Supervaroņus gaidot.

Jūs savos Zemes iemītnieku vairošanās kvalitātes novērojumos esat patiesi vērīga. Tagad vairojas divkāji, tumšās hierarhijas zemākie līmeņi un negatīvās karmas nesēji, bet apzinīgo Cilvēku skaits strauji samazinās. Tas ir raksturīgi laikā, kad strauji krītas apziņas vibrāciju līmenis, aiziet Tautas, beidzas Kultūras formas vai rases cikls.

Tauta aiz sevis atstāj negatīvās karmas nesējus – tos, kuriem ciešanās jāizpērk Tautas “labajos laikos” sapelnītā negatīvā karma, blēžus un citas kopā ar šo Tautu dzīvojošo padibeņu paliekas, kā arī šamaņu samulsinātos un uz urāpatriotismu parautos karmas lāpītājus, tos, kam nepietiekama prātiņa un zināšanu trūkuma dēļ, labruņu runām ticot, jākļūst par šamaņu kļūdu un ļaunprātību seku dzēsējiem – tos, kam lemts tādā kārtā paildzināt šamaņu noziedzīgo dzīvi – tos, kurus šamaņi izmanto savai parazītiskajai dzīvei. Šamaņi vienmēr atrod kādu nesaprātīgu “varoni”, kurš “ziedošanās romantikas” aizrauts, ar savas Sirds asinīm baro vampīrus, dēles un tārpus. Veltīgi izšķērdēta varonības enerģija ir noziegums un nes sabrukumu. Katrs šamanis un viņa cilts saņem paša pelnīto, tāpēc sabrukuma laikā te nav ko darīt normālajiem, tikumīgajiem un Cēlajiem Cilvēkiem.

·         Cēlums ir Godīguma, bet Maigums - Mīlestības klātbūtnes zīmes.

·         Mīlestība un Godīgums nes Skaistumu.

·         Sabrukuma laiku iezīmē Cēluma un Maiguma trūkums – netiklība.

·         Netiklība ir Mīlestības antitēze – tās iztrūkums un noliegums.

·         Sabrukums ir Mīlestības un Godīguma trūkuma sekas.

·         Sabrukuma laikā nav Skaistuma.

Godīgajiem, Cēlajiem, Maigajiem un Mīlošajiem Skaistuma nesējiem nav ko darīt tur, kur ar viņu izstumšanu no sabiedrības un dzīves vadības pie varas nākošie “klauni”, “grāmatveži”, netikļi un viņu šamaņi paver ceļu sabrukumam, kurā paši iet bojā. Viņi kā tārpi savairojas uz pašu nobeigtā lopiņa līķa, kad, tas straumes nests, tuvojas bezdibenim. Visas tās ciešanas, kuras tagad nāk pār “paverdzinātajiem”, badā un slimībās mirstošajiem, ir viņu iepriekšējo noziegumu pelnītās sekas. Ar to maksā par savtību un patmīlību.

Jūs, tāpat kā citi rietumu “brīvās pasaules kultūras” telpā dzīvojošie, noteikti, esat skatījusies daudzās Holivudas katastrofu filmas, kurās Zemes (parasti āmurikānijas) iedzīvotājus piemeklē visvisādas šausmīgas sērgas, katastrofas un ļaundaru (parasti krievu, arābu teroristu vai citplanētiešu) uzbrukumi. Tādās filmās vienmēr ir kāds “sevišķais āmurkāniešu varonis”, zinātnieks, prezidents vai kāds cits atnācējs no nākotnes, pagātnes vai paralēlās telpas – kāds “elles puika”, “gumijas vīriņš”, “zirnekļmens” vai vietējais aborigēnu cūkmens, kura vadībā un visu klātesošo pašapjūsmošanas aplausu pavadījumā pienāk filmas vai “notikuma” laimīgās beigas – “klauni”, “grāmatveži”, netikļi un šamaņi ir glābti.

Ar tādu filmu, labgarīgo labrunu labgrāmatiņu, “labākdzīvošanas” raidījumiem, labdzīves sludinātāju pulciņiem un citu ikdienas propagandas līdzekļu palīdzību “brīvā pasaule” saviem iedzīvotājiem iegalvo, ka pamatā viss ir kārtībā – ir tikai kādas “dižķibeles” vai covid-krīzes – kā nu kurā gadījumā vajag, “izaicinājumi”, “Krievijas agresīvās tieksmes”, “Ķīnas draudi” – kāds “hailī laiklī”, kādas “pandēmijas” pieveikšana, pēc kuras varonīgās pārvarēšanas ar “0 izmešu ieviešanu”, “sociālo distancēšanos” un verga uzpurņa nēsāšanu, viss atkal būšot kārtībā. Viss būšot kā agrāk – atgriezīšoties vecajās, bet līdz nepazīšanai citādajās – “laikmetīgajās” formās.

Zirga nomestais jātnieks mēģinās uzkāpt Zebrai tāpēc, ka tajā ierasti meklēs tās pašas vecās četras kājas, galvu un asti. Viņš nesaprot starpību starp Kultūras ietekmes rezultātu – mājdzīvnieku un mežonīgu – akulturālu dzīvnieku – “jātnieks” nezin, kas ir Kultūra – “jātnieks” pats ir akulturāls tārps. Tādēļ “laikmetīgi” jaunais viņam ir pieņemams, kā vienmēr esošā viņa nemainīgā satura jaunā forma.

“Jātnieks” ļaujas ilūzijai, ka problēmas nākot no ārpuses (jaunākā dezodoranta reklāmā vēsta, ka “sliktie aromāti nosēžas uz apģērba”) – no tā, kur tieši viņš nekā neesot vainīgs, jo viņš jau nekas neesot, viņš tikai dzīvojot kā visi un neko tur nevarot padarīt, viņš tikai varot, pameklēt lielāko algu – vietu, kur vieglāka dzīve (“dzīves kvalitāte”) pajurģoties, jo tādam “jātniekam” dzimtene ir tur, kur labāk, bet labāk ir tur, kur vairāk maksā.

Tādi “jātnieki” tic, ka pietiek, ja protestējot padzied, protestējot nobasto stundas, publiski pagroza plikus pupus, pareizi nobalso nākošajās vēlēšanās un tad jau nāks kāds supervaronis, kāds labo Cilvēku pasaulē laistais censonis, kurš visu nokārtos, atradīsies kāda brīnumnūjiņa, ar kuru zebra atkal būs tas pats vecais darba zirgs, bet tārpiņš, viņa ignorētajā straumē, varēs turpināt būt tārpiņš uz beigtā lopiņa muguras.

Jā, tagad ar dzīvei nederīgo turēšanas pie bioloģiskās eksistences, pseidomedicīnas pseidomediķi un ar to saistītā industrija sarūpē sev noieta tirgu. Ir jāsaprot nošķirt Medicīnu – Veselības aizsardzību no “veselības aprūpes” – peļņas gūšanas ar fizioķīmisku manipulāciju palīdzību. Tagad tā saucamā valsts – tās budžets un tā saucamie ārsti tiek apmācīti – iedresēti algoritmam, protokolam un vadlīnijām, ar kuru pielietošanu “veselības aprūpes” organizatoriem (procedūru nestās peļņas guvējiem – sākot ar “ārsta” karjerā ieguldītos līdzekļus atgūstošajiem “ārsta” diplomu nēsātājiem, studiju kredītu izsniedzējiem, valsts budžeta sadalītājiem un apguvējiem, un beidzot ar šo pakalpiņu organizatoriem un bīdītājiem – farmācijas un medicīnas tehnikas ražošanas firmām un visiem citiem – “psihoterapeitiem”, “praktiskajiem psihologiem” un tiem, kuri visādos citos veidos iedzīvojas ar Savtīga Cilvēka dvēseles un fiziskā ķermeņa izmantošanu) tiek nesta peļņa.

·         Cilvēka ķermenis un psihe tagad ir peļņas resurss.

·         Visur, kur Darba un darba apmaiņas vietā ir “pakalpojums” un tā apmaksa, ir noziegums pret Nākotni.

·         Tas vienmēr nes sabrukumu.

·         Par to atbildīgie visi, kuri savtīgu interešu vadīti labprātīgi iesaistītās tādos noziegumos.

·         Tāpat tajā piedalās visi “labdari”, kuri veģetē uz augstākminēto “jātnieku” savtības un patmīlības tieksmēm – netikuma.

Sestajai rasei šie Zemes iemītnieki nav derīgi. Nākotnes Cilvēku un šodienas Zemes iemītnieku ceļi ir šķīrušies jau ļoti sen, bet tagad šī nošķirtne ir redzama pat katram prātotājam. Tāpēc jau smalkajā pasaulē esošā sestā rase nekā nemaisās tārpu pašlikvidācijā. Jaunās rases iemiesošanās laiks vēl nav pienācis, bet tad, kad tam būs īstais brīdis, tad tiks sapulcināti tās sākumam derīgie. Tiem nav jābūt daudziem un redzamiem – tieši otrādi – tārpu acīs tie būs klusi pazuduši nekam nederīgi neveiksminieki un rīcībai nespējīgie “sabiedrības svešķermeņi”. Kaut gan tārpu viedoklim tad nekādas nozīmes vairs nebūs – nebūs nekādas tārpu varas un sabiedrības – būs izmirstošu tārpu pūļi – šamaņu paverdzinātās ciltis.

Apmēram pirms 6000 gadu, Kali jugai sākoties, sapulcējās Riši un apspriedās par to, vai Kali jugas laikā ir vērts iemiesoties. Viņi zināja un saprata to, ko tagad jau vairs nezin un, galvenais, nesaprot baznīcas maldinošo sprediķu, šamaņu liberālās propagandas un pašu vispārējās un filosofiskās izglītības trūkuma upuri – mūsdienu labdzīves un labaicinājumu labrunu prātotāji. Šodien tādi labgrāmatiņu lasītāji nesaprot un tāpēc nezin to, ko normālos laikos zin un saprot katrs bērns. Nesaprot arī tāpēc, ka negrib saprast – tas liktu pārskatīt visu to, ko tāds tagad uzskata par labu esam un pieņemt to, ko tāds tagad nepieņem un nevar pieņemt, jo tad būtu sevi visu jāmaina uz patiesi labo, kas nav savienojams ar iemidzinošo labgrāmatiņu labtekstiņu labvārdiņiem.

Zemei ir darba laiks tāpat, kā tai ir atpūtas laiks. Dabai ir Diena un ir Nakts, ir Vasara un Ziema – ir augšana un ir miers. Īstajā laikā sētais izaug un dod ražu, bet nelaikā stādītais iet bojā – nes postu un sabrukumu. Nav saprātīgi rudenī novāktu vasarāju laukā tūlīt sēt ziemājus. Tas nes sabraukumu. Nav saprātīgi pie viena darbagalda vai vienas automašīnas stūres trijās maiņās strādāt. Tas nes sabraukumu. Nav saprātīgi zemē, Tautā, domāšanā, valodā un dvēselē – telpā un laikā ienest tam svešas vibrācijas. Tas nes sabrukumu.

Nav saprātīgi Zemi modināt pirms noliktā laika – “Māras dienas” – 25.marta. Tas nes sabrukumu. Nav saprātīgi zemi nepārtraukti nodarbināt. Tas nes sabrukumu. Katru trešo un septīto gadu tai jāatelpo. Arī matērijai ir vajadzīga ritma diktēta atelpa. Gars ienāk un atplūst. Tā ir Gara elpošana. Laiks sēt un laiks pļaut. Laiks Dienai un Naktij.

·         Ritmu neievērošana nes sabrukumu.

Dvēselēm vajadzīga atpūta. Tautām un rasēm vajadzīga atpūta pirms jauna darba cēliena. Tāpēc ir starprasu haosa, kad sevi iznīcina tālākajam ceļam nederīgie tārpi, periodi, kuros Cilvēki neiemiesojas. Nav saprātīgi bāzt pirkstus gaļas maļamajā mašīnā. Aizsalstošā ezerā mācīties peldēt nav saprātīgi. Tas nes sabraukumu. Labo mācās harmoniskajā labo piemēru vidē jau esošo labo padarot vēl labāku Ar labo darbu nākot disharmoniskā vidē, vairo haosu. Tas nes sabrukumu. Haosa laikā neko labu mācīties un darīt nevar. Haosā darītais stiprina haosu. Haoss iemāca savu haotisko domāšanu, runu un rīcību. Haoss provocē uz instinktīvu, nepārdomātu un pārsteidzīgu rīcību. Ir liels noziegums ielaist Cilvēku tādā pasaulē, kurā tam nav vietas, kurā viņš nevar realizēt savu Cilvēka dabu, bet tiek šamaņu spīdzināts izciešot mokas apkārtesošo tārpu kaudzē.

·         Pirms haosa pār haosu ir pārmests tilts no bijušā uz nākošo.

·         Ar provokāciju vairo disharmoniju, haosu un sabrukumu.

·         Ar labiem nodomiem, bez Saprāta vadības, ceļš ved ellē.

·         Vētras laikā kuģi meklē patvērumu ostās.

·         Vētras laikā ar īpašu uzdevumu ceļā dodas sevišķi sagatavoti kuģi.

·         Kuģi ir ilgi un rūpīgi gatavoti.

·         Kuģu gatavotāji ir atbildīgi gaidījuši īpašo brīdi.

·         Viņi, tāpat kā kuģu kapteiņi, zin, ko un kāpēc dara.

·         Vētras laikā tiek iezīmēti īpaši Ceļi.

·         Vētras laikā nav vietas nejaušībai.

·         Vētras laikā nepieļauj “gan jau būs labi”.

·         Vētras laikā neļaujas šamaņu provokācijām.

·         Vētras laikā ņem labāko labākajā laikā un pielieto labākajā veidā.

·         Labākais nes labāko Nākotni.

 Katras rases dzīves pamatā ir tās Vadošā Saprāta – Manu iemiesojama inducētā attīstības Ideja – attīstības cikla – Manvantaras vibrācijas. Rase sākas ar vadošā Manu iemiesošanos, kura radītajā vibrāciju laukā savus iemiesojumus atrod jaunā rase. Jaunajai rasei nav derīgi un vajadzīgi vecās rases iemiesojumi. Tā izmanto iepriekšsagatavotās pārejas formas, kuras zūd reizē ar jaunās rases parādīšanos.

Tas laiks vēl “ir aiz kalniem” – vēl nav sākušies rases formēšanai vajadzīgie apstākļi. Pareizāk sakot vēl tā īsti nenotiek pat tārpu pašiznīcināšanās – tā ir tikai pašā sākumā – vēl īsti nekas postošs nav noticis – tas viss vēl ir priekšā. Pašlaik bērnus – tumšās hierarhijas būtnes, pasaulē pērienam laiž tās kalpotāji un neapzinīgie seksuālo vairošanās instinktu vergi - patmīļi. Tas nenozīmē, ka daudzie bezbērnu īpatņi nav patmīļi – tas nozīmē to, ka Nākotni nesošie te rīkojas nesavtīgi un atbildīgi.

Tie negrib būt ne supervaroņi, ne netikļu karmas lāpītāji un šamaņus saulītē izvilcēji. Tie dara katrs savu darbu un ļauj citiem būt katram viņa vietā. Tie zin, ka nekas vairs nebūs kā bija, ka taps viss jauns – būs Jauna Debess un Jauna Zeme, kurā nebūs vietas šodienas Zemes iemītniekiem, kuri tad būs ārpus Tās Zemes dzīves kā “staigājošie miroņi”. Tie zin kā un kāpēc Tas nāks, ko nesīs un kas zudības ceļā aizies. Tie zin, ka supervaroņus gaida zudībā ejošie.

Pūķis