Par eksorcismu.

Eksorcisms ir melnās maģijas forma.

Ir Psihiskā enerģija un tās kvalitātes. Ir Cilvēka prāta un emocionālā darbība, kura formē, aktivizē un vada Psihiskās enerģijas kvalitātes un darbību. Ir Cilvēku kopu kolektīvā apziņa, kura akumulē un uztur katra Cilvēka apziņu un tās darbību.

·         Kolektīvajā apziņā akumulētos koptēlus – kopdomas sauc par “dēmoniem”.

·         Cilvēka savtīgās un ļaunprātīgās domas sauc par “ļaunajiem gariem”.

·         Noturīgos emocionālos veidojumus sauc par “larviem”.

Katra Cilvēka domu un emociju daba – raksturs rada, piesaista un pastiprina sev radniecīgo. Katrs no apkārtējās telpas sev pievelk to kāds ir pats. Kolektīvā apziņa formē savai kopai piederīgo apziņu – uzspiež tiem savu “dēmonu”. Tāpēc ir svarīgi, ko Cilvēks pieņem par savējiem.

Cilvēka ļaunprātīgās domāšanas rezultāts ir “ļauno garu” pulcēšanās ap tādu prātu un tā ietekmēšana. Cilvēka emocionālo netikumu un perversiju piekopšana veido larvu, kurš uzturas šī Cilvēka vai perversas grupas aurā un vedina uz šī netikuma vai perversijas piekopšanu.

Cilvēkam ir “divas apziņas” – divi “apziņas lauki - ķermeņi”. Ir nepārejošā – Debesu apziņa un pārejošā – Zemes apziņa, kura pēc piedzimšanas personības veidošanās procesā uzslāņojas Debesu apziņai. Tajā ir viss, kas ir saistīts ar dzīvi rupjajā matērijā. Pēc nāves 2 – 3 mēnešu laikā notiek transformācija – Debesu apziņa atbrīvojas no Zemes apziņas elementiem. Šie elementi dzīvo tik ilgi, cik tajos dzīves laikā ir uzkrāta psihiskā enerģija. Šos mirušo cilvēku nomestos apziņas čaulu elementus sauc par “veļiem”.

Normālu Cilvēku veļi sadalās drīz pēc noārdīšanās no Debesu apziņas, bet ļaunprātīgu un baudkāru, perversu Cilvēku veļi un larvi ir tik noformēti un enerģētiski uzlādēti, ka var turpināt savu eksistenci arī bez savas Debesu apziņas klātbūtnes. Tad tādi veļi un larvi meklē sev enerģijas avotus un atrod tos tajos dzīvajos, kuriem ir tādas pat intereses, apziņas kvalitātes un vibrācijas kā šiem veļiem un larviem. Parasti tie ir melīgi, ļaunprātīgi un pagrimuši egoistiski patmīļi un maģijas piekopēji. “Tāds tādu atrod, tāds tādu pieņem, tāds tādu piekopj.”

Šie mirušās apziņas elementi nes mirušā personības iezīmes, tāpēc dzīvā un mirušā Zemes apziņu apvienošanos sauc par “apsēstību”. Tad parādās svešas apziņas klātbūtnes efekti vai slieksme uz darbībām maģijas jomā un it sevišķi nekromantija.

Apsēstības laikā veļi saindē apziņu ar saviem sabrukuma izdalījumiem, pastiprina sliktāko Cilvēka apziņā un pieņemot tās vitālo enerģiju vājina Cilvēka apziņu, prātu un gribu – vampirizē dzīvā Cilvēka dvēseli.

“Apsēstībai” ir dažādas pakāpes. Viena no apsēstības pakāpēm ir mēdiumisms. Mēdiumisms ir labprātīga savas apziņas atvēršana mirušu Cilvēku apziņas fragmentiem vai citām ļaunprātīgām smalkās pasaules būtnēm – savas apziņas nomākšana, svešas apziņas “translēšana” caur savu ķermeni. Tā saucamā “aktiermāksla” ir mēdiusma forma – nodziedzīga darbība, ar kuru piesārņo un grauj kolektīvo un tātad arī individuālo apziņu.

Mēdiumisms un “aktiermāksla” ir viens no psihisko slimību un perversiju, prāta vājuma un iedzimto slimību izplatības cēloņiem. Mēdiumisms un tā sauktā “aktiermāksla” rada disharmoniju, kura kolektīvajā apziņā ielaiž destruktīvas smalkās pasaules būtnes. Šīs būtnes, tā radot psihiskās un iedzimtās slimības, sagrauj kolektīvo un individuālo apziņu, kā arī individuālos smalkos ķermeņus.

Caur mirušo apziņas elementiem – veļiem, darbojas destruktīvās enerģētiskās būtnes (viņu uzdevums ir šos elementus izšķīdināt), kuras caur veļiem piekļūst dzīvo apziņām. Par to nevar vainot šīs būtnes – tās dara savu darbu, bet par to jānosoda un jāapkaro melnās maģijas – nekromantijas piekopēji – “veļu saucēji un barotāji”, mēdiji un “aktieri”.

Psihiskā slimība ir disharmonija – līdzsvara zudums psihē. Caur šo disharmoniju cietusī psihe nonāk pretdabiskās attiecībās ar smalko pasauli un tās būtnēm – nespēj kontrolēt savas attiecības ar smalko pasauli un tās būtnēm – nespēj kontrolēt savas apziņas attiecības un darbību. Daudzi “gaišredzīgie” ir psihiski slimi. Gaišredzība ir parādību iekšējā satura izpratne un spēja kontrolēt kā šīs parādības, tā arī savas attiecības ar tām.

Atkarībā no psihiskās slimības rakstura tajā parādās psihes bojājuma daba vai neadekvāta (izkropļota) smalkās pasaules uztveres aina, nespēja kontrolēt smalko būtņu ietekmi vai savas psihes mehānismu darbību, kā dēļ var parādīties hipertrofēta (nelīdzsvarota) “paradīzes” vai “pekles” izpausme – realitātes ignorēšana. To, kā kolektīvu parādību var redzēt “mūsdienu latviešu” valodā – domāšanā, kas ir kolektīvas psihes slimības izpausme.

Tādas psihes epidēmijas ir novērotas un novērojamas visās pasaules daļās un liecina par bēdīgo apziņas stāvokli un rases sabrukumu. Psihes epidēmiju izplatību bremzē ar Dabiskās Kārtības Normu Sistēmas izplatīšanu, maģijas, mēdiumisma un “aktiermākslas” apkarošanu, ar patiesas Mākslas, Zinātnes un Reliģijas kopuma uzturēšanu, kas šai rasei vairs “nespīd” un tāpēc ar šo rasi “cauri ir”.

Psihiskā enerģija visā savā kvalitāšu daudzveidībā ir vienota un bezrobežīga. Katra kvalitāte ir līdzsvarota ar darbības apstākļiem – vidi, kurā tā darbojas. Tas, kas nav derīgs vienā, ir derīgs citā. Tas, kas ir noziegums vienā – augstākattīstītā, ir izaugsmes ideāls citā – mežonīgā, attīstību sākošā. Apkarojot kādu tās aspektu, tā tiek apkarota visā kopumā.

Eksorcisms mēģina apkarot dabiskās sekas tur, kur ir to dabiskais cēlonis – katra Cilvēka paša personības daba. Eksorcisms mēģina iestāties pret taisnīgumu – atdalīt cēloni no sekām – “dari, jo par taviem grēkiem ir samaksāts”. Tas ir katoliskās baznīcas piekoptās melnās maģijas akts.

Psihiskās enerģijas apkarošana kādā tās daļā ir visas Psihiskās enerģijas formu apkarošana un tāpēc ir melnā maģija – Cilvēces radošo spēku vājināšana.

“Dēmoni” tiek pāraudzināti – apgaroti, “ļaunie gari” tiek “apgaismoti” un “larvi” tiek transformēti par attīstības tieksmēm ilgos un pamatotos, taisnīgas ciešanu ceļos, kuras atkārtotos iemiesojums sevi attīra katra individuālā un kolektīvā dvēsele. Apsēstība ir paša cietušā dvēseles kroplības izsaukta, kura, būdama vēlāko ciešanu avots, šo dvēseli ved pie tās tīrības, kura nepieļauj apsēstības faktu. “Dēmoni” tiek attīrīti līdz tam, kad tie kalpo par “Ģēniju” namatēviem, bet “ļaunie gari” tiek audzināti tiktāl, līdz tie kļūst par nemitīgās attīstības rosinātājiem, uzturētājiem un modinātājiem.

Attīstība ir zemākā transformācijā par augstāko.

Pauls