Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Pavisam cits stāsts.


Atcerēsimies pasaku – līdzību par izsalkušo vīru un viltīgo krodzinieku. Izlaidīsim visiem Baltiem zināmo sākumu, bet atgādināsim kodola daļu.


“Tad izsalkušais vīrs sabēra mucā akmeņus un jautāja:

-          Vai muca ir pilna – vai tajā vēl kādu akmeni var iemest?


Pēc tam viņš ņēma smilts un bēra virsū akmeņiem un atkal jautāja:

-          Vai tagad muca jau ir pilna?


Vīrs ņēma spaiņiem ūdeni un lēja mucā uz smiltīm. Kad tā bija kādus spaiņus ūdens uzlējis, tad nu vīrs atkal jautāja:


-          Vai tagad muca ir pilna?

-          Ar ko muca piepildīta?

-          Vai tajā kopā ar akmeņiem, zemi un ūdeni ir vēl arī gaiss ūdenī?

-          Vai mucā ir siltums?

-          Vai tajā kopā ar to visu ir vēl arī tas, ko katrs no tiem ir atnesis sev līdz?

-          Vai mucā tagad kopā ar tiem ir arī tos radījušais cēlonis un visi tie neredzamie un redzamie rīki, ar kuriem tie ir radīti?

-          Vai tie satur savu Radītāju?

-          Vai esam Radītāju mucā ielikuši, vai arī tas tur bija, vienmēr ir un mums top redzams caur to, ka mēs tur savus akmeņus, smiltis un ūdeņus kopā ar visu ko tie satur sapildam?


Tā izsalkušais vīrs, pēc katra jautājuma pa vienu un otru vaigu krodziniekam pliķus sizdams, viņu mācīja.”


Tiem, kuri to var saprast, te būs pirmā mācība.

Cilvēki nav, nevar, nedrīkst un nekad nebūs vienādi. Tādi tie ir tikai agrīnajā profanētajā un šaurai destruktīvai darbībai orientētajā islamā (un arī tad tikai viņu pašu kopienā un tikai katra attiecībās ar viņu Dievu) un visās mūsdienu destruktīvajās ideoloģijās. To pašu mucu, atkarībā vai tā ir sieviete, vīrietis, bērns vai viņa vecāki, skolotāji, darbā vadītāji vai rotaļu biedri, izpildītāji, draugi vai naidnieki viņi ir, katrs skata no citas puses.

Tāpat katrs, saskaņā ar savas dvēseles un prāta attīstības pakāpi, tur, tāpat kā visā citā, saskata tikai akmeņus vai akmeņus ar smiltīm, vai jau arī ūdeni starp tiem. Bet tikai retais ieinteresēsies, domās un, Skolotāju uzklausījis, Zinās to, kas tur ir kopā ar rokām sataustāmo. Vienus vienmēr interesēs formā ietveramais, formulējamais un sa-strukturējamais, bet citus tas, kas ir starp formām, tas kam kalpo struktūras, tas, kādas kvalitātes sevī ietver struktūras un veido formās ietverto parādību savstarpējās attiecības. Pirmos interesēs visu parādību substances – ietvari, bet otros šo pašu parādību kvalitātes – ietvaros ietvertās kvalitātes.


Mēs varam, par pamatu ņemot “izsalkušā vīra jautājumus”, izveidot dvēseļu – prātu attīstības un uzvedības skalu. Zemākos – tumšākos un rupjākos prātus vienmēr interesē pirmie, bet augstākos – gaišākos, pēdējie jautājumi. Zemākos vienmēr interesē rupjākais, skaļākais, kaislības, garšas uzbudinošais un apmierinošais, patmīlībai glaimojošais lielāko pašapmierinājumu un komfortu dodošais, eksistenciālais, vienkāršos faktos ieliekamais un gūstamais. Smalkāk organizētie atpūtas brīdī starp zemāko tieksmju apmierināšanas cēlieniem parunāsies arī par smalkām parādībām, to iespējamo esamību, nozīmi Cilvēka dzīvē un iespējām šīs smalkās lietas izmantot savas “dzīves kvalitātes, veiktspējas un dzīvildzes” palielināšanai viņus interesēs arī labumus radošie un izmantojamie cēloņi.

Tikai visaugstāk attīstītie būs Zinošie un savas zināšanas izmantos visu zemākesošo labā. Visi zemākesošie savas zināšanas vienmēr izmantos savā labā un visu citu apkarošanai, sevi celšanai uz pārējo paverdzināšanas un izmantošanas rēķina. Viszemākattīstītie visus par sevi augstākattīstītos vienmēr apkaros – pat pasniegto maizes gabalu uzņems ar šaubām, aizdomām un nepateicību.

Visi zemākattīstītie augstākaatīstītos gribēs novilkt lejā pie sevis, nolikt savu interešu, spēju un zināšanu dzīves robežās. Visi augstākattīstītie zemākattīstītajiem vienmēr centīsies uzlikt savas normas, prasības un vajadzības. Tikai visaugstākattīstītie katram ļaus dzīvot viņa dzīvi, krist pašu izrakstās bedrēs un izmantot visiem sniegtās izaugsmes iespējas.


·         “Lēnie” vienmēr lūgs pagaidīt un gaidīs atpalikušos.

·         “Ātrie” vienmēr mudinās pasteigties un sacentīsies ar “ātrākajiem”.

·         “Visātrākie” uzņemsies vislielāko slogu.


Tad nāk otrā mācība.

Ir tādi “ātri-lēnie”, kuri, iegūstot “ātro” vidē pieejamās zināšanas un iespējas, tās izmanto sava “lēnuma” apmierināšanai, lutināšanai un vairošanai. Šim mērķim viņi izlaupa kā “ātros”, tā arī paverdzina, apstulbo un apmuļķo “lēnos”, kurus izmanto gan sava “lēnuma” attaisnošanai, gan “ātro” un “ātrāko” apkarošanai. “Ātri-lēnie” vienmēr rīkojas tādā veidā, ka savu labumu vienmēr ceļ apkārtējos bremzējot, aplaupot un pazemojot. “Ātri-lēnie”, sludinot “lēnajiem” patīkamos “lēno” uzskatus, tos ietērpj “ātro” vārdos.


·         Ātri-lēnie vienmēr bremzē - aizkavē ātros.

·         “Ātri-lēnie” savu spēku balsta uz “lēno” truluma, rupjuma un patmīlības, kuplina ar “ātro” pasaulē ņemtajām zināšanām un spējām, bet izmanto paši savā labā sava “lēnuma” apmierināšanai.

·         “Ātri-lēnie” ir tie, kurus sauc par tumsas brāļiem vai “tumšo hierarhiju”.

·         Par tumšo hierarhiju tāpēc, ka tās virsotne sniedzas pie “ātrajiem”, pamats ir “lēnajos”, bet mērķis ir visu neatgriezeniska padarīšana par “vislēnāki-lēnākajiem”.

·         Tumsas hierarhija strādā pie Cilvēces ievešanas un noturēšanas visdziļākajā iespējamajā tumsonībā.

·         Tumsas brālība dehumanizē Cilvēci.


Un te būs trešā mācība.

Nekādas pārmaiņas nekad nenotiek pēkšņi. Tās tiek pakāpeniski sagatavotas domas, domāšanas ievirzes līmenī un pēc tam, pakāpenisku rīcības izmaiņu ceļā, ieviestas dzīvesveidā, kurš pēc tam visu pasaules uztveri maina atbilstoši izmaiņas sākušajai domai. Jo lielāks pārmaiņu skarto Cilvēku loks un būtiskākas pārmaiņas, jo lēnāka izmaiņu gaita un ilgāku laiku tās aizņem un lielākā mērā ietekmē pārmaiņu skarto Cilvēku domāšanu, rīcību un dzīvi. Tas, kas pirms domāšanas izmaiņām bija visiem zināms, saprotams un pielietojams, izmaiņu gaitā kļūst apšaubāms, neīsts, nesvarīgs un nenozīmīgs. Iepriekšējās dzīves pamatos esošas Vērtības tad kļūst par “praktiski nerealizējamām utopijām”, bet nosodāmais un marginālais par visurpiekopto un cildināto. Tur, kur sākumā veselība un dzīves vērtība izrietēja no paša Cilvēka, tur vēlāk pēc domāšanas pārmaiņām tas pats ir ārējo apstākļu varā.


·         Tur, kur sabiedrības dzīve notika Cilvēkā, kā sabiedrības dzīves personalizācija, tur vēlāk visa sabiedrība atspoguļo Cilvēka individualizācijas dabu.

·         Visu Cilvēku smalkās – vērtīgākās daļas ir tuvākas kopīgajam – Radītājam un radošajam, radošajām darbībām.

·         Katra Cilvēka “akmeņi”, “smiltis” un “ūdeņi” viņu individualizē un uztur egocentrismā.

·         Katra Cilvēka radošā darbība - tuvība Radītajam viņu iekļauj sabiedrībā.

·         Katra Cilvēka fizioloģija, uz fizioloģisko vajadzību apmierināšanu – eksistenciālismu orientētās emocijas Cilvēku ved egocentrismā – konkurences cīņā par individuālo dzīvi un pretnostata individuālā izcelsmes avotam – kolektīvajam.

·         “Akmeņi” individualizē – Radītāja klātbūtne kolektivizē.

·         “Akmeņi” vienmēr vilks uz savu pusi, bet Radītāju savā saturā zinošie vienmēr pacels kolektīvā vērtību.


Tāpēc, zinot kādi ir apkārtesošie – “akmeņu”, “zemes” un “ūdeņu” vai “Radītāju mucā redzošie”, mēs vienmēr varam zināt, uz ko tieksies, kā dzīvos – ko savā dzīvē sasniegs un ko, tā vērtību neapzinādamies, tādēļ neglābjami zaudēs. To zinot, mēs vienmēr zinam, kas tādā vidē ir iespējams un kas tur ir nesasniedzams. Mēs zinam, kā tādi dzīvos un ar ko tāda dzīve beigsies.

Kaut gan (lai gan) visi Cilvēki ir veidoti no viena un tā paša un visiem ir vienas un tās pašas vajadzības – viens un tas pats objektīvi labais, derīgais un pareizais, tomēr apziņas (dvēseles) izsmalcinātības, domāšanas spēju un ievirzes, kā ar tām saistīto zināšanu atšķirību dēļ, attīstības skalā atšķirīgas pakāpes ieņemošie šo labo, derīgo un pareizo subjektīvi vērtēs atšķirīgi. Tāpēc radikāli atšķirsies viņu dzīvesveidi, dzīves apstākļi un galarezultāti – ciešanu un piepildījumu saturs un apmēri.

Tieši tāpat, kā visi Cilvēki ir veidoti pēc viena un tā paša “zīmējuma”, tā visu tautu un to Kultūru tradīciju pamatā ir vieni un tie paši Kosmosa uzbūves un radošās darbības principi, un tāpēc tieši tāpat kā Cilvēki atšķiras savā attīstībā un domāšanā, tā arī tautas, atbilstoši savai attīstībai un domāšanai – Ideju vadībai, atšķiras viena no otras. Tāpēc, tāpat kā vienas tautas Cilvēkiem, tāpat arī tautām mēs varam izveidot dvēseļu izsmalcinātības un domāšanas attīstības skalu un tajā vērtēt šo tautu kultūru tradīciju savstarpējās attiecības.


·         Tautas, kuru “mucās” ir vairāk “akmeņu” – individuālisma, ir uz zemākām attīstības pakāpēm esošos un to dzīves realitātes jūtošas.

·         Tautas, kuru “mucās” ir vairāk Radītāja – kolektīvās klātbūtnes ir uz augstākām attīstības pakāpēm dzīvojošas un attīstības iespējas baudošas.

·         Katra tauta citas vērtē no savas “mucas” viedokļa.

·         Zemākattīstītās vērtējumi ir subjektīvi.

·         Augstākattīstīto vērtējumi ir objektīvi.

·         Subjektivitāte un objektivitāte izriet no atšķirīgu ideoloģiju (filosofiju vai to surogātu) veidotas domāšanas nosacītas pasaules uztveres.

·         Kā Cilvēks domā – tā viņš redz, dzird, runā un tā interpretē redzēto un dzirdēto.

·         Matemātiķis, atkarībā no viņa domāšanas pamatos esošās ideoloģijas, vienādojuma rezultātu var interpretēt kā punktu vai neierobežotu visumu.


Normālā, veselīgā – pareizi organizētā sabiedrībā nav tādu parādību, kuras tagad sauc par “sociālajiem liftiem”.

Dabā tā ir iekārtots – to nosaka Dabas Likumi, Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma, ka katrs Cilvēks, sava nepārtrauktā Dzīves Ceļa vadīts, to tupina nākot pasaulē tajā tautā, tajos vēsturiskajos apstākļos, caur tiem vecākiem viņu sociālās dzīves līmenī, kas vislabāk atbilst viņa dvēseles – prāta attīstības (jautājumiem, kad “muca ir pilna” – ar ko tā ir piepildīta – tam, ko šis cilvēks uzskata par savas dzīves vērtībām) līmenim un Dzīves Ceļa turpinājumam. Tāpēc normālā, veselīgā pareizi organizētā – nesačakarētā sabiedrībā, tās Kultūras tradīcijas uzturēšanai, zemākattīstītie – vienkāršākie un šaurāk orientētie dzimst zemākajos sabiedrības slāņos, kur risina sev pieejamās – savām spējām atbilstošās problēmas, bet augstākattīstītie – daudzspusīgi izsmalcinātākie dzimst sabiedrības augstākajos slāņos, kur risina savām spējām atbilstošās problēmas.

Varu atgādināt, ka zemākattīstītie vienmēr raugās uz to “ko un kā var iegūt”, bet augstākattīstītie uz to “kā var būt derīgi”. Katra Cilvēka attīstības līmeni var vērtēt pēc viņa novietojuma uz skalas starp šiem diviem poliem – cik katrā ir no tiem – kam tuvāk kurš atrodas, kādēļ grib iegūt un kam būt derīgam.

Dzīves apstākļu, izglītības un pulciņu apmeklējuma vai “brīvā laika” pavadīšanas kārtā Cilvēka iekšējā būtība nemainās. Cilvēka iekšējā būtība mainās dzīves gaitā risinot sev atbilstošus uzdevumus – pieņemot savām spējām atbilstošus lēmumus. Pareiza izglītība, atbilstoši dzīves apstākļi, interešu attīstība (ko viscaur nosaka viņa Cilvēciskās Vērtības un Tikumība) un saturīga, pilnvērtīga “brīvā laika” pavadīšana dod iespēju realizēt savu Dzīves Ceļu, kurā katra darbosies atbilstoši savai iekšējajai dabai – vietai uz skalas starp “ko var iegūt” un “kā var būt derīgs”.

Ja kāds “akmeņu”, “smilšu” un “ūdens” Cilvēks nonāks vietā, kur ir jādarbojas ar “siltumu” un “radīšanas cēloņiem”, tad tur viņš visu skatīs un rīkosies ar “akmeņu”, “smilšu” un “ūdens” saprašanu, rīkiem un mērķiem.

Labi ģērbts un diplomēts, ar sabiedriskajām attiecībām apaudzis zemākattīstītās ģimenes bērns, nonācis augstāk attīstīto Cilvēku darba un dzīves līmenī – sabiedrisko attiecību, uzdevumu un risinājumu vietā, tur rīkosies tāpat kā savā mazattīstītās ģimenes problēmu, iespēju un mērķu lokā – tā kā to viņam diktē viņa nemainīga iekšējā daba.

Var zagt un laupīt brutāli un atklāti, bet var to darīt smalki un “likumīgi”, tomēr to vienmēr darīs tas, kurš būtībā ir zaglis.

Var lamāties rupji, bet var arī smalki – ar akcentu maiņu un zinātniskās terminoloģijas palīdzību, var legalizēt un padarīt rupjības par “valodas dzīvi”, bet to vienmēr darīs pagrimušās – dvēselē pūstošas sabiedrības padibenes, kuru ausīm un acīm vienmēr saldas lamas un deģenerācija.

Var iekāpt ministra krēslā, var būt 3 un 4 diplomiem piesegts, bet tur rosīties un lietas skatīt kā lauksaimnieks (visu mērīt ar piena, gaļas, graudu un mēslojuma tonnām), restorāna klavieru klimperētājs vai kultūras nama apkopēja.


·         Savai dabai neatbilstoši augstu pakāpies Cilvēks nepieņem tur esošo – tur esošajā viņš turpina būt tas pats ar to pašu iedzimto dabu.

·         Mazattīstīts rakstnieks mazattīstītiem cilvēkiem ar mazattīstīta cilvēka uztveri un redzējumu raksta par mazattīstīta cilvēka dzīvi un problēmām.

·         Mākslas darbības līmeni nesasniegušie par mākslu uzdod savus dvēseles mēslus.

·         Pāragri politiskās darbības lauka nonākušie tur turpina komunālā dzīvokļa virtuves, tualetes un koridora kvadrātmetru dalīšanu.

·         Dzīvei zemnīcā un jurtā derīgie arī vismodernākajā dzīvoklī savus “briežus” tur vannā, ūdeni smeļ no “balta avotiņa” tualetē, bet atkritumus izmet turpat, kur kakā – aiz viesistabā uzceltās jurtas.

·         Ja zemākaattīstītie nonāk, iespiežas vai tiek ielaisti savai dabai neatbilstošā sabiedrības dzīves vietā, tad viņi no turienes izspiež tai derīgos, bet šo vietu pataisa – pārvērš par savai dabai atbilstošu.

·         Zemākattīstīto nonākšana neatbilstoši augstos sabiedrības līmeņos šīs sabiedrības Kultūru, Zinātni, Mākslu un Reliģiju degradē, deģenerē, bet visu sabiedrību pazemina līdz savam līmenis – sabiedrība attiecībā pret citām būtiski pagrimst – nonāk uz zemākas attīstības skalas un zaudējot radošo cēloni un radošās darbības rīkus, atgriežas pie saviem “akmeņiem” un “smiltīm”.


1. turpinājums


Plātona filosofiskajā telpā veidotajā sabiedrībā jautājums par Radītāja esamības pierādījumu un tādas pierādīšanas vajadzību radītu neizpratni.

–        Kurš te tādu muļķi ir ielaidis?

–        Vai tad jautātājs nezin kā ir uzbūvēta pasaule?

–        Kurš te nezin kas ir cēlonis un kas ir cēloņa darbības sekas?

–        Kurš nezin, ka seku esamība parāda cēloni un tā darbību?


·         Atšķirības starp Plātona filosofiju un Aristoteļa vai Demokrīta filozofijām ir Iesvētītā zināšanu un domāšanas atšķirības no neiesvētīto un tādēļ nezinošo prātojumiem.


Pītagora un Plātona filosofijas objektīvajā pasaulē Realitāte ir daudzslāņaini sakārtota, katrā slānī ir savi noteikumi un savas iespējas, augstākajos ir zemāko cēloņi, tāpēc tādā sabiedrībā Ideāls ir Derīgums - Cilvēku savstarpējā kalpošana sabiedrības labklājībai.

Aristoteļa filozofijas subjektīvajā pasaulē Realitāte ir katram viņa jutekļiem pieejamais, tāpēc nav jēgas domāt par jutekļiem nepieejamo un tādā sabiedrībā nav Ideālu, bet ir tikai Cilvēka tieksmes ieņemt labāku vietu un vides pretestība – konkurence un pārvaramās grūtības ceļā uz “labāko vietu”. Aristoteļa metafizikā katrs “nepareizā visuma” atoms un ķermenis tiecas uz savu īsto vietu un šī tieksme ir kustības cēlonis. Aristoteļa metafizika ir Ņūtona fizikas, kurā ir tikai mehāniski spēki, ātrumi un masu attiecības, pamats!

Demokrīta sludinātajā nekādas vienotas pasaules, realitātes un likumu neesot. Sīkās vienībās – “atomi” nejaušībā veidojot augstākorganizētas struktūras. Demokrītam nav Ideālu, bet ir tikai nekā neierobežotas indivīda tieksmes un tādu tieksmju tiesības, kā arī tās tiesības, kuras šīs tieksmes uzjunda. Demokrīta “tiesības” izriet no atomu cēloniskās pamatvērtības un atomu un to apvienību “spējas to izdarīt”, katram esot tiesības uz to, ko tas varot – “viņš to drīkst darīt tāpēc, ka viņš to var izdarīt, bet var tāpēc, ka drīkst”.

Plātona pasaulē ir Taisnīgums, Gods un Pateicība – Cieņa, kur tiesības izriet no Ideālu izpildes likumiem. Aristoteļa veidotajā pasaulē ir spēka tiesības, kur spēks veido likumu. Demokrīta uzskatos katrs pats sev veido savus likumus un tos ievēro tik daudz, cik tie netraucē viņa komfortam.

Plātona pasaulē valsts ir Kosmiskās kopības atspoguļojums zemes realitātē un, Idejas darbības rezultātā, pulcinot savu tautu, iemiesojas atbilstošā vēsturiskajā un ģeogrāfiskajā vidē, kurā katra dzīves labums izriet no viņa spējas būt derīgam.

Aristotelim apstākļi formē “sabiedrisko līgumu”, kura ietvaros katrs cenšas iekārtoties labākā vietā.

Demokrīta pasaulē tauta veido valsti, kurā katrs pēc saviem ieskatiem visus citus izmanto kā resursus savu vajadzību apmierināšanai (“tautas kalpi”), un, ja šī vajadzība prasa, tad, atsakoties no Goda, Taisnīguma un Cieņas, var izraisīt jebkuru nelaimi, lai ar tās palīdzību iegūtu savu vajadzību apmierinājumu. (Demokrīts no augļotājiem aizņēmās naudu, uzpirka visu pilsētvalstī ievākto ražu, ar ko izraisīja badu un, katastrofāli pieaugot pārtikas cenām, iepirkto pārdeva ar nesamērīgu peļņu. Ar to viņš pierādīja, ka, atsakoties no regulējošām normām un Ideāliem, katrs var pēc sava prāta mainīt realitāti – tāpēc cēlonis esot “atoms” – indivīds un tāpēc indivīds esot augstākā vērtība. (Cēlonis vienmēr ir augstākā vērtība – cēloņa atrašana indivīdā vai kopīgajā ir visu ideoloģiju centrālais jautājums – cēlonis ir pamatvērtība, kura nosaka visu citu vērtību savstarpējās attiecības un hierarhisko skalu. Cēlonis rada kustību, telpu, laiku, substances un kvalitātes. Cēlonis rada Kosmogonijas ainu.) Regulējošās normas un tas, ko uzskatot par “ideāliem, ētiku, tikumību, labo, pareizo un derīgo” esot relatīvi, pašu cilvēku pieņemti izdomājumi un tāpēc, tāpat kā pieņemti, varot tikt brīvi atmesti.)

Plātona pasaulē nav apšaubāma (ir acīmredzama) Radītāja un Idejas esamība darbībā. Dzīvība un Saprātīgs Cilvēks uz zemes ir atsevišķa no kopīgās Dzīvības izrietoša parādība un tādēļ tādu apdzīvotu planētu ir neskaitāmi daudz, zemāko cilvēču pieeja augstākajām ir neiespējama, bet augstākattīstītās, ievērojot saderību, zemākattīstīto attīstības interešu robežās saskaras ar savā attīstības līnijā esošajām.

Plātona pasaules kosmogonijā galaktikas centrā ir visgaišāko zvaigžņu lodveida kopas, valstis ir centralizētas, centralizācija un varas vienotība (nedalāmība) ir sabiedrības dzīves norma, bet Cilvēkam piemītošā (un caur Ideālo valsti saņemtā) vara viņā realizējas tik daudz, cik viņa Griba ir saskaņā ar valsti veidojošo Radītāja Gribu – Ideju. Cilvēka, atomu un katrā formā esošā Garīgā – Ideāla – nemirstīgā daļa savienojas ar citām un Kosmosa dzīves rezultātā apvienojas nemirstīgā Garīgajā Saulē, bet mirstīgās – materiālās, ar Garu nesaistītās matērijas vienības dematerializējas – atgriežas sākotnējā substancē.

Plātona pasaulē Māksla, Zinātne un Reliģija ir vienots veselums Kosmosa – Saprātīgā Skaistuma izpausme. Aristotelim tās ir atdalītas un dzīvo savu dzīvi Cilvēku vajadzību apmierināšanai. Demokrītam tas ir tikai indivīda apgūto praktiski pielietojamo prasmju izpausme – tas, ko katrs dara, ir viņa “māksla”, “reliģija” un “zinātne”.

Aristoteļa pasaulē Dzīvība eksistē jutekļiem pieejamā telpā tik daudz, cik to izdodas konstatēt ar jutekļu vajadzību apmierināšanai veidotu pētniecisko aparātu (jutekļu analogu) palīdzību. Dzīvības esamību, tāpat kā sakarus starp dzīvības formām, nosakot mehāniskā fizika. Nekādu Ideālu Kosmosā neesot – tur visu nosakot tikai tā saucamā “debesu mehānika” – masu, ātrumu un attālumu darbība, kurā katrs objekts sev meklē stabilāko – “labāko” vietu. Aristotelis noliedz Plātona Zināšanas par to, ka Ideja, Kosmiskās kopības vajadzībām, katrā Kosmosa vietā noliek savu Garīgi vadīto, apdvēseļoto ķermeni - unikāli organizēto masu ar tās kustības ātrumu tajā vietā starp citām masām, kurā tā atnes vislielāko labumu. Plātonam Kosmoss ir vienots harmoniski dzīvojošs organisms, bet Aristotelim tā ir spēku līdzsvara meklējumu vieta – vieta, kura savā būtībā ir nepilnīga – telpa un kustība esot tikai nepilnības radīta parādība.

Aristoteļa pasaulē attālumu pārvarēšanu starp pasaulēm nosaka tehniskās iespējas un saskarsmē ar citiem katrs ienes visu to, kāds ir pats – viņam tehnoloģijas nekorelē ar tikumību. Tāpēc Garīgi, psihiski, intelektuāli un fiziski kroplais Hokings sludina, ka kontakti ar citu pasauļu iemītniekiem Zemei esot bīstami, jo “citplanētieši” rīkošoties atbilstoši Eiropiešu kolonizatoru sapratnei par attiecībām ar vājākiem kaimiņiem (kuriem pēc baltādaino “zaļo” priekšstatiem “zaļi dzīvot” nozīmē būt neokolonizatoriem – pašiem baudīt kolonijās ražoto tehnoloģiju “zaļumu”, bet “zaļumu” ražošanas atkritumus atstāt kolonijās. Tā ir “zaļumu” un atkritumu pārdale starp kolonizatoru un koloniju teritorijām.).

Demokrītam visums ir materiālo atomu sagrupējumi – matērijas kaudzes. Materiālie atomi saduras un veido nejaušību diktētas kombinācijas, starp kurām konkurences apstākļos saglabājas (izdzīvo) veiksmīgākās (apstākļiem piemērotākās) kombinācijas. Demokrīta pasaulē lielākā (visu radošā) vērtība ir individualitāte, tāpēc tās tiesības ir neaizskaramas. Individualitāte esot brīva tik ilgi, kamēr tā ir nesaistīta (Tāpēc “mīli pats sevi”) – tādā brīvībā esot vislielākās pašizpausmes (kombināciju veidošanas) iespējas. Iesaistoties attiecībās, tās zūdot un sašaurinoties līdz ar struktūras pieaugumu. Struktūra veidojoties, uzspiežot savu gribu indivīdam (valsts “diktatūra” un tādas “diktatūras noziedzība”), kā rezultātā individualitāte zaudējot radošo brīvību – iespējas. Tāpēc “nesaisties un visu laiku esi ceļā uz citām, iespējams, labākām attiecībām”. Demokrīta telpā nākotnes daudzums ir iespējās (nošpikots no Plātona un Aristoteļa). Līdz ar struktūru pieaugumu “nākotnes” daudzums samazinās – līdz ar to Kosmoss un Cilvēks virzās uz savu nāvi. No šejienes nāk mūsdienu murgainā teorija kā “termodinamiskā siltuma nāve”, “melnie caurumi” galaktiku centros un “no Cilvēka dzīves bezjēdzības” izrietošas bezatbildības sludināšana.


·         Katra ideoloģiskā bāze rada savu matemātisko aparātu un kosmogoniju, kas ir sabiedrībā valdošās domāšanas pamatu raisītas sociālās un ekonomiskās politikas priekšstatu pārnese – atspoguļojums kosmogonijā.


Plātona pasaulē Cilvēks ir Idejas auglis un atgriežas pie savas izcelsmes Avota – Idejas un tādā veidā manto Idejai piemītošo nemirstību – Cilvēks, iemiesojot Ideju, kļūst nemirstīgs un, izvēršot Idejā esošās potenciālās iespējas, to daudzveidību, aizvien paplašina savu radošo iespēju telpu – Cilvēks ieiet aizvien plašākā un daudzveidīgākā Dzīvībā – tuvojas Garīgajai Saulei.

Aristoteļa pasaulē Cilvēka iespēju lauks ir iepriekš noteikts – Cilvēks ir realitāti veidojošo apstākļu (“Dieva”) vergs. Apstākļus veido mehāniskā fizika, “sabiedriskais līgums” un Cilvēkā ieprogrammētā loma, kuru nosaka viņa nepilnvērtība – atkāpe no normas. Cilvēks tiek uzlūkots kā iepriekšnolemti nepilnvērtīga – grēcīga būtne, kura savu “grēcīgumu” “izpērk” caur nožēlas ceļu, kurš to neizbēgami noved konfrontācijā ar citiem, jo viņu ceļi krustojas. Tādā veidā Aristoteļa pasaulē Cilvēks esot nolemts cīņai – karam ar sev līdzīgajiem.


·         Aristoteļa pasaulē sabiedrība “attīstās” caur konkurenci – cīņu un pretdarbību naidīgiem spēkiem.

·         Demokrīta pasaulē sabiedrība “attīstās” caur neierobežotu indivīda tiesību un brīvību paplašināšanos (Visuma bezgalīgās izplešanās teorijas pamats), kas galarezultātā beidzas ar jebkuru saišu ar citiem zudumu. (Demokrīta filozofija ir devusi divus pretrunīgus visuma “dzīves” modeļus. Viens, kompilācijā ar Aristoteļa “labāko vietu” ir “pulsējošais visums” un tā beigas “melnajā caurumā”. Otrais ir “bezgalīgais izplešanās visums”, kurš beidz pastāvēt zūdot saitēm starp visuma objektiem. Telpā starp abiem pretpoliem ir visas citas mūsdienu murgainās teorijas – tādas kā “paralēlie visumi”, “ceļojumi laikā” utt.)

·         Matemātiķu cīņa starp pulsējošā un bezgalīgās izplešanās kosmosa teritorijām ir cīņa starp Aristoteļa un Demokrīta ideoloģijām.

·         Aristotelis, sludinot kustību uz “labāko vietu”, galarezultātā visu sapulcina “melnajā caurumā” – visu masu Ņūtonsikās pievilkšanās rezultātā.

·         Apvienojot Aristoteli un Demokrītu paradoksālā (monopoli strukturālās vienības) vienvienīgā vislielākā “melnā cauruma” veidā, iegūstam abas ideoloģijas apvienojošu visuma nāvi – visu atomu saplūsmi vienā homogēnā egocentriskā kodolā.

·         Sīka individualitāte, kā visa sākums un visu aprijoša bezgalīga individualitāte, kā visa gals.

·         Mūsdienu politoloģija, ekonomika, akadēmiskā “zinātne” un tās “sasniegumi” – praktizētais dzīvesveids – priekšstati par to, kas ir dzīvs, labs un pareizs, ir smelti no Aristoteļa un Demokrīta prātojumiem.

·         Katoliski – feodālā sistēma ir Aristotelis.

·         Luterāniski-liberālā kapitālisma sistēma ir Demokrīts.

·         Demokrīts ir arī kapitālisma un antisociālas valsts saturs.

·         Demokrīts ir antisabiedriskas mācības nesējs – sludina sabiedrības atomizāciju un anarhijas virzību.


Laika, kustības, matērijas un enerģijas cēloņu izziņa un postulēšana ir katras Filosofijas un filozofijas pamatjautājumi un katrā tie tiek postulēti atšķirīgi, bet ir arī kopīgie spriedumi. Tā, piemēram – visi jau antīkajā pasaulē saprot, ka laikam tāpat kā telpai ir kvalitatīva daba - laiks ir procesu virzībā un konkrēti – starpība starp stāvokļiem procesā. Saprast, kas ir laiks un telpa ir ļoti būtiski – no tā izriet valsts politiskā dzīve, sabiedrības uzbūves modeļi, to vērtējums, zinātnes uzdevumi un attiecības ar apkārtesošo – tiesību sistēma.

Laiks procesā vienmēr virzās no cēloņa uz sekām, bet telpu struktūru veido vērtību darbības robežas. Tāpēc Plātona pasaulē laiks nāk no augšas (kā Zevs zelta lietus veidā nolīst pār Danaju) – Ideja materializējas Dabas Likumu uzturētās Dabiskās Kārtības Normu Sistēmas (kanona) diktētā Dabisko Tiesību vidē. Dabiskajās Tiesībās tiesību subjekti ir viss esošais – viss laikā un telpā objektīvi eksistējošais un katra tiesības izriet no viņa dabas – uzdevuma Idejas iemiesošanā. Plātonam telpa ir Universālā Substance, kurā Vērtību darbības rezultāta veidojas Ideju diktētās formas.

Cilvēkos laiks virzās caur Garīgo Vērtību telpu – Garīgo Vērtību sistēmu un tiek modulēts Cilvēcisko Vērtību lokā. Tāpēc katrs vienas Idejas darbībā saņem savām Cilvēciskajām Vērtībām atbilstošas sekas. Tāpēc Plātona pasaulē Pienākums ir augstākstāvoša un augstvērtīgāka parādība par tiesībām un ir tiesības izraisošs cēlonis.


·         Plātona pasaule ir ideālistiska, sociāli atbildīga un ekoloģiska pasaule.

·         Plātona pasaules telpa ir starp Ideju un Cilvēku, kur Cilvēks ir Idejas auglis – Idejas iemiesojums.

·         Plātona pasaulē Vērtības un Vērtību cēloņi ir Ideju, Ideju un Cilvēku attiecību telpā.

·         Plātona pasaulē Cilvēka prāts, dvēsele un ķermenis ir Ideju un Gara mājas – dzīves vietas.


Aristoteļa pasaulē laiks plūst visos horizontālajos virzienos. Telpa ir starp parādību (subjektu un objektu) īstajām un nepilnvērtīgajām vietām un starp subjektiem, subjektiem un objektiem, un starp objektiem. Laika cēlonis ir telpas – “nepilnības” esamība, palielinās līdz ar “nepilnību” daudzumu un samazinās līdz ar tuvošanos telpas – “nepilnības” beigām.


·         Aristoteļa pasaule ir mehānisku attiecību pasaule – pasaule un viss esošais ir mehānisms.

·         Aristotelim Pienākumi un Tiesības ir līdzsvarā un tādēļ, tāpat kā Pienākumi var radīt Tiesības, tāpat arī Tiesības ir Pienākumu cēloņi (verdzības pamatojums) un dod iespēju manipulēt ar atbildību (atbrīvoties no atbildības) un brīvību (to neierobežoti daudzveidīgi ierobežot).

·         Aristoteļa pasaule ir materiālistiska, sociāli diskriminējoša un ekoloģiski destruktīvas cīņas vide.

·         Aristotelim Cilvēka ķermenis ir bioloģisks mehānisms, ar kuru var veikt visas iespējamās mehāniskās manipulācijas (mūsdienu medicīnas darbību pamatojums).

·         Aristoteļa pasaulē tiesības rodas paša subjekta darbību rezultātā, kas izslēdz Dabisko Tiesību darbību, bet pamato katra tiesības rīkoties pēc paša ieskatiem brīvajā telpā vai pretnostatīt tās citu subjektu tiesībām. Objektiem nekādu tiesību nav, bet subjektu tiesību pretnostatījumi rada “tiesību sacensību”, kurā uzvar “stiprākās” tiesības – Aristotelis pamato kara, kā tiesību sistēmas daļas, likumību.

·         Romas impērijas politiskā darbība, sabiedriskā struktūra, reliģiskā un ģimenes dzīve un Romiešu Tiesību sistēma būvēta uz Aristoteļa filozofijas bāzes – ir tās auglis.


Demokrītam procesa cēlonis ir “atoma” neierobežotības radīta kustība, kura nejaušību ceļā radot dažādas kombinācijas – atomu struktūras. Struktūru izcelsmei nekādu likumu neesot – tās vienkārši rodoties vai sabrūkot, kā iekšēju tā arī ārēju apstākļu dēļ. Saglabājoties un pieaugot apstākļiem vislabāk piemērotās. Starp struktūrām valdot konkurence par izdzīvošanas resursiem. Demokrīta pasaulē laiks starp atomiem kustas no apakšas uz augšu. (Subjekts ir laika cēlonis un subjekts pats nosaka savu mehānisko attiecību raksturu savā telpā.) Demokrītam telpa ir arī paša atoma iekšpusē, kur esot arī visu vērtību cēlonis (sevis mīlēšana), tāpēc katrs indivīds pats esot sev-vērtīgs un pats esot sev-vērtības deklarējošs – paš-vērtības (patmīlības) veiksmīga izpaušana ir viņa pašrealizācija un pieļauj jebkuras vienas darbības nomaiņu ar citu darbību pēc paša ieskatiem.


·         Demokrīta pasaulē katrs var darīt visu, kas tam ienāk prātā.

·         Demokrīta pasaulē nav ne pienākumu, ne tiesību, ne atbildības – ir tikai brīvība.

·         Demokrītam nav stingras tiesību sistēmas – tā ir virtuāli veidojama un demontējama pēc indivīdu ieskatiem.

·         Demokrītam nav objektīva labā, pareizā un derīgā. Katrs pats to sev izvēlas un pielieto pēc saviem ieskatiem.

·         Demokrīta pasaule ir materiālistiska, antisociāla un antiekoloģiska (“pēc manis kaut vai ūdens plūdi”).

·         Demokrīta pasaule ir nāves – miršanas – izmiršanas pasaule, nāve ir kustības mērķis un galarezultāts. Galarezultātā, tiecoties pēc galējos neatkarības, tomēr “paši sev pretrunīgi”, iekšējo telpu “brīvības” (egocentrisma) savienoti, visi sapulcējās vienā lielā “melnajā caurumā”, kura iekšienē “visuma izplešanās bezgalībā” katrs turpina dzīvot absolūti individualizētu – no citiem nošķirtu subjektīvo dzīvi. Demoktīts dod aizsākumu subjektīvā relatīvisma doktrīnai.

·         Demokrītam “dzīve” ir ceļš uz nāvi galējā vientulībā. (Tā atspoguļojums ir mūsdienās piekoptā pensiju sistēma, seperātā paaudžu dzīve, sociālo dienestu “pakalpojumu” un “aprūpes” sistēma cilvēciskās atsvešinātības vidē.)


2. turpinājums


* * *


“Kristietības” – “kristīgās baznīcas” sākumi iezīmējās ar liktenīgu notikumu, kurš savu cēloni rod apstāklī, ka eseju (gnostiķu filosofu) un Kristus mācekļu (eseju) vidē bija gan “zēloti” (nemetoni), gan “avis” (omfalas). “Zēloti” iestājās par politiskās varas prioritāti (“esamība nosaka apziņu”) sabiedrības Garīgajā evolūcijā, bet “avis” par Garīgo un Cilvēcisko vērtību (“apziņa veido esamību”) prioritāti, kura atnes atbilstošu politisko dzīvi. “Kristīgās” baznīcas sākumos (Idejiskā centra – pamatšūnas trūkuma apstākļos) tas iezīmējās ar divu nesavienojamu – diametrāli pretēju nometņu rašanos. Jau pašā sākumā “kristīgā” baznīca sašķēlās divās ideoloģiskās nometnēs – “Jāņa” (Kristus “mīļo mācekļu”) un “Pētera” (Kristus “trīsreiz nodevēja”) nometnēs un baznīcas dzīves līnijās.

“Jāņa” (omfalas) līnija deva aizsākumu Kataru – Albigoju valstij Dienvidfrancijā, kura tur eksistēja līdz 12.gadsimtam un “Ķeltu kristietībai”, kuru tagad pazīstam ar “Artūra cikla” nosaukumu (Karaļa Artūra mitoloģijā noslēpta iekšējā (ezotēriskā) kristietība).

“Pētera” līnija meklēja politiskās varas piepildījumu un “iekārtojās” par Romas impērijas (Aristoteļa materiālistiskās filozofijas iemiesojuma) oficiālo reliģiju, ar ko pārstāja būt ideālistiska ideoloģija un slēptā (melīgi maskētā) veidā ir materiālistiska ar visām no tā izrietošajām sekām – varas, mantas un miesīgu baudu kāri, kas to ir novedusi līdz sociālām, politiskām un seksuālām perversijām. Šīs perversās baznīcas pagrimuma pamatā ir tas, ka, tiecoties pēc politiskās varas, “Pētera” līnijas “kristīgā” baznīca savas eksistences pamatos iestrādāja dogmu par “1000-gadīgo miera valstību”, kuru nodrošinot “katehons” – varas turētājs. Pēc “katehona” sabrukuma nākšot “antikrists” – “katehona” pretinieks. “Katehons” – baznīcas politiskās (“Pētera līnijas”) varas turētājs ir Aristoteļa filozofiskajā bāzē veidotā Romas impērija.

Romas impērija – “katehons” nav teritorija, politiskā iekārta, vai dinastiskās līnijas. “Katehons” ir Aristoteļa filozofijā balstītās Romiešu tiesības – Romiešu tiesības ir Romas impērija. Tāpēc, visur apkarojot Dabisko Tiesību sistēmu, “kristīgā” “Pētera” baznīca izplata Romiešu tiesības. Visu Eiropas zemju un tautu Kultūras tradīcijas dzīvoja Dabisko Tiesību telpā. Tāpēc, izplatot Romiešu tiesības, tiek apkarotas (Aristoteļa mācība) Dabiskās Tiesības un to uzturētās tautu Kultūras tradīcijas. “Kristīgā” baznīca, pieņemot “katehonu” – Romas impēriju – Romiešu tiesības, ar to pašu pieņēma Aristoteļa materiālismu un nostājās opozīcijā Platoniskajam Dabisko Tiesību Ideālismam. Līdz ar to katoliskā baznīca ir melīga – slēpta materiālisma ideoloģijā balstīta, materiālismu izplatoša un materiālismu caur savu jezuītu radīto akadēmisko “izglītības sistēmu” iegalvojoša sātaniska (antiideālistiska) politiska struktūra.


·         Katoliskā “kristīgā” baznīca ir Plātona Ideālismu apkarojoša Aristoteliskā materiālisma uzturētāja.

·         Luterāniskā “kristīgā” baznīca ir Plātona Ideālismu un Aristotelisko baznīcu apkarojoša Demokrītiskā materiālisma uzturētāja.


Varētu domāt, ka divas, sākotnēji sadalījušās “Jāņa” un “Pētera” baznīcu līnijas varētu blakuspastāvēt un vēsturiski pierādīt savu ideoloģiju patiesumu, derīgumu, pareizību un labumu. Tomēr tas nav iespējams, jo “Jāņa” vēsturiskā līnija ir Plātona Ideālisma – Dabisko Tiesību nesēja, bet “Pētera” vēsturiskā līnija ir to visu un tāpēc “Jāņa” vēsturisko līniju apkarojoša – materiālistiska Romiešu tiesību izplatītāja, kuras vara un varas lielums – vēsturiskā eksistence ir atkarīga no Dabisko Tiesību un Ideālistiskās Kultūras tradīcijas apkarošanas, kā to iezīmē Aristoteļa “tiesību sacensības” un “tiesību spēka” ideoloģija.


·         Katoliskā “katehona” dogma postulē, kā “antikrists” – Romiešu tiesību pretinieks ir Dabisko Tiesību nesējs – “Jāņa” līnija.


Līdz ar to visa Eiropas vēsture ir “Pētera” līnijas uzturēta Aristotelisma cīņa ar “Jāņa” Plātonismu, kuru rezumē pagrimums Demokrīta iedzemdinātajā Luterānisma – liberālisma – kapitālisma samazgu bedrē – galējā materiālismā.


·         Aristoteliski materiālistiskajiem katoļiem “antikrists” ir patiesi Kristīgais Ideālisms.


Tā vārdā un monopola interesēs 12.gadsimtā “Pētera” – Romas pāvesta katoļi sapulcināja armiju un iznīcināja (noslepkavoja visus iedzīvotājus) Kataru-Albigoju “Jāņa” līnijas Kristiešus, kuri pierādīja, ka Cilvēka Gara izaugsme atnes labākos dzīves rezultātus un labāku dzīvi, kā katram atsevišķi, tā arī visai sabiedrībai un valstij kopumā.


·         Materiālistiskā katoliski – luteriski – sātaniskā baznīca ir apkarojusi Ideālistisko sociāliatbildīgo un ekoloģisko Cilvēku sabiedrību, kā vietā izplatījusi un uzbūvējusi savu materiālistisko antisociālo un kapitālistisko antiekoloģisko liberālisma perversiju (LGBT) Eiropu, kuras perverso modeli, visur iznīcinot vietējās Kultūras tradīcijas, uzspiež visām citām pasaules daļām.

·         Tā saucamais ateisms – Radītāja esamības noliegums un Marksisms – šķiru cīņas ideoloģija ir Aristotelisma pielietojums konkrētajā vēsturiskajā situācijā.

·         Ateisms un Marksisms ir efektīvais – darbīgais katolisms.

·         Katolisma – ateisma – Marksisma un luteriskā liberāliskā kapitālisma perversiju (LGBT) alternatīva ir Ideālistiskā sociāli atbildīgā un ekoloģiskā Dabisko Tiesību Plātonsikā sabiedrības valsts.


* * *


Tiktāl tas ir teorētiskā pamatojuma līmenī, bet praktiski Aristotelisms un Demokrītisms mūs ir novedis pie bēdīgām mūsdienu dzīves sekām. Pirmkārt, tas ir devis iespēju izplesties un varu iegūt žīdu naudas augļotājiem un viņu idejiskajiem un vēsturiskās darbības augļiem – bankām un banku kapitālistiem. Tur, kur brīvībā palaists un iedarbināts neierobežotas peļņas un aizdevumu, aizdevumu procentu - augļošanas princips, tur tas vēlāk iznīcinās visu ar ko vien saskarsies.


·         Piekto - Āriešu rasi, ar savu peļņas gūšanas invāziju, iznīcinās žīdi.


Otrkārt, Aristotelisma mehaneiristiskā filozofija, uzskatot Cilvēka ķermeni par mehānismu, paver ceļu Demokrītiskai bezatbildīgai, iegribu diktētai pieejai rīcībā ar savu ķermeni. Aristotelismam postulējot Cilvēka ķermeni kā mehānismu, Demokrītisms to papildina ar šāda mehānisma individuālo mehaneiristiskās evolūcijas murgu un rada to, kas tagad vada visas Cilvēces vēsturisko gaitu – transhumānisma filozofiju.


·         Aristotelisma un Demokrītisma summējums ir devis jaunu – transhumānisma filozofiju, kas jau ir likta politoloģijas, socioloģijas un ekonomikas pamatā.


Transhumānisms sludina, ka Cilvēks esot izsmēlis savas evolucionārās iespējas un tālāk attīstīšoties tikai kibernētiskie mehānismi. Evolūcija virzīšoties caur datorizētām un mehaneiristiskām sistēmām. Tāpēc Cilvēks tikšot aizstāts ar robotu, kļūšot daļēji robotizēts un līdz pilnīgai izzušanai eksistēšot tikai kā nepilnvērtīga robotizētas sistēmas piedeva.

Transhumānisma filozofija vada visa veida dzīves virtualizāciju, datorizāciju, naudas “bezskaidrību” un cilvēka robotizāciju – protezēšanu, sapņo par apziņas pārnešanu uz datorizētu sistēmu, ķermeņa “papildināšanu” un “integrēšanu” datorizētās sistēmās, kā arī “mākslīgā intelekta” radīšanu. Dzīve no reālās tiek pārnesta uz virtuālo tehnoloģiju – “gadžetu” vides dzīvi.

Transhumānisms paredz ne tikai Cilvēka dzīves datorizāciju un robotizēšanu – Cilvēka un viņa dzīves savienošanu ar datorizētām sistēmām, viņa pakļaušanu tādu sistēmu diktatūrai – pārkārtošanu saskaņā ar tādu sistēmu darbības principiem, bet arī Cilvēka un viņa dzīves Cilvēciskā satura sagraušanu un izņemšanu no Cilvēka dzīves vides, Cilvēka dzīves un Cilvēka. Tas notiek plašā un nespeciālistam, ar savu ikdienas dzīvi aizņemtam patērētājam, neaptveramā procesu virzībā.

Tas, ko TV raidījumos pazīst kā vadāmā haosa teorijas ietvaros radītās “krāsainās revolūcijas” ir tikai viena sīka šīs haosa virzīšanas līnija. (“Vadāmā haosa” teorija paredz ar mākslīgi radītu haosu pārtraukt dabisku Cilvēku dzīves gaitu, lai vēlāk to varētu aizstāt ar mākslīgi radītu pretdabisku eksistenci.) Otra līnija ir “preces un pakalpojuma īslaicīguma” doktrīna, kuru nu jau ir pieņēmuši visi ražotāji un patērētāji. Cita līnija ir “preemtīvā kara” doktrīna, kurā iznīcina katras pieejamās populācijas Kultūru, atmiņas par savu izcelsmi, sabiedrisko dzīvi un jebkuru pamatu neatkarīgai Cilvēka dzīvei. Neatkarība tiek uzskatīta par draudu transhumānismam, kas var izraisīt pretestību tā ieviešanai.

Vēl cita “vadāmā haosa” līnija ir LGBT lopiņbara vairošana. Perversiju vairošana nav mērķis. Mērķis ir radīt vidi, kurā tālāk var veikt jebkuras tālākās darbības vērtību orientieru likvidēšanai, jēdzienu nomaiņai un destruktīvu “projektu” ieviešanai. Tā apmēram pirms 40. gadiem tika popularizēts mīts par “indigo bērniem”. Šie esot tik īpaši, ka nekas agrāk par normu pieņemtais uz tiem neattiecoties, tie visu mainīšot un glābšot šo pasauli. Šie esot tik īpaši, ka neesot normāli mācāmi, paši mācīšot pieaugušos, neesot audzināmi – paši audzināšoties un paši izvēlēšoties sev “genderi”.

40 gadi ir pagājuši. Pasaule iet to pašu ceļu – tajā nekas nav uzlabojies. “Indigo bērni” ir kaut kur pačibējuši, bet ar šī mīta palīdzību ir sagrauta audzināšana, izglītība, ieviestas “bērnu tiesības” un juvenālā justīcija, bet “genderisms” jau sazēlis par atsevišķu lopiņbara darbības jomu. Tā ar secīgu mītu izplatīšanu tiek iznīcināts Cilvēks. Viens no tādiem mītiem ir mīts par “mākslīgo intelektu” “Mākslīgā intelekta” meklētāji nesaprot, ka tas, ko viņi meklē un grib uztaisīt nav intelekts (tas, ko viņi grib, ir mākslīgā dvēsele un apziņa. Viņi ar mehānismiem – materiāliem līdzekļiem grib darīt to, kas nāk no Ideālās – Garīgās pasaules, kā tās darbības auglis.) un “ceturto rūpniecisko revolūciju”, kas atnesīšot vispārēju labklājību visiem visur visā pasaulē.


·         Izveidota sistēma, kura pāraudzina Cilvēku – Cilvēku pielīdzina – pieskaņo datoram – datorizē Cilvēku.

·         Šajā Cilvēka datorizācijā piedalās valsts politiskā vadība, ekonomiskās, sociālās un “zinātniskās” – “izglītības” institūcijas.


Nesen klausījos pirmās padomju matemātikas klases audzēkņa, profesionāla matemātiķa, matemātikas pasniedzēja ar vairāku gadu stāžu (arī ASV) Anatolija Kušnirenko stāstījumus par matemātiskās izglītības problēmām mūsdienās. Viņš ļoti uzskatāmi atklāja centralizēto testa eksāmenu absurdumu un destruktīvo – iluzoro dabu. Mūsdienu mācīšanas metode no kopīgā matemātikas konteksta – lauka izrauj atsevišķus elementus un tos, bez savstarpējās saistības atklāšanas, uzdod par matemātiku.

Viņš stāsta, ka, lai iekārtotos prestižā mācību iestādē, pretendents tam tērē tikpat daudz laikā kā Padomju Savienībā, bet to dara pa tukšo, jo tas, ar ko viņš iet uz šo mācību iestādi un ko tur no viņa prasa, nav matemātika, bet matemātikas elementu pazīšana. Matemātiku – kopsakarības saviem audzēkņiem māca dažas slēgtas struktūras kā Krievijā, tā arī aiz tās robežām, bet tur to dara izmantojot padomju skolu metodiku, kas izrādoties esot labākā un efektīvākā matemātikas mācīšanas metodika.

Mani profesora stāstījumā ieinteresēja pavisam citi aspekti. Visa cita starpā viņš stāstīja, kā kopā ar citiem programmēšanas apmācības entuziastiem ir izveidojis bērnu apmācības sistēmu “piktomir”. Šī sistēma ir vērsta uz to, ka pieradina bērnu pie domas, ka intelektuālu grūtību pārvarēšana interesantā sabiedrībā ir derīga un vērtīga nodarbošanās. Šajā sistēmā viņš centies zinātniski rekonstruēt savu bērnu dienu pieredzi, kādu guvis attiecībās ar tēvu, kurš viņu ir iesaistījis ar domāšanu saistītās galda spēlēs un rotaļās.

Profesors stāstīja par to, kā programmēšanas apmācība iekļuvusi bērnudārza bērnu nodarbību vidē. Kāda viņa kursa biedrene, programmēšanas entuziaste, pēc bērna piedzimšanas savam bērnam jau agrā bērnībā mācījusi datorzinības, informātiku un programmēšanu. Tas iepaticies arī citām bērnudārza grupiņas māmiņām un viņas lūgušas to pašu darīt arī ar viņu bērniem. Tā esot radies matemātikas un programmēšanas apmācības kurs “algoritmika”.

Tieši šajā vecumā tas esot ļoti efektīvi. Elektroniskās ierīces iemācoties lietot arī jaunāki bērni, bet tos “pārvaldīt” varot tikai sākot no 6 gadu vecuma. Šajā vecumā bērnam rodoties loģiskās domāšanas aizmetņi un viņš kļūstot spējīgs intuitīvā līmenī apgūt lielu programmēšanas jēdzienu apjomu, kas esot pietiekami pilnvērtīgai programmēšanas apmācībai.

Matemātikas profesionālis to uzskata par milzīgu sasniegumu. Viņš stāsta, ka agrāk, “skaitļošanas ēras” sākumā tas esot biji grūti paveicams pat fizikas-matemātikas studentiem 2.kursā, bet tagad to varot jau bērnu dārzā. Šo viņš salīdzina ar piedāvājumu bērnudārza bērniem ieviest batuta lēkāšanas un akrobātikas kursu – kura gan māmiņa negribētu, lai viņās bērniņš būtu profesionāls “batutists - akrobāts”?!

(Matemātiķis neko nezin par bērna organismu – tā attīstību, to, ka tas tāpat kā sievietes organisms, anatomisko īpašību dēļ, nav derīgs batuta slodzēm – bērniem tas rada seksuālu uzbudinājumu, bet sievietēm nodarbības batutā rada ginekoloģiskas problēmas).

Matemātiķis, domājot par iespējami lielāka Cilvēku skaita iesaistīšanu programmēšanā, programmēšanas principu dziļāku integrāciju Cilvēku dzīves vidē un Cilvēka apziņā, ir labi uztaustījis brīdi, kad Cilvēka apziņa tam vislabāk pakļaujas. Tas ir brīdis, kad bērnam “rodas loģiskās domāšanas aizmetņi”. Profesors ir sajūsmā par lielajām izmaiņām sabiedrībā, par plašo elektronisko ierīču ienākšanu sadzīvē un bērnu agro saskarsmi ar tām. Vēl vairāk viņu priecē tas, ka tagad bērnudārzā “var izdarīt to, ko nevarēja matemātikas studenti”.

Turpat blakus viņš gaužas par to, ka nav iespējama automatizēta programmu pareizības pārbaude – vienas programmas pareizību nevar pārbaudīt ar citu programmu – nav tāda algoritma – to definējot neapgāžama matemātikas teorēma un tādēļ par katras programmas darbības pareizumu var pārliecināties tikai šīs programmas darbības laikā. Ar to tiek izskaidrots kāpēc “katrai programmai viņa pati un viņas darbība vienmēr ir pareiza”.

Citiem vārdiem sakot, kibernētika zin, ka “neviena sistēma nevar izprast pati sevi un par sevi augstākattīstītu sistēmu”. Tas ir – neviena sistēma, bez augstāk organizētas sistēmas palīdzības nevar saprast savas kļūdas, uzzināt par augstāk organizētas sistēmas esamību, darbības principiem un radīt par sevi augstāk organizētu sistēmu – zemāk organizētai nav tādas motivācijas, izpētes iespēju un nav no kā tādu radīt. Akmeņu, smilšu un ūdens Cilvēki dzīvo savā pasaulē, kurā ir tikai akmeņi, smiltis un ūdens.

Ja šo tagad pārtulkojam Cilvēciskās izaugsmes un attiecību jēdzienos, tad redzam, ka matemātikas profesionālis nesaprot un nevar saprast, ko pats dara un kas ir tas, par ko viņš priecājās. Tā bērnu grāmatiņā “Urfins Džis un viņa kokpauri” mākslīgi veidotie radījumi – kokpauri ar interesi vēro, kā deg viņu koka rokas. Tāpat matemātikas profesors nesaprot ko nozīmē, ka “loģiskās domāšanas aizmetņu rašanās laikā bērni intuitīvi apgūst programmēšanu”. Viņš nesaprot, ko viņa darbības gadījumā nozīmē “katrai programmai viņa pati un viņas darbība ir pareiza”. Viņš nesaprot kāpēc viņa kursabiedre ar tādu aizrautību bojāja savu bērnu un to, ka tikai neko nezinoša māmiņa priecājās par sava bērna vai jaunas sievietes lēkāšanu pa batutu.

Profesors neaizdomājās, ka programmēšana, agra programmēšanas apmācība un plaša datortehnikas ieviešana, visa datorizēšana par labu tiek uzskatīta tikai tādā sabiedrībā, kurā tas tiek uzskatīts par labu, tur, kur ar to aizraujas šī sabiedrība, kura neko nezin par to postu, kādu Cilvēka apziņai – dvēselei nodara kontakti ar datorizētām sistēmām – datorprogrammām un datoriem. Matemātikas profesoru sajūsmina iespēja Cilvēciskās domāšanas loģiku, tās rašanās laikā bērnam nomainīt ar datorloģiku. Neformālās, tēlainās un daudzvektoru daktu sasaistes telpas loģikas vietā ieviest formālo, lineāro vienvirziena loģiku. Tur, kur jābūt kopsakarībām, ieviest datu kopu apstrādi. Tur, kur no kopsakarībām nonāk pie atsevišķa gadījuma zināšanas, tur ieviest atsevišķu gadījumu izsecināšanu no liela sīku datu apjoma. Matemātiķi sajūsmina Cilvēka apziņas un apziņas darbības iespēju sašaurināšana

Šo “zinātnieku” sajūsmina iespēja veselā Cilvēkā viņa veselo un derīgo spēju aizstāt ar šīs spējas surogātu. Matemātikas profesoru sajūsmina fakts, ka sabiedrībā, kurā vēl nekā nezin par “mākslīgo intelektu” (to pēta un uz to iet), kur dators un datorizācija ir modes lieta, stulbas māmiņas atbalsta savu bērnu apziņas izveidošanu atbilstoši tiem pirmajiem un nepilnvērtīgajiem soļiem mākslīgā intelekta veidošanas ceļā, kura sākumā ir zemes “zinātne”. (Par teorētiski – mītiska, no šīs teorijas mitoloģijas izrietošas daļiņas – bozona “atklāšanu” viņi saka: “tas apstiprina to, ko mēs zinām.” Tad vēlāk pie jaunām vai citām teorijām to mitoloģijā tas neapstiprina neko, ir pavisam kas cits, vai nemaz neeksistē – ir tikai citu parādību korelācijas blakusefekts) Mākslīgā intelekta koncepcijas, programmēšanas principus var uzlabot, attīstīt un mainīt, bet pēc vienkāršotas vai kļūdainas loģikas veidoto bērna apziņu vairs pārveidot nevarēs. Ja datorā reizēm var instalēt jaunāku programmas versiju (bet četrreiz jāmaina dators), tad bērna apziņā to nevar. Programma tiek “iešūta bērnā - čipā” un ir maināma tikai ar “čipa - bērna” nomaiņu.



tupinājums sekos…



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa