Par Ķenci vai milici.

Labdien, Dace!

Ar šo ir pacelts liels jautājums.

Tajā var redzēt vairākas daļas.

Pirmā ir jautājums par upuriem un par to jau kādreiz esmu rakstījis. Ja kāds izvēlas būt par upuri, tad tā ir viņa paša lieta. “Ķenču brīvvalstī” varēja izvēlēties Varoņa lomu un tad tagad varētu runāt par ķencības varoņu cīņas pret kolektīvismu piemiņu. Taču ķencība tā īsti nesaskan ar varonības jēdzienu, notiekošā gaitu redzējumu un “ķenču” lomu tajos.

Katrai varai, režīmam, valstij ir tās pamatā esošā Ideja – Ideoloģija – Dzīves FiloSofija vai filozofija. Katrai ir tās nesēji, iemiesotāji un aizstāvji. Ideoloģiju sadursmē rodas cīņa, kurā katrai pusei ir savs labais un tam atbilstošais, no tā izrietošais derīgais un pareizais. Katra tiecas pastāvēt un sevi aizsargāt. Tāpēc katrai ir pretinieki un vēsturiskie apstākļi tai diktē aizstāvības metodes. Tāpēc, kā vienā, tā otrā pusē ir cīņā cietušie un uzvarējušie. Tāpēc vienmēr ir “cīņā ar režīmu cietušie (sakautie) varoņi vai nevainīgie, ne pirkstiņu nekur nepakustinājušie upuri (un tad ir jautājums par to kāpēc režīms apkaro sev pakļāvīgo viņam vajadzīgo darbaspēku, vai arī darbaspēks nesaprot, kur atrodas, kas ap to notiek un tāpēc, neadekvāti uzvedoties, nonāk sistēmas represīvajā daļā) un cīņā ar režīma pretiniekiem kritušie režīma varoņi vai režīma pretinieku nomaitātie upuri. Arī te katrs var izvēlēties būt par upuri vai Varoni. Tāpēc mēs padomju skolās nesām ziedus uz kritušo Varoņu kapiem, bet tagad notiek nevainīgo upuru piemiņa. Starpība ir pozīcijās – Ideoloģijā un Vēsturiskajā Labajā – Taisnīgumā.

Zaglim milicis ir sliktais tāpēc, ka milicis zaglim neļauj dzīvot viņa personisko zagļa “labuma” dzīvi. Milicis, aizstāvot sabiedrības labumu – būt neapzagtiem, zaglī redz konkrētā ļaunuma – zaglības – savtības - ķencības iemiesojumu. Viņu savstarpējā cīņā no katras puses ir cietušie. Es nekad cīņā pret likumību cietušo zagli – “ķenci” nesaukšu par varoni, bet tikai par paša netikumības upuri. Zagli – “ķenci” viņa ciešanās ieved viņa paša tumsonība, ļaunprātība un iekāre, kura saduras ar nepielūdzamu vēsturisku taisnīgumu – sabiedriskās attīstības mehānismu. (Milicija ir tautas – Romā armijā dienēja tikai patrīcieši, galvenokārt zemnieki -veidota pašaizsardzības un noziedzības apkarošanas institūcija, bet policija ir laukiem – pagusam pretnostatīta pilsētas, kurā vienmēr bija daudz svešzemnieku – polises represīvā institūcija.)

·         Zagļa un miliča cīņā saduras sabiedrisko attīstību bremzējošais individuālisms un attīstību uzturošais kolektīvisms.

·         Sabiedriskā attīstība uz kopības pieaugumu ir neapgāžamais un objektīvais varas un pretinieku cīņas vērtēšanas kritērijs.

·         Tas vienmēr norāda uz varonību vai noziedzību.

·         Varoņi ved kolektīvajā.

·         Noziedznieki iet individuālajā.

Par Zemi, Sauli, Visumu, Cilvēci un Cilvēku zinam vienu un to pašu – Tu esi Kopīgajā redzamā Kopīgā daļa – Tu esi tikai Kopīgajā, ar Kopīgo un līdz Kopības robežai. Tāpēc zagļa individuālā “labā” sadursmē ar kolektīvo labo, nav divu vienlīdzīgu pušu. Individuālais un individuālisms vienmēr norāda uz zemāko Garīgās attīstības līmeni un ir tā sekas – Cilvēcisko Vērtību darbības nespēja. Te parādās tas, kas nedrīkst būt un tas, kas ir patiesi Esošs. Tāpēc ja zaglis saprot, ka ir kļūdījies, viņam ir iespēja atgriezties pie patiesi Esošā. Ja zagļi iznīcina kolektīvo, tad līdz ar to arī savu “pārtikas bāzi” un iet nožēlojamu iznīcības ceļu tādu pašu visu zaudējušu - Esamības robežu pārkāpušu individuālistu barā.

Par to, kas ir cīnītāji - kuri ir upuri vai Varoņi var spriest pēc cīņas rezultātiem – pēc tā, kā mainās vide, Cilvēka Dvēsele un Vēsture. Par ko cīnījās ķeņči, to tagad ļoti labi redz ārzemēs savam vēderam un dīvānam kalpojošie darba emigranti. Par ko cīnījās Padomju vara, to var redzēt Padomju Latvijas saimnieciskās, Kultūras un Zinātnes dzīves sasniegumu liecībās. Katrs var izvēlēties savai dabai un dvēselei tuvāko. Katrs var gribēt būt zaglis vai miliča sargātais.

Katrs var būt “ķencis” vai kolektīvā strādājošais. Te nav runas par viņa apziņā esošo labklājības kritēriju diktēto esošās labklājības vērtējumu, kurā noteikti būtu jāņem vērā vēsturiskie apstākļi. Var jau būt, ka Ķencim, viņa laikā, viņa labklājība likās laba esam, bet pēckara kolhozniekam to varēja gribēt labāku. Te runa iet par neizbēgamo Ķenča dvēseles pagrimšanu vai kolhozniekam iespējamo viņa dvēseles izaugsmi. “Ķenču” pagrimšanu nosaka attīstībai traucējoša individuālisma tieksme, bet kolhozniekam viņa izpausmes  iespējas rada kolektīvās dzīves likumības, kuras noraida un nekad nepieņems individuālais ķencītis, tāpēc tagad katrs var nostāties individuālista - Ķenča – zagļa vietā vai būt ar milici un tādā veidā izvēlēties savu atšķirīgo nākotni.

·         Nekādas lielvaras – tikai pašu kolektīvā un individuālā izvēle veido kolektīvo politisko vai katra Cilvēka personības Nākotni.

Mēs visi nākam no savas pagātnes.

Tas, kāda bija mūsu pagātne, nosaka to, kāda būs mūsu nākotne un vai tā būs Nākotne, vai tikai sagaidāmie notikumi. Šīs “brīvvalsts” anglosekšu vadībai paklausīgie proklamētāji nāk no sabiedriski neizglītotas un nespējīgas iedzīvotāju grupas. Tajā nekad nav bijusi kolektīvās dzīves Tradīcija un dvēseles satura. Hernhūtieši mēģināja te iedibināt tradicionālās kolektīvās darbības, bet “ķencis” vienmēr ņēma virsroku.

Ir Tradīcija un piekoptās rituālās darbības – tradicionālā dzīve. Tradicionālās darbības ir ārējo spēku radīta dzīvesveida uzturēšana. Tradīcija ir Dvēseles Izglītība un tās augļi – tas, uz ko tiecas Dvēsele, Tās Idejas, kuru Gaismā tiecas dzīvot Dvēsele. Izglītība nav atestāta atzīmes un izlasīto mācību grāmatu saturs. Izglītība ir visu senču senču senču uzkrātās un tālāk nodotās Dvēseles kvalitātes. Ar tādām mēs mācību grāmatā redzam to, ko bez tām tur nevar atrast. Ar tām mēs sevi notiekošajā redzam kā Atbildīgus Cilvēkus vai iekāres vadītos jaunuļus, vai vēl sliktāk – “ķenčus”.

* * *

Ir īpašs jautājums par Atbildības sapratni.

Ir zagļa “atbildība” viņa sadursmē ar kolektīvo likumu “burkāns - pātaga” sistēmā, un miliča Atbildība par kolektīvās dzīves drošību. Zagļa “atbildība” nav Atbildība īstajā nozīmē. Zagļa “atbildība” iestājas tad, ja viņu noķer – tā ir ārējo spēku radīta, tāpēc tie ir viņa bezatbildības radīti sistēmas spaidi – represijas, kā piemiņu “ķenči” tagad sēro šajā angloseksīgajā “brīvvalstī”. Atbildība īstajā nozīmē sākas tur, kur Cilvēks apzinās savas darbības ietekmi uz citiem Cilvēkiem un, vadoties no tādas ietekmes seku iespējamības, labprātīgi regulē savu darbību. Katrs Kopumā esošais ietekmē visu Kopumu. Atbildības mērs ir tajā, cik plašu Kopuma loku Cilvēks ietver savā Atbildībā.

“Ķenčiem” nav Atbildības Tradīcijas – Atbildības izglītības. “Keņči” neatceras sevi – viņu senčiem nav sabiedriski hierarhiskās dzīves pieredzes – nav tādu Dvēseles kvalitāšu uzkrājumu. “Ķenčiem” nav sabiedriskās dzīves pieredzes kapitāla.

Tradīcijā izpaužas Cilvēka Dvēseles izglītība – izglītības augļi – tas, ko viņš izvēlas. Tradicionālās izdarības Cilvēku ierobežo noteiktos “vispāratzītā” rāmjos un caur viņa Atbildības sajūtu ir ārēji manipulējamas. “Brīvvalsts” teritorijā angloseksīgo jaunlatviešu uzjundītajiem “ķeņčiem” nav Hierarhiskas sabiedrības Tradīcijas – nav kolektīvisma Sapratnes un tieksmju, tāpēc viņi vienmēr būs ar individuālismu sludinošajiem zagļiem un spekulantiem (būs viņu kalpi) un būs “lielvaru” (arī zagļu un spekulantu lielvaru) upuri.

“Ķeņči” palaida garām savu Esamības iespēju – etnoģenētisko baltvācu – krievu – latviešu tapšanu par Baltiešiem, kas vienmēr prasa spēju atteikties no sava individuālā par labu kolektīvā Sintēzei. Sintētiskais Baltietis sevī iznestu, aiz durvīm atstātā “ķenča”, zemnieka labākās daļas inkorporāciju, kas tādā gadījumā dotu pavisam citu Baltieša Nākotni. Tad tāds Baltietis savu ietekmi izplatītu visā Eiropā un arī Eiropa tad būtu cita. Angloseksīgā “jaunlatviešu ķenču” “brīvvalsts” pati sevi iedzina savos upuru kapos.

Nākošais jautājums ir par Vēsturi un “vēsturniekiem”.

Redzi, Dacīt!

Vēsture ir viens, “vēsturnieks” otrs, bet viņu “vēstures” sacerējumi jau ir trešais. Katra vara (arī zagļu) taisa savu “vēsturi”. Tajā viņi paši – “ķenči” vienmēr ir tie labie un pareizie, bet miliči vienmēr viņiem ir sliktie briesmoņi. Tad par miličiem stāsta visādas (no konteksta izrautas) briesmu lietas. Un otrādi – kad pie varas ir kolektīvais, tad tiek atklāta visa (zagļu slēptā) individuālās iekāres netiklība. Tieši tāpat tas ir šajā angloseksīgajā “brīvvalstī”. Izvirtulim viņa orģijas ir labumu labums, bet to ierobežotājs ir homofobais, dēmonokrātisko vērtību un “izstumtos” diskriminējošs “necilvēcīgs režīms” – tikumības normās ierobežots izvirtulis vienmēr ir “lielvaras režīma upuris”.

·         Uzvarētāji raksta savu “vēsturi” – vēsturiskos melus vai Vēsturi.

Tāpēc viņu rakstītā “vēsture” ir beletristikas (“daiļliteratūras” – ja tumsonīgus melus var saukt par “daiļliteratūru”) žanrs, kuru precīzāk būtu saukt par “fentezī”, kas nav zinātniskā, bet tikai attiecīgā virziena iekāres fantāzija (patvaļīga faktu izlase sev vajadzīgajā sajaukumā ar to patvaļīgu skaidrojumu un izdomājumiem). Katra vara uzpērk savus “vēstures” sacerētājus, kuri raksta tai vajadzīgo mītu kopumu.

·         Mīti translē Ideoloģiju un veido dzīvesveidu.

Tāpēc tagad ir angloseksīgās “ķenču brīvvalsts” mīti tāpat, kā pirms tam bija Padomju kolektīvie mīti. Ir zagļu – “ķeņču” un miliču mīti. Vienkāršcilvēka (neiesvētītā) apziņā darbojas mīti, bet Iesvētītais redz aiz tiem esošo Īstenību. Starpība starp zagļu un miliču mītiem ir tāda, ka zagļi ar saviem mītiem piekļūst apzogamo mantu kambariem, bet miliči ar tiem vājina zagļus un tādā veidā sargā apzogamo kambarus.

Ja Dace gaida tādas “vēsturnieku” atklāsmes, tad viņa nezin, kurš “vēsturniekiem” maksā. Tāpat vienmēr ir jautājums par “vēsturnieku” iespaidu uz “klauniem” un “grāmatvežiem”. Lai Vēsture varētu iedarboties, ir vajadzīgas “ķeņčiem” nepiemītošās Atbildības jūtas – Atbildība par kaimiņa labklājību – kādas nav te “klaunojošajiem” levitiešiem, kariņiešiem, linkaitiešiem, viņķelītēm un šuplinskiņām.

-          Vai tiešām Dace domā, ka “klaunu” apmaksātie, no “ķenčiem” nākošie “vēsturnieki” varētu mainīt “klaunu” domas par “klaunu” labklājības pamatiem?

Tad jau drīzāk oficiants restorānā vai krasatuļa bordelī viņiem ieteiktu jaunu baudījumu.

-          Vai Dace domā, ka kāds no “klauniem” vai “grāmatvežiem” pēkšņi mainītu savu perverso dvēseles orientāciju?

-          Vai Dace saprot, ka viņas piesauktais “vēsturnieks” ir kādā auditorijā, starp kāršu spēli, aliņošanu un viegli pieejamu daiļavu apčamdīšanu, kāda lektora lekciju kursu noklausījies “klaunu” pasūtījuma apmaksas noteikumus pieņēmis “ķencis”?

-          Vai Dace saprot, ka viņas domātais “vēsturnieks” neko nezin, negrib zināt un neatzīst par ticamu citas universitātes auditorijā cita “vēsturnieka” starp citu alu un uz citām daiļavām stāstīto?

-          Vai Dace saprot, ka katram “vēsturniekam” ir viņa “vēsture”?

-          Vai Dace saprot, ka tā mainās līdz ar algu saraksta izmaiņām un nav atkarīga no “vēsturniekam” nezināmajām cita “vēsturnieka” “zināšanām” par “vēsturi”?

-          Vai Dace saprot, ka “vēsture” ir kolektīvās neziņas atspoguļojums?

-          Vai Dace saprot, ka katrs “vēsturnieks” savā “vēsturē” ieliek pats sevi – savu Tradīcijas, izglītības un Sabiedrisko attiecību kapitālu vai neziņu?

-          Vai Dace saprot, ka “vēsturnieka” vērtējumu nepieņemošie “klauni” viņam atņems darba algu?

-          Un kāpēc Dace domā, ka kādu diplomu savā kabatā blakus eirīšiem nēsājošs brašulis vai gultas krasatuļa ir “vēsturniece”, vai kāds galvu apdauzījis basketbolists, par kuru reklāmas ietekmē ir novēlējis kāds aunu un aitu bars, ir saprātīgs, īstu vēsturnieku uzklausīt un saprast spējīgs politiķis, kura pieņemtajos likumos zagļu “labais” nav galvenajā vietā?

-          Vai Dace domā, ka kāds (populārs) onkulis vai tante, uz teātra skatuves ietērpušies karaļu tērpu imitācijās, tāpēc patiešām uz izrādes laiku kļūst par valdniekiem un viņu biļetes iztirgojusī izrāde ir Vēsture?

Šīs pašas tantes un onkuļi rīt būs citos tērpos vai pliki citas “vēstures” izrādē. Tagad, ar ASV noiešanu no globālās Vēstures skatuves, Eiropā ir nobriedis kārtējais liela mēroga karš. ASV savu labklājību balstīja uz citu valstu izlaupīšanu un gremdēšanu organizētā haosā. CIP struktūrās tika izstrādāta tā saucamā “nevardarbīgās pretestības” – “krāsaino revolūciju” – valsts apvērsumu tehnoloģija. Tagad šo pašu tehnoloģiju viens ASV “klaunu” klans izmanto pret citu un ar to ASV tiek nogremdēta savstarpējā kapitālisma upuru cīņas haosā. Dots devējam atdodas. Līdz ar ASV nogrimšanu, ar viņiem savas skatuves ietērpus zaudēs arī viņu angažētie aktieri visās viņu “ķenču brīvvalstīs”.

Ar to pašu Gejropā atbrīvojas hegemona interešu telpa – resursu un tirgus placis, par kuru grib pacīnīties ASV “klaunu” auklējums. Pirmais spēks ir Polija ar savu senās “Lielpolijas no Baltijas līdz Melnajai jūrai” vīziju. Tā vārdā Polija pēdējā izmisīgajā lēcienā zem savas kundzības grib apvienot Baltijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas, resursus un iedzīvotājus. Līdz ar to tajās visās pie varas nāktu propoliskie aktieri.

Otrs spēks, kuram centīsies traucēt Polija, ir apvienotā Vācijas - Krievijas un Ķīnas ass. Ir pilnīgi skaidras divas lietas.

Pirmā ir tā, ka ASV, cīnoties par savu “izpeldēšanu”, centīsies vājināt šo apvienību un tādēļ militāri “uzbarot” Polijas “ķenču” režīmu, lai nošķeltu Vāciju no Krievijas un Ķīnas, bet ar to pašu zūd jebkādas Baltijas, Baltkrievijas un Ukrainas ķencību suverenitātes. Te poļuprāt būs viena lielā poliskā Polija no 1939.gada Lielvācijas ne ar ko neatšķirīga Lielpolija – te, kur tagad visas skolas pārved uz vietējo “ķenču” valodu, tās pārvedīs uz Poļu “ķenču” valodu – šuplinskaitītes runās poliski – visi vietējie “ķenči” būs jaun-poļi vai poļu vergi. Katrs varēs izvēlēties savu negodu vai porciju barības silītē. “Covid-19” skaidri rāda “ķenču” personības brīvība ir beigusies - tagad būs tikai “lielķenču” diktatūra.

Otrā ir tā, ka šis karš nesaudzēs nevienu. Jau Otrais pasaules karš uzrādīja Polijas sašķeltību. Tagad tai pievienosies asi vājinošā Vācijas sašķeltība, kādēļ karš ievilksies asiņainā ilgumā. Ilgstošā konfrontācija noārdīs, kā Poliju ar tās Sabiedrotajiem (kuriem tajā klāsies vissliktāk) tā arī Vāciju un visā Gejropā ar kādu “BLM” vai “Arābu dzīves respekta” kustību ieviesīs pilnīgu dārgās privātmājas un banku varu likvidējošu haosu.

Baltija, Somija un Ukraina, kā arī lielākā daļa Polijas nonāks Krievijas un Ķīnas rokās, bet Rietumeiropā valdīs afrikāņu mafija. Tādā kārtā visu mūsdienu Gejropas “klaunu” liktenis jau ir uzrakstīts. Tāpat ir uzrakstīts viss Baltijas biznesmeņu liktenis, viss “pašvaldību” un partiju darboņu liktenis. Ar to ir uzrakstīts “ķenču” zemessardzes un varonīgos NBS liktenis.

Un tas viss sāksies un notiks ātrāk, kā Jūs domājat un to gribat.

-          No kura laika šovmeņi, aktieri, TV ģīmji un pakaļu grozītāji ir īsti likumdevēji un ministri?

-          No kura laika saprātīgi Cilvēki seko visādu levitējošo, kaimiņojošo, linkaitējošo, viņķelējošo un šuplinskojošo aktieru uzrādītajai modei – politiku un sabiedrisko dzīvi pārvērst par bordeli cirka arēnā?

Es zinu, ka Vēsturnieks ir tas, kurš saprot notikumu iekšējo saturu. Vēsturnieks ir Tradīcijas nesējs, jo tikai Tradīcija dod notikumu iekšējā satura redzi un orientāciju uz to, kas nav pieejams “klaunu” apmaksātajiem auditoriju solu slīpētājiem. Tāpēc Dace ir tas Vēsturnieks, kurš var citiem darīt zināmu viņai Zināmo Vēsturi.

·         Vēsturi savās dvēselēs pieraksta liecinieki.

·         Vēsturi nes dvēseļu liecības.

·         Vēsturi saskata patiesie – ārpus personiskā – Kopumā redzošie.

Un tagad, nākot pie Esošā, mēs redzam divas citas lietas. Pirmā ir tā, ka “kapitālisms” ir Cilvēka radīts viņa “ķencības” apzīmējums. “Capit” ir galva – vadošais. Tāpēc tagad, materiālisma laikā ar “kapitālismu” saprot materiālistisko dzīvi – individuālo materiālo vērtību uzkrājumu vadošo Ideoloģiju. Ja mēs to apskatam Garīgo un Cilvēcisko Vērtību Sistēmā, tad redzam, ka tā ir Debesu noraidītā manta – tas, ko “kodes un rūsa maitā”. Cilvēka zemāko, miesīgo – iznīcībai pakļauto dzīvi vada iekāre. Iekāre iegūt un baudīt. Līdz ar to materiālisma kapitālisms, ir Cilvēka materiālo vērtību iekāri veicinoša un uzturoša ideoloģija. Iekāre nāk no Ķenča – zagļa dabas, vai pretēji redzot – iekāre rada Ķenči un zagļi.

Cilvēka augstāko – nebeidzamo dzīvi vada sniegt un būt. Arī Ideālismam ir sava Galva – Vadošais un Radošais kapitālisms. Ideālistiskais kapitālisms aicina krāt nemateriālo Debesīs nesamo un tur, tādai Sirds Dzīvei derīgo mantu, to ko “rūsa un kodes nemaitā” – Kopībā turošo Cilvēcisko Vērtību krājumu.

Te nu ir jautājums.

-          Vai vajag ķenčiem stāstīt par ķencības postu?

Ķencību sevī nesošie levitiņi, kariņi, linkaitīši, viņķelītes un šuplinskaitītes visticamāk tādus “Mērnieku laikus” nav lasījuši, nav lasījuši ar mūsu acīm un tāpēc nemaz nezin, par ko mēs te “cepamies”. Un pat ja viņi ir to lasījuši, tad viņiem viņu Ķencis ir veiksmīgas darbības piemērs – viņi uz to pašu skatās ar citām – pašu acīm, kurās tā pati pasaule ir redzama citā gaismā. Viņiem viņi paši savā ķencībā ir labi. Viņiem nav tā, ko mēs saucam par Sirdsapziņu. Viņiem ir viņu sekrēcijas dziedzeru diktētā hormonālā baudas apziņa. Tāpēc viņi nāk no humusa – melnzemes augsnes un sevī nes šo melnzemes apziņu – baudīt un atgriezties tajā, no kā ir ņemti. Viņiem nav Nākotnes. Viņi ir šī brīža “produkti”, augļi un beidzas līdz ar šī brīža beigām.

– Kurš tagad atceras visus “brīvvalsts” prezidentus, ministrus un ministru prezidentus?

Tāpēc viņiem nav vērtējuma – salīdzinājuma iespēju. Mūsu aizrādījumi viņiem neko nenozīmē – viņi nesaprot, par ko mēs runājam. Viņiem nav tādas Sapratnes - nav tāda orgāna – nav Sirdsapziņas. Viņiem Sirds ir tikai no donora iegūstams, labā biznesā dārgi apmaksāts, pārstādāms muskulis. Viņi ir materiālisti.

Līdz ar to mums jāieskatās pašiem savā Dvēseles dabā – Pienākuma un Atbildības telpā, kurā iekāre ir ieņēmusi nesavtības vietu. Mūsu dvēseles daba, atbilstoši vēsturiskajiem apstākļiem, uzrāda tiem atbilstošus rezultātus – savu saturu. Evolūcijas – rases cikla sākumā mēs redzam visu Dvēseles spēku labāko daļu, bet tagad to vietā ir redzams viss tur esošais sliktākais dvēseļu saturs.

Dvēseļu dzīvi vada apziņas vibrāciju augstums – tas, kas nosaka cik niansēti mēs uztveram un saprotam apkārtnotiekošo. Vibrāciju augstums nosaka sapratni, bet, tam krītot, notiekošā sapratne izzūd. Jau daudzus gadu tūkstošus zūd Sapratne. To saglabā tikai nedaudzi tam pretoties spējīgie. Apziņas vibrācijām krītoties, tiek aizmirsts sen zināmais augstāko vibrāciju kapitāls, bet to vietā nāk zemāko vibrāciju atvērtā iekāre.

Tad, kad Dace aicina vērsties pret kapitālismu, tad viņa aicina uz zemāko dzīvniecisko iekāres vibrāciju noraidīšanu – uz to, ko Eseji izsaka formulā – “nekrāj rūsas un kodes maitājošo – krāj Debesīs nesamo.” Ar to Dace ir patiesā Skolotāja sekotāja, kādiem jābūt visiem mums. Romas pāvests runā savu, bet Dace izsaka Skolotāja – Jošuā īsto dabu un tāpēc katram ir izvēle – sekot Pāvesta mēlei vai Daces aicinājumam.

Līdz ar to Dace mūs – Redzošos un Dzirdošos aicina atstāties no zagļiem, bet stāties ierindā ar miličiem – būt Atbildīgiem par savas Zemes Nākotni.

Es, būdams Daces Lācis, vienmēr saku - mēs “ķeņčus” neapkarojam, “ķenči” paši sevi iznīcina un iznīcināsiet tik ilgi, cik vien būsiet uz šīs Zemes un caur to te uz palikšanu būsim mēs - Lāči un Daces. Tāpēc aicinājumi nav vajadzīgi – ir jāļauj “ķenčiem” pašiem sevi savā ķencībā noslīcināt. Slīkstošie sevi nesapratīs, bet izpeldējušie zinās, uz kurieni cīnās. Mēs katru izpeldējušo “ķenci” pieņemsim un sasildīsim – mēs vienmēr būsim par dzīvajiem, tiem, kuri sevī nes “rūsu un kodes nemaitājošo” Tradīcijas saturu.

Tādos aicinājumos nav nekā jauna.

Tādi aicinājumi nāk no katra Skolotāja.

Tādi skan jau kopš Cilvēces sākumā.

Tādas Daces ir Karogi, ar kuriem mēs - Lāči Mūžībā ejam.

Pauls