Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi
                                             

Nosūtīt jautājumu
Jautājumi un atbildes

Atgādinām, visi ienākošie sūtījumi tiek cenzēti!

Trīs princesītes jautājumi pretendentiem.
Es, kā tikko modusies, gribu zināt -
   - Kur es atrodos?
   - Kas te notiek?
   - Kāpēc tā tagad ir?




Uz pēdējo jautājumu
375. No: Lilitas      Temats: vēsturiskās teikas ?←      2010. gada 06. jūlijā 11:45:07

Labdien!
Pirms pāris gadiem bijām pie Vaidavas ezera, ja atceraties. Es īsti nevaru atcerēties tā kunga vārdu, kurš izrādīja vietas ap ezeru. Tur bija redzami akmeņi, kas liecināja par to, ka kādreiz tur ir dzīvojuši. Jūs jautājāt, vai ir kāda teika vai nostāsti par šo vietu. Viņš nezināja teikt. Pirms Rēzeknes brauciena palasīju teikas par Mākoņkalnu, Rēzekni un nejauši atradu vēl vienu par Cēsīm. Agrāk cilvēki būvējuši Cēsis ne tur, kur tagad, bet tepat pie Vaidavas ezera Briņķu silā. Tikai, cik pa dienu uzcēluši, tik pa nakti Velns nojaucis. Tad likuši trīs vaļņus apkārt, bet arī pa nakti tos Velns nojaucis. Tad cilvāki atmetuši ar roku un cēluši tagadējā vietā. Vēl tagad Briņķu silā pēdas palikušas.( pierakstīt Vaidavā 1963. gadā) Varbūt, ka teika ir par to vietu pie Vaidavas ezera.


            Jā, tā tas ir. Toreiz mūs ar saviem novada vēstures pētījumiem iepazīstināja savu zemi mīlošais skolotājs Kārlis Purviņš. Viņš gan saka, ka šo teiku tradicionāli attiecinot uz Vaidavas pilskalnu, bet tā jau bieži gadās, ka nostāsta īstais cēlonis aizmirstās, pats nostāsts savijas ar citiem – līdzīgiem un tiek pierakstīts tam objektam, kurš ir vieglāk atrodams vēsturnieku un apkārtnes iedzīvotāju pieredzē.

Jā, un Latvijas īstā vēsture tālu stāv no diplomēto aprakstītās un mācību grāmatās lasāmās. Latvija tāpat ir pārdzīvojusi vairāk kārtēju okupāciju un okupantu iedzīvošanos pamatiedzīvotāju kārtā, kuri ir sākuši sevi par tādiem uzskatīt. Katra no tām ir „labojusi” vēsturi un svītrojusi iepriekšējo – dzēsusi tās pēdas. Katrai no tām ir mīļas viņas pēdas, bet svešās ir nepazīstamas un nevajadzīgas. Vēsture iet caur Cilvēka Sirdi, tāpēc katram ir tur ierakstīta, un tieši Sirds aizved katru pie viņa vēsturiskajām vietām, notikumiem un to izpratnes. Pie tā, kas ir svešiniekiem neredzams, nesvarīgs un neatrodams.

Līvus pie Līviem. Baltus pie Baltiem. Prūšus un Leišus pie citiem tādiem, bet viņu netiklo un bezdievīgo senču „kristīgās” baznīcas piejaucētos pēctečus pie viņu senču vikingu romantikas, netiklības un nodevīguma. Varoņus tā saved ar Varoņiem, tirgoņus ar tirgoņiem, Tīros ar Tīrajiem, Viedos ar Viedajiem. Katrs savās pēdās ielūkojas, pļauj savu ražu un saņem savu algu. Vēsture katram viņa vietu atdod. Vēsture iet caur katra Sirdi, Sirdi uzrunā un no tās pasaulē skan. Katrs no tās izliek to, kas tur ir, caur to vēro, meklē un sev vērtīgo pazīst.


376. No: Sarmīte      Temats: atmiņas zudumi ?←      2010. gada 11. jūlijā 16:05:53

Manai meitai ir nesaprotami atmiņas zudumi, pat pazīstamu cilvēku vārdi, neseni notikumi. veicam encefalogrammu, diagnoze: neīstā epilepsija, tas ir kautkāds paveids. Vai tas ir ārstējams.


            Hm, interesanti gan, kurš neirologs pēc tādām sūdzībām un encefalogrammas ir uzstādījis šādu – neiroloģijā neesošu diagnozi. Šiem – Jūsu minētajiem simptomiem ar epilepsiju nu nekāda nav. Kaut gan – laiki mainās – parādās jaunas psihes, apziņas un dvēseles līdzsvara zuduma formas (slimības), kuras prasa kaut kādu klasifikāciju kaut vai tādēļ, lai „ārsti” nezaudētu savu „mundiera godu” pacientu acīs.

Kā, vai tad diagnozes uzstādītājs Jums neko nav paskaidrojis par šīs slimības gaitu, ārstēšanu un prognozēm? Viņam būtu savā lauciņā jāorientējas labāk, nekā tiem, kuri tādu diagnozi redz pirmo reizi! Bez tam, no tiem nedaudzajiem vārdiem, ar kuriem aprakstat parādību, gan nekādu diagnozi, kur nu vēl prognozi, izveidot nevar. Būtu interesanti,

-         tā ir runas vai atmiņas problēma?

-         vai bērns neatceras personas vārdu, atceroties pašu personu, vai aizmirst par personas eksistenci?

-         vai viņš aizmirst notikumu – tā faktisko daļu līdz ar emocionālo, vai emocionālo daļu nespēj aprakstīt faktos?

-         cik vecs ir bērns?

Tam var būt vairāki cēloņi, atkarībā no tā, kāda ir traucējumu daba, kuru Jūs savā jautājumā neminat – sākot no koncentrācijas (intereses) trūkuma un beidzot ar hipertrofētu apziņas intuitīvās daļas aktivitāti, vai apziņas kopuma zudumu, vai vienkārši apziņas tukšumu un vājām saitēm ar Jums, Jūsu dzīvi un kolektīvo apziņu.

Būtu interesanti uzzināt vairāk par šo gadījumu, jo līdzīgi apraksti bieži skan no pieaugušo puses. Tur gan līdzi nāk arī pietiekami precīzs faktu materiāls un apraksts, kāda šajā gadījumā nav.

Jūsu bērns (bērna vecums?) ir Jūsu apziņas daļa un tādēļ viņa problēmu saknes ir Jūsos. Jūsos un Jūsu dzīvē ir tās problēmas, kuras redzat savā bērnā. Viņa apziņas un psihes veselība ir tiešā atkarībā no Jūsu apziņas un psihes veselības.

Tāpat kā Jūsu apziņa ir kolektīvās apziņas daļa, kurā parādās kolektīvās apziņas problēmas (atsacīšanās no pagātnes, normām, tradīcijām, pieredzes noraidīšana un noliegšana – orientācijas maiņa) – atmiņas zudumi, tāpat arī Jūsu bērns ir atsevišķs Jūsu ģimenes apziņas, atmiņas un valodas gadījums, kurā kā ūdens pilienā ir fokusējusies Jūsu ģimenes problēma. Atrisiniet savas ģimenes attiecību, pasaules uztveres, uzskatu un dzīves veida problēmu un bērna stāvoklis ievērojami uzlabosies.


377. No: I      Temats: greizsirdība ?←      2010. gada 23. jūlijā 17:30:13

Labdien Paul,
Vai varētu lūdzu paskaidrot un nodefinēt no kurienes/kā rodas greizsirdība un skaudība? Kā ar to cīnīties un izskaust no sevis? paldies


Atbilde uz šo jautājumu ir raksts - "Viss, tevis saukts...", P. Stelps

378. No: Ilzes      Temats: arī par atmiņu ?←      2010. gada 26. jūlijā 09:37:42

Labdien, Jūsmājās! Izlasot 376.jautājumu, nolēmu uzrakstīt un pajautāt, ka ar dēla atmiņu ir šādi, ka sarunājam un viņš piekrīt izdarīt darbus pie saimniecības vai skolas vajadzībām, bet šo jautājumu "izskatot" pēc laiciņa, kad vajadzētu būt jau darbam izdarītam, izrādās, ka viņš jau aizmirsis par darāmo un bijušo sarunu. Nekādas veselības pārbaudes neesmu veikusi, jo mana intuīcija čukst priekšā, vai tikai iemesls nav slinkums un tendence piebiedroties vairākumam, kas ir kā patērētāju sabiedrība? Vai es kā mamma varu strikti izrādīt savu nepatiku un ierobežot viņa vēlmes "laimīgai" dzīvei un "aizmirst" savus solījumus, kas viņam svarīgi?


Atbilde uz šo jautājumu ir raksts - "Āmurikānisms Jūsu mājās.", P. Stelps

379. No: Kristas      Temats: Klimatiskās izmaiņas ?←      2010. gada 04. augusts 15:12:19

Labdien! Šovasar ļoti satraucošs ir klimata jautājums, īpaši Krievijā. Vai iespējams, ka karstums izraisīts mākslīgi? Vai arī tas ir sakarā ar Ugunīgā laikmeta iestāšanos, vai arī zemeslodes magnētisko polu nobīdi?


Atbilde uz šo jautājumu ir raksts - "Kas te īsts, kas gaisā uzburts...", P. Stelps

380. No: Vilnis      Temats: ēteriskais ķermenis ?←      2010. gada 16. augusts 21:04:56

Griežos šeit ar man nesaprotamu lietu: Man (ja emocionāls sakāpinājums)pie ātrām kustībam, piemēram rokas vēziens, aiz tās paliek rokas ģaiši pelēcīgs tās veidols(10cm attālumā, max. 25 cm), kurš it kā netiek tai līdzi, bet seko tai līdz atkal saplūst ar ķermeni.Reizēm pat pie attiecīgas galvas kustības tās dūmakainais veidols paliek aiz tās līdz saplūst ar to "ieet" tajā.Pēdējā reizē pelēcīgi dūmakaino veidolu sajutu fiziski kā adatiņu kņudēšanu ,tur kur tas bija redzams.Cik esu lasījis ēteriskais ķermenis ir nemainīgā attālumā no ķermeņa.Būšu pateicīgs, ja kāds varētu izskaidrot augšminēto.


            Sāksim ar to, ka visi rupjākie ķermeņi ir apvalki – čaulas smalkākajiem. Mentālais – Garīgajam. Astrālais – mentālajam. Ēteriskais – astrālajam, bet miesīgais (bioloģiskais) ēteriskajam. Krievijā rotaļlietu veidā ir saglabājies uzskates līdzeklis – 7 lellītes viena otrā. Šie ķermeņi ap sevi rada sev raksturīgo izstarojumu – auru. Izmaiņas notiek ķermenī, bet šo izmaiņu dēļ mainās aura. Apziņai fokusējoties kādā no šiem 7 līmeņiem, ja apziņa šajā līmenī ir attīstīta un modra, paveras iespēja darboties šajā ķermenī – sajust to un tam atbilstošās realitātes parādības.

            Tas, ko Jūs novērojāt, ir astrālais ķermenis, bet pelēcīgā krāsa – gaišums runā par to, ka Jums astrālā redze ir rudimentārā, neattīstītā līmenī. Tie, kuri ir iekrituši postošā astrālā vilinājuma lamatās, attīsta šo redzi un tā nogriež sev Garīgās attīstības ceļu. Garīgā attīstība paveras tiem, kuri ir imūni pret astrālās pasaules indīgajiem vilinājumiem un neaizkavējas to (astrālājā) telpā.

            Tumšo hierarhiju darboņi speciāli sakāpina savu iespējamo upuru interesi par fiziskās, ēteriskās un it sevišķi astrālās pasaules parādībām, lai viņu apziņu notvertu savos tīklos. Tieši astrālajai matērijai un fenomeniem ir vislielākā ietekme uz mūsu dienas un nakts apziņu – tās skaidrību vai atrašanos ilūziju, halucināciju, murgu un maldu varā. Ievelkot Cilvēku astrālo fenomenu laukā, tā ir viegli pieejama – ietekmējama un manipulējama. Tā dēļ viņi izdod ieinteresējošas un maldinošas grāmatiņas, rīko kursus, lekcijas, un praktiskos seminārus - „iesvētīšanas”, čakru „regulācijas”, „atvēršanas” un „tīrīšanas”.

            Smalko ķermeņu daļējas atdalīšanās gadījumā vienmēr ir vibrāciju saskaņotības problēmas, kas rada dažādas ķermeņa daļu sajūtas vibrāciju, skaņu, gaismas efektu, notirpuma vai kņudoņas (arī lieluma sajūtas izmaiņu) veidā. Tas pats attiecas arī uz spontānu uzbudinātas kundalini enerģijas izdalīšanos (zaudēšanu) apkārtējā telpā, kādu to caurskrienošas karstuma sajūtas veidā sajūt tie dziedātāji un dejotāji (bieži vien tie ir „folkloristi”), kuri nepareizi (disharmoniski) darbina savu balss aparātu un ķermeni. Kundalini enerģijas zaudēšana mazina apziņas skaidrību un slēdz Garīgās attīstības ceļu. Ugunīgo centru attīstībai nepieciešama kundalini enerģija. Tāpēc tumšo hierarhiju darboņi folkloras un pašdarbības grupu darbību ievirza maldīgā un postošā ceļā, kas tiem ļauj slēpt īstās tautas Garīgās vērtības, bet to vietā par tādām uzdot savus rituālus, maģiju, netiklību un Patiesības sagrozījumus. Folklora – tautas atmiņa sevī glabā daudz maldu, māņticības un zināšanu zuduma dēļ radušos maldinošu tēlu. Viss, folklorā un veikalu grāmatu plauktos atrodamais, nav jāpieņem par īstu, pareizu un pielietojamu. Sajūsmināti un lētticīgi muļķi ir bīstami paši sev un apkārtējiem.

            Kundalini enerģiju uzbudina asas, straujas vai idejiski disharmoniskas (melīgas) kustības un žesti, skaļas, asas, spalgas (ar spiedienu radītas) skaņas. Viss Smalkais un Patiesais (Kosmiskais) ir Smalks, jūtīgs, Maigs un Skaists – klusināts. Tādēļ Maigums un Skaistums ir Patiesuma mērs. Tad visi 7 ķermeņi darbojas saskaņoti un neizsauc kādas īpatnējas sajūtas un parādības. Viss dabiskais un harmoniskais ir nemanāms un pašsaprotams. Apziņa saprot to, ko tā dara, ko sajūt un ko nozīmē uztvertās ietekmes. Tad Cilvēkam nav vajadzīgi paskaidrojumi – Zināšana nāk no iekšienes – no Garīgā Avota Cilvēkā.


381. No: Aigars Augulis      Temats: Latviešu gēns? ?←      2010. gada 03. septembris 8:45:05

Ar ko atšķiras latviešu domāšanas un pasaules telpas uztvere? Latvju Dainas. Pasaulē neesot analoga. Kur paliek cauri gadu simtiem iznestais tautas gara gaišums? Neticu, ka tas var iznīkt! Iespējams esam to dziļi noslēpuši sevī un sargājam. Jo cūkām nedrīkstot bērt pērles priekšā - vienalga sabradās!


Atbilde uz šo jautājumu ir raksts - "Kas ir Latvieši?", P. Stelps

382. No: Aigars      Temats: Pokaiņi ?←      2010. gada 03. septembris 10:05:43

Ivars Vīks - [... grāmatas nosaukums ... ]. Ipašs redzējums. Aizraujoša grāmata, bet man trūkst zināšanu par šo tēmu, tāpēc baidos savu sajūsmu paturēt un pieņemt par patiesu. Varbūt vēlaties ko pastāstīt?


Atbilde uz šo jautājumu ir raksts - "Brīnumi, pasakas, teicēji un pļāpas", P. Stelps

383. No: Ginta      Temats: likumi ?←      2010. gada 04. septembris 21:37:27

Vai astoņpadsmit gadīgam ārvalstniekam, kura valstī pilngadība sākas no 21 gada, ir tiesības Latvijā parakstīt līgumu?


Civillikuma 1405.pants: "Lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību spēja un rīcības spēja; darījumi, ko taisījušas tiesību vai rīcības nespējīgas personas, nav spēkā".

Civillikuma 8.pants: "Fiziskas personas tiesību un rīcības spēja noteicama pēc viņas dzīves vietas likuma. Ja personai ir vairāk dzīves vietu un viena no tām Latvijā, tad viņas tiesību un rīcības spēja, kā arī tiesiskās darbības sekas jāapspriež pēc Latvijas likuma".

Civillikuma 25.pants: "Civillikuma ievada noteikumi (8.pants) piemērojams, ciktāl starptautiskos līgumos un konvencijās, kurās piedalās Latvija, nav noteikts citādi".

Latvijā fiziska persona tiesībspēju iegūst no dzimšanas brīža un rīcībspēju no pilngadības brīža - 18 gadiem. Pieļauju, ka Jūsu minētā ārvalstnieka dzīves vietas likumdošana arī paredz rīcībspēju tikai pēc pilngadības - 21 gada sasniegšanas - tad viņa Latvijā parakstītajam līgumam nebūs tiesiska spēka, ja vien ar ārvalstnieka dzimto valsti Latvijai nav noslēgts starptautisks līgums un tajā nav paredzēts cits vecums, no kura persona kļūst rīcībspējīga.

Civillikuma 1411.pants: "Personas, kam trūkst rīcības spējas, pārstāv tiesiskos darījumos viņu vecāki, aizbildņi vai aizgādņi".

384. No: Jay      Temats: politika ?←      2010. gada 29. septembris 17:16:01

Kādi ir ministru prezidenta darba pienākumi?


Amata apraksts ar konkrētiem uzskaitītiem darba pienākumiem Ministru prezidentam nav.

Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu Ministru prezidents vada Ministru kabineta darbu un nosaka tā galvenās politiskās vadlīnijas, kā arī nodrošina, ka tiek izstrādāta un īstenota Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību un rīcības plāns tās īstenošanai.

Ministru prezidents bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Ministru kabinetu, kā arī var pastāvīgi vai uz laiku uzņemties viena ministra pienākumu pildīšanu.

Ministru prezidents sasauc Ministru kabineta kārtējās sēdes, nosaka sēžu darba kārtību un vada Ministru kabineta sēdes.

Saskaņā ar Ministru kabineta kārtības rulli Ministru prezidents pieņem lēmumu par Ministru kabinetā iesniegto projektu virzību, kā arī dod uzdevumus Ministru kabineta locekļiem, Ministru prezidenta biroja vadītājam, Valsts kancelejas direktoram un citu padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu vadītājiem.

Komentārs pie Ministru prezidenta darba pienākumiem.


            Pēc sava darba būtības un satura Ministru prezidents ir darba kolektīva vadītājs, un tāpēc viņa darba pienākumi un funkcijas ne ar ko neatšķiras no citu darba kolektīvu – iestāžu, skolu, firmu ražošanas daļas vadītāju u.t.t. darba pienākumiem. Katra darbinieka darba saturu un būtību nosaka viņa darbības mērķi, apstākļi un resursi.

            Ministru prezidents nav valsts politikas veidotājs, bet likumdevēja gribas izpildītājs, tāpēc viņa politikai ir (un ir jābūt) ierobežots raksturs – tā ir vērsta uz viņam pakļauto ministru un struktūru darba saskaņošanu. Tas ir viņa darbības mērķis. Šī darba kolektīva darba virzīšana, saskaņojot atsevišķu darbinieku darba spējas un ritmus vienā veselā, tad arī ir viņa darba pienākumu būtība. Viņš nav virzības noteicējs, bet saskaņotājs – diriģents, kura griba un pūliņi ir vērsti uz pilnvērtīgu autora (likumdevēja) partitūras – likumu, attīstības plāna un Valsts attīstības Vīzijas izpildi.

            Šie trīs viņa darbības pamati – Likums, attīstības plāns un Vīzija kopā ar viņa trim galvenajiem resursiem ļauj viņam pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus. Tie ir viņa darba apstākļi. Ja kāds no šiem pamatiem – Likums, plāns vai Vīzija iztrūkst, tad tas, ko dara Ministru prezidenta amata izpildītājs, nav Ministru prezidenta darbs un šī amata izpildītājs tāds nav ne pēc formas, ne būtības – tāds nevar saukties par Ministru prezidentu, jo nepilda viņa funkcijas pilnībā, bet acīmredzot nodarbojas ar kaut ko pavisam citu.

            Ministru prezidentam ir trīs galvenie resursi – viņa inteliģence (izglītība, tikumība un dvēseles kvalitātes), informētība (par vadāmo struktūru darbu, iespējām un problēmām, par valsts iekšpolitisko stāvokli un ārpolitisko kursu – tātad, arī par starpvalstu politisko un ekonomisko attiecību stāvokli) un izpildorgānu – vadāmo struktūru pilnīga uzticamība (patiesībā bezierunu pakļaušanās). Tas nozīmē, ka labs Ministru prezidents ir Diktators (diriģents). Tie, kas nepakļaujas šādai darba kārtībai, nav viņa resursa daļas (nav ministri, ministrijas un struktūras) un tur, kur nevalda šāda darba kārtība, nav ministru kabinets aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņi visi ir Likuma izpildītāji, bet Likums ir augstākais diktators attiecībā pret visiem, kuri atrodas tā darbības telpā. Līdz ar to mēs atgriežamies pie šī Diktatora Mērķiem un resursiem ar viņa Inteliģenci – Cilvēciskajām Vērtībām un dvēseles kvalitātēm.


385. No: *      Temats: kautrība ?←      2010. gada 29. septembris 19:40:25

Labdien!
Vai varētu lūdzu paskaidrot, kādēļ cilvēkam ir nedrošības sajūta un pārspīlēts biklums/kautrība visikdieniskākajās situācijās jeb sadzivē; turpretīm pašpārliecinātība un drošums neikdieniskās un negaidītās? Vai tas liecina par neiederību konkrētajā sabiedrībā/ dzīves vietā? Kā iespējams panākt harmonijas un līdzsvara klātbūtni? Paldies jau iepriekš par atbildi.


Biklums un kautrība ir atšķirīgu parādību izpausmes darbību regulēšanā. Biklums ir darbību iemaņu trūkums, bet kautrība ļauj ievērot patiesi nepieciešamo (dabisko) sabiedrisko attiecību normas un raksturu. Tā kā Jūs nevarat nošķirt šīs divas atšķirīgās parādības savā jautājumā, tad arī mums nav skaidrs, par ko īsti ir jārunā. Kautrība kopā ar rīcības spēju un izsmalcinātību ir dvēseles kvalitātes rādītājs, tāpēc tā ir pretējā parādība biklumam, kas ir apmulsuma izpausme.

Katrai dvēselei tās izsmalcinātības un rīcības spējas atbilstības apstākļiem (maiguma) mērā ir sava kautrības norma. Tā ir nepieciešama dvēseles dzīves sastāvdaļa un priekšnoteikums. Te nevar būt runas par „pārliecīgu”, jo ir tās rādītājs un raksturotājs. Nevar būt pārliecīgi izsmalcināts, rīcībspējā atbilstošs – maigs dvēseles veidojums, it sevišķi, ja runa ir par Sievieti. Kautrība ir Sievišķības norma un ietekmes līdzeklis. Caur kautrību Sieviete ietekmē pasauli un līdzsvaro – ierobežo (regulē) vīrišķo aktivitāti.

Par biklumu, bez sīkākas apstākļu izziņas runāt nav nopietni. Atkarībā no izpausmes vides un apstākļiem atbilde var būt visai atšķirīga. Tomēr var pateikt to, ka biklums ir saistīts ar pašnovērtējumu, kurš var būt patiess vai maldīgs. Atkarībā no Jūsu spējas vērtēt apkārt notiekošo var mainīties pašvērtējums. Tāpat tas var mainīties atkarībā no Jūsu mērķiem un attieksmes pret notiekošo.


386. No: Ieva Cekule      Temats: Vai Jūs ejat vēlēt? ?←      2010. gada 01. oktobris 14:53:15

Labdien! Jūs izsakāties par tautu un tās svētumiem, bet pats stāvat tālu un pāri tās dzīvei. Jūs neinteresējoties par politiku, bet kā ar pienākumu? Vai Jūs ejat vēlēt? Par ko Jūs vēlēsiet? Ko Jūs sagaidāt no ievēlētajiem?



387. No: Lauras      Temats: seksuālo orientāciju ietekmē... ?←      2010. gada 09. oktobris 13:14:03

Temats: seksuālo orientāciju ietekmē iedzimtība un vide
ko man rakstīt esejā par šo tēmu sociālajās zinībās


Visas tai skaitā arī seksuālās perversijas ir destruktīvas - cilvēku deģenerācijas pazīmes. Līdz ar to šādi cilvēki sevī nes destruktīvu iedzimtības genomu. Destruktīvs cilvēks veido destruktīvu vidi. Visi perversiju nesēji grauj cilvēka dzīves vidi.

Šis nav skolēniem piemērots pārdomu temats. Bērnu uzmanība jāpievērš labajam un jāsargā no netīrības. Šāda jautājuma aktualizēšana skolnieku pārdomu tematos ir viņu apziņas ietekmēšana, morāles graušana un pavedināšana uz netiklību.

Uzaicinam jūs izteikt atzinību Serbu tautai par stingro un kategorisko iestāšanos savas tikumības sargāšanā.

388. No: Aina      Temats: Golfa straume ?←      2010. gada 12. oktobris 11:55:42

Labdien! Visapkārt tagad runā par katastrofām un krīzēm. Pēc pagājušās vasaras karstuma tagad brīdina par ļoti aukstu ziemu. Stāsta, ka Golfa straume apstāšoties kā tas paredzēts A.Gora filmā. Vai tādiem brīdinājumiem ir jātic? Vai tiešām Golfa straume apstāsies? Vai te būs sasalums?


            Jā, runā gan. Tā ir masu apziņas kontroles sastāvdaļa. Drošs Cilvēks ir mierīgs. Mierīgs Cilvēks ir stabils un apdomīgs. Viņš lieki nerosās un viņu nav viegli iekustināt uz viņam nevajadzīgu vai kaitīgu rīcību. Drošai sabiedrībai ir laba imunitāte pret muļķībām.

            Sabiedētam Cilvēkam sašaurinās apziņa. Viņš koncentrējas vienā virzienā, zaudējot uzmanību citos. Tāds zaudē kopsakarību redzi un sapratni. Nemierīgs Cilvēks ir viegli manipulējams. Tādas manipulācijas ar uzmanības novēršanu ir klasiskas krāpšanas pazīmes.

            Ir jāsaprot, ka ar 11.septembra akciju āmurikāņi pasaulei deva signālu par jauna pasaules kara sākšanu. Tas ir ekonomisks un informatīvs karš, kurā tiek pielietoti tam atbilstoši masu iznīcināšanas līdzekļi – dažādu atkarību radīšana, uzturēšana un destruktīvu dzīves veida modeļu propaganda. Notiek kultūrintervences un ekonomiskas sabotāžas. Vienlaikus specdienesti akcijas veic gan savu, gan ārvalstu teritorijās, gan uztur apdraudējuma mītu. Apdraudējuma mīts palīdz novērst uzmanību no destruktīvā dzīves veida un ekonomiskās destrukcijas, ļaunprātīgas zinātnes sasniegumu izmantošanas medicīnā, ģenētikā, vides un sociālajās zinātnēs. No tā, ka liela Cilvēces daļa ievirzīta pilnīgi pretdabiskā notikumu attīstības gultnē.

            To, ka klimata izmaiņas notiek, noliegt nevar. Tomēr ir skaidrs, ka klimatisko ieroču pielietojums no izmēģinājumu stadijas ir pārgājis aktīvā pielietojumā. To pierādīja pagājušās vasaras globālo anomāliju struktūra un loģika. Cilvēkiem ir grūti radīt ciklonus, bet viņi ir iemācījušies manipulēt ar tiem.

            Klimatiskie ieroči ir tie, kuri tiek pielietoti atmosfēras procesu ietekmēšanai. Blakus tiem ir arī hidrodinamiskie un seismiskie ieroči. Āmurikāņi labi apguvuši klimatisko ieroču izveidi un pielietojumu arī tādēļ, ka Krievija, atrodoties starp 3 okeāniem, ir viegli pieejama un jūtīga uz to ietekmi. Āmurikānija savukārt atrodas uz kontinenta, kura aprises iezīmē ģeotektonisko lūzumu zonas. Tā ir jūtīga uz seismisko ieroču pielietojumu, kurus labi apguvuši bijušās PSRS zinātnieki. Amerikāņu gaišreģis R.Keisijs aprakstījis Āmurikānijas sabrukumu un grimšanu, bet nav pateicis, kādēļ šīs kataklizmas notiks – kas būs to iniciators. Ir viegli pieņemt, ka, saskaroties ar Āmurikāņu klimatisko ieroču pielietojumu pret sevi, Krievija varētu iniciēt seismisko aktivitāti āmurikāņu piekrastēs.

            Tur, kur tiek pielietoti ieroči, tur tiek izmainīta dabisko procesu gaita. Līdz ar to, nekādas prognozes nevar būt tur, kur notikumi ir atkarīgi no kādā štābā pieņemtajiem lēmumiem un izdotajām pavēlēm.

            Tomēr jāsaprot, ka aiz visa tā stāv ekonomiskas intereses un vajadzības. Jebkuru ieroču pielietojums – katra kara pamatuzdevums ir mainīt notikumu attīstības gaitu – pagriezt tos sev vēlamā virzienā. Paši klimatiskie ieroči kalpo tādu apstākļu radīšanai, kuros pretinieks izdara uzbrucējam vajadzīgas darbības. Tas pats notiek ekonomiskajā un informatīvajā laukā. Tur tiek radīts iespaids, ka „notiek tas, uz ko ir jāreaģē tā”. Tā ir globāla šaha spēle ar ilūziju un ietekmju figūrām.

            Vēl nesenā pagātnē tika izvērsta liela spēle ar ozona caurumiem un „kaitīgajiem” freoniem, kurus esot steidzīgi jāaizliedz, jo tie noārdot atmosfēras augšējos slāņos esošo ozonu. Notika konferences, kongresi un novērojumi. Tika sastādīti ziņojumi, protokoli un pieņemti lēmumi. Slēgtas vienas ražotnes un atvērtas citas. Vienas firmas cieta milzu zaudējumus, citas uzplauka kā sēnes pēc lietus.

            Bet kas tad patiesībā notika? Patiesībā Āmurikānijas žīdu lielbagātnieki Diponi ir patentējuši jauna – dārgāka un kaprīzāka aukstuma iekārtu cirkulācijas aģenta – freona aizstājēju. Vecais freons, kuram ir lielas molekulas, ir viegli noturams sistēmā. Vēl līdz šim laikam strādā tās iekārtas, kuras ir tikušas uzpildītas pagājušā gadsimta 40-tajos gados. Jaunais freona aizstājējs, pret kuru, „ozonu sargājot”, jānomaina visi vecie sastāvi un to lietošanas iekārtas – kompresori, ir divreiz dārgāks, ar mazākām molekulām, kuras izplūst caur savienojumu vietām. Tie regulāri jāpapildina sistēmā.

            Ar ozona caurumiem un ozona apdraudējumu tam nekāda sakara nav. Tā visa bija liela mēroga krāpšana, kurā iesaistījās vairāku valstu valdības un to administratīvie resursi. Uzpirkti zinātnieki un „zaļie” veica viltus informācijas izplatīšanu un iedzīvotāju iebiedēšanu. Tika izvērsta tā pati iebiedēšanas kampaņa, kāda iet vaļā pašlaik.

            Šīs krāpšanas mērogu un iesaistīto dalībnieku skaita pamatā ir tās globālo apmēru un mūsdienu ekonomikas būtība. Šī ekonomika no normālas tautas saimniecības atšķiras tāpat, kā čigānu „jaunzelta” grabuļi no vecmāmiņas zelta laulības gredzena.

            Normāla tautas saimniecība rūpējas par savas zemes iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, bet liberālā ekonomika par nepārtrauktu peļņas gūšanu. Vajadzības un peļņa ir tiešā pretrunā, bet to iluzorā saistība acīmredzama ir tikai ekonomikas „plānā galdiņa” urbējiem.

            Tautas saimniecība saudzē un vairo resursus, bet čigāniskā ekonomika domā par procesa intensitāti un vieglu pārvietojamību. Tai nerūp ne metodes, ne izcelsme, ne sekas.

            Jaunā freona aizstājēja ieviešana nes peļņu tā patenta turētājiem tad, ja tas tiek pielietots globāli, jo tādā veidā izslēdz konkurenci un nodrošina monopolu ar tālejošu, pašā vielā esošu kontroles mehānismu – tas ir viegli gaistošs un prasa atjaunošanu. Tāda prakse uztur ražošanas procesu un deldē resursu.

            Šīs ekonomikas galvenais bieds ir vajadzību apmierinājums – pieprasījuma apsīkums, bet jaunā freona aizstājēja ieviešana iekustina jaunu saldējamo iekārtu ražošanu, veco ledusskapju nomaiņu ar jauniem – tirdzniecības, peļņas uzturēšanu, resursu deldēšanu un nu jau īstu ekoloģisko problēmu radīšanu.

            „Golfa straumes apsīkums” ir tāda pati afēra kā „ozona caurumi”. Ledāju kušana – klimata izmaiņas ir viena lieta, bet klimatiskie ieroči un klimata izmaiņu izmantošana krāpšanai – pavisam cita. Mītā par „Golfa straumes apstāšanos” tiek izmantots visiem saprotamais ūdens cirkulācijas mehānisms centrālapkures sistēmā un tas, ka šī vispārzināmība tik cieši ieēdusies katra apziņā, ka neviens neuzdod jautājumu – vai tiešām tā ir? Šī krāpšana balstīta uz iebiedēšanas apmēru un domāšanas inerci.

            Tiek stāstīts, ka pie ekvatora ūdens sasilst, pie pola atdziest, bet starp tiem notiek siltuma pārnese no ekvatora uz polārajiem apgabaliem un aukstā ūdens atgriešanās „uz sasilšanas” vietu ar okeāna straumēm. Straumju „galos” esot siltuma ieguves un atdošanas izraisīta ūdens grimšana un pacelšanās – nu gluži kā centrālapkures sistēmā, kurā ūdens, atdodot siltumu nolaižas – kļūst blīvāks un smagāks, bet pagrabā novietotā centrālapkures katla ietekmē ceļas augšup, sistēmā nodrošinot cirkulāciju.

Mūsdienās siltumsistēmās ūdens cirkulācijas nodrošināšanai izmanto piespiedu cirkulācijas sūkņus. Arī šausmu stāstos par „Golfa straumes apstāšanos” tiek runāts par „polārā sūkņa apstāšanos” saldūdens pieplūduma rezultātā, kas apturēšot aukstā ūdens grimšanu. Piespiedu cirkulācijas sūkņi izmanto ārpus sistēmas esošu enerģiju, bet dabiskā siltumapmaiņas izraisītā ūdens konvekcijas (cirkulācijas) plūsma notiek uz pašas sistēmas siltumapmaiņas (izmaiņu) iekšējiem procesiem. Patiesību sakot – to nedarbina siltums, bet blīvuma izmaiņas, kas ir siltuma absorbcijas un atdeves sekas.

            Šī krāpšanās ar plūsmām un „sūkņiem” orientēta uz patērētājiem, kuri zin, ka, katliņu sildot, tas uzsilst – tajā veidojas augšupejošas strāvas, bet atdziestot tas nomierinās. Patiesībā ir tā, ka dažādas temperatūras ūdens slāņi nesajaucas, tāpat kā dažāda sāļuma slāņi nejaucas.

            Ir skaidrs, ka nekāds saldūdens pieplūdums cirkulāciju neapturēs – piedāvātajā scenārijā tas tiks atbīdīts polārajā virzienā pēc tam, kad straume būs panirusi zem tā. Nekāds saldūdens pieplūdums neapturēs aukstā ūdens grimšanu aiz tā paša iemesla, kāpēc notiek ūdens pacelšanās ekvatoriālajos apgabalos. Ūdens sasilšanas rezultātā radusies konvekcija notiek tad, kad to silda zem tā esošs siltuma avots, bet ekvatoriālajā zonā to silda virs okeāna esošās Saules siltums.

            Katrs, kurš karstā vasaras dienā ir peldējies dziļā ezerā, zin, ka zem sasilušā slāņa ir auksts ūdens. Saules gaisma un siltums ūdens dziļākajos slāņos nenonāk. Vējš ir tas, kurš pārvieto ūdens virsējos slāņus, ļaujot aukstajam ūdenim nonākt seklumā un tur sasilt. Tie ir citi ārējie spēki, kuri liek ūdenim pacelties ekvatoriālajā zonā un pārvietoties no turienes uz polāro zonu.

            Eiropas valstu, kuras novietotas tuvāk poliem, koloniālā politika pret ekvatoriālajā zonā esošo koloniju zemēm tām nes papildu peļņu tā vienkāršā fakta dēļ, ka attālums no zemes virsmas līdz tās griešanās asij pie ekvatora ir lielāks par šo attālumu polu tuvumā. Zemes griešanās izraisa centrbēdzes spēku, kurš uz ekvatora ir vislielākais, bet uz pola tā nav vispār. Līdz ar to – jebkura ķermeņa svars pieaug virzienā no ekvatora uz polu. Viena tonna garšvielu, iepirkta Indijā, Anglijā jau ir pieaugusi svarā un nes papildu peļņu.

            Ūdenim atdziestot polārajos apgabalos, tas grimst, bet uz dienvidiem tas aizplūst tādēļ, ka uz to iedarbojas centrbēdzes spēks, kurš palielinās virzienā uz ekvatoru. Ekvatoriālajos rajonos tas paceļas tā paša centrbēdzes spēka ietekmē, un jau pacēlies no dzelmes (arī seklākā akvatorijā) sasilst.

            Siltā un aukstā ūdens pretstraumes veidojas centrbēdzes spēku atšķirību dēļ siltākā (mazāk blīvā) un aukstākā (blīvākā) ūdenī. Ūdens plūsmas uztur zemes gravitācijas un centrbēdzes spēki. Tik ilgi, kamēr griezīsies Zeme, būs arī okeāna silto un auksto straumju ekvatoriāli polārie virzieni.

            Acīmredzot atkal kādi žīdu lielbagātnieki draudzīgā „zaļo” kora un ieinteresēto valdību pavadībā veic kārtējo „siltā gaisa” pārdošanas akciju, kā dēļ biedē Jūs ar stāstiem par Golfa straumes apsīkšanu un „apdraudēto sūkni” novieto ziemeļos, kur to apdraudot saldūdens, bet ne dienvidos, kurp paraudzījušies, jūs atklātu viņu blēdību un siltuma avota atrašanās vietas novietojuma neatbilstību stāstam, bet iespējamo klimatiskā ieroča pielietojumu apvieno ar savu apgalvojumu „uzskatāmu pierādījumu”. Viņi ar vienu šāvienu šauj divus zaķus, bet Jūs par to maksājat abos gadījumos, gan kā kārtējās afēras materiāla pircēji, gan kā uzbrukuma mērķa tuvumā dzīvojošie.

            „Siltā gaisa” pārdevēji runā par Golfa straumes apsīkumu, bet laika apstākļu maiņu Eiropā nosaka izmaiņas Atlantijas un Ziemeļu Ledus okeāna ciklonu attiecībās. Ilgu laiku Eiropā klimatu noteica Siltā Atlantijas Golfa straume ar tās radītajiem cikloniem. Tagad, kad Ziemeļu Ledus okeāns atbrīvojas no ledus pārklājuma, tā ūdeņi nonāk lielākā saskarē ar gaisu, un to veidotie cikloni kļūst aktīvāki. Šo divu okeānu savstarpējo attiecību maiņa un pieaugošā Ziemeļu aktivitāte nosaka to, ka tai līdzi mainās arī laika apstākļi Eiropā, ko savā labā cenšas izmantot āmurikāņi.


389. No: Artūra      Temats: cilvēcība ?←      2010. gada 17. oktobris 18:35:14

Kas ir cilvēcība un kāda tā ir musdienās?


Šis jautājums labi iztirzāts rakstā "Vienmēr un visur", P. Stelps - lasiet rakstu.

390. No: Dzirksts      Temats: šausmu filmas ?←      2010. gada 21. oktobris 10:57:52

Labdien! Man ir jautājums par šausmu filmām. Vai tās ietekmē cilvēka psihi? Ja ietekmē, tad kā?


            Ir īsā un garā atbilde.

Īsā atbilde ir tāda, ka psīhe jūtas ienaidnieku aplenkta un apdraudēta – tāpēc ir iebiedēta, nomākta, apātiska, dzīves jēgu zaudējusi vai kļūst agresīva, satraukta, nikna un atriebīga – piepildās ar šausmu filmu saturu un rīkojas atbilstoši šim saturam.

            Garā atbilde vēsta pār to, ka pasaulē līdzās pastāv Vērtība un to radītās Normas ar Vērtību atstarojumiem – Vērtību izkropļojumiem un tām līdzi nākošiem Normu pārkāpumiem. Šajā pašā vidē ir arī paātrinātas attīstības sekas – Vērtību iztrūkumi (ēnas) ar Normu noliegumiem. Cilvēks, veidojot un uzturot sevi, veido un uztur Normu Sistēmas sargātu Vērtību krātuvi.

            Tad, kad Jūs kaut ko darat, ar jums vienlaicīgi kaut kas notiek un tai pat laikā kaut kas cits nenotiek. Tāpēc ir svarīgi kā tas, kas ar Jums notiek, tā tas, kas nenotiek. Brīžiem tas, kas nenotiek, ir lielāks zaudējums, kā tas, kurš rodas notikuma rezultātā.

            Ar to, kurš skatās tādas filmas, notiek tas, ka viņa plastiskā dvēsele uzņem šos iespaidus – tajā veidojas un paliek to radīti nospiedumi. Psihe sevī uzņem šīs vibrācijas un to ietekmē maina – zaudē savas kvalitātes un radošās darbības spējas. Atkārtoti vērojot šausmu un vardarbības ainas, psīhe vienlaicīgi gan nolaižas zemākos – tumšākos astrālās pasaules slāņos (dvēsele kļūst smagāka un drūmāka), gan piemērojas to ietekmei.

Psīholoģijā ir zināms Stokholmas sindroms. Tas nosaka, ka to, ko nevar pārveidot pieņem par normu un piemērojas tam. Koks izliecas atbilstoši reljefa izmaiņām un citu koku vai spēku ietekmei. Tāpat psīhe piemērojas atkārtotiem pārspēcīgiem impulsiem (sk. rakstu par to) – tajā veidojas jaunas – pretdabiskas dominantes. Tādā veidā mainītā psīhe pretdabisko un ārpus normas esošo sāk pieņemt par normu. Filmas dod iespaidus un caur tiem maina attieksmi. Attieksme noved pie darbības izmaiņām. Katra psīhe sevi reproducē apkārtējā vidē. Kāda psīhe – tāda vide.

Tas, kurš grib ievadīt vardarbību un nežēlību savstarpējās attiecībās tur, kur pats negrib vai nevar fiziski ar savu klātbūtni to tur izpildīt, uz turieni aiztransportē iespaidu nesējus – filmas, literatūru, „mākslas” objektus vai „muzikālas” kompozīcijas. Iespaidu nesēji nonāk kontaktā ar psihēm un tās iespaido – maina atbilstoši savai dabai. Iespaidotās psihes sāk rīkoties vardarbīgi un nežēlīgi. (Pusaudžu pieaugošā cietsirdība un vardarbība ir tieši tāda veida parādība.) Tādā veidā nežēlība un vardarbība tiek praktiski realizēta un uzturēta tur, kur tās iniciators pats nevar būt klāt. Tā notiek vardarbības pārnese – ar parastajiem drošības līdzekļiem nekontrolējams un neierobežojams terorisms. Tā ir vistiešākā un īstākā teroristiskā darbība. Tas ir terorisms. Šo filmu veidotāji un izplatītāji ir teroristi. Šausmu un vardarbības ainu demonstrācija ir terora akts.

Katra Cilvēka dvēselē ir dažādi iespaidi un impulsi. Tie, kurus mēs neatbalstām – bremzējam – nedodam tiem izpausmes iespējas, apdziest un beidz pastāvēt – dvēsele no tiem attīrās. Tie, kuriem mēs ļaujam darboties, pieaug spēkā. Tādā veidā – ar bremžu un vaļas došanas sistēmu Cilvēka dvēseli vada noteiktā attīstības virzienā. Tikai ar to vien var izveidot ļaundari vai labdari. Demonstrējot tādas filmas, tiek vairoti un sagatavoti nākošie teroristiskās darbības dalībnieki – teroristi.

Tomēr svarīgāk par visu ir tas zaudējums, kāds rodas tā sakarā, kas ar dvēseli nenotiek esot šausmu filmu iespaidā. Katra Cilvēka katrai dzīvei ir šīs dzīves jēga. Dzīves jēga ir veidot un papildināt savu Cilvēcisko vērtību krātuvi. Vērtību krātuve veidojas veidojot normu sistēmu, bet papildinās radoši pielietojot – slīpējot esošās krātuves vērtības. Vērtība ir tas, kas paaugstina citu parādību vai Vērtību Vērtības – kvalitātes. Labā ietekmē labais kļūst labāks. Labā padarīšana par vēl labāku ir Vērtību krāšana. Cilvēcisko Vērtību darbība psīhē izsauc tās radošo darbību. Vērojot savas radošās darbības augļus, Cilvēks redz vēl esošās nepilnības, kuras var labot vai jaunās iespējas, kuras var izmantot attīstībai.

Tie, kuri atrodas šausmu filmu iespaidā, nevar izdzīvot dvēseles radošo dzīvi un piepildīt savu dzīvi ar tās jēgu. Tā kļūst tukša, bezjēdzīga un nevajadzīga. Tad to piepilda atkarības un destruktīvas tieksmes. Šī dzīve tādiem ir veltīgi dzīvota. Izniekotā dzīve. Nedzīvotā dzīve. Skatoties šausmu filmas, Cilvēks pazaudē savu dzīvi.


391. No: Lolita      Temats: Sirdsapziņa vai apziņa? ?←      2010. gada 10. novembris 11:03:41

Ko jūs teiktu, ja Jums būtu deputāta izvēle – teikt „zvērests” vai „solījums”, un vai tas ir tik svarīgi – starpība starp „apziņa” un „sirdsapziņa”? Mūsu apziņā tāpat var būt labi ieaudzinātas ētiskās normas.


            Es sākšu attālināti – ar līdzību. Ir pseidokristiešu šaurā un latviešu Dainu plašā – Viediskā izpratne par laba vēlēšanu. Kad Dainās lasām par dziļās bedres rakšanas pamudinājumu, kurš pārmācīs racēju, tad plašā – Viediskā laba vēlēšanas izpratne novēl Cilvēkam ātru izaugsmi personiskās pieredzes ceļā. Ar to konfrontē pseidokristietis, kurš tad saskata laba vēlējumu aizlūgumā par bedres racēju. Šis baznīcas dzīves izpratnes šaurībā augstprātībai audzētais pseidokristietis vienkārši nedomā par to mehānismu (kuru Dainas Viediski zin), kādu viņš iedarbinās ar savām lūgšanām – to, kādā ceļā viņa novēlētais labais – zināšanu un pieredzes pieaugums, kura rezultātā notiks izmaiņas bedres racēja dvēselē un rīcībā, pie šī vēlējuma saņēmēja nonāks. Tas, kuram ir aprobežota tumsoņas izpratne par lūgšanu un labā saturu, pamāca to, kurš tajā ir zinošs.

            Tāda pat aina ir redzama deputātu vidū viņu strīdiņos ap to, „ko nu kurš tagad ir teicis”. Sāksim ar to, ka izejas punktu atradīsim neitrālā jēdzienā – pamatformā „apņemos pildīt”, un tālāk jau skatīsim to, kāda ir šī apņemšanās – labprātīga vai iegūta piespiedu kārtā.

            Senatnē, kad ļaužu savienības tika slēgtas arī nevienlīdzīgu partneru starpā – starp Cilvēkiem un „dieviem”, un dažādas varas pakāpes vai izcelsmes Cilvēkiem, šīs attiecības tika apstiprinātas ar piespiedu darbībām, bez kurām tāda savienība neguva līguma spēku – nestājās faktiskās darbības spēkā. „Dievi” neko nedarīja bez „iemaksas” – dzīvnieka vai Cilvēka – upura pienesuma no savienības prasītāja puses, kurā prasītājs no savas puses apņēmās izdarīt noteiktas darbības, bet „dievam” lūdza palīdzību šo darbību laikā. Tā bija „dievu” uzspiesta attiecību norma, kuru bija jāievēro tam, kurš gribēja stāties šajās attiecībās. Dievi pieņēma šo upuri – „zvēru” kā ķīlu tam, ka Cilvēks neatkāpsies no iecerētā. Bija jāziedo kaut kas Cilvēkam patiesi vērtīgs.

            Tad, kad iekaroto zemju pārvaldīšanai par vietvalžiem tika atstāti savu tautu nodevēji – viņu aristokrātija vai valdošo namu locekļi, par ķīlu tam, ka viņi darīs to, kas no viņiem tiks prasīts, tika paņemti gūstā viņu bērni vai citi ģimenes locekļi. Tāpat (kā to darīja arī senprūši, ņemot seksuālajā verdzībā vietējo iedzīvotāju meitas) rīkojās arī ar iekaroto zemju iedzīvotājiem, lai piespiestu viņus pakļauties. Ar to – ķīlniekiem, viņus piespieda neatkāpties no jauno kungu pavēļu pildīšanas apņemšanās. Zvērests ir piespiedu saistību apņemšanās forma.

            Bērnu nodošana ķīlā – savienošanās caur ķīlu (aprēķina laulības starp dzimtu atvasēm) savdabīgā veidā eksistē vēl šodien. Iekaroto (pakļauto) – jaunpievienoto teritoriju vietvalži līdz šai dienai sūta savus bērnus mācīties uz iekarotāju – ASV un ES valstu mācību iestādēm. Tiek stāstīts, ka tur esot labāka izglītība un progresīvāka sabiedriskā doma, kas ir pretrunā ar veselo saprātu, jo iekarojuma mērķis ir iegūt vērtību, bet atpalikusi, neizglītota – tātad saimnieciski atpalikusi teritorija, ir slogs. Atpalikušas provinces ir pirmais, no kā atbrīvojas metropoles. Visi iekarotāji pirms iekarošanas sašķeļ iekarojamās zemes aristokrātiju, pretnostata to tautai un iedveš tai antipatriotiskas idejas. Iekarotāji vispirms iedveš iekarojamajai tautai tās niecības un pašnoniecināšanās idejas. Viņi liek tautai smieties pašai par sevi un nopulgot savas vērtības – Lāčplēsi padara par alus brendu. Katru tautu iekaro ar viņas nodevēju rokām. Galvenie nodevēji nāk no pagrimušās aristokrātijas vidus.

            Tik ilgi, kamēr tautā ir dzīvs patriotisms – tā dzīvo pilnvērtīgu saimniecisko, kultūras un politisko dzīvi. Tai ir laba izglītība, veselība un noturība pret kaitīgiem ieradumiem un ideoloģijām. Krītoties patriotismam, tas viss panīkst. Nodevēju bērni, atgriežoties no ārzemēm, ievazā tur sasmeltās samazgas un tā iznīcina savas zemes patriotismā balstītās aizsardzības spējas. Latviešu tautas garu nogremdēja tās inteliģence, kura kārstījās pēc aizrobežu „labumu” grabuļiem un idejiskajām perversijām.

            Solījumu katrs izsaka no brīvas gribas. Tas – tāpat kā ziedojums, nāk no apņemšanos izsakošā Sirds. Solījums ir labprātīga saistību uzņemšanās forma un attiecas uz to darbību uzskaitījumu, kuras tāds apņemas darīt.

            Zvēresta nodošana vienmēr ir saistīta ar kādu likumā paredzētu darbību bezierunu izpildi vai darbību, paredzēto normu ietvaros. Tādā kārtā zvērests ir saistīts ar šī likuma neievērošanas gadījumā nestajām soda sankcijām. Zvērestu nodod tur, kur ar to pašu rodas iespēja zvēresta nodevēju saukt pie likumā paredzētās atbildības. Zvērests ir darbības brīvības ierobežotājs. Tā nodevējs ir pilnīgi atkarīgā stāvoklī no zvērestā paredzētājām sankcijām, kuras iestājas tā nepildīšanas gadījumā.

            Solījums nerada atbildību laicīgā likuma priekšā. Solījums – nākot no solītāja labās gribas, ir viņa Iekšējā likuma un viņa dzīves vides morāles – tradīcijas izpausme. Solītāja dzīves normu sistēma – viņa Gods darbībā rada viņa labo vārdu, kuru viņš ar savu apņemšanos un tās pildīšanu var vairot, vai – nepildot, tieši otrādi – var zaudēt.

            Zvēresta un solījuma galvenā atšķirība ir tieši laicīga likuma un Goda atšķirībā. Bieži vien zvēresta nodošana ir saistīta ar darbībām, kuras netiek augsti vērtētas vai kuru izpildīšana ir saistīta ar zvēresta devēja dzīves vides tradīciju pārkāpumu (uzspiesta zvēresta gadījumā sadarbībai ar okupantu, svešas morāles normu nesēju, vai savtīga aprēķina gadījumā). Tādā gadījumā zvēresta laušana var nest likumā paredzēto sankciju bardzību, bet nevar atņemt zvēresta lauzēja labo Vārdu, kurš tāds paliek, saskaņā ar viņa vides tradīciju. Uzspiesta (vides tradīcijām neatbilstoša) zvēresta laušanas gadījumā necieš zvēresta lauzēja Gods.

Tieši pretēji tas ir labprātīgā solījuma devējam. Tā kā šis solījums ir viņa Goda iniciēts – tajā parādās viņa Gods – tad tā neievērošanas gadījumā tieši tas arī cieš, neatkarīgi no tā, vai laicīgais likums regulē vai nē tās darbības, ar kurām ir saistīts solījums.

            Varas un izpildītāja attiecības uztur zvērests. Turpretī attiecības starp Cilvēkiem balstās uz Goda jūtu vadītu un radītu solījumu pildīšanas pamatiem. Zvērests notur nemainīgā atkarībā un nodrošina nepieciešamo varas stabilitāti un varas orgānu funkcionēšanu. Solījumi izriet no pateicības jūtām, nāk no Goda jūtām un ienes Taisnīgumu solījuma lokā esošo starpā. Tur, kur ir zvērests – tur stājas spēkā laicīgais likums. Tur, kur ir solījums – tur stājas spēkā Taisnīgums.

            Visplašākajā formā – apziņa ir dvēselei piemītošā spēja uztvert ietekmes un veidot sev atbilstošās atbildes reakcijas. Tas ir – apziņa ir tā dvēseles struktūras kvalitāte, kura vispilnīgāk izpauž dvēseles saturu – tās dabu (Dvēsele ir starpnieks. Starp augstāko Garīgo principu – Atmu (Dievišķo Elpu) un fizisko miesu ir 5 dvēseles – pieci starpnieki – pakāpes, caur kurām šī „Elpa” ietekmē – apgaro fizisko matēriju fiziskās miesas ķermenī).

            Līdz ar to – tikai šajā virzienā vien varam runāt par vairākām visai atšķirīgām iespējamajām apziņām, no kurām augstākās var ietekmēt zemākās, bet zemākās nevar ietekmēt augstākās. Zemākā neko nevar solīt augstākās – tātad „labākās” vārdā. Tātad, šis „labākais” attiecas tikai uz to izsakošās apziņas pašas rocībā esošo.

            Šaurākā nozīmē apziņa attiecas uz iemiesota Cilvēka psīhes augstāko daļu – uz to, kas Cilvēkam veido personiskā „es” tēlu un pieredzi – uz to, ko mēs saucam par personību.

            Šī, ar intelektu, sajūtām un „es” kopuma tēlu apveltītā personība sevī nes vairākas, viena otru nomainošas dominantes, dažādas (ietekmēm pakļautas) uztveres un darbības spējas. „Labais” un „labākais” šai personības apziņai ir mainīgs, atkarībā no uztveres spēju stāvokļa, rīcības iespējām, dominantēm un tā, kādas izmaiņas ir notikušas ar šo apziņu laika gaitā. Tā apziņa, kura šodien kaut ko sola, neko nezin par tās apziņas „labo” vai „slikto”, kura vēlāk pēc tā vadīsies. Katra no dominantēm par „labāko” uzstāda pavisam ko citu. Šī apziņa ir Cilvēka egoisma nesēja, jo psīhe ir centrtieces spēku darbības vieta.

            Sirdsapziņa ir Garīgā Cilvēka dvēseles Saprāta balss, kādu to var uztvert zemākā – psihiskā dvēsele un fiksēt savās emociju vai intelekta plūsmu izmaiņās. Visplašākajā nozīmē Saprāts ir strukturēšanas un struktūru atbilstības uztveres spēja. Varam teikt arī tā, ka Saprāts ir realitātēm atbilstošu struktūru veidošanas spēja. Šo spēju dēvē arī par Gudrību – spēju rīkoties labdabīgām sekām atbilstošā veidā. Saprāts nes to Gudrību, kurā ir fiksēta visa viņa un Cilvēces pareizas rīcības pieredze. Tur, ir tas, ko sauc par Ētiku. Ētika ir Filosofijas nozare – mācība par to, kas individuālo vieno kolektīvajā.

Var teikt arī tā, ka Ētika ir Saprāta mācība. Ētika satur to, ko sauc par Saprāta Balsi – Altruismu. Saprāts ir centrbēdzes spēku darbības vieta un egoisma pretstats. Saprāts aicina apmierināt blakus esošo vajadzības un uzticēties tam, ka arī viņos darbojas tas pats – Dievišķā Elpa un Saprāts. Altruisms atsevišķos elementus saista vienotā veselumā, savstarpēji apveltot kaimiņus ar savu spēju augļiem, kuri tiem piegādā visu pēc viņu vajadzībām. Cilvēces labklājības jautājums nav ekonomikas izaugsmes, bet tikai un vienīgi egoisma ierobežošanas iespēju laukā.

            Tie impulsi, kuri nāk no Sirdsapziņas, vienmēr ir vērsti tieši šajā virzienā un katrā situācijā rāda labāko risinājumu. Sirdsapziņas virzošā spēka virziens ir nemainīgs. Tāpēc, ja Cilvēks labprātīgi sola savu apņemšanos pildīt pēc Sirdsapziņas norādījumiem, tad tas ir labākais iespējamais solījums, kādu vien mēs varētu saņemt. Tur, kur darbojas Sirdsapziņa, tur nav vajadzīgi zvēresti un solījumi, bet tur vairs nav spēkā laicīgā likuma uzturētā vara. Tāpēc laicīgā un Iekšējā likuma atšķirību gadījumā laicīgais likums tiks pārkāpts. Tāpēc, tur, kur laicīgais likums nav tiešs Garīgā likuma, Goda un tradīcijas tiešs turpinājums – varas nesēji dod zvērestu.

Tas, kas ir labi ieaudzināts, tāds tur ir saistībā ar audzināšanas vidi un apstākļiem. Mainoties darbības videi un risināmajām problēmām, labi audzinātā apziņa var parādīt tādas šķautnes, par kuru eksistenci neko nezin ne audzinātāji, ne pats audzinātājs. Tās normas, kuras liekas pareizas, pietiekamas un derīgas vienā vidē – tādas nav – nav pietiekamas un uz to pašu mērķi vedošas, citā – vienkārši tāpēc, ka tajā var būt citi mērķu uzstādījumi un atšķirīgās vidēs tas pats spēks rada videi atbilstošas – citas sekas.

Labi domātā Persifāla mātes pamācība – „neuzdod jautājumus” beidzās traģiski tad, kad viņš saskārās ar norisēm vidē, kurā izziņas iniciatīvai jānāk no katra censoņa iekšienes. Māte viņam bija iemācījusi bērna Ētikas normas, kuras nodrošināja bērnam nepieciešamo redzīguma un līdzjūtības pieredzi, bet neko nebija varējusi iemācīt jaunieša un pieauguša Cilvēka Ētisko normu jomā. Šī simboliskā leģenda, kurā Māte ir Sirdssāpju radītā līdzjūtība, nevar iemācīt savam bērnam – izzinošajam Cilvēkam vairāk, kā to, kas izriet no viņas pašas dabas, bet ar to vien vēl nepietiek. Lai nonāktu līdz Grāla Kausam, ir jānoiet garš pārvērtību ceļš.

Piesakoties par deputātu, ir jāsper solis pretī pilnīgi jaunai atbildības un izziņas pakāpei, kādas nav un nevar būt nevienā ģimenē, kurai nav senu valsts vadītāju audzināšanas tradīciju.

Pielietojot Jūsu ieteikumu, Lolita, mēs iegūtu radu saieta darbības līmeni, bet no tā līdz Valsts likumdevēja līmenim ir milzīgs attālums.


392. No: Emris      Temats: sikspārņi un māņticība ?←      2010. gada 10. novembris 12:014:37

Nupat dabaszinātnieki ļoti aktīvi popularizē sikspārņus. Vai tiešām sikspārņi ir tik derīgi? Vai viss ir derīgs, ja tas pastāv? Uz ko balstās seno māņticību uzskati? Vai var pierādīt viena vai otra viedokļa patiesumu vai maldīgumu?


Atbilde uz šo jautājumu ir raksts - "Čuči, guli, fledermausi!", P. Stelps

393. No: Saule      Temats: Vai viss ir labi? ?←      2010. gada 15. novembris 11:24:35

Man ir pāris jautājumi, ar kuriem pati netieku galā:
1)Dažādi psihologi popularizē tādu viedokli, ka lai ko cilvēks darītu, lai kāds viņš būtu - tas viss ir labi un pareizi, ja vien viņš tajā rod savu pašizpausmi. Vai tas sasaucas ar šo Šri Aurobindo izteikumu:"..kad es attīrījos un kļuvu redzīgs, es zemu paklanījos garā zaglim un slepkavam, kritu ceļos prostitūtas priekšā, jo ieraudzīju, ka šīs dvēseles ir uzņēmušās briesmīgo ļaunuma nastu un izdzērušas mūsu visu vietā indi - šīs pasaules okeāna viļņu netīrās putas." Palīdziet, lūdzu, man to izprast!
2) Un vēl - vai visi meli ir attaisnojami? Piemēram, pie mirēja gultas, par viņa gaidāmo miršanas brīdi zinot, viņam to neteikt.


           1) Lieciet mieru nabaga „psihologiem”. Puse no viņiem ir meļi, bet otra puse ir tik lieli muļķi, ka atkārtojot neprot pirmās puses melus no dzīves īstenības atšķirt.

            Kultūras (Cilvēka) attīstība ir nemitīgā darbā ar sevi – atrast nepilnīgo – tur redzamās iespējas un darīt to pilnīgu. Atteikties no tā, kas esi, tā vārdā kāds vari būt. Tas, kas esi, nevar radīt apmierinājumu, jo nes Tavas nepilnības, bet tas, kas būsi, nav Tev tagad novērtējams un, pilnīgi noteikti, nesīs jaunas nepilnību zīmes un attīstības iespējas. Apmierinājumu var nest tikai ceļš no tā, kas esi, uz to, kas būsi. Tad, kad ļauj vaļu savai pašizpausmei, Tu kal šo savu nepilnību važas – Tu projicē sevi vidē un ar to radi tās formas, kuras uztur to, kas esi, bet neļauj būt tam, kas varētu būt. Vide Tevi sastindzina. Ceļš pārvēršas par omulīgu iebraucamo vietu.

            Katram patīk tas, kas ir viņam radniecīgs – kas ir ar viņu saskanīgs. Slimniekam tas, kas viņa slimību izraisa un uztur, bet veselajam tas, kas viņu dara veselu. Neviens nav tīrs, neviens nav pilnīgi netīrs. Tīrs vai netīrs katrs ir tikai pēc savas ietekmes uz apkārtni un savu ceļu. Daļēji tīrais attīstības ceļā un palīdzībā citiem ir tīrs, bet viegli netīrais sliņķis un citu smērētājs – postītājs ir netīrs noziedznieks. Nav svarīgi – kādās proporcijās un savienojumos, kādas un cik ir Tavas labās un sliktās īpašības. Svarīgi ir tikai tas, kam – kā vārdā un ar kādu mērķi Tu tās izmanto. Labi un jūtīgi – smalki attīstīti zagļa pirksti ir spējīga noziedznieka pirksti, ar kuriem viņš pašapmierināti izpauž savas noziedzīgās dabas un slimā Gara esamību.

            Katrs – atkarībā no tā, kas viņā ir vairāk – netīrais vai tīrais – dara to, kas viņam ir vieglāk. Netīrajam vieglāk dzīvot netīrībā. Tīrajam – tīrībā. Slinkajam vieglāk slinkot, bet čaklajam strādāt. Slinko māca viņa slinkuma posts. Čaklo – darba prieks. Slinkais netīrelis iet lēni un smagi, bet čaklā bitīte lidot lido. Kad slinkais pie kārtējā tilta vietas pienāk – tas jau ir nojaukts un tālāk pie citas upes pārnests. Tā slinkais sava slinkuma pašizpausmes vieglumā pats sevi no Ceļa nomet.

            Noziedzīgie meļi attīstību aiztur, bet papagailiskie atkārtotāji viņu līdz katram lētticīgajam aiznes.

            Par Aurobindo jogu runājot, ir jāatceras, ka Jūs lasāt tulkojumus. Tajos atklājas tulkotāju (ne)izpratne par tiem priekšstatiem, kādi ir Aurobindo un viņa lietoto vārdu tradicionālo lietojumu austrumu kultūrā. Aurobindo nav ierindas Cilvēks – viņa metodes nav mūsu dienu Cilvēkam un laikam piemērotas. Tās nāk no cita laika un ved pie citiem mērķiem – tie prasa pavisam cita Cilvēka apziņu un dzīvi. Viņam derīgais neder citiem – tas ir viņa ceļš.

            Nabaga „psihologi” tagad vairs nerunā par zemapziņu (ir sapratuši to, ka ir arī kaut kas, ko viņi sauc par virsapziņu), bet par bezapziņu. Paies vēl kāds laiks un viņi nonāks pie tā, ko zināja visi antīko laiku filosofi un viduslaiku alķīmiķi, pie tā, ko Druīdi sauca par Dievu TEUTOS, TOTUS (TOTS), bet Teosofi par kolektīvo apziņu, kā daļa ir individualizētais kolektīvās apziņas lauka apgabals – personība. Personībai veidojoties, tā „savāc un sasien” sev raksturīgā „mezglā” kolektīvajā apziņā esošās vibrācijas.

            Viss tas, ko mēs varam un daram, ir kolektīvajā apziņā, kura pēc sava apziņas izpausmes spēka, patiesuma un situācijas apziņas skaidrības tālu pārspēj visas mums iedomājamās pakāpes. Tas ir tāpat, kā kādas Jūsu zarnu šūnas „es” apziņa sacenstos ar Jūsu personības (kurā ietilpst arī visu Jūsu ķermeņa šūnu apziņas un to kopīgā kolektīvā apziņa) „Es” apziņu tās augstākās vitalitātes un rīcības spējas brīdī. Tāpat kā tā nevar sacensties ar Jūsu apziņu, tāpat Jūs nevarat sacensties ar kolektīvo apziņu, kura ir nesalīdzināmi vecāka, vispusīgāka un mērķtiecīgāka. Apziņas kvalitāte tur ir tik nesasniedzamos augstumos, ka atsevišķa personība vairs nespēj to uztvert par apziņu, tāpat kā zivs nevar uztvert Ūdens kopuma dzīvi un kvalitāti.

            Zivij eksistē tikai tai pieejamais ūdens raksturs un apjoms. Tad, kad notiek izmaiņas ūdens raksturā, mainās zivs – tā ir cita un nezin sevi vakarējo. Tad, kad ūdenstilpne izžūst – Ūdens zivij izzūd, un tā mirst. Tad, kad zivi izceļ no ūdens – paceļ citu vibrāciju līmenī – zivs zaudē samaņu vai mirst – beidzas tās apziņas vibrācijas. Zivs (personība) savu apziņu saglabā šaurā Ūdens kvalitātes un daudzuma telpā.

            Liela un spēcīga zivs var radīt savirpuļojumus un straumes Ūdenī – zivs var mainīt ūdens kustību raksturu un kvalitāti, kuru būs spiestas pieņemt un tām piemēroties mazās zivtiņas. Kolektīvi darbojoties, mazās zivtiņas var apgūt daudz lielāku Ūdens telpu un tā paplašināt savas dzīves iespējas. Lielā zivs maina telpu – mazās to apgūst, bet visas kopā tās izmanto Ūdenī ieslēgto potenciālu. Ūdens nes visus iespējamos zivs esības stāvokļus. Kolektīvajā apziņā ir viss, ko mēs pārdzīvojam. Tur ir viszemiskākais un vispacilājošākais. Katru savu apziņas vibrāciju mēs iegūstam no kolektīvās apziņas. Tāpat katra mūsu „mezglā esošā” apziņas vibrācija izplatās Ūdenī, uzturot tā dabu, kvalitāti un apjomu.

            Katra Cilvēka varā ir strādāt ar sev pieejamajām vibrācijām. Bremzējot vienas un attīstot citas, zivis var mainīt Ūdens dabu, un tā mainīt šo vibrāciju spēku, esamību un kvalitāti citos „mezglos” – zivīs. Tās zivis, kuras to dara apzināti – tās apzināti ietekmē citas zivis. Tās, kurām tas notiek neapzināti, izmanto citu zivju darba rezultātus. Tad tās lepni izslien degunus un saka: „Redz, cik es esmu smuka, laba un gudra, re, kā dieviņš mani ir apžēlojis un apdāvinājis – laikam būšu ko labu izdarījusi.”

            Ir arī tādas zivis, kuras atrodas tik tumšos un drūmos ūdeņu apgabalos, tādos apziņas stāvokļos, ka pašas no turienes izkļūt nevar. Tur viņas ir iesprostojis viņu apziņas īpatnību un kolektīvās apziņas – Ūdens – kvalitātes savienojums. Citu vibrāciju laukā šīs apziņas sevi veltītu citai dzīvei, bet esot šajā Ūdenī, tās ir spiestas izdzīvot citu zivju uzturētās un viņām uzspiestās vibrācijas. Vājām apziņām tā ir viņu destruktīvā karma, bet vienlaicīgi viņās realizējas augstprātīgo lielībnieču slēptie netikumi. Tas, ko „gaišās un stiprās” var apspiest un neizrādīt, izpaužas un kļūst redzams viņu necilajās, vājajās māsās.

            Tie ir kolektīvā kopīgie netikumi un noziegumi, kuri kļūst redzami dzīves pabērnu kroplībās. Katrā „labajā” ir paslēpusies kāda šo neglīto vibrāciju daļa un kvalitāte. Tikai tad, kad katrs sevī būs atradis un trūkumā slēpto attīstības iespēju realizējis, tad šī vibrācija būs aizgājusi no kolektīvās apziņas un dzīves pabērniem nebūs jānes mūsu grēki.

            Kad redzi netikli, zagli un dzērāju vai varmāku, tad skati viņu kā savas dvēseles dzīlēs paslēpto būtni. Tad neatpērcies no viņa ar žēlastības dāvanu, neattaisno viņu ar vārdiem – „mea culpa”(mana vaina), bet pieņem šos vārdus kā darba uzdevumu. Atrodi sevī šo varmāku (ak, cik daudz un kādi lieli milži viņi ir katrā miermīlīgajā un lēnprātīgajā ļauno ļaužu upurī!), netikli, baudkāro vai melīgo – meklē un atrodi to, kas ir tas labais, kas izkropļots slēpjas ķēmīgajā veidolā – atbrīvo šo labo no ķēmīgā ietērpa un dod tam jaunu un skaistu. Pārveido to sevī, un laiku pa laikam pavēro, kā un vai mainās baisie tēli – Tavas dvēseles būtņu veidoli. Maini sevi – dod viņiem iespēju būt citiem, un tikai tad, kad Tevī nav nekā no tā visa – tikai tad, kad esi izdarījis sevī visu, kas ir bijis Tavos spēkos, tikai tad ej ar pārmetumu viņu vājumam. Neuzkrauj brālim to, ko viņš nevar nest. Neizmētā savus akmeņus. Stiprākais lai uzņemas mazākā brāļa nastu.

Tā īsumā ir Šri Aurobindo atziņu tulkojums Tev saprotamā valodā.


2) Nekādi meli nav attaisnojami. Tikai informēts Cilvēks var pieņemt sev atbilstošus lēmumus un smelties pieredzi no to sekām. Tikai brīvas gribas darbības rezultātā notiekošais nes svētību. Cilvēka brīvā griba ir jāciena. Ja nepieciešams – ir jāklusē, bet melot nedrīkst.

Pirms nāves it sevišķi Cilvēkam ir jāzina par tās tuvošanos. Tas ir liels un atbildīgs brīdis viņa dzīvē. Viņam ir jāapdomā, jāizvērtē un jāsakārto tas, ko viņš atstāj te, un ko ņem līdzi sev tālākajā debesu pasaules dzīvē. Viņam ir tiesības turp – atpakaļ uz savām īstajām mājām ņemt labāko no tā, ko ir sakrājis šīs zemes dzīvē. Nav godīgi izgrūst Cilvēku mājas halātā un nomītās čībās sagaidītāju un apsveicēju priekšā.


394. No: Aelita      Temats: Apziņas dominantes un astroloģija ?←      2010. gada 16. novembris 10:49:38

Jūs lietojat terminu - apziņas dominantes. Vai un kā tās sasaucas ar astroloģijas teoriju par noteiktu personības tipu sasaisti ar zodiaku? Ja tas tā ir, tad kā manī savienojas austrumu un rietumu kalendāru zīmju dominantes? Kuras tad ir īstās, bet kuras tādas vairs nav? Kuras ir vadošās - austrumu vai rietumu? Vai austrumniekiem tās ir viņu sistēmā esošās, bet rietumniekiem atkal no viņu sistēmas izrietošas?


            Vispirms sapratīsim visu pamatu pamata sākumu un virzību – Kopību un visa esamību Kopībā. Virziens uz kopību (bet ne vienādību un unifikāciju) Gara dzīves principos, bet ne fiziskajā esamībā, formās. Cilvēka apziņas celšana tuvina kopībai un dod Gara dzīvē un no tās izrietošā saņemamo, bet apziņas piezemēšana – pievēršana utilitārajam kopību liedz un ieved pretrunās, pretnostatījumos un savstarpējā cīņā par utilitāri saņemamo.

            Austrumi māca Kopību, Rietumi ved atsevišķajā. To, ko rīts ceļ – to vakars nojauc. Austrumi Cilvēku redz kā Kopības (arī sabiedriskās dzīves kopības) daļu. Rietumi uz viņu skatās kā uz vientuļu zvaigzni. Rietumi lielās ar to, ka tiem esot viens Dievs, bet austrumi mīl sava dieva daudzās sejas, rūpju pilnās rokas un veidolus, kuros tas nāk katram dzīves gadījumam piemērotiem rīkiem un veltēm.

            Austrumi Dievu mīl tādu, kāds tas ir, bet rietumi tādu, kādu grib un var redzēt. Rietumi mīl paši sevi Dieva veidolā – viņi to ietērpj savā saprašanā un nosēdina sev blakus, viņi tam liek runāt par savas ikdienas lietām. Austrumos Dievs Cilvēkam rāda ceļu pie sevis, dod tam savu ietērpu un rāda savas iespējas. Rietumu Dievs „mīl Cilvēku tādu, kāds viņš ir”, bet austrumos Dievs Cilvēku dara par to, kāds viņš var būt – tur Dievs mīl to, kas Cilvēks būs. Rietumi ir sliņķu un guļavu – mīksto pēļu iemītnieku zeme, bet austrumi ir darba, teiksmu, atmodas un celtniecības pasaule.

            Tādi paši ir viņu Dievi un Debesis. Tādas pat problēmas viņi apskata caur to, ko Jūs un viņi šodien paši par astroloģiju sauc. Tās nav divas atšķirīgas skolas vai tehnisko līdzekļu sistēmas. Tie ir pretēji ceļi un galarezultāti. Rietumu „astroloģija” – centrā liekot zemi (Cilvēku), Cilvēku piezemē – atdala no kopības (ievirza involūcijā) un noved postā. Austrumu „astroloģija” centrā liek kopību, kopības cēloni – Sauli, un ar to iet savu atmiņu (zaudēto zināšanu) ceļu Evolūcijas virzienā.

            Tas, ko Metafizika (Filosofija) sauc par dominantēm, nav tas pats, ko Jūs domājat, kad sakāt „personības tipu sasaiste ar zodiaku”. Ir Personība – tas veidols, kurā saplūst dzīves vides kultūras (vai kultūras vēstures lausku) mantojums, vecāku audzināšana, dvēseļu substances iespējas un iedzimstošā Cilvēka līdzatnestais mantojums – Kausa uzkrājumi un raksturs. Te savu sauju zelta vai karoti darvas pielej Zodiakālo Svaru līdzsvara pleci – Ūdens Nēši. Šie svari nes – kā kādreiz sievietes nēšos nesa ūdens spaiņus – divus „traukus”. Vienā ir „Dzīvais Ūdens” – enerģiju aktīvā daļa, bet otrā – „NE-Dzīvais Ūdens” – to pašu enerģiju pasīvās daļas. „Svari” nav zīme, bet tā ass, kura savieno Jūsu dzimšanas brīža Saules projekciju uz Zodiaka loka ar tam pretējo punktu Jums aiz muguras – Saules projekcijai pretējo punktu – to, kurā Jūs patiesi esat.

            Tas, kur ir Saule, ir tas, uz ko Jūs varat tiekties. Tas, kur esat, ir Jūsu mantojums, bet pats Jūs esat kaut kur pa vidu starp abiem šiem punktiem. Jūsu apziņu veido arī šo divu punktu pasīvo un aktīvo enerģiju mijiedarbība. Tā, atkarībā no Jūsu vecāku apzinīguma vai instinktīvuma Jūsu ieņemšanas laikā, Jums sniedz roku vai karoti.

            Zodiaks Jums nevar dot to, kas nāk kā Jūsu neatņemams mantojums no Jūsu pašu, vecāku un sabiedrības puses, bet tas var Jums atvieglināt vai apgrūtināt tā izmantošanu atkarībā no tā, vai esat dzimis sev labvēlīgā vai nelabvēlīgā brīdī. Mīloši un atbildīgi vecāki meklēs labāko ieņemšanas laiku, krās un uzlabos savam bērnam sniedzamo enerģiju kvalitāti, bet bezatbildīgie atdosies savas miesas alkām, tērēs un zaudēs Jums nododamo savās seksuālajās izklaidēs. Tad Jūs nāksiet pasaulē tikai viņu miesīgās dzīves nejaušību skarts.

            Katram graudam ir jākrīt tam labākajā vietā – ne par ātru, ne lēnu, ne par augstu, ne zemu, ne pārāk akmeņainā, ne arī mitrā vietā. Daba sēj plašu loku – miesas nāk un iet, bet Gars vienmēr izvēlas labāko vietu un laiku. Garam neder miesīga nejaušība. Daba un viņas miesas nenes atbildību. Atbildība ir Gara dzīves daļa.

            Tātad – Jūs saņemat savu apziņu, kura dzīvo savām mantojuma iespējām, dzimumam, vecumam, izglītībai un dabas ritmiem atbilstošu dzīvi.

            Šī dzīve nosaka to, kas tajā tobrīd ir vadošais – kas sev pakļauj apziņas struktūras darbību – diktē mērķus un izvēlas līdzekļus, kā savieno enerģijas aprites ceļus un impulsus tajā. Tā brīža vadošais ir dominante. Jūsu Zodiaka Ūdens nēšu saturs – Dzīvais un NE-Dzīvais Ūdens ir Zodiaka ietekme uz Jums pieejamajām dominantēm. Saule atspoguļojas (projicējas) Jums nepieejamajā – pasīvajā stāvoklī (NE-Dzīvajā), bet Jūs atdzīvina tās enerģijas, kuru zodiakālajā apgabalā esat. Pareizāk sakot, tā ir viena enerģija savos aktīvajos un pasīvajos aspektos.

            Austrumi apskata sabiedrības stāvokli kopumā. Kā klājas sabiedrībai – tā dzīvo Cilvēks. To regulē Jupiters savā gaitā caur Zodiaku. Katrā zīmē tas uzturas gadu. Konkrētā gada zīmē dzimušais sabiedrībā vienmēr pildīs to lomu, kādu viņam būs devis Jupiters. Dažos gados to darīt būs vieglāk, citos grūtāk, atkarībā no Zodiakālo sektoru enerģiju mijiedarbības.

            Rietumu „astrologi” ir zaudējuši gadu ritmu un ietekmju zināšanu. Viņi raugās tikai uz vienu dzimšanas brīža „ūdens spaini” un vērtē – kā tam klāsies dažādos zodiaka apgabalos. Viņi lūkojas šajā (Jūsu) spainī un zīlē pēc tur esošajiem zvaigžņu atspulgiem – savu apziņas (tā brīža) dominanšu darbību. Katrs redz tikai to, ko tam ļauj viņa apziņas „brilles”. Tikai tas, kurš pats ir izgājis „ārpus Zodiaka”, var redzēt to, ko Zodiaks tam rāda. Visi tie, kuri iet savu personības attīstības ceļu – ir Zodiaka ietekmē – redz tikai to, ko tam atļauj viņa paša atrašanās ūdens spainī un tuvums tā virsmai vai dibenam. Tikai tas, kurš ar vienu kāju stāv Jūrā, bet ar otru uz zemes, un kura galva ir tālu virs Zodiaka, skata tā projicētās zīmes uz ūdens un zemes, gaisā un ugunī. Tikai tas, kurš redz Kopumā – Tas Redz (tam ir Acis), kurš dzird Kopumā – Tas Dzird (tam ir Ausis).

            Gadu cikli Jums saka, kas esat sabiedrībā, ko varat tai dot, bet mēneši, dienas, stundas un minūtes stāsta par gada sabiedrības dzīves niansēm – to, ko varat labāk vai sliktāk par citiem, un to, kas un kad tieši jums var padoties vai tiks traucēts – ko labāk darīt vai nē, tajā vai citā brīdī. Tas Jums dod izvēles brīvību. Jūs varat izvēlēties ko un kā, kad labāk darīt. Tāpat Jūs varat izvēlēties, vai to darīsiet savā vai sabiedrības labā – to, kas būs patīkamāk Jums vai derīgāk sabiedrībai. Ja darīsiet to, ko vajag sabiedrībai – Garīgi Evolucionēsiet, bet, ja to, kas ir patīkamāk un „veselīgāk” pašam – tad deģenerēsieties un pagrimsiet – veicināsiet sava ego labklājību un audzēsiet sava ego apmērus.


395. No: Anastasijas      Temats: Saules gads ?←      2010. gada 08. decembris 10:48:22

Labdien, Jūsmājās! Nākošais gads būs Saules gads, bet Jūsu mājas lapā neizdevās uzmeklēt, kāds ir Saules gadam piemērots ēterisko eļļu maisījums. Lūdzu pastāsties par to!


            Saules gada ēterisko eļļu kompozīcija ir:

- Ciedrs

- Sandals

- Bergamots

- Elemi

- Kadiķis

- Priede

- Ciprese.

 

            Saule nav jāuztver kā Saules pinums, no kura viedokļa citi autori raugās uz eļļām. Saule ir Sirds siltums, Saprāts un Sievišķīgā magnētiskā pievilcība – dzīvīgums. Saule ir koncentrācijas centrs un rotācijas ass – mērķis un virziens – eksaltācija.


396. No: Ritas      Temats: Palīdzība sev ?←      2010. gada 08. decembris 14:18:29

Nesen (vakar) rīta raidījumā kāds dziednieks (?) runāja par domu skaidrību. Tur pat viņš norādīja uz to, ka katram vispirms jāvar palīdzēt pašam sev un minēja faktu par to, ka daudzi dziednieki palīdz citiem, bet sev palīdzēt nevar. Arī es par to esmu dzirdējusi. Tāpēc man ir jautājums – vai tas, ka citam līdz, bet sev nē, ir vājuma zīme? Man liekas, ka jābūt vēl kādam iemeslam, bet īsti nezinu kas. Varbūt tam ir kāds vienkāršs skaidrojums – kā aizmāršība vai bezrūpība. Laika trūkums – kurpnieks bez kurpēm...


            Jā, arī mēs esam dzirdējuši tādus rietumnieku stāstus par pašpalīdzību, pašizpausmi un sevis mīlēšanu. Rietumos un Āmurikānijā ir ļoti populāri „nolekt no iepriekšējo paaudžu sasniegumu pleciem” (atgriezties barbarismā) un sākt visu pašu spēkiem no jauna. Tāds jauks mīts konkurentu apkarošanai tiem, kuri paši to nekad nedara. Rietumu pasaulē ir populāri „būt pašam” – saraut sabiedriskās saites, katram rūpēties pašam par sevi, bērnus neaudzināt, bet bērniem dzīvot atsevišķi no vecākiem – „lai jau paši”... Rietumi iet uz „Viens pats pasaulē” dzīves veidu. „Āmurikānisms rullē!”

            Tiem blakus mēs noliksim mīļu stāstiņu no austrumu līdzību pasaules. Tā stāsta par to, ka katrā ciemā ir mazliet no visa, kas, kopā ņemts, ļauj šim Cilvēku pasaules stūrītim dzīvot. Tā šajā ciemā dzīvojis arī kāds vieds vīrs, pie kura nākuši aprunāties visi tie, kas savās dzīvēs apjukuši, vai vienkārši dzirdīgu Sirdi izslāpuši.

            Tā, reiz pie viedā vīra atnāk kāda sieva un sūdzas par savu vīru. Stāsta to un šito, līdz beidzot viedais, sievu uzklausījis, viņai saka : „Tev taisnība, sieva.”

            Nākamajā dienā atnāk saērcinātās sievas vīrs un stāsta par vakarējo sievu savu bēdu stāstu. To uzklausījis, viedais viņam piekrīt: „Tev taisnība, vīrs.” To visu redz un dzird viņa paša sieva. Sieva pienāk pie sava viedā vīra un viņam saka: „Tu nu gan esi draņķis! Sieva Tev sūdzas un Tu saki – tev taisnība, sieva, bet kad viņas vīrs tev par viņu sūdzas, Tu saki – tev taisnība, vīrs. Kādu liekuli es esmu apprecējusi!” Viedais vīrs viņu uzklausa, padomā un saka: „Tev atkal ir taisnība, mana sieva.”

            Nu, lūk, ir atnākusi kāda sieva, Rita, un mēs viņai varam teikt, ka viņai ir taisnība, jo ir kāds liels Garīgās pasaules likums, kurš nosaka – NEKO SEV. Šie divi vārdi nozīmē to, ka savas spējas Cilvēks nedrīkst izmantot pats savā labā. Garīgā pasaule ir vienīgais enerģijas avots. No turienes nākošā enerģija izstaro caur katru tās radījumu uz citiem un atgriežas atpakaļ pie sava avota caur tiem, kas to ir saņēmuši. Ja kaut kur kāds šo aprites likumu pārkāpj, tad viņš ar to ne tikai aplaupa tos, kuriem šī enerģija ir domāta, bet arī pats pārstāj būt par šīs enerģijas kanālu. Tāds kļūst lieks un apritei nevajadzīgs. Tās spējas, kuras Cilvēks izmanto pats savā labā, viņš pēc kāda laika zaudē.

            Daudzu ģimeņu sabrukuma, labi sākto biznesa projektu apsīkuma, alkoholisma un veselu valstu morāla un saimnieciska pagrimuma pamatā ir tas, ka savu jaunradi, savas idejas un resursus tās ir vērsušas uz sava labuma iegūšanu. Ir izstrādātas pat tādas „egoistiskā altruisma” teorijas, kuras māca iegūt labumu caur palīdzību citiem. Šāds „pozitīvais egoisms” ir ātrākais ceļš uz personības deģenerāciju un pats par sevi jau ir tās pazīme.

            Ātrā – konkurences dzīve un ekonomika ir ātra visās nozīmēs – tā ir viegli un ātri uzsākama – līdz tādai dzīvei ātri var nolaisties, bet tā arī ātri beidzas ar visa iegūtā zaudēšanu un, aizejot, sev līdzi aiznes arī visu to, kas ticis uzkrāts iepriekš. Tā vienmēr beidzas pati savas iekšējās – morālās degradācijas un savstarpējas apkarošanas – visu nesātības dēļ. „Ātrā dzīve” nāk ar izrādīties gribēšanu, sāncensību un sacensību. Ar sacensību „par to” visus noved līdz sāncensībai „katrs pats sev” un cīņai „visiem pret visiem”.

Lēnās – kopīgās izaugsmes – dzīve nav ārēji spoža – tās savstarpējā pietiekamība nedod ne tumšo fonu, uz kura atsevišķi spožajiem parādīties, ne arī tādus, kuri gribētu būt par atsevišķi spožajiem pārtikušās dzīves viendienīšiem. Lēnā – kopīgā izaugsme ir savstarpējas palīdzības (kura nāk no darbaprieka un labvēlības), sadarbības un pietiekamības – sāta sajūtas uzturētā. Lēnā ekonomika savā iekšējā sajūtā un vajadzībā lielākajam liek iet pie mazākā un līdzēt viņam būt tik pat lielam kā pašam.

NEKO SEV – tas nozīmē VISU TEV, MĪĻAIS – tam, kuram to vajag – tas nozīmē aizvien pieaugošu derīgumu un kanālā cirkulējošās enerģijas plūsmas pieaugumu. Var jau būt, ka „kurpnieks bez kurpēm” ir darbā noslogota kurpnieka pazīme, bet es domāju, ka labāk būt par tādu, nekā par to, kurš’, labi un rūpīgi darinātās kurpēs ieāvies, vientuļi gaida kādu pasūtītāju savā darbnīcā ienākam.

            Un te nu, lūk, nāk kāds vīrs un saka: „Proti palīdzēt pats sev!”, un mums ir jāatzīst, ka viņam ir taisnība, jo ir kāds Garīgais likums, kurš saka – „TIKAI TAVS DARBS” – Tevi var atbrīvot no Taviem netikumiem. Tikai Tavs darbs tev var dot zināšanas. Tikai sīkā un uzmanīgā sevis izpētē Tu vari atrast savu nepilnību cēloņus un labot tos. Tikai Tava paša tieksme būt labākam un derīgākam var Tev palīdzēt par tādu būt.

            Palīdzi pats sev par Cilvēku būt, un Tu būsi palīdzējis citiem darīt to pašu. Vienkārši mācies. Vienkārši pats uz sava Gara Uguns sadedzini savas dvēseles gružus. Pats atver to logu, pa kuru Tavā dvēselē ienāk Tava Gara gaisma. Negaidi, lai cits nāk, Tevi poš un kustina Tavus slinkos locekļus. Pats, pats celies, pats kusties, pats posies, pats savā iekšējā gaismā, savas dvēseles logus spīdini un pats citiem ceļu apgaismo. Pats sev palīdzi Cilvēkam esot, ātrāk līdz cilvēcīgai dzīvei starp citiem Cilvēkiem nokļūt. Palīdzi gan – tāpēc, ka neviens no ārpuses to izdarīt nevar. Jo – JA NE TU, TAD KURŠ GAN CITS ir tiesīgs Tavu brīvo gribu virzīt uz Tevis pilnveidošanu?

Protams, Cilvēks nedrīkst būt par nastu citiem. Protams, Cilvēkam pašam ir jāvar savas kājas cilāt, rokas kustināt, savu darbu darīt, domu domāt, muti nomazgāt un pogu piešūt. Protams, Cilvēkam pašam jāprot labo no sliktā vai meliem atšķirt, pareizo lēmumu pieņemt, nedarīt to, kas nav jādara un sevi kārtībā turēt vai nepārēsties un nelietot to, kas nav tam derīgs. Bet ne jau par to ir runa. To prot katra dzīva radība. Runa ir par to, ar ko Cilvēks no lopiņa atšķiras. Runa ir par to, ar ko Cilvēks ir Cilvēks.

Protams, Cilvēkam ir jāprot sevi pie veselības turēt ar to, ka viņš atceras – katra slimība ir no līdzsvara – sabiedriskās kopības līdzsvara zuduma. Tur, kur Cilvēks patvaļīgi ievieš at-dalīšanos un sa-dalīšanu, tur ceļas viņa slimība. Protams, Cilvēkam ir jāprot sevi no slimības sargāt, šo slimību neradot savā prātā un dvēselē.

            Un te var nākt kāds trešais un teikt – „Tava atbilde nav pilnīga”. Un man būs viņam jāpiekrīt. Katra Cilvēka apziņa uztur pati sevi. Katra apziņa pasauli skata savām acīm. Katra tajā saskata savas dzīves apstiprinājumu. Katra manos vārdos izlasīs to, ko pati gribēs.

            Nevienu nevar pārliecināt ar vārdu vai faktu izklāstu. Katra apziņa tos interpretēs (pati sev izskaidros) savā labā. Ja pasauli varētu labot ar vārdu un faktu (kuri visiem redzēt un dzirdēt gribošajiem vienmēr ir bijuši pieejami) izklāstu, tad mēs sen visi dzīvotu paradīzē. Tomēr tā nav. Diemžēl daudzi labāk grib dzīvot pašsarīkotā ellē, nekā atteikties no savas paštaisnības un palūkoties uz sevi ar skaidrām acīm un redzēt sevi tādus, kādi ir.

            Ja mana – vārdos ietērptā atbilde būtu pilnīga, tā pārliecinātu katru. Tas, kurš nav pilnīgs, nevar dot pilnīgumu. Neviens nav pilnīgs. Nekas nav pilnīgs. Visam ir attīstības iespēja. Vienmēr visu var izdarīt vēl labāk. Vienmēr katru labāk pārliecinās tas, kas būs viņam pieņemamāks, viņu Sirdij, prātam un sajūtām tuvāks. Pat vienu un to pašu domu dzirdētu, katrs par pareizāku atzīs, ja tā nāks caur viņam patīkamāku un mīļāku muti. Tāpēc katram ir tiesības iet meklēt sev labāko atbildi. Labākā atbilde vienmēr norādīs īsāko un taisnāko ceļu. Katram ir tiesības savā veidā tiekties pēc savas dzīves pilnības.

            Vispilnīgākā dzīve katram ir labākās atbildes meklēšanā. Tā ir vispareizākā rīcība.


Uz sākumu