Mans vārds.

Vispirms noskaidrosim jēdzienus, izcelsmes un Avotus. Tātad mūs interesē Brīvība, Vārds un Avoti. Te tūlīt jāatzīmē, ka ir šo jēdzienu Dabiskajā Kārtībā esošais saturs un vēlāk renesanses periodā tapušais “humānisma” prātnieku jēdzienos ieliktais satura izkropļojums. Tas patiesi izzinošos neinteresē.

Brīvība nāk un ir tikai kopā ar Sadarbību – nekādas citas brīvības nav. Brīvība ir viens no Sadarbības aspektiem. Tāpēc nav atsevišķas individuālās Brīvības. Katrai Brīvībai ir divi aspekti – Brīvība ir duāla parādība. Tā sevī nes rīcību tāpat, kā atteikšanos no rīcības. Cilvēks var saprātīgi rīkoties tāpat, kā tā paša saprāta vadīts, sevi rīcībā ierobežot. Tāpēc Brīvība ir kolektīvo dzīvi uzturoša Cilvēkam dota darbības regulācijas iespēja. Brīvība nāk saskaņā ar Saprāta dzīvi. Jo augstāk organizēts Saprāts, jo lielāka nestā Brīvība. Tā kā Saprāts ir visu esošo vienojošs – esošo radošais, tad tas atkal Brīvību atved pie Sadarbības.

Attīstībā esošais ir Sadarbībā. Sabrūkošais meklē nošķiršanos. Nošķiroties tiek zaudēta rīcības regulācijas iespēja, tādēļ tā tiek vienpusīgi saprasta kā izpausmes iespēja, bet sevis ierobežošanas iespēja kā nevajadzīgs slogs. Atturību no ierobežojumiem piedēvē citai parādībai – tiesībām, kur Brīvība tiek sajaukta ar izkropļotu tiesību jēdzienu.

Vārds ir Domu ietērps. Katra valoda savā savdabībā ietērpj Domu, tāpēc tā pati doma citā valodā atrod ietērpu citā vārdā. Doma ir pasaules redzējuma un izpratnes darbīgā daļa. Pasaules redzējums un dzīve saskaņā ar to veido Valodu. Pasaules redzējumu un sapratni dod Cilvēku vadošā Ideja, kuru Domās noformulētu mēs saucam par ideoloģiju.

Runātājam, viņa Vārda Brīvībai izrādītā cieņa ir cieņa viņa vārdu Avotam – viņa Ideoloģijai. Katra Ideoloģija ir Kultūras nesēja. Katra Kultūra stiprina sadarbību un savstarpējo saprašanos, tāpēc par Kultūras klātbūtni spriež pēc konfliktu slāpēšanas un savstarpējās saprašanās – sadarbības nostiprināšanās zīmēm, bet konfliktu iezīmēšana ir Kultūras trūkuma sekas.

Pēc turku pusaudžu iebrukuma Vīnes baznīcā rietumu “vārdbrīvības” auklētāji klaigāja par to, ka uzbrukums reliģiskā kulta objektam esot pielīdzināms karam pret dzīves pamatiem. Tam var piekrist tādā mērā, ka šim kultūras objektam ir kāda saistība ar brēkāšanu un tās “vērtībām”. Tomēr katras kulta celtnes vērtība ir to ierosinošajā Ideoloģijā un šīs Ideoloģijas nesējā Skolotājā – Filosofā – Pravietī un tā iedvesmotajos sekotājos. Tāpēc Ideoloģijas izsmiešana, uzbrukums Ideoloģijai – Filosofijai – Pravietim ir uzbrukums Ideoloģijas nestajai Kultūrai un šīs Kultūras Vārda Brīvības iežņaugšana. Tāpēc tā ir naida un nesaskaņu izraisīšana un atsauce uz tādu darbību izraisošajām “vērtībām” ir norāde uz Kultūras trūkumu.

·         Bez Kultūras nav Vērtību.

·         Bez Vērtībām nav Brīvības.

·         Bez Brīvības nav Idejas.

·         Bez Idejas nav patiesas Ideoloģijas.

·         Bez Ideoloģijas nav Domu.

·         Bez Domām nav Valodas.

·         Bez Valodas nav Vārda.

·         Vārda Brīvība ir Sadarbības Brīvība Ideoloģijas radītā domu pasaulē.

Vārda Brīvība ir klausītāja intereses rosināta domu apmaiņas iespēja. Vārda Brīvības pamatā ir savstarpēja cieņa un interese par Ideoloģijas nesto domu pasauli. Kad mēs cienam sarunu biedru, tad mēs cienam viņa valodu, domas un tās radošo Ideoloģiju. Tad mēs gribam to labāk iepazīt un tāpēc rosinām viņu uz Domu izteiksmi. Ar savu jautājumu mēs dodam Domu izteiksmes brīvību. Izteiktajā jautājumā mēs realizējam savu intereses veidā noformēto Vārda Brīvību, kuru saprātīgi ierobežojam mums zināmajās atbildētāja Ideoloģijas nestajās dzīves normās. Pašcieņa mums diktē normu - nepazemot sarunas biedru sarunā ar viņa necienīgu klausītāju. Tāpēc mēs neuzdodam sarunu biedram nepieņemamus, pazemojošus vai neatbildamus jautājumus un neskaram viņa Ideoloģijā un Domu pasaulē vēl vai vispār neskaramas parādības.

·         Saudzība un Atbilstība ir Sadarbības zīme.

·         Jautātāja un atbildētāja Vārda Brīvība ir cieņpilnā dialogā.

Mūsu interesi saprotošam sarunu biedram ir viņa Vārda Brīvības daļa. Viņš var izvēlēties atbildes formu, kurā nepielieto jautātājam nepieņemamo vai nesaprotamo. Atbildētājs ciena atbildes uzklausītāju. Atbildētājs, saskaņā ar cieņu pret klausītāju, pašregulē atbildes formu un saturu. Tādā veidā tiek ievērota cieņpilnas sadarbības domu pasaulē – Vārda Brīvības iespēja.

·         Izrādot necieņu zūd pašcieņa, kā vietā ienāk sadarbības un sapratnes – saprātīgas rīcības brīvības ierobežojums, kas ievada vardarbību.

·         Vardarbība vienmēr ir savstarpējas Brīvības ierobežošanas akts.

·         Vardarbīgais sašaurina attiecību iespējas.

No jautātāja interešu, zināšanu un sapratnes līmeņa izrietošas iepriekšieprogrammētas atbildes gaidīšana arī ir vardarbība un Vārda Brīvības ierobežošana. Attiecību Brīvība ir tāds stāvoklis, kurā mēs dodam visplašākās sadarbības iespējas. Tad mēs nediktējam mūsu sadarbības robežas, bet ar interesi gaidam tās atnesto, vienlaicīgi sev atstājot atnestā vērtēšanas, pieņemšanas vai noraidīšanas iespējas.

Tāpēc es dodu iespēju un ar interesi gaidu lapā iesūtītos jautājumus, priecājos par Visumu skarošajiem un skumstu par mani piezemētībā ievelkošajiem. Starp iesūtītajiem ir (sākumā bija daudz) arī “eksaminācijas” jautājumi, ar kuriem jautātājs pārbaudīja manu zināšanu nopietnību. Jautāji vadījās no rietumnieciskās pozīcijas, kurā katrs grib būt zinošais, zinošākais un izrādīt katru atklājumu un erudīciju. Tas paredz atbildētāja zināšanu dominēšanu un savu spēju pierādīšanu – “disertācijas aizstāvēšanu”, lai iegūtu vērtētāju atzinību - “grāda piešķiršanu”. Tas nozīmē vērtīgākā izlikšanu vispārējai publiskai apskatei un vērtējumam.

Tas paredz starpību starp “zinošo” un “nezinošo”, pat tajā gadījumā, kad tāds “zinošais” tiek uzņemts citu “zinošo” vidē tikai tāpēc, ka viņi visi ir apstiprinājuši tādu savu pārākumu pār citiem “nezinošajiem”.

Tāda prakse krasi atšķiras no dziļo austrumu kanona, kurā vērtīgākais tiek dziļi slēpts. Tur atbildētājs, lai saprastu jautājuma rašanās motīvus un to izraisošo zināšanu līmeni, cītīgi pārbauda jautātāju. Dziļajos austrumos patiesi vērtīgo pārklāj plašs noslēpuma pārklājs. Tur sevi apskatei izliek tikai sekli tirgus būdu tirgoņi. Tikai viņiem vajag slavināt savu preci. Tikai viņiem vajag saņemt pircēju atzinību. Tāpēc mani vienmēr uzjautrina eksaminējošo jautājumu iesūtītāji. Viņi iedomājas, ka man vajag būt viņu acīs zinošam.

-          Un kādēļ gan es nevarētu atļauties būt viņu neatzīts vieglprātis?

Eksaminētāju vērtējums nekā nesamazina manu, man pašam un mani sūtījušajiem zināmo vērtību. Okultajā praksē ir zināms aizzīmogotības jēdziens. Aizzīmogotība pasargā no melno uzmācības un zināšanu laupīšanas. Arī tā ir daļa no Vārda Brīvības. Tā dod iespēju būt noslēpuma segtam un sniegt patiesi vērtīgo atbildi. Tikai jautātāju apmierinoša atbilde nav vērtīga. Tikai jautājumu paplašinoša un domāšanu rosinoša atbilde ir vērtīga. Tā vienmēr sākumā sniedz neskaidrību vai pat vilšanos, bet izdziļinoties spējīgais, un atbildei cienīgais vienmēr caur to nonāks pie jauniem jautājumiem – pie īstās Vārda Brīvības.

Tādiem skan Mans Vārds

Pauls