Par atkritumu apsaimniekošanos un dalīto nošķiršanos.

Ta, kāda nu tur piesardzība! Tik vien, kā ikdienišķo atkritumu maisiņu miskastē izmetot, nenosmērēties pie atkritumu konteinera.

Laikā, kad pie varas ir “klauni”, “grāmatveži” un LGBT kaujinieki, normālie Cilvēki viņu acīs ir klauni un fobijās – iracionālās bailēs iegrimušie neveiksminieki. Viņu acīs normālie Cilvēki ir ar viņiem konkurēt nespējīgi. Normālajiem nevajag viņu iekāres objektus – normālajiem Cilvēkiem ir citi mērķi, vajadzības un līdzekļi – tas, no kā “klauni”, “grāmatveži” un LGBT kaujinieki bēg kā “velns no krusta”. Viņiem vajag to, kas mums – normālajiem Cilvēkiem neder un nav vajadzīgs, bet mums nevajag to, kas ir viņiem – var teikt, ka mēs “nedzīvojam uz vienas planētas”.

Cilvēki negrasās taisīt “varas maiņas” vai kā citādi cīnīties ar jau mirušu, bet vēl kustīgu biomasu tur, kur ir jāļauj tai sevi piebeigt, jo tieši cīnītāja “cīņa ar mironi” šo mironi vitalizē. Cīņa par varu mironī ir miroņa iekšējā lieta un ar to nodarbojas paša miroņa iekšējie spēki. Tā Marksisti vitalizēja kapitālismu, kur bez viņu “šķiru cīņas” tas būtu atmiris daudz ātrāk – kā tagad, kad nav “divu nometņu” pretstāvēšanas, to labi redzam.

“Cīņa ar mironi” notiek ārpus miroņa telpas un viņa “spēles noteikumiem” – tur, kur nav miroņa – tur, kur nav mironim vajadzīgais un derīgais. Cīņa ar mironi notiek tur, kur nav “varas, baudas un naudas” – tur, kur Vara, Laime un Pietiekamība nāk bez cīņas par to, kā atvēršanās tam, kas tiek neierobežoti dots katram to saņemt spējīgam tur, kur Vara ir Vara pašam pār savu spēju nesto iespēju izmantošanu, Laime ir Mīlestībā un Pateicībā par Pietiekamības atklāsmi.

·         Vara un Laime ir tur, kur paplašinās Pietiekamības apziņa un nostiprinās tos pieauguma virzieni – tur, kur tiek apgūti Dzīvības Cēloņi.

 “Cīņa ar mironi” nav cīņa pret mironi. Tā ir cīnītāja cīņa pašam ar sevi par to, lai pats nekļūtu par miroņa sastāvdaļu – lai neļautu mironim ievilkt sevi savā miroņa iekšējo cīņu pasaulē – ilūziju, melu un manipulāciju spēles laukumā – tur, kur mironim vajadzīgos mainīgos “noteikumus” – to, ka nekādu “noteikumu” nemaz nav (“noteikumu” esamība ir melīga manipulatoru radīta ilūzija) diktē pats mironis.

Viņi jūt apdraudējumu ja kāds grib būt liekāks “klauns” vai kaut kā apdraudēt viņu naudas kambarus, bet LGBT-isti ālējas tikai tāpēc, lai atgādinātu par savu (viņiem pašiem labi zināmo) nožēlojamo klātbūtni. Dabā indīgie radījumi spilgtās krāsās krāsojas tāpēc, lai citi tos redzētu un apēdot nesaindētos.

·         Atkritumi ir atkritumi ne tāpēc, ka tie smird, bet smird tāpēc, ka ir atkritumi.

Kad, rasu nomaiņā, Cilvēce ir nobrukusi līdz kanalizācijas līmenim, tad vara ir “klaunu” rokās, tad naudas kambari kalpo kloākai un no kloākas izplūdusī smirdīgā masa sevi uzstāda par jauno normalitāti un jauno pasaules kārtību. Tad uz īsu brīdi varu sagrābj LGBT aktīvistu vitalizētais korumpētās administrācijas, organizētās noziedzības un kloākas “mākslas” projektoru triumvirāta līķis.

Patiesība ir tajā, ka šī triumvirāta smirdošais līķis pats eksistēt nevar – tas tikai izsūc kāda cita – dzīvas sabiedrības vitalitāti. Tad, kad vampirizētā sabiedrība ir nomērdēta, tad beidzas arī līķa pseidodzīvība un tas kļūst par to, kas patiesībā ir – par zūdošās kloākas smirdošo masu. Neviens normālais Cilvēks negrib nolaisties pie kloākas varas “klauniem”, naudas kambaru “grāmatvežiem” un viņu “mākslas” projektoriem.

Ir skaidra robeža, ar kuru Cilvēki norobežojas no kloākas – “Padomju laikā strādāja, tagad pelna”. Tiem, kam vērtība ir darbs, ir Cilvēki. Tie, kurus vada peļņa, pieder kloākai.

·         Kloākai un kloākas peļņai nav nākotnes.

·         Peļņa ved uz zaudējumiem.

·         Nākotni nes darbs.

·         Laupītāju konkurencē zūd peļņā laupītais.

·         Darītāju sadarbībā vairojas darba pienesums.

·         Cilvēki sadarbojas.

·         Kloākā konkurē laupītāji.

Tā kā normālie Cilvēki negrib būt kloākas “klaunu klauni” un negrib to, kas ir kloākas “grāmatvežu” uzskaitē, tad “klauniem”, “grāmatvežiem” un kloākas LGBT aktīvistiem normālie nav interesanti – viņi paši sev uzrīko pietiekami iespaidīgas savstarpējās konkurences cīņas. Tās viņiem ir tik aizraujošas, ka tiem nemaz neatliek laika, lai cīnītos pret viņu acīs ne uz ko nespējīgajiem – normālajiem Cilvēkiem – tiem, kuru ir ļoti maz un tāda mazskaitlīguma dēļ pašlaik notiekošo nekā neietekmē. Neietekmē arī tāpēc, ka triumvirāts ir tik dziļā monologā, ka pat negrasās uzklausīt kaut ko ārpus savām struktūrām un interesēm esošu.

Bet mums nevajag, lai viņi uzklausītu to, kas paildzinātu viņu eksistenci. Lai sprāgst tā, kā paši to ir izvēlējušies!

Pauls