Īsā atbilde Rikardo par to “ka Latvija nākotnē varētu tikt sadalīta divās daļās ar robežu pa Daugavas upi”.

Tā ir.

Laiks – (pārmaiņas) notiek ātrāk, kā var “ar spalvu aprakstīt un pasakā izstāstīt”. Sākumā domāju dot Jūsu jautājumam atbildes pamata izpratni, bet darba gaitā tur viena nama pamatu vietā atklājās sen apraktas pilsētas, tautas un kontinenti, un zemūdens akmeņi.

“Kad lielgabali runā – tad mūzas klusē.” Veca patiesība, kura katram savā laikā un veidā ienāk mūsu visu dzīvēs. Nav noslēpums, ka mēs visi dzīvojam Jūdokrātijas Melu impērijā. Sākot ar Jūdokrātijas Neredzamajiem un viņu pakalpiņiem katrā “valdībā”, katrā “vietvarā” un “uzņēmumā”, komercijā, birojā, domē un padomē, katrā aģentūrā – visur, kur ir kāds sakars ar naudu un ieņemamā stāvokļa izmantošanas iespējām to vairot savā kabatā uz citu apzagšanas, apmuļķošanas un paverdzināšanas rēķina – visur sēž šīs Melu impērijas radījumi –no cilvēces atkritumu bedrēm izlīduši iznireļi un Kangaru spļāvienu laizītāji – Cilvēku sliktāko īpašību iemiesojumi.

Uz savu noziedzīgo grupējumu interešu, netikumu un “vērtību” bāzes viņi sagudro, saskaņo un savieno (tas ir tas, ko sauc par sazvērestību – citiem nezināmo vienošanos par rīcību) savas labklājības pamatus - “normas”, “noteikumus” un “Likumus”, ar kuriem paverdzina, apmuļķo vai vājos piespiež uzlaizīt savus spļāvienus un tā pievienoties savām bandām par to zemākajiem pasūtāmajiem. Tās pašas sliktākās īpašības, kuras vada Jūdokrātijas Melu impērijas Neredzamos, valda katru, katrā viņu varas stāvā esošo līdz pat zemākajam pašlabumu meklējošajam dranķim Ķeņčelendā.

·       Mēs esam Jūdokrātijas apsēsto pārvaldītā pasaulē.

·       Mēs pārdzīvojam Jūdokrātu Melu Impērijas okupācijā.

Tā nu arī man nācās piedzīvot tādu kārtējo Jūdokrātu “čiganizēto” Ķeņčelendas radījumu (šoreiz namu “apsaimniekotāju” – iedzīvotāju izlaupītāju) uzbrukumu, kurš mani ir izrāvis no tās domu tīrības neskartības, kurā vēroju Laiku dabu. Žīdi laupa ar naudas varu, bet čigāni ar melu runu spēku. Meļi apvienojas “čigānu” vietvaru domēs, “kultūras centros” un partijās, “namu apsaimniekotājos” ar ievirzi uz kriminālu darbību. Vēl kādu laiku nāksies ar tiem pacīnīties un atgūties līdz varēšu atgriezties pie iesāktā darba.

* * *

·       Jūdokrāti ar savu pakalpiņu, iznireļu un spļāvienu laizekļu rokām sēj, uztur un vairo naidu.

·       Naida sēklas pāraug sabrukumā.

·       Tagad ir sējuma pļaušanas laiks.

·       Ko neprātā sēja Ķeņči  un Kangari, to tagad pļauj viņu mantinieki.

Tā nu īsā atbilde ir tāda, ka Laikam esot, notiek redzamas izmaiņas. Redzam, ka tā saucamās “valdības” ieņem aizvien slimāki (idiotiskāki) radījumi un sabalso arvien slimākus (idiotiskākus) Jūdokrātu diktētos “lēmumus”. Vispārējais sabrukums un pagrimums (čiganizēšanās)  pieņem aizvien lielākus apmērus un plašumus. (Katrā zemē darbojas svešinieki – katra Jūdokrātu paverdzinātā zeme tiek atsvešināta no tautas, kultūras un vēstures.)

Ja gribam zināt nākošo plaisu vietas, tad jāskatās kur iemājo vislielākais naids, vislielākā peļņas kāre, kur ir naida naudas nesēji un izplatītāji, kur ir tie, kuri cerēja uz “lielajām” naudām.

·       Destrukcija iet pa naudas plūsmu, apsēstības, vāja prāta un naida izvirdumu līnijām.

* * *

Lai saprastu jautājuma būtību, ir jāzin pielietoto jēdzienu saturs un tā izpratne, ir jārunā vienā valodā un runātajai (dzirdētai) ir jābūt tik BAGĀTAI, lai tajā varētu izteikt un dzirdēt Īstenībai atbilstošu, vai no citām valodām aizgūtu jēdzienu dabu – satura plašumu un dziļumu.

Nupat “vienmēr pirmā” svētdienas “greizajos ratos” kāda (no angļu valodīgās pasaules atbraukusī) kundzīte – “skolas somas” aktīviste stāstīja, ka izlokšņu (vietrunas veidu) daudzums dodot valodas bagātību. Varēja dzirdēt kā viņai nepatīk literārā valoda. Tobrīd, kad viņa no savas izloksnes pārgāja uz literāro valodu, varēja dzirdēt viņas runas anglisko “izloksni”. Kundzītes prāt valodas bagātība ir tajā, cik daudzās dažādās “mēlēs” savā vietējā tirgū “Ķeņčelendas” iedzīvotāji var nopirkt savu dienišķo desu, maizi un biezpienu, cik dažādi var savstarpēji aprunāties, apdziedāties, apsaukāties un apcelties. “Skolas somas” kundzīte nesaprot (vai noliedz), ka literālā valoda ir solis uz apziņas stāvokli, kurā var apvienoties labā, cēlā un taisnīgā – vienojošā veidošanai.

·       Jau senie zināja, kas sevī sašķēlies, tas pastāvēt nevar.

·       Kas sakrālajā – Debesīs vienots, tas uz zemes – profānajā nav šķirams.

·       Visa profānajā esošā saknes ir sakrālajā.

·       Valodas bagātība mērāma ceļa platumā no profānā uz sakrālo.

·       Valodas bagātība ir tās spējā izteikt, ietilpināt, dzirdēt un jaunveidot profānās un sakrālās Zinātnes saturu.

·       Valodas bagātība ir tās spējā nest Radītāja dāvanas saviem draugiem – Filosofiju, filosofisko domu plašumu, ietilpību un skaidrību.

·       Valodas bagātība ir Filosofiskās izglītības iespēju esamībā.

Kāpēc es tā par “skolas somas” kundzītes “valodas” bagātību?

Tāpēc, ka:

·       Kas nav vienots, tas nevar tikt sadalīts.

·       Nevienā izloksnē, arī literārajā Ķenčelendas valodā nav vārda - jēdziena, ar kuru izteikt sakrālās saknes, kuras veido to vienotību, kuru kādi ārēji spēki (Jūdokrātija) vai iekšējie “čigāni” var sašķelt.

·       Bez tāda vārda- jēdziena nav redzams un saprotams virziens no profānā uz sakrālo, no individuālā (pagrimstošā) uz vienojošo (augšupvedošo).

·       Bez tāda vārda - jēdziena nav saprotami tagad politoloģijā lietoto jēdzienu maldinošie kropļojumi un tāpēc nav iespējami to labojumi – izeja no maldiem.

·       Bagātās valodas ir tāds vārds ar tā aspektu diferenciācijām.

Es rakstu par vārdu - jēdzienu, ar kuru savu “zemi” (tēvzemes un dzimtenes sintēzi) apzīmē to mīlošie iedzīvotāji kā profānajā un sakrālajā esošās pasaules daļu, tās saistībā ar iedzīvotāju dvēseles stāvokļiem pagātnes, tagadnes un nākotnes Kultūrā, Vēsturē, Vīzijās, Pienākumos un no tiem izrietošajā Atbildībā par tā visa saglabāšanu, dzīvi un nešanu nākotnē. Tas ir vārds- jēdziens, kurš ietver “zemes”, iedzīvotāju, Kultūras, Vēstures, Vīzijas, Pienākumu un Atbildības vienotību, kā arī visu šīs “zemes” iedzīvotāju vienotību “zemes”, Kultūras, Vēstures, Vīzijas, Pienākumu un Atbildības redzējumā un sapratnē.

·       Tas sevī ietver “zemes” iedzīvotāju vienprātību.

·       Tad, kad sakrālajā pasaulē kādai “zemei” parādās tāda jēdziena sēkla, tad tā šīs “zemes” iedzīvotāju vienprātībā izaug par jēdzienu, kuru var ietērpt tādā vārdā.

·       Tad tur, kur ir tāds vārds - jēdziens, var redzēt literārās valodas radošo, bet izlokšņu graujošo profāno darbību.

·       Visur tur, kur traucē Vienprātību un Vienotību, tur izceļ valodu un izrunu (izlokšņu) atšķirības.

·       Visur tur, kur sāk šķelšanu vai esošā iznīcināšanu, to sāk ar valodas devalvāciju, kropļošanu un atšķirīgā izcelšanu.

·       Nav tur tautas, kur nav vienprātības, kur katrs cenšas runāt savā “valodā”, kur katrai paaudzei ir sava “valoda”, kur ārzemnieciskais ir vērtību mērs.

Peļņaskārā vienpatņa - Ķeņča šaurajā prātiņā nav ietilpināms redzējums un sapratne tam plašajam, kas sevī apvieno planētas kopumu, “zemes” vietu tajā, tās vēsturi, Kultūru un iedzīvotāju apzināto sadarbību ar to. Tādēļ Ķeņčelendiešu valodā nav tā, ko mēs, to zinot no citu tautu valodām, varam nosaukt par “Saturvārdu”. Es varētu tādu šejieniešiem izdomāt, bet viņiem tas neko neizteiktu, paliktu nesaprotams, nevajadzīgs un nelietots.

·       Mēs saprotamies mums kopīgā apmērā.

·       Otram var iedot to, kam ir vieta viņa apziņā.

1. turpinājums…

Tomēr, ejot pakāpenisku jau zināmu (dzirdētu) saistīto jēdzienu darbības ceļu, mēs varam nonākt pie “Saturvārda” darbības izpausmēm. Mums jāsāk ar to, ka “Saturvārds” izsaka šo augstākā mērā saprasto, izjusto un dzīvoto visplašāko kopību – pilnīgu pretmetu nošķirtībai individuālisma šaurībā – ķeņcismā. Tajā pat laikā mums jāapzinās, ka tagad visi šie jēdzieni ir sajaukti, sameloti un to iekšējā jēga ir sagrozīta - ir nomainīts jēdzienu saturs. Tāpēc nepietiek ar to nosaukšanu un izkārtošanu darbības loģikā (domas plūsmas kārtībā). Mums jāatgādina šo jēdzienu īstais saturs. Nevaram teikt “patiesais” tāpēc, ka patiesība katram sava, no viņa apziņas darbības izrietoša, bet Īstenība visiem viena.

·       Tad, kad “vienmērpirmā” radiobalsis jūs aicina uzklausīt “tikai patieso ziņu”, tad jāatceras, ka tā ir tikai un vienīgi “vienmērpirmā” saimnieku diktētā “patiesība”, kāda tā izriet no viņu apziņu interešu diktātā.

·       Tomēr katra aita klausa sava gana balsij.

·       Tāpēc katrs uzklausa un par patiesu atzīst to, kas atbilst viņa dabai.

Viss radošais vienmēr sākas visradošākajā, visaugstākajā un visplašākajā – Kosmiskajā. Kosmiskais un radošais Mūsu realitātē ienāk caur Kultūru.

·       Kultūra ir Kosmosa radošās darbības un uzbūves principiem atbilstoša apziņas uzbūve un darbība Cilvēkā.

Te nekādā gadījumā nedrīkst ļauties divkājaino iznireļu un laizekļu meliem tajā un tad, kad viņi par Kultūras saturu uzdod subkultūru un savu slimo dvēseļu darbības atkritumus.

Kultūra nes augstāko iespējamo dvēseles sakārtotību – ierobežotību profānajā un atvērtību Sakrālajā. Caur tādu disciplīnu (Kultūra ir disciplinētība) Cilvēka dvēslē ienāk visaptverošākais radošās darbības pamats – Labvēlības un Pateicības sintēze – Harmonija, kuru mēs pazīstam kā aseksuālu beznosacījuma Mīlestību. Aseksuāla, beznosacījuma, bezpersoniska Mīlestība ir Kosmosa Radošās darbības Sievišķā Sākotne, bet Gribas Radošā Doma ir Vīrišķā Sākotne. Šo abu Sākotņu darbība Cilvēka Kultūrā veido “Saturvārda” saturu. Iekšējais saturs ir tas, kas satur kopā ārējās formas elementus.

No “Saturvārda” izriet Dzimtenes Mīlestības un Tēvzemes jēdzieni un to saturs, darbība.

·       Reāls ir tikai tas, kas kaut kā darbojas.

·       Darbība atklāj katra īsto dabu.

Dzimtenes jēdzienā nav robežu dabas. “Saturvārds” nāk no antīkā Cilvēka Filosofiskās pasaules uztveres, kurā Radītājs nav atdalāms no sava radījuma un tā darbības. Tāpēc Zemes Māte nav atdalāma no Zemes, Zeme no katras sievietes – Mātes un tā no sava bērna. Zemes Māte ir visur Zemē, katrā Mātē un tās bērnā. Dzimtenes nav bez Mātes un bez bērna. Ja nav bērna tad nav viņa dzimtenes. Bērna esamība rada Dzimtenes jēdziena saturu – Māti, Zemi, Zemes Māti, kuru visu triju kopums mums dod Dzimtenes jēdziena saturu. Katram bērnam Dzimtene ir viņa Māte, Zeme un Zemes Māte (kā tās visplašums), kurā Zeme un bērna Māte ir Zemes Mātes šaurāki aspekti.

Katram bērnam viņa Māte ir beznosacījuma Mīlestības nesēja un saņēmēja, Zemes personifikācija un intuitīvi uztveramā Zemes Mātes klātbūtne. Caur Zemi un Māti bērns saņem Zemes Mātes viņam sūtīto Mīlestību. Tādā kārtā jēdziens Dzimtene ir neatdalāms no Mīlestības jēdziena.

Mīlot savu Māti, bērns mīl savu Zemi novietojumā uz planētas un planētu, kā tās Radītājas izpausmi. Katrs bērns ir Zemes Mātes Labvēlības plūsmas uztvērējs, uz kuru viņš, to noslēdzot – līdzsvarojot, atbild ar savu Pateicību.

No Dzimtenes un Dzimtenes Mīlestības esamības izriet to sintētiskā daļa – Tēvzemes jēdziens un ar to saistītā Atbildība, Ziedošanās tās labklājībai. Tēvzemes jēdziens parādās tur, kur ir rūpes par Māti – Dzimteni un, esot Mīlestības stāvoklī ar to, darbs tās labklājībai. Bērna Pateicība izpaužas rūpēs par Mātes – Dzimtenes labklājību.

Bērns Mātei, rūpēs par viņas labklājību, nes savu zinātkāri, darba spēju un prāta izaugsmi, sirdssiltumu, kas parādās viņa Mātei veltītā daba augļos. Mātei – Zemei vajadzīgs gādīga Cilvēka roku darbs – Zemes apstrāde un tās dāvāto augļu novākšana. Šos augļus Zeme Cilvēkam dāvā viņa iztikai. Katrs Radītājs savu radījumu apgādā ar visu viņam vajadzīgo. Augstākā vajadzība ir kļūt – pieaugt par pilnvērtīgu Radītāja biedru – Radītāju. Zemes Māte radīja Zemi kā vietu, kurā viņas bērni varētu augt par citu pasauļu un planētu Radītājiem.

·       Katrs aug caur savu interešu, spēju un varas attīstību darbā, pienākumos un atbildībā.

·       Par to runā un darbojas Dabiskās Tiesības.

Tāpēc Māte – Zeme katram dod viņam piemērotu darba, pienākumu un atbildības daļu, kuru atalgo ar paveiktajam atbilstošajiem augļiem. Katram Cilvēkam ir tiesības uz pienākuma – izaugsmes (izaugsme ir pienākums) pildīšanu. No tā izriet Cilvēka tiesības uz darbu. Lai Cilvēks varētu strādāt, viņam ir vajadzīgs viņa darbalauks. Cilvēkam viņa darbalauku dod no vecākiem pārņemtās darba iespējas – zināšanas, sabiedriskās attiecības (iekļaušanās “pasaulē” – ienākšana gaismā) un tādejādi radītā viņa darba vajadzība – Cilvēka darba derīgums. Katram Cilvēkam, nākot “pasaulē” ir sagatavota viņa “vieta” tajā.

·       Vecāki savam bērnam atstāj tam sagatavotu darba vietu.

·       Bērns no vecākiem manto savu vietu “pasaulē - gaismā”.

·       Tādā veidā bērns saņem savu mantojumu.

Tādā kārtā Tēvzemes jēdziens izriet no mantojuma – mantotā darba, darba lauka un ar to saistītā derīguma. Derīgums rada pienākumu un atbildību. Attiecībā uz mantojumu tas nozīmē šī mantojuma aizsardzību kā darba kvalitātē tā arī iespēju un zināšanu saglabāšanā. Tāpēc Dzimtenes Mīlestība caur tās radīto Tēvzemes jēdzienu (mantojuma saņemšanas un aizsardzības pienākuma radītajām tiesībām) izpaužas arī katra Cilvēka spējā un vajadzībā ziedoties savas Dzimtenes – Mātes – Zemes – Zemes Mātes aizsardzībai visplašākajā nozīmē. Attiecībā uz Zemes Māti – Zemi un Māti tas nozīmē misionārisma neiespējamību – neviens savu Māti nedara svešiem pieejamu, katrs sargā tās neaizskaramību Noslēpumā. Tas pats rada vajadzību un pienākumu dzīvot savā Dzimtenē vienu dzīvi ar to un to nepamest grūtā brīdī pašlabuma meklējumos svešumā.

Tā nu “Saturvārdā” nonākam pie visplašākās kopības sargāšanas – aizsardzības, uzturēšanas un izaugsmes.

·       Kopības aizsardzību, uzturēšanu un izpausmi veic vienprātība nacionālpatriotismā.

Un te nu ir jēdzienu kropļojumu radītās problēmas.

Te profanācijā Dzimtenes Mīlestība tiek uzdota par patriotisma (tēvzemes – zemes gabala īpašuma sargāšanas) sinonīmu. Dzimtenes Mīlestība, to no Radītājas Sakrālā stāvokļa izraujot, tiek aizbāzta aiz profānām aramzemes mantojuma tiesībām. Tādā profanācijā sakrāla Mīlestība (tas kas neko neprasa sev, bet visu radot, dod visiem, kalpo) personiska labuma gūšanai no materiālo resursu mantojuma - kļūst par ķeblīti uz kā pakāpties pēc zaptes burkas no augstāka plaukta tiem, kuri to nav pelnījuši – nav to gādājuši, nav līdz tam izauguši.

·       Dzimtenes Mīlestība tās sakrālajā nozīmē ir apzināta, pieņemta un uzturēta savienība ar Debesīm – to Dzimteni, no kurienes nāk visi Cilvēki.

·       Šaurākajā nozīmē Dzimtenes Mīlestība ir Debesu dāvanas – Kultūras ieviešana, uzturēšana un sargāšana sevī un savos darbos.

·       Bez Kultūras nav Dzimtenes.

·       Bez Kultūras nav Cilvēka.

·       Bez Kultūras nav Cilvēka derīguma.

·       Cilvēks ir tikāl derīgs, cik viņš sevī un savos darbos iemieso, uztur un sargā savas Dzimtenes Kultūru.

Profānā nozīmē Cilvēka mantojums ir skatāms Dzimtenes zemes gabalā, darba daudzumā un radošajā darbībā kādu viņš, kā kolektīvā pienākuma daļu, saņem no saviem vecākiem. Šajā mantojumā Cilvēks saņem darba un dzīves vidi, kurā var iemiesot savu Dzimtenes Mīlestībā Kultūras mantojumu. Tādā nozīmē viņa patriotisms ir Kultūras izpausmes vides sargāšana.

Sakrālā nozīmē Cilvēka mantojums ir tas, ko viņam dod Dzimtenes Mīlestība, tas, ko viņš, dzimstot ir saņēmis Debesīs un nonesis līdz Zemes pasaulei.

·       Kultūra ir tas Cilvēka mantojums, kas viņam dod tiesības dzīvot viņa Dzimtenē.

·       Kultūra viņu dara par Cilvēku.

·       Kultūra viņu ievieno Cilvēku kopībā.

·       Kultūra Cilvēkam un viņa darbam pie-ie-dod derīgumu.

·       Bez Kultūras viņš ir tikai šauri, ierobežoti un specializēti izmantojams darba lopiņš, runājošs darbarīks – vergs, kādi ir visi divkājainie.

Sakrālā nozīmē patriotisms ir Dzimtenes Mīlestībā saņemtā Kultūras mantojuma glabāšana, vairošana un sargāšana.

Attiecībā pret Kultūras mantojumu Cilvēks var būt trejos stāvokļos – šovinismā, nacionālismā un kosmopolītismā.

·       Šovinisms un kosmopolītisms ir Kultūras nolieguma stāvokļi.

2. turpinājums…

Mūsu planētas Kultūra – Mātes Zemes Kultūra pastāv savā kopumā, bet izpaužas – pieņem izpausmes formas saskaņā ar katras tautas savdabību, dzīves apstākļiem un vēsturisko attīstības pakāpi. Kultūra, kā tāda ir viena – tās būtība un darbība visur ir tā pati, bet tai ir neierobežoti daudz izpausmes veidu. Šovinisms “atzīst” savas tautas Kultūras darbības rezultātu pārākumu pār citu tautu Kultūras dzīvi. Šovinisms “savējos” paceļ pār citām tautām, tām atņemot dzīves tiesības, pieļauj to paverdzināšanu un kā “nepilnvērtīgu” iznīcināšanu.

Šovinisms, sākot ar ārējo “nepilnvērtīgo” apkarošanu, vienmēr nonāk pie iekšējo “nepilnvērtīgo” atrašanas, kam neizbēgami seko “vispareizāko” pacelšanās pār “nepietiekami pareizajiem” un tā tālāk līdz pēdējo šovinistu pašapkaušanās “visīstāko” savstarpējajās cīņās. Par to sākumu liecina “vienīgās īstās patiesības” cīņa ar varas neakceptēto “melīgo informāciju” (to ko pārmet padomju laikam, tagad vislielākajā mērā dara paši) un “politoloģiskie” uzstādījumi briestošajās “pašvaldību vēlēšanās” ar aicinājumiem uz to politizēšanu attiecībā pret kara ideoloģijas izcelšanu “vērtību” kārtā. Šovinismu varēja redzēt nacionālsociālismā un to var redzēt tā mūsdienu paliekās - atdzimstošajā nacismā.

·       Šovinisms – nacisma veidošanās vide ir patriotisms bez Dzimtenes Mīlestības.

·       Cilvēku Mīlestība ir Dzimtenes Mīlestība izpausme pret Mātes Zemes radījumiem.

·       Tāpat  kā nav iespējama “daļēja grūtniecība” un “ierobežota suverenitāte” akultūrālās Gejropas ietvaros, tāpat nav daļējas – izlases Mīlestības.

·       Ja nemīl visus un visur, tad nemīl nevienu – arī “savējos” nē.

·       “Izlases Mīlestībai” savējo nav.

·       “Izlases Mīlestība” ir agresijas un naida attaisnojums.

·       “Izlases Mīlestība” ir Mīlestības noliegums.

·       Šovinisms ir melos būvēts Kultūras noliegums – Kultūras iznīcināšanas instruments.

Šovinisms, sludinot “zemcilvēku” – “akulturālu” tautu un to vēsturiskās kultūrtelpas un dzīvesveida iznīcināšanas “pamatotību”, iznīcina Kultūras savdabības nesējus un Kultūras savdabības izpausmes vides. Tai pat laikā, šovinisms, it kā sludinot savam etnosam piederīgo “Kultūras pārākumu”, to pilnībā iznīcina un uzrāda iepriekšesošās Kultūras sabrukumu. Kultūra ir Dzimtenes Mīlestības – saites ar Debesīm auglis, bet šovinisms ir Mīlestības – Harmonijas pretmeta un noliedzēja – naida radījums, naida uzturētājs un vairotājs.

·       Kultūru apzināšana, apmaiņa un vairošana iespējama tikai to harmoniskās attiecībās.

·       Būt mierā ar kaimiņiem ir Radītāju dāvana.

·       Kaimiņus, vecākus un radus neizvēlamies.

·       Kaimiņi, vecāki un radi ir Zemes Mātes dāvana mūsu izaugsmei labklājībā tādā mērā, kādā mēs protam ar tiem veidot dzīves telpas kopību – uzturēt attiecību Kultūru.

·       Kaimiņu savstarpēja bagātināšanās Kultūras laukā ir Radītāju sniegtā iespēja Cilvēka izaugsmei.

·       Vienveidīgais, apstādinot, nomāc.

·       Savdabīgais, papildinot, bagātina.

·       Tādēļ monokultūras iznīkst, bet polikulturālās savienības uzrāda attīstības iespējas.

·       Tāpēc Kultūras iznīcinātāji – šovinisti un kosmopolītiķi (kosmolīķi – zombiju uzbrukums) vienmēr apkaro polikulturālās daudznacionālās savienības.

Šovinistiskā naidošanās pārtrauc un nepieļauj Kultūru dzīvi un mijiedarbību, ar ko apsīkumam nolemj šovinisma pārņemtā etnosa Kultūras dzīvi, tam iegrimstot ārišķīgo formu standartizēšanā un satura izsīkumā, pieļaujot iegrimšanu lejupslīdošā pašapmierinātībā. Tā kā Kultūra ir saites ar Debesīm – Mīlestības auglis, tad šovinisma radītais naids ir tādas saites un tātad arī Kultūras noliegums.

·       Šovinistiskais naids ir Kultūras zuduma – neesamības zīme.

·       Vispirms zūd Kultūra, tad iznīcībā seko šovinisma nezāles.

·       Šovinisms ieņem Kultūras likvidācijas telpu, to piesārņojot ar antikultūras atkritumiem.

Tādā kārtā šovinisms, apkarojot kaimiņu Kultūras izpausmju telpas un tās nesējus, tai pat laikā likvidē arī sava etnosa Kultūras telpas paliekas un Kultūras nesējus.

·       Šovinisms ir absolūti antikulturālu zemes apdzīvotāju attiecības, kā savstarpēji, tā ar kaimiņiem, savu zemi un planētu kopumā.

·       Šovinisms Cilvēkiem atņem viņa Cilvēcisko saturu – Debesu piešķirto mantojumu.

·       Šovinisms vairo (postošās karmas piemeklētos) divkājainos lopus  - savu zemāko tieksmju vergus.

·       Šovinisms ir ekoloģiskā katastrofa politikas, ģimenes attiecību, izglītības, zinātnes, ekonomikas un demogrāfijas jomās – visā no Cilvēka dabas izrietošajā.

Otra Kultūras apkarošanas galējība ir kosmopolītisms. Kosmopolītisms ir liberālisma darbības sekas apziņā. Liberālisms ir Kosmosa radošās uzbūves atspoguļojuma Cilvēka apziņā nolieguma un Cilvēcisko vērtību sabrukuma – izlaidības – pagrimuma netiklībā- netikumībā forma. Liberālisms noved pie prāta slimības – eklektikas, savukārt kosmopolītisms ir viena no eklektikas formām. Līdz ar to visi kosmopolītiķi, neskatoties uz pietiekami labu, brīžiem pat pāruzbudinātu intelektuālo darbību, ir prātā slimas un antikulturālas – samaitātas, nederīgas būtnes.

Liberālismam – eklektikai – kosmopolītismam progresējot, apziņa nonāk galējā subjektīvā relatīvisma – Vienotās Realitātes un līdz ar to visa esošā nolieguma stāvoklī. Tur apziņā beidz pastāvēt kā subjektīva vienība, sev piešķirot kāda objekta lomu “matricā”, “hologrammā” vai “algoritmā”, kurā eksistē kā pati sevis ilūzija. Tāda slima apziņa, pašas radīto uztveres spēju zudumu pieraksta objektīvajai realitātei, noliedzot tās reālo esamību. Cilvēks ir zaudējis Cilvēciskās apziņas dabu – sajucis prātā. Liberāļu, kosmopolītiķu un šovinistu rīcība ir iracionāla, nesaprātīga.

Kosmopolītisms sludina “pasaules pilsonību” – atsaistīšanos no savas Dzimtenes, bet “piederību” visam un vienlaicīgi nekam. Tāds mācās svešvalodas (tajās runā vairāk kā dzimtajā) un stāsta, ka visur “ir mājās” – visur ir “kā dzimtenē”. Kosmopolītiķis ir zaudējis kopību ar dzimteni – Dzimtenes Mīlestību un to aizstāj ar tās surogātu – globālistisko piederību “visam un nekam”, kā to māca Gejropas “vērtības” un ekonomiskā “dzīve uz čemodāna” lielākas algas meklējumos.

Kosmopolītisms iznīcina Kultūras darbību savdabības nesējā un ar tādas būtnes klātbūtni citās Kultūras savdabību vidēs to piesārņo un traucē Kultūras savdabību dzīvi. Tā rodas eklektiskas tā saucamās “pasaules mūzikas”, “kultūru saplūsmes” un nesaderīgu Kultūru vai visbiežāk subkultūru un antikultūru “radošās grupas” izstāžu, “teātru” un “koncertu” zālēs. Tādā veidā etnosa augļi – mūziķi un “mākslinieki” darbojas visur kur citur svešumā, bet nestrādā savas tautas Kultūras dzīvē – neatdod saņemto mantojumu tā likumīgajiem mantiniekiem – savai pārtikušai un amorālai dzīvei izšķērdē tautas Dvēseļu bagātību bagāto svešzemju dīkdieņu izklaidei un ar to tur traucē .vietējo mākslinieku darbību.

·       Šovinisms (nacisms) un kosmopolītisms vienādā mērā likvidē – apkaro mūsu planētas Kultūru tās Kultūru savdabībās.

·       Kultūru savstarpēji bagātinošā apmaiņa notiek šaurā robežjoslā Kultūras augstāko izpausmju veidā.

Nacionālisms, kā kaimiņu Kultūru līdzpastāvēšanas un savstarpējās atzīšanas dzīves forma, ir tautas Kultūras veidošanās, saglabāšanas un izaugsmes dzīves telpa un kolektīvās apziņas stāvoklis. Nacionālisms, savā Kultūras iedvesmotā labvēlībā, nekad nenoslīd līdz šovinisma (nacisma) kultivētajam naidam un nekad neļaujas izšķīdināties kosmopolītisma “visur un nekur” rēgainajos murgos. Tieši tāpēc Kultūras iznīcinātāji, vienlaicīgi ar vispārēju kosmopolītisma uzspiešanu tautu Kultūras dzīves paliekām, “aizmirst” par šovinisma esamību un visādi attaisno nacisma legalizēšanu, to saucot par nacionālismu.

No Vienotās Realitātes raugoties, šovinisms (nacisms) un kosmopolītisms ir divi diametrāli pretēji Dabiskās Kārtības zudumi. Šovinisms (nacisms) ir aktīvā Dabiskās Kārtības graušana, bet kosmopolītisms ir pasīvā Kultūras (nacionālisma) zuduma forma, ļaušanās struktūru sabrukuma radītajai iluzorajai brīvībai. Līdz ar to šovinisms ir aktīva Kultūras iznīcināšana, bet kosmopolītisma “aktivitātes” ir Kultūras dzīves ilūzija – nomoda sapņi – māņi un melu maldugunis narkotiku purvā.

Tieši tāpēc, klusējot apejot kosmopolītisma jēdzienu, bet šovinismā atdzimstošā nacisma darbību ieceļot visiem obligātas normas kārtā, Kultūras iznīcinātāji (senču piemiņas – kapu apgānītāji) visu uzbrukumu vērš tieši pret nacionālismu. Tas notiek jau sen citās sabiedrības dzīves graušanas jomās pārbaudītā veidā.

·       Tiek nomainīts jēdzienu – terminu saturs.

·       Tiek ieviesti jauni realitātei neatbilstoši vārdi – jēdzieni, kuri izskauž esošos Kultūras kontekstu nesošos jēdzienus un vārdus.

·       Tiek pārrakstīta vēsture – bijušo un esošo noliedz, tulko neatbilstoši to būtībai un raksta nekad neesošus notikumus (“Lāčplēša diena” un citi).

Tagad viņi vairs neatceras par šovinisma (nacisma) esamību un saturu, bet šovinisma dabu piedēvē nacionālismam. To, kas ir šovinisms, viņi tagad sauc par nacionālismu. Līdz ar to , atdzemdinot nacismu, viņi apkaro nacionālismu. Un tā rezultātā apkaro dabisko Kultūras dzīves telpu. Nevar būt, ka visi populārie redzamie un dzirdamie, lasāmie politologi, sociologi un visādi citādie “sabiedrīblogi” visi pēkšņi kopā būtu aizmirsuši par šovinisma esamību, dabu un izpausmēm. Nevar būt, ka “abās frontes pusēs” visi pēkšņi saceļas pret nacionālismu. Vieni to pasludina par apkarojamo nacismu, bet otri par atbalstāmo un veicināmo nacismu.

·       Nacionālisms nav šovinisms.

·       Šovinisms ir nacisms.

·       Nacionālisms nav nacisms.

·       Nacionālisms ir visu Kultūras savdabību esamību atbalstoša un uzturoša savas Kultūras savdabību sargājoša nacionālās – etniskās Kultūras dzīve.

·       Nacionālisms ir Gejropeisko “vērtību” pretinieks un tām pretējo Vērtību sargātājs.

turpinājums sekos….