvaros.

            Tādā kārtā Cilvēcība saistāma ar Bruņniecisko Cilvēku pretstatā Cilvēcības noliegumam bezgodīgajā un bezatbildīgajā “tirgoņcilvēkā”, kurš visā un visur saskata tirgu, tirgojas ar visu un sevi tai skaitā.

            Tirgoņcilvēkam svarīgi “kā dzīvot” - dzīves kvalitāte un tās piepildījums ar pašapliecināšanos nesošu komfortu, bet Bruņiniekam - “kāpēc dzīvot” - dzīves jēga un tās piepildījums kalpošanā Cilvēcisko Vērtību uzturēšanai un Ideālu sasniegšanai.

            Cilvēciskais iet reizē ar Bruņniecisko, bet tiek apkarots visur, kur ienāk “tirgoņcilvēks” ar savu tirgu. Cilvēciskā un zemiskā kauja sākas tur, kur Bruņiniekam pretī stājas sadumpojušos tirgoņu masa. Tirgoņi ir stipri ar savu skaļumu un pasaulīgo spēku, aiz Bruņinieka ir Debesu vara. Cilvēcību var pārkliegt un apbērt ar melnu asfalta kārtu, bet tā vienmēr asnos caurlauzīs, sadrupinās ieslodzījuma mūrus un atjaunos Cilvēcību visur tur, kur likās  ir tikai tirgus placis. Tirgonis ir skaļš, melīgs un ātrs. Dieva dzirnas maļ lēni un nenovēršami. Viss savā laikā notiek un katru reizi Cilvēks ceļas jauns, stiprāks un gaišāks – Cilvēcības pilnāks.

            Stingri ņemot (atsaistot šo jēdzienu no Cilvēka un Evolūcijas jēdzieniem) – apziņas paplašināšanas jēdziens nozīmē pakāpenisku visu pieejamo apziņas stāvokļu un egregoru iekļaušanu apziņas telpā, neizdarot vērtējumus par tiem, un tāpēc arī izlasi. Tādā kārtā vērtība ir katrs “jaunieguvums”, jo nekritiski raugoties, tas varētu kalpot par pieredzes ieguves iespēju. Tieši tā – izraujot šo parādību no konteksta, rīkojas narkotiku, netikumības, perversiju un apziņas maldu - “garīgo meklējumu” un “atklājumu” propogandētāji un virzītāji neizglītotu, bet ziņkārīgu un tādēļ neuzmanīgu pusaudžu un lētticīgu pieaugušo vidū. Šāda attieksme tam ticīgos noved pie “saindēšanās” ar nebaudāmām parādībām, vai pie pilnīga apziņas zuduma subjektīvismā, cenšoties apvienot vienā telpā neapvienojamas vai savstarpēji izslēdzošas parādības (eklektika).

            “Kaspija” uzdotā jautājuma kontekstā, acīm redzot jāsaprot apziņas paplašināšana saistībā ar šiem Cilvēka un Evolūcijas jēdzieniem. Tādā kārtā šī “paplašināšana” vairāk saistāma ar iekšējām izmaiņām – apziņas skaidrību un procesu harmonijas pieaugumu. Šī “iekšējā patiesība” ļauj pazīt ārējo patiesību – atšķirt maldus un kārdinājumus no derīgā un vērtīgā. Tas ļauj pieņemt to, kas stiprina un papildina, pareizi savienojot saderīgo, bet nošķirt atsevišķi turamo. Tāpēc šī paplašināšana saistāma ar “grēcīgā” - izvirtušā un maldīgā – bojātā atstumšanu, bet nevis atbrīvošanos no zemākajām vibrācijām Vispār. Katram Evolūcijas ciklam ir savs apziņas spektrs un tā priekšlaicīga vai patvaļīga sašaurināšana kādā tā daļā neizbēgami noved pie apziņas struktūras un telpas izkropļojumiem un pilnvērtības zuduma.

            Vēl vairāk, šī apziņas paplašināšana ir saistīta ar “tagadnes” laika robežu paplašināšanu un laika telpas un struktūras – tur notiekošā realitātes izjūtas rašanos. Īstā Jūtziņa – tas, ko tā dod – ir saistīta ar Laika telpas izjūtas, dzīvības un darbības tajā apzināšanos.

            Iemiesotai Cilvēka apziņai ir savas ar šī iemiesojuma uzdevumu saistītas īpatnības, kuras tiek zaudētas pēcnāves transformācijā. Ar to ir izskaidrojami atmiesoto apziņu atšķirīgie vērtējumi un komentāri par notiekošo, kas iemiesotajiem par labu nenāk.

            Protams, klausot Labās Rokas Garīgo Mācību padomiem un ievērojot dotās metodikas – dzīves normas var izvairīties no savas apziņas piesārņošanas ar maldiem, netikumiem un ienesumiem no citām (dzīvnieciskām) apziņām, kas dod nepieciešamo apziņas plašumu smalkāko egregoru vidē, bet paplašinājums tur tomēr ir saistāms ar pieredzi “te”.

            Apziņā, tāpat kā visur, darbojas svārsta princips un priekšlaicīga zemākā “atmešana” noved pie “atkrišanas” augstākajā daļā – pie apziņas nepilnības un vājuma - “akluma” un izpausmes spējas zuduma “tur”. Tāpat patvaļīgi un vardarbīgi slāpējot – “neredzot” negāciju ap sevi vai sevī (izvairoties no tās transformācijas un izpratnes) – noliedzot to, tiek slāpēta pretējā parādības polaritāte – “labais” šajā realitātē. Tādā kārtā gaidītās pozitīvās un izsmalcinātās attīstības vietā tiek iegūta vienaldzība un izlutinātība (egoistisks vājums).

            Apziņas plašums ir rūdījums – noturība, kas tiek iegūta apvienojot plastiskumu ar vijību – sīkstumu, tad, kad apziņa rūdās pārmaiņu Ugunī un Ūdenī, neiecietībā pret nepieņemamo un Mīlestībā pret Sirdij dārgo, aizstāvot otro pret pirmo. Tas, uz ko aicina Skolotāji ir šis plašums, nevairoties no nepieciešamā zemākā un saglabājot tieksmi uz Augstāko. Cilvēka uzdevums ir būt par skaidri un tīri skanošu stīgu starp Debesīm un Zemi instrumentā, uz kura Dieva Rokas spēlētā mūzika skan. Cilvēks skanot apgaro matēriju ap sevi – novada augstākās vibrācijas uz to, ar ko ir saskarē, ja saglabā savu apziņu tīru, nepiesārņotu un neizkropļotu. Patiesa “sevis” apziņa ir Laika nepārtrauktības, bezrobežības – “koplaicības” un sevis bezrobežīgas strukturētības tajā sajūta, kas atceļ “pagātnes” un “nākotnes” jēdzienus, sintezējot tos nepārtrauktas Tagadnes Realitātē, kas ļauj, vai ir Zināšana par visu, kas ir šajā Tagadnes Laikā – dzīvajos un “tagad”, vienmēr notiekošajos procesos mijiedarbībās un to sekās. Šīs sekas kā reiz sākto procesu daļas ir reāli redzamas tur, kas ir “priekšā” un tagad sāktie procesi var tajos un ap tiem virzīties kā jauno, acīmredzamo mijiedarbību pārskatāmi elementi.

            Šī sevis “visurlaicība” un “koplaicība” - bezrobežīgā Tagadne savā sintētiskajā mijiedarbībā ir Pārlaicīgā Paplašināta Apziņa, jeb Jūtziņa – stāvoklis, kurā apziņa saplūst ar to, kam ir pievērsta tās uzmanība, jeb “Visu”, nezaudējot “Es” personīgo apziņu. Apziņas paplašināšan ir Realitātes sajūtas attīstīšana, saasināšana un nostiprināšana, tādēļ savas apziņas attīrīšana un saskaņošana ar šo Realitāti.

            Tā īsti nav. Ne vienā, ne otrā gadījumā. Ja ieslodzījums ir tikai ieslodzījuma pēc, tad tas, kā jebkurš brīvās gribas pārkāpums nes ciešanas kā pārkāpējam, tā upurim. Sagādājot ciešanas, nevienu nevar padarīt labāku – tā ir atkāpe no normas, šīs atkāpes pazīme un pavadone. Cilvēks, sagādājot sev ciešanas, atskārš, ka ir nomaldījies no ceļa un meklē to ciešanu samazināšanas virzienā, bet atpakaļceļā saņem tās ciešanas, kuras savos maldos sagādājis līdzcilvēkiem. Katrs – arī nozieguma upuris – var saņemt tikai tās ciešanas, kuras pats ir kādreiz pasaulē iesējis, tāpēc – un tā ir raksta pamatdoma – neko nevar atrisināt ar pussoļiem vai izvairīšanos no savas atbildības. Tas, kas ir saknē neizravēts, atgriezīsies citā formā un laikā. Tomēr ugunsgrēka laikā vai uz grimstoša kuģa nav par frizūru jādomā. Ir jāsaprot, ka noziegums ir slimība, tāda pati, kā jebkura organiska vai infekcijas izraisīta saslimšana. Maldās tie, kuri domā, ka nav psihisku infekciju un epidēmiju. Tieši to ir vairāk par fiziskajām un arī fizisko infekciju izplatības cēloņi meklējami Cilvēces psihiskajos un mentālajos stāvokļos. Psihiskajiem un mentālajiem stāvokļiem uzkrājoties, tie izraisa sev atbilstošas izmaiņas apziņā, fizioloģijā un dabiskajos procesos – astrālās pasaules elementālēs. “Dabas pētnieki” un tehnologi norūpējušies meklē klimata izmaiņu cēloni, bet neiedomājas to pameklēt Cilvēku vai ļaužu prātos un dvēselēs, to kroplajā stāvoklī.

            Ir jāsaprot, ka noziegums ir ļaužu dzīves veida dabiska sastāvdaļa, tāpat citas ar viņu dzīvesveidu saistītās slimības. Noziedzības izplatība saistīta ar Dabiskās Kārtības normu neievērošanu un liberālo attieksmi pret noziedzību, tās reklamēšanu un robežu noārdīšanu. Cilvēku vidē noziedzības ienāk kā nepelnītas ciešanas visur tur, kur ļauži tās ievazā, sajaucoties ar Cilvēkiem viņu dzīves vidēs. Patreizējā atturošo robežu nojaukšana ir vienpusīga atbruņošanās pirms kara, kurā pretinieks negrasās dāvāt žēlastību. Viņu pasaulē šādu zīmi uztver par baiļu un viņu dzīvesveida pareizības apstiprinājumu.

            Nevar piekrist arī domai par ieslodzījuma kontrolējošo efektu. Tas, kas ir minēts kā atmiesota noziedznieka bīstamība, ir viņa spēja mentāli un emocionāli ietekmēt citus u noziegumu spējīgus iemiesotus cilvēkus. Šāda iespēja viņam ir arī esot iemiesotā stāvoklī – iespēju domāt un piedalīties kopīgos emocionālos pārdzīvojumos viņam ar ieslodzījumu atņemt nevar. Tas neizslēdz viņa instinktus, bet iemiesotā stāvoklī viņa emanāciju – izdalījumu un izstarojumu spektrs ir plašāks – tātad kaitējums tomēr lielāks. Ja mērķis ir izolācija, tad arī smalkajā pasaulē ar īpašu līdzekļu palīdzību var noteiktā telpā ieslodzīt, bet kā jau teicu – ieslodzījums nedrīkst būt pašmērķis, tāpēc mūsdienu katastrofālajos apstākļos nāvessods ir mazākais ļaunums, kurš problēmu attālina, bet neatrisina.

            Tas, kas ir visas Cilvēces kopīgi radīta problēma, ir tikai visiem kopīgi atrisināma. Vienai atsevišķai valstij tas nav pa spēkam. Šo – noziedzības, vardarbības un slepkavību problēmu nevar atrisināt, ja uz to raugās kā uz vienas divkājainas būtnes uzbrukumu citai tādai pašai noteiktu juridiski definētu apstākļu robežās. Tas, ko šīs normas definē kā noziegumu, ir tikai neliela daļa no tā noziedzīgās rīcības lauka, kādu piekopj divkājainās būtnes, kuras sevi sauc par cilvēkiem.

            Tāpat, kā noziegums ir bērna augļa nogalināšana – aborts un kontracepcija, tāpat noziegums un slepkavība ir mazāko brāļu nogalināšana apēšanai vai atņemot viņiem viņu dzīves iespējas un izmainot vidi. Tāpat noziegums ir viņu izmantošana pilnīgi nevajadzīgu “medicīnisku” eksperimentu veikšanai. Šīs vakcīnas ir pārprastas zāles, kuras kopumā atnes lielāku ļaunumu par pašu slimību. Jebkuras dzīvas radības ļaunprātīga nogalināšana ir slepkavība, un kāju vai spārnu skaita starpība divkājaino no atbildības par to neatbrīvo. Jebkura cietsirdība ir noziegums un nav nekādas nozīmes ciešanu raksturam – fiziskam, psihiskam, morālam vai kultūras aizskārumam.

            Jebkura Cilvēka – arī uzbrucēja – nāve politisku, ekonomisku vai kādu citu iemeslu izraisītā karā, ir slepkavība pēc būtības un neizdzēšami paliek uz visas Cilvēces Sirdsapziņas, pat, ja atsevišķi ņemot, savas zemes, nama un ģimenes aizstāvim uz to ir tiesības.

            Šis slogs uzkrājas un neizbēgami realizējas visur, kur vien pazeminās tikumības līmenis. Netikumība, kā Mīlestības un Dzīvības likuma pārkāpums ir noziegums, nozieguma vide un veicinātājs. Veicinot netikumību, tiek izplatīti un ievazāti uzkrātie noziegumi. Tādēļ, vēršoties pret noziedzību, arī pret slepkavām, pirmām kārtām jāvēršas pret netikumības izplatītājiem un veicinātājiem, kā tiešajiem noziedzības virzītājiem un rosinātājiem uz to.

            Vērojamais tikumības sabrukums sācies jau ļoti sen un izplatījies arī uz citām dabas – arī dzīvnieku valsts formām. Plēsonību pieraksts dzīvnieku valstij un ar to pamato savstarpējo plēsonību, bet pirmās haizivis tomēr bija planktona kāsējas. Tas ir tikai viens fakts, bet tādu ir daudz.

            Cilvēks dzīvo jau ļoti sen, un kādreiz, ļoti tālā pagātnē, iemācīja saviem pavadoņiem – mājdzīvniekiem piedalīties medībās un uzlūkot sev līdzīgos kā laupījumu. Tā kļuva plēsīgi putni un četrkājainie. Arī delfīniem Cilvēks iemācīja uzbrukt zivīm un, protams, reiz sācies šis process izplatījās kā apļi ūdenī. Šo ieradumu uzbrukt sev līdzīgajiem vājākajiem radījumiem viegli pārņēma dabas sanitāri – maitēdāji, kuriem no šodienas paleontoloģijas un zooloģijas viedokļa maldīgi un nepelnīti pieraksta plēsonību. Gaļas ēšana un plēsonība dzīvnieku pasaulē ir ļoti atšķirīgas parādības. Arī par šo – mazāko brāļu samaitāšanu Cilvēcei jāmaksā ar noziedzības izplatību savā vidē. Par katra mazākā brāļa ciešanām daudzo gadu miljonu laikā ir jāmaksā tiem, kuri tās ir izsaukuši.

            Kari, noziedzība, cietsirdība, mazāko brāļu ēšana un netikumība ir savstarpēji saistīti vienā veselumā kā vienas ēkas četras sienas. Nevar atrisināt vienu problēmu, nerisinot visas. Kamēr būs viena vardarbības seja – tikmēr būs arī citas.

            Ieslodzījums (aparteīds, izstumtība) nevar būt pašmērķis – tad tas nodara nopietnu postu un pats ir noziegums. Ar vienu noziegumu nevar dzēst cita nozieguma sekas. Ieslodzījumam – izstumtībai (izolācijai), tāpat kā infekciju gadījumā ir jēga tikai tad, ja ar to tiek panākta veselo pasargātība un slimo ārstēšana, ievietojot viņus ārstēšanai atbilstošos apstākļos un pielietojot atbilstošas ārstniecības metodes.

            Vispirms no izolācijas – ieslodzījuma, aparteīda, izstumtības – jēdziena jāizņem soda saturs. Ievietojot slimnieku slimnīcā intensīvās terapijas vai stingras izolācijas infekcijas nodaļā, viņu taču nesoda, bet visu (arī paša) labā ārstē. Sods ir atriebība (kas pieder tikai Radītājam), bet Cilvēka veikta atriebība ir izrēķināšanās, kurai ar taisnīgumu nekāda sakara nav. Tieši otrādi – izrēķināšanās ir netaisnības kulminācija – noziegums un tā vairošana.

            Izolācija nedrīkst būt saistīta ar termiņu. Ārstēšana nav izolācija, bet ārstniecisko līdzekļu pielietošana. Izolācijai jābūt saistītai ar noteiktu labošanas darbu apjomu un rezultātiem, kas, protams, redzot katrā personību, izpaudīsies tam atbilstošā ārstēšanas apjomā un ilgumā.

            Nāves sodu var aizstāt ar mūža ieslodzījumu tikai tad,

ja nepieciešamība pēc tā ir reta, izņēmuma, ārkārtas parādība;

ja valstī miera apstākļos tiek veikti pārējie noziedzības profilakses un apkarošanas darbi;

ja tas tiešām nāk par labu pašam noziedzniekam;

ja tas samierina noslepkavotā vai cietušo radiniekus.

Veidojot situāciju, vienmēr jādomā, lai taisnīguma vārdā neradītu vēl lielāku netaisnīgumu. Cietušās puses novērtējums un attieksme – viņu domas sabiedrības apziņai ir tik pat būtiskas, kā notiesātajam sprieduma izpildes fakts. Ja cietušie to uztvers par netaisnību, tā jauna nozieguma veidā piemeklēs šo, citu sabiedrību vai vainīgā dzimtu viņu bērnos. Spriežot tiesu, tiesnesis lēmumu pieņem ne tikai par apsūdzēto, bet arī par saviem bērniem.

            Vislabākais labošanas darbs un “ārstēšana” ir pašapmācība, ieinteresētība, parādu atdošana un pieredzes uzkrāšana, tāpēc izolācija – aparteids nav jāsaprot kā ieslodzījums nelielā telpā, bet kā dzīves vides piešķiršana atbilstoši labošanas darbam nošķirtībā no pārējās sabiedrības.

            Tā kā arī noziedzniekam piemīt viņa izvēles brīvība, un noziedzība ir visas Cilvēces kopīga problēma, tad arī šī izolācija jāveic visiem noziedzniekiem kopīgi un viņu uzraudzība ir kopīga Cilvēces nasta.

            Ja notiesātajam ir izvēles iespēja augstāk minētajos apstākļos, tad viņš var izvēlēties starp mūža ieslodzījumu viennīcā vai nomitināšanu kādā teritorijā starp sev līdzīgiem, kur ar vienkāršākajiem darba rīkiem var gādāt sev itiku atbilstoši šīs vides apstākļiem un tur valdošajiem likumiem. Ja viņiem ir iespējas šos likumus humanizēt, apvienoties kopienās un tur sevi pašaudzināt, tad šīm kopienām, samērā ar tur notiekošajām izmaiņām var sniegt palīdzību no ārpuses cietušo ģimeņu izveidots fonds.

            Šādai teritorijai jābūt pietiekoši plašai, ekonomiski un sociāli bezperspektīvai, kura nodrošina tikai minimālo iztiku, prasot maksimālu darba atdevi. Mūsu dienās, ņemot vērā tur jau mītošo ļaužu morāli un antireliģisko dzīves veidu tā varētu būt Āfrika.

            Ar mūsdienu Cilvēces kopīgajām tehniskajām iespējām ir nodrošināma noziedznieku nomitināšana un izolācija  šajā kontinentā vai kādā tā centrālajā vai dienvidu daļā.

            Ja Cilvēce noziedzību neapkaro kā slimību (leprozoriji) kopumā un kompleksi, tad katrā atsevišķā valstī, atsevišķā gadījumā ieslodzījums ir kā tablešu dzeršana, saņemot blakus efektus, bet nāves sods kā ķirurģiska operācija, atzīstot izārstēšanas neiespējamību un zaudējuma neatgriezeniskumu. Tādā gadījumā Zeme, kā pašaizsargāties spējīgs, ar imunitāti apveltīts organisms, iznīcina to populāciju, kurā noziedzība ir pārsniegusi pieļaujamo normu.

            Vai nu Jūs visi kopā apkarojat savu noziedzību, vai visi kopā kā kaitēkļi tiekat iznīdēti. Jums ir izvēle. Vēl ir. Drīz nebūs.

            Nedrīkst nodarboties ar maģiju nekādos apstākļos un formās. Mūsdienās rodas aizvien jaunas avīžu un grāmatizdevēju uzturētas māņticības formas. Nevienai zīmei, priekšmetam ārpus Cilvēka apziņas un sakara vai mijiedarbības ar to, pašai par sevi nekādas varas un spēka nav. Kaut kas, kaut ko sargā, veicina vai nomāc tikai par tik, cik pats tās lietotājs, tā domā. Tā ir norma pašam ar sevi vai kolektīvu. Satiksmi ceļa zīmes regulē tikai tad, ja satiksmes dalībnieki tās ievēro.

            Rūnas ir alfabeta – rakstu zīmes druīdu rakstu valodā un tāpat kā visu alfabetu burtiem, tām ir arī norunātā slepenraksta noīme, kam šodien, zaudējot kontekstu, ir piešķirta pārprasta maģiska nozīme un spēks. Zaudējot apziņas skaidrību (arī maģijas ietekmē), “magi” sāk jaukt terafimus, amuletus, talismanus, simbolus un zīmes vienā putrā, savstarpēji pārnesot pazīmes un nozīmes.

            Maģijas viltība un bīstamība slēpjas tur, ka tā ir abpusgriezīga – mainot kaut ko ap sevi, mags neizbēgami “maina” - grauj savu apziņu. Šī graušana, neskatoties uz visām “aizsardzībām”, izriet no astrālās matērijas būtības un šīs būtības mijiedarbības caur saviem spēkiem un būtnēm ar “magu” apziņas trūkumiem, kuri tur neapšaubāmi ir. Maģijai var pievērst un pievēršas pēc savas iniciatīvas tikai tie un tos, kuriem ir noteikti apziņas – personības defekti, tos, kuri neatrodas sava Gara vadībā un aizsardzībā. Savukārt ievilinātajiem šādi defekti tiek radīti – viņu apziņas tiek “uzlauztas” – atmūķētas. Kā var pavest netiklībā nepieredzējušu miesu, tā arī apziņu.

            Arī mainot apkārtnē, “mags” neizbēgami izjauc tur esošo trauslo līdzsvaru, kura mijiedarbību robežas Cilvēks (un kur nu vēl “mags” ar savu sakropļoto apziņu) nevar apzināties principā. Tā ir Dievišķa prerogatīva. Šie līdzsvara zudumi atgriezeniski ārda līdzsvaru “maga” apziņā. Tāpēc gaidīto panākumu un sasniegumu vietā tāds grimst aizvien dziļākā maldu, halucināciju un prāta atkritumu purvā, līdz kļūst pats par savu karikatūru.

            Neviena rūna, zīme, simbols nevar dot kādu audzinošu vai garīgi attīstošu ietekmi bez paša Cilvēka darba šajā virzienā. Ja Cilvēks to dara, tad rūna ir kā atgādinājums – mezgls iesiets kabatlakatiņā.

            Cits jautājums ir tā ietekme, kādu uz apziņu caur CNS fizioloģiju atstāj redzes iespaidi. Tas ir jautājums par šo tēlu veidotāju atbildību. Tā ir apziņā ienesta informācija, harmonija vai haoss ar savām sekām, bet tai nevar piedēvēt patstāvīga darba raksturu. Garīga izaugsme, noturība vai kostruktīvas izmaiņas rodas tikai paša Cilvēka apzinātā un mērķtiecīgā darbā.

            Slinkums visur (arī Āfrikā) ir slinkums.

            Slinkums ir Dzīves – Darbaprieka trūkums. Dzīves – Darbaprieks ir Garīgās enerģijas plūsma Nootiskajā vai psihiskajā apziņā un to veselības rādītājs, bet slinkums ir šo slimību pavadonis un rādītājs. Sliņķi parasti mīl troksni un tā parādīšanās – tieksme pēc tā ir pirmais signāls par slinkuma sākumu. Slinkumu izraisa tumšo būtņu klātbūtne, kuri sliņķus izmanto saviem mērķiem. Sliņķi neizjūt un nesaprot Mīlestību ne pret sevi, ne citiem tieši tādēļ, ka ir šo tumšo būtņu gūstā. Sliņķi ir naidīgi, drūmi un destruktīvi, negācijās, to vērošanā un apcerē iegrimuši.

            Dzīves – Darbaprieks plūst no Debesīm, bet slinkums ir tumsā iekrišanas pavadonis un stāvoklis. Tumšās būtnes vairo sliņķus un slinkumu ar savām tumsas būtņu metodēm un līdzekļiem atdalot Cilvēku no Garīgajiem Avotiem un Mīlestības, bet tumšo būtņu tuvošanos saviem bērniem pieļauj nesaprātīgi vecāki un Dabas likumu pārkāpumi – pretdabiska dzīve, ieradumi un intereses. Pretdabiska dzīve ir nederīguma – atkritumstāvokļa izpausme, un tumsas būtnes ir tās “baktērijas”, kuras noārda šādus no Debesīm atkritušus Cilvēces atkritumus.

            Slinkums ir koncentrēšanās spēju trūkums. To rada patmīlība (“sevis mīlēšana”), viegluma meklēšana un izdabāšana savām iegribām – sevis lutināšana. Slinkumam ir divas polaritātes – pasīvā, kuru tā arī pazīst un sauc, kā arī aktīvā – hiperaktivitāte un uzmanības deficīts. Tās ir vienas dabas parādības, kurās Dzīves jēga – mērķi atsaistīti no to sasniegšanas apstākļiem un regulējošiem faktoriem. Slinkuma “dzīves vide” ir baudkāre, izlaidība un noziegums. Tur, kur ir slinkums,  ir visas šīs parādības. Slinkums ir to indikators.

            Sliņķi ir visi, kuri domā par to, kā mazāk strādāt, ātrāk sagaidīt darba beigas, vai uzkraut to citiem. Sliņķi strādā algas stimulēti. Tas ir tipisks apziņas “elles” stāvoklis. Slinkums ir garīga slimība, tāpat kā zagšana un, tātad – arī noziegums. Slinkums ir dvēseliska pūšana, kas karmiski beidzas ar viņu dabisko galarezultātu – autismu. Autisms ir sliņķu karmiskā slimība.

            Slinkuma dabiskie pavadoņi šajā pūšanas procesā ir muļķība un augstprātība. Visi muļķi ir sliņķi un augstprātīgi. Visi augstprātīgie ir slinki un muļķi. Slinkums ir nevēlēšanās darboties, muļķība – nevēlēšanās zināt, bet augstprātība – nevēlēšanās atzīt taisnīgumu. Tas viss beidzas ar spēju zudumu un aklumu, bet komplektā ar autismu. Slinkums ir tumsonība acīm redzamā formā.

            Slinkums ir labvēlības trūkums, naidīguma forma un dzīves prieka noliegums – Debesu aptumšošana. Slinkums ir lipīgs – tā ir “uguns slāpēšana”. Viens pūstošs ābols var aplipināt ar saviem produktiem, un tā sapūdēt visu grozu.

            Sliņķis ir “velna bērns” - materiālā pārsvars apziņā, un tādēļ viens no “nāves grēkiem” - Garīgo nāvi izraisošs dvēseles process, tāpat kā akla ticība, kas ir viena no slinkuma formām. Matērija ir “slinka” - tiecas ieņemt iespējami zemāko enerģētisko līmeni. Metafiziski slinkums ir līdzsvara zudums apziņā starp izziņas tieksmi un enerģijas taupīšanu – inertumu, kas noved pie totāla enerģijas zuduma tās kustības apsīkumā.

            Pārticība ir slinkuma radītājs (liekais pāriet postā), trūkums – slinkuma alga un muļķa pātaga – zāles pret slinkumu. Labklājība ir darbīgā Cilvēka daļa, bet sliņķiem nesasniedzamā. Sliņķi mētājas starp greznību (viņu pazīme), pārticību (izšķērdību) un trūkumu. Līdzsvara trūkums apziņā liedz līdzsvaru dzīvē un izraisa kādu no savstarpēji saistītiem posta veidiem. Par algu strādājošo un darba beigas gaidošo “sabiedrībā” labklājība nav iespējama.

            Slinkums ir saprātīguma trūkums – saprāts Zin izziņas svētīgo dabu, un tādēļ tās nepieciešamību – kā neaizstājamu enerģijas avotu, kuru papildinot, Cilvēks dzīvo darba un Dzīves priekā. Bērni slinkumu manto no vecākiem. Slinkie bērni ir savu vecāku kauna traips un mūža alga – viņu domu un darba būtības nolieguma visiem redzamā zīme. Vispārējo pensiju sistēmu izdomāja sliņķi, lai varētu nemīlēt darbu, neaudzināt bērnus un tai pašā laikā izvairīties no sava slinkuma sekām, lai varētu veģetēt uz sveša darba un tā strādātājiem, lai nebūtu atkarīgi no saviem slinkajiem “velna bērniem”.

            Mēs varētu:

            1) Sastāstīt tādas pašas muļķības par to, kā to dara citi vārdu skaidrotāji, bet kam Jums, daiļā, tās ir vajadzīgas?

            2) Mēs varētu pateikt taisnību, bet tad to izlasīs visi un zinās tā nozīmi. Zināt kādas lietas īsto vārdu, ir iegūt varu pār to. Zināt Jūsu vārda nozīmi ir iegūt varu pār Jums. Vai tiešām Jūs gribat būt verdzene katram, kurš zina Jūsu vārdu un tagad, caur mums, tā nozīmi? Jūs tiešām gribat to visiem atklāt? Es tam, daiļā, neticu.

Padomājiet labi.

            Tāpēc, ka, stingri ņemot, tādas nav. Ir virziens manipulācijās ar masu apziņu. Ir naudas plūsma un tās operatori. Tāpat kā ir košļājamā gumija dvēselei – “sieviešu romāni”, par to maksātāji un šīs naudas ievācēji izdevniecībās, tāpat ir tādu pašu surogātu baudītāji arī no “dvēseles izglītības” plauktiem apdrukāta papīra tirgotavās. Ir lasītāji – skaistu vārdu un iepriekšakceptētu domu baudītāji, kuriem “dvēseles kopšana” un “garīgā izaugsme” ir šo vārdu un pašiem savu priekšstatu baudīšanā. Baudītāji paštīksminās ar tekstu un to, kādas gudras grāmatas lasot, viņi tās saprot, var apdomāt un ar sevi saskaņā atrast. Tas ir – viņi priecājas, ka ir tik gudri – savas domas gudrās grāmatās (akceptējot) atrod.

            Tāda “daiļliteratūra” ir vairāk kā košļājamgumija, tā ir miegazāļu tablete, par kuru gatavs maksāt neuzmanīgs un  mazprasīgs, sevis mīlēšanā un apjūsmošanā iegrimis “meklētājs”, “jogu” un “pulciņu” apmeklētājs. Šo naudu ievākt gatavs izdevējs sameklē kādu, kurš ir gatavs ar šīm muļķībām aprakstīt papīru un to visu reklāmas kampaņas pavadībā, skaistos vākos izdod. Šoreiz tā bija Lulle Vilma. Nevar teikt, ka viņas sacerējumos ir kļūdas. Tiem vispār nav nekāda sakara ar Īstenību. Viņa vienkārši neko nezina par to, ko apraksta.

Viņa tāpat kā daudzi citi mūsdienu “garīgās dzīves popularizatori” un “veicinātāji” savu popularitāti pelna papagailiski lietojot vārdus, to saturu nesaprotot, un tāpēc izmuļķojot to jēgu, kas šajos vārdos ir. Viņa, līdzīgi citiem abu dzimumu “spīdekļiem”, ir ērts mušpapīrs saldu vieglumu meklējošām mušām. Eklektika vajadzīga augstprātīgiem nelgām un sliņķiem sevis mierināšanai. Mierinājums vajadzīgs muļķiem pēc kārtējās uzkāpšanas uz tā paša grābekļa. Savstarpēja piedošana vajadzīga noziedzniekiem viņu savstarpējo nodevību lokā. Kristus piedošana nāk ar vārdiem: “Ej un negrēko!” Tur, kur nav grēka (apzināta nozieguma) turpinājuma, nav vajadzīga sevis apčubināšana.

Tas, par ko “raksta Vilma” ir grēkā dzīvei, grēcīgā vidē un grēka vairošana. Tas viss – šajās “grāmatās” ir izkurtējošu baznīciešu sprediķu pārlējums “zintniecības” un “dziedniecības” podiņā. Šī susla nav vajadzīga tur, kur ir Mīlestība, Zināšanas un Saprāts. Tas viss vajadzīgs sevis mīlēšanas (patmīlības) un slinkošanas lamatās iekritušajiem.

Vatikāns tādas “grāmatiņas” izlaiž tūkstošiem, legalizējot tās pēc netīrās naudas atmazgāšanas shēmas. “Pārbūves” laikā baznīcai radās jaunas problēmas un iespējas turēt savā domāšanas aplokā un līmenī jaunās Gaisu un Gaismu alkstošās dvēseles. Baznīca šīs iespējas izmantoja, un tagad jezuīti stingri kontrolē – tur savās rokās un vada savās interesēs visu šajā jomā notiekošo masu informācijas līdzekļos, grāmatnīcās un interneta forumos. Ar biezu melu un muļķību (urīnterapijas), runasvīru un populāru rakstnieku kārtu pārlej katru Dzīvu Vārdu, tā paverot ceļu atklātai tumsonībai, publiski piekoptai melnajai maģijai un sātanismam, kurš ir veikli noformēts aiz “zinātnes atklājumu”, filoZofijas un moderno psiholoģiju maskas.

Ar baznīcas vēlīgu akceptu sātanisti tagad uzvilkuši humānistu un psihologu ādas. Baznīca drīzāk ir gatava publiski apkampties ar Sātanu – (baznīca un homoseksuālisms) ar kuru tai ir ārlaulības sakari jau kopš seniem laikiem, nekā ļaut Cilvēkiem izkļūt ārpus grēkā dzīves, aiz kuras robežām tai vairs varas pār  tādu – Saprātīgu Cilvēku nav.

Ar baznīcas gādību iet vaļā “dziednieku”, “zintnieku”,  “pirtnieku”, “reikistu”, “cigunistu”, “enelpistu”, “psih. trenažieru”, zīlnieku un māgu un citu ceļa rādītāju purvā raganu sabats, iztēlojot sevi par vienīgo no turienes bēgošo cerību ostu. Mūsdienu “progresīvā” metode – risināt savas problēmas uz citu nelaimju rēķina – radīt problēmu, un tad uzstāties par glābējiem.

Tur, kur Dievs egocentriskam muļķim saka: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, sātans brunčos viņu pārmēda un atgriež atpakaļ savā egocentriskajā patmīļu valstībā. Var nekļūdīgi pazīt Lullistes un Lullistus vai viņu bērnus, kuri patmīlībā līdzīgi saviem vecākiem, nevienu ap sevi neredz, nevienam nedos vietu tramvajā, aizies rindā priekšā visiem, savas peļņas kārē izraisīs Latvijai līdzīgu dzīvokļu krīzi Bulgārijā, un dedzinās mežus Grieķijā, atbrīvojot vietu saviem hoteļiem. Mīli sevi – ir sātana pirmais bauslis.

Tāpēc Saprātīgiem Cilvēkiem ir vajadzīgas grūti atrodamas un istabas čībās nepieejamas Zināšanas – tas, ar ko Grāmatas no apdrukāta papīra tirgotavu plauktos nošķiras. Tāpēc, ka Lulles Vilmas vārda nav uz Grāmatām, nav arī to ieteikuma literatūras sarakstā.