Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Zvēri raka Daugavu. Kur Latvija cēlusies?


Ir divas radikāli un radiāli (kustības impulsu virzība izstarojuma sākuma punktā) atšķirīgas sevi, savu savdabību apliecinošas pozīcijas. Viena ir pozīcija, kad “mēs esam mēs tāpēc, ka mēs esam tādi”. Otra pozīcija tiek ieņemta, kad “mēs esam, tad, ja mēs neesam vai esam tādi kā tie citi”. Pirmajā gadījumā darbojas “mēs esam” esamības spēks. Otrajā gadījumā ir redzama tāda spēka iztrūkuma un citu esamības formējošā darbība. Pirmā pozīcija dod sadarbības iespējas, suverenitāti un pašapziņu, bet otra nes nebeidzamu konfliktu, suverenitāti atņemošus kompromisus un cieņas zaudēšanu upura lomā. Tāpēc ir jautājums:


-          Kā tas nākas, ka to senču, kuri vienmēr, kad gāja savus kaimiņus apsirot, sametās barā ar “krustnešiem”, pēcteči tagad stāsta par mītiskām cīņām pret “krustnešiem” par šīs zemes brīvību.

-          Kā tas tā tik viegli nāk, ka Nameja gredzenu meklē, bet par Kaupo klusē un kā var dabūt vienu, negribot zināt par otru?

-          Kā tas tā ir noticis, ka tie, kuri sevi sauc par latviešiem, ir pieņēmuši mūžīgā upura lomu un tā sevi “apspiedējiem un okupantiem” pretstatot, vienmēr nonāk pazemojošā atkarībā no visiem apkārtesošajiem?

-          Kā tas nāk, ka pat “atmodinātāji”, atbrīvojoties no vieniem, piesakās verdzībā citiem?

-          Kāpēc “Latvijas kolorīta” pastāstiņi – “ārpusnieka” novērojumi par “iekšpusnieku” dzīvi, “iekšpusniekiem” liek no tā, kas viņi ir atteikties un pārtaisīties pēc “ārpusnieka” ģīmja un līdzības tā vietā, lai, apliecinājumu saņēmuši, ar divkāršu sparu mestos dzīvot savu “Latvijas kolorīta” dzīvi – būt tie, kas esam?


* * *


Cilvēci, tās vēstures gaitu – laiku – Hronosu, Ciklu un Kairosu virza Ideja. Ideja ienāk Cilvēku dzīvē un uz daudziem gadu simtiem noliek tās tecējumu savā gultnē. Tecējuma beigās reti kurš zin tā sākumu, bet tieši sākums ir tas, kurš diktē neizbēgamo beigu dabu. Tāpēc ielūkosimies kādu ideju cīņā, kurā vienas pierāda savu derīgumu, bet citas savu pilnīgo nederīgumu – savu netīro un postošo saturu.


* * *


Es neesmu tālākā autors – es tikai pārstātu notikumus un, kad lasāt - “venēcieši”, saprotiet - žīdi.


Pēc 1437. – 1439.gada bīskapu kopsapulces Kuzānas Nikolaja ekumēniskā projekta un Itālijas Renesanses pretinieki izstrādāja konceptuālu sazvērestību pret Kuzānas Nikolaja izplatīto Platona mācību. Padujā un Rialto universitātēs radās caur viduslaiku sholastiku skatīts “jaunais aristotelisms”. Tā ideologi bija Gasparo Kontarini un Pjetro Pomponaci. Tajā laikā vara Itālijā viscaur bija pāvesta un venēciešu rokās. Venēciešiem kopā ar turkiem bija izdevies radīt varenu augļotāju un vergu tirdzniecības aliansi, pret kuru 1509. – 1517.gadā karoja Kambrejas līga – Francija un Spānija. Diemžēl, un pāvesta stulbuma dēļ, venēciešu ideoloģijas ietekmē šī savienība izjuka un venēcieši izkūlās no nepatikšanām, kurās varēja iet bojā un tā atbrīvot pasauli no vēlākajām viņu radītajām ciešanām.

Venēcieši saprata, ka Eiropas valstis viņus var iznīcināt ar militāriem līdzekļiem un tiem pretī lika savas ideoloģiskās spēlītes. Sevis aizsardzībai viņi radīja protestantisma reformāciju, kuru realizēja Luters, Kalvins un Henrijs VIII. Tajā pašā laikā Kontarini un viņa jezuīti katoliskās kontreformācijas un Tridentas kopsapulces pamatā lika Aristoteļa mācību, bet Dantes un Pikkolini grāmatas tika aizliegtas. Tā sekas bija Eiropa pusotra gadsimta reliģiskos karos un “mazie viduslaiki” ar XVII gs. Lielo krīzi centrā.

Venēcija darbojās kā pats savas metastāzes plānojošs vēža audzējs. Tālākajai ekspansijai kontinentā “slapjās lagūnas” iemītnieki sev noskatīja purvu un saliņas – Holandi un Britu salas. Šeit Džovannistu partija varēja radīt bāzi saviem “fondi” (ģimenes bagātībām) un ideoloģijai. Viņu mērķos tāpat bija Francija, bet galvenā uzmanība tika pievērsta Anglijai - “slapjā lagūna” novērtēja lielo salu priekšrocības konkurencē ar sauszemes iemītniekiem.

Frančesko Zorzi – Gasparo Kontarini radinieks, tika nosūtīts pie Henrija VIII par viņa “dzimumpadomnieku”, kur izmantoja visas venēciešu iespējas. 1525.g. kabalists Zorzi publicē traktātu “De Harmonia Munde”, ar kurā iemontētā mistiskā sefirota ideju vājināja Kuzānas Nikolaja darbību. 1536.g., jau būdams galma loceklis, viņš publicē maģijas mācību grāmatu, kuras centrālā tēma ir tajā, kā māceklim izmantot Kristus idejas, lai nekristu dēmonu rokās.

Zorzi atstāja ļoti lielu ietekmi uz Elizabetes laika dzejniekiem – seru Filipu Sidniju un Edmundu Spenseru, kurš izceļ ideju par Angliju kā “Dieva izredzēto zemi un tās Izraēliskumu”. Marlo un Šekspīrs visādi apkaroja viņa ietekmi, bet venēciešu skola caur Robertu Fladu, Frensisu Bēkonu un Tomasu Hobsu, kuri tur “importēja” Fra Paolo Sarpi, kurš ir 30 gadu kara arhitekts, neo-Aristotelismu. Kvēls Paolo Sarpi un augļošanas apoloģēts Džons Miltons bija tipisks Kromvela laika venēcietis. Pēc Jēkaba I un Kārļa I sagrāves 30 gadu karā pie varas nāk Kromvels ar savu sektantu baru. Tas bija īru genocīda un Jamaikas kolonizācijas laiks, kurā “jaukā” 1688.gada revolūcija restaurācijas izvirtībā radīja tiešu Venēcijas oligarhāta kopiju. Toriji un vigi lika sev par mērķi radīt vispasaules Romas impēriju ar Londonu tās centrā. Pēc Leibnica un Svifta neveiksmīgā mēģinājuma glābt Angliju tā paliek “venēciešu partijas” rokās ar savu Gvelfu – Hanovēras dinastiju tās tronī.


Tāds konspektīvi ir vēsturiskais fons tiem notikumiem, kas mūs noved līdz pat 18.novembra Latvijai, kuros viss sākas ar to, ka venēcieši kopā ar turkiem bija radījuši augļošanas un vergu tirdzniecības sindikātu Vidusjūras krastos, kuram ar ideoloģisku ieroču palīdzību, izdevās sagraut savus pretiniekus – Kambrejas līgu.


Šī vēsturiskā posma problēmas sakne ir tajā, ka Kuzānas Nikolajs savas mācības pamatā lika Platonisma aspektu, ka Cilvēks ir Dieva līdzība ar viņa spēju potencēm. Šī “snaudošā Dieva” koncepcija vergu tirgotājiem un augļotājiem bija kā kauls viņu rīklēs. “Snaudošais Dievs” – fundamentāli no dzīvnieka atšķirīgais Cilvēks nevarēja būt vergu tirdzniecības un aplaupīšanas objekts.

Venēciešu karā pret Cilvēci vadošā figūra bija Padujas universitātes absolvents Gasparo Kontarini. Par viņu runāja, ka, ja tiktu iznīcināti visi Aristoteļa teksti, tad viņš tos varētu atkal uzrakstīt - tik pamatīgi viņš tos bija izstudējis.


-          Kāpēc venēcieši pievērsa tādu uzmanību Aristotelim?


Tāpēc, ka Aristotelis idejiski konstruē oligarhiskās sabiedrības uzbūves pamatojumu. Tas vistiešāk parādās viņa grāmatā “Politika”. Aristotelis stāsta, ka politikas mērķis ir nevienlīdzības saglabāšana. Valstij ir jāsargā un jāizpilda tieši šis princips. Par “dabiskām”, “no dabas nākušām” viņš uzskata “saimnieka - verga” attiecības. “Ir jābūt vienu pakļautībai citiem… vieni ir dzimuši, lai valdītu, bet citi, lai pakļautos… vieni savā būtībā ir brīvi, bet citi ir vergi”.

Platons turpretī savu Ideālu būvēja uz Taisnīguma pamatiem. Viņš pierāda, ka viņa bāze ir Universāla, bet Universālais ir cēloniskais. Viņa Republikas Ideja tiek celta uz Universālā Labā bāzes.

Tā kā Aristotelis darbojas Platona radītajā filosofiskajā telpā, tad viņš nevarēja apiet cēlonisko Univērsāliju esamību, tādēļ tās attālināja prāta spriedumu “apskatāmībā”, kur tām neesot ietekmes uz maņu orgāniem, tāpēc tās neesot reālas, bet mēs tikai varot apspriest to “šķietamību” – relativitāti – vai to esamības iluzorumu.

Platonam universālijas – Labais un Taisnīgais nav neizzināmas vai “prāta apskatei iedomājamas”, bet ir cēloniskas.

Aristotelis tieši tāpēc tika pieņemts par venēciešu ideologu, ka tā bija pēc oligarhiskā principa būvēta vergturu sabiedrība. Ideja, kura noliedz verdzību un augļošanu, bija pretrunā ar Venēcijas oligarhijas pastāvēšanu un pamatoja kontinenta iedzīvotāju cīņu pret to.

Un venēcieši atbildēja ar saviem ieročiem. Agrīnajos sacerējumos Kontarīnī rakstīja: “esmu nācis pie stingras pārliecības, ka neviens pats ar savām pūlēm nevar kļūt taisnīgs vai attīrīt savas sirds tieksmes.” Citā vēstulē viņš Cilvēku pielīdzina tārpam. Radikālais protestantisms un kontariāniskais katolicisms ir viņu visur pielietotais Aristoteļa iemīļotais paņēmiens - “prātnieciskās” un “reālās” dzīves sadalīšana un attālināšana. (To tagad plaši pielieto visi “jaunvenēcieši” – liberālie meļi un LGBT aktīvisti. – red.piez.)


·         Aristotelisms ir naids kā pret Dievu, tā arī pret Cilvēku.

·         Venēciešu oligarhāta kustības “Spirituāli” darbības pamatā ir Kontarīni ideoloģija.


Kontarīni bija venēciešu pārstāvis pie Vatikāna, bet vēlāk sūtnis pie Kārļa V galma. Pēc tam tiek nozīmēts “desmitu padomē”, un no turienes “triju padomē” – Venēcijas augstākajā pārvaldes orgānā, kurš kontrolē visas tiesu lietas un pasūta slepkavības, no kurām nebija iespējams izglābties. Tieši no “triju padomes” Kontarīni kļūst par kardinālu un viņam uzdod izveidot komisiju Tridentas kopsapulces dokumentu sagatavošanai. Skaidrs, ka šīs komisijas lielākā daļa ir “Spirituāli” biedri. 1541.gadā Kārļa V vārdā viņš tiekas ar luterāņiem Rēgensburgā.

Vēlāk, venēciešiem tipiskā manierē, Kontarīni baznīcas struktūrā izveido aristotelisku (fideistisku) frakciju, kura paziņo, ka, izņemot Magistēriju jautājumu, nekas cits protestantus no katoļiem nešķir.

Tagad ir redzams, kas notika ar Renesansi. Venēcija manipulēja kā ar Reformāciju, tā ar kontrrefomāciju, kas noved pie karu sērijas, kas noslīcina asinīs Kuzānas Nikolaja mācību. Tā kulminācija ir Trīsdesmit gadu karš, kura laikā masveidīgi iznīcina Eiropas iedzīvotājus.


-          Kāds bija venēciešu stratēģiskais mērķis?


Spāņu Habsurgu vājā vieta bija stratēģiskais ūdensceļš caur Lamanšu. Lielo muitas nodevu dēļ par šī ceļa izmantošanu, Spānijai bija vajadzīga Holande, vajadzēja uzturēt Spānijas armiju. Spāņi, saprotot cik viņiem svarīgas attiecības ar Angliju, savu princesi Katrīnu izdod par sievu Henrijam VIII. Venēciešiem, lai sasniegtu savus mērķus, vajadzēja šo laulību izjaukt.

Venēcieši šajā cīņā uzvarēja tad, kad Henrijs VIII, uzķēries uz seksuālās makšķeres, krita viņu rokās. Seksuālās makšķeres ēsma bija Anna Boleina – venēciešu partijas Anglijā līdera Tomasa Hovarda mazmeita. Tomas Hovards bija Norfolkas hercogs, Hovardu dzimtas, kura ilgu laiku izpildīja venēciešu ietekmes aģentūras lomu, pārstāvis. Citas slavenas angļu dzimtas – Raseli, Herberti, Kavendieši tāpat kļuva par venēciešu sabiedrotajiem.

Henrija neatlaidīgā vēlme šķirties no Aragonas Katrīnas un precēties ar Boleinu Annu noveda pie premjerministra Vulsija, kurš ļoti labi zināja, kas ir venēcieši, atkāpšanās. Vulsijs savu attieksmi ir tieši un atklāti izteicis Venēcijas sūtnim Anglijā. Vulsija vietu ieņēma “venēciešu partijas” tehnokrāts Tomas Kromvels, kurš strādājot par Redžinalda Pola, “Spirituāli” sabiedrotā, kases turētāju uz vietas bija apguvis venēciešu sistēmu. Kromvels, laikā līdz 1540.gadam, kad pats tika gāzts un nogalināts, faktiski pārvaldīja Angliju.

Kromvels, uzstājoties par attiecību ar Romu saraušanu, kultivēja “humānistus” un Kembridžas universitātē radīja “mazo Paduju”, kuru, 1544.gadā atgriezies no Padujas, vadīja Tomas Smits. Citas “mazo Paduju” vadošās personas ir Rodžers Ešems, Džons Čiks un Viljams Sesils. Viņi audzināja Henrija VIII bērnus – Eduardu un Elizabeti.

Tāpat jāatceras bēdīgi slaveno venēcieti Frančesko Zori. Viņš bija Henrija VIII dzimumaudzinātājs un padomnieks laulības dzīves jautājumos. Tieši Zori, kādā senā žīdu manuskriptā sameklēja iemeslu, kura dēļ pāvests nedrīkstēja ļaut Henrijam VIII precēties ar Katrīnu, un par to sagatavoja oficiālo versiju. (Daudzi žīdi Spānijā, lai saglabātu iespējas taisīt naudu, mainīja uzvārdus un uzdevās par nežīdiem, pret ko cīnījās inkvizīcija, kas pieprasīja kristītajiem žīdiem ievērot kristiešu tradīcijas, bet žīdiem liedza nodarboties ar naudas taisīšanu – augļošanu. Mainot uzvārdus, žīdi izvairījās no oficiālās kristīšanas ceremonijas, inkvizīcijas kontroles un naudu taisot, slepeni piekopa žīdu Toru un Talmudu. – red.piez.) Tādā kārtā venēcieši paziņoja, ka Henrija VIII un Katrīnas laulība nav spēkā. Henrijam VIII tas nozīmēja savienību ar Venēciju pret Spāniju.

Venēciešu nodomu viennozīmību atklāj “spirituāli” darbinieks Tomas Starki, kurš Redžinaldu Polu pavada viņa ceļojumā uz Venēciju. Kuriozs ir tajā, ka Pols pats bija no Plantagenetiem un varēja pretendēt uz Anglijas troni, bet kļūst par venēciešu izpalīgu un vēlāk ir Henrija VIII pēcteces Marijas Tjūdoras padomnieks. Šī savstarpēji cieši saistītā venēciešu – aristotelistu grupa organizē Henrija VII saišu saraušanu ar Romu, kas venēciešiem dod rīcības brīvību Anglijā.

Nākošo jau daudz postošāko darbību izvērš pats Paolo Sarpi. Šajā fāzē venēcieši angļiem atņem viņu dvēseli un Ideju, bet ir jāzin kādi ir Paolo Sarpi nodomi un kas stāv aiz viņa Venēcijā.

1583.gads Venēcijas vēsturē ieiet ar “Džovanni” (jaunie nami) cīņu pret “Veki” (vecie nami). Uzvarēja “Džovanni” radikāļi, kuri saprata, ka Venēcijas militārā vara ir beigusies un Venēcijas iepriekšējai varenībai pienāk gals. “Džovanni” redzēja tikai vienu iespēju saglabāt savu varu – izmisīgās pūlēs vienlaicīgi iznīcināt pāvesta institūciju un, atdodot Vāciju protestantiem, ar Francijas palīdzību iznīcināt Hābsburgus. “Veki” turpretī gribēja kontrolēt Pāvestus un palikt tādā veidā neiztrilizētās katoliskās baznīcas iekšienē. (Galarezultātā viņi izdarīja kā vienu tā arī otru. – red.piez.)

“Džovanni” ar to nebija mierā. Viņu tālākais plāns bija pārvietot savus “fondi” no plašajām svētā Marka katedrāles krātuvēm uz kalvinistu Holandi un Angliju. Šajā laikā Anglijas pakļaušana tika uzticēta Paolo Sarpi. Viņš kļūst par “Džovanni” vadošo un organizējošo spēku Anglijā. No viņu saloniem un slepenajiem pulciņiem rodas tas, kas vēlāk ar “Hell fire” sātanisma klubu darbību sagrauj Eiropu. Sarpi bija empīrisma radītājs un Frāncisam Bēkonam iemācīja tā saucamo “zinātnisko metodi”. Sarpi, būdams it kā katolis, savos filozofiskajos darbos redzams kā radikāls ateists.

Sarpi centās pamatot to, ka ticība Dieva Labajā Gribā balstītajai radošajai darbībai un tāda reliģija, kura Cilvēkiem māca morāles vērtības, nav vajadzīga. Viņš sāka ar to, ka ticība esot iracionāla tāpēc, ka, lai izskaidrotu fiziskās pasaules esamību, neesot nekādas vajadzības atzīt Radīšanas Aktu. Tajā tad arī sakņojas Bēkona empīrisms. Paolo Sarpi ir faktiskais modernisma un Apgaismības radītājs. Apgaismība ir cīņa pret Cilvēcisko Cilvēkā par dzīvnieciskā brīvlaišanu un ar tā palīdzību “Snaudošā Dieva” pilnīgu izstumšanu no Cilvēka, Cilvēka pasaules un darbības. Apgaismība ir Aristoteļa sātanisma ienešana Dieva vietā un Cilvēka domāšanas pamatos.

Sākot ar Venēcijas un pāvesta 1606.gada strīdu, Sapri, aizstāvot valsts neatkarību no pāvesta, raksta vienu aiz otra vairākus pamfletus pret pāvestu. Anflijas vēstnieks Venēcijā Henrijs Vutens tos steidzamā kārtā sūta tulkošanai un tā Sarpi kļūst plaši pazīstams Eiropā. Šajā “interešu konfliktā” un plašāk zināmajā “Tridentas sapulces lietā” Sarpi apšauba baznīcas kā tādas esamības vajadzību. Interesanti, ka katolis Sarpi visā Eiropā organizē radikālo protestantu opozīciju.

“Džovanni” mērķtiecīgi Anglijas aristokrātijā audzināja savu frakciju. Bija jāpanāk pilnīga kontrole pār Angliju. Pie tam karaļi tam nebija īsti derīgi – viņi tiecās rīkoties neatkarīgi no venēciešu plāniem. Tāpēc “Džovanni” vairāk paļāvās uz protestantu kontrolēto tirgoņu kārtu. Par to viennozīmīgi liecina lorda Lestera radītā “Venēcijas kompānija”, par ko Venēcija viņam dāvāja dažus savus tirdzniecības maršrutus.

1581.gadā venēciešu kontrolē tika dibināta “Turcijas tirdzniecības kompānija”. Šīs abas kompānijas vēlāk saplūst vienā “Levantijas kompānijā”, uz kuras bāzes 1600.gadā rodas bēdīgi slavenā “Ost-Indijas tirdzniecības kompānija”. Tās pirmais pārvaldnieks Tomas Smaits jurisprudenci mācījās Padujā. Radot bagātu tirgoņu šķiru, venēcieši veido ietekmes sviru pret karaļa varu, ar kuru vājina viņa ietekmi un autoritāti. Tā saucamajā Anglijas republikas laikā Angliju sagrābj radikālās protestantu sektas.

Līdz pilnīgai “venēciešu partijas” iesakņošanai Anglijā vēl ir 80 gadi, bet Sarpi “intelektuālā impērija” te sāk valdīt neatgriezeniski. Sarpi rada jezuītiski-sātanisku kultu, sinkrētisku reliģiju, no kuras vēlāk izkūņojas “Hell fire” klubu dzīve. Kad šis process beidzas, Anglija kļūst par sātanisma, augļošanas un vergu tirdzniecības bāzi Eiropā. “Jaunās Ēras” pamatā tiek likts cilvēka kā Dieva līdzības noliegums. Tā bija Paolo Sarpi programma un plāns. Venēcija, venēciešu metodes bija pārnestas uz Angliju.


1. turpinājums


Tā rezultātā 1688.gada 11.decembrī, pārtraucot izvirtušo hobsiešu orģiju, kāda valdīja Kārļa II un viņa brāļa Jēkaba II laikā, Anglijā iebruka Holandes prinča Orānijas Vilhelma III karaspēks. Bet, tā kā Vilhelms III sevī iemiesoja vēl stiprāku uz Holandes republikas līķa venēciešu izstrādātu indi, tad Anglijā pēc viņa iebrukuma, tur sākās vēl šausmīgāki murgi.

Šo tiešo Anglijas troņa uzurpāciju britu – venēciešu divkosības dialektā sauc par “jauko” revolūciju – arī no tā top skaidrs, cik patiesas ir šīs aprindas. Te var piemetināt tikai vēl to, ka Orānijas Vilhelms bija homuseksuāls un viņa laulība ar Jēkaba II meitu Mariju bija tīrā fikcija.

Vilhelma III Venēcijas bagāžā bija “filozofs” Džons Loks, kurš 1694.gadā kļuva par galveno “Anglijas bankas” idejas propagandētāju – sprediķotāju un uzspiedēju šai nelaimīgajai zemei.

“Anglijas banka” nevija naudas uzglabāšanas – kredītiestāde, bet milzonīgu apmēru, ko salīdzina ar literāro tēlu Gargantiju, venēciešu blēdīga krāpniecība, kura, lai finansētu novājināšanas karu Eiropā, ātri radīja pirmo Anglijas nacionālo parādu un, divkārt samazinot valstī cirkulējošās naudas daudzumu, uzspieda kredītu krīzi, bet jau kolapsējošo valsts saimniecību apkrāva jauniem nodokļiem.

Tādas bankas arhitekts bija “venēciešu partijas” līderis, jaunais Valsts kases kanclers Čārlzs Montegju, kurš vēlāk par to saņēma izdevīgo sūtņa vietu Venēcijā. Uzraudzīt savu blēdību ar jauno monētu izdošanu Montegju uzticēja apjūsmotajam Īzakam Ņūtonam, kurš savukārt izrādīja Montegjū tādu laipnību, ka par mīļāko viņam ieskapēja savu brāļameitu.

Džons Loks – “Anglijas bankas” reklamētājs vairāk pazīstams ar savu zemisko teoriju par “Cilvēka prātu, kā neskartu baltu lapu, kurā bezkaislīgi reģistrējas viņa dzīvnieciskās sajūtas. ”

Loks atklāti aizstāvēja augļošanu, kā institūciju, kas aicināta sargāt savu bagātību naudā “ieguldījušo” intereses. Viņa valsts pārvaldes teorija atgādina tāda kazino īpašnieka uzskatus, kuram likums ir apstākļi, lai dzīvniekos pārvērtušies spēlētāji kautos par naudu, kuras apmērs pēc tam noteiks viņu sabiedrisko nozīmību. Loka “brīvība” eksistē “īpašuma” vārdā. Viņa “sociālā līguma” jēdziens, kurš nosaka “spēlmaņu” tiesības “apmeklēt kazino”, faktiski kalpoja par Vilhelma III izdarītās troņa uzurpācijas attaisnojumu. Jēkabs II esot liedzis iespējas saviem “visveiksmīgākajiem spēlmaņiem”, tāpēc Loks “pierāda”, ka esot jāslēdz jauna vienošanās ar venēciešu kliķi.

1697.gadā venēciešu sazvērestība Anglijā panāca gandrīz pilnīgu uzvaru un uzvarētāji piepildīja visu Orānijas Vilhelma III “valsts kuģi”. Tagad viņi pievērsa uzmanību citai problēmai – Anglijas kolonijai Ziemeļamerikā. Tiem nedeva mieru kolonistu tieksmes uzbūvēt neatkarīgu valsti. Šī tieksme venēciešus satracināja jau 1630-tajos gados, kad tika dibināta kolonija Masačūsetas līča krastos. 1701.gadā Džons Loks, kurš tobrīd bija Britu padomes tirdzniecības jautājumos loceklis, uzstājās par visu Ziemeļamerikas apmetņu pašpārvaldes hartu atcelšanu, to ekonomiskās darbības ņemšanu pilnīgā karaļa kontrolē un jebkādu gatavo ražojumu aizliegšanu.

Tomēr, lai gan venēcieši baudīja savas acīmredzamās uzvaras augļus, radās cēlāka skatījuma uz Cilvēku un darbu iedvesmota opozīcija. Šis skatījums iedvesmoja vēlāko Amerikas Savienoto Valstu rašanos un faktiski atvēra ceļu uz to. Tā priekšgalā nostājās vācu zinātnieks un valsts darbinieks Gotfrīds Vilhelms fon Leibnics.

Šo opozīciju var saukt par kustību uz katras Brīvības Galējo Mērķi – Laimi, kuru atspoguļo amerikāņu Neatkarības deklarācija. Pirms nākošā venēciešu uzbrukuma Anglijā, Leibnics, balstoties uz Platona postulātu par Dieva līdzībā veidotu Cilvēku, formulēja savu priekšstatu par Cilvēka laimi. 1693.gadā, savā darbā “Par tiesīguma un taisnīguma jēdzieniem”, Leibnics Sirdsmīlestību formulē par Universālu labdarību, tas ir “par savu uzskatīt cita cilvēka laimi”. “Mēs vislabāk apmierināsim cilvēka priekšstatus, ja teiksim, ka Gudrība ir laimes zinātne, jo Dievam, esot augstākās Gudrības nesējam, piemīt arī augstākais Laimes stāvoklis – nav nekā skaistāka un laimes cienīgāka.”

Sākot ar 1690-jiem gadiem par Leibnica, kurš tad jau ir sava laika vadošais zinātnieks un filosofs Eiropā, galveno sabiedroto kļūst spožais anti-venēcietis, polemists un rakstnieks Džonatans Svifts, kurš vairāk kā 40 gadus vērsa iznīcinošu kritiku pret Bēkona, Hobsa, Dekarta, Ņūtona un Lokka “zvērveidīgo” “filozofiju”. Dekarta – Lokka modifikācijā Aristoteliskais empīrisms cilvēka būtību noved, nolaiž, pazemina līdz venēciešiem vajadzīgās impērijas konstruēšanai atbilstošam vienkāršam dzīvnieciskumam.

Līdz 1701.gadam “venēciešu partijas” pēdējā paaudze bija novedusi deģenerācijā veselu rindu ar Spenseriem, Godolfīniem, un Čērčiliem saradojušos oligarhisko ģimeņu. Nākošais Marlboro hercogs Čērčils bija Kārļa II pāžs viņa galmā un visur pavadīja Kārļā II mīļāko Arabellu – savu māsu, par ko no Kārļa II favorītes saņēma 10 000 mārciņu.

Anglijā savas lietas veiksmīgi ievirzījuši, venēcieši pievērsa skatienu savam nākošajam guvumam – Francijai. Laikā, kad par premjerministru bija Parīzes Zinātņu akadēmijas, kurā 1670-jos strādāja Leibnics, atbalstītājs Žans – Batista Kolbērs, Francijā veiksmīgi attīstījās rūpniecība un infrastruktūra. Un lūk, 1701.gadā Britānija Francijai pieteica karu. Tā bija vēl viena “sarunātā spēle”, kurā uzvara varēja būt tikai venēciešu pusē.

Karaliene Marija, atstājot bez mantinieka Vilhelmu III, nomira 1694.gadā. Par viņas troņa pretendenti kļuva viņas māsa Anna, bet Annas vienīgā bērna nāve 1700.gadā izraisīja jaunu troņmantošanas krīzi. Par Annas mantinieci kļuva Jāzepa I mazmeita Sofija, Hanoveras nama Vācijā galva. Vilhelms III, atstājot tronī Sofiju, mirst 1702.gadā. Kā jau venēcieši bija gaidījuši, Anna visas privilēģijas un varu galmā bija dāvājusi viņu ilgus gadus ar intrigām apvijušajiem Marlboro hercogiem. Venēciešu problēma bija apstāklī, ka Sofijas padomnieks bija Gotfrīds Vilhelms fon Leibnics.

Tā kā Leibnics bija viena soļa attālumā no politiskās vadības Londonā, tad izvērsās nopietna cīņa par venēciešu diktatūru Anglijā. Lai panāktu politisko un personisko attiecību saraušanu starp Annu un Hanoveras Sofiju, Marlboro hercogi ķērās pie maldināšanas, slepkavībām un nodevības. Svifts, lietojot savu publisko un personisko ietekmi, iesaistījās nopietnā cīņā ar Marlboro namu, līdz beidzot karalienes Annas galmu atbrīvoja no venēciešu bandas klātbūtnes. Pateicoties savai personiskajai ietekmei uz Annas publisko vidi, viņš 1710. – 1711.gadā izraidīja Marlboro hercogus un viņu draudziņus no Annas galma.

Venēciešu Londona steidzās palīgā hercogiem, vēršot pret Leibnicu vecos melus par to, ka Īzaks Ņūtons nevis Leibnics atradis diferenciālvienādojumus. Savukārt Leibnics un Svifts, vēloties pacelt Anglijas muzikālās kultūras līmeni, norunāja tur ievest vācu komponistu Georgu Fridrihu Hendeli.

Tajā pat laikā divi Svifta sabiedrotie kļuva par Amerikas koloniju gubernatoriem. Roberta Hantera nozīmēšana Ņujorkā un Aleksandra Spotvuda nozīmēšana Virdžīnijā 1710.gadā pavēra ceļu uz nākošo republiku Ziemeļamerikā. Tajā pašā 1710.gadā Kottons Meders Masačūsetā publicē savu grāmatu par republikas veidošanu – “Apraksts par visa Labā Cēloni”, kura vairāk kā uz gadsimtu Amerikā nostiprina Leibnica filosofiju par Cilvēka laimes zinātni. Benžamins Franklins vēlāk rakstīja, ka tieši šī grāmata veidojusi visu viņa tālāko dzīvi.

Venēciešiem nepatīk runāt par Svifta un Leibnica ietekmi Amerikas republikas dzimšanā. Tomēr pēc tam, kad Anglijai 1707.gadā izdevās uzspiest ūniju Skotijai, kļuva skaidrs, ka Britānijā viņu abu cīņa pret venēciešiem ir zaudēta. Leibnica aizgādne Hanoveras Sofija nomira 1714.gadā un troni mantoja viņas (Marlboro hercogu aplidotais) dēls Georgs. Georga elks bija Orānijas Vilhelms. Divus mēnešus vēlāk dīvainā nāvē mirst Anna un Marlboro hercogs tajā pašā dienā atgriežas Anglijā, bet Hanoveras Georgs tiek pasludināts par karali Georgu I. Džonatanam Sviftam bija jābēg uz Īriju un arī Leibnics drīz vien tika attālināts no Hanovēriešu galma.

Georga I laikā Britānija atkal degradē. Agrāk slepenie sātanistu “Hell Fire” klubi sāka darboties atklāti. To atvēršanu sekmēja Bernarda Mandevila sarakstītās “Bišu fabulas” publicēšana. Mandevils apgalvoja, ka valsts interesēs neesot nekā cita kā vien maksimāla iedzīvotāju hedonistisko tieksmju apmierināšana: “Jo vairāk netikumu – jo lielāks sabiedriskais labums.” Anglija pārvērtās par venēciešu korupcijas tirgus vietu. Premjerministra Roberta Volpola laikā “Hell Fire” klubi ne tikai neiedomājami savairojās – tie kļuva par Britānijas elites “svētnīcām” – neatņemamu dzīves sastāvdaļu, kuru sienās brieda visi vēlākie notikumi. Izvirtušā režīma slogs smagi gūlās uz tautas pleciem – katastrofāli kritās dzimstība. No 1738. – 1758.gadam tika reģistrēti 297 tūkstoši jaundzimušo pret 486 tūkstošiem mirušo. Sava laika morāli izteica Volpols: “Katram cilvēkam sava cena.”


-          Kā radās Britu empīrisms?


To Frānciss Bēkons pārrakstīja no Sarpi traktāta “Arte del ben Pensare”. Tajā aprakstīts, ka izziņas process notiekot tikai un vienīgi ar jutekļu palīdzību. Pēc Sarpi un Paruta skolnieka Bēkona nāk Tomas Hobs, kurš Cilvēces vēsturi apraksta kā diktatora Leviafāna vadītu “visu cīņu pret visiem”. Viņam seko Džons Loks ar savu “Cilvēka prāta baltās lapas” teoriju. Loka hedonisms viņu ved pie slēdziena, ka Cilvēka brīvība esot tikai nejēdzīgs loģisks kuriozs. Džordža Bērklija slimais prāts izplata subjektīvistiskā relatīvisma murgus par to, ka nekādas objektīvās realitātes nav, bet izolētā apziņā rodas tās iedomu tēli – jau Romas impērijā sazēlušās eklektikas sekas.

Skotu jurista un diplomāta Dēvida Juma teorijās tika noliegta Cilvēka dvēseles esamība. Viņam eksistēja tikai atsevišķu iespaidu virkne. Jau savus agrīnajos “darbos” Jums noliedza cēloņu – seku sakarību. Viņš apgalvoja, ka tas esot tikai ieradums domāt, ka aiz cēloņa sekojot sekas. Tāpat “morāle esot tikai ieradums” (Ko mums tur “kompetenču izglītībā” stāsta par ieradumu, kurš radot vērtības un ieradumus? Skola2030. Dokuments sadaļa punkts 1.3.2. “Tikumi”: “Vērtības veido nozīmīgu lietpratības daļu. Tās ir pamats ieradumiem, kas, mērķtiecīgi attīstīti, nostiprinās par tikumiem, citiem vārdiem, par nu jau apgūtām un sev pieņemtām vērtībām.” Un tālāk tur mums stāsta, ka “Ne vērtības, ne tikumus tieši iemācīt vai ieaudzināt nevar, tādēļ pedagogu pienākums un atbildība ir stiprināt ieradumus,” vērtība – ieradumu pamats un ieradums - vērtību pamats. Bravo! D.Jums tīrā veidā ar visu savu pseidofilozofisko paradoksu murgiem Latvijas skolās, skolotāju galvās un bērnu tālākajās dzīvēs! – red.piez.) un “reliģija esot tikai ieradums” tāpēc Cilvēka “prāta baltā lapa” esot jāpieraksta ar konkrēti vajadzīgajām lietām (nu taisni kā “kompizglītības” uzstādījumā par praktiski pielietojamajām “kompetencēm” – nekur tālāk par britu “Hell fire” klubu 1700-to gadu darbības augļiem Britu padomes vadībā šodienas Latvijā neesam tikuši. Un tās esot tās tik nepieciešamās “jaunās vēsmas izglītībā” – red.piez.)

Kad Šelburna “venēciešu partija” pilnībā pārņēma britu aristokrātiju Juma filozofija kļuva daudz agresīvāka un radikālāka. Tad Jums, par labu neierobežotam hedonismam, izlaidībai un izvirtībai, sludina pilnīgu atteikšanos no jebkādiem tradīciju un morāles, ētikas jēdzieniem, aicina uz pilnīgi atklātu pederastijas, zoofīlijas un visu citu iespējamo perversiju piekopšanu.

Tagad visādi slavinātais Imanuels Kants, kurš tobrīd bija pasniedzējs Kēnigsbergas universitātē, ilgus gadus popularizēja Juma “mācību”. Divi liberāļi – Kants un Jums atrada kopīgu valodu cīņā pret Leibnicu un viņa atstāto mantojumu – Leibnica Ideju par Dievišķo Cilvēkā un tāda Cilvēka laimes stāvokli. Tiesa gan, vēlāk, kad Jums atsacījās arī no tradicionālajām sadzīviskās uzvedības normām – sāka sludināt amorālu, psihiski slimu uzvedību, tad pat Kants to nespēja pieņemt un, aizstāvot Aristoteļa cēloņsakarības konceptu, uzrakstīja savu “tīrā prāta kritiku”. Tomēr Jums nolaižas daudz zemāk par Aristoteli. Tāda konceptuālā vidē tika audzināts un pa karjeras kāpnēm virzīts Bentams.

1776.gada oktobrī 28 gadīgais advokāts Jeremija Bentams nicinoši izsaucas par 4.jūlija (4.maija?) Neatkarības deklarāciju “un to viņi sauc par acīmredzamu patiesību – tādos uzstādījumos viņi ir pārspējuši visus iepriekšējos fanātiķus. Visas viņu “neatņemamās tiesības” viņiem tiks atņemtas tad, kad viņi radīs savu valdību. Katra valdība pastāv tikai šīs tiesības atņemot”.

Vēlāk (1780.gadā) Bentams sevi dziļāk atklāj sacerējumā “Ievads tiesību un morāles principos”. Šajā sacerējumā Bentams noliedz jebkādu Cilvēka atšķirību no dzīvnieka, un, Cilvēku definējot kā hēdonisma virzītu būtni, Bentams apgalvo, ka “daba Cilvēku esot likusi par divu kungu – baudu un sāpju kalpu. Tikai tie norādot, kas tam darāms, tikai tie nosakot katra Cilvēka darbību. Katra to apšauboša sistēma par prātu pieņemot kaprīzi, bet tumsu par gaismu”. Vēlāk (1780.g.) Bentams sevi dziļāk atklāj sacerējumā “Ievads tiesību un morāles principos”.

Tāds sacerējums Bentamam atver durvis uz tobrīd jaundibināmo Forin Ofiss (Ārlietu ministriju) un Forin intelidžence servise (ārējā izlūkošana), kas ir apvienoti un nodoti tobrīd par Britānijas Dodžu de-fakto esošā Šelburnas lorda Viljama Petti rokās un vadībā.

Šelburnas lords Petti tik ļoti sajūsminājās par Bentamu, kā par jauno Bēkonu un Ņūtonu morāles jautājumos, ka iemājoja viņu savā Bovudas muižā. Šelburns Bentamam piegādāja angļu un franču redaktorus, kuri nodrošināja viņa sacerējumu izplatīšanu visās zemēs, kur vien runā angļu un franču valodās. Vēlāk šīs grāmatas tika plaši izplatītas arī Latīņamerikā, kur viņš sadarbosies ar Āronu Bēru, Fransisko Mirandu un jakobīņu terora Francijā aktīvistu (Ost-Indijas kompānijas algotni) Simonu Bolivāru.

(Dažreiz britu izlūkošanas izmantotajiem politiķiem izdodas atgūt savu Cilvēka cieņu un sadumpoties pret Bentama varu. Sapratis savu kļūdu, pēc sadarbības perioda ar Bentamu un viņa aģentiem, Simons Bolivārds atbrīvojās no sava iepriekšējā priekšnieka un 1828.gadā izdeva dekrētu, ar kuru Kolumbijā aizliedza visu slepeno biedrību darbību. Tajā pat laikā Bolivārds izdeva vēl vienu dekrētu, ar kuru pārtrauca Bentama “filozofijas” mācību universitātē. Viņš nosodīja Bentamu un viņa “filozofiju”, kā tādu “kura nes postu reliģijai, morālei un mierīgai Cilvēka dzīvei”, kā tādu, kura “valstī rada jukas, nekārtības un sazvērestības”. Bolivārs raksta “šie sacerējumi jaunatni saindē ar nāvējošu viņu garīgo un tikumisko dzīvi sagraujošu indi.” Lai pārtrauktu Bentama darbību Kolumbijā, Bolivārds augstskolā liek sākt latīņu valodas, ētikas, Dabisko un Konstitucionālo tiesību un reliģijas pamatu studijas.)

Kad Bentamu pieņēma dienestam Forin Ofiss, lords Petti (Šelburns) tieši nodarbojās ar jaunas politiskās spēles veidošanu. 1780.gada jūnijā caur Ost-Indijas kompāniju ar Bēringa bankas atbalstu viņš sarīkoja jakobīņu dumpi Londonā. protestantu pūlis Lorda Džordža Gordona vadībā šturmēja Vestminsteru. Londonu postīja un laupīja astoņas dienas, it sevišķi pēc Ņjūgeitas cietuma ieņemšanas, kad dumpinieki no turienes izlaida visus kriminālnoziedzniekus.

Lords Šelburns, tobrīd Lordu Palātas iekšlietu komitejas galva, personiski nodrošināja terora izplatīšanos – viņš novilcināja likuma par sabiedrisko kārtību izziņošanu līdz tam brīdim, kamēr vardarbība jau bija izplatījusies pa visu pilsētu. Kad vardarbības vilnis noplaka, tajā bija iznīcināta arī viņa konkurenta premjerministra Lorda Norta ministrija un Norts bija spiests atkāpties, bet Šelburns savās rokās pārņēma visas ārlietas attiecībā uz Ziemeļamerikas kolonijām un no šīs pozīcijas stājās tiešās sarunās ar Bendžaminu Franklinu.

Šajā laikā Georgs I izrādījās nokļuvis pilnīgā atkarībā no Šelburna vadītās “venēciešu partijas”, kas ir Ost-Indijas kompānijas īpašniece. Šo notikumu rezultātā pie varas valstī de fakto nāk “Venēciešu ēnu kabinets”. Agrāk Ost-Indijas kompānijas veiktās spiegošanas un diversiju operācijas tagad pārgāja Forin Ofiss un Forin intelidžens servis kompetencē – kļuva par Lielbritānijas valsts politiku – par valsts politikas stūrakmeni.

Šelbrurna provakātors lords Gordons no cietuma tika atbrīvots ar paša Šelburna norādījumu un ātri vien ‘”atradās” Holandē, kur saviem draudziņiem - Skotijas protestantiem par lielu pārsteigumu, pieņemot Izraēla bar Ābrama vārdu, pārgāja jūdaismā. Pēc neilga laika viņš “uzpeldēja” Parīzē, kā Marijas Antuanetes okultais padomnieks – kabalists un tur palīdzēja Šelburna intrigās pret franču Burboniem. 1791. – 1793.gada jakobīņu sacelšanās Parīzē bija otrais – “paplašinātais Gordona Londonas dumpja izdevums” visās detaļās, arī Bastīlijas epizodi ieskaitot.

Pa to laiku, novājinājis viņu sabiedrotos, lords Šelburns ķērās pie Ziemeļamerikas apmetņu koloniālās atkarības atjaunošanas. Jaunās Venēcijas – Jaunās Britānijas - Romas cīņas lozungs bija “brīvā tirdzniecība”. Jau 1763.gadā Šelburns Ost-Indijas kalpotājam Ādamam Smitam pasūtīja divus sacerējumus. Sākumā viņš tam pasūtīja tēzes pētījumam par Romas impērijas pagrimumu un sabrukumu, kuru vēlāk pabeidza cits Ost-Indijas kompānijas propagandists Eduards Gibbons. Ar šo pētījumu Šelburns gribēja pamatot Trešās Romas impērijas dibināšanu ar centru Londonā. (To pašu visu laiku tiecas darīt arī Krievijas Romānovi ar centru Maskavā. Venēciešu augļotāji un vergturi cīnās ar vikingu laupītājiem un vergturiem par san miruša vērša kaulu… - red.piez.) Otrs viscaur paša Ādama Smita izpildīts pasūtījums bija “brīvo tirdzniecību” slavinošs propagandisks opus – “Tautu bagātība”.

Šelburna vadītās izlūkošanas aģents Jeremija Bentams 1787.gadā pārspēja Ādamu Smitu ar to, ka publicēja savu sacerējumu sēriju “Vēstules no Krievijas”, kuras apkopoja ar vienotu nosaukumu “Augļošanas aizstāvībai”. Bentams, lietojot “liberālo” radikāļu argumentu, ka augļošanas apspiešana esot tehnoloģiskā progresa bremzēšana, pieprasīja atcelt visus augļošanas ierobežojumus. Smits par šo sacerējumu jūsmīgi izteicās, ka tas esot pārspējis pat viņu.

(“Brīvās tirdzniecības” būtība ir tajā, ka spēcīgākā ekonomika atceļ vājāko sargājošās barjeras, iekļūst tās telpā un to sagrauj no iekšpuses. Tāpēc ASV tagad atjauno sevi sargājošas barjeras – tā nespēj “nest to, ko ir pacēlusi” un ko ir apguvušas citas konkurējošās ekonomikas. Tieši šīs barjeras atjaunošana pierāda, ka ASV ekonomikas “varenība” ir sen novecojis mīts. ASV “varenība” balstās un ir tās spējā bremzēt konkurentu dzīvi. Tas, kuru ASV nevar nobremzēt, apsteidz un pārspēj pašu bremzētāju. – red.piez.)

Visatklātāk par neierobežotu tirdzniecības brīvību Šelburns iestājas laikā (1782. – 1783.), kad bija premjerministrs. Kaut gan viņam labāk patika Anglijas politiku vadīt atrodoties aizkulisēs – esot Ost-Indijas kompānijas “slepenās komitejas” (“triju komiteja”) priekšsēdētājam, tomēr šajā brīdī, lai nostiprinātu jauno Anglijas politikas kursu, viņš bija spiests ņemt savās rokās oficiālo valsts vadību. Šelburna “brīvās tirdzniecības” politika gandrīz vai iznīcināja jauno republiku, bet Amerikas “tēvi dibinātāji” saprata kādas briesmas viņiem nes Britu “brīvā tirdzniecība”. Ja nebūtu debašu par federālismu un 1787.gadā pieņemtās ASV konstitūcijas, tad Šelburnam būtu izdevies Ziemeļameriku novest bankrotā un pēc tam kolonijas stāvoklī uzsūkt atpakaļ impērijas sastāvā.

Tā arī tobrīd šo problēmu neatrisinājis, Šelburns un Bentams pievērsās citai tās pašas cīņas vietai – Francijai. Septiņgadu karā (1756. – 1763.) Francija bija zaudējusi savu jūras varenību. Tagad Šelburns gatavojās to iznīcināt kā ekonomisku un militāru sāncensi. Jakobīņu terors jau no paša sākuma bija Ost-Indijas kompānijas roku darbs, Forin Ofiss inspirēta afēra. Angļu vadībā ar franču rokām franču giljotīnās sistemātiski tika iznīcināti franču zinātnieki – Francijas zinātne, arhīvi un zinātniskās skolas. Radīto ekonomisko krīzi virzīja politiskais haoss un dumpis. Šelburns sagatavoja destabilizāciju caur viņa radīto Bovudas radikālo rakstnieku klubu. Kadrus Bovudai gatavoja Bentams, Etjēns Dimons Ženēvā un Semjuels Romili Anglijā. Bentams rakstīja runas, diplomātiskajā pastā tās pārsūtīja uz Parīzi, kur jakobīņu terora līderi Marats, Dantons un Robespjērs tās kvēli lasīja saviem lētticīgajiem klausītājiem. Britu muzeja arhīvos vēl arvien glabājas dokumenti par naudas summām, kuras jakobīņiem izmaksāja Ost-Indijas kompānija.

Bentamam notikumi Parīzē likās tik aizraujoši, ka 1791.gada 25.janvārī viņš uzrakstīja vēstuli nacionālās asamblejas loceklim Dž.P.Garranam un piedāvāja atbraukt uz Franciju un tur pats personiski vadīt cietumu sistēmu. Viņš pārsūtīja savu cietuma projektu “Panoptikums”. Viņš tik ļoti gribēja radīt tādu cietumu, ka piedāvājās tajā strādāt bez maksas.

“Panoptikuma” cietumu sistēma bija koncentrācijas nometnes shēma, kurā bija paredzēts izmantot vergu darbu. Viņa nodoms bija tvaika mašīnu vietā izmantot cilvēku spēkus. Viņa projektā noziedznieki, trūkumcietēji un psihiski slimie kopā ar ģimenēm tika ievietoti ar spoguļu sistēmas palīdzību novērojamās – caurskatāmas kamerās. Visi darbagaldi saņēma enerģiju no vienota centra, kuru darbināja bērni šūpolēs un “vāveres riteņos”.

1785.gadā Bentams uzrakstīja eseju “Par pederastiju”, kurā aicināja atcelt visus homoseksuālisma, lesbisma, masturbācijas un zoofīlijas ierobežojumus un sodus par tā piekopšanu. Viņš prasīja atcelt sodus pedarastijai, jo “tie esot iracionālu, reliģisku baiļu rezultāts”, kuru nostiprinot sabiedrības “iracionālā nevēlēšanās” nodoties baudām un it sevišķi vairīšanās no seksuālām baudām. Kristīgā morāle tāpat kā jebkāda Dsbisko Tiesību sistēmas izpausme Bentama “sāpju un baudu” pasaulē bija izskaužama.

Ar jakobīņu terora palīdzību nolicis uz ceļiem Franciju, Bentams finansēja vairākas “filozofu” pēctecības. Viņa protežē lokā bija Džeims Mils, Džons Bourings, Džons Stjuarts Mils (Džeimsa dēls), Tomas Kārlais un Deivids Erkarts.

Kārlails, Dž.S.Mila ciešā uzraudzībā, sacerēja oficiālo Franču revolūcijas vēstures versiju, kurā, protams, nav nekādu ārējās ietekmes pēdu – “pati tauta – ārējo spēku neietekmēta…” (Nu taisni kā Levits savā opusā “Latvija ir uz naža asmens”. – red.piez.)

Bourings ilgus gadus strādāja Bentama vadībā, bija arī Džuzepes Madzīnī līdzstrādnieks un izmantodams savu sūtņa stāvokli Kantonā, organizēja otro Opija karu Ķīnā.

Ekarts, jaunākais Bentama aģents, kā zināms “izauklēja” Kārli Marksu.


2. turpinājums


1850.gadā Viktorijas Londona bija tā laika pasaules lielākā koloniālā impērija ar lielāko iedzīvotāju skaitu un teritoriju. Tā aizņēma apmēram ceturto daļu no planētas teritorijas. Pasaulē tobrīd bija arī franču, spāņu un portugāļu pārvaldītās impērijas, bet XIX gs. vidū tās bija tikai Britu impērijas satelīti. Tobrīd tā bija “Jaunā Roma” Temzas krastos. Romas politisko intrigu, laupīšanas karu, nesaskaņu perināšanas, mēslu, asiņu un netiklības pārmiesojums.


Tajā laikā, lai pakļautu Eiropas karaļnamus, karaliene Viktorija ar princi Albertu nodarbojās ar jaunās Saksenu – Koburgu – Gotu paaudzes audzēšanu. Tomēr, lai arī cik stipra likās karaliene, savā būtībā Britānija nebija monarhija. Britānija ir pēc venēciešu parauga būvēta oligarhija. Laika posmā no 1830.g. līdz 1865.g. varenākais britu oligarhs ir lords Palmerstons.

Jeremijas Bentama skolnieks, trešais vikonts Henrijs Templs Palmerstons šo 35 gadu laikā ir gan premjerministrs, gan ārlietu sekretārs. Faktiskās varas piramīdas virsotnē Britānijā tobrīd vienpersoniski bija Palmerstons un tas nozīmēja, ka tieši viņš noteica valsts kursu – viņš de-fakto bija Britānijas impērijas imperators. Londonā viņu sauca par “Lordu Kupidonu(apaugļotāju)”, bet kontinentā par lordu “dedzinātāju”. Viņš mitinājās starp Big-Benu un Forin Ofiss, turpat, kur savos seansos pulcējās viņa Hell-Fire kluba sātanisti.

1850.gads - lords Palmersotns ir pielicis visus savus spēkus, lai Londonu padarītu par “Jaunās Romas” centru. Tā ir pasaules pakļaušana ar tiem pašiem līdzekļiem, ar kādiem angļu “venēcieši” pakļāva Indiju. Tas ir paņēmiens, kurš katru valsti padara par angļu politikas marioneti, vasali un Britu impērijas upuri.

Palmersotns darbojās atklāti. Viņš paziņoja: “Jebkurā pasaules vietā brits var darīt visu, kas vien viņam ienāk prātā – aiz viņa ir karaliskās flotes atbalsts! Civis romānus sum – katrs brits ir jaunās Romas romietis!”

(Atcerēsimies britu čuru peļķītes pie pieminekļa Tēvzemei un Brīvībai Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Tikai muļķim vai melim liekas, ka tur bija dzērāju niekošanās. Tā bija teritorijas iezīmēšana! – red.piez.)

Mazliet agrāk – Napoleona kara laikā angļi iekaroja liekāko daļu pasaules ārpus Eiropas. Jau pēc 1815.gada franči – vienalga, vai tie ir burboni, orleānisti vai bonapartisti, ir tikai paklausīgas marionetes Londonas rokās. Tomēr Eiropā bija palikušās trīs lielas, vēl Anglijai nepakļautas impērijas. Tās bija Meterniha Austro-Ungārija, Prūsijas karaliste un Krievijas impērija sākumā Nikolaja I, bet vēlāk reformatora Aleksandra II vadībā. Visas trīs nepakļāvīgās valstis Palmersotns sauca par “despotiskām diktatūrām”. Vairāk par visu Palmerstons neieredzēja Meternihu – Vīnes kongresa sistēmas ideologu un dibinātāju.

Lai valdītu pār visu pasauli, Anglijai – britu “venēciešu” oligarhijai vajadzēja sagraut Austrijas, Krievijas un Prūsijas savienību. Tālākais mērķis bija saskaldīt Otomaņu (turku) impēriju.


·         Sākot ar lorda Bairona uzkurināto revolūciju Grieķijā (1820-tie gadi), pret katru iekarojamo valsti britu oligarhija vērsa savā vadībā turētu “nacionālās atbrīvošanas cīņu”.

 

1846.gadā ar “brīvā tirgus” politikas izsludināšanu britu mārciņa sāka izlaupīt pasauli. Bet 1848.gada janvārī – lords Palmerstons ar jau Nelsona laikā izveidotās aģentūras palīdzību paceļ sacelšanos Sicīlijā. Tas bija Palmerstona revolūciju gads Eiropā, kurš satricināja visus tās karaļnamus. Karš Itālijā, Austro-Ungārijā pilsoņu karš, Parīzē cēla barikādes, bet Vācijai pārvēlās iedzīvotāju nemieri.

Vienīgais izņēmums tobrīd bija Krievijas impērija, bet Palmerstons tur plāno iejaukties ar sava stratēģiskā sabiedrotā Napoleona III palīdzību, kas viņam izdodas pēc trim gadiem, kad viņš organizē Krimas karu. Pēc tam Palmerstons ar Džonu Stjuratu Millu, piesaistot Ost-Indijas kompānijas resursus, organizē “Sipaju dumpi” Indijā. Šīs asinsizliešanas mērķis bija Lielās Mogulu impērijas sagrāve un tiešās Anglijas pārvaldes ieviešana Indijā. To pašu viņi grib Ķīnā un no 1842.gada Palmerstons ar Ost-Indijas kompānijas spēku veic “Opija karus” Ķīnā. Ar to Palmerstons panāk Ķīnas ostu atvēršanu Indijas Opija tirdzniecībai Ķīnā. “Venēciešu” oligarhija vienmēr visā pasaulē veicina alkohola, tabakas, prostitūcijas un narkotiku tirdzniecību, korupcijas izplatību un ar to saistīto netikumu dekriminalizāciju.

Drīz vien briti atbalstīja Napoleonu III viņa plānos radīt Meksikas impēriju un tās tronī iesēdināt Hābsburgu lielhercogu. Tas vēlāk tika saukts par “Maksimiliāna projektu”. Šī avantūra bija saistīta ar Palmerstona plāniem sagraut toreiz esošo divu neatkarīgo valstu savienību, kas veidoja britu impērijai pretoties spējīgu spēku. Tās bija Nikolaja I Krievijas un Ābrama Linkolna ASV. Lords Palmerstons kļūst par ASV pilsoņu kara demiurgu – šķelšanās ideologu. Kad pilsoņu karš Amerikā iet pilnā spēkā, Palmerstons izraisa pret Krievijas impēriju vērstu sacelšanos Polijā. Tas tika darīts ar nodomu Eiropā izraisīt karu pret Krieviju. Tomēr toreiz vēl ar Krievijas kara flotes atbalstu pie Ņujorkas un Sanfrancisko, ar to, ka Roberts LI tika sagrauts pie Getisburgas, Palmerstons tikai par dažiem soļiem no uzvaras tika apturēts.


-          Kā šīs niecīgās saliņas izvirtušo oligarhu saujiņai izdodas sacelt nemieru, jukas un postu visā pasaulē?


Viņiem nebija tādu resursu un ražošanas (viņi dzīvoja aplaupot citas zemes), flote bija diezgan iespaidīga, bet iespējās pārvērtēta – tā bija ļoti jūtīga pret nopietniem apdraudējumiem, armija vispār bija (un vēl tagad ir) trešās šķiras apmērā un kvalitātēs. Bet angļu oligarhi no “venēciešiem” mantoja sapratni, ka vislielākais spēks pasaulē ir Ideju spēks un, ja kāds var kontrolēt tautu kultūras dzīvi, tad viņš var kontrolēt arī šo tautu domāšanu un tad šo tautu politiķi un armijas paklausīgi izpildīs kontrolētāja griba. Tā rīkojās lords Palmerstons. Viņam bija Forin Ofiss, Houm Ofiss, Vaithola un Intelidžens serviss, bet lai izraisītu “Sipaju dumpi” Indijā, viņa aģenti hinduistiem iestāsta, ka musulmaņu patronu gali (pa stobru lādētām šautenēm) nostiprināti ar govju taukiem (svētā dzīvnieka apgānīšana), bet musulmaņu karaspēka daļās izplata baumas, ka hinduisti nokož ar cūku taukiem aizvērtas patronas (nešķīsta dzīvnieka ēdāji ir nešķīsti Islama apgānītāji) un vienas valsts vienas armijas dažādu ticību karavīru starpā sākās asiņainas cīņas.

Kad viņam kādā no valstīm vajag izraisīt revolūciju, viņš to dara caur revolucionārās – postošas idejas izplatošu aģentu tīklu, kuru vada viņa emisāri Džuzepe Madzīni, Napoloens III un Deivids Erkarts. Viņus apvieno neierobežota, bērnišķīgi dabiska beziemesla un bezjūtīgi saldkaisla cietsirdība attiecībā pret upuriem un vienam pret otru. Viņu attiecībās varēja redzēt plēsoņu mazuļu rotaļas – kodienus un sitienus tāpat vien – lai trenētos – “ja neuzvarēšu, tad iegūšu pieredzi”.

Lorda Palmerstona laikā Anglija atbalstīja revolucionārās kustības visās valstīs izņemot pašu Angliju. Britu slepenā dienesta galvenais revolucionārs bija Palmerstona aģents Džuzepe Madzīni. Dženovā dzimušais Madzīnī bija dedzīgs venēcieša P.Sarpi sekotājs. Madzīnī tēvs kalpoja par ārstu princim Eduardam. Madzīni savu karjeru sāka kā karbonāriju (Napoleona lobiju) atzarojuma “aktīvists”. 1831.gadā Madzīni nodibina sākotnēji slepeno organizāciju “Jaunā Itālija”.

Madzīni pacēla lozungu “Dio e Populo” – “Tauta ir Dievs”. Tas ātri kļūst par “erzac” – pseidoreliģiju. (No šī “avota” vēlāk Latvijā tiek iesēta sēkla “tautas radītai reliģijai” – Dievturībai. – red.piez.) Madzīni sludina, ka katrai etniskajai grupai, kuru var izdalīt kādu citu vidū, kādā valstī, teritorijā (“baltu tautu” koncepts – red.piez.) vai citā jurisdikcijā ir jātiek izdalītai, atdalītai un centralizētai savā diktotoriskā režīma valstī. “Katrai tautai savu valsti”. Vēlāk Madzīni ideoloģiskā bāze pārtapa fašistiskajā Itālijā un vēl tagad ir visu fašistu “evenģēlijs”. Tajā pašā laikā Madzīni kategoriski iebilsts pret Īrijas neatkarību, jo, lūk, vienīgā īstā monarhija esot karalienes Viktorijas monarhija, “jo tā esot dziļi iesakņota tautā”.

Madzīnī Itālijai paredz 3. Romas lomu vēsturē tādā veidā, ka aiz pāvesta Romas, kurai jātiekot sagrautai, esot jānāk “tautas Romai” un tautai Madzīni vadībā esot jārada sava “itāļu tautas reliģija”, kas neatkarībā un opozīcijā pāvesta institūcijai ņemtu piemēru no anglikāņu baznīcas. 1848.gada novembrī bruņotas “Jaunās Itālijas” bandas pāvestu Piju IX piespiež bēgt uz Neapoli. “Jaunā Itālija” izvērsa represijas Romā, Ankonā un citās pilsētās, kur izlaupīja, dedzināja baznīcas un fiziski izrēķinājās ar mācītājiem. “Jaunās Itālijas” dumpinieku bandas vadība Džuzepe Garibaldi. Šo dumpi pārtrauc franču armija piespiežot bēgt kā Garibaldi, tā arī Madzīni. Palmerstons par to saka, ka “tas esot bijis labākais mēģinājums, kāds vien noticis Itālijā.” Par kādu un kāpēc mēģinājumu runā Palmerstons, saprotam no tālākajiem notikumiem un tā, ka franču armiju vada otrs Palmerstona “zēns” Luī Napoleons III.

Madzīnī uzrodas Londonā, fanātiska protestanta lorda Šeftsberī - Palmerstona svaiņa aizgādībā. Madzīni finansēšana notiek caur admiralitātes jaunāko lordu un vienu no britu izlūkošanas vadītājiem Džeimsu Stensferdu. 1849.gadā Stensferds finansēja Madzīni “Romas republiku”. Citi Madzīni finansētāji ir Stensfelda sievastēvs Viljams Henrijs Ešhersts un II Opija kara izraisītājs – Forin Ofiss darbinieks Džons Bourings, kā arī Džons Stjuarts Mils no India - Haus. Ļoti tuvās attiecībās ar Madzīni ir fašisma slavinātājs, rakstnieks Tomas Kārlails. Kārlaila sieva vienlaikus ir arī Madzīni mīļākā – populāra parādība “Hell Fire” klubu vidē.

Palmerstona politika Itālijā bija vērsta uz stāvokļa destabilizāciju ar mērķi nepieļaut Austrijas nostiprināšanos. Madzīni loma Itālijā bija būt teroristam, postītājam un pasūtījuma politisko slepkavību organizētājam. Viņa specializācija – tas, ko viņš darīja, bija savus lētticīgos sekotājus nolikt zem pretinieka lodēm. Viņš pats vienmēr iziet sveikā ar veselu ādu. Viņš brīvi vizinās pa Eiropu ar viltotām pasēm. Reizēm viņš ir amerikānis, reizēm anglis, bet visbiežāk kā rabīns.

1830.-40.gados Madzīni sāka savu darbību Pjemontā, ziemeļos, un reizē arī abu Sicīliju karalistē dienvidos. 1848.gadā, tiklīdz austrieši bija atspiesti, tā Madzīnī steidzās uz Milānu. Viens no viņa aģentiem - ģenerālis Ramorīno, atļāva austriešu ģenerālim Radeckim apiet no flanga pjemontiešus un uzvarēt kaujā pie Novaras. Ramorīno tika sodīts ar nāvi par nodevību, bet Pjemonta zaudēja savu pirmo kauju “par Itālijas neatkarību”. Karalis atteicās no troņa, bet Madzīni mēģināja pacelt vēl vienu dumpi Dženovā pret Pjemontu. 1853.gadā Madzīni, lai nepieļautu Krievijas un Austrijas savienību Krimas karā, noorganizē pret austriešiem vērstu sacelšanos Milānā. Pēc dažiem gadiem, lai atkal destabilizētu Pjemontu viņš vēlreiz izraisa sacelšanos Dženovā. 1860.gadā viņš ierosināja Garibaldi karagājienu uz Sicīliju, bet pēc tam izraisa pilsoņu karu starp Garibalsdistiem un Kabura pjemontiešiem, līdz beidzot viņu, kā atmaskotu provokatoru, padzen no Neapoles.

Pēc tam Madzīni provocē Francijas un Austroungārijas karu. Francijā valda otrs Madzīni rokaspuisis Napaleons III, kuram Madzīni sarīko neveiksmīgu atentātu 1855.gadā. To mēģina izdarīt Madzīni aģents Džovannī Pjanorī, par ko Francijas tiesa Madzīni piesprieda nāvessodu. Šo atentātu finansē sēra Stensfilda organizētais Tibaldi fonds. 1858.gadā pret Napoleoonu III notiek vēl viens demonstratīvs atentāts, kuru izpilda viens no redzamākajiem Madzīni virsniekiem – Feliče Orsīni. Ar to tagad pietiek, lai Napoleons III 1859.gadā sāktu karu pret Austroungāriju.

Madzīni “Jaunā Itālija”, būdama “dunča un indes” biedrība, kura savās dziesmās slavēja visas politiskās slepkavības kā “Bruta dunci Jūlijam”, patiesībā darīja visu, lai nepieļautu Itālijas apvienošanos un neatkarības iegūšanu. Kad tas tomēr notika, Madzīni tās vadībā iedabūja vairākus savus aģentus, tai skaistā arī Pretī un Krispī, kuri darīja visu, lai Itālija paliktu vāja un nabadzīga.

Kalpojot Britu impērijai, Madzīni darbība sniedzās tālu aiz Itālijas robežām. Līdzīgi kā Forin Ofiss un Admiralitāte arī viņš izplata un veido savu aģentu tīklu visā pieejamajā pasaulē. Beļģijas karalis Leopolds Saksen-Koburg-Gotskis žēlojās savai māsīcai karalienei Viktorijai: “Jums tur Londonā ir kaut kas līdzīgs zvērudārzam – visādi Košuti, Madzīni, Legranži, Ledrju-Roleni un citi, kurus periodiski palaiž uz kontinentu, lai te nebūtu ne mierīgas dzīves, ne attīstības.”

Un tiešām - 1854.gada 21.februārī visa šī publika – Madzīni, Feliče Orsīnī, Garibaldi, L.Košuts, Arnolds Ruge, Ledro-Rolens, Stenlijs Vorsels, Aleksandrs Hercens un nākošais ASV prezidents – nodevējs Džeims Bjūkenens sapulcējās Amerikas konsula Džordža Sandersa mājā. Šajā sapulcē piedalījās arī Pībodiju naudas magnātu dzimtas pārstāvji no Bostonas. Madzīnī “zoodārzā” no katras etniskās grupas bija pa vienam “mērkaķītim”.

Un tā 1831.gadā, piesaistot jauno Dž.Garibaldi un Lui Napoloenu tika dibināta “Jaunā Itālija”.

Drīz vien “jaunpoļu” aktīvisti Vorcels un Lelevels dibināja “Jauno Poliju”.

Tālāk sekoja Arnolda Runges, kurš aktīvi publicēja “sarkanā republikāņa” – Kārļa Marksa rakstus, iedibinātā “Jaunā Vācija”, par kuru vienmēr pasmējās Henrins Heine. 1834.gadā Madzīni dibināja “Jauno Eiropu”, kurā ieplūda itāļi, vācieši, poļi un šveicieši. Šo dibinājumu Madzīni uzstādīja kā “svēto tautu savienību” – opozīciju – alternatīvu Meterniha Austro-Ungārijas “svētajai despotu savienībai”.

1835.gadā ar aktīvu Madzīni aģentu darbību radās “Jaunā Šveice”.

1835.gadā Madzīni “ielaiž ūdenī” “Jauno Franciju”. Tās “spīdeklis” tad bija Ledro-Rolenss, kurš vēlāk kļuva ar īslaicīgās “otrās republikas” (1848.g.) iekšlietu ministru.

Tāpat tika izveidota arī mafijas uzturētā “Jaunā Korsika”.

Gadsimta beigās radās arī “Jaunā Argentīna”, “Jaunā Bolīvija”, “Jaunā Indija”, “Jaunā Krievija”, “Jaunā Somija”, “Jaunā Igaunija”, “Jaunā Latvija”, “Jaunā Armēnija”, “Jaunā Ēģipte”, “Jaunā Čehija”, “Jaunā Rumānija”, “Jaunā Ungārija”, “Jaunā Bulgārija”, “Jaunā Grieķija” un “Jaunie Osmaņi”.

Madzīni sevišķi rūpējas par “Austrumslāvijas federācijas” veidošanu ar centru Belgradā un tādēļ pats personiski finansē “Jauno Serbiju”.

Pēc neilga laika 1919.gadā ar Madzīni skolnieka Vudro Vilsona piedalīšanos Versaļā notiek “Miera konference”, ar kura ieliek visu nākošo konfliktu pamatus. “Amerikas grupa” jau gatavo spēkus Franklina Pīrsa iedabūšanai prezidenta krēslā. Šī grupa, kuru pārstāv verdzības uzturēšanas ideju, ir ASV demokrātiskās partijas radikālais spārns, kurš sevi sauc par “Jauno Ameriku”.

Vēlāk radās arī “Jaunā Turcija”, uz kuras sirdsapziņas ir Armēņu genocīds.

Tāpat radās arī “Jaunā Izraēla”, kura citos gadījumos sevi sauca par “B’nai B’rit”.

Madzīni priekšstatos dzīvnieciskā, bioloģiskā, aizvēsturiskā (“Šķetīņina skola” – red.piez.) sākotne Cilvēkā ir vadošā – galvenā. Viņam tauta nav valodas un kultūras vienība, viņam tas ir tikai “asins un augsnes” diktāts, kurš “kaķiem liek cīnīties ar suņiem”, vāciešiem pret frančiem – etnosu konkurence ir viņa ideoloģiskās bāzes izejas punkts un šo konkurenci var uzturēt ar vienas “jaunās etniskās vienības” pretnostatīšanu citai “jaunajai etniskajai vienībai”. Viņam “nacionāli” etniskais naids ir pašpietiekams pašvērtības objektīvais saturs. Viņa darbība ir vērsta uz “nacionālā” etniskā naida uzturēšanu.

Katra, Madzīnī aģentu savai etniskajai grupai izveidotā, “nacionālā” organizācija ved uz “nacionālo” pašnoteikšanos – “nacionālo pašapziņu”, ar kuru vēlāk attīsta agresīvu šovinismu. Madzīni “jājamzirdziņš” ir teritoriālais imperatīvs, kurš prasa teritorijas robežu svētumu un sabotē ekonomiskās un kultūras attīstības likumības. Katra etniskā vienība cenšas nomākt un pakļaut citas etniskās grupas, lai tikai nodrošinātu savu “etnisko labklājību”. Tā ir Madzīni pamatdoktorīna – etniskās tīrības un tīrīšanas ideja. To ļoti labi demonstrē ungāru 1848. – 1849.gada sacelšanās, kuru līderis Lajošs Košuts dedzīgi sludina brīvo tirdzniecību. Viņš ungāriem pieprasa vienādas tiesības ar austriešiem. Bet Habsburgu impērijā bija daudz citu etnisko minoritāšu – poļi, ukraiņi, vācieši, serbi, rumāņi, horvāti un citi, kuriem tāpat bija pašnoteikšanās un kultūras attīstības tiesības, bet Košuts viņa atkarotajās teritorijās aizliedza lietot slāvu un romāņu valodas.

Tāpēc viņš stājās asiņainās domstarpībās ar ilīriešu kustību “Lielo Horvātiju” un viņu līdera Elačiča bruņotajām vienībām. Košuts konfliktēja ar serbiem. Lietas būtība ir tajā, ka vienas un tās pašas teritorijas Madzīni vienmēr apsolīja serbiem, ungāriem un horvātiem. Tā radās “Tansilvānijas jautājums”, kad pretenzijas uz vienu un to pašu teritoriju tika pieteiktas kā no ungāru tā no “Jaunās Rumānijas” – Dimitrija Golesku – cita Madzīni aģenta puses. “Jaunā Rumānija” cēla savus Dakijas karalistes atjaunošanas plānus Romas imperatora Trajāna valdīšanas laika robežās. Tādā veidā “Jaunā Ungārija” un “Jaunā Rumānija” bija konfrontētas cīņā par vienu un to pašu teritoriju.

“Jaunā Polija” pieprasīja Polijas valsts atjaunošanu robežās no Baltijas līdz Melnajai jūrai un 1772. – 1775.gadu sadalīšanas atcelšanu. Tādā veidā viņu senie pretinieki “ukraiņi” paliek bez zemes un dzīves telpas. Viens no “Jaunās Polijas” ideologiem bija Ādams Mickēvičš – Madzīni aģents no 1849.gada kopš viņu abu kopīgās darbības “Romas republikā”. Mickēvičš sludināja “poļu upura” tēlu – to, ka poļi esot visvairāk cietusī tauta un tāpēc esot “Kristus citu tautu vidū”.

Madzīnī ideoloģijā “tautas ciešanu un upura loma” ieņem īpašu vietu, jo tas vienmēr pieprasa atriebību un “atņemtā, nolaupītā, nodarīto zaudējumu” atlīdzināšanu.

Mickēviča sapnis ir apvienot visus rietumu un dienvidu slāvus cīņā pret “Ziemeļu tirānu”, “Ziemeļu barbaru” – Romānovu Krieviju. “Jaunpolu” programma un teritoriālās pretenzijas jautājumā par Silēziju nonāca pretrunā ar “Jaunās Vācijas” pretenzijām uz šo apgabalu.


turpinājums sekos…



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa