Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Kompetenču “izglītība” – iespēju horizonta sašaurināšana.



Moto: “Ak, mīļās, mācību

saturs vairs nav pirmajā plānā! Mīļās,

nav pareizi – nepareizi – ir tikai

pedagoga profesionālā pārliecība.”

Kristīne Paisums


No tā es izdaru secinājumu, ka arī govs “dzied” bel canto, ja es tā to dzirdu un arī tas, ka nav līku, kroplu vai taisnu un daiļu kāju, bet ir tikai tas, ko man rāda šamaņa piedāvātās halucinogēnās sēnītes. Pirms diviem gadiem es Ivaram Prūsim apsolīju viņa “Informācijas aģentūrai” uzrakstīt par “kompetencēs balstīto “izglītību””. Tad es teicu, ka tas būs kaut kad “pirms Jāņiem”. Šajā laikā citu jautājumu kontekstā esmu par šo parādību rakstījis. Katra sabiedriskās dzīves tēma sevī ietver izglītības aspektu. Katra personiskās dzīves tēma sevī ietver izglītības aspektu. Rakstīt par izglītību ir rakstīt par sabiedrības un katra Cilvēka (arī divkāja) dzīvi.


* * *


Šī raksta tematiku var ierobežot šādās tēzēs:


·         Izglītība ir tāda tikai tad, kad tā ir saskaņotā sabiedriskās dzīves sistēmā ietilpstošā daļa un sistēma.

·         Izglītības sistēmā ir redzama civilizācijas, tautas vai populācijas attieksme pret savu nākotni.

·         “Kompetencēs balstītas “izglītības”” ieviešana ir izglītības algoritma maiņa – atteikšanās no akadēmiskās izglītības algoritma un pāreja uz šamaniskās apmācības algoritmu.

·         Izglītības sistēmas maiņa ir dzīvesveida maiņa.


Šis raksts, tāpat kā daudzi iepriekšējie, ir “saucēja balss tuksnesī” topošajiem Cilvēkiem, bet šamanismā nokāpjošajiem šodienas “dzīves” tā ir “cīņa ar vējdzirnavām” veidotājiem. Nevar teikt, ka Latvijā notiktu cīņa par vai pret šīs pseidoizglītības uzspiešanu. Tā tiek ieviesta un visur (katra vietā ar to vai citu motivējošu atrunu) pieņemta. Un visur tās pieņemšanas centrālais jautājums ir nauda – finansējums. Tā tas ir divu iemeslu dēļ.

Pirmais ir tas, ka kapitālismā vispār viss centrējas ap eksistenciālisma zemāko polu – dzīvniecisko vērtību kopumu – pārtiku, veselību un no tās izrietošo vairošanos un relatīvo (šī brīža) drošību. Kapitālismā – mūsdienu Latvijā tās iemītnieki apmaiņā pret dzīvnieku dzīvi un tās uzturēšanu atsakās no savas Cilvēciskās dzīves un dvēseles daļas. Būdami it kā “kristieši”, viņi ne mirkli nešauboties, pievēršas apgrēcinošajai “acij un rokai” tā vietā, lai sargātu savu Cilvēcisko dvēseli un tās dzīvi.

Tāpēc nekādas cīņas ar šo šamanisko pseidoizglītību nav. Ir tikai atsevišķi entuziastu – vientuļnieku rakstiņi, kurus savā “virtuvē” viens otrs gan palasa un līdzjūtīgi pamāj ar galvu, bet nekādas sabiedriski nozīmīgas sekas tie šajā sabiedrībā neizraisa – šo bezdelīgu lidojums “rudeni nenovērš”. Sabiedrība aitu nolemtībā turpina ceļu uz lopkautuvi. Šī sabiedrība citādi nevar. Tā ir savu vēderu vergu sabiedrība. Tā ir upuru apziņas sabiedrība. Pat patriotisms tajā tiek veidots kā upura reakcija uz apdraudējumu, bet ne kā Varoņa savas dzīves Ideālu realizācija.


·         Ja klasē strādājošais ir Skolotājs, tad viņš tur audzina Varoņus.

·         Ja pieaugušais klasē veido upurus – mīkstčauļus, tad viņš ir šamanis.

·         Varonis ziedo sevi vispārējam labumam.

·         Upuris no vispārējā izloba un vienpatnībā lieto savu “labumiņu”.

·         Upuris savai īslaicīgajai iztikai upurē vispārējo un ilgstošo labumu – visam pārejošajam pāri esošo kolektīvo labumu.

·         Būt Skolotājam vai šamanim ir sabiedriska izvēle.

·         Latvijā tās iemītnieki ir izdarījuši izvēli dzīvot šamanismā.

·         Katra izvēle ir tai atbilstošu seku cēlonis.


Otrs ir šamanisma pseidoizglītības ieviesēju finansējuma modelis – “nauda seko skolēnam”, tā vietā, lai būtu sabiedriski, politiski un valstiski atbildīgais – plānojošais, attīstošais un virzošais – “skolēns seko naudai”. Pirmais ir Šamanismā novedošais. Otrais ir akadēmiski izglītojošais. Tā kā notiek atteikšanās no akadēmiski izglītojošā algoritma par labu šamaniski apmācošajam, tad tiek ieviests “nauda seko skolēnam” – notiek augstākā – sabiedriskā ziedošana zemākajam, izdabāšana zemākā, neizglītotā pūļa interesēm, sapratnei, vajadzībām un varēšanai – iespēju horizonta sašaurināšana līdz zemākajam un šaurākajam aplītim, notiek upura veidošana – kropļa, tizleņa, slimnieka un nepilnvērtīgā izcelšana pār veselo, vērtīgo un pilnvērtīgo (“valsts” un sabiedrības atbalsts ir vērsts uz tizlā atbalstu un vairošanu).

Otrais – šamanisma pseidoizglītības ieviešanas modelis tieši izriet no izkropļota sabiedrības un tirgus attiecību jēdziena. Tagad muļķu priekšā tiek kladzināts par to, ka lūk, “tirgus visu regulējot”, tajā pat laikā neko nestāstot par to, ka notiek plaša un vispusīga “pircēju” un “tirgotāju” ietekmēšana. Slēptajā īstenībā šīs tirgus attiecības sabiedrībā ir tādas, ka “vadītā sabiedrībā tirgus pieprasījums atspoguļo vadītās sabiedrības vajadzības” un “vadītā sabiedrībā tirgus nodrošina vadītās sabiedrības vajadzības” – “tirgus ir ražošanas regulators vadītā sabiedrībā” (tirgus ir iespēju horizonta iespēju nodrošinājuma daļa). Zinot šo patieso likumsakarību, mēs varam droši teikt, ka šī ir apzināti Šamanismā vadīta sabiedrība, kurai tiek slēpti tās vadības mehānismi un mērķi.

Te rodas jautājumi:


-          Kāpēc šī sabiedrība to pieļauj?

-          Vai šī sabiedrība neredz notiekošo?

-          Vai šī sabiedrība grib citu notikumu virzību?


Atbildes ir viennozīmīgas. Pieļauj tāpēc, ka tāds ir tās senču dzīves mērķu uzstādījums, tā ir bijusi, ir un grib būt šamaniska, tāpēc, ka nevar būt cita. No neizglītota, alkatīga un nenovīdīga zemnieka ņemta, tā pie tā paša atgriežas. “Neredz” tāpēc, ka ir nesaprātīga, neizglītota, dumja sabiedrība – “redz”, bet nesaprot, ko “redz” – nesaprot notikumu virzības sekas – pagrimstošais labumu saskata pagrimumā – netīrīgajam patīk netīrība. Nē, šī sabiedrība negrib citu notikumu virzību.

Izglītība prasa atteikties no “vēdera” par labu “galvai”, bet šī sabiedrība visa virsotnē izvirza savu vēderu un vēdera apakšējo daļu – vairošanās orgānu neproduktīvas kairināšanas – dzimumapmierinājuma baudas dominanti. Lai jūs nemulsina “māmiņu klubu” pļāpāšana. Savu dzimumattiecību rezultāta publiska izrādīšana arī ir dzimumapmierinājuma daļa – savas dzimumvērtības un attiecību kvalitātes rādītājs – vēderiņa lejasdaļas “kasīšana”. Pirmo reizi to “pakasa” vīrietis, bet otro reizi “produkta” izrādīšanas process – “redz, cik es laba - cik kvalitatīvi mani dzimumorgāni – redz, kā man tobrīd bija labi – es esmu tā, kurai bija seksuālo attiecību laikā gūtā bauda”. Tai pat laikā “jaunaudzināšana”, kura vecos vārdos ieliek jaunu – tiem neatbilstošu jēgu, kvalitātes zuduma defektus pārvērš par “efektu”. Kā teica podnieks Uģis Puzulis: “Ja es daru pareizi, tad iznāk vāze, bet, ja kļūdīšos un veidojums sakritīs pļeckā – tad tā būs “māksla”.”


·         Vairošanās process, bet ne tā kvalitatīvais rezultāts ir viens no četriem šamanisma stūrakmeņiem.


Vairošanās kvalitatīvais rezultāts prasa mērķtiecīgu procesa regulāciju, “produkta” atlasi un darbu ar to – konsekventu profilaktisku nepilnvērtīgo izskaušanu un pilnvērtīgo audzināšanu par Varoņiem – grūtību pārvarētājiem. Tikai pārvarēšana veido Nākotni. Tikai izeja ārpus šodienas iespēju aploka veido Nākotni. Tikai atteikšanās no “vēdera kasīšanas” veido Nākotni. Tikai atteikšanās no vēdera dominantes pār galvu veido Nākotni. Vēdera dominante noved pagātnē – Šamanismā.


·         Nekur, nekad, nevienā sistēmā nenotiek pašattīstība.

·         Katra sistēma tiek attīstīta augstākattīstītas sistēmas vadībā, vai tajā notiek augstākattīstītas sistēmas ieproegrammēta attīstība.


Tā ir katras izglītības pamattēze. Tāpēc no tās izriet tā vienkāršā atziņa, ka nevienu sistēmu, tās darbības cēloņus un sekas nevar izzināt no sistēmas iekšienes. Sistēmā esošais to skata caur tās daļām, daļu mijiedarbībā esošu, kas sevī ietver arī visas sistēmas kļūdas un sasniegumus. “Katra programma pati sev ir pareiza – tās mērķis, metodes un pārbaudes kritēji ir savstarpēji saskaņoti”, “ar pašas sistēmas resursiem nevar atrast un novērst sistēmas nepilnības”. Tāpēc tādā skatījumā vienmēr klāt ir arī kļūdainums un neadekvāts novērtējums – katrs tāds skatījums nāk no sistēmas daļas un caur sistēmas veidojuma uztveri.

Tāpēc sistēmas vai personības pašpietiekamība ir skatāma tās attīstības attiecībās ar apkārtesošā attīstības līmeni. Tāpēc augstākattīstītas sistēmas klātbūtnē attīstīties spējīga sistēma nenoslēgsies pašpietiekamībā, bet līdzvērtīgās apmaiņās esoša vienmēr saglabās šīs attiecības. Augstākesoša sistēma pašpietiekamībā noslēdzas, tajā gadījumā, kad tai ir liegtas sadarbības iespējas, bet zemākattīstītā tajā gadījumā, kad tajā tiek sarautas ar augstākattīstīto vienojošās saites. Tieši to dara šamaniskā “kompetencēs balstītā” pseidoizglītība – veido ar augstākesošu izglītības līmeni saprasties nespējīgu populāciju.

Lai izzinātu sistēmu, tā jāskata no ārienes, sistēmu ietverošo vēsturisko parādību kontekstā. To var aplūkot no kāda skatu punkta esot “vienā līmenī” ar sistēmu, bet tad skata punktam tālākais ir perspektīvas izkropļots, tiek skatīts caur tuvāko daļu darbību, vai pat ir tuvākā pilnībā aizklāts un tādēļ kļuvis izpētei nepieejams. Un arī pati aplūkojamā sistēma aizsegs lielu daļu ap sevi esošā konteksta.


·         Tāpēc no augšas labāk redzams.

·         Tāpēc “augstāk kāpsi – tālāk redzēsi”.

·         Tāpēc “no putna lidojuma redz tos, kuri viens otru neredz”.


Es esmu Ideālists. Es parādības skatu no Gara darbības puses. Es esmu metafiziķis. Es raugos uz pasaulīgo darbību kopsakarībām no cēloņu puses. Es visu aplūkoju no Filosofijas metafiziskās sastāvdaļas putna lidojuma.

Tā saucamo “kompetencēs balstīto” pseidoizglītību nevar aplūkot sausi akadēmiski, koncepciju un budžeta apmēros ierāmētu. Vispirms jau tāpēc, ka šī pseidoizglītība nav akadēmiskās sistēmas daļa, tā pieder citai – šamaniskai apmācības sistēmai un šamaniskam dzīvesveidam un, kā šamaniska apmācība tā šamaniskā sabiedrībā ir pareiza. Izglītība ir dzīvu Cilvēku vidū esošs process, skar dzīvus Cilvēkus un izraisa dzīvu Cilvēcisku reakciju – attieksmi pret notiekošo. Tāpēc ir ar tādu attieksmi aprakstāma.

Šamanismā nav valsts (valsts ir hierarhisku struktūru darbība) tāpēc šamanisms noārda valsti un tās hierarhiskās struktūras. Tieši tāpat akadēmiskās izglītības algoritms ir būvēts uz zināšanu hierarhiju struktūru, ko noārda šamaniskā pseidoizglītība. “Kompetenčošanas” ieviesēji izmanto veseluma saskaldīšanu, lai tās daļas vēlāk samontētu pretdabiskā kārtībā ar katras atsevišķās daļas apmuldēšanu, liekot domāt, ka tā ir tikai metodiku, pieeju un mācību materiāla – mācību procesa modernizācija – kādu jaunu “progresīvu, laika garam atbilstošu” principu pielietošana. Tie, protams, ir meli. Patiesībai argumentus dod kopsakarības, bet meli turas atsevišķā nobīdēs.

Problēma nav kādos faktos aprakstāma un risinājums nav meklējams kādu sistēmas elementu sakārtošanā. Problēma ir “risinātāju” sapratnē un apziņās nomāktībā – piezemētībā un iesprostotībā noplicinātās ikdienas šaurībā – tas ir pagrimumā. Tādu problēmu risināšanai neder pierastās akadēmiskās un administratīvās metodes. Tās te nav derīgas. “Pa pēdām nāk zāles pļāvējs” un nespējīgos nopļauj. Te der tikai dzīva Cilvēciska attieksme un attieksmes izraisīta dzīva Cilvēka darbība. Problēma nav “zāles pļāvējā”. Problēma ir negribēšanā piepūlēties un pretoties “zāles pļāvējam”.

Tādēļ es rakstu ar dzīva Cilvēka ieinteresēto attieksmi. Šis nav akadēmiski nolaizīts, akadēmiskos toņos, manierēs, stilistiskā un terminoloģijā – akadēmiskos rāmjos ieturēts raksts. Tas ir par to, kas neiekļaujas akadēmiskajos kanonos, kaut vai tāpēc vien, ka akadēmiķi ar šo samilzušo problēmu netiek galā un ir saprotams kāpēc viņi ar to netiek galā – viņi algu saņem no tā paša kantora, kurš ievieš šo viņus pašus iznīcinošo pseidoizglītību.

Ir interesanta, ilustrējoša atkāpe. Kad noklausās padomju laika “mākslas un kultūras” darbinieku žēlošanos par viņu šodienas dzīvi, tad ir jāatceras, ka savulaik viņi visi aktīvi cīnījās pret to viņus “ierobežojošo neciešamo realitāti”, kurai pateicoties, viņi tajā realitātē bija “kultūras un mākslas” darbinieki. Viņi visi domāja, ka jaunajā realitātē viņi būs visaugstākajos plauktos ieceltie – paši sev dzīvi pieminekļi, bet šī jaunā realitāte viņus izmēza miskastē. Jauno realitāti piepilda pavisam citi – tie, kam ar veco darbinieku idillistiskajiem sapņiem nekā kopīga nav. Tāpat kā tam, ko “jaunmākslinieki” tagad dara, kam vecie “cīnītāji par visu labo, brīvo un gaišo” atvēra durvis, nav nekāda formāla sakara ar to, ko darīja padomju laika “kultūras un mākslas” darbinieki, bet ir dziļa idejiska pašpietiekamības un pašapmierināšanās turpinājuma saikne.

Viņi gribēja pacelties “brīvās mākslas” augstumos, bet nonāca atkritumu izgāztuvē – tajā, par ko viņu atbrīvotie “jaunmākslinieki” tagad ir pārvērtuši visu Cilvēku dzīvi. Tieši tas pats sagaida visus šodienas akadēmiķus, “zinātniekus”, ministrus un valsts iestāžu darbiniekus. Viņi paši ievieš to, kam viņi nebūs vajadzīgi – kas viņus visus un visu viņu pasauli izmetīs mēslainē, kā lieku un nevajadzīgu – Šamaniskajā pasaulē praktiski nekur nepielietojamu - viņu kompetencēs neietilpstošu krāmu.


·         Izglītība, kā Cilvēka audzināšanas instruments, ir personības veidošanas process un ir sabiedrības apmaksāta sabiedriska vajadzība.

·         Katra sabiedrība ir tik radoša, darba un dzīvotspējīga, cik uz to ir spējīgie tās vājākie un mazākattīstītie locekļi.

·         Izglītība, kā personības kvalitāte, ir personības saturs, inteliģences un tikumības – godaprāta bāze.

·         Izglītība, kā sabiedriska darbība, ir nākotnes iespēju veidošana, vājāko stiprināšana un noziedzības apkarošana – sabiedrības dzīves iespēju horizonta paplašināšana.

·         Šamaniskā apmācība ir nākotnes iespēju liegšana, stiprāko novājināšana, noziedzības iecelšana normas kārtā – sabiedrības un individuālās dzīves iespēju horizonta sašaurināšana.

·         Pašlaik notiek akadēmiskās izglītības algoritma nomaiņa ar šamaniskās apmācības algoritmu.


Akadēmiskās izglītības algoritms bāzēts uz tā, ka tiek veidota tāda plaša, sabiedriska, sabiedrības uzkrāto zināšanu tālāknodošanas un izplatīšanas sistēma, ar kuru nodrošina šajā sabiedrībā esošo zināšanu pieaugumu. Akadēmiskais izglītības algoritms Cilvēku Cilvēcē socializē caur tā darbības pievienošanu kopīgajiem Cilvēces attīstības mērķiem. Tas ir – iepriekšējo paaudžu zināšanu koncentrāta nodošana nākošajām paaudzēm šīm paaudzēm dod iespēju tās paplašināt un papildināt ar jaunām zināšanām – nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem un tehnisko jaunradi. Šim mērķim akadēmiskās izglītības algoritms strādā uz katra skolēna prāta struktūras veidošanu, prāta attīstību, disciplinēšanu un noturības pret “trokšņiem” (pretestību, tukši bezsaturīgi informācijai un patvaļīgiem emocionālajiem impulsiem) veidošanu. Pareizi strukturēts, trenēts un disciplinēts prāts ir dabiski orientēts uz apkārtējās pasaules izziņu, tehnisko jaunradi un kā sevis paša, tā savas dzīves vides pilnveidošanu. Zināšanu apgūšana un pilnveidošana ir dabiska prāta dzīve.

Strukturāli traucējumi prātu novirza no dabiskās izziņas ceļa un tas noslēdzas māņticībā. Netrenēts un nedisciplinēts prāts nav spējīgs atšķirt patiesību no maldiem, zaudē spēju mācīties un interesi par savu zināšanu pilnveidošanu. Neattīstīts prāts kļūst fanātiski aprobežots un pakļāvīgs visabsurdākajiem iegalvojumiem – kļūst šizoīds, dzīvo pretrunīgu iespaidu varā, nav spējīgs apvaldīt emocionālos impulsus, zaudē jaunrades spēju – spēju zinātniskajam darbam un dzīves vides pārveidojumiem – uzlabojumiem. Nedisciplinēts un nestrukturēts prāts pārvēršas savā pretmetā un ieslīgt rutīnā – nekad nesper soli tālāk par iepriekšējo paaudžu tradicionālo dzīvi – nejūt vajadzību to darīt vienmēr atkārto tajā ierobežoto iespēju loku, un, to darot, nolaižas aizvien zemākās dzīves iespējās - deģenerējas.


·         Šaurs, neattīstīts, nedisciplinēts un nestrukturēts prāts uztur tikpat šauru, neattīstītu un nenoteiktu iespēju horizontu.

·         Iespēju horizonts ir zināšanas par iespējām, to sasniegšanas līdzekļiem un šo zināšanu pielietošanas iespējas.

·         “Kompetenču izglītība” ir iespēju horizonta sašaurināšana.


Šamaniskais apmācības algoritms neparedz prāta attīstību – tā mērķis nav zināšanu vairošana un iespēju horizonta paplašināšana. Šamaniskās apmācības algoritms vērsts uz individuālu emocionālo iespaidu ceļā iegūtas pasaules ainas un tur notiekošā izskaidrojuma veidošanu un ar šīs subjektīvās pasaules ainas uzturēšanu saistīto praktiskās darbības iemaņu – “kompetenču” nostiprināšanu. Šamaniskajā apmācībā katra paaudze atkal un atkal atgriežas savā “alā” un tur apgūst tieši to pašu, ko pirms tam tur apguva viņu senči – četrus šamaniskā dzīves veida iespēju horizonta pamatus – pārtikas iegūšanu, rūpes par sava ķermeņa un savu emocionālo labsajūtu vairošanos un vienkāršākos relatīvās drošības uzturēšanas paņēmienus.

Šamaniskā apmācība izslēdz “nevajadzīgo, lieko, nepraktisko” zināšanu apguvi. Šamaniskā apmācība vērsta uz jaundzimušā “produkta” ātrāku “ievešanu cilts kolektīvajā apziņā” – socializāciju caur pakļaušanu šamaņa vadošajai gribai un dzīvniecisko instinktu virsvadībai. Šamaniskajā dzīvesveidā šamanis manipulē ar ciltij kopīgajiem – visos cilts locekļos esošajiem dzīvnieciskajiem instinktiem.


·         Šamaniskā apmācības algoritma “kompetences” ir dzīvniecisko instinktu praktiskie pielietojumi.

·         Šamaniskā dzīvesveida iespēju horizontu nosaka dzīvniecisko instinktu darbība.


1. turpinājums


Ir naivi domāt, ka šamaniskā “kompetencēs balstītā” pseidoizglītība ir tikai tas “ko bērniem skolā stāsta, rāda un grāmatiņās raksta”. Ir naivi domāt, ka šo apmācību saņēmušie vēlāk ienāks savu vecāku šodienas dzīvē un to turpinās. Ir naivi domāt, ka šajā dzīvē nekas nemainīsies, ka tāpat vien tajā būs tie paši vai labāki sadzīves priekšmeti, transports, dārgā, bet tomēr medicīna, sakaru iekārtas, valsts institūcijas un infrastruktūra. Ir naivi domāt tāpat kā padomju laikā domāja lielākā daļa par kapitālisma “iespēju plašumiem” sapņojošo īsteno latviešu un viņu “mākslas un kultūras” darbinieku. Šamaniskajā dzīvesveidā nekā no tā visa nav, nebūs un nav iespējams.

Šamaniskā apmācība to nepieļauj un to saņēmušajiem tas nav vajadzīgs. Lai nevienu nemaldina jaunuļu aizraušanās ar “viņus socializējošajām” sakaru iekārtām. Tās ļoti ātri un viegli var nomainīt tikpat “socializējošas” šamaņu bungas, halucinogēnās sēnītes un lēkāšana pliko bariņā ap ugunskuru (pavērojiet Ukrainas pusaudžu lēkāšanu – “kto ņe skačet, tot moskaļ!” Tā ir šo vārtiņu atvēršana). Aizvien aktualizētā atkailināšanās un ķermeni demonstrējošā “apģērba” ieviešana ir tiešais ceļš uz tāda veida “socializēšanos” dzīvniecisko instinktu diktētā iespēju horizontā.

Mēs vēl dzīvojam akadēmiskā algoritma veidotā pasaulē un dzīves vidē. Mēs vēl dzīvojam akadēmiskā algoritma veidotu dzīvesveidu. Tas viss, kas šodien veido mūsu dzīves vidi un ikdienu, ir akadēmiskās izglītības algoritma veidots, uzturēts un attīstīts. Tajā, kā jau visā, kas nav pilnīgs, ir savi trūkumi un nepilnības, pat nepareizas rīcības radīti postījumi, bet arī tas viss ir ar šī paša algoritma dotajām iespējām labojams. Akadēmiskais izglītības algoritms dod iespēju horizonta paplašinājuma nepārtrauktību. Mēs vēl tā dzīvojam, taču jau ir daudzi citi, kuri šajā vidē jau dzīvo citu dzīvesveidu.

Šamaniskā apmācības algoritma ieviešana nozīmē akadēmiskā algoritma veidotā dzīvesveida un dzīves vides demontāžu un šamaniskā dzīves veida ieviešanu. Ar šamanisko apmācību saskārušies jaunuļi nevar turpināt akadēmiskā algoritma veidoto dzīvesveidu, nevar uzturēt tā radītās iekārtas, infrastruktūru, institūcijas un sabiedriskās attiecības.


·         Šamaniskajam tas nav vajadzīgs.

·         Šamaniskais nāk ar savu vidi, vajadzībām un rīkiem.


Palūkojieties, kā pamestās mājās dzīvo bezpajumtnieki. Vispirms viņi likvidē to, kas iezīmē Cilvēku dzīves telpu – logus, durvis, tīrības uzturēšanai vajadzīgo, dzīvo netīrībā, sakurina uguni uz grīdas un atejas vietu iekārto kā čukčas anekdotē – iet turpat lielajā istabā “aiz jurtas”. Viņi tā dara nevis tāpēc, ka tiem nav citu iespēju, bet tāpēc, ka viņi citu negrib – grib darīt tieši to un tieši tā, kā viņi to dara. Tā ir šamanisma būtība – dzīvnieciskā dzīve, kurai neko ārpus tās nevajag. Tāpēc šamaniskās “kompetencēs balstītās” pseidoizglītības ieviešana ir akadēmiskā izglītības algoritma veidotā dzīvesveida demontāža un nolaišanās pie šamaniskā dzīvesveida dzīvnieciskās dzīves “harmonijā ar dabas spēkiem”.


·         Šamaniskais akadēmisko nomaina melīgi slēpjoties aiz lozungiem par atbrīvošanos no padomiskā mantojuma.


Es esmu tālu no akadēmiskās izglītības algoritma slavēšanas un dzīvesveida idealizēšanas. Tajā ir daudz nepilnību un trūkumu, tas tieši tāpat vienas iespējas dod un paplašina, kā citas ierobežo, liedz un izkropļo. Tomēr tajā iemontētā zināšanu iegūšanas un paplašināšanas iespēja to agrāk vai vēlāk, bet noteikti kādreiz novedīs pie izziņas paradigmas maiņas – pie Cilvēces Skolotāju un Cilvēces Vecāko Brāļu esamības atzīšanas un Cilvēcei sniegto izziņas iespēju pieņemšanas, kas bezgalīgi daudzkāršo un paplašina Cilvēces iespēju horizontus.


·         Šamaniskais algoritms tādu iespēju kategoriski liedz.

·         Cilvēces Skolotājiem nav kādēļ un par ko runāt ar šamanisma dzīvniecisko dzīvi pieņēmušajiem.

·         Šamanismā nokāpušajiem nav vajadzīgas Skolotāju sniegtās iespējas – viņus tās neinteresē.

·         Šamanisms slēdz katru attīstības iespēju.

·         Šamanisms sašaurina iespēju horizontu līdz bļodiņas, gultas, fiziskā darba un bēguļošanas apmēriem.

·         Neticiet? Parunājieties ar pāri Vidusjūrai bēgošajiem “melnajiem brāļiem”!


* * *


Zināšanas ir krāšņa pērle.

Īstenība ir Zināšanu Māte, Interese ir Zināšanu Tēvs, Patiesība ir Zināšanu Meita, bet atkārtošana ir Zināšanu ietvars. Tāpēc atkārtosim “vispār un visiem zināmās” patiesības.


·         Cilvēka pasaulē viss ienāk caur Cilvēku, Cilvēka darbības rezultātā.

·         Kāds Cilvēks – tādi darbi.

·         Pieņemot vai noraidot piedāvāto, Cilvēks pieņem vai atraida devēju un ar to pašu parāda sevi.

·         Bojātais, kroplais un nepilnvērtīgais nedos derīgo un nepieņems pilnīgo.

·         Tur, kur “skola” gatavo karjeristus, materiālistus un darbaspēku, tur nav ne skolas, ne izglītības, ne darbaspēka, ne materiālās labklājības, ne personības izaugsmes – tur izplešas tumsonība, bezdarbs, dzīves bezjēdzība un pagrimums.

·         Tur, kur audzina Cilvēku, tur ir skola, izglītība un visa izaugsme.

·         Nav “tādu laiku”, ir “tādi Cilvēki”.

·         Katrs “savā laikā” saņem to, ko ir pelnījis - kā veidošanā ar savām domām, darbiem vai bezdarbību ir piedalījies.

·         Katru aprok paša raktā bedrē vai gaida tur stādītā koka augļi.

·         Darbs un Zināšanas ir Dzīves kolektīvajā daļā, tāpēc individuālists nekad nebūs Gudrs un darbā dzīvespriecīgs.


Ir nemainīga pētāmo sistēmu un pētnieku sakarība.


·         Katra sistēma sev piesaista tās izpētei gatava pētnieka uzmanību.

·         Katrs pētnieks pētījuma gaitā maina pētāmo sistēmu.

·         Katra sistēma savas dabas atklāsmes gaitā maina savu pētnieku.


Neviena sistēma nav pati par sevi – tā ir zemāku apakšsistēmu kopums un augstākorganizētas sistēmas daļa savās mijiedarbībās ar citām blakusesošām sistēmām – augstākorganizētās sistēmas daļām. Katra sistēma jaunveidojas, top, pilnveidojas, Evolucionē vai deģenerējas saskaņā ar augstāko sistēmu dzīves cikliem un ritmiem. Nevienu atsevišķu sistēmu vai tās daļu – apakšsistēmu nevar pacelt attīstībā vai nogremdēt pagrimumā bez tā paša tai apkārt notiekošā. Sistēmas daļas vai elementa izaugsme vai deģenerācija liecina par visā sistēmā notiekošo. Katra sistēmas daļa mijiedarbībās ar citas sistēmas daļu iesaista visu savu sistēmu un pati stājas mijiedarbībā ar visu blakusesošo sistēmu.


·         Vienu Cilvēku pabarojušais ir barojis Cilvēci.

·         Vienu aplaupījušais ir aplaupījis visus.

·         Neviens nevar būt laimīgs, kamēr kāds ir nelaimīgs.

·         Visi kopā iet Dzīvē vai Nāvē.

·         Mainoties pašiem, var mainīt visu.


Neviena sistēma nerodas pēkšņi – tā veidojas komplicētības un apjoma pakāpei atbilstošā laikā. Komplicētība un apjoms (arī vēsturiskais) sevī ietver formu un kvalitāšu (arī idejisko) daudzpusību un daudzskaitlību. Ir zināma aksioma – “neviena sistēma nevar izzināt sevi un par sevi augstākorganizētu sistēmu, bet zemākattīstīto izzin tikai savai izziņai pieejamajā aspektā, kurš atbilst pētnieka attīstības pakāpei.”

Neviens Cilvēks nevar izpētīt pats savu anatomisko uzbūvi. Viņa fiziskā ķermeņa uzbūvi var izpētīt cita Cilvēka fiziski-emocionāli-intelektuāli-saprātīgā sistēma to pētot visos šajos līmeņos, kā šo līmeņu dzīves atspulgu. Jo apjomīgāka pētāmā sistēma, jo vēsturiski, idejiski un izpētes iespējās apjomīgākam jābūt pētniekam vai pētnieku grupai. Globāla vai Kosmiska mēroga problēmas var redzēt un pētīt tikai atbilstoša skaitliskā apjoma un idejiskās komplicētības kolektīvi organizētas sabiedrības. Tas pats attiecas uz sabiedrisko, tautas saimniecības, Mākslas, Kultūras, tehniskās jaunrades un to pielietojumu, kā arī uz visu citu Cilvēka dzīves sfēru izziņu.

Dzīvnieki “neveic pētījumus” ārpus viņiem vajadzīgo praktiski pielietojamo zināšanu jomas – viņus neinteresē nekas ārpus tā, kas nodrošina viņu eksistenciālās vajadzības. Dzīvnieki apgūst ērtākās barošanās, dzeršanas, slēpšanās un pārvietošanās vietas, kā arī sameklē sev pārošanās partneri. Viņi apgūst savam dzīvesveidam atbilstošas “sociālās zinības” – kā jāuzvedas saskarsmē ar savas sugas piederīgajiem, lai nodrošinātu savas eksistenciālās vajadzības – apgūst attiecīgās kompetences. Ar to arī beidzas viņu interese un “izglītība”.

Tāpēc sabiedrības kolektivizācijas pakāpe, tās vēsturiskais, kvalitatīvais un idejiskais apjoms norāda uz to risināšanas spējām atbilstošu problēmu apjomiem. Augsti kolektīvi organizētas, sociāli orientētas sabiedrības sev sprauž un risina liela mēroga sociālus, ekonomiskos un vēsturiskos mērķus. Kolektivizācijas un sociālās orientācijas pieaugums norāda uz tādas sabiedrības zinātniskās, mākslas un tehniskās jaunrades, kā arī sociālās labklājības sasniegšanas uzdevumu izpildes spēju pieaugumu. Un otrādi – kolektīvisma mazināšanās, individuālisma pieaugums norāda uz šo problēmu risināšanas spēju izzušanu. Vienlaikus tas norāda arī uz sabiedrības interešu sašaurināšanos. Varētu domāt, ka šamaniskā cilts sabiedrība ir augsti kolektivizēta, bet tā nav – cilts ir individuālista - šamaņa “izpildorgāns” – viņa individuālo eksistenciālo interešu realizācijas instruments.

Katra kolektīva ietekmju un informācijas apmaiņas sistēmu veido treji nemainīgi komponenti:

Pirmā komponente ir savstarpējā Sapratne.

Otrā komponente ir apmaiņu veidojošie un pavadošie apstākļi.

Trešā komponente ir apmaiņu saturs.


Skolu dzīvē ar šo saturu saprot izglītības, mācāmo priekšmetu saturu, faktu un to sakarību atklāšanu un kādu apziņas darbības spēju attīstīšanu. Tomēr tā tas nav. Pieminētais ir tikai sabiedrisko attiecību un Cilvēcisko vērtību tālāknodošanas instruments. Mācot savus skolēnus, Skolotājs viņiem nodod savu Labvēlību - savas rūpes par viņiem, savu Cilvēcisko attieksmi pret viņiem, viņu vecākiem un dzīves vidi – dzīvi visplašākajā nozīmē. Savukārt, skolēni, mācoties, ar to Skolotājam sniedz savu Pateicību par viņa rūpēm un pauž Cieņu visām iepriekšējām šīs zināšanas uzkrājušajām paaudzēm un Skolotājam, kā daļai no tā visa.


·         Demonstrējot faktus un to sakarības, Skolotājs veido orientieru un aizliegumu sistēmu (atšķeļ lieko, nevajadzīgo, laiku patērējošo) – norāda ātrāko un īsāko sasniegumu ceļu.

·         Pieņemot faktus un to sakarības, skolēns pieņem viņam norādīto orientieru un aizliegumu sistēmas iezīmētu īsāko un ātrāko sasniegumu ceļu.

·         Dodot labākas iespējas un pasargājot no kļūdām, Skolotājs rūpējas par audzēkni.

·         Ievērojot norādījumus, audzēknis izsaka pateicību un cieņu.

·         Pārveidoties spējīgais un gatavais skolēns pieņem viņu veidot gribošā Skolotāja rūpes.

·         Spējīgais un rūpīgais ir apmaiņu ceļā.


Apmaiņas veidojošā un pavadošā vide nav tikai mācību metodikas, uzskates priekšmeti un mācību tehniskie līdzekļi. Vispirms tā ir sabiedrība un tās sabiedrisko attiecību vide, vide, kurā formējas bērnu vecāki, viņu savstarpējās attiecības, attieksme pret gaidāmo bērnu, ieņemšanas process, grūtnieces grūtniecības vide un pirmskolas audzināšana, bērna dzīves vide – tas, ko viņš redz un dzird sev apkārt. Vēlāk mācību (apmaiņas) vide ir vizuāli estētiskā, akustiskā un fizikālo faktoru vide skolā un ap skolu, bet vēl lielāka nozīme ir skolēnu savstarpējo attiecību un skolēnu un skolotāju savstarpējo attiecību videi, kurā viņi reproducē attiecības sabiedrībā, vidē, šo attiecību sasniegumus vai pagrimumu. Uzturot un veicinot individuālismu, egoismu un savstarpējo atsvešinātību, pilnībā pārtrauc mācību procesu un otrādi – vēršot uzmanību uz savstarpējo attiecību kultūru – kolektīvisma audzināšanu, rezultātu panāk mācību darbā.


·         Individuālisms aug ar sevis izrādīšanu, skaļumu un ignoranci.

·         Kolektīvisms nāk ar vērošanu, ieklausīšanos un izpalīdzību.

·         Skolotājs un bērna vecāki sadarbojas kopīgā darbā, veic vienu un to pašu Cilvēka veidošanas darbu, tāpēc ir vienādi pienākumos un tiesībās.

·         Skola ir ģimenes turpinājums – ģimene ir skolas filiāle.

·         Skolotājs ir skolēna Tēvs – Māte, bet skolēns ir viņa bērns.

·         Skolotāja attiecības tiesībās un pienākumos pret bērnu ir tādas pat kā šī bērna vecāku pienākumi un tiesības pret šo bērnu – veido vienotu audzināšanas iespēju horizontu.

·         Skolotāja vai vecāku tiesību un atbildības ierobežojums ir abpusēji līdzsvarots, liedzot tiesības skolotājam, tās mazinās vecākiem un otrādi.

·         Audzinot skolēnu, Skolotājs audzina vecākus.


Ir vispārzināms, ka bez kontakta ar Skolotāju, tikai lasot attiecīgo mācību grāmatu, neviens neko iemācīties nevar. Pašmācības ceļā nevar iemācīties instrumentu spēli – var sev iemācīt vēlāk nelabojamas instrumentu spēles nepilnības. Pašmācības ceļā apgūtas profesionālās iemaņas nevar paaugstināt par inženiertehniskām un tās nevar iemācīt citiem – meistara nemācītais neprot mācīt savu mācekli. Tā tas ir tāpēc, ka Skolotāju, Mūziķi un Meistaru pār mācekli paceļ viņa personības lielums, dzīves pieredze – Zināšanu pielietojuma prakse un ārpus konkrēto faktu lauka esošā konteksta ienešana mācekļa apgūstamo faktu un iemaņu laukā. Bez Skolotāja līdzdalības vielu apgūstošais censonis lielāko, plašāko – viņam jauno un nezināmo – cenšas apgūt ar mazāko, nepilnīgāko, šaurāko un īslaicīgāko – viņam veco un viņam zināmo. Viņš jaunās ietekmes “apgraiza” jau esošā mēros.

Skolotājs savam skolēnam līdz ar faktu materiālu sniedz arī savu Sapratni par to – savu personisko pieredzi, savu Cilvēcisko Vērtību attīstības struktūru un to veidoto personības saturu.


·         Skolotāja personība – viņa Cilvēciskās Vērtības un to attīstības īpatnības veido viņa Sapratni.

·         Skolēna personība veido skolēna Sapratni, caur kuru viņš uzņem faktus un Skolotāja Sapratni par tiem.

·         Skolēna un Skolotāja spējas saprasties izriet no viņu dvēseļu daļu saskaņas.

·         Skolotāja un skolēna Mātes dvēseles daba, valoda, vide un apmaiņu veids veido saskaņu un dod sapratnes iespējas horizontu.

·         Tāpēc – “tāds tādu māca, tādā valodā, vidē un veidā”.

·         Tāpēc atšķirīgais rada atšķirību, nesapratni, atgrūšanu un ienaidu, kas gala rezultātā deģenerē abus.

·         Skolotāja Sapratne ir instruments, ar kuru skolēna Sapratne tiek pacelta pie viņam pieejamiem Esošā sapratnes iespēju horizontiem, vai no tiem pilnībā atdalīta.

·         Izglītība ir Sapratnes veidošana.

·         Sapratne dod Zināšanas.

·         Sapratne atrod faktus.

·         Fakti bez Sapratnes ir maldinoši un dezorganizējoši.

·         Sapratnes izcelsme ir apziņas dzīlēs, Cilvēka Pārlaicīgajā Pārpasaulīgajā, Pārpersoniskajā dabā.

·         Sapratne nāk no kopīgā.

·         Sapratne ir kopības izpausme.

·         Skolotājs vairo Sapratni.

·         Viltvārdis nāk ar tukšiem vārdiem un faktiem.

·         Izglītība sākas ar pareizu runu, daiļu skaņu un kustību.

·         Skaidra, tieša, viennozīmīgi izteikta doma, izkopta akustiskā vide, tās muzikalitāte un kustību kultūra ir katras izglītības pamatā.

·         Viltvārdis nāk ar “citādību”, miglainību, visvisādību, noteikumu un kārtības atcelšanu, ērtību un visatļautību visā – arī faktu interpretācijā.


-          Vai Latvijā var atgriezties pie kādreiz bijušā akadēmiskās izglītības algoritma?

-          Vai Latvijas izglītības un skolu dzīve var būt atrauta no visas sabiedrības savstarpējo attiecību, ekonomiskās un politikās dzīves?

-          Vai Latvijā var nenotikt tas, kas notiek visā rietumu civilizācijā?

-          Vai rietumu civilizācijā notiekošais var neveidot šamanismu Latvijā?


Ja atceramies, ka visi lielie zinātniskās domas sasniegumi, kā arī Mākslas un Kultūras dzīves, Filosofijas sasniegumi, lielās sociālas idejas radās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, bet vēlāk bija redzama tā visa utilizācija un pagrimums sīkmanībā, sīktēmībā un izsīkumā, kā to redzam šodienas “kultūras un mākslas dzīves” konvulsīvajās mokās no sevis izspiest kaut ko ārēji līdzīgu tam, kā vārdā tās tiecas saukties, bet iekšēji tik tukšu un bezsaturīgu, kādas ir šamaniskās “kompetencēs balstītās” pseidoizglītības ieviesēju teorijas, programmatīvie materiāli un runas viņu organizētajos kuriozajos ieviešanas semināros skolotājiem, tad saprotam, ka citādi nevar būt.


2. turpinājums


Rietumu civilizācija jau sen pārgājusi pie pašiznīcināšanās – attiekusies no Ideālisma, ieviesusi kapitālismu, individuālismu, demogrāfisko bremzēšanu (depopulāciju), īslaicīgā ražojuma koncepciju, transnacionālo kompāniju globalizāciju, dehumanizāciju un transhumānismu, kurš veido savu pretdabisko 5G ekosistēmu. Tālākais solis pārejā pie šamanisma ir tikai loģisks un sen paredzams. Ilgstošas un masveidīgas masu apziņas pārveidošanas – preemptīvā kara rezultātā ir dzēsta iepriekšējā sabiedriskā un individuālā apziņa. Par to liecina valodas, dzīves veida un sabiedrisko attiecību – spēju un interešu izmaiņas.


·         Latvijā vairs nav akadēmiskajam algoritmam atbilstošu skolotāju – viņu Cilvēciskais saturs ir mainījies.

·         Latvijā vairs nav tādu vecāku, kuru vērtību sistēmā dominētu tāda algoritma iespēju horizonts.

·         Latvijā vairs nav bērnu ar akadēmiskā algoritma apgūšanai derīgu apziņu.

·         Latvijā dzīvojošo apziņai ir cits raksturs, daba un intereses – citas vajadzības.


Tāpēc problēma nav “zāles pļāvējā” un šamanisma ieviesējos – šie “pļāvēji” tikai apgūst resursus – nopļauj pļaušanai gatavo materiālu – sabiedrības debilitāti transformē kabatās sabāžamā ekvivalentā. Izglītības ilūziju transformē visiem komfortablas dzīves ilūzijā.

Savus bērnus audzināt negribošajiem un nespējīgiem dod neaudzināšanas noteikumus. “Skolā” neko nemācīt un par to algu saņemt gribošajiem, dod iespēju tieši tā rīkoties (skolotāji ar valsti cīnās par darba algām, bet nav manīti cīnāmies par izglītības saturu un kvalitāti). “Skolā” mācīties negribošajiem tiek radīti vislabvēlīgākie nemācīšanās apstākļi. “Skolās” notiekošo pārvērst naudiņā gribošajiem neviens to netraucē. Katrs iegūst to iluzoro, pēc kā iekšēji tiecas un neviens nebēdā par katram tuvumā esošo “zāles pļāvēju”. Katram tas tuvojās viņa ātrumā, izskatā un sekās, bet tuvojas katram un visiem.

Varētu likties


-          Vai tad skolotāji neredz kādas muļķības viņiem liek darīt?

-          Vai tad vietējais varas un Saeimas deputāti neredz un nesaprot kādās muļķībās ir iesaistīti?

-          Vai tad neizglītības ministrijas sienās esošie kabinetnieki nesaprot, ko dara?


Nē, kabinetnieki nesaprot. Kabinetnieki paši ir dažādu rangu un satura sektanti un šamaņi – sākot ar dievturiem un beidzot ar valdorfistiem un montessoristiem, kam pa vidu jaucas visa veida jogisti, tantriķi un “no visa kā pa druskai labā” paņēmēji. Tieši tāpat tas ir arī katrā skolā. Arī tur ir ja ne cigunisti un činmojisti, tad ošoisti un līderisma akadēmiķi lielā skaitā, bet galveno masu sastāda prāta slimnieki – eklektiķi – “no visa kā labā paņēmēji”. Tieši tāpat tas ir visu līmeņu deputātos un varās. Tieši tāpat tas ir ap “skolu” dzīvojošajās ģimenēs.

Nav jau variantu. Kas nav tādā vai citādā veidā iekūlies sektantismā vai šamanismā, tas dzer. Kas nedzer, tas pelna naudu. Kas nepelna naudu, tas stulbi blenž TV ekrānā, vai apdullinās ar tenkām no radio un dzeltenās preses. Kas nelasa un neblenž, tas dirn internetā vai spēlītēs. Bet visu intereses (arī bērnu, šamaņu un sektantu) tādā vai citādā veidā grozās ap naudu.

Skolotāji labi redz un dzird tās muļķības, kādas viņiem šamaņi savos pseidoizglītības ieviešanas semināros priekšā liek. Man nav nekādas vajadzības to atstāstīt un atspēkot – nav ko laiku un papīru tērēt. Semināru klausītāji to visu saprot, bet kas tur nav bijis vai to sapratis, tam tādi atstāstījumi neko nedos. Tomēr šo semināru apmeklētāji un jauno “mācību teoriju praksē ieviesēji” pret to neko pasākt nevar. Viņu darbu stingri regulē vadošie neizglītības ministrijas noteikumi un skolotāju “lojalitātes” likums – daudz lēkāsi un spļaudīsies – ātri vien būsi bezdarbniekos, kur paātrinātajos kursos varēsi taisīt karjeru - pārkvalificēties par kādu augsti atalgotu un plaši pieprasītu profesionāli.

Tāpēc pret šī šamaniskā murga ieviešanu vajadzētu cīnīties tiem, kuriem algu nemaksā no neizglītības ministrijas budžeta un kam darba gaitu neregulē neizglītības ministrijas kabinetnieku sarakstītie noteikumi. Pret šo šamanisko murgu vajadzētu sacelties bērnu vecākiem, bet kā tu tur sacelsies, ja pats esi kāds šamaņu pulciņā lēkātājs, sektants, dzērājs vai naudas pelnītājs, “visur visu labu salasītājs” un datorspēlamanis, kurš savu bērnu redz labi ja vēlu vakarā un neko nezin par to, kas tad īsti un kāpēc tur neskolā tagad notiek. Tāds ir priecīgs, ka var kādam citam savu bērnu uzgrūst. Nav jau noslēpums, ka daudzi bezdarbnieki ved savus bērnus uz bērnu dārzu, lai paši netraucēti mājās dienu vadītu. Viņu motivācija ir tāda, ka tur viņu bērniem kaut ko mācot un tur viņi “mācoties ar citiem bērniem draudzēties”. Tikai interesanti, no kurienes tad ir nemitīgais mācīšanās intereses un spēju zudums neskolās, kāpēc tur – “draudzēšanas vietā” ir ļaunums, necieņa un vardarbība un no kurienes nāk maniakālā divvientulība ar “gadžetu” – iekrišana virtualitātes – mākslīgas realitātes melnajā caurumā?


-          Ja šamaņi visu dara pareizi, tad kāpēc viss paliek aizvien sliktāk?

-          Kāpēc viņi labo saredz sliktajā?

-          Kāpēc ar viņiem viss ir otrādi?


Skolotāji māca, “kad Cilvēka apziņa nolaižas ellē, tad tajā viss apvēršas otrādi – nomainās visi orientieri un vērtējumi.”


* * *


Ir sen un vispārzināmas aksiomas.


·         Vecā traukā (formā) jaunu vīnu (saturu) ieliet nevar.

·         Tāds tādu rada.

·         Katrs dod “to”, kas ir pats.

·         Kam “tā” nav, “to” dot nevar.

·         Tas (saturs), kam nav izpausmes vides (formas), neeksistē – ir iluzors.

·         Ir tādas pasakas, kurās stāstītājs visa labā iegūšanai nonāk pie “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”.


Iedomājieties tādu ainu.

Mūsdienu vēstures izklāstā kādreiz Cilvēki ir bijuši mednieki – vācēji neko, nav zinājuši par zemkopību un ražas uzkrāšanu, nav būvējuši kapitālas ēkas, nav veidojuši valstiskus veidojumus – viņiem nav bijis tādu vajadzību, interešu un pieredzes tajā, ko dod zemkopība.

Tagad iztēlojieties, ka pie čukčām, pie viņu klaidoņu ugunskura apsēžas kāds jaunpienācējs un sāk stāstīt, cik labi esot beigt darīt to, kam ir piemēroti mednieku medību rīki, apģērbs un sadzīves tradīcija – pasaules uzskati un zināšanas, beigt viņiem zināmo, saprotamo un pazīstamo – beigt būt cilts leģendās apdziedātiem medniekiem varoņiem, sākt ēst to, ko viņi nekad nav redzējuši un sagaršojoši, tāpēc nezin, kas tas ir un kā to dabūt, nezin kādi darbarīki tam vajadzīgi un kur ņemt sēklu, ko ar to darīt. Savu zemkopības slavinājumu jaunpienācējs beidz ar treknu gaļas gabalu no klausītāju katla un pamudinājumu: “Darbarīkus, tehnoloģiju un sēklas materiālu izdomājiet paši. Ja to nedarīsiet, tad pieredzēsiet mana lielā dieva dusmas – viņš jums atņems visu medījumu!”

Un vēl to var redzēt tā – no radio aparāta skan TV aparātus iegalvojoša balss. Jūs aizejat uz veikalu, bet tur jums sniedz teorētisku TV darbības aprakstu ar norādi, ka pats aparāts jums jāizdomā un jāizgatavo pašam, bet par to būs jāmaksā tik un tik naudiņas – lūdzu dodieties uz kasi un apmaksājiet savu TV aparātu!

Ja kaut kur tā notiktu, tad tur Cilvēki teiktu, ka te notiek acīmredzama “muļķu ķeršana” – krāpšana. Viņi to saprastu, redzot, kā tiek sagrozīta dabiskā lietu un notikumu norises kārtība – tas, kam nav “tā” formas, grib pārdot “tā” saturu, bet forma jāizveido pašam lietotājam. No tā, kurš nezin, kas ir sāls, tikai ar nostāstu palīdzību vien, salītu zivi dabūt nevar.

Bet te lūk, ārzemju kundziņu – Britu padomes pasūtījumā un uzraudzībā, Latvijā sāk darboties kompetenčošanās propagandisti – aģitatori un izplatīt murgainas, iekšēji neloģiskas un pretrunīgas, bezsakarīgas, labskanīgos vārdos un pseidozinātniskos (piemēram, “Savstarpējo attiecību veidošana un vizuālizpratne – nepieciešamās kompetences digitālajā laikmetā”) formulējumos ietērptas muļķības, kuras uzdod par kaut kādu modernu, progresīvu, mūsdienīgu un laikmetīgu “mākslu”!

Vai, piedodiet!

Pēc aģitatoru un viņu piedāvājuma satura un formas, kā arī pļāpu – murgu pasniegšanas stila vienādības, es šamaņus “māksliniekus” un šamaņus “jaunskolotājus” sajaucu.

Protams, protams – es “mākslas” vietā gribēju teikt – “izglītību”!

Nu, tie “mākslinieki” vismaz paši smērē savus audeklus, krauj instalācijas, paši piecūko pilsētas ar saviem lūžņu taisījumiem (kakām), paši taisa (kakā) savas performances un pieķēza paši savus un sev līdzīgo prātiņus ar savu audio – vizuāli – digitāli – virtuālo (nezinu līdzības, kam lai to “produktu” pielīdzina – dabā vēl nekā tik pretdabiska nekur nebija… ja nu vienīgi) blakti, ērci, cērmi, lenteni vai kādu citu tādu parazītu.

Bet tie “jaunizglītības” aģitatori – propagandisti ir spēruši soli tālāk. Viņi stāsta savus stāstiņus un tajos stāsta, cik viņu stāstiņi ir labi. Viņi pastāsta, pastāsta un tad saka: “nu to, kā to visu praksē pielietot, izdomājiet paši…”, “nav jau nekādu noteikumu – esiet “radoši”, kā katrs to pielietosiet, tā arī būs labi”. Un te nu atklājas krāpšanas būtība. Nav svarīgi, ko “skolā” dara, galvenais, lai nedara to, kas deva vismaz kaut kādus rezultātus. Lai sāk ar to, ko tagad var, un tad jau vēlāk to piekoriģēs un papildinās ar citiem – nākošajiem perversijas elementiem.

Protams, Cilvēki un pasaule mainās. Nāk jauni Cilvēki un līdz ar viņiem nāk viņu atnestie iespēju horizonti. Tie savulaik ir bijuši šaurāki, tad izpletušies plašumā un atkal sašaurinājušies. Ir ēkas un pilis, kurās tagad ir apdzīvota kāda neliela telpu daļa. Tepat Gejropā ir pamestas pilsētas un ciemi, bet nekad vēl nav bijis tā, ka nama iedzīvotāji grauj ēku, kurā paši iekšā dzīvo! Atkārtojas tas, kas notika Padomju Savienībā. Atkal tiek pielietotas tās pašas tehnoloģijas, ar kurām sagrāva Padomju Savienību. Gejropā atkārto to, ko ASV paveica Padomju Savienībā. Tas, kas “Staļinisms” bija Hruščova laikā, tas tagad te ir “padomiskums”.

Arī pedagoģijā nemitīgi tiek meklēti jauni ceļi un arī atrasti. Visu laiku notiek mēģinājumi “izgudrot velosipēdu”, maukt bikses pār galvu vai to, kā skolēnam mācīt skolotāju (kas ir kopīgajā sabiedrības dehumanizācijas, degradācijas kontekstā – tiek vienādoti un lomām mainīti sievietes, vīrieši, Mātes un Tēvi, Bērni un vecāki, kā to tagad bīda arī Swedbanka TV3 šovā “Naudas pavēlnieks”, kas idejiski ir “indigo bērnu” murga praktiskā pielietojuma tehnoloģija) – tiek zinātniski pierādīts, ka vardēm patīk mitrums, cālēni čiepst un kaķi pieķeras saviem saimniekiem (amerikāņu “zinātnieku” pēdējais atklājums), bet ar mīlestību koptas, labos apstākļos mītnētas govis dod vairāk piena.

Katru desmitgadi nāk kāds pedagoģijas jaunatklājējs (pēdējais nopietnais bija jauno “pārcilvēku” – “indigo” bērnu “humānas pedagoģijas” nesējs) ar savu teoriju un praksi. Jaunatnācējs stāsta, ar ko un kāpēc viņa prakse ir labāka par iepriekšējo – viņš māca savu praksi viņa teorijas pieņemošajiem.


·         Katrs pedagoģijas reformators nāk ar savu situācijas redzējumu, tai atbilstošu iepriekšējo sistēmu “papildinošu” un “uzlabojošu” teoriju un tai atbilstoši izstrādātu praktisku metodiku.

·         Izgudrotājs nāk ar rasējumu un prototipu.

·         Ārsts izraksta aptiekā esošas zāles.

·         Skolotājs skolēnam norāda uz esošām kļūdām viņa darbībā un uz esošā mācību grāmatā izlasāmu tekstu to labošanai.


Tas, ka Latvijā kompetenčošanās propagandisti – aģitatori slavē savu teoriju, bet nedod tai atbilstoši izstrādātu metodiku, nozīmē to, ka viņiem pašiem tādas teorijas, uz kuras varētu veidot metodiku, nemaz nav.


·         Tas, ko viņi propagandē par savu teoriju, ir tikai eklektisks, mūsdienu klausītājiem patīkamos vārdos un pseidozinātniskos formulējumos ietērpts, nekritisks un vietām perverss svešu sektantisku teoriju daļu savārstījums, kuram viņi paši, kvalifikācijas un profesionālo spēju trūkuma dēļ, nav spējīgi izstrādāt praktiskās darbības metodikas.

·         Dažādu sektu teorijas ir vērstas uz atšķirīgu rezultātu sasniegšanu, tāpēc to prakses ir pretrunīgas, nesavienojamas, bet kompilācijas ir destruktīvas, tāpēc sektanti paši nav spējīgi vienoties par eklektikai atbilstošu praksi – praksē parādās teorijā veikli aizmuldētās pretrunas.

·         Tas, ko viņi te dara, ir liela blēdība.


Un te nu, lūk, mēs nonākam pie nākošā atsedzamā slāņa šajā “kompetencēs balstītās pseidoizglītības” afērā.

Te mēs nonākam pie reformu biznesa.

Vajag saprast lietu reālo stāvokli. Jau apmēram uz 1890-tajiem gadiem kapitālisti saprata un reāli, detalizēti apguva galveno kapitāla koncentrēšanas iespēju mehānismu – varu. Tā vietā, lai censtos nopirkt visu, ko var nopirkt, tas ir – darbotos reālajā tirgū, kapitāls, caur tā saucamo “demokrātisko vēlēšanu” procesu, kura rezultātu vienmēr nosaka tajā ieguldītā nauda, vienkārši privatizēja valsts varu – valsti. Tas ir lētāk un vienkāršāk – prasa mazāk pūļu un dod stabilāku, ilgstošāku rezultātu. Kapitālisti kļuva par valsti (atgriezās pie antīkās vergturu demokrātijas) – sāka regulēt tirgu sev vajadzīgajā veidā un virzienā.

Līdz ar to nevis patērētājs caur tirgu regulē piedāvājumu, bet kapitāls sev vajadzīgajā virzienā caur tirgu regulē patērētāju.

Tālāk globālā mērogā tika mainīta piedāvājuma un patēriņa orientācija no stabilitātes un uzlabojuma pieauguma uz īslaicību, ātru mainību un vienkāršošanu. Tirgū vienmēr nokļūst divi pretēji piedāvājumi. Viens ir patērētāja apziņu un dzīves apstākļus pilnveidojošs, bet tam pretējais ir to gremdējošs. (Mēs zinam, ka reklāma nereklamē preci – reklāma iegalvo ar preci saistīto “dzīvesveidu”. Šosejas malā pie Ieriķiem ir liels reklāmas ekrāns ar lieliem burtiem rakstītu tekstu “nodevēji dzīvo labāk”, bet pie Dienvidu tilta Rīgā ar tekstu “dosim zemāko”, iespējams, ka kāds vēl atceras arī šo “kā pareizi ņemt kukuli”. Zobu pastas reklamēja nemācīšanos skolā; “Cini minis” kanibālismu, bet TV un nu jau arī Valmieras piens atklāti pāriet uz grafiski vienkāršotu līdz mazu bērnu uztverei un prāta darbības līmenim deģenerētu noformējumu. Ar “bērnu žurnālu”, grāmatu un filmu gādību, kanibālisms ir dziļi iesēdināts bērnu apziņā. Viņi spēlē “zombijus”, “staigājošos miroņus” un fakts iz dzīves uz skolotāja jautājumu: “Kur ir skolēns?” atbild: “Mēs viņu apēdām – bija garšīgs!”) Jau no 1950-tajiem gadiem kapitāls tā regulē tirgu, ka tajā neielaiž neko pilnveidojošu – tas attiecas uz visu, kas nonāk saskarē ar kapitālu un tirgu – visu, kam ir kaut kādas attiecības ar naudu. Kapitāls totalitāri kontrolē visas naudas resursu un informācijas plūsmas. Tāpēc tirgū nav nekā, kas būtu pret kapitāla diktēto deģeneratīvo kursu.

Globālā mērogā tika radīts Cilvēci lejupejošā spirālē vedošs kapitāla kontrolēts tirgus, kurš akceptē tikai deģeneratīvu programmu, pats to uztur un atražo. Kad Latvija nonāca Globālā tirgus zonā, tad tieši tas pats notika arī te. Te notika bizneskantoru – “politisko partiju” dibināšanas, oligarhu ietekmes sfēru – “sakņu dārziņa” sadale starp partijām, “valsts nozagšana” un arvien vēl turpinās pēc globālā tirgus modeļa principiem organizēta lejupejošas spirāles tirgus darbība. Ja Latvijā par kaut ko sāk izskanēt “šī sfēra ir jāsakārto”, tad tas nozīmē, ka tur notiks kārtējā “prihvatizācija”, zagšana vai iedzīvotāju aplaupīšanas afēra.

Šajā tirgū un tā spirālē ir arī par pakalpojumu kļuvusī “medicīna” un “skola”, kas nu jau ir pilnīgā naudas varā. Tur šī lejupejošā spirāle deģenerēja šodienas bērnu vecākus un tagad caur visiem ietekmes kanāliem turpina deģenerēt bērnus un pati sevi. Lejupejošā spirāle vienmēr pastiprina zemāko – deģeneratīvo pieprasījumu. Tur, kur ir ieveidota vide, tur ienāk un savu ražu ievāc šamanisma “kompetenču izglītības” aģitatori, lai tādā veidā šo vidi sagatavotu nākošajiem – vēl zemākajiem “pļāvējiem”.


·         Mēs labi zinam, ka aiz katras reformas stāv nauda, tā tiek izdarīta naudas interesēs un naudas iegūšanai.


Mēs labi zinam, ka katrai LGBT kopienai, katrai LGBT minoritāšu akcijai, katrai sektai, katrai baznīcai, katram montesorismam, valdorfismam, katrai jogistu, cigunistu un astrologu vai “meditāciju” skolai apakšā ir nauda, liela nauda vai ļoti liela nauda. Nauda bīda katru “sabiedrisko” kustību, katru vienkāršo vai krāsaino revolūciju, katru “miermīlīgo tautas protestu” un demokratizāciju. Ja kāds par to šaubās, tad lai painteresējas, kas bīda “zaļo” kustības tajā vai citā virzienā, kam izdevīga brēka par “cilvēka faktoru” planētas sasilšanā, par “siltumnīcu gāzu izmešu regulāciju” un ierobežošanu, ierobežojot konkurējošo valstu ekonomiku.


·         Lai painteresējas, kas savai lellei – Grētai Tumbergai viņas “nepiesārņošajam” ceļojumam pāri Atlantijas okeānam iedeva modernāko (oglekļa šķiedras korpusa ar jaunām kevlara burām, saules baterijām un citiem tehnoloģiju brīnumiem apgādāto 22 cilvēku apkalpes vadīto) tālceļojumu jahtu.

·         Lai painteresējas kādu piesārņojumu rada šo jahtu būvē izmantotās tehnoloģijas un tad, lai padomā, kas tā par “zaļo” kustību un uz kurieni tā visus aicina.

·         Lai painteresējas par “Grietiņas” prāta spējām, kā viņa vides piesārņošanu apkaro, savos ceļojumos ēdot no okeānu piesārņojošajiem plastmasas traukiem. (Vienreizlietojamie trauki tika ieviesti “preces īslaicīguma” doktrīnas ietvaros ar mērķi izskaust tradicionālo galda kultūru. Galda kultūra ir ēdienu gatavošanas principi, galda klāšanai lietotie trauki un uzvedība pie galda – galda kultūras priekšmeti un ar to lietošanu saistītās kompetences. “Īslaicīgie”, strādājot ar “priekšmetu un kompetenci”, grāva akadēmiskās izglītības algoritma Cilvēka apziņu.)

·         Grēta Tunberga – Gejropas izglītības kompetences zīmols.

·         Lai padomā – kāda nauda te ar citu naudu sitas.


Te mēs nonākam pie tā, ka katrai reformai apakšā ir nauda, liela nauda un ļoti liela nauda. Ļoti liela nauda pasūta “izglītības” reformu Latvijā. Latvija tādai reformai izdala lielu naudu, bet šīs reformas propagandas aģitatori ar reformēšanas stāstiņiem vāc naudiņu savās kabatās.


3. turpinājums


Nav noslēpums, ka katra pietiekami ambicioza sekta vienmēr sāk cīnīties par varu – vara ir piekļuve naudai. Un tādā mazā pleķītī kā Latvija, tas ir tik ātri redzams un sasniedzams, cik tās viena otrai traucē vai palīdz. Reizēm gadās, ka to intereses (kā tas ir “kompetenčošanā”) sakrīt un tad sektanti apvienojas līdz brīdim, kad jāsāk dalīt lielāks kumoss vai viss iegūstamais jau ir sadalīts – tad par pēdējām asins lāsēm iet vaļā trakākais kautiņš. Latvijā par varu kaujas kā dievturi, tā “jaunpaaudznieki” un tantriķi, bet tagad uz skatuves nopietni iznāk visi alternatīvisti – visi kropļus saulītē iecēlēji, montesoristi, valdorfisti un “nemācot mācītāji” – visi “citādie” apvienojas savas “citātības” pataisīšanai par vienu lielu “tādību”, jo izglītības monopolizēšana vienmēr noved pie politiskās varas un tās dotajiem naudas resursiem.

Katras sektas propagandisti – aģitatori rīko seminārus, braukā pa pašvaldībām un ar to laipnu atvēli (visur savējie - sektanti jau ir pašvaldībās) pulcina tur vēl palikušo “skolu” darbiniekus, kuriem tad stāsta, kas tā tāda “kompetenčošanās” ir un kā jāsaprot tās pamācošie teksti. Katrs tāds “kompetenčošanās” propagandists par vienu tādu novadīto 8 stundu propagandas semināru saņem samaksu skolotāja mēneša darba algas apmērā.

Nereti vadīt seminārus tiek pieaicināti propogandistu draugi un sektu biedri – “populāri cilvēki”, kuriem ar izglītību nekāda sakara nav – bet kaut kas taču ir jārunā. Tai pat laikā šie reformu “pļaujas laika” semināri tiek pavadīti ar norādījumiem darīt to, ko paši propagandisti nav spējīgi – skolotājus norīko propagandistu vietā bez maksas darīt viņu darbu – izstrādāt “kompetenčošanās” propagandistu plānam atbilstošas metodikas – pelnīt naudu propagandistu kabinetniekiem un viņu reformas inspirātoriem.

Tas ir reformu bizness “kompetencēs balstītās pseidoizglītības” ieviešanas afērā, kurā tā rada problēmas visiem, bet peļņu no afēras gūst sektantiska propagandistu un muļķīgu īsprātiņu – tūlītēja labuma guvēju grupiņa Latvijā un jau pavisam nopietni viltotās “realitātes” taisītāji ārzemēs. Latvju propagandisti ir kangari un kangara spļāviena uzlaizītāji, bet pats pasūtītājs ir Britu “zelta bruņās” tērpies un no šejienes neaizsniedzams.

Kad “propagandists - moris” savu būs padarījis, tad “moris” varēs būt brīvs – neviens viņu te neturēs un nebaros, bet kopā ar viņa izmuļķotajiem utilizēs atbilstoši “zeltā tērpto” Britu plāniem. Par situācijas nopietnību, lai runā divi it kā nesaistīti fakti, kas liek atcerēties kādu jau agrāk bijušu plānu “Ost”, kurā bija gan “augstākā rase”, gan upuru idiotizēšana, gan izglītības liegšana, gan fiziska iznīcināšana, paverdzināšana vai pārvārcošana.


-          Vai tagad te kādam būtu jāatgādina, ka nacisms, eigēnika un viss cits ar to saistītais, ir izlīdis no Britu salu sātanistu klubu telpām?

-          Vai te kādam vēl nav saprotams, ka transhumānisms ar tā robotizāciju un e-vidi, kura savienojama ar 5G, ir tālāka eigēnikas murgu virzība?

-          Vai te kāds vēl šaubās par nacisma reanimāciju?

-          Vai te kāds domā, ka viņa nākotne ir komfortabla dzīve smalku tehnoloģiju “vied”pasaulē?


Lai nedotu propagandas iespēju, es neminēšu precīzus piemēru avotus, tomēr tādi ir.

Pirmais fakts.

Tad lūk, no civilizētās Skandināvijas, no tās universitāšu augsti mācīto viszaļāko “zaļo” kursu pasniedzēju, no Gejropā citētāko intelektuāļu puses nāk paziņojumi par kanibālisma ekoloģiskumu, ekonomiskajiem efektiem un “humānismu”, par to, ka tas savā “resursu saudzīgumā” būtu plaši praktizējams un nav mūsdienīga patērētāja cienīgi no tā kaut kādu aizspriedumu dēļ atteikties – nu vismaz kādreiz nepamēģināt. (To visu sagatavoja jau vairākus gadus ilgstošās “mākslas akcijas, provokācijas”, tēmas apspriešanas un filmu uzņemšanas par šo tēmu.)

Otrais fakts.

Nupat Gejropas kinofestivālā atzinību izpelnījās filma, kurā galvenais varonis ir visu atstumts, nesaprasts un skolā klasesbiedru vajāts zēns ar slimu fantāziju. Šis zēns sev izdomā “neredzamo draugu - aizstāvi”. Šis “aizstāvis” palīdz izkļūt no smagām situācijām, stiprina, atbalsta un dod padomus. Pateicoties šim “aizstāvim” zēns pārvar savu atstumtību, “atgūst savu īsto es” un kļūst par atzītu sabiedrības locekli. Šis “aizstāvis” filmā ir Ādolfs Šiklgrūbers - Ādolfs Hitlers, aiz kura stāv SS leģioni, tanku divīzijas, gāzes kameras un koncentrācijas nometnes – daudzi miljoni nogalinātu Cilvēku, bet tagad, lūk, tiem, kuriem “nav pareizi vai nepareizi, bet ir tikai pedagoga profesionālā pārliecība”, tiem, kuri ir atbrīvojušies no “novecojušiem aizspriedumiem” (Gēbels apsolīja visus atbrīvot no “aizsprieduma”, ko sauc par Sirdsapziņu), Hitlers esot bērnu draugs un aizstāvis.

Hitlera tēla glorificēšana tādiem izrādās ir “augstās un sociāli nozīmīgās mākslas” izpausme, pašizteiksmes brīvība un viņu individuālais redzējums. Neesot jau pareizi un nepareizi, neesot jau labais un ļaunais – esot tikai viedokļi, skatījumi un vērtējumi. Un – kam vairāk “skatījumu” un “laiku”, tas esot vērtīgāks. Tas radoši attīstot. Un lai taču katrs sevi palutinot ar kādu cilvēka pirkstiņu vai nodedzinātu ciematiņu, lai nošaujot kādu simtiņu koncentrācijas nometņu “staigājošo miroņu”, apnikušu skolotāju vai pārāk lecīgu klasesbiedru – viņš to esot pelnījis – aiz viņa taču stāv “bērnu draugs un aizstāvis” Ādolfs Hitlers! Katrs taču esot pelnījis sevi mazliet palutināt – mazliet sevi pamīlēt (sexšops vienmēr ir aiz stūra vai internetklikšķī pieejams), kā to tagad jau arī sešgadīgiem viņu “draudzēšanās mācību iestādēs” māca rietumu zemēs – tur, kur Hitlers tagad esot bērnu aizstāvis.


Un tagad mazliet savelciet kopā Britu padomes virzīto šamanismu Latvijā, kanibālisma virzīšanu Gejropā un bērnu drauga tēlu Hitlera izskatā, kā arī Latvijas valstsvīru runas veterānu “salidojumos”.


Marks Tvens ir teicis: “Tas Cilvēks, kurš ir pesimists līdz 48 gadu vecumam, zin par daudz, bet ja viņš ir optimists pēc 48 gadiem, tad viņš zin pārāk maz.”


Izgaismosim fonu.

Latvieši zin, kas ir zaķis.

Latvieši zin arī to, kas ir viltotais zaķis.

Reizēm saimnieces, vai nu tāpēc, ka tām nav zaķa, vai tāpēc, ka to nemaz negrib, viesību galda klāšanai gaļēdājiem gatavo vai gatavā veidā kulinārijā nopērk to, kas nav zaķis, bet par tādu tiek saukts ar pievienoto “viltotais”. Viltojums nozīmē kaut kā neīsta, maz vai vispār nevērtīgā pasniegšanu par vērtīgo, par īsto. Visi zinam gleznu, dārglietu un vērtīgu zīmolu preču viltojumus. Visi zinām čigānu “jaun-zeltu”.

Viltoto (mākslīgo, imitēto) “zaķi” gatavo samaļot – sīkās daļās sadalot veselu gaļas gabalu, bet iegūtās savstarpēji nesaistītās veseluma sīkdaļas sajaucot ar citiem produktiem, kuriem to izcelsmē nekāda sakara ar gaļu nav. Tādu izstrādājumu, apmēram zaķa cepeša lielumā, ar lepnumu ceļ galdā un mudina gaidītos viesus “ēdiet, mīļie, ēdiet zaķīti – tik jauks un sulīgs šoreiz iznācis – ar pipariņiem un ķiplociņiem – tāds veselīgs un barojošs!”

Tāpat visi noteikti esat dzirdējuši par virtuālo realitāti. Tāds divu vārdu savienojums liek domāt par kādas īpašas realitātes esamību, kura reizē ir gan kāda patiesi esoša realitāte, gan kāds tās jaunveidojums ar virtuālu papildelementu. Tas šo jēdzienu savienojumu liek pieņemt kā īstajai realitātei līdzvērtīgu, bet vienlaicīgi nebūt pret to tik prasīgiem, būt pielaidīgiem, tolerantiem tās atkāpēs no īstās realitātes – baudīt “īpašās garšvielas”, kas to padara “interesantāku un īpašajām vajadzībām piemērojamāku” tur, kur to nepieļauj īstās realitātes stingrā iesaiste apkārtesošajā.


·         Virtuālā realitāte ir tāda tāpēc, ka tā nav saistīta ar patiesi esošo.

·         Virtuālā realitāte ir patiesi esošā izkropļojums.

·         Virtuālā realitāte ir patiesi esošā kropļošanas instruments.


Viltoto jaun-realitāti (čigānu “jaun-zelta” analogu) izgatavo tāpat, kā viltoto “zaķi”. Esošo realitāti sadala nesaistītās detaļās, šīs detaļas sašķeļ sīkākās “informatīvi, vizuāli, intelektuāli un citādi interesantās vienībās”, kuras, ignorējot veseluma dzīves normas, sajauc patvaļīgās (eklektiskās) pretdabiskās attiecībās – “kā es gribu, tā es mauju (“mīļās, nav pareizi – nepareizi ir tikai pedagoga profesionālā pārliecība”) un man mana maušana ir bell canto!!!” Tālāk šim patvaļīgajam maisījumam piejauc piedevas pēc savas vai patērētāja gaumes – kas nu kuram viltojuma taisītājam vai tāda viltojuma lietotājam – patērētājam vairāk patīk – kas tādu patērētāju piesaista, apmierina un uzsēdina uz patēriņa atkarības “adatas”.



·         “Virtuālā realitāte” ir viltotā realitāte.

·         “Virtuālā realitāte” ir melīgs patiesības elementu sajaukums ar pretdabisko un neesošo.

·         Esošajam piejaucot ne-esošo, esošais tiek padarīts par ne-esošu.

·         Šamaniskā “kompetencēs balstītā pseidoziglītība” ir viltotās “realitātes” projekcija – “viltotais zaķis” izglītībā un ir sagatavota tajā pašā tehnoloģijā – reālu nesaistītu izglītības elementu sajaukums ar sektantiskām teorijām, ko pasniedz par čigānisku jaun-izglītību.


Visi noteikti esot dzirdējuši par tādu Britu padomes “Trojas zirgu” Latvijā, kā “sarunu festivālu” L.A.M.P.A. (punktējums mans, kas atklāj slēpto abreviatūru). Tāds “festivāls” ir viltotās realitātes ievedums tiešo Cilvēcisko verbālo kontaktu – sarunu vidē. Tas ļauj tajā iesaistīties iesūtītiem meļiem, ar kuru piedalīšanos festivālā var sarunās iesaistītajā sabiedrības daļā un caur to arī visā sabiedrībā dziļāk ievadīt šo sabiedrību postošas idejas. Tas ir tāpat kā bērniem derīgu un vajadzīgu vakcīnu sastāvā iekļaut arī nedeklarētas (slēptas) depopulizējošas – gēnu mutācijas un vairošanās funkciju (pēc daudziem novērojumiem autismu un citas intelektuālas un psihiskas novirzes) traucējumus izsaucošas piedevas. Vakcīnas ir ēsma, bet slēptā piedeva ir āķis – mērķis ir populācijas depopulācija – skaita un indivīdu kvalitātes samazināšana – populācijas iespēju horizonta sašaurināšana.

Tieši tāpat tajā pašā virzienā darbojas dehumanizējošais Britu padomes ievedums L.A.M.P.A. – iespēju horizonta sašaurinājums to pieņemošajai sabiedrībai, kas ir “kompetenču izglītības” analogs pieaugušajiem.

Tieši tāpat darbojas visa viltotā (virtuālā) “realitāte”.



·         Viltotā (virtuālā) “realitāte” ir instruments, ar kuru izskaušanai izvēlētajā sabiedrībā, populācijā, tautā vai valstī  ienes šo sabiedrību, populāciju, tautu vai valsti dezorganizējošas un iznīcinošas darbības programmas, attieksmes, melus, kā arī uztveres un rīcības kropļojumus.


* * *


Cilvēks, bērns vēl jo vairāk - bērns nāk no Debesu pasaules un sev līdz nes Debesu Dzīves realitāti - visa un visu kopību un kopības radošo dabu. Tas ir Bērnu ar Māti un Tēvu, un Tēvu ar Māti Bērna apziņā vienojošais un vienojošās kopības daba. Bērns sevi neatdala no Mātes un Tēva, un Tēvu no Mātes. Bērna apziņā viņi trīs ir viens. Mātes un Tēva zaudējums vai Mātes nodalīšana no Tēva ir Bērna apziņas plosīšana. Tāda apziņas plosīšana Bērnam ir Mīlestības atņemšana. Tēvs un Māte Bērnam ir visa viņa Pasaule un Cilvēce. Bērns ir kopības – Cilvēces daļa – tāds viņš nāk šajā pasaulē.

Mēs varam metafiziski aprakstīt Mīlestību tās aktīvajos (pozitīvajos) un pasīvajos (negatīvajos) aspektos, varam izsekot tās izcelsmei no Vienotā caur Vienotā Gudrību, Gudrības Radošajiem spēkiem, visa Labā cēloni līdz Labo nesošajām Idejām un to ierosinātajām Jūtām Cilvēkā, kuras Cilvēks sauc par Mīlestību. Mēs varam saprasts, ka no savas izcelsmes Avota caur šo Vienoto ar Cilvēku saistošo secību saiti plūst Vienotā radošais saturs – viss Vienotajā esošais. Mēs saprotam, ka Vienotajā esošajā daudzpusībā (Vienotajā Realitātē) Mīlestība mūs tur visu realitāšu radošajā daļā, kurai pretējais ir noārdošais – to vada tas, ko tautā sauc par Naidu.

Naids ir izkropļots novecojušā, nederīgā, kroplā, nevajadzīgā un traucējošā noārdīšanas instruments.


·         Tajā, kas nav dzīvei derīgs, parādās Naids.

·         Tam, kam tiek atņemta Mīlestība, paliek Naids.

·         Tajā, kam tiek atņemta Mīlestība, parādās Naids.

·         Tajā, kurā nav Mīlestības, ienāk Naids.

·         Mīlestība, mīlot mīlestībā ceļ un mīlot mīlestībā pārveido.


Naids ir tās pašas realitātes - Mīlestības radošās darbības pretējā – apgrieztā puse – enerģijas viļņa fāzes nobīde. Naids ir pārveidošana tad, kad tā ir atdalīta no Mīlestības. Tur, kur pārveidošana notiek bez Mīlestības, tur ienāk Naids. Katra augšana, katra transformācija ir pārveidošana, tāpēc ir svarīgi, lai un cik tā tiek Mīlestības vadīta, Mīlestībā un ar Mīlestību veikta.

Bērns šajā pasaulē nāk no Debesu pasaules kopības, lai iekļautos citā – Zemes pasaules kopībā. Viņš sevī nes Kopības standartus, kanonus – Kopības Normas, kuras viņam norāda uz viņa piederību Kopībai un tajā valdošo Mīlestību.


·         Mīlestība un Kopība ir neatdalāmas.

·         Kopībā ir Mīlestība.

·         Mīlestībā ir Kopība.


Šodien, kad Bērns ienāk Kopīgo atomizējošajā transhumanizējošajā un dehumanizējošajā pasaulē, pasaulē, kurā valda to dezorganizējošas un pārveidojošas virtuālās “realitātes”, Bērns zaudē sevī nesto Mīlestību. Bērnā esošās Mīlestības – radošā stāvokļa vietā ienāk tam pretējais – destruktīvais Naids.

Piedzimstot Bērns zin, ka viņu šeit sagaidīs un atbilstoši jaunajai videi audzinās viņa vecāki – Vīrietis un Sieviete, Māte un Tēvs atbilstoši savu dzimumu lomai, īpašībām un dabai tajos vēsturiskajos un ģeogrāfiskajos apstākļos, kuros viņam šoreiz ir jānāk pasaulē. Tāpēc viņš no tiem sagaida Mīlestības (kas ir sociālajā valodā teiktā Pienākuma analogs jūtu sfērā) vadītu Gudrību (spēju pasargāt no visa ļaunā, muļķīgā un nejaušā) - ierobežojušu stingrību un kontrolētu vadību Labajā – derīgajā un pareizajā.

Jūtot tādu vadību, Bērns zin, ka ir un tiek Mīlēts, jo Mīlestība ir Pienākuma iekšējais cēlonis, bet Pienākums ir Mīlestības izpausme sociālajā vidē – Mīlošajam ir pienākums pret Mīlāmo, kas savukārt Mīlošajam dod Pienākuma izpildes Tiesības atbilstoši šīs Mīlestības pielietojumam, par ko viņš uzņemas pilnu Īstenības stāvokli – darbības Brīvību nesošu Atbildību. Atbildīgais Īstenībā līdzsvaro visas realitātes.

Ienākot šajā pasaulē Bērns paļaujas uz Atbildīgajiem vecākiem, sagaida, ka šeit - viņu vidū, kopībā esot, viņš tiks pasargāts un vadīts. Bērns saprot, ka pasargāšana un vadīšana ir Mīlestība un Kopība. Bērns saprot, ka tad, kad vecāki viņam saka “tev būs” un “tev nebūs”, tad tās ir Mīlestības izpausmes, tad tas nozīmē, ka “Mēs esam Kopā”, “Mēs Tevi Mīlam”. Tad Bērnā nav vietas Naidam.

Tad, kad Bērns ienāk pasaulē, kurā viltotās “realitātes” līdzekļi un akcijas viņam visādos veidos demonstrē kopības ne-esamību, demonstrē, ka “katrs pats par sevi”, katrs pats pieņem “lēmumus”, “katrs dara kā viņam patīk”, “katrs pats izvēlas savu nākotni”, “katrs pats mācās vai nemācās savai nākotnei”, “ka nav pareizi – nepareizi, bet ir tikai individuālā – pārliecība”, tad viņš ar to saprot, ka tā ir pasaule, kurā nav Kopības, nav Mīlestības, kurā viņš te nevienam nav vajadzīgs. Tad, kad Bērnam skolā saka “mēs tev dodam iespējas, bet mācīties vai nē ir tava izvēle”, “kā mācīsies – tā dzīvosi”, tad Bērns jūt, ka te visiem ir vienalga, vai viņš te ir, vai viņa te nav – viņš te nevienam nav vajadzīgs – neviens te viņu nemīl.

Kad tas, kam jābūt Pienākumos Atbildīgam viņa attīstību nesošam, viņam saka “šodien mācīsimies to, ko tu un kā tu to gribi, tavos paša novērtējumos”, kad Atbildīgajam ir “sasietas rokas”, bet Pienākumam ir “apgriezti spārni”, tad Bērns ir atstāts savā vaļā un neaizsargātībā pret viltoto “realitāti”. Kad Bērnam saka – “mācīsimies rotaļās” un “dari kā tev vieglāk – nenopūlies un nenostreso”, “mēs esam vienādi – skolotāji esam tādi paši kā tu – bērni un bērni - tas ir labākais – būsim kā bērni”, tad Bērns saprot, ka te neviens viņam nedos izaugsmi, te viņš ir nolemts palikt par pusfabrikātu, viņš nevarēs sasniegt savu iespēju augstākos horizontus, te nav ne vacāku, ne skolotāju – te viņš ir viens pats pasaulē un te viņam ir vienam pašam jācīnās par izdzīvošanu – te visi ir viņa pretinieki – konkurenti – te nav vietas Mīlestībai – te ir Naida zona – te ir Naida geto spēles – skaļas un cietsirdīgas. Kad viņa vecāki domā, ka “nu gan tu, bērniņ, mūs audzināsi”, tad Bērns saprot, ka vecāki viņam neko negrib mācīt, viņi neuzņemas Atbildību, atsakās no Tiesībām un bēg no Pienākumiem – viņi Nemīl šo Bērnu – neko negrib viņam dot.

Tad, kad “mūsdienīgajā” “audzināšanā” Bērns tiek izstumts no sabiedrības kopības, viņš tiek atstumts no Mīlestības.

Tad, kad ne-vīrišķīgie un ne-sievišķīgās Bērniem liedz ģimeni, Tēvu un Māti, tad viņš tiek atdalīts no Cilvēces un atstumts no Mīlestības.

Tad, kad “skolā” un “mājās” viņam ļauj “personību nesamaitājoši” brīvi izpausties tāpēc, ka “ar aizliegumiem neko nevar”, ir “bērnu tiesības” un virtuālā realitāte tiktāl dezorganizē patieso realitāti, ka “vienmēr pirmais” radio jau stāsta, ka aptaukošanās cēlonis esot ģimenes kopīgās ēdienreizes, tad bērns no tā visa saprot, ka viņš te (kā Kopības nesējs) nav vajadzīgs, ka viņu te neviens nemīl, ka viņš te ir visu pamests “viens pats mājās” – viens pats svešā, vienaldzīgā un naidīgā vidē.

Visa modernā pedagoģija, juvenālā justīcija, visas skolu, vecāku, bērnu un vecāku, “cilvēktiesību” reformas ir vērstas uz dehumanizāciju - tautas kultūru, sabiedrību un ģimeņu saišu graušanu, uz to lai dzimstošie Bērni te justos kā “svešie starp savējiem”, lai viņos ienāktu Naids. Tad, kad Bērnam simtos dažādu veidu, tiek pateikts “tiec galā pats”, bērnam tiek atņemta Mīlestība un viņš tiek atvērts Naidam.


·         Viltotā (virtuālā) realitāte ir Naida vairošanas realitāte.

·         Viltotā (virtuālā) realitāte neaprobežojas ar digitālās vides robežām.

·         Viltotā (virtuālā) realitāte ir visa pretdabiskā mūsdienu Cilvēcisko attiecību vide.

·         Viltotā (virtuālā) realitāte ir Naida vairošanas instruments.

·         Tā saucamā “kompetencēs balstītā “izglītība”” ir viltotās (virtuālās) realitātes darbības instruments.

·         Tā saucamā “kompetencēs balstītā “izglītība””, slēpjoties aiz “labus nodomus” nesošiem vārdiem, vairo sabiedrības sašķeltību, nevienlīdzību un galarezultātā naidīgumu.

·         Tā saucamās “skolas” no gada uz gadu grimst skolēnu, skolēnu un skolotāju savstarpējas atsvešinātības, agresijas, cīņas un naida atmosfērā.

·         Tieši tas pats notiek starp vecākiem, vecākiem un bērniem.

·         No šīs pasaules aiziet Mīlestība – šajā pasaulē ienāk Naids.



tupinājums sekos…



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa