Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Jautājums no www.philos.lv

657.

No: Patrīcija       Temats: Rūpes par vecākiem viņu...

?←      2019. gada 11. oktobris 12:28:41

Lūdzu, pastāstiet kādi ir pienākumi bērniem pret vecākiem viņu vecumdienās? Vai ir pieļaujami vecākus, kad tie kļūst nevarīgi gan fiziski, gan iespējams psihiski, nodot kāda cita aprūpē, pansionātā? Vai tomēr kādam no ģimenes locekļiem būtu jāuzņemas aprūpe, jāziedo savs laiks (iespēju un kompetences robežās protams)? Tas arī liekas pietiekami sarežģīti, jo bērniem ir taču jāstrādā, ir bērni, kuri jāaprūpē... tam vecajam cilvēkam gluži vienkārši var neatlikt laika kā tas arī visbiežāk notiek... Paldies.


Dehumanizācija.


Moto: “Tāpat, kā okeāna straumes nevar

atdalīt no ūdens vai pieprasīt, lai vienas

straumes nestais ūdens neskartos ar citas

straumes nesto, tāpat nevar atdalīt vienu

Cilvēku – Kosmiskā Okeāna pilienu – no cita,

vai jebkāda matērijas stāvokļa, spēka un

apziņas.”

Skolotājs Ilarions


Labdien, Parīcij!

Jūs vārds ir ļoti saderīgs ar Jūsu ierosināto tēmu – ir atgādinājums par galēji dehumanizētu sabiedrību un tās mūsdienām atstāto sēklu – Romas deģenerātu impēriju un tās deģeneratīvo “kultūru”, uz kuras bāzes esot būvēta šī civilizācija.

Uz Jūsu iekustināto jautājumu ir treji atbilžu veidi. Pirmais ir vispārzināmais. Otrais ir zināšanai pieejamais, bet piemirstais un trešais ir zināšanai pieejamais, bet reti kam interesantais – metafiziskais. Vispārzināmā atbilde mainās atkarībā no Cilvēka Garīgās attīstības pakāpes – katrā pakāpē ir tai atbilstoša atbilde un šai pakāpei atbilstoša sabiedrības dzīve. Viszemākā vēl uz dzīvnieciskas dzīves robežas esoša vai līdz tai pagrimuša dehumanizēta – mežoņu cilts sabiedrībā dzimuša Cilvēka attīstības līmeņa formula ir “Es un man”. Tādā sabiedrībā dzimst tie, kuri nāk baudīt, valdīt un pelnīt (vislabāk bez darba – ar laupīšanu, vai ar minimālu darbu). Tādā sabiedrībā rodas un tiek uzturēts, bet reizē par centrālo kļūst rentabilitātes jēdziens. Tādiem viņu bērni ir vēl vienas ar minimālām izmaksām peļņu nesošas darba rokas vai vēl viena liekēdīga un dzīvi apgrūtinoša mute – tas ir atkarībā no ekonomiskā modeļa, kurā tādi dzīvo.

Tur katrā gadījumā tiek racionāli (patmīlīgi) izsvērts, kas ir pārākumā – ja nesīs peļņu, tad laižam pasaulē, paturam un dodam šaurai izmantošanai derīgu un atbilstošu šauru kompetenču izglītību, kā tas bija vēl Cariskās Krievijas zemstes (tautvaldības) iekārtā. Mūsdienu kompetenču “izglītība” ir būvēta uz tās pašas konstrukcijas un prakses pamatiem – ar to pašu galamērķi, tikai citos vārdos ietērpta atvedina uz to pašu dzimtbūšanu, mežonīgo čukču cilti vai dehumanizētu, neizglītotu muižas darba lopu.

Ja pārākumā ir slogs un apgrūtinājums, tad taisa kontracepciju, abortu vai atdod vilkiem, verdzībā vai audzināšanā patriciešiem, par ko saņem maizi un izpriecas.

Bērns un vecais Cilvēks ir viena un tā paša spoguļattēls, bet vidū esošais pieaugušais ir to abu sintētiskais līdzsvarojums. Metafiziski ir tā, ka bez bērna un vecā Cilvēka klātbūtnes nav pilnvērtīga pieaugušā.

 

·         Daļējais vienmēr ir nepilnvērtīgs.


Mežoņu un pagrimušo - dehumanizēto sabiedrībās nepieņem – cenšas atbrīvoties no apgrūtinošā – atzīst tiesību un brīvību vērtības, bet izvairās no pienākumiem un atbildības.


·         Mežoņi un pagrimušie grib saņemt, bet negrib maksāt.


Tāpēc arī attiecībā uz vecajiem tiek racionāli aprēķināts viņu daudzpusīgais pienesums vai apgrūtinājums. Viņu aprūpes un atsevišķās dzīves radīto ekonomisko efektu peļņa to izmantojošajiem ir pienesums. Ja vecie tiek rezumēti kā lieks apgrūtinājums, tad no tiem mežoņu un pagrimušo sabiedrībās atbrīvojas fiziski vai attālināti aprūpē – pansionātā – pensijā.


·         Mežoņiem un pagrimušajiem viņu rentabilitātē nav līdzsvarojuma starp “šodien” un “nākotnei”, starp “saņemt” un “veltīt”, starp “esošais” un “iespējamais”.

·         Mežoņiem un pagrimušajiem rentabilitātē ieņēmumi ir “tiesības”, “brīvības”, “baudījumi” un “valdījumi” – ērtības.

·         Mežoņi un pagrimušie dzīvo ar principu “labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”.

·         Mežoņi un pagrimušie “Gredzena pavēlnieka” sižeta simbolu valodā ir orki.

·         Orkus taisa no pagrimušajiem – “kritušajiem” elfiem (dehumanizētiem Cilvēkiem).

·         Orkiem nolaupīt kaimiņa govi un sievu, sagraut un izlaupīt viņa māju (iznīcināt konkurējošo firmu vai Latvijas ekonomiku), nosist viņa bērnus (izkonkurētā ģimeni atstāt bez iztikas līdzekļiem) ir labi.

·         Orkiem ir slikti, kad aizskar viņu īpašumus un īpašuma tiesības uz to, ko Orks atzīst par savu.

·         Orks jūt tikai savas mantas, ērtību un tiesību aizskārumu.

·         Orkam patīk iegrimt rupjībā – troksnī, senču maģijā, baudkārā seksā, kāpostos un cūkas miesā ar alus mucu pagalvī.

·         Orkam ir savtībā pagrimusi, deģenerēta un atrofēta elfa (cilvēciskā) dvēsele un tās bezjūtība.

·         Orks visur iet ar savu “ķeņča lūgšanu”.

·         Orkam kolektīvisms ir viņa dzīves un pasaules gals.

·         Orkam vienīgā vērtība ir viņš pats.

·         Orka vērtībās citi parādās kā “ekonomiski aktīvie iedzīvotāji”.


Orkiem nav nekādas intereses un zināšanu, sapratnes par Ideālistisko un materiālistisko. Orkus neinteresē nekas ārpus eksistenciālo vajadzību un egoistisko baudu apmierinājuma. Orkus interesē tikai “derīgās”, “ātrās” un “praktiskās” – kompetenču zināšanas – tikai utilitāri derīgie “tikumi”, “sociālās prasmes”, “pašnovērtējumi” un “komandu darbi” saistībā ar tuvākajā apkaimē pielietojamo un iegūstamo.


·         “Kompetencēs balstītā “izglītība”” ir orku skola.


Nākošās divas attīstības pakāpes ir salīdzināmas ar tikko dzimušu kaķēnu acu atvēršanos. Tajās personības attīstību izteic formulās “Es un mana ģimene” un “mana ģimene tautā”. Šiem diviem attīstības līmeņiem vispārzināmais ir izteikts Baltu pasakā “Vectēva padoms”. Šie Cilvēki svārstās starp “es gribu – man vajag” un “tā būtu jādara”. Tādiem Cilvēkiem ir vajadzīgs atgādinājums par pareizo (objektīvajā evolucionārajā procesā) un derīgo. Viņiem ir pietiekami daudz iespēju to zināt un nostiprināt, bet, vēl neizskaustais egoisms un savtība katrā izdevīgā gadījumā viņiem to “liek aizmirst” un tad viņi atrod tam “racionālus” skaidrojumus. Tad viņi sev iestāsta mītus par “labdarību” un “aizņemtību”, “kompetenču trūkumu” un tamlīdzīgas blēņas.

Arī šajā attīstības stadijā vēl aizvien notiek “racionālo risinājumu” meklējumi. Arī te vēl mēģina apklusināt mostošās vai vēl dzīvās (pagrimstošajiem) dvēseles balsi ar racionāli “derīgo”. Tieši šajos līmeņos notiek cīņa starp Cilvēku deģenerējošo – dehumanizējošo “labāk dzīvošanas” materiālismu un Ideālismu.

“Es un mana ģimene” līmenī parādās pieķeršanās otram Cilvēkam – pirmās kolektīvisma pazīmes (tāpēc Orki apkaro ģimeni – orki dzīvo patvaļā, ko tagad sauc par liberālajām vērtībām, kas nav savienojamas ar kārtību – tradicionālajām vērtībām, tāpēc, apkarojot tradicionālo vērtību uzturēto kārtību, orki apkaro ģimenes) un ar to saistītie jautājumi par tādu attiecību izcelsmi, dabu un norisi. Te jau ir vieta šamanismam, kurš to ievirza sev vajadzīgajā gultnē. Uz tā balstās materiālisms.

Šamaniskais materiālisms ir tajā, ka tas smalko izmanto un pakārto rupjā – materiālā – personiskā vajadzībām. To šodien redzam baznīcā, tās organizētajā dziedniecības, pirtniecības, dievturības, jogisma un psiholoģisma industrijā. Uz tāda veida materiālisma veģetē visi šodien populārie “garīgie”, “kultūras” un “sabiedriski populārie” darbinieki. Šajā līmenī jau parādās ģimenisko attiecību izraisītu ciešanu provocēti jautājumi. Taču tie visi izriet no tā, ka “es pats esmu gudrs un labs un par ko man tādas ciešanas”

Trešajā attīstības līmenī – “mana ģimene tautā” parādās Ideālisma apjausma un meklējumi šajā virzienā. Uz to attiecas princips “kad skolnieks ir gatavs, tad atnāks Skolotājs”. Starp otro un trešo attīstības līmeni iezīmējas “ierakumu” – cīņas fronte starp materiālismu un Ideālismu. Te pašsaprotamais – visiem zināmais ir “vecīšu racionālas izmantošanas” līdzsvarošana ar viņu kolektīvo aprūpi. (Materiālisms izvairās no individuālās atbildības.)


·         Materiālisms sludina indivīda cīņu par eksistenci un tādas cīņas nepieciešamību.

·         Ideālisms stāsta par Ideālās pasaules vienotību un tādas vienotības ienesto kolektīvismu.

·         Materiālisms atrod pretspēku cīņu un tajā mēģina “sakārtot” sekas.

·         Ideālisms saskaņo cēloņus un ar to novērš kā nesaskaņotības sekas, tā arī vajadzību pēc cīņas par to “sakārtošanu”.

·         “Sakārtošana” vienmēr atnes peļņu “sakārtotājiem”.

·         “Sakārtotāji” vienmēr sevi iekārto “saņēmējos”, bet “sakārtojamo” par saņemamā resursu.


“Sakārtotāji” vienmēr cenšas sabiedrību novilkt uz zemāko – orku līmeni (“sakārtotāji” ir orki – orku iesūtņi otrajā līmenī).

Trešais līmenis vienmēr tiecas atbrīvoties no nomācošās orku klātbūtnes, saglabāt savu elfu dabu un būt kopības – vienotības – savstarpējās sapratnes un sadarbības straumēs, kuras to iznes pie kolektīvisma humānismā – atziņas par Cilvēka radošo lomu attiecībās ar zemākajām dabas formām. Turpretī otrais un pirmais līmenis cīnās par totalitāru dehumanizāciju – individuālisma un individuālā kundzību vienlaicīgi esot šamanisma verdzībā.


·         Materiālisms “sakārto” sekas.

·         Ideālisms saskaņo cēloņus.

·         Materiālisms iestājas par bērnu “aprūpi” un “audzināšanas” iestāžu tīklu, bet vecumā par pensiju pieaugumu, veco ļaužu pansionātiem un sociālo dienestu industrijas attīstību.

·         Ideālisms iestājas par tādu sociālo un ģimenisko attiecību modeli, kurā nekas no tā nav vajadzīgs.

·         Ideālisms audzina un aprūpē.

·         Ideālisms dod vienādas iespējas.

·         Materiālisms viena iespējas paceļ pār citām.

·         Materiālisms gremdē tiesību un iespēju konkurencē.

·         Ideālisms, ienesot Ideālo, materiālo paceļ pie kolektīvā.

 

Materiālisms, noliedzot Ideālo, noved sašķeltības individuālismā, kas ir dehumanizācija. Arī marksisma sludinātā šķiru cīņa ir individuālisma forma un izsmalcināts dehumanizācijas paveids tāpat, kā to dara melīgā, īstenību kropļojošā, uz materiālo labumu gūšanu orientētā baznīca.

Ceturtajā attīstības līmenī tiek atzīta formula “visu Cilvēcei”. Šajā līmenī Cilvēks, viņa ģimene un viņa tauta dzīvo Cilvēces kolektīvajām interesēm. Ceturtajā attīstības līmenī viņa Ideālistiskā Filosofija Cilvēkam māca Vienotā dabu un no tās izrietošo Cilvēku kolektīvās darbības radošo saturu. Tur, kur zemākajos līmeņos notiek cīņa par zūdošo resursu patēriņu, tur šajā līmenī atklājas resursus rodošā un radošā dzīve – resursus dāvājošā darbība.


·         Kolektīvajā vienas darbības rezultāts ir citas darbības iespēju resurss.

·         Orki kaujas par elfu dāvanām.


Ceturtajā attīstības līmenī visiem zināmais – pašsaprotamais ir tas, ka Cilvēks šeit nenāk baudīt, pieēst vēderu un pelnīt. Cilvēks Zemes pasaulē nāk, lai būtu kopā ar citiem Cilvēkiem, lai mīlētu un būtu mīlēts, lai mācītos mīlēt un mācīties, lai mācītos darīt labu. Un, ja gadās pieēst pilnu vēderu, tad tāpēc, ka tas ir kopā ar citiem prieku nesošs notikums, tur, kur nav neviena neēdušā. Un, ja gadās strādāt ne savam priekam, bet vajadzībā apgādāt ģimeni vai vajag darīt lielāku kopīgu darbu, tad tas nav peļņu meklējot, bet tikai tam, ko prasa šis apgādes un kopīgā darba mērķis. Vienīgā bauda kādu gūst Cilvēks, ir viņa labajos darbos, savstarpējā mīlestībā un Saprāta izaugsmē.

Cilvēks šajā pasaulē ir Radošo spēku nesējs. Cilvēks te nāk darīt labu – darīt labu citiem, uzlabot šo pasauli un uzlabot sevi – darīt sevi labāku, jo labākais Cilvēkā dara labāko un labākais Cilvēks dara vairāk laba – vairāk uzlabo, ir Sirdī, Zināšanās un Skaistumā stiprāks.


·         Sirdī, Zināšanās un Skaistumā stiprs Cilvēks ir humāns Cilvēks.


Humāns (no latīņu val. humuss – zemes auglīgais ražu nesošais virsējais slānis) ir sevi Cilvēkiem veltījošs – sava darba augļus Cilvēkiem ziedojošs – ražīgs, vērtības radošs un nesošs – “auglīgs” Cilvēks. Latīņu valodā ir saglabājies antīkās pasaules spriedums, ka patērētājs nav Cilvēks, ka Cilvēks ir tikai tas, kurš nes augļus Cilvēkiem – tikai vērtību radītājs ir Cilvēks. Cilvēks, līdzinoties Vienotā Radošajai dabai, būdams tās auglis un sēkla, sevī nes visas sava Radītāja potences un Tā dabas trīsvienīgumu. Cilvēks ir treju dzīves sastāvdaļu trīsvienība.

Pirmā daļa ir viņa karmiski regulētais Garīgās izaugsmes ceļš caur reinkarnāciju secību. Tajā Cilvēks apvieno savu pagātni ar tagadni un nākotni. Tajā Cilvēks apvieno reiz mīlētos ar tagad mīlamajiem un mīlošajiem. Tajā viņš šodienas mīlestību pārnes uz nākotnē mīlamajiem. Karmiskajā secībā Cilvēks izsaka pateicību un labo kļūdas, tajā viņš šodien veido nākotnes mīlestības lauku un iespējas – sagatavo sevi tam, lai tur ar lielāku mīlestības spēju ieejot, satiktu mīlestībā bagātākus vecākus, brāļus, māsas, mīļotos un bērnus. Karmiskajā ceļā Cilvēks veido savu nākošo Zinātņu laboratorijas, sabiedriskās un politiskās darbības instrumentus un ieņemamos posteņus, kuros viņš nonāk ar sava derīguma spēku.


·         Cilvēka karjeru veido viņa derīgums tajā, kam viņš līdzinās Radītāja labdabībā.


Otrā daļa ir viņa attiecības ar ģimenes piederīgajiem – vecākiem, kuru turpinājums viņš ir, sievu vai vīru, ar kuru kopā viņš ir Cilvēks, šī kopīgā Cilvēka bērniem, kuri būs viņa turpinājums. Šīs attiecības izplešas uz interešu un dzīves biedriem, draugiem un darba biedriem sabiedrisko attiecību – darba hierarhijā un tālāk līdz katram Zemes iedzīvotājam. Nav atsevišķu Cilvēku – tikai Cilvēks pats sevi atdala no Cilvēku Brālības un ieslēdz sava egoisma vientulībā. Ir tikai “visi par vienu un viens par visiem”. Tas ir kā visiem vienā lidmašīnā, uz viena kuģa un vienas Sirds atdzīvinātiem – lido visi, ir Jūrā un dzīvi tikai visi kopā. Visi karogi ir tikai viena karoga daļas, visas dzīves ir viena dzīve un ir viena laime – liktenis uz visiem – neviens nav patiesi laimīgs, kamēr kāds ir nelaimīgs.


·         Katra Cilvēka laime ir visu Cilvēku kopīgajā – visiem Cilvēkiem kopīgajā Laimē.

 

Trešā daļa ir tas viņa darītais, kas dara labāku pasauli un viņu pašu. Pasauli neuzlabo sprediķi un ziedojumi dievu labvēlībai, baznīcām un savu grēku izpirkšanai par pašu radītiem trūkumcietējiem un slimniekiem, svētceļojumi, partiju kongresi un vēlēšanu kampaņas. Uzlabojumi nāk ar zināšanu uzkrājumu, patiesu izglītību un Zinātnes pielietojumu dzīvē. Tikai patiesā izglītībā humanitārais iet roku rokā ar eksakto un katram Cilvēkam dod atbildes uz tādiem jautājumiem, kā jautājumi par bērnu un vecāku, individuālā un kolektīvā, pasaulīgā un Pārpasaulīgā attiecībām, kā arī visas citas atbildes par sabiedrību, ģimeni un Cilvēka Dzīvi.

Tikai patiesi zinātniskais darbs rāda, kāpēc iekvēlojas Saules, kāpēc Saules rada savas planētas, kāpēc planētu minerāli pārtop par pašu barotiem augiem, kāpēc minerāli caur augu šūnām, stiebriem un stumbriem tiecas atpakaļ uz savu Sauli, kāpēc augi pārtop dzīvniekos un dzīvnieki iegūst to, ar ko beidz būt dzīvnieki un sāk būt Visumā Zvaigznes skaitoši Cilvēki. Tikai patiesa Zinātne meklē un rāda, kāpēc Kopīgais rada savus neskaitāmos atspulgus individualitātēs un kāpēc šīs individualitātes pēc tam tiecas apvienoties – atgūt sākotnējo vienotību kopīgajā.

Tikai patiess zinātniskais darbs Cilvēkam māca pētīt to, kas viņam atklāj pētījumos saskatītā cēloņus. Tikai patiesa Zinātne atklāj pētāmo parādību izcelsmes un norišu cēloņus – to, kāpēc tas viss tā notiek. Tikai patiesa Zinātne ielūkojas Kosmosa dzīlēs, lai tur saskatītu uz Zemes notiekošā cēloņus, kuri Cilvēku paceltu savos Kosmiskajos plašumos un apvienotu Zemes doto mantojumu ar Cēloņu dotajām potencēm Kopības vienotībā.


·         Tikai tā ir uzskatāma par īstu Zinātni, kura ļauj atklāt labāko Cilvēkā un palīdz viņam būt labākam Cilvēkam, kas viņu saista ar Cēlonisko, Kosmisko, Pārpasaulīgo, Ideālo, Vienoto un Tā Radošajiem spēkiem.

·         Tikai tā ir īstā Zinātne, kura Cilvēkam dod plašākās iespējas būtu labam – Sirdī, Saprātā un Skaistumā stipram Cilvēkam – sava Radītāja dotās potences atraisošam un līdzību ar To no miglainas apjausmas uz apskaidrotu Zināšanu, Varonību un Tuvību iznesošam.


Nobeigums


Tomēr šodien mēs vēl esam šķiršanās sāpes nesoši orku sacūkotajā – dehumanizētajā pasaulē uz divu rasu robežas, kur aizejošā cenšas sagraut visu, ko vēl var pagūt, bet jaunā zin, kur šajā postažā jaunu ceļu sākt.

Ja kaut kas nav saprotams, tad tas ir jāapskata “mainītā projekcijā.” Var palielināt, samazināt, palaist pretējā virzienā vai simetrijā. Aplūkosim Jūsu problēmu no pretējā.

Pieņemsim, ka Jūs rakstāt “kādi ir vecāku pienākumi pret bērniem pēc viņu piedzimšanas. Vai ir pieļaujams savus vēl fiziski un psihiski nevarīgos bērnus nodot kāda cita aprūpē, pansionātā? Vai tomēr kādam no ģimenes locekļiem būtu jāuzņemas aprūpe, jāziedo savs laiks (iespēju un kompetences robežās, protams)? Tas arī liekas pietiekami sarežģīti, jo vecākiem taču ir jāstrādā, ir vecāki, kuri ir jāaprūpē… tam bērnam vienkārši var neatlikt laika, kā tas arī visbiežāk notiek… Paldies.”

Nu, lūk, ja tagad aplūkojam šo tekstu, tad redzam, ka arī šis variants lielā mērā atbilst mūsdienu rietumu civilizācijas un Gejropas “vērtību” dzīves realitātei. Tajā mēs redzam, ka skaties, no kura gala gribi, bet vienmēr pirmajā vietā nostājas stiprā un aktīvā vidējā mūža perioda egoistiskais “es”.

Te bez vainas nav arī vecāki, kuri grib baudīt dzīvi atsevišķi no jaunajiem (esot taču tāda sociālā aprūpe pieejama) un kaut ko darīt varoši bērni, savas varēšanas pakāpē raujas nost no vecākiem un “sargā savu dzīvi no pieaugušo iejaukšanās” – viņiem esot sava privātā telpa. To sauc par sabiedrības atomizāciju, kas ģimenes dzīvē ienāk kā ģimenisko (Cilvēcisko) attiecību likvidēšana un depopulācijas izpildmehānisms. Tas ir tas, ko sauc par dehumanizāciju.

Dehumanizāciju veic caur sabiedrības atomizāciju. Katrā bērnu, pieaugušo un veco grupā atomizācijai ir savi instrumenti, ideoloģija un procesi. Bērniem un jauniešiem tiek iegalvota visatļautība, kur tās neaizskaramību uzrauga juvenālā justīcija – atomizācijas instruments bērnu un jauniešu vidē viņu atraušanai no vecākiem, no viņu audzināšanas un vadības.

Vidējā paaudzē atomizāciju turpina genderisma perversijas propaganda, dzimumu savdabības likvidēšana, dzimumu sabiedriskās lomas un sievas, vīra, Mātes, Tēva lomu nojaukšana un likvidēšana – tas, kas nav “tas”, ir “nekas”. Te centrālie jēdzieni ir “mīli sevi”, “dari kā tev ērtāk” un “taisi karjeru” (kapitālisma patērētājsabiedrības izpratnē).

Veco Cilvēku vidē atomizācija tiek veikta atņemot domu par pienākumu piedalīties savu mazbērnu audzināšanā – “saņemiet savu pensiju un padzīvojiet paši sev jauno un mazo netraucētu dzīvi”, “tagad jau tādi laiki” un “ko es tur zinu”.


·         Cilvēks ir sabiedriska būtne, tāpēc atomizācija veic galveno dehumanizācijas funkciju.


Saskaņā ar Cilvēka trīsvienīgo būtību, dehumanizācija iet trijos virzienos. Pirmais virziens ir vērsts uz konkurences, patmīlības un bezatbildīgas baudkāres vairošanas propagandas atnestu individuālismu – sabiedrisko un ģimenisko attiecību graušanu. Otrais virziens ir cieši saistīts ar pirmo, jo darīt labu – padarīt labāku šo pasauli un sevi nozīmē būt sabiedriskā darbībā.


·         Labs ir tikai tas, kas ir sabiedrisks – tikai sabiedriskais ir patiesi labais.


Tikai iesaistoties sabiedriskajā dzīvē – nesavtīgi darot citiem vajadzīgo, Cilvēks var uzlabot šo dzīvi un iepazīt sevi. Tikai tāda sabiedriska – vienota ar citiem tādiem pašiem pasaules un sevis uzlabošana ir Cilvēka dzīves saturs – tas, kas viņu padara par Cilvēku un ļauj sevi par tādu uzskatīt un pretendēt uz Cilvēka vārdu.

Mēs zinām stāstus par senām impērijām, valstīm un kultūrām, kuras ir parādījušās, attīstības virsotnes sasniegušas un vēlāk izzudušas. Tas tiek izskaidrots ar ekonomiskām un kultūrvēsturiskām teorijām, taču visa notiekošā cēloņi ir sabiedrību dehumanizācijā, sabiedrisko mērķu pagrimumā un attiecību sabrukumā.

Tādi jautājumi par bērnu un vecāku attiecībām rodas tikai dehumanizētās, kolektīvismu un kolektīvās dzīves Cilvēcisko saturu zaudējušās sabiedrībās. Ja rodas tādi jautājumi, tad tas liek domāt par humanitārās izglītības trūkumu. Humanitārā izglītība ir Kultūras – cilvēcības uzkrājuma apgūšana, kurā redzam attieksmi pret savu pienākumu valsts, ģimenes un Goda priekšā.

Normālās sabiedrībās tādi jautājumi nerodas. Normālās sabiedrībās visu attiecību pamatā vai sākumā ir pārmantotas zināšanas par Cilvēka pārmiesošanos, par to, ka Visumā valda visa vienotības līdzsvars un visa uzturēšana līdzsvarā. Līdzsvars starp notiekošo ģimenē, sabiedrībā, Cilvēka dzīvē un starp Cilvēka dzīvēm. Katrs Cilvēks saņem vecāku gādību un, to līdzsvarojot, rūpes par saviem vecākiem, kuri palīdz audzināt viņu bērnus. Nevarīgs vecumdienu Cilvēks piedzimst kā nevarīgs bērns – tas ir līdzsvars starp vienas dzīves beigām un citas sākumu. Bērna nevarīgums līdzsvarojas ar vecā Cilvēka nevarīgumu, tomēr starp šiem fiziskajiem nevarīgumiem ir personības spēku starpība.

Katrs šajā pasaulē ienes savu Mīlestības formu. Bērni sabiedrībā un ģimenē ienes beziemesla Mīlestību – zināšanu apgūšanas pamatu, bet vecie Cilvēki Mīlestību uz īstenību – pieredzes vispārinājumu. Bērnu un veco Cilvēku apvienība virza Cilvēces Zinātnes virzību saskaņā ar principu “dzīve harmonijā ar dabu”. Zūdot bērnu un veco Cilvēku savienībai, zūd Cilvēces Zinātnes virzības un dabas procesu harmonija. Tad Cilvēce nonāk konfliktā ar dabu un Cilvēka dzīves, Dzīvības saturu – tāda Zinātne zaudē mērķtiecību un kļūst par pētījumu pētījuma iespējas dēļ, vai iegrimst utilitārismā – zaudē savu Zinātnisko saturu, to kas pētījumiem piešķir Zinātnes dabu un saturu.

Katrs, piedzimstot, atspoguļo savas aiziešanas stāvokli un aizejot, sagatavojas piedzimšanai. Tieši tāpēc saka, ka “vecumā iegrimst bērnībā”. Vecuma vispārinājums lielā mērā ir līdzīgs bērnības apziņas nenoformētībai. Vecumā nepilnīgi attīstīta apziņa “izkūst” kolektīvajā (te jāatceras par katra Cilvēka pienesumu kolektīvajā apziņā – atbildību par tās attīstību, kvalitātēm un saturu), bet piedzimstot (arī ar kolektīvās apziņas līdzdalību), bērns formē savu jauno personību.

Bērni karmu saņem caur vecākiem, bet vecāki caur bērniem. “Kāds biji – tādus bērnus saņem un kā viņus audzini – tā viņi tev to atlīdzinās”. “Kā izturējies pret saviem vecākiem un kāds biji – tādus vecākus saņem”. Katrs “grūtdienītis” un “sevišķām vajadzībām” apveltītais saņem pelnīto, tāpat kā katrs savu bērnu neaudzinošais sev gatavo to, ka nākošajā dzīvē tiks atstāts savā vaļā, bet savus vecākus neaprūpējošais bērns var sagaidīt, ka viņš pats arī tiks pamests novārtā. Atcerieties pasaku par vectēva ragaviņām, kad tēvam, kurš savu tēvu ved uz mežu nomiršanai, to pašu apsola viņa dēls. Savukārt vecākus neaprūpējošais to pašu sagatavo sev nākošajā piedzimšanā, kad būs zīdaiņa nevarībā.


·         Cilvēks (pretēji “vienmēr pirmā” radio apgalvojumiem “labākai dzīvošanai”) nav dzīvnieks.

·         Cilvēks, pateicoties tam, ka ir apveltīts ar brīvo gribu ir citā – augstākā dzīvo būtņu kārtā un, pateicoties tam, var to, ko nevar dzīvnieks.

·         Cilvēks ir Cilvēks tik daudz, cik viņā attīstītas un darbojas trejas (dzīvniekam nepieejamas) dzīves sastāvdaļas – karmiskums, apzinātas, mērķtiecīgas atbildīgas rūpes un dzīves uzlabojumu ienešana.

·         Cilvēks ir Cilvēks tik daudz, cik viņš pretojas dehumanizācijai – viņa pielīdzināšanai dzīvniekam.


Protams, vecie Cilvēki ir jāaprūpē – ar to Cilvēks atšķiras no dzīvniekiem un dehumanizētām, pagrimušām, mežonībā iegrimušu cilšu sabiedrībām. Vienīgais izņēmums ir tad, ja dehumanizētais vecais Cilvēks atsakās no sava pienākuma piedalīties ģimenes dzīvē – ar padomu un savām darba spējām (nevienam nedrīkst atņemt darbu un nolemt dīkdienībai) savu iespēju robežās palīdzēt bērniem un ar viņu audzināšanu mazbērnu dzīvē. Audzinot mazbērnus, vecie ilgāk saglabā veselību un skaidru prātu, bet mazbērni ātrāk izveido pilnvērtīgu personību – vecie sevi nodod bērniem un mazbērniem. Tādā sabiedrībā saglabājas attīstības virzība – to grūtāk novest no ceļa postošā iznīcībā.


·         Sabiedrības veselība ir visu triju paaudžu kopdzīvē.

·         Paaudžu atdalīšana, izglītības un dzīves uzlabojumu liegšana, ierobežošana eksistenciālisma utilitārismā ir dehumanizācija.


Tomēr, neviena karmā iejaukties nedrīkst, nedrīkst Cilvēkam uzspiest to, ko viņš pats labprātīgi nepieņem. Tāpēc, ja vecais Cilvēks tādu kopdzīvi nepieņem, neizrāda vēlēšanos sadarboties, tad viņam to uzspiest nedrīkst, bet, ja viņš vēlas sadarboties un sadarbojas, tad viņam to nedrīkst liegt. Ja vecais Cilvēks ir nevarīgs vai nevesels, tad katra bērna pienākums (karmiska atbildība) ir tādu aprūpēt. Viņa atnestās grūtības ir Jūsu maksa par savu izaugsmi – viņa aprūpējot Jūs nomaksājat savu karmisko parādu un sagatavojiet sevi nākošajai, brīvai no parādiem, dzīvei. Pretējā gadījumā iepinat sevi dziļākā, pieaugošu ciešanu un grūtību tīklā.


P.Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija



VECTĒVA PADOMS

Sen senos laikos cilvēki vēl dzīvojuši divu un triju stāvu mājās. Pirmajā – akmens mūra stāvā – bijušas krāsnis, noliktavas un citu darbu telpas, otrajā – koka stāvā – dzīvojuši paši, bet trešajā bijuši debesu kambari.

Jau tajos senajos laikos dažos cilvēkos parādījās iedomība un mantkārība. Un viņi iesāka tos vecos cilvēkus, kuri negribēja vai nevarēja mantu raust, vest uz mežu un tur atstāt.

Viņos laikos dzīvoja tanī zemē vecs vīriņš, vīriņam bija gudrs dēls un dēlam atkal dēls. Vecīša dēls jau sāka vērot, ka tēvs vairs nav pilns darba strādnieks, ka tam jau laiks atstāt šo pasauli. Tā vērodams, dēls ņēma dēliņa ragavas, uzsēdināja tur savu veco tēvu un vilka uz mežu. Dēla dēliņš tecēja savām ragaviņām pakaļ. Aizvilka dēls tēvu mežā, apgāza ragaviņas un sacīja: „Lai nu guļ še ar visām ragaviņām!” Bet dēliņš, mundrs zēns, teica: „Nē, tēt, ragaviņas es še neatstāšu!”

„Kam tad tev vajag nieka ragaviņu?” tēvs jautā.

„Ja man nebūs ragaviņu, kā tad es tevi dabūšu mežā, kad tu kļūsi vecs un nespēcīgs?”

Šādus vārdus izdzirdis, vecīša dēls tapa domīgs. „Vai, re” tas domā, „paša dēls sola man tādu pašu galu, kādu še padaru savam tēvam. Nē, tā nav labi!”

Dēls paņēma tēvu, uzsēdināja atkal uz ragaviņām un vilka atpakaļ uz mājām. Bet mājās dēls nedrīkstēja, visiem redzot, turēt savu nespēcīgo tēvu, lūdza savai sievai, lai iekārto mazo kambarīti vecā tēva dzīvošanai, un deva tam tur ēst un dzert.

Pēc kāda laika izcēlās tanī pašā zemē liels bads. Rudzu vairs nebija nevienam ne graudiņa, miežu retam kādam kāda drusciņa. Vectēvs kambarītī jau labu laiku manīt manīja, ka nav labi, jo dēls tam deva tikai pa bišķīšam miežu maizi vien.

Reiz vectēvs prasīja dēlam: „Kāpēc tu man vairs nedod ne gabaliņa rudzu maizes?”

Dēls atteica: „Visā zemē liels bads; rudzu vairs nevienam ne graudiņa; tādēļ bēdas lielas, jo nav ne vien ko ēst, bet arī ne saujiņas ko iesēt zemē.”

„Grūti laiki,” sacīja vecais tētiņš, „bet klausies, dēls, ko tev pamācīšu, lai tu varētu dabūt rudzu jele sēklas tiesai. Nojum pusi rijas un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.”

Dēls darīja, kā pamācīja tēvs: nojuma pusi rijas, izkūla no jauna vecos jumta salmus un dabūja veselu stopu rudzu graudu. Tēvs sacīja: „Nojum otru rijas pusi un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.”

Dēls darīja, kā pamācīja tēvs: nojuma otru rija pusi, izkūla no jauna vecos rijas salmus un dabūja atkal veselu stopu rudzu graudu. Nu tēvs sacīja: „Iesēj nu rudzus!”

Dēls iesēja rudzus, un tam otro vasaru izauga ļoti brangi rudzi, kas deva jau labi daudz sēklas nākamajam gadam.

Vecīša dēla rudzus redzēdami, visi brīnīt brīnījās, no kurienes šim cēlušies rudzi, jo nevienam citam nebija ne graudiņa. Izdzirda par šiem rudziem pats zemes lielskungs, pavēlēja atsaukt pašu rudzu audzētāju un prasīja: „Kur tu ņēmi veselu rudzu lauku, jo nevienam pašam visā zemē rudzu nav ne graudiņa?”

Padomāja dēls brītiņu un, dūšu saņēmis, izteica visu, kas bijis, ka vecais tēvs tam devis labu padomu. Bet lielskungs nu prasa: „Kur tad tavs tēvs ir, ka to nemaz neredz?”

Dēls atbild: „Mājā, dzīvo mazā kambarītī!”

Nu tik lielskungs un visi citi tās zemes tautieši kļuva gudrāki, redzēdami, ka arī vecie cilvēki kam der – der labam, gudram padomam.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa