Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Avots

Pēcpusdienas doma pie Jūras.


Zilas debesis, zila jūra, nebeidzamas miklo akmeņu grēdas, smagnējie klinšu bluķi gan tuvāk, gan tālāk. Manas acis ir tās, kur tas viss spoguļojas. Šeit ir vieta, kur savijas kopā divas milzīgas pasaules, kas ir tik līdzīgas un tajā pat laikā tik atšķirīgas viena no otras. Esmu iesēdies šajā brīnumainajā nekurienē – es mērcēju sāļajos ūdeņos kājas un dziļi ieelpoju dzestro brīzi. Tā ir mana mīļākā smarža, neatkārtojamā, burvīgā, vienmēr vilinošā. Līdzīgi tempļu vīrakiem tā pārņem miesu, dvēseli un garu. Esmu pasauļu starpā – te gremdējos vienā, te otrā. Manas domas lēnīgi pildās ar visu šo neatkārtojamību, prāts ieiet viļņainajā ritmā un sirdij nekas cits neatliek kā priekā gavilēt. Šī ir neparasti laba vieta pārdomām, tikai sākotnēji ir jāiesvārsta sevi šajā viļņojošajā ritumā. Jākustas līdz – uzliec sevi uz viļņa un gāzies virsū pelēkbrūnajām klinšu smailēm, aplaizi tās no visām pusēm un steidz atpakaļ jūrā uz nākamo bangu. Sāpju nav ne kripatiņas. Ir tikai miers dvēselē, kas atstumj prom visus dienas satraukumus. Šī sāļganā veldze palēnām iesūcas manī pa visām porām, es pats kļūstu sāļāks un valgāks, ne mirkli nenoklustošais ššššš... ienāk pa ausīm, ienāk pa visām ādas porām, un tā nu es te sēžu sāļš, mikls, ar jūras putām uz lūpām, cenšoties, te satvert kādu svarīgu domu, te atkal pilnībā ļauties tukšumam. Tas viss mani pilda ar savu neizmērojamo spēku, ak, kas tas ir par spēku, kāds varenums, kāda grācija. Es visu to ielaižu sevī un kļūstu tikpat spēcīgs kā tas, kas ir man apkārt. Jāāāā... Es mīlu šo Jūru, šos akmens bluķus, es mīlu šīs Zilās Debesis – tie ir mani draugi uz mūžu. Esmu svinīgi solījies nepievilt tos un tie nekad neatstums mani. Man vajag tik vien kā atnākt līdz krastam, piesēst akmeņu ēnā, atvērt gan acis, gan ausis, atvērt dvēseli savu. Lai līst manī spēks no Jūras un milzīgā pacietība no tumšajiem akmeņiem.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa