Piezīmes par Laika dabu.
(Viss plūst, Viss mainās, Viss atkārtojas)

Ir daudz runāts par Likuma Varas, Cilvēka vardarbības spēka un Varas Spēka attiecībām un no to mijiedarbību rezultātiem. Tāpēc, neiedziļinoties nepārkāpjamās filosofiskās metafiziskās aksiomās, var teikt, ka Esošais ir process, kurā potenciāli vai nerealizēti iespējamais formējas apstākļu sistēmā, no kuras atsevišķi, mūsu apziņai pieejami stāvokļi, mums parādās kā notikumi. Katrs “notikums” procesā ir jauns – visuresošā procesa stāvokļu sistēmu ietekmējošs apstāklis – stāvoklis. (Te lekciju apmeklētājiem jāatceras, kas ir stāvoklis procesā un kā tas ir saistīts ar “Akašas ierakstiem” – nospiedumiem astrālajā matērijā, kuri mums dod to, ko mēs saucam par Laiku.) Šis jaunais apstāklis (nosacījumu komplekts – Varas diktāts) dod iespēju realizēties kādai citai nerealizētai esamībai. (Lekciju apmeklētājiem atcerēties par šiem trijiem Esamības stāvokļiem – apstākļiem Evolūcijas procesā.) Esamību realizācijas un to radīto notikumu plūsma mūsu apziņā parādās kā tas, ko mēs saucam par laiku. Tāpēc, ka mums katram ir sava, no kolektīvās, kā tās atsevišķs laikā un telpā vietējs gadījums, izrietoša apziņa, mēs sev fiksējam – redzam sev pieejamos “notikumus”. Fiksēto notikumu ķēde ir tas, ko mēs domājam un saucam par Laiku. Katra apziņa ir saistīta ar savu subjektīvo un objektīvo – notikumu ķēdes laiku.

Tā kā “notikums” ir apstākļu maiņu rezultāti, tad tur, kur maiņu ir vairāk, tur arī “Laiks rit ātrāk”. Tur, kur nav apstākļu maiņas, tur “Laika nav”. Tas arī attiecas uz apziņas subjektīvo – iekšējo notikumu laiku. Tāpēc no globālajiem procesiem atrautās – izolētās apziņās un neattīstītās nav laika ritējuma sajūtas un tāda jēdziena lietojuma savas darbības vērtēšanai un virzīšanai, kā tas ir vērojams pie izolētu primitīvu grupu dzīves. Tas nenozīmē, ka viņi nav ieslēgti kādā lielākā apstākļu izmaiņu ķēdē. Vienkārši viņu apziņai nav pieejami, šie apziņai “garām mainīgie” apstākļi. Tāda izolētība nav bezgalīga. Tad, kad viņi tam nesagatavoti (viņu Laika tur nav) saskaras ar kādu citu ārpus viņu apziņas esošu veidotu apstākļu “Laiku”, tādu “savā Laikā atpalikušo” apziņas nav spējīgas adekvātai rīcībai “jaunā Laika” apstākļu sistēmā. Tur tās vai nu sabrūk – iet bojā, vai tiek pakļautas totālai apstākļus veidojošo apziņu kontrolei un labdabīgai (audzināšana un izglītība) vai ļaunprātīgai attīstību izslēdzošai un paverdzinošai manipulācijai.

·       Tas ir tas uz ko Jūs visus kopā ar Jūsu bērniem virza tā saucamā “kompetenču izglītība” un katru dienu Jums uzspiestā propaganda, valodas kropļojumi un apziņas maiņa.

·       Tas, kas Jums liekas, ka “tā jau tagad notiek” ir ļaunprātīga Cilvēka vardarbības spēka iejaukšanās Likuma Varā.

Zaudējot vai neiegūstot (kā tas notiek ar mūsdienu tā saucamajiem politiķiem, psihologiem un visādiem citiem speciālistiem sabiedriskajās attiecībās) Filosofisko izglītību, jēdziens Vara ir atdalījusies no jēdziena Griba un Spēks. (Te atkal jāatceras par Vienoto, Likumu un “Dzīvo Dievu” – Trim Logosiem.) Jēdziens Griba ir ar savu izpausmi – jēdzienu Vara nesaraujami saistīts vienotā veselumā.

·       Griba ir Vienotajam (I Logosam) piemītošā un no tā izrietošā Likuma (II Logosa) noformēšanas “Dzīvajā Dievā” (III Logosā) Varas Spēka cēlonis, kuru mēs redzam tā realizācijā.

·       Vienotā Griba ir Visu Varu un spēku avots.

·       Visas Varas un Spēki, to apjomos un formās, izriet no Vienotā Gribas.

·       Visas no Vienotā Gribas ar to saistītās Varas un Spēka ir vērsti uz labo, pareizo un derīgo.

·       Visas Vienotās Gribas, no tās nākošās varas un spēku ļaunprātīgas izmantošanas sekas nes postu, vispārēju sabrukumu un nelaimes, tāpēc ka tās ļaunprātīgo virza uz tam nederīgo un nepareizo tā dzīves mērķu – labā sasniegšanai.

·       Gribas, Varas, Spēka ļaunprātīga izmantošana izplatot postu noposta pašu posta izplatītāju tāpēc, ka ar to pašu tas ir atdalījies no kopīgā apstākļu – izmaiņu – Laika, savā paša radītajā, noslēgtajā “Laika” virpulī, kurš viņu akadēmiskajā “zinātnē” no subjektīvā laika, objektīvajā projicējas kā kosmogoniska teorija par “melnajiem caurumiem”.

Mēs saņemam savai apziņai esošajos apstākļos atbilstošu Gribu, kura realizējas mūsu Varā. Griba un Vara ir viens un tas pats. Ja kāds saka, ka viņam ir tāda Vara, tad ar to viņš saka, ka tāda ir viņa Griba, jo tā viņu šajos apstākļos ir ievedusi viņa Gribas realizācijas vietā, kurā viņš to var pielietot atbilstoši savai dabai. Tāpēc, ja kāds saka, ka “es to negribēju – tādi bija apstākļi”, tad vai nu viņš melo vai ir muļķis, kas viņu no nodarījuma atbildības neatbrīvo.

·       Vara, apstākļi un Griba ir Viens Veselums, kuru mēs redzam kā Laiku.

·       Griba dod spējas realizēt varu, kuru mēs redzam kā metafizisku un materiālajā pasaulē redzamu spēku.

·       Katrs metafizisks spēks realizējas kā materiālajā pasaulē redzamas apstākļu – notikumu- laika izmaiņas.

·       Labprātīgs Cilvēks, saskaņojoties ar Vienotā Gribas viņam dotās Varas (iespējām) spēju spēku viņam pieejamo apstākļu robežās veido pieaugošu pāreju no Labā uz Vislabāko šajos apstākļos. (Labais ir procesa attīstības – virzības mērķis.)

·       Ļaunprātīgs cilvēks, izmantojot viņam dotās Gribas izmantošanas brīvības iespējas viņam pieejamo apstākļu robežās veido vidi degradējošu un Cilvēka apziņu deģenerējošu lejupslīdi.

Tāpēc jau daudzus gadsimtus nevis “tā notiek”, bet tā uz to virza saskaņots ļaunprātīgu Cilvēku Vardarbības spēks saskaņā ar Likuma Varas spēku tāpēc, ka caur šo ļaunprātīgo darbību tiek iznīcināti ļaunprātīgie gribas pielietojuma centri – samaitātās – Evolūcijai nederīgās apziņas.

Tautu vadībai no labā uz labāko tiek sūtīti subjektīvās varas diktātu nesoši autoritatīvi Vadoņi – Varas Valdnieki – tie, kuriem piemīt viņiem Augstākās Varas deleģēta Vara. Tauta tos pieņem vai, sekojot savai iedzimtajai muļķībai, tos neredz, bet seko tajā esošās ļaunprātības diktētajai tieksmei pretoties Vienotā Gribai. Tad tautas “pašas sev” viņu muļķību izmantojošo diktatūrā ieceļ “viņām derīgu likumu” publicējošus “tautas kalpus”. Tik ilgi kamēr tautas seko “savu kalpu izdomātiem likumiem” viņu dzīves rit šo “likumu” gultnē.

Aitu baru kāvēji aitu ievešanai kaušanas aplokos izmanto aitu dabas īpašību akli sekot priekšgalā ejošajam. Tāpēc kāvēji apmāca citas  sugas - kazu īpatņus – āžus pārņemt kaušanai paredzēto aitu baru vadību un vadīt tos uz kaušanas aplokiem. Jaunajā derībā aicinājums - izteiciens par “avju nošķiršanu no āžiem” ir norāde uz nenobriedušu apziņu – arī bērnu sargāšanu no viņus samaitājošām ietekmēm un ļaunprāšiem. “Āžu” sauklis ir ar aizliegumiem neko panākt nevar!

Aizliegums ir “āžu” ietekmes nepieļaušana – “āžu nošķiršana”.

·       Vadonis - Valdnieks nāk ar Kultūras Normu Fundamentālisma diktatūru.

·       “Āzis” nāk ar robežu (tikumības un dzīves kārtības normu) noārdīšanu, baudkāres (arī svešu ciešanu izbaudīšanas), mantkāres (arī sev nepiederošā laupīšanas – konkurences) un sevis apjūsmošanas – patmīlības (arī savu ciešanu slavināšanas skatītāju iežēlināšanas) un pārākuma (veiksmīguma) sludināšanas aicinājumiem un pamudinājumu uz naidošanos ar citiem, tāpēc ka tādā vidē visi citi ir apkarojami konkurenti – viņu ciešanu avoti.

·       Vadonis - Valdnieks nāk ar aicinājumu par pašcieņas – savas Kultūras Vērtību apziņu un sargāšanu nākamajām paaudzēm. Vadonis - Valdnieks nāk ar augstāko sasniegumu iespējām vajadzīgo spēku sasprindzinājumu to vārdā atsacīšanos no sasniegtā “miera labklājības” ilūzijām. Vadonis - Valdnieks vienmēr aicina atteikties no jau esošā par labu vēl neesošajam, bet jau zināmajam esamībā nolemtajam augstākajam Labajam.

“Āžiem” sekojošie – “īstākie latvieši” vienmēr ir pazīstami ar savas pašcieņas un Kultūras noliegšanu - sekošanu svešu subkultūru un valodu lietošanai, visa ārzemnieciskā izcelšanu pār sevi un ārzemniecisko verdzisku apkalpošanu, dzīšanos pēc naudīguma. Radu, brāļu un māsu cīņu par īpašumu, skaudību un nenovīdību (pateicības trūkumu) par kaimiņa veiksmi, ar vēlmi par ļaunprātīgu kaimiņa pazemojumu (Ķenča lūgsna) – naidošanos pret “latviešiem” labklājību, izglītību un kultūras cēlumu devušajiem (“padomiskumu”) un tā nodrošinājumu - Krievu Kultūru un visu krievisko – kā daļa viņi paši ir vēsturiski, ko tagad visiem saviem vikingiskās ļaudabības spēkiem cenšas noliegt.

1. turpinājums

Kultūras sodiādes (saskaņojamību) likums nosaka – divu attīstībā pārāk tālu esošu kultūru attiecībās zemākattīstītās kultūras cīņu pret augstāk esošo kultūru. Pagrimusi vai degradēta – sevī noslēgta apziņu grupa, grimstot savā “melnajā caurumā” - pretojas augstākstāvošās Esamības pasniegtajai audzinošajai rokai – kož savam barotājam – izrāda karmisku nepateicību - tādā veidā atsakās no Augstākā Mīlestības un Labvēlības ar ko nokļūst “likteņa dzirnavās”.

Ja tautas pieņem viņām sūtītos Vadoņus, tad tās dzīvo to diktēto – no Vienotā Gribas izrietošo, šajos apstākļos iespējamos Valstiskās kopdzīves notikumu apstākļos – Laikā un tā procesā. Tādā kārtā katra tauta pati pēc savas dabas sev pieņem tai Vienotā Gribas sūtīto Vadoni vai pati, tam pretstāvot, izvirza savus zemisko interešu (Vienotā Gribai pretējo) pārstāvjus – “āžus”, kuri tai veido savu “likumu” sistēmu. Neskatoties uz to, vienmēr darbojas Vienotā Griba – Vara un procesu virzošais Spēks, bez kura nekad nekas nekur nenotiek. Tiktāl, cik Cilvēkiem Sūtīto Vadoņu izdotie norādījumi – noteikumi saskan ar Vienotā Gribu, to ievērošana ved uz Labo, bet pūļa pašizraudzīto “Āžu” pavedinošie aicinājumi ieved Labā pretmetā - postā.

Starpvalstu attiecības tiek saturētas ar šo valstu vadītāju – Vadoņu vai “Āžu” apziņā esošajām kvalitātēm – procesu novērtējumu izsmalcinātībām. Rupjas apziņas noslīdēs pie vienkāršotiem, no reālā stāvokļa uzlabošanai tāliem lēmumiem.

Katrs tāds ļaunprātīgs, no Vienotā Gribas atdalīts savtīgs (tam dāvātās gribas izmantošanas brīvības) lēmums un uz to balstīts sabiedrības (vienota mērķa, ideoloģijas un vērtību sistēmas apvienotu apziņu) virzības pavedinājums vedīs uz aizvien pieaugošu postu. Tik ilgi kamēr kāda sabiedrība ļaujas lejupslīdošas “Āžu varas likumiem”, tā sevi pakļauj pieaugošam postam. Novēršoties no postu apturoša tikuma (iekšējā likuma), bet pievērošoties netikumībai – perversijām, šī sabiedrība sevi pievērš postam, tāpat kā noraidot postā vedošos “Āžus” – pieņemot Augstākās Varas Sūtītos Vadoņus, šī sabiedrība sevi sargā no posta un sasniedz to labāko, kādu tai ļauj šo apstākļu Laiks.

·       Līdz ar to tautas vēsturē (notikumu saturā) viss reducējas uz vienkāršu apstākli – tauta pieņem vai neredz tai sūtīto Vadoni.

·       Tautas labprātība - sadraudzība vai tās iedzimtā ļaunprātība - naidošanās nosaka tās tālāko likteni.

* * *

Mūsdienu maldu un māņticības – Zināšanu trūkuma – Filosofijas zuduma apstākļos Laika jēdziens ir zaudējis savu īsto saturu. Tagad Cilvēki (tie, kuri atceras pagātni un caur šodienu jūt Nākotni), vai divkāji, skatot mehānisko “laikrādi”, to saistot ar viņu apziņas uztveres laukā tiem redzamo notikumu secību, ar to domājot laika ritējumu, maldās.

·       Laiks ir starpība starp procesa norises stāvokļiem.

·       Katram procesam (esošā izmaiņu norisei) ir savs laiks – no procesa sākuma līdz tā beigām ar tajā esošajiem neskaitāmi daudziem dažādiem procesa starpstāvokļu laikiem.

·       Mūsu apziņa ir procesu sistēma – apziņas darbības process.

·       Mūsu pieņemtie lēmumi (gribas pielietojums) nes izmaiņas mūsu apziņā.

·       Mūsu apziņas laiks ir tajā notiekošajās izmaiņās.

·       Mums, redzot apkārtnotiekošo, tāda parādība, kuru mēs tagad saucam par laiku, mūsu apziņā parādās tad, kad mūsu subjektīvais – iekšējais laiks – tur notiekošās uztveres procesa laiks mijiedarbojas ar ārpus mūsu apziņas notiekošo citu apstākļu transformācijas (notikuma) laiku.

·       Atkarībā no apziņas uztveres (vibrāciju) ātruma, tai apkārtnotiekošais ir ātrs (ja lēna apziņa) vai lēns (ja ātra apziņa) kaut gan notiekošā ātrums ir nemainīgs.

·       Laikā viss plūst, viss mainās, viss atkārtojas.

·       Laiks nav tas, kas mums redzot notiek no rīta līdz vakaram.

·       Laiks redzams notikušo izmaiņu daudzumā.

·       Laiks sevī satur notikušo izmaiņu kvalitātes.

·       Laikam nav noteikta virzības vektora.

·       Uzceltā sabrukumā, bijušo iespēju un sasniegumu zudumā, degradācijā un tikumu pagrimumā – dvēseles kultūras deģenerācijā ir Evolūcijai pretēji – “atpakaļ” ritošs laiks – atkāpšanās pagātnē.

Ikdienas darbu vienkāršotības notrulinātā apziņa Laiks liekas, šķiet, rādās kā taisna līnija – šoseja no šīs notikuma vietas līdz nākošajam notikumam un fiziskajā pasaulē vērojamo ciklisko parādību atkārtošanās. Laiks nav gadu ciklu skaits no dzimšanas līdz nāvei. Cilvēka dzīve – viņa laiks nekad nebeidzas. Ja viņa nav šeit, tad viņš ir citur – citā Laikā – citā Laika vietā. Laiks nav šoseja – Laiks nav ceļš uz “Turieni”, kur tu zini, kas tur būs, Laiks ir “Upe”, Laiks ir “aizej tur, nezin kur, un atnes to nezin ko”. Laiks ir “treji ceļi putekļos”.

Laikā, kā Upē ir sānu atzarojumi, atpakaļatvedoši salīkumojumi, kad pēc daudziem Upes līkumiem mēs “sauszemē” esam turpat vien atpakaļ. Laikā ir Upes sazarojumi, kuros maldoties un klīstos, var tālu atpalikt no galvenās plūsmas tecējuma. Laikā, no viena notikuma uz citu notikumu ejot, var nonākt tur, kas citiem tobrīd ir jau sena pagātne. Galvenā straume ir “pavisam citā krāsā”, bet līkumotājs vēl ir tas pats vecais.

Filosofiskajā tradīcijā ir aksiomātiski izteicieni, no kuriem, to īsto saturu profāniem slēpjot, tiek izslēgti tikai Zinošajiem zināmi vārdi. “Vienā upē divreiz (no viena krasta) iekāpt nevar.” Tas attiecas kā uz atsevišķu vienas apziņas dzīvi tā arī uz Laika Upi. Mūsdienu akadēmiskās “zinātnes” un Filosofijas galvenā atšķirība ir tajā, ka Filosofija Zin Visu tā bezrobežīgajā atvērtībā, bet akadēmiskums visu apskata un redz savas apziņas viena ķermeņa dzīves ieslēgtībā.

Tagad “personības pāri visam attīstības” ideoloģijās sludina “apziņas atvērtību” un “apziņas paplašināšanu” ar visādu narkotisko, ķīmisko un psiholoģisko prakšu palīdzību, kuras patiesībā atbrīvo Cilvēka Kultūras bloķētos zemākos dzīvnieciskos instinktus. Apziņas plašums attiecas uz to, ka apziņa nav ieslēgta šajā ķermenī un tā eksistences laikā. Cilvēka apziņa Laika Upē ceļo no viena ķermeņa uz nākošo. Saskaņā ar savām interesēm, šī apziņa var atrast sev atbilstošo iemiesošanās ķermeni kā Upes Galvenajā, tā arī kādā sānu, vai atgriezeniskā līkuma straumē.

“Zinātņu” akadēmiskumam liekas, ka viņu “zinātnieku” apziņas vienmēr ir galvenajā gultnē, kaut gan tās nāk kā no atgriezenisko tā arī no sānu atzarojumu tecēm.

·       Atvērta apziņa Zin savu Vēsturi Upē.

Atvērta apziņa nozīmē to, ka šī apziņa zin savu neatkarību no šī ķermeņa. Šī apziņa zin savu ceļu - Laiku caur šo dažādo ķermeņu dzīvi – laiku Lielā Laika Upē. Tas ko piedāvā visādie “apziņas paplašināšanas” tehnoloģiju sludinātāji ir apziņas iesaistīšana zemākā astrāla destruktīvajā murgainumā.

Akadēmiskums, noliedzot acīmredzamo, turas pie noslēgto sistēmu skatījuma. Akadēmiskumā mūsu pasaules (planētas) ir noslēgtas sistēmas. Uz to balstās viņu termodinamika ar tās likumiem, kosmogonija, “lielie sprādzieni”, “melnie caurumi” un Einšteina murgi – visa viņu “kvantu fizika” ir viņu slimo - noslēgto prātu sistēmu murgi (murgi ir pretdabiskas realitāšu elementu kombinācijas – himēras).

Viņiem liekas – tā viņi stāsta, ka “Mēs dzimstam un vēlāk mirstam. Nekas nav bijis pirms tam un nekā nav pēc tam. Ugunskurs tiek iekurts un izdeg. Tā ir noslēgta sistēma. Mobilais telefons darbojas tik ilgi kamēr tajā ir pielādēta akumulatora baterija. Tā ir noslēgta sistēma.”

Tomēr, kamēr kuras ugunskurs, aug koki. Ugunskurs tā ir atvērta sistēma. Kamēr sēžas akumulators telefonā, notiek Ēteriskās sistēmas elementu transformācija elektriskajā laukā un strāvā, kura vēlāk nonāk akumulatora kapacitātē – tā ir atvērta sistēma. Ja ugunskurs būtu noslēgta sistēma, tad to nekad nevarētu iekurt – tādu mūsu pasaulē nebūtu, tāpat kā noslēgto sistēmu akumulatori.

·       Noslēgtām sistēmām nav to rašanās cēloņu, tāpēc nevar būt tā, ko akadēmiķi vēro kā to tagadnē esamību.

·       Dabā nav un nevar būt noslēgtu sistēmu.

·       Dabā viss eksistē atvērtību regulējošo (no sistēmu īpašībām – savdabībām izrietošo) sistēmu kontrolētu atvērtu sistēmu sadarbībā – sadraudzībā.

Mūsu planētas ekosistēma ar tās “cilvēku radīto sasilšanu” ir “noslēgta” tādā mērā, kādā to pēta sorosūdu un bilgeitsu ekologi, bet tā aug tādā mērā kādā to uztur mūsu Saules sūtītā enerģija un tās elementārdaļiņas Saules vēja un sprādzienu rezultātā saskaņā ar citu planētu ietekmēm. Akadēmiķi, skatot ugunskuru, ignorē mežu un, redzot akumulatoru, ignorē spēku, kurš to lādē. Tā ir apziņas aprobežotība. Tā nav viņu apziņas nepilnība. Tā ir viņu apziņas programmējošo “Āžu” darbība. “Āži” viņiem aizliedz apšaubīt murgainos Einšteina relativitātes teorijas apgalvojumus. “Āži” viņiem liek redzēt “melnos caurumus” savu matemātisko modeļu interpretācijās.

“Āži”, uzturot savu izgudrojumu – grantu sistēmu, ar to samaitā akadēmisko “zinātni”, tur savā kontrolē “zinātniekus” un viņu apziņas, kā arī panāk viņiem vajadzīgo “pētījumu” vajadzīgos rezultātus, bet “Āžiem” kaitīgos pētījumus un to rezultātus nepieļauj. Ar grantu sistēmu “Āži” zinātnē un prātos ievieš noslēgtās sistēmas.

Tāda sistēmu “noslēgtība” rodas tobrīd, kad kāda neizglītota egocentriķa tizlajā prātiņā, tam nespējot aptvert un pētīt sistēmu atvērtību un tajās notiekošo, ienāk vienkāršākais – atvērto sistēmu sadalīt atsevišķos elementos un tos pētīt kā izolētus. Tad tā ir pētījumu ideoloģijas kļūda, kura, protams, noved pie murgainiem secinājumiem. “Āži” Zinātnē Cilvēka apziņu iekapsulējuši viena ķermeņa dzīvē, un ar to pašu ir atņēmuši viņa dzīves brīvību visā Upes plūduma plašumā.

Apziņas, kā viena Koka lapas, Upē straumes nestas satiekas no dažādām plūsmām. Vienas ir tiešajā plūsmā, strauji nestas, citas līkumu līkumos grozītas un ar to sevī šo līkumu saturu nesošas. Straumju laika saturs tādā veidā kļūst par apziņu laika saturu. Vienas mūs Nākotnē ved, citas līkumu līkumos liec. “Āžiem” Nākotnē nekā nav. Viņu pašu Nākotnē nav. Tāpēc viņi iekapsulē apziņas pagātnes lokos un maldina ar Laika variantu mainību. “Āži” veido savu laika noslēgtības cilpu, ar to domājot, ka tā viņus pasargās no Evolūcijas Laika atvērtības sistēmas.  Viņu ugunskurs izplēnēs, bet mūsu Kosmosa Mežs augs.

Te runa iet par apziņu pievēršanos sevī noslēgtībai vai būtībai atvērtībā – dzīvei Visuma nepārtrauktības bezrobežīgajā telpā. Tāpēc tā vienlaicīgi ir runa par iekapsulēšanos savu vēlmju netikumu “melnajā caurumā” vai atbrīvošanos apziņas lidojumam neierobežotā attīstības telpā. “Āži” nes viņiem vajadzīgo noslēgtību nāvi nesošajā, bet Vadoņi sevi redzošos atbrīvo no “Āžu” runu saldās indes. “Āži” vienmēr katru pievērš viņa paša iekšējām smaguma centram – viņa melnajam caurumam – viņa sajūtām sevis mīlēšanai, savu ciešanu apraudāšanai un domām par to, bet Vadoņi Katru vērš uz kopīgā, kolektīvā (Kosmiskā) atvērto dzīvi.

Atsevišķas apziņas (lapas) dzīve ārpus kopīgās plūsmas nav iedomājama. Atsevišķai lapai nav tās cēloņa – to plaucinoša Koka Zara un blakus zaļojoša lapu pieskārienu nestā iekšējā – visas viena Koka lapas vienojošā Laika.

·       Tikai tās apziņas, kuras spēj izrauties no “Āžu” aploku “melnajiem caurumiem”, seko Vadoņiem un kopīgi ar tiem veido Nākotni.

2. turpinājums

* * *

Viss plūst.

·       Tas nozīmē, ka notiek Laiks - Esošā izmaiņas, kurā bijušā cikliskās atkārtotības un esamības variantu sintēze noved pie vēl nebijušiem stāvokļiem.

·       Nākotne ir tas, kas vēl nekad nav bijis.

·       Vairums dzīvo tagadnē, daudzi pagātnē, bet tikai retais Nākotnē.

·       Nākotnē dzīvojošie veido Nākotni un nes Nākotni.

·       Tagadne ir iepriekšējo vai esošo stāvokļu variācijas. Tas var būt tā, vai arī citādā formā šodien, vai vakar, vai rīt pēc kalendāra, bet tas ir tas pats tagad esošais citā formā – tas ir uz vietas stāvošs nekustīgs Laiks, bez nākotnes un pagātnes pieredzes virzošās iedarbības.

·       Pagātne ir (kādam jau notikušam laikam raksturīgu notikumu) jau bijušo parādību turpināšanās tagadnē.

·       Plašākā nozīmē Tagadne ir Kairos – Laika kvalitāšu izziņa.

Tāpēc pagātne nav tas, kas bija vakar vai aizvakar, pirms gada vai simts gadiem, tad, kad “mūsu vēl nebija”, vai “kad karoja mūsu senči”. Pagātne nav pirms simt gadiem notikušais. Pagātne ir tas, ko mēs darām tāpat kā vakar, aizvakar, pagājušā gadā un pirms simt gadiem. Pagājušais ir tas, ko mēs “neesam izdabūjuši” laukā no sevis, ko neesam pārveidojuši par Nākotni, kas mūs aizvien saista pie tā vecā, kādi mēs bijām tad, kad apstākļi vēl bija tādi “kā tajos laikos”. Apstākļu starpība ļauj redzēt Laika kvalitatīvās atšķirības.

Mūsu apziņas piesaiste sen zudušiem apstākļiem un to uzturēšana ir pagātne – tas, ko mēs saprotam vai domājam ar “Laikā” esošu pagātni.

·       Cilvēki jauc Laiku ar apstākļiem, kuros notiek Laiks, un apstākļu maiņu, kur vairs neesošus apstākļus tie sauc par pagātni.

·       Laikā nav pagātnes. (Laiks ir apziņas izmaiņas.)

·       Pagātne ir apziņā.

·       Laiks eksistē kā vienota nepārtraukta esošā izmaiņu sistēma.

Cilvēka smadzeņu uzbūve sevī ietver reptiļu un putnu, dzīvnieku smadzeņu daļas, embrija attīstība demonstrē visu iepriekšējo dzīvo organismu attīstības līniju.

Laikā nav tā “kā vairs nav”. Ja Laikā pārstātu eksistēt tas, kas bija “pirms”, tad zustu viss no tā izrietošais un to turpinošais “pēc tam” esošais. Bez “iepriekš bijušā” cēloņa nav tā turpinājuma sekās. “Iepriekš bijušais” nepazūd tāpat kā jau ir visas to turpinošās iespējas.

·       Nākotne paceļ galvu uz pagātnes pleciem.

·       Nākotne vienmēr ir esošā vainagojums.

Laikā ir visi mūsu apziņas iespēju ieguvumi vai zudumi. Laikā ir tikai iespējas vai to zudums. Laikā, saskaņā ar Gribas brīvības Likumu mainās stāvokļi un tāpēc mums paveras vai aizveras iespējas. Ar pagātni saistītās apziņas vienmēr atkārto pagātnē realizētās spējas un to varas, bet nākotni meklējošie vienmēr meklē jaunus “pagātnē” formēto iespēju realizācijas veidus tagadnē esošo apstākļu maiņai.

Ir divu veidu cilvēkveidīgās būtnes. Ir Cilvēki un ir divkāji. Cilvēkiem ir Saprāts un Saprāta emanētais intelekts. Divkājiem nav Saprāta, tāpēc nav arī brīvās gribas. Divkāji ir dabas likumu un savu instinktos balstīto iegribu vergi. Divkājus viņu darbībā vada patīk-nepatīk vērtējuma veidotā attieksme un stiprākā iegalvojumu kundzība. Divkāji ir Cilvēku karikatūras, tāpēc tie savā darbībā kariķētā veidā izkropļo Cilvēku dzīves izpausmes, kuras tad uzdod par “moderno”, “mūsdienīgo” un “laikmetīgo”. Divkājiem ir tikai dzīvnieciskais prāts – zemākais, astrālo ietekmju veidotais intelekts. Divkāja dzīvnieciskajā prātā ir tikai tas, ko tajā ieliek viņa šīs dzīves vedēji – “Āži”. “Mākslīgā Intelekta” meklētāji – intelekta atdarinātāji meklē šī divkāju dzīvnieciskā intelekta atdarināšanas iespējas.

Saprāta emanētajam intelektam ir pavisam cita darbība, cēloņi, motivācija un mērķi, tāpēc citas darbības sekas. Cilvēka Saprāts sevī nes visu viņa evolucionējošās būtnes pieredzi. Kā evolucionējošās būtnes pieredzi, tā arī “Āžu” ielikto tagad sauc par zināšanām. Evolucionējošam Cilvēkam ir piecu veidu Zināšanas, divkājiem tikai viena veida “zināšanas” – viņu dzīves laikā iegūto, arī pretrunīgo, faktu uzkrājuma interpretācija.

·       Zināšanas diktē attieksmi pret notiekošo.

Cilvēka pieredze, Zināšanās balstītā attieksme, dzirdot perversiju sludināšanu, to noraida. Divkājī ieliktā “patīkami - nepatīkami” (kas ir saistīta ar bara instinkta likumu) ieliktā attieksme to pieņem. Ir jānošķir Zināšanas no uzklausītiem un pieņemtiem iegalvojumiem (prāta sagrozījumiem).

Mūsu Zināšanas – tas, kas saskaņā ar Visuma struktūru harmonijām, mūsu tagadnes apziņas struktūras pamatos ir iebūvēts, veidojas pozitīvā – Garīgās ietekmes un negatīvā – fizisko sajūtu mijiedarbībā. Tāpēc, atbilstoši apziņas klašu pasaules uztverei, augu apziņas pasaulē ir labbūtība.

·       Labbūtība ir tas, kā sevi apkārtesošajā apzinās katrs tomāts, gurķis vai zāles stiebrs.

·       Labbūtība ir traucējošā novēršamībā un vajadzīgā pieejamībā.

Dzīvnieciskajā – divkāju apziņas pasaulē ir labklājība. Labklājība ir tad, kad katrs pēc saviem ieskatiem var iegūt, to ko viņš, neatkarīgi no citu vajadzībām, var iegūt sev. Kad viņš var apmierināt savas eksistenciālās vajadzības, tad, kad nav apdraudējuma (tieši viņam), tad, kad ir pārtika (tieši viņam) un tad, kad (tieši viņam) ir visas, no viņa iegribām izrietošo baudu realizācijas iespējas. Dzīvnieka labklājību vada un nosaka Dabas Likumos balstītās Dabiskās kārtības vadība. Dzīvniekiem (divkājiem) nav sirdsapziņas.

Cilvēku apziņas pasaulē Cilvēks dzīvo. Cilvēks rīkojas saskaņā ar Sirdsapziņu – Saprāta vadību. Cilvēks, balstoties uz savām Zināšanām, rīkojas neskatoties uz labbūtības vai labklājības zaudējumiem. Cilvēks piedzīvo zaudējumus (no kuriem izvairās augi un dzīvnieki) tāpēc, lai iegūtu to, ko bez tā iegūt nevarētu – jauno Nākotni iegūst atbrīvojoties – atsakoties no nepilnīgā, nepilnvērtīgā, bojātā, nekvalitatīvā, nederīgā, nepareizā, Nākotnei nederīgā un piesārņotā. Cilvēka dzīve nav tomāta labbūtībā vai aitas labklājībā, bet Cilvēka Dzīvē. Cilvēku dzīvē savijas viņa augstāko jūtu, Cilvēcisko un Garīgo Vērtību diktētās darbības, ar atteikšanos no zemākās labsajūtas augstāku mērķu vārdā.

·       Tomāta labbūtībā tas nav iespējams.

·       Divkāja dzīvnieciskajā prātā un labklājībā tas nav iespējams.

·       Kapitālismā tas nav iespējams.

·       Liberālismā tas nav iespējams.

·       Gejropisko “vērtību” vidē tas nav iespējams.

·       Gejropiskai videi liberālismā un kapitālismā nav Nākotnes.

·       Liberālismam un kapitālismam nav Nākotnes.

Lai kā tas virzītos, Cilvēka dzīve vienmēr aizies viņa Dzīves – (atteikšanās no labbūtības un labklājības) virzienā. Vienmēr parādīsies tā robeža, aiz kuras eksistence dzīvnieka labklājībā un tomāta labbūtībā būs viņam nepieņemama tās ierobežojošās šaurības un baudu brutalitātes zemiskumā.

Cilvēka Zināšanas viņam (tāpat kā divkājiem un tomātiem viņu labklājība un labbūtība) vienmēr diktēs attieksmi pret notiekošo, tāpēc viņa attieksme vienmēr atšķirsies no tomāta, vaboles vai divkāja attieksmes.

·       Zināšanas tāpat kā “Āžu” iegalvojumi veido attieksmi.

·       Attieksme veido mūsu reakcijas uz ietekmēm.

·       Attieksme ir tas, kā mēs uztveram un saprotam sava Laika rašanās apstākļus – apkārt notiekošo.

·       Attieksme rāda, kas mēs, izrietot no savas dabas – būtības, esam.

·       Attieksme ir mūsu pieredzes – Zināšanu diktēta reakcija uz notiekošo.

·       Attieksme ir tas, ko es darītu vai nedarītu nekad. Tas kas ir mans vai nav mans. Attieksme ir tas, kas ir manī vai ir man svešs – man nepieņemams. Kā es ar to kaut kādā veidā sadarbošos vai nekad nesadarbošos. Tas ko es sev pieņemu vai nepieņemu. Attieksme nodala savējos no svešajiem – “mēs” no “viņi”.

·       Attieksme ir visu mūsu vērtējumu noteicēja.

·       Zināšanas veido mērķi.

·       Attieksme, izrietot no mērķa, nosaka, kas mums ir “pareizi, derīgi un labi”.

·       Pareizi vai nepareizi, derīgi vai nederīgi, labs vai slikts, tas vienmēr izriet no mūsu vērtējuma attiecībā pret mūsu Mērķi.

·       Tāpēc vērtējums vienmēr ir mūsu attieksmes diktātā pieņemto lēmumu pamatā.

·       Bez attieksmes un vērtējuma nav lēmuma.

·       Katram vērtējumam būs savs lēmums.

·       Zināšanas – Attieksme – Vērtējums – Lēmums.

Cilvēks, gribas brīvības apstākļos, dzīvo lēmuma pieņemšanas brīdī, ar to tad viņš paceļas pār divkāja labklājības kritērijiem. Divkāji nepieņem lēmumus, viņi dzīvo apmācīto iemaņu (kompetenču) un instinktu realizācijā atbilstoši tā brīža apstākļiem. Cilvēks dzīvo ārpus komforta robežām. Divkājiem komforta robežās nav jāpieņem lēmumi. Tajās viss notiek, tāpēc dzīvnieki un divkāji meklē komfortablo un komforta palielināšanas iespējas. Cilvēks sāk dzīvot tikai tad, kad pārkāpj komforta robežas. Lai pārkāptu tādas robežas ir vajadzīgs lēmums. Cilvēka lēmums maina viņa vietu Upes plūsmā. Dzīvot nav eksistēt. Dzīvot ir veidot – būt subjektīvai lēmumus pieņemošai būtnei.

Cilvēks, dzīvojot, pārkāpj labklājības robežas tāpēc, lai pats, saskaņā ar savu pieredzi, un tās veidotās attieksmes vērtējumu atzītu sev pieņemamo vai nepieņemamo attiecībās ar apstākļiem un Upi.

·       Cilvēks vienmēr visu vērtē.

·       Cilvēks pieņem lēmumus.

·       Cilvēka dzīvi veido viņa lēmumi.

Pieņemot lēmumus, Cilvēks, no Upes nesta objekta pārtop par Upi savai Dzīvei izmantojošu subjektu. Subjektīvais Cilvēks atkarībā no savām vajadzībām izvēlas sev atbilstošo Upes straumi ar tās ātrumu un plūsmas virzienu vai atstraumi. Cilvēks var tuvoties kādam no Upes krastiem vai izkāpt uz kādas salas Upē. “Vērtē un tapsi vērtēts” – nonāksi Sirdsapziņas redzeslokā – tapsi atzīts par Cilvēku esam. Sirdsapziņas tiesa katram ir viņa augstākais, neuzpērkamais un taisnīgais tiesnesis. Sirdsapziņa ir Cilvēka Saprāta balss – Balss no Debesīm.

3. turpinājums

·       Cilvēka Dzīve ir viņa ātrums un virziens Upē.

Cilvēks dzīvo lēmuma pieņemšanas brīdī. Lēmuma pieņemšana ir apziņas izmaiņas brīdis, kurā rodas starpība – Laiks starp bijušo un nākošo. Lēmuma pieņemšanas brīdī notiek Laiks – Tiem, kuri pieņem lēmumus, ir viņu dzīves Laiks un Dzīves plūsmas ātrums, kurš var būt atšķirīgs dažādos Upes plūsmas apgabalos. Tāpēc var būt novēloti, laicīgi vai priekšlaicīgi, kā arī citu Cilvēku dzīves apstākļus un tātad kolektīvo Laiku veidojoši lēmumi. Cilvēks, pieņemot lēmumus, vienmēr veido savu, bet kādreiz arī citu Cilvēku dzīvi.

Cilvēki savstarpēji saskaņo savas Dzīves (lēmumus) vai izvairās no svešu lēmumu ietekmes, bet divkāji vienmēr eksistē citu (Cilvēku) pieņemto lēmumu gultnē. Divkāji nepieņem lēmumus – divkāji reaģē – “pamirst” pasivitātē, bēg no nelabvēlīgiem apstākļiem vai galēja apdraudējuma brīdī fiziski pretojas, kā to Ukrainā dara karā iesaucamie. Sīki lēmumi nes nelielas izmaiņas un mazu laika ātrumu. Lielas izmaiņas un liels Laika ātrums nāk ar lieliem Dzīvi mainošiem lēmumiem. Lēmumu pieņemšanas starplaikos, vai tad, kad Cilvēkiem mūžs, vai divkājiem viņu eksistence, rit svešu lēmumu gultnē, Laiks “velkas” vai stāv uz vietas.

Bērnībā, kad lēmumus pieņem bērna vecāki, bērnam dienas, mēneši un gadi velkas – rit ļoti lēni. Tad novārtā – bez audzināšanas atstāti bērni vēršas pie vecākiem – “man ir garlaicīgi, man nav ko darīt, pasaki, ko lai dara”. Savlaicīgi neaudzinātie, lēmumus pieņemt nespējīgie pieaugušie vēršas pie apkārtējiem “es nezinu, ko šajos apstākļos darīt, pasaki, ko man tagad darīt”. Tādiem dzīves nav – viņu laiks stāv. Vēlāk, līdz ar viņa pieņemto lēmumu daudzumu un nozīmību viņa dzīves veidošanā, Cilvēkam viņa Dzīves Laiks rit aizvien ātrāk. Tāpēc tad, kad Laiks “skrien”, Cilvēks pieņem daudz un nopietnus lēmumus. Viņa mūžā notiek izmaiņas.

·       Cilvēka Dzīves laiku no dzimšanas līdz nāvei sauc par Mūžu.

Katra Cilvēka Dzīvē un Mūžā var būt atšķirīgs pieņemto lēmumu skaits un to ietekme kā uz viņa paša Laiku – tā ātrumu, tā arī uz Upi kopumā. Katra Cilvēka katrs lēmums ietekmē Upi kopumā. Katram Cilvēkam ir viņa Dzīve ar tās Laika ātrumu. Ir ātri dzīvojoši, lielus lēmumus pieņemoši Cilvēki. Tāpat ir kopsolī ar Upes Laiku dzīvojoši vai Upē tālu atpaliekoši Cilvēki. Tāpēc katram Cilvēkam viņa Mūžā ir atšķirīgs Laika – izmaiņu daudzums, atšķirīgs Dzīves piepildījums – Dzīves daudzums.

Viens ir sadzīvojis vairāk, cits piedzīvojis mazāk. Tāpēc katrs savā Mūžā dzīvo tikai savu Dzīvi, kura var radikāli atšķirties no citu Cilvēku Dzīvēm – viņos notiekošo izmaiņu daudzuma un lieluma. Var būt tādi, kuri savā Mūžā piedzīvo tikai kādu daļu no vairuma Cilvēku Mūža Dzīvēm. Tāpat var būt tādi, kuri vienā savā Mūžā piedzīvo desmitiem vidusmēra Cilvēku Mūžu dzīves. Ir tādi Mūži, kuru saturs - vēsture un Dzīve ir kādā vienā lielā, radikāli visu tālāko Nākotni mainošā lēmumā. To sauc par Varonību – Dzīves virzīšanu.

Un savā mūžā jāiet ir uz vienu brīdi,

kad Gaismai durvis pavērt var

par vienu mazu īsu sprīdi.

Uz vienu mazu īsu brīdi,

kad kādu īsu vārdu var īstā brīdī pasacīt,

kad izdodas tā retā reize,

par kaut ko īstu pagūt mirt,

vai īstā brīdī noglāstīt un kādu -

tikai vienu - gaismai celt.

Ir jāiet visu mūžu uz vienu īsu brīdi,

kad Savā Ceļā var kādu soli spert.

·       Vienā Mūžā Cilvēks var piedzīvot vairākas atšķirīgas Dzīves.

·       Cilvēks var mainīt vienu Dzīvi pret citu.

·       Mainot Dzīvi, Cilvēks atstāj vienu Upes plūsmu, lai pieņemtu citu.

·       Dzīvojot vairākas dzīves, Cilvēks paātrina savu Laiku.

·       Ātri dzīvojošie maina Upes plūsmu dabu - vēsturi – saturu, kvalitātes un mijiedarbību raksturu Upē – paātrina Upi.

·       Varoņi atver nebijušas plūsmas Upē.

Un tagad mēs nonākam pie tā, ka katrai apziņai neatkarīgi no tās dzīves kopīgajā Laika plūsmā, ir sava, tikai tai piemītošā, subjektīvā Dzīve tās Laikā. Tāpēc visu cienīto Zinātņu spīdekļu vidē mēs redzam “akmens laikmeta” domātājus, kuri mūsu “ugunskurā” redz un jūt sev tuvo “mežu”. Viņi, runājot ar sev tuvo garu pasauli, sev saprotamā virzienā maina mūsdienu pasaulē atzīsto akadēmisko “Zinātnieku” un viņu “Āžu” virzīto notikumu ķēdi - Hronos, tā, kā to nevar apzināt “āži”. Tāpat tur ir modernie “mūsdienu zinātnieki” ar savām pretdabiskajām, pseidozinātniskajām teorijām. Tiem blakus par savu vietu cīnās Nākotnes redzējumu iemiesojumi ar tiem “zinātniekiem”, kuri visiem spēkiem tur zinātnes laiku uz vietas – sev izdevīgā laikā – tur, kur par saviem maldiem un meliem saņem grādus, amatus un pagodinājumus . Tā ir vide, kuru jums pasniedz par Zinātnes un izglītības lauku.

·       Katrai apziņai tās Laiks ir apziņā notiekošo izmaiņu daudzums.

·       Katrs koks aug savas pagātnes saknēs un tāpēc šodien dod savus ziedus savas nākotnes sēklai.

·       Nākotne nav tas, kas rīt notiks, bet tas, uz ko mēs tiecamies, tas, kur mēs gribam būt, tas, kurā nebūs nekā no tā, kas ir tagad. Nākotne ir mūsu dzīves mērķi. Nākotne nav tas, kas mēs  būsim rīt, pēc mēneša vai mūža galā, bet tas, kādi mēs gribam būt, mūsuprāt patiesajā Esamībā, tur, kur Upe ieplūst Jūrā.

Tagadne ir kādas esamības variants. Tas, Tā atkārtojums citā formā, te, vai citā vietā. Tagadne ir tas, kas ir notiekošā citur notikušā, šeit variants. Tāpēc, ja mēs saulei lecot darīsim to pašu, ko darījām saulei rietot, tā ir tā pati tagadne. Tagadne bez lēmuma ir esamība bez laika, bez izmaiņām.

·       Pagātne, tagadne un Nākotne ir apziņā.

·       Laiks ir mūsu apziņas attiecības ar Esošā stāvokļu maiņu.

·       Nākotne ir tas, uz ko mēs tiecamies, ko mēs varam ietekmēt.

·       Tagadne ir tas, ko tiecamies saglabāt un kontrolēt.

·       Pagātne ir tas, ko mēs vairs nevaram mainīt.

·       Pagātne ir tas, ko tagadnē pilnveidojot, mēs pārveidojam par savu Nākotni.

·       Nākotne ir mūsu gribas tagadnē pārveidotā pagātne, tad, ja mūsu Gribu caur mūsu Vadoņiem vada mūsu pagātni un Nākotni diktējošā Vienotā Esamības Griba.

Tas nozīmē to, ka ir divi esamības varianti. Ja apziņas rīkosies tā, tad būs šitā, bet ja tās rīkosies šitā, tad notiks pavisam citādi. Metafiziski tas nozīmē, ka visi notikumi uz mūsu planētas notiek atkarībā no mūsu apziņu ievirzes uz labprātību – Sadraudzību, Uzticību un Pateicību vai uz tā noliegumu – ļaunprātību- skaudību, konkurenci un nesātību.

·   Labprātība dod Labvēlību – Cilvēks Cilvēkam Biedrs (darbā), Draugs (ģimenē) un Brālis (Visumā).

·       Biedrs ir atbalsts.

·       Draugs ir nesavtīgs līdzgaitnieks.

·       Brālis ir mūsu visu Debesu Tēva bērns.

·       Biedri, Draugi un Brāļi dzīvo Labprātīgi labvēlīgā Sadraudzībā.

·       Labprātīgie visur meklē un atrod atbalstāmo un attīstāmo potenciālo labo, to ko var pacelt līdz savam līmenim.

·       Ļaunprātīgie dzīvo skaudībā, konkurencē un nesātībā – Ķeņču barā – katrs katram vilks.

·       Ļaunprātīgie meklē un atrod ar ko naidoties.

·       Ļaunprātīgie tiecas uzkundzēties un tāpēc, apmelojot, pazemo sava naida upurus.

Tā redzot, pagātne ir cikliska Upes iepriekšējo stāvokļu atkārtošana jaunos tagadnes stāvokļu variantos. Tas nozīmē, ka “tagadnē” atkārtojas tas, kas ir noticis kaut kad iepriekš - jau pieredzētajā. Tāpēc pagātne nav tas, kas kādreiz notika, bet tas, ko tagad, tāpat kā toreiz, dara aktīvas apziņas. Tai piesaistoties, pagātne ir iepriekšējo iemaņu - kompetenču atkārtošana jaunos tagadnes apstākļu variantos. Tāda darbība jaunos klimatiskajos vai ekoloģiskajos apstākļos, izmantojot senās metodes, ir pagātnes restaurēšana. Tāpēc “tagadnē” sastopas “nākotnes” sēklas nesošās apziņas ar kādu esošo variantu izdzīvojošu un pagātni iemiesojošu apziņu dzīvi.

Apziņas, kuras sevī nes pagātnes darbības ir disonansē ar esošo tagadni un nākotni, tāpēc grauj esošo un nākotnes esamību. Apziņas, kuras turas tagadnē, bremzē nākotnes atnākšanu. Un tā mūsu planēta ir šo triju Laiku nesošo spēku cīņas vieta. Kosmiskais laiks nāk ar savu noteikumu un procesu sistēmu. Nākotnes Laiks apziņās ir ar to saskaņā, bet citi apziņu Laiki to bremzē vai ir disonē ar to. Tāpēc tādi disonējošo apziņu nestie Laiki un to apziņas tiek dzēsti vai pakļauti kolektīvai transformācijai.

Tāpat kā ir katra Cilvēka Dzīve un tās Laiks, tā ir ģimeņu, kolektīvu, tautu un sabiedrību kolektīvās Dzīves, Laiki un Mūži. Vēl lielākā mērā ir Cilvēces, Cilvēces Vecāko Brāļu un Kosmosa Radošo Spēku  Kolektīvā apziņa. Kolektīvās apziņas Laiks likvidē perversiju (atkāpi no kolektīvās Evolucionārās normas).

“Āžu” saimnieki – Jūdokrāti visā pasaulē, piemērojot mūsdienu apstākļiem, ievieš – restaurē arhaisku sabiedrisko iekārtu un tās sociālās - sabiedriskās dzīves vadības tehnoloģijas – šamanismu. Šamanisms šamaņa paverdzinātajām apziņām nepieļauj nekādas evolucionārās atkāpes no tā iedibinātās kārtības, liekot paverdzinātajām apziņām no paaudzes uz paaudzi atkārtot vienus un tos pašus šauri eksistenciāli orientētos sadzīves stereotipus. Šamanisms – tā uzturētā apziņu kontroles – “kompetenču” audzināšanas sistēma, nepieļauj lēmumu pieņemšanu, radošu dzīvi, individuālo vai kolektīvo attīstību.

“Āži” kalpo kolektīvo Laiku ar Nākotni disonējošā pagātnē noturošām Jūdokrātu apziņām.  Tāpēc “kompetenču izglītības” ideju pamatlicēja Montessori Jūdokrātu “Āža” – Vatikāna uzdevumā pētīja attīstīties nespējīgo, šamanisma ideoloģijā – Nākotni atņemošā analfabētismā iekapsulēto tautiņu bērnu audzināšanas praksi. “Āžu” saimnieku – Jūdokrātu mērķis ir šamanisma ieviešana un attīstības iespēju nepieļaušana – Laika apstādināšana. Viņu visur ieviestā “kompetenču izglītība” ir instruments, ar kura palīdzību Jūdokrātu ietekmē nonākušās tautas pievienot šamanisma verdzībā (Jūdokrātu interesēs) nonākušo un tālu pagātnē atpalikušo, attīstības iespēju zaudējušo Āfrikas, Amerikas un Ziemeļu tautiņu eksistencei. Tādā kārtā, ieviešot šamanismu, Jūdokrāti visu Cilvēci pakļauj disonējošai konfrontācijai – iznīcībai ar Kosmisko Saprātu vadīto Nākotni.

·       Latvijā kā pie čukčām.

·       Latvijā kā Amazones džungļos.

·       Tetovējumi, kukaiņu un tārpu kulinārija.

4. turpinājums

Viss mainās.

Tā kā kolektīvais planētas Laiks ir sakārtoti atvērta sistēma - “Upe” ar savu sazarotu iekšējo straumju un atteku sistēmu, kurā ir arī atstraumes un stāvūdeņi, tad pašā Laika “Upē” ir daudzi dažādi un atšķirīgi laiki – apstākļu stāvokļu maiņas procesi - notikumi. Jau zinām, ka blakus vienā virzienā plūstošas straumes ir viena notikuma varianti. Tas ir tas pats notikums citā izskatā. Tā kā katrai tādai straumei ir cita apkārtesošo apstākļu vide, tad mijiedarbojoties ar to, straumēm ir atšķirīgi ātrumi – tas ir - atšķirīgi laiki, kurus mēs novērojam no savas (apziņas) laika “laivas”.

Mēs varam ienirt kādā straumē, kā to dara lielais vairums tagadnē dzīvojošo, varam peldēt ar straumi to vērojot. Varam pacelties virs šīm straumēm un vērot tajās notiekošo vai straumju attiecības, kā arī “Upes” pagātnē un nākotnē esošo – to, no kurienes nāk katra straume un kur tā vedīs. Tā, sastingstot virs Laika “Upes”, mēs varam redzēt, ka viena notikuma divi vai treji varianti, kustoties ar dažādiem ātrumiem, “Upē” peldošajiem kļūs redzami kā atsevišķi secīgi notikumi. Vispirms kļūs redzams notikuma lēnākā laika variants, bet pēc tam secīgi citi ātrākie – tie būs tālāk Laika “Upes” nākotnē. Tā rodas ilūzijas par “notikumu ķēdēm Laikā” un Laika plūsmas dabu, kura ved no viena notikuma pie cita. Tādās ilūzijās Laiks rādās kā šo notikumu secīga parādīšanās mūsu apziņas laikā - hronoloģija.

Vēl lielāks paradokss ir vērojams tad, kad kāda apstākļa variants ir tik ļoti ātrs, ka apsteidzot savā attīstībā citus, lēnākus, paša rosināto pretdarbības enerģiju virzīts, nonāk “atstraumē” un ar to, patiesībā esot daudz tālāk Laikā (izmaiņu daudzumā), mums pretī ar atstraumi traucoties, parādās pirms saviem lēnākajiem variantiem, kaut gan, vērtējot pēc tajā notiekošo izmaiņa daudzuma – “laika ilguma”, tam vajadzēja parādīties daudz vēlāk par saviem “lēnajiem” variantiem. Tā rodas “notikumu ķēdes laikam” neatbilstoši notikumi – “viesi no nākotnes”.

Tā rodas akadēmiskajiem “vēsturniekiem” neizskaidrojamais un neizpētāmais, tas par ko tie runā kā par pilnīgi neskaidru viņu apziņai – viņu notikumu loģikas sapratnei tālu notikumu. Tādu akadēmiskajai “vēstures zinātnei” neizprotamu un tāpēc tai neesošu – tās noliegtu notikumu ir ļoti daudz.

Katrai Zinātnei ir tās definīcija. Tad lūk vēsture kā akadēmiskā “zinātne” nav visu tai zināmo (iegūto) faktu kārtojums to hronoloģiskajā secībā.

·       Vēsture akadēmiskajā definējumā ir par faktiem atzīto notikumu apskate un interpretācija atbilstoši tās izvirzītajai teorijai.

Tātad ir vēsturiskās liecības, kuras nav akadēmiskās “zinātnes” atzītas par notikušiem faktiem (notikumiem) un notikumi, kuri, neatbilstot izvirzītajai teorijai, netiek pieminēti – tiek noklusēto – tiek ignorēti – tiek noliegti, vai tiek mākslīgi izveidoti tā, lai to tālākajā interpretācijā tos varētu iekļaut izvirzītajā teorijā kā tās elementus. Līdz ar to tā saucamā akadēmiskā “vēstures zinātne” ir izvēlētu vai falsificētu faktu pielase – pievilce – pietaise (kā antropoloģijā) kādai teorijai.

Ar savai “Latvijas vēstures” teorijai piesaistīto “atrasto” un pašizdomāto faktu interpretāciju pasniegšanu par notikušā vēsturi ir slavena Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, kurā tās “izstrādājumiem” māca noliegt citur pasaulē acīmredzamo un vispārzināmo, nemaz nerunājot par to, kas notiek tās jauno un visjaunāko mūsdienu notikumu vēstures interpretācijā, kurā faktus aizstāj apmaksāti konjuktūras pasūtījumi - izdomājumi.

·       Politikā, ekonomikā un sadzīvē to sauc par krāpšanu, blēdību un meliem.

·       Kriminālistikā un tiesu sistēmā tas ir skatāms kā amatpersonas noziegums.

·       Akadēmiskajā “Zinātnē”, noslēgto sistēmu pētniecības dzīvā tas ir normāli.

·       Meļi akadēmiskajā “zinātnē” ir normāla, ikdienišķa parādība un meli ir “zinātņu spīdekļu” savstarpēji atbalstīta prakse.

·       Šodienas politiskajā – sabiedrības ideoloģiskās dzīves praksē tā ir vēlamā norma.

·       Katrā no augstākminētajiem gadījumiem tas noved pie postošām sekām.

Ja mēs zinām, ka akadēmisko “zinātni” ar tās vēsturniekiem Vatikāna vadībā no vienas puses veidoja Kārlis Lielais, bet no otras puses Vatikāna emisāri – Jezuīti, tad mēs zinām, ka mums mums pasniegtā Gejropas un Gejropeiskās Latvijas “vēsture” ir Vatikāna vadībā tās “Āžu” sarakstīta daiļliteratūra – vēsturiskā fantastika - fentezi, tāpat kā Krievijai ir sarakstīta tās “kristīšana” un “Mongoļu – Tatāru jūgs” ar visām no tā izrietošajam sekām. Visās baltās rases un balto misionāru skolās māca Vatikāna uztaisīto vēsturi. Cilvēkiem iestāstāmo vēsturi Vatikāns (tumšās hierarhijas vadībā) mērķtiecīgi taisīja trejos paralēlos procesos.

Pirmajā tas apkaroja Eirāzijas tautu Zinātni, Kultūru, Filosofiju un reliģijas – dzīvesveidu. To vietā, (caur tādai subkultūrai atsaucīgo padibeņu un noziedznieku grupām), ieviesa savu maģijā, plaģiātā un melos - īstenības izkropļojumos balstīto (mūsdienu panku, gotu, LGBT, kvadroberu u.c. subkultūrām līdzvērtīgo) “kristīgo” subkultūru, kurā tiem sludināja noziedzīgu visatļautību un grēku piedošanu apmaiņā pret savas subkultūras izplatīšanu un Eiropas tautu sabiedriskās, Kultūras un Zinātniskās dzīves postīšanu.

Otrajā Vatikāns, apkarojot Eirāzijas tautu Kultūrtelpu, tajā visādos veidos iznīcināja tās Zinātnes, Filosofijas, reliģiskās un politiskās dzīves – Vēstures liecības, ar ko attīrīja ceļu savai akadēmiskajai “zinātnei” un tās “vēsturei” (arī Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātes produktu sacerētajai).

Trešajā Vatikāns caur Jezuītu izveidoto “akadēmisko zinātni” mainīja “izglītoto” cilvēku domāšanu – to ierobežoja, modificēja tādā veidā, ka tie, pat redzot kādas nejauši saglabājušās vēstures liecības, nebija spējīgi tās pareizi saprast. Izkropļotā domāšana neļāva apgūt senvalodas, pareizi izprast tajās rakstīto un saglabāto vēsturi.

Īstajā – sakārtoti atvērto sistēmu Dabas Zinātnē – Filosofijā Vēsture ir notikumu iekšējais saturs. Vēsture ir tas, ko notikumi, to dalībnieki un sīkākas notikumu daļas – ietekmju, apstākļu un parādību fokusējumi – fakti sevī nes. Notikumu veido fakti. Savukārt, kāds notikums, atkarībā no apskatāmo apstākļu lauka plašuma, var būt cita, lielāka notikuma fakts. Vēsture ir šo notikumu sevī nestā pagātne, tagadne vai nākotne – Laika rakstura sastāvdaļas. Vēsture ir ietekmes nesēja tām apziņām, kuras ar to saskaras. Katrs notikums ir kādu mijiedarbību – izmaiņu nesējs. Notikums atstāj pēdas, tāpēc katra notikuma iekšējais saturs ir redzams atstātajās pēdās – tā ienestajās izmaiņās, kas, kā mēs tagad jau to zinām, ir Laiks.

·       Tāpēc visa notiekošā iekšējais saturs – Vēsture ir Laiks.

·       Vēsture ir Zinātne par Laika dabu.

·       Vēsture, caur to mērķtiecīgu apzināšanu, dod laika kvalitāšu uzlabošanu.

·       Vēstures vērtība ir tās dotajās iespējās caur tagadni kvalitatīvi pilnveidojot pagātni, to pārveidot par mērķtiecīgi uzlabotu Nākotni.

Vēstures zinātni neinteresē fakti un apstākļi – notikumu un izmaiņu ārējās čaulas, bet tas kā notiek Laiks – kā tiek saglabāta vai restaurēta pagātne, kā uzturēta tagadne vai veidota nākotne. Vēsture rāda to, kādas notikumu iekšējās izmaiņas nosaka to vai citu Laika raksturu.

·       Vēsture ir izmaiņu raksturs – daba.

·       Vēsture rāda kā mainās Laika plūsmas daba.

·       Nākotnes izziņa ir Zinātniski pamatota un vadāma.

Šī patiesība izskaidro daudzos Cilvēkiem Zināmos gaišredzības gadījumus, kuros tiek atklāta izkropļojumos zaudētā vai slēptā pagātne un iespējamā vai jau esošā Nākotne. Tāpat šī patiesība izskaidro Vatikāna noziedzīgās darbības cēloņus un mērķi. Vatikāns, falsificējot vēsturi, veido sacūkotu pseidonākotni, to kas neatbilst “Upes” dabai.  Zinātniska nākotnes izziņa izriet no Laika “Upes” Dabas un katram normālam Cilvēkam pieejamās Laika uztveres trīsveidības. Tāpat šī trīsveidība piemīt visām nesamaitātām dzīvo būtņu apziņām. Tāpēc augi un dzīvnieki “zin” nākotnes notikumus no kuriem tie var izvairīties, vai tiem piemēroties. Tas nav jāpierāda – tas ir visiem zināms, bet ne visiem saprotams fakts. Vienkārši Vatikāna radītās “zinātnes” ietekmē sakropļotā baltā rase to tagad nevar saprast un neprot izskaidrot. Rase ir zaudējusi agrākās zināšanas, sapratni un spējas.

·       Nemaitātām apziņām piemīt Epimetejiskā – pagātnes notikumu vēstures uztvere.

·       Nemaitātām apziņām piemīt Hronoloģiskā – tagadnē notiekošās vēstures uztvere.

·       Nemaitātām apziņām piemīt Prometejiskā – nākotnes notikumu vēstures uztvere.

·       Notikums ir apziņai pieejamais vai interesi piesaistošais notikumu veidojošo apstākļu mijiedarbību centrs – fokuss.

Tas, kas ir mums apkārtesošās realitātes un Vienotā Realitāte, ir dažādu, gan pastāvīgu, gan mainīgu apstākļu mijiedarbību vide. Ir viens vienmēresošs apstāklis, no kura izriet bezgalīgi daudz citu, aizvien mazāku, līdz mikroskopiskumam un izzūdošam lielumam mainīgu apstākļu. Šī apstākļu skala no vienas polaritātes līdz otrai veido savas mijiedarbības sekas – nākošos apstākļus. Katra apziņa uztver tās attīstības pakāpei atbilstošās apstākļu mijiedarbības. Tad šīs mijiedarbības, vai to daļas, šai apziņai kļūst par notikumiem.

Notikums var būt ilgstošs vai ierobežots mijiedarbību “nogrieznis”. Tad, atkarībā no tā, cik plaši apziņa uztver mijiedarbības un kas to interesē, šī apziņa izdara secinājumus, ka “notiek notikums…”vai arī, ka “notika notikums…”. Tomēr neviens notikums “nenotika…”, visi notikumi “notiek…” sākot ar pirmo apstākļu mijiedarbību daudz pirms “notikuma” uztveres apziņā un turpinās bezgala tālā apstākļu mijiedarbību sistēmā, izplatoties kā notikumā apskatīto apstākļu mijiedarbībā, tā arī izplatoties uz citām mijiedarbībām apstākļos. Tāpēc katram “notikumam” (mijiedarbību plūsmai) var atrast – redzēt tās nosacīto sākumu, kur to var diferencēt (izdalīt) no citu apstākļu (citus “notikums” veidojošo) vides, kā arī redzēt – atrast tieši šī “notikuma” izraisītās sekas tā veidotajos “notikumos”.

Atkarībā no apziņas attīstības pakāpes, apziņai ir pieejamas kā mijiedarbību detalizācijas to vissīkākajos “notikumos”, tā arī visplašākie kādus “notikumus” veidojošo apstākļu mijiedarbību apgabali. Apziņa var aplūkot mijiedarbību vispārinājumus, kuros detalizācija nav svarīga, vai apskatīt detalizāciju mijiedarbību. Tāpēc tur, kur ir zināma tendence nav vajadzīgi fakti, bet fakti vajadzīgi tām apziņām, kuras interesē atsevišķas mijiedarbību saspēles bez intereses par tendenci vai tendences pierādīšanai.

Tendence svarīga apziņu iekšējajam darbam – apstākļu mijiedarbību lauka uztveres paplašināšanai, bet fakti apziņu ārējai mijiedarbībai. Tas nosaka apziņu darbību intravertumu vai ekstravertumu. Intravertās apziņas ir tendenču orientētas, bet ekstravertajām to darbībai vajadzīgi apstākļu fokusi – fakti – notikumi.

5. turpinājums

Sekojot apstākļu mijiedarbību skalas uzbūvei no viena vienmēresošā apstākļa ar tā esamības izraisītajiem sekundārajiem apstākļiem līdz vissīkākajām mijiedarbībām, katra apziņa savā attīstībā iziet ceļu no visplašākā vispārinājuma – Dzīvības cēloņa, tās esamības un attīstības tendences, līdz sīkākajai mijiedarbību detalizācijai savā dzīvē un atpakaļ pie  visplašākajām tendencēm un Esamību radošā apstākļa. Katra apziņa sākumā ir intraverta, bet pēc tam iet ekstravertuma attīstības ceļu, lai vēlāk sevī apvienotu abas mikro un makro uztveres spējas un darbotos pēc vajadzības abās.

Tāpēc katrai īstai un patiesai izglītībai jābūt sistematizēti strukturētai tādā pat veidā – no visplašākā vispārinājuma vēlāk uz detalizāciju un ar detalizācijas krājumu pie augstākas vispārinājuma satura izpratnes.

Ir tas, kas patiešām ir izglītība – ir īsta izglītība un ir  tas, ar ko “Āži” aizstāj izglītību, uzspiežot savu viltus “izglītību” – apziņu kropļojošo “kreisās” rokas mācību. “Āži” izplata “kreisās rokas” mācību – “kompetenču izglītību”, kura atņem tālākās izziņas un attīstības iespējas, bet Cilvēces Skolotāji Cilvēkiem sniedz īstas Zināšanas, Izglītību un patiesu – realitātēm atbilstošu pasaules ainu.

·       Īsta izglītība sniedz visaptverošu reālu pasaules ainu.

·       Īsta izglītība dod vispusīgas attīstības iespējas.

·       Īstu izglītību sniedz normāla skola.

·       Īsta skola ir normālā sabiedrībā.

·       Normāls ir “Āžu” nesamaitāts.

·       Normālā sabiedrībā nav “Āžu” ideoloģiskās un materiālās ietekmes, nav “demokrātijas”, liberālisma un aiz “netradicionālisma” maskēto “Āžiem” tradicionālo perversiju.

·       Normālas sabiedrības sabiedriskā iekārta ir teocentriska autokrātija.

·       Normālas sabiedrības ideoloģija ir Kultūras fundementālisms.

·       Normālā sabiedrībā visas sabiedriskās attiecības ir saskaņotas ar tās ideoloģiju un izriet no šī ideoloģijas.

·       Normālā sabiedrībā nav subkultūru.

·       Normālā sabiedrībā ir “Āžu” ietekmi izslēdzoša cenzūra.

·       Normālā sabiedrībā ir tikai attīstoši tradicionālais.

·       Normālā sabiedrībā nav “viedierīču”, visiem pieejamas datorizācijas un uz to balstītu ierīču masveidīgas pieejamības.

·       Normālā sabiedrībā ar datortehnoloģijām, kā Cilvēku apziņu kropļojošām un tāpēc bīstamām, īpašos apstākļos strādā tam speciāli sagatavoti un spējīgi Cilvēki.

·       Normālā sabiedrībā nav kapitālisma, ekonomiskās konkurences, spekulācijas un materiālās nevienlīdzības.

·       Normālā sabiedrībā ir sabiedrības pašapgāde – tautas saimniecība, kurā rūpējās par katra patieso vajadzību apmierināšanu katra vispusīgai attīstībai un dzīves pilnvērtībai.

·       Normālā skolā nav datorizācijas.

·       Normāliem bērniem nav pieejamas datortehnoloģijās balstītas ierīces.

·       Normāliem bērniem ir pieļaujamas un pieejamas tikai viņu vecumam atbilstošas sabiedriskās attiecības.

·       Normāliem bērniem visu tiešos kontaktos māca vecāki, zinātnes un izglītības popularizācija literatūrā un skolotāji.

·       Normālā skolā valda disciplīna un visa skolas dzīve ved uz skolēnu iekšējās un ārējās disciplinētības pieaugumu.

Normālā skolā gūtā izglītība bērna apziņā veido nesamaitātu uztveri, kura ļauj hronoloģijā saskatīt tās īsto vēsturi nesakropļotā veidā. Tāda vēstures uztvere notiek labi audzināta Cilvēka apziņā.

·       Izglītība ir audzināšanas līdzeklis.

·       Izglītība ir īsta izglītība tad, ja tā tuvina topošo Cilvēku Pārpasaulīgajam.

·       Tāda izglītība dod reālu apkārtējās pasaules ainu un racionālu – Īstenībai atbilstošu domāšanu.

Atgādināšu, ka Īstenība ir Vienotās Realitātes līdzsvara ass. Tas nozīmē, ka racionāla domāšana veidojas reālas – nesamaitātas uztveres apstākļos, kādu veido vispusīga, plaša no Īstenības izrietoša izglītība, par ko tagad runā “Āžu” “izglītības” reformatori aicinājumos uz “kritisko” domāšanu. “Kritiskā”  - realitātēm atbilstošā domāšana izriet no attīstītas uztveres, dzīves pieredzes, zināšanām par apkārtējo vidi un informētības par notiekošo. Dzīves pieredze nozīmē to, ka nesamaitāts īstu izglītību ieguvis un plaši, vispusīgi informēts Cilvēks ir dzīvojis pietiekami ilgu laiku – apmēram 40 gadus, tāpēc bērniem nav  dzīves pieredzes un tādēļ par tiem nevar runāt “kritiskās domāšanas” kontekstā. Tādu kritēriju uzspiešana bērniem viņus padara atkarīgus no “Āžu” dezinformācijas un bojā viņu uztveres attīstību, bloķē tālāko izglītības  - audzināšanas procesu, rada iluzoru pasaules ainu, attīsta egocentrismu.

Pasaulīgais ir Pārpasaulīgā izpausme laiku veidojošajos apstākļos, tāpēc tuvošanās Pārpasaulīgajam notiek ar vispusīgu reālo dzīves apstākļu izziņu. Izglītība sniedz patiesu realitāšu ainu, ievērojot audzināmā vecuma un apziņas maiņas raksturu atbilstoši viņa vecuma savdabībai, kura vispirms veido pasaules ainu un izzināmā apvāršņus vienlaicīgi ar apziņas, prāta un miesas – uztveres orgānu saskaņošanu un disciplinēšanu.

·       Izglītība ir realitāšu sakārtotības – disciplinētības apguve, tai atbilstošas apziņas un domāšanas – iekšējās disciplinētības veidošana disciplinējot un harmonizējot audzināmā fizisko, emocionālo un intelektuālo dabu.

·       Harmonizēt var tikai disciplinēto.

·       Harmonija ir disciplīnas forma.

·       Realitāte ir Vienotās Realitātes disciplīnas aspekts.

·       Īstenība ir augstākā disciplinētības pakāpe.

·       Pārpasaulīgais ir eksistence disciplinētības stāvoklī.

·       Pārpasaulīgo apgūst disciplinētības apgūšanas ceļā.

Izglītību veido fiziskā kultūra, muzikālā audzināšana un zinātņu pamatu – zināšanu apguve visām trim jomām  esot vienādā apmērā. Izglītībā vispirms apgūst pasaulīgajam tuvāko, kas ir audzināmā bioloģisko jutekļu un apziņas stāvoklim atbilstošs uztveres veids. Ja skolā mācības sāk ar 7 gadu vecumu, tad mājās, ģimenē bērns mācās ar pirmo dzīves dienu, kur viņš apgūst sākotnējo fizisko iespēju (kustību un darba), emocionālo – (labvēlības un pateicības, draudzības – atbildības) un intelektuālo – (vecāku sniegtās visplašākās pasaules ainas izpratni) disciplīnu. Mājās bērns apgūst sabiedriskās dzīves pamatus – elementārās sadzīves normas, vecumam atbilstošu disciplinētību, darba iemaņas un sevi kārtībā uzturēšanu.

Pirmajos divos gados skolā bērna izglītībā centrālo vietu ieņem dzīvās dabas – bioloģijas zinātņu pamati. Ap to centrējas fiziskā kultūra, mūzika un valodas, arī rakstu valodas, ģeogrāfijas un ar to saistītās hronoloģijas un vēstures pamatu apguve. Mācību jomas ir savstarpēji saistītas un iekļauj viena otru.

Fiziskā kultūra – fiziskā ķermeņa apguve, spēju pilnveidošana un disciplinēšana ir visas tālākās izglītības pamats. Fiziskā kultūra veido un attīsta fizisko uztveri, objektivizē apziņu un pasaules ainu, attīsta un disciplinē emocionālo dabu. Prātā darbība balstās labā gremošanas orgānu darbībā, pilnvērtīgā elpošanā un pietiekamā asinsritē. Sirds darbība izriet no audzēkņa biedriskajām attiecībām, kuras veidojas komandu sporta veidos un kolektīvos pārgājienos.

Fiziskā audzināšana notiek fiziskajos vingrinājumos un biežos pārgājienos, kuros tiek apgūstas zināšanas par vietējo augu un dzīvnieku valsti, ģeogrāfijas pamati (orientēšanās vidē, vides reljefs, ūdens aprite dabā utt.) un ar pārgājienu maršrutu saistītā apkārtnes vēsture. Turpat pārgājiens kalpo par pamatu muzikālajai un valodas apguvei. Dod materiālu valodas un zīmēšanas stundām. Fiziskās kultūras ietvaros apgūst ārpuskomforta dzīves prasmes dabā, militārās kārtības un mērķtiecības prasmes zēniem, bet meitenes deju un aprūpes pamatus.

Valoda ir bērna fizisko un intelektuālo dabu saistošās apziņas darbība. Valoda atspoguļo prāta stāvokli un attīstību. Kā Cilvēks domā, tā viņš kustas un runā. Cilvēka kustības, temps, plastika, ritmika, sakārtotība un precizitāte rāda viņa prāta un apziņas darbības kvalitātes. Tāpat, attīstot kustību spēju un kārtību – fiziskā ķermeņa disciplīnu, kura ar haotiskumā nezaudēto enerģiju attīsta prāta un apziņas dzīvi.

Zemākā sakārtošana paver augstākā attīstības ceļus, bet nedisciplinēta ķermeņa patvaļīgi haotiskās kustības un bezmērķtiecīgā rosīšanās tieši otrādi – atņem darbībaspējas, dzīvesprieku un apziņas skaidrību, pakļauj haotiskām un nevēlamām, postošām emocionālām un psihiskām ietekmēm. Te autoritārisms ir izaugsmes garants, bet liberālisms dvēseles bende. Sakārtotu kustību spēja dod dzīvesprieku, bet dzīvesprieks attīstīta fiziskā ķermeņa darbībā virza zinātkāri un dod zināšanu apguvei vajadzīgos dzīvības spēkus.

Valoda ir sabiedriskās dzīves izpausme, virzītāja u kopēja, tās sargātāja. Savukārt sabiedriskā dzīve ir dvēseles – apziņas un emocionālās dzīves virzītāja, kopēja un balstītāja. Valodu mācās praksē no piemēriem. Valoda ir Cilvēka Dvēseles (Noos) un apziņas izteiksme – ietekme uz citām apziņām un vidi. Agresiju un reakciju sistēmā valoda ir agresija, bet uztvere apziņā ievada reakcijas. Valodu nevar sašaurināt tikai līdz runātajai. Blakus tādai ir rakstu, ķermeņa kustību, ķermeņa ķīmijas – smaržu, ķermeņa formu, emocionālās suģestijas un Mākslas – estētisko formu valoda.

·       Māksla ir augstākā no Cilvēkam pieejamajām valodām – valoda Cilvēka apziņas kontaktiem ar Pārpasaulīgo, kurā Pārpasaulīgais pienāk pasaulīgajam tā uztverēm pieejamā formā.

Ģimenē bērns lieto ikdienišķas valodas formas ikdienišķās dzīves notikumu saskaņošanas līmenī. Skolā bērna valodu attīsta līdz visplašākajiem bērnam pieejamiem apguves un izteiksmes apjomiem, kā pasaulīgā – horizontāli tveramajā, tā arī virzībā uz vertikālo – Pārpasaulīgo telpu. Skolā bērnam pilnveido runas valodu – runas prasmi, kas ir organizētas domas izteiksmes spēja un māca poēzijas valodu, kurā, domai saplūstot ar saskaņotu emocionālo fonu, veidojas filosofiskā vispārinājumā Īstenību nesoša dvēseles valoda.

·       Poētiskā ir dvēseles valoda.

turpinājums sekos….