Sorosa bērni.

Dž.Soros, izplatot savu un sev līdzīgo ietekmi, paziņoja: “Aizvediet līdz cilvēkiem internetu – pārējo izdarīsim mēs.”

·         Vecāki ir tie, kas māca, kurus uzklausa un kuru mācīto pieņemot, viņu bērni zināšanās un dvēseles, apziņas dabā kļūst līdzīgi viņiem.

·         Viņu bērni ir tie, kas uzklausa un uzklausīto pieņemot, mācās viņiem sniegto mācību – zināšanās un dvēseles, apziņas dabā kļūst līdzīgi mācības sniedzējiem.

·         Mācīšanās kvalitāte atkarīga no mācoties kopā pavadītā laika.

·         “Sorosa bērni” lielāko nomoda laika daļu pavada internetā un pie savu datorizēti iekārtu ekrāniem.

“Sorosa bērni” – datorizētie (sauksim viņus tā), apgūstot darbību ar savu datorizēto iekārtu, pāriet citā domāšanas un pasaules uztveres sistēmā. Sākot interesēties par to pasauli, viņi vēl ir pārāk jauni. Viņiem nav dzīves pieredzes un pienācīgas izglītības, kuru viņi, datorizējoties, tā arī nekad neiegūst – datorizātori sašaurina savu datorizēto apziņu līdz vienai interesei – dziļākai un pilnīgākai šīs tehnoloģijas apgūšanai, pielietošanai, apjūsmošanai.

Šī tehnoloģija ir būvēta uz svešas valodas bāzes, tāpēc tiek traumēta un kropļota dzimtās valodas bāzes veidotā domāšana un pasaules uztvere.

Datorizēto domāšana balstās uz tā, ka viņu darbības laukā nav dabisko procesu, dabisko procesu gaitas, cēloņsakarību un laika. Tur, lai iegūtu maizi, nav jāsēj un jāsagaida raža, datorizētie “maizi” ar peles “klikšķi” izceļ no foldera. Pildot doto uzdevumu datorizētajam tas ir darbs kādas “ikonas” ietvaros, bet ne reālo notikumu pasaulē. Tur nav svarīgi, kas notika pirms un notiks pēc datorizētā manipulācijām. Tāpat datorizēto tobrīd neinteresē, kas “notiek” blakus – “citās ikonās”.

Datorizētajam “papildinātā” un “mākslīgā realitāte” ir tikpat reāla kā īstā pasaule un pat vēl interesantāka. Viņā darbības laukā notiek strauja un aizvien straujāka tehnoloģiju maiņa, nomaiņa un jaunu parādīšanās, kuras nes aizvien jaunas “iespējas darboties” mākslīgajā datorizēto pasaulē. Tāpēc visa datorizēto interese pilnīgi “iegrimst” šo jauno “iespēju” apgūšanā, lietošanā un apspriešanā. Datorizēto apziņa ir sašaurināta līdz datorierīces ekrāna apmēriem. Viņi nedomā par to, kas notiek ārpus tā lauka un nav saistīts ar datora darbību un darbību ārpus tajā instalētām programmām un ekrānā redzamajām “ikonām”.

Datorizētais ir mainījis savas apziņas darbību atbilstoši sava datora darbības vajadzībām. Datorizētā apziņā ir mākslīgais intelekts. Dators viņam ir iemācījis sevi. Datorizētajam liekas, ka datorizētās iekārtas ir “spējīgākas” par Cilvēku. Tomēr tā nav. Vispirms jau tāpēc, ka, būvējot jaunas “protēzes”, datorizācija Cilvēkam atņem viņam esošo. Dators ir nožēlojama Cilvēka apziņas karikatūra, kaut gan tā darbības pamati shematiski attēlo Cilvēka apziņā esošo doto uzdevumu izpildes spēju un ne vairāk, kā tikai to. Tomēr datorizētais uz savu apziņu “pārceļ” datorizētās iekārtas “vērtības” un “īpašības”. Tas ir – sašaurina savu apziņu, savas vērtības un īpašības līdz karikatūras apmēriem.

Datora darbības iespēju “paplašināšana”, kariķējot Cilvēka mācīšanos, kas papildina un paplašina visas Cilvēka apziņas vērtības un kvalitātes, notiek tajā instalējot jaunas programmas, pievienojot perifēriju un uzlabojot “dzelžus”. Tā kā datorizētajiem nav īstu realitātei piesaistošu pieturas punktu, tad datorizētie, tāpat kā viņu datori ir “atvērti” programmu un “vīrusu” instalēšanai. Datorizētajiem, tāpat kā viņu datoriem, jaunā programma vai “vīrus” ir īstā realitāte. Datorizētie par īstu pieņem visu, ko tiem iestāsta viņu, internetam pievienotās, datorizētās iekārtas ekrāns. Caur datora ekrānu sorosūdi un citi nelieši, ievadot datorizēto apziņā savus mēslus, samaitā Cilvēkus – padara tos nekam nederīgus.

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija